Tikai vakarā, kad pelēcīgā dienas gaisma sāka dzist teju acu priekšā, ceļinieki apstājās, lai atvilktu elpu. Visi bija pagalam pārguruši. Kalni pamazām ietinās tumstošajā mijkrēslī, un pūta auksts vējš. Gendalfs katram atvēlēja vēl pa malciņam Rivendellas miruvora. Kad visi bija drusciņ iestiprinājušies, burvis sasauca apspriedi.
—Skaidrs, ka šonakt tālāk iet nevaram, — viņš sacīja. — Mēģinājums ieņemt Sarkanraga vārtus mūs visus nokausējis, un nu der atpūsties.
— Un kurp tad? — ievaicājās Frodo.
— Ceļš vēl nav galā, un uzdevums nav izpildīts, — Gendalfs atteica. — Mums jāvirzās uz priekšu vai ari jāgriežas atpakaļ uz Rivendellu — citas izejas nav.
Izdzirdis pieminam Rivendellas vārdu, Pīns jaušami atplauka, arī Merijām un Semam acis cerīgi iemirdzējās. Bet Aragornam un Boromiram sejā nebija lasāms itin nekas. Frodo šķita iztrūcies.
—Man tik ļoti gribētos atkal būt tur, — viņš ierunājās, — bet kauns būtu griezties atpakaļ — ja vien cita ceļa patiesi nav un esam jau cietuši neglābjamu sakāvi.
— Tev, Frodo, taisnība, — Gendalfs atsaucās. — Griezties atpakaļ nozīmētu atzīt, ka esam cietuši sakāvi, un tad atliek vien gaidīt citu, vēl jo smagāku. Ja iesim atpakaļ, Gredzenam būs jāpaliek Rivendellā — vēlreiz doties ceļā nevarēsim. Tad Rivendella agrāk vai vēlāk tiks aplenkta un pēc īsas un grūtas cīņas kritīs. Gredzenrēgi ir briesmīgi pretinieki, bet viņu šausminošais spēks pagaidām ir vien vārga atblāzma no tā, ko nazguli iemantos, kad Lielvaras gredzens no jauna rotās viņu pavēlnieka roku.
— Tad mums jāturpina ceļš — ja vien tāds maz rodams, — Frodo nopūtās. Sems sašļuka.
— Viens ir, ko varam mēģināt, — Gendalfs ierunājās. — Es par to iedomājos jau pašā sākumā, kolīdz sāku prātot, kurp derētu doties. Tikai šis ceļš nav nekāds patīkamais, un jums es par to vēl neesmu stāstījis. Aragorns bija ar rokām un kājām pretim, iekams nebijām vismaz pamēģinājuši tikt kalniem pāri.
— Ja reiz Sarkanraga vārti bija tas labākais ceļš, šim nudien jābūt nelāgam, — ieteicās Merijs. — Bet labāk gan pastāsti, kas un kā, lai esam gatavi uz pašu ļaunāko.
— Es runāju par ceļu, kurš ved lejup, Morijas raktuvēs, — Gendalfs pavēstīja. Vienīgi Gimlins paslēja galvu, un acis viņam iegailējās. Pārējie, izdzirduši Morijas vārdu, notrīsēja šausmās. Pat hobitu leģendās tas atbalsojās, tīts neskaidrās bailēs.
— Var jau būt, ka Morijā mēs iekļūsim, bet vai ir kaut mazākā cerība tikt tai cauri? — Aragorns drūmi ieprasījās.
— Šis vārds ir ļauna zīme, — piebilda Boromirs. — Un, manuprāt, turp doties nav nekādas vajadzības. Ja netiekam kalniem pāri, iesim uz dienvidiem, līdz Rohānas aizai, kur mīt gondoriešiem draudzīgi ļaudis. Pa to ceļu es devos uz Rivendellu. Vai iesim vēl tālāk, kur, pārcēlušies pāri Izenai, nonāksim Langštrandā un Lebeninā, un Gondoru sasniegsim no otras puses, no jūras krasta.
— Kopš tu, Boromir, mēroji ceļu uz ziemeļiem, daudz kas mainījies, — Gendalfs atteica. — Vai nedzirdēji, ko es stāstīju par Sarumanu? Ar viņu man pašam vēl rēķini kārtojami, iekams viss būs galā. Bet Gredzenu Izengardai nedrīkst laist pat tuvu, ja vien no tā iespējams kā nebūt izvairīties. Kamēr mūsu vidū ir Gredzena glabātājs, ceļš caur Rohānas aizu mums ir slēgts. Bet apkārtceļš… Mums nav tik daudz laika. Tas var prasīt veselu gadu, un mums nāksies iet cauri daudzām zemēm, kas neapdzīvotas un neviesmīlīgas. Turklāt bīstamas. Turp modri raudzīsies gan Sarumans, gan Naidnieks. Kad tu, Boromir, mēroji ceļu uz ziemeļiem, Naidnieka acis biji tikai vientuļš, pasaulē aizklīdis dienvidnieks — gluži mazsvarīgs, jo tobrīd viņam galvenais bija sadzīt pēdas Gredzenam. Bet nu tu atgriezies kopā ar Gredzena glabātāju, tā ka esi pakļauts briesmām, kamēr vien ej kopā ar Pulku. Un briesmas augs augumā ar katru līgu, ko nosoļosim uz dienvidiem zem klajām debesim. Bīstos, ka pēc tam, kad neslēpdamies centāmies tikt kalniem pāri, mūsu stāvoklis ir kļuvis pavisam neapskaužams. Nupat neredzu nekādu izeju, ja vien mums uz laiciņu neizdodas nozust no acīm un noslēpt pēdas. Tālab es iesaku doties kalniem cauri, nevis tiem pāri vai apkārt. Katrā ziņā Naidnieks vismazāk domās, ka dosimies tieši turp.
— Kas to lai zina, ko viņš domā, — Boromirs iebilda. — Varbūt viņš novēro visus ceļus — gan tos, kas vairāk ticami, gan tos, kas mazāk. Un tad mēs, iegājuši Morijā, nokļūsim tieši slazdā — tad jau labāk uzreiz klauvēties pie Tumsas torņa vārtiem. Morijas vārds ir tumsas piezīdies.
—Ja tu Moriju pielīdzini Saurona cietoksnim, neko daudz vis nezini, — Gendalfs atteica. — Tikai man vienam no jums visiem ir nācies būt Tumsas pavēlnieka pazemes pagrabos, un ari tad vien viņa senākajā un ne tik varenajā mītnē — Dolguldurā. Tie, kas reiz iegājuši pa BaradUras vārtiem, atpakaļ neatgriežas. Taču es nevestu jūs uz Moriju, ja necerētu, ka viņā pusē izkļūsim laukā. Tiesa, ja tur ir orki, mēs varam aiziet bojā. Bet krietna tiesa Miglas kalnu orku pulku ir izgaiņāti vai iznicināti Piecu karapulku kaujā. Ērgļi vēsta, ka orki no tālām zemēm atkal pulcējas vienkopus, tomēr ir zināma cerība, ka Morija joprojām ir svabada. Turklāt ir vēl kāda ceriba — varbūt tur ir rūķi, un kādā dziļā, sentēvu izbūvētā pazemes zālē mēs atradīsim Balinu, Fundina dēlu. Lai nu kā, dažkārt ejams ceļš, kurš ejams, jo cita nav!
— Es iešu tev līdzi, Gendalf! — iesaucās Gimlins. — Iešu un aplūkošu Durina zāles, lai kas tur mūs sagaida — ja vien spēsi uzmeklēt aizslēģotās durvis.
— Labi teikts, Gimlin! — Gendalfs viņu uzslavēja. — Paldies par atbalstu! Slepenās durvis mēs meklēsim kopīgiem spēkiem. Un tiksim cauri. Rūķu valstības drupās rūķi apmulsināt būs daudz grūtāk nekā elfu, cilvēku vai hobitu. Tomēr es pats Morijā jau esmu bijis. Tur es ilgi meklēju Trainu, Trora dēlu, kad viņš pazuda. Izgāju cauri un viņā pusē nonācu sveiks un vesels.
— Ari man reiz nācās iet cauri Dūņutērces vārtiem, — Aragorns klusu ierunājās. — Un ari es atkal ieraudzīju saules gaismu, taču, ko tikmēr pieredzēju, negribu atminēties. Otrreiz es Morijā vairs negribu ne kāju spert.
— Un es negribu pat vienreiz, — Pīns piebalsoja.
— Es tāpat, — nomurmināja Sems.
— Protams! — burvis iesaucās. — Kurš gan to gribētu! Tikai tagad vaicāšu, kurš nāks līdzi, ja es rādīšu ceļu?
— Es! — Gimlins dedzīgi pieteicās.
— Es ari, — Aragorns nomākts piebalsoja. — Tu nāci līdzi, kad es jūs ievedu sniega vētrā, kas mūs visus teju pazudināja, un nepārmeti itin neko. Tagad es iešu, kur vedīsi tu, ja vien tavu prātu negrozīs pat tas, ko tūliņ teikšu: tagad es raizējos nevis par Gredzenu vai mums, pārējiem, bet par tevi, Gendalf. Un es tev saku — piesargies, ja spersi kāju pār Morijas slieksni!
— Es neiešu, — noskaldīja Boromirs, — ja vien neizrādīsies, ka tā palieku vientulis. Ko teiks Legolass un mazļautiņi? Mums taču jāuzklausa, ko saka Gredzena glabātājs!
— Es negribu līst Morijā, — atsaucās Legolass.
Hobiti cieta klusu. Sems uzlūkoja Frodo. Pēdīgi Frodo ierunājās: — Es turp iet negribu, bet negribu arī noraidīt Gendalfa ieteikumu. Rīts gudrāks par vakaru. Lūdzu jūs — balsosim, kad būsim nosnaudušies. Gendalfarn vairāk piekritēju būs rīta gaismā nekā tagad, kad apkārt salta tumsa. Klau, kā vējš gaudo!
Pēc šiem vārdiem visi apklusa un iegrima pārdomās. Klintis un koku zaros šņāca vējš, un nakts bezdibenlgo tukšumu pieskandināja kaucieni un gaudas.
Piepeši Aragorns pielēca kājās. — Vējš gaudo? — viņš iesaucās. — Kauc vilka balsī! No kalnu rietumpuses atklīduši vārgi!
— Tad gaidīsim līdz rītam? — Gendalfs pārvaicāja. — Man tomēr taisnība. Medības jau iet vaļā! Pat ja rīta gaismā vēl būsim pie dzīvības, kurš būs gatavs doties uz dienvidiem tumsas aizsegā, kad pa pēdām dzenas mežonīgi vilki?
— Cik tālu lidz Morijai? — Boromirs jautāja.
— Durvis bija Karadrasam dienvidrietumos — jūdzes piecpadsmit, ko putnam lidot. Un kādas divdesmit, ko vilkam skriet, — burvis drūmi piebilda.
— Tad dosimies ceļā mazā gaismiņā, ja vien spēsim, — Boromirs teica. — Vilks uz papēžiem ir sliktāks par orku, kas vēl tik prātā.
— Tiesa! — piebalsoja Aragorns, iemēģinādams, vai zobens no maksts izraujams gana aši. — Tikai tur, kur vilks gaudo, ari orks nav tālu.
—Kaut es būtu klausījis Elronda padomam, — Pīns paklusām sūkstījās Semam. — No manis tikpat nav nekādas jēgas. Bandobrasa Buļjabaura dūšas manās dzīslās drusku par maz — no šitiem kaucieniem tīri asinis stingst. Nemūžam man ap sirdi nav bijis tik baigi.
— Man jau, Pina jaunkungs, ar' dūša galīgi papēžos, — Sems atzinās. — Bet vēl jau neesam nokosti, un šepatiņās blakus, rau, viens otrs brašulis. Lai kur vecais Gendalfs galā lēš nonākt, vilka māga tā vis nebūs — tur nu es lieku galvu ķīlā.
Lai noturētos līdz ritam, viņi uzrāpās paugurā, kura piekājē bija patvērušies. Tā bija apaugusi ar veciem, samezglotiem kokiem, ko apjoza pusdrupušu laukakmeņu krāvums. Pašā viduci viņi sakūra uguni, jo, pat tumsā klusiņām nobēdzinājušies, nevarēja cerēt, ka sirojošie vilku bari nesaodīs atstātās pēdas.
Visi sasēdās ap ugunskuru, un tie, kas nestāvēja sardzē, ieslīga nemierīgā snaudā. Nabaga ponijs Bils, bailēs nosvīdis, trīcēja pie visām miesām. Tagad vilki gaudoja jau visriņķī — te tuvāk, te attālāk. Piķa melnajā tumsā lejāk spīguļoja glUnigi redzokļi, dažs labs acu pāris gailēja turpat pie akmeņu grēdas. Vienā spraugā vidēja stings, melns, milzīgs vilka stāvs ar divām degošām acīm. Piepeši vilks izgrūda stindzinošu kaucienu, itin kā būtu barvedis, kas vedina savējos uzbrukumā.
Gendalfs piecēlās un paspēra soli uz vilka pusi, paslējis gaisā zizli. — Klausies, Saurona suns! — viņš skaļi iesaucās. — Tas ir Gendalfs, kas runā. Bēdz, ja tev noplukuši āda dārga! Ja spersi kaut soli iekšpus akmeņu loka, nosvilināšu tevi no astes lidz purna galam!
Vilks nosprauslājās un ar milzu lēcienu metās burvim virsU. Tūliņ kaut kas skanīgi nostrinkšķēja — Legolasa loka stiegra. Atskanēja apdullinošs kauciens, un vilka rumpis smagi atsitās pret zemi. Zvēra rīkli bija caururbusi elfa bulta. Redzokļi, kas gailēja visapkārt tumsā, piepeši nodzisa. Gendalfs un Aragorns devās uzbrukumā, taču vilki vairs nekur nebija manāmi — visi bija aizbēguši kur kurais. Nakts tumsā iestājās klusums, vējš gan vēl šalca, taču kaucieni bija noklusuši.
Tuvojās rīts, pie rietumu pamales caur skrejošām mākoņu driskām te iespīdējās, te atkal pazuda dilstoša mēness sirpis. Pēkšņi Frodo uztrūkās no snaudas. Visapkārt ar joni sacēlās negantu un zvērīgu kaucienu vētra. Vārgi, klusītiņām savākušies vienkopus un ielenkuši pakalnu no visām pusēm, zibenīgi metās uzbrukumā.
— Piemetiet malku! — Gendalfs uzsauca hobitiem. — Velciet laukā zobenus un sastājieties ar mugurām kopā!
Uzliesmoja sausie žagari, un ugunskura gaismā Frodo redzēja, kā cits pēc cita akmeņiem pāri lec pelēki stāvi — vēl un vēl, teju bez skaita. Vienam milzenim Aragorns ar zobenu pāršķēla rīkli, Boromirs ar varenu atvēzienu citam nocirta galvu. Aiz viņiem, iepletis spēcīgās, druknās kājas, kā zemē iemiets stāvēja Gimlins, vēcinādams kaujas cirvi. Legolasa loka stiegra dziedāt dziedāja.
Gendalfs šaudīgajā ugunskura gaismā piepeši itin kā izauga augumā — viņš izslējās kā akmeni izcirsts senlaiku ķēniņa tēls. Uz bridi viņa ēna kā padebesis nokrita pār ugunskuru — burvis paķēra liesmojošu zaru un devās pretim vilkiem. Tie kāpās atpakaļ. Gendalfs pacēla zaru augstu gaisā un savēcināja, līdz tas iedegās ar žilbinoši spožu liesmu gluži kā zibens, un tad kā pērkons nograndēja burvja balss: — Naur an edraith ammen! Naur dan i ngaurhoth! — Atskanēja varena rūkoņa un krakšķis, un koks, kas slējās burvim virs galvas, pārklājās ar žilbinoši spožām uguns lapām un ziediem. Uguns pārlēca no zara uz zaru, lidz viss paugurs ietinās liesmu jūrā. Zobeni un dunči meta ugunīgus zibšņus. Legolasa pēdējā bulta lidodama aizdegās un liesmodama ieurbās sirdi kādam vilku barvedim. Uzbrucēji metās bēgt.
Uguns pamazām noplaka, līdz lejup lidinājās vien pelni un dzirksteles. Pārogļojušies stumbri tinās melnos, kodigos dūmos, kas zem agrīnas ausmas izbalotajām debesim mutuļiem vien vēlās lejup no paugura virsotnes. Pretinieks bija sakauts un atgriezties negrasijās.
— Vai es neteicu, Pina jaunkungs? — Sems noteica, iebāzdams zobenu makstī. — Vilkiem šis nebūs vis pa zobam. Man tiri mute palika vaļā — šitā nostrādāts, ko! Teju man matus no galvas nosvilināja!
Kad atausa rīts, no vilkiem vairs nebija ne miņas, ari beigtos viņi izmeklējās velti. Par nakts kauju liecināja tikai pārogļo- jušies koki un Legolasa bultas, izmētātas turpat zemē. Visas bija veselas, tikai no vienas bija atlicis vien uzgalis.
— No tā jau es baiļojos, — sacīja Gendalfs. — Tie nebija nekādi parastie vilki, kas siro, ēsmu meklēdami. Aši ko iekodīsim un taisāmies, ka tiekam!
Todien laiks atkal mainījās, it kā klausīdams neredzamai varai, kam sniegs, kolīdz iebrucēji bija atvairīti, vairs nebija vajadzīgs, taču nu derēja skaidra gaisma, kas ikvienu apkārtklis- tošu ceļinieku ļautu saskatīt jau iztālēm. Naktī vējš bija iegriezies ziemeļos, tad ziemeļrietumos un nu pavisam pierima. Mākoņi aizpeldēja uz dienvidiem, un skatam atklājās dzidri zila un augsta debess velve. Kad viņi sastājās pakalna korē, gatavi doties tālāk, kalnu smailes iemirdzējās blāvi dzeltenos saules staros.
— Pie durvīm mums jātiek līdz saulrietam, — Gendalfs noteica, — citādi, bīstos, varam turp netikt nekad. Tālu jau nav, tikai varbūt iznāks iet lokiem, jo Aragorns še ceļu nezinās — viņš te reti ieklīdis, bet es pats Morijas rietummalā esmu bijis tikai vienreiz, turklāt sen.
— Rau, kur tā dus, — burvis norādīja uz dienvidaustrumiem, kur kalnu sāni stāvus gāzās tumšā bezdibeni. Tālumā neskaidri vidēja kailu klinšu josla, kam vidū kā pelēks mūris viena slējās augstāka par citām. — Kad kāpām lejā no pārejas, es vedu jūs uz dienvidiem, nevis turp, no kurienes nācām, kā dažs labs droši vien ievēroja. To es darīju ar nodomu, jo nu mums ceļš būs par dažām jūdzēm īsāks, un mums jāsteidzas. Iesim nu!
— Nezinu, uz ko lai ceru, — Boromirs drūmi novilka. — Uz to, ka Gendalfs uzies, ko meklē, vai ka, notikuši lidz klintij, atklāsim, ka vārti ir ciet uz mūžīgiem laikiem. Viss būs vienlīdz nelāgi, un, manuprāt, mēs visdrīzāk izrādīsimies iesprostoti starp vilkiem un klinti. Labi, ved!
Gimlins nu soļoja visiem pa priekšu līdzās Gendalfarn, nespēdams vien sagaidīt, kad ieraudzīs Moriju. Viņu vadībā Pulks devās atpakaļ uz kalnu pakāji. No rietumpuses uz Moriju veda viens vienīgs senlaikos iestaigāts ceļš gar strautu, vārdā Sira- nons, kura izteka bija meklējama klintīs netālu no meklētajām durvīm. Bet vai nu Gendalfs kur noklīda sāņus, vai ari apkaime pēdējā laikā bija pārvērtusies, jo tur, kur burvis domāja strautu uziet, tā nebija, un meklēto viņi uzgāja tikai tad, kad bija velti nomērojuši vēl pāris jūdzes uz dienvidiem.
Tuvojās pusdienlaiks, bet viņi joprojām klīda pa akmeņaino līdzenumu, rāpdamies pāri iesarkanajām klintīm. Ūdens nekur nebija ne manāms, ne dzirdams. Apkārt viss bija izkaltis un sauss. Uzmācās drūmas domas. Tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles, pat ne putniņa debesīs, bet nevienam negribējās pat domāt, kas būs naktī, ja neizdosies tikt projām no šīs pamestās vietas.
Piepeši Gimlins, kas steidzās visiem pa priekšu, apstājās un pavēcināja roku. Rūķis stāvēja uz paugura un norādīja pa labi. Piesteigušies viņam klāt, pārējie palejā ieraudzīja iegrauztu dziļu, šauru gultni. Tā bija tukša un klusa — tikai pašā dibenā starp rūsganajiem, ar iesarkaniem traipiem klātajiem akmeņiem stīdzēja sīka tērcīte. Toties gar šo krastu stiepās taka, kas, lai arī sen pamesta un vietumis aizgruvusi, aizlocījās starp pusdrupu- šiem mūriem un sena lielceļa brugakmeņiem.
— Ahā! Beidzot! — Gendalfs izsaucās. — Še savulaik tecēja Siranons jebšu Vārtnieciņš. Tikai diez kur palicis ūdens? Kādreiz plūda ar joni un čalot čaloja. Nāciet nu! Pieliksim soli — mēs kavējamies!
Visiem bija noberztas kājas un spēki galīgi izsīkuši, tomēr vēl daudzas jūdzes viņi paklausīgi steberēja pa līkumoto, nelīdzeno taku. Saule sāka laisties lejup uz rietumiem. Drusku atvilkuši elpu un uz ātru roku iestiprinājušies, viņi soļoja tālāk. Priekšā bargi izslējās kalni, taču taka skrēja pa dziļu gravu, tā ka saskatāmas bija vien pašas augstākās kores un smailes, kas vīdēja tālu austrumos.
Pēdīgi viņi nonāca pie pagrieziena, kur taka, kas pirms tam, iespiedusies starp stāvu krauju un strauta krastu, veda uz dienvidiem, strauji pacirtās uz austrumiem. Aiz pagrieziena slējās pazema klints, savas piecas asis augsta, ar apdrupušu un zobainu smaili. Tai pāri no platas, it kā kādreiz spēcīgas straumes izgrauztas plaisas lāsoja ūdens.
— Nudien, viss tā pārvērties! — Gendalfs nobrīnījās. - Taču vieta ir īstā. Tas nu ir viss, kas atlicis no Krāces. Ja pareizi atminos, klinti tai līdzās bija izcirsti pakāpieni, bet lielais ceļš aizvijās pa kreisi līdz pat virsotnei, kur līdzenāks. Senāk aiz Krāces līdz pat
Morijas sienām stiepās lēzena ieplaka, un Siranons tecēja tai cauri, bet ceļš skrēja tam gar krastu. Iesim, palūkosim, kas tur tagad!
Pakāpienus viņi atrada it viegli, Gimlins pa tiem uzskrcja augšā viens un divi, Gendalfs un Frodo sekoja viņam pa pēdām. Nonākuši pašā augšā, viņi atklāja, ka tālāk tikt nav iespējams, pie viena ari noskaidrojās, kālab izsusējis Vārtnieciņš. Rietošā saule aiz muguras kaisīja zeltu vēsajās vakara debesis, bet priekšā pletās melns, stings ezers. Tā drūmajā spoguli neatspīdēja nedz debesis, nedz saulriets. Siranons bija aizsprostots un pārplūdinājis visu ieplaku. Otrpus draudīgajai dzelmei slējās stāvas klintis, dziestošajā gaismā skarbas un mironlgi bālas — nepielūdzamas un nepārejamas. Klints sienā nebija manāmi ne vārti, ne durvis, ne plaisa, ne spraudziņa.
— Lūk, Morijas sienas. — Gendalfs norādīja uz ezera viņu krastu. — Un tur sensenos laikos bija vārti, Elfu Duravas, kurp no Akmines veda ceļš, pa kuru nācām šurp. Tikai nu ceļš ir ciet. Diez vai mūsu vidū atradīsies kāds, kurš būtu ar mieru peldēt pāri šai melnajai dzelmei, kad nakts degungalā. Necik viesmīlīgi šie ūdeņi neizskatās.
— Jāiet pa ziemeļpusi, — ierosināja Gimlins. — Vispirms mums katrā ziņā jāuzkāpj augšā pa lielo ceļu un jāapskatās, kurp tas mūs aizvedis. Pat ja ieplaka nebūtu pārplūdināta, poniju ar mantām mēs te pa kāpnēm augšā nedabūtu.
—Lai nu kā, raktuvēs mēs nabaga lopiņu tik un tā nevaram ņemt līdzi, — Gendalfs aizrādīja. — Kalnu dzīlēs ceļš ir tumšs un nelāgs, un ejas tur vietumis tik šauras un stāvas, ka labi ja mēs paši tur tiksim cauri. • *
— Nabaga, nabaga Bils! — Frodo izsaucās. — Par to es nebiju iedomājies. Un nabaga Sems! Diez ko viņš teiks?
— Man no tiesas žēl, — Gendalfs nopūtās. — Vecais Bils mums ir bijis krietns ceļabiedrs, un sirds man vai lūst, kad iedomājos, ka nu viņš jāraida projām. Ja būtu noticis pēc mana prāta, es nebūtu līdzi ņēmis tik daudz mantu un lopiņus ari ne, vismazāk jau šo te, kas Semam tik mīļš. Es jau no sākta gala baidījos, ka iznāks doties šurp.
Diena sliecās pret vakaru, un augstu debesīs virs saulrieta iekrāsotās pamales iemirdzējās pirmās zvaigznes, un viņi visi.
cik naski vien spēdami, uzrāpās augšā pa nogāzi un nonāca ezera krastā. Platākajā vietā līdz viņam krastam bija sava ceturt- daļjūdze vai mazliet vairāk. Cik tālu ezers stiepās uz dienvidiem, dziestošajā dienas gaismā nebija saredzams, bet ziemeļu krasts no vietas, kur viņi stāvēja, vidēja nieka pusjudzi tālāk, turklāt gar ūdens malu un stāvajām klints sienām bija samanāma šaura akmens maliņa. Tā nu viņi steidzās turp, jo līdz vietai viņā krastā, uz ko bija norādījis Gendalfs, bija mērojama jūdze vai divas, turklāt vēl vajadzēja uzmeklēt durvis.
Nonākuši lidz ezera ziemeļstūrim, viņi atklāja, ka ceļu aizšķērso līcītis. Šaurs, pilns ar zaļu sastāvējušos ūdeni, tas kā gļotains tausteklis bija izmests lidz pat stāvajām klintīm. Gimlins brida vien uz priekšu, iekams kāds viņu paguva aizkavēt, un atklāja, ka pie pašas klints ūdens ir vien lidz ceļiem. Pārējie cits pēc cita brida viņam pakaļ, piesardzīgi taustīdamies, jo zem ūdenszālēm klātās virsmas slēpās glumi, gļotaini akmeņi un pamats zem kājām bija pagalam nedrošs. Frodo riebumā notrīsēja, samanīdams kājas iegrimstam melnajā, piesmirdušajā ūdeni.
Kolīdz Sems, Bilu vezdams pie iemauktiem, izbrida liča otrā krastā, dzelmē kaut kas klusi noguldzēja un nošļakstēja, it kā ūdens rāmo virsmu būtu sakustinājusi kāda zivs. Visi aši apcirtās un dziestošajā vakara gaismā ieraudzīja melni apmalotus viļņu gredzenus, kas vēlās uz visām pusēm no vietas tālu ezerā. Tur vēl kaut kas uzburbuļoja, tad iestājās klusums. Mijkrēslis sabiezēja, un pēdējos saules starus aizklāja mākoņi.
Nu Gendalfs vēl pielika soli, un pārējie, cik jaudas, steidzās nopakaļ. Tālāk gar ezera krastu un klintīm stiepās šaurā, akmeņainā maliņa, vietumis ne vairāk kā jardus divpadsmit plata, aizgruvusi ar klintsbluķiem un akmeņiem, tomēr viņi virzījās uz priekšu, turēdamies, cik iespējams, tuvāk pie klints un tālāk no ūdens. Nomērojuši jūdzi uz dienvidiem, viņi nonāca pie akmeņ- ozoliem apaugušas klints. Ūdenī pie krasta trunēja sakrituši stumbri un zari — itin kā paliekas no kādas audzes vai dzīvžoga, kurš reiz audzis gar ceļu, ko nu sedza ūdens. Bet pašā klints pakājē zaļoja divi spēcīgi milzeņi — tik lielus akmeņozolus Frodo savu mūžu nebija ne redzējis, ne spējis iedomāties. Koku varenās saknes stiepās no klints lidz pat ūdenim. No Krāces ezera augstajā krastā tie diženo klinšu pakājē bija izskatījušies kā niecīgi krūmiņi, taču nu slējās augstu virs galvas satumsuši.
stingi un klusi, mezdami garas, melnas vakara ēnas un slieda- mies kā vareni pīlāri pašā ceļa galā.
—Tad nu beidzot! — Gendalfs izsaucās. — Še beidzas Akmi- nes elfu ceļš. Akmeņozols bija šejienes iemītnieku koks, un šos abus viņi iedēstīja par zīmi, ka te beidzas viņu valstība, jo Rie- tumduravas bija ierīkotas galvenokārt tādēļ, lai še varētu noritēt tirdzniecība ar Morijas rūķiem. Tās bija laimīgas dienas, kad dažādas ciltis vēl satika cieši un labi — pat elfi un rūķi!
— Draudzībai gals pienāca ne jau rūķu vainas dēļ, — aizrādīja Gimlins.
— Par to, ka tur būtu vainojami elfi, man gan nav nācies dzirdēt, — iebilda Legolass.
— Man ir nācies dzirdēt gan vienu, gan otru, — noteica Gendalfs, — un tiesu es tagad nespriedīšu. Bet vismaz jūs abus, Legolas un Gimlin, es lūgšu būt draugos un nākt man talkā. Man esat vajadzīgi jūs abi. Durvis ir aizslēģotas un noslēptas, un jo drīzāk tās atradīsim, jo labāk. Nakts jau teju klāt!
Pagriezies pret pārējiem, burvis norīkoja: — Kamēr meklēju, esiet tik labi un sagatavojieties doties raktuvēs! Jo še mums diemžēl nāksies atvadīties no mūsu krietnā nastu nesēja. Visu, ko ņēmām līdzi, lai pasargātos no sala un sniega, varat atstāt šepat — tur, iekšā, tādas mantas būs liekas un nebūs vajadzīgas ari tad, kad, kā ceru, tiksim laukā viņā pusē un dosimies tālāk uz dienvidiem. Toties mums katram jāpaņem daļa no ponija nastas — sevišķi pārtika un maisi ar ūdeni.
— Bet, Gendalfa kungs! Jūs tak nepametisit nabaga Bilu vienu tādā baigā vietā! — Sems satriekts pikti iebrēcās. — Šitais neies cauri, un punkts! Kad viņš kātojis mums līdzi tik tālu un ko visu vēl ne!
— Man ļoti žēl, Sem, — burvis mierinoši atsaucās. — Bet diez vai tad, kad atvērsim durvis, tu piedabūsi savu Bilu kaut kāju spert pār slieksni, viņpus kuram biezē bezgalīgā Morijas tumsa. Tev nāksies izvēlēties starp Bilu un savu saimnieku.
— Ja es teikšu, viņš Frodo kungam līdīs pakaļ kaut pūķa midzeni, — Sems nepiekāpās. — Šite, kur slapstās tie vilku bari, lopiņu pamest vienu! Iegrūst teju drošā nāvē!
— Es gan ceru, ka tik ļauni nebūs, — Gendalfs teica, tad uzlika roku ponijam uz pieres un klusiņām ierunājās: — Lai mani vārdi tevi sargā un vada. Tu esi gudrs lopiņš un Rivendella daudz iemācījies. Dodies uz to pusi, kur netrūkst zāles, tad drīz nonāksi Elronda namā vai tur, kur nu pats vēlies nonākt. Neraizējies! — burvis uzsauca Semam. — Viņam no vilkiem aizbēgt un mājās nokļūt ir tikpat lielas izredzes, kā mums pašiem.
Sems, sakniebis lūpas, stāvēja blakus zirdziņam un neko neatbildēja. Bils, itin kā labi sapratis, kas notiek, pieglaudās viņam tuvāk un iebāza purnu ausī. Sems izplūda asarās un ķērās pie siksnām, atsprādzēdams nastas un sviezdams tās turpat zemē. Pārējie šķiroja mantas, nevajadzīgās kraudami kaudzē un vajadzīgās sadalīdami nešļavās.
Tikuši galā, viņi paraudzījās, kā sokas Gendalfarn. Burvis, pēc visa spriežot, nedarīja neko, tikai stāvēja starp abiem ak- meņozoliem, cieši un vērīgi pētīdams kailo klinti, itin kā cerētu tur ar skatienu izurbt caurumu. Gimlins mīņājās turpat, ar cirvi izklaudzinādams akmeņus. Legolass bija pieplacis pie klints, it kā klausītos.
—Mēs nu tā kā būtu gatavi, — Merijs pieteicās. — Un kur tad durvis? Nav ne miņas.
— Kad rUķu durvis ir ciet, tās nedrīkst būt saskatāmas, — Gimlins paskaidroja. — Tās kļūst neredzamas, un pat tie, kas durvis meistarojuši, nespēj tās nedz atrast, nedz atvērt, ja noslēpums gājis zudībā.
— Bet šīs durvis netika darinātas kā noslēpums, kas zināms vien rūķiem, — piepeši sakustējies, ierunājās Gendalfs un uzmeta abiem skatienu. — Ja vien viss nav neglābjami pārvērties, acis, kas zina, kurp lūkoties, zīmes var saskatīt.
Viņš piegāja pie pašas sienas. Tieši starp abu koku ēnām tur vidēja līdzens laukumiņš, un burvis tam pārvilka pāri plaukstu, bārdā kaut ko murminādams. Tad viņš atkāpās.
— Redzat? — viņš ievaicājās. — Tagad redzat?
Pelēko klinti tagad apspīdēja mēnesnīca, taču viss cits pirmajā mirklī šķita palicis, kāds bijis. Tad vietā, kam pāri bija slīdējusi burvja plauksta, palēnām izaudās smalkas līnijas, kas akmeni izvagoja kā sudraba dzīsliņas. Iesākumā tās izskatījās vien pēc zirnekļa tikla pavedieniem, jo bija tik smalkas, ka iemirdzējās tikai tur, kur atstaroja mēnessgaismu, taču pamazām tapa platākas un skaidrākas, līdz izveidojās par zīmju rakstu.
Pašā augšā, ciktāl sniedzās Gendalfa roka, stiepās puslokā izvīti elfu burti. Lejāk, kur līnijas vietumis bija izplūdušas vai
izdzisušas, vīdēja lakta un veseris, ko vainagoja kronis ar septiņām zvaigznēm. Vēl zemāk - divi koki, izrotāti ar mēness sirpjiem, bet visskaidrāk pašā vidū spīdēja daudzstaru zvaigzne.
Durīna ģerboņi! — noelsās Gimlins.
Un diželfu Koks! — iesaucās Legolass.
Un Feanora nama zvaigzne, — piebilda Gendalfs. — Tas ir itildīna raksts, kas salasāms vien zvaigžņu un mēness gaismā un parādās tikai tad, kad tam pieskaras tas, kurš izrunā Viduszemē jau sensenis aizmirstus vārdus. Es pats tādus jau sen neesmu dzirdējis, tā ka nācās krietni padomāt, iekams izdevās tos atsaukt atmiņā.
— Kas tur rakstīts? — iejautājās Frodo, velti pūlēdamies salasīt puslokā izvītos vārdus. — Elfu burtus es it kā pazīstu, taču šos nesaprotu.
— Šis uzraksts ir valodā, kādā Viduszemes Rietu elfi runāja Sendienās, — Gendalfs paskaidroja. — Tikai mums tie neko svarīgu nepasaka. Tur rakstīts: "Morijas valdnieka Durina durvis. Saki vārdu, draugs, un nāc iekšā." Un zemāk, kur burti sīkāki un smalkāki, teikts: "Es, Narvins, durvis darināju. Akmines Selebrimbors ievilka rakstu zīmes."
— Ko nozīmē — saki vārdu, draugs, un nāc iekšā? — vaicāja Merijs.
—Tur viss skaidrs, — Gimlins atteica. — Ja esi draugs, pasaki īstos vārdus, durvis atvērsies, un varēsi tikt iekšā.
—Jā, — Gendalfs novilka. — Durvis droši vien aizslēģotas ar vārdiem. Daži rūķu vārti atdarās vien noteiktā laikā vai noteiktiem ļaudīm. Dažiem ir slēdzenes un atslēgas, kas noder, kad visi laiki un vārdi jau izdibināti. Šim durvīm atslēgas nav. Durina laikos tās nebija slepenas. Parasti tās stāvēja plaši vaļā, un šepat sēdēja vārtsargi. Bet tad, kad durvis bija ciet, jebkurš vārdu zinātājs varēja tos izrunāt un tikt iekšā. Vismaz tā stāsta raksti — vai tiesa, Gimlin?
—Tiesa gan, — rūķis atsaucās. — Tikai tur nav teikts, kas tas bijis par vārdu. Gan Narvins, gan viņa amata prasme, gan viņa cilts — viss pagaisis bez pēdām.
— Bet vai tad tu, Gendalf, to vārdu nezini? — pārsteigts ievaicājās Boromirs.
— Nē! — burvis atteica.
Pārējie iztrūkušies saskatījās, tikai Aragorns, kas Gendalfu pazina gana labi, neteica ne vārda un pat nepakustējās.
— Tad kamdēļ atvilki mūs uz šo nolāpīto vietu? — Boromirs iekliedzās, notrīsēdams atskatīdamies uz melno dzelmi. — Tu taču teici, ka reiz caur raktuvēm jau esot gājis. Tad kā gan nākas, ka tu nezini, kā tur iekļūt?
— Atbildēšu uz tavu pirmo jautājumu, Boromir, — burvis ierunājās. — Jā, tas vārds man nav zināms — pagaidām. Bet gan redzēsim. Ilgi nebūs jāgaida. Un, — viņa acis zem kuplajām uzacu sukām iedzalkstījās, — par maniem darbiem tu drikstēsi spriest vien tad, kad tie izrādīsies veltīgi. Ja runājam par tavu otro jautājumu — vai tu apšaubi manus vārdus? Vai pats vairs neko nespēj aptvert? Es Morijā iekļuvu no otras puses — nākdams no austrumiem. Ja gribi zināt, šis durvis veras uz ārpusi. No iekšpuses tās itin viegli varētu atgrūst ari tu pats. No ārpuses tās izkustināt nespēj nekas, izņemot burvju vārda spēku. Uzlauzt durvis nav iespējams.
— Bet ko tad tu iesāksi? — bikli ieprasījās Pīns, blenzdams uz burvja spurainajiem uzacu kumšķiem.
— Likšu tev, Peregrīn Tuk, sisties pret durvīm ar pauri, — Gendalfs atcirta. — Un, ja ari tad tās nepadosies un man kāds ļaus drusku atpūsties no dumjiem jautājumiem, meklēšu vārdus. Savulaik es zināju visus burvju vārdus visās elfu, cilvēku un orku mēlēs, kas jebkad izmantoti šādam nolūkam. Vēl tagad acumirkli varu noskaitīt vismaz desmit reiz divdesmit. Taču es lēšu, ka tik ilgi vis nopūlēties nevajadzēs un man nenāksies likt Gimlinam piesaukt slepeno rūķu mēli, ko neviens cits nedrīkst zināt. Vārdiem jābūt elfu valodā, tāpat kā uzrakstam virs durvīm; tas nu liekas pilnīgi skaidrs.
Viņš atkal piegāja klintij cieši klāt un ar zižļa galu viegli pieskārās sudraba zvaigznei, kas vidēja pašā vidū, zem laktas un vesera.
— Annon edhellen, edrp hi ammen!
Fcnnas nogothrim, lasto beth lammen! —
viņš pavēloši izrunāja. Sudrabainās līnijas uz bridi aptumšojās, bet pelēkā klints pat nenotrisēja.
Burvis šos pašus vārdus atkārtoja vēl un vēl, mainidams gan pašus vārdus, gan to secību. Tad viņš citu pēc citas izmēģināja vēl vairākas burvestības, reizēm vārdus izrunādams ātrāk un skaļāk, reizēm klusāk un lēnāk. Tad viņš ņēmās saukt atsevišķus elfu vārdus. Nekā. Klints ieslīga tumsā, iedegās neskaitāmas zvaigznes, sacēlās salts vējš, un durvis stāvēja kā stāvējušas.
Gendalfs no jauna paspēra soli tuvāk klintij un, rokas paslējis gaisā, ierunājās pavēlnieciskā, augošu dusmu pilnā balsī. — Edro, edro — viņš sauca un trieca pret klinti zizli. — Veries vaļā! — viņš kliedza, to pašu atkārtodams visās valodās, kas jebkad skanējušas Viduszemes rietumos. Tad viņš nosvieda zizli zemē un apsēdās, nebilzdams ne vārda.
Tieši tobrīd uzpūta spēja vēja brāzma, līdzi atnesdama tālīnas vilku gaudas. Ponijs Bils bailēs iztrūkās, un Sems piesteidzās viņam klāt, zirdziņam ausī čukstēdams mierinošus vārdus.
—Skaties, lai neaizmūk! — Boromirs uzsauca. — Izskatās, ka viņš mums vēl būs vajadzīgs, ja vilki neuznāks. Riebīgā peļķe! Neieredzu! — Pieliecies viņš paķēra palielāku akmeni un atvēzējies iesvieda to tālu ezerā.
Klusu noplunkšķējis, akmens pazuda, taču tUliņ atskanēja guldziens un burbuļošana. No vietas, kur akmens bija nogrimis, uz visām pusēm aizskrēja viļņu gredzeni, un tie palēnām virzījās uz klints pusi.
— Kamdēļ tu tā darīji, Boromir? — Frodo pārmetoši ievaicājās. — Arī man šī vieta riebjas, un man ir bail. Nezinu, no kā — nejau no vilkiem, nejau no tumsas, kas viņpus durvīm, bet no kaut kā cita. No ezera. Liec tam mieru!
— Kaut mēs varētu tikt no šejienes projām! — Merijs iesaucās.
—Ko tas Gendalfs tūļājas? — piebalsoja Pins.
Gendalfs par viņiem nelikās ne zinis, tikai sēdēja, galvu nokāris, it kā būtu ieslīdzis vai nu dziļā izmisumā, vai pamatīgās pārdomās. No jauna ieskanējās sērīgās vilku gaudas. Viļņu gredzeni slīdēja aizvien tuvāk — viens otrs jau sitās pret krastu.
Piepeši visi iztrūkās, jo burvis ar joni pielēca kājās. Smiedamies! — Rokā ir! — viņš kliedza. — Protams, protams! Vienkārši lidz nejēdzībai! Tādas ir visas mīklas, kolidz atminētas.
Pacēlis zizli, viņš nostājās pie klints un skaidri izrunāja: — Mellon'.
Zvaigzne spoži iespīdējās un nodzisa. Tad pilnīgā klusumā tur, kur iepriekš nebija manāma ne šikākā plaisiņa, iezīmējās varenu durvju aprises. Lēnām tās vidū pāršķēlās pušu un sāka stumties uz āru, līdz abas vērtnes atsitās pret klinti. Iekšā vidēja stāvi pakāpieni, kas veda uz augšu, taču saskatāmi bija vien paši apakšējie — pārējie slīga necaurredzamā tumsā. Visi stāvēja, pārsteigumā sastinguši.
— Es tomēr kļūdījos, — ierunājās Gendalfs. — Un Gimlins ari.
Tikai Merijs uzreiz uztaustīja pareizo ceļu. īstais vārds skaidri un gaiši bija izlasāms virs durvīm! Tulkojums īstenībā skan: "Saki vārdu "draugs" un nāc iekšā." Atlika vien izrunāt vārdu "draugs" elfu mēlē, un durvis vērās vaļā. Pavisam vienkārši. Par daudz vienkārši tik mācītam rakstu zinātājam, kas mīt laikos, kad cits uz citu raugās kā uz ļaunāko ienaidnieku. Tie laiki bija daudz labāki. Bet nu iesim!
Paspēris soli pāri slieksnim, burvis uzlika kāju uz apakšējā pakāpiena. Bet šajā mirklī notikumi sāka risināties zibenīgā ātrumā. Frodo kaut kas saķēra pie potītes, un viņš iekliegdamies pakrita. Ponijs Bils izgrūda nevaldāmu, baiļpilnu zviedzienu, uzšāva asti stāvus gaisā un aizaulekšoja projām gar ezera krastu, pagaisdams tumsā. Sems aizlēca viņam nopakaļ, bet tad, padzirdējis Frodo iekliedzamies, tūliņ metās atpakaļ raudādams un lādēdamies. Pārējie apcirtās un ieraudzīja melno ūdeni mutuļojam tā, it kā no ezera dienvidgala šurp peldētu čūsku kamols.
No dzelmes krastā bija izrāpies garš, līkumots, pilošs tausteklis, kas izstaroja bāli iezaļganu gaismu. Galā tam locījās pirksti, kas, sagrābuši Frodo aiz kājas, vilka viņu aizvien tuvāk ūdensmalai. Sems, nometies ceļos, kapāja taustekli ar nazi.
Pirksti atlaidās, un Sems ņēmās vilkt Frodo tālāk no ezera, saukdams palīgā. No dzelmes iznira vēl divdesmit citas rokas. Melnais ūdens vārīties vārījās, izvirzdams draudīgu smirdoņu.
— Visi uz vārtiem! Augšā pa kāpnēm! Mudīgi! — Gendalfs nokliedzās, palēcis atpakaļ. Visi, izņemot Semu, stāvēja krastā, nāves šausmās kā sasaluši, un burvis izrāva viņus no sastinguma, biedrus stumdams un grūzdams uz durvju pusi.
Bija pats pēdējais bridis. Sems un Frodo tik tikko bija paguvuši uzrāpties līdz trešajam pakāpienam, un Gendalfs vēl bija tikai uz paša pirmā, kad taustekļi aizlocījās pāri krastmalai, apčamdīdami klinti un durvju jomu. Viens, zvaigžņu gaismā mikli spīguļodams, pārlīda pāri slieksnim. Gendalfs pagriezās atpakaļ un mirkli vilcinājās. Ja burvis raudzīja iedomāties, ar kādu vārdu durvis būtu aizdarāmas no iekšpuses, viņš pūles varēja aiztaupīt. Pirkstaino čūsku mudžeklis iegrābās durvju vērtnēs un ar neaprakstāmu spēku grūda tās ciet. Durvis aizcirtās, kalna dzīlēs nogranda atbalss, un iestājās piķa melna tumsa. Caur smago klintsbluķi apslāpēti spiedās brūkošu akmeņu dārdoņa.
Sems, sagrābis Frodo pie rokas, sabruka uz pakāpieniem, blenzdams necaurredzamajā tumsā. — Nabaga, nabaga Bils! — viņš aizžņaugtā balsi izrunāja. — Nabaga vecais lopiņš! Vilki un čūskas! Ar čūskām viņa mērs bija pilns. Man bij jāizšķiras, Frodo kungs. Man bij jānāk ar jums.
Viņi dzirdēja, kā Gendalfs nokāpj līdz kāpņu lejasgalam un triec pret durvīm zizli. Klints notrīsēja, un kāpnes salīgojās, bet durvis neatvērās.
—Nu tā, — burvis noteica. — Atpakaļceļa vairs nav, un izeja ir tikai viena — kalnam viņā pusē. Ja spriežu pēc tā, ko dzirdēju, bīstos, ka durvīm priekšā ir aizgrūsti klintsbluķi un arī abi ozoli, izrauti ar visām saknēm. Žēluma gals, nudien, jo koki bija skaisti un še stāvējuši tik ilgi.
—Es jau manīju, ka uzglūn kas nelāgs, kolīdz iebridu ūdenī, — ierunājās Frodo. — Kas tas bija? Vai — kas tie tādi?
—Nezinu, — Gendalfs atzinās, — bet visas rokas klausīja vienam pavēlniekam. Jādomā, kaut kas izlīdis vai izdzīts no melnajiem ūdeņiem, kas skalojas pašās kalnu dzīlēs. Pasaules bezdibeņos mīt tādas radības, kas par orkiem gan daudz senākas, gan baigākas. — Burvim iešāvās prātā, ka, lai kas arī bija ezera iemītnieks, pašu pirmo tas sagrāba Gredzena glabātāju, tomēr šo domu viņš nosprieda paturēt pie sevis.
Boromirs kaut ko murmināja zem deguna, taču viņa balss, atsizdamās pret akmens sienām, atbalsojās kā visiem dzirdami, lai ari apslāpēti čuksti: — Pasaules bezdibeņos! Un turpu mums tagad jāiet, un es teicu, ka nevajag. Kurš mums tagad parādīs ceļu še, kur nāves tumsa?
— Es, — Gendalfs atsaucās. — Un Gimlins kopā ar mani. Nāciet pakaļ zizlim!
Pakāpies augstāk, visiem garām, burvis pacēla zizli, un tā gals tūliņ iedegās, izstarodams vāru gaismu. Platās kāpnes bija veselas un laika zoba neskartas. Noskaitījuši divsimt lēzenus pakāpienus, viņi kāpņu augšgalā uzgāja velvētu eju ar līdzenu grīdu. Gaitenis stiepās tālāk, pagaisdams tumsā.
— Apsēdīsimies tepat, atpūtīsimies un mazliet iestiprināsimies, kamēr neesam uzgājuši ēdamzāli! — Frodo ierosināja. Šausmas, ko viņā bija iesvēlusi baisā roka, pamazām atlaidās, un nupat uzmācās neciešams izsalkums.
Ierosinājumu visi uzņēma ar lielu atsaucību, un tā nu viņi iekārtojās uz kāpņu augšējiem pakāpieniem, pustumsā vīdēdami kā pelēki stāvi. Pēc maltītes Gendalfs visiem lika iestrēbt vēl trešo malciņu Rivendellas miruvora.
— Ilgam laikam vairs nepietiks, — viņš nosūkstljās, — bet, manuprāt, pēc visa, ko pārdzīvojām pie vārtiem, bez tā nekādi nevar. Un, ja vien mums neuzsmaidīs brīnumaina veiksme, blašķe, gribi negribi, būs tukša kā izslaucīta, kad izkļūsim laukā! Ari ūdeni dzeriet ar mēru! Raktuvēs netrūkst nedz strautu, nedz aku, taču to ūdeni dzert nedrīkst. Var gadīties, ka maisus un blašķes no jauna varēsim piepildit tikai Dūņutērces lejā.
— Un kad mēs tur būsim? — Frodo apvaicājās.
— Nezinu teikt, — burvis paraustīja plecus. — Var iznākt visādi. Bet, es lēšu, ceļš būs veicams trijos četros paņēmienos, ja veiksies labi, neiekulsimies nekādās ķezās un nenomaldīsimies. No Rietumdurvlm līdz Austrumvārtiem taisnā līnijā nav mazāk par četrdesmit jūdzēm, un iespējams, ka tik taisni iziet nemaz nevarēsim.
Pēc pavisam Īsas atelpas viņi devās tālāk. Visi no sirds vēlējās šo ceļa gabalu nomērot, cik ātri vien iespējams, un, neraugoties uz nogurumu, labprāt bija gatavi soļot vēl vairākas stundas. Gendalfs atkal gāja priekšgalā. Kreisajā rokā viņš turēja spīdošo zizli, kura vārajā gaismiņā tik tikko redzēja, kur soli spert, labajā turēja zobenu Glamdringu. Burvim nopakaļ kātoja Gimlins — rūķis nemitīgi grozīja galvu, un viņa acis mijkrēsli zibsnīt zibsnīja. Aiz rūķa soļoja Frodo, stingri sagrābis savu īso zobenu — Dzeloni. Ne Dzelonim, ne Glamdringam asmens nespīdēja, un tas bija zināms mierinājums, jo abus zobenus bija kaluši Sendienu elfi, tā ka tie mēdza salti iegailēties, kolīdz tuvumā parādījās kāds orks. Frodo nopakaļ gāja Sems, tad — Legolass, aiz viņa — abi hobitu jaunuļi un Boromirs. Gājienu noslēdza Aragorns, aklajā tumsā soļodams drūms un nerunīgs.
Eja meta likumus, pēc pāris pagriezieniem labu gabalu laidās lejup, tad atkal kļuva līmeniska. Gaiss pamazām tapa aizvien siltāks un miklāks, bet nepavisam ne sasmacis, un reizumis sejā iepūta pa svaigākai strāvai, kas plūda no sienās ieslēptām atverēm. Tādu bija daudz. Burvja zižļa blāvā gaisma no tumsas uz bridi izrāva kāpnes, velves un neskaitāmus citus tuneļus un ejas, kas veda te augšup, te gandrīz stāvus lejup vai vidēja sienās kā melni caurumi. Visus iegaumēt nebija ne mazāko cerību.
Gimlins Gendalfarn nekāds lielais atspaids nebija, ja nu vienīgi ar to, ka izrādīja drošu dūšu. Vismaz rūķi atšķirībā no pārējiem piķa melnā tumsa itin nemaz nebiedēja. Burvis it bieži vērsās pie viņa pēc padoma, kolīdz sāka šaubīties, kurp doties tālāk, tomēr gala vārdu allaž teica pats. Morijas raktuves bija tik plašas un sazarotas, ka Gloina dēls Gimlins, lai ari pats būdams kalnu cilts rūķis, to nemaz nespēja aptvert. Ari Gendalfarn no krietni padzisušajām atmiņām par senseno ceļojumu tagad liela labuma nebija, taču pat par spīti tumsai un neskaitāmajiem likumiem un pagriezieniem burvis skaidri zināja, kur grib nonākt, un, kamēr vien priekšā bija ceļš, kas varēja vest uz mērķi, viņš padoties negrasljās.
— Nebīstieties! — ierunājās Aragorns, kad viņi, nekustēdamies ne no vietas, bija nostāvējuši ilgāk nekā parasti. Gendalfs un Gimlins čukstus apspriedās, bet pārējie, saspiedušies pulciņā un manāmi norūpējušies, mīņājās abiem aiz muguras. — Nav ko bīties! Man kopā ar viņu nācies ceļot daudz un ilgi, lai gan pa tādu tumsu klīstam pirmoreiz, un Rivendellā stāsta, ka viņš paveicis vēl daudz dižākus darbus, nekā esmu redzējis pats savām acīm. Viņš jau nu nenomaldīsies, ja vien ceļš patiesi ir sameklējams. Lai kā baiļojāmies, viņš mūs te ieveda, taču izvedīs arī laukā par katru cenu. Melnā nakti viņš mājupceļu atradis nekļūdīgi — tur viņam deguns vēl labāks nekā ķēniņienes Beru- tiēlas kaķiem.
Tāds ceļabiedrs Pulkam bija tīrais atradums. Nevienam nebija nekā, kas ļautu pagatavot lāpas, jo drudžainajā steigā daudzas ceļā nepieciešamas mantas tā ari bija palikušas guļam ezera krastā. Bet bez gaismekļiem viņi drīz vien būtu iekūlušies nelaimē. Vispirms galvassāpes būtu sagādājusi nepieciešamība teju ik uz soļa izvēlēties vienu eju no daudzām, bet ļaunākais, ka gaiteņos, kuru sienās atbalsojās viņu soļu dipoņa, driz te, drīz tur vidēja bedres, lamatas un dziļas akas. Sienas un grīdu izvagoja plaisas un bezdibenīgas aizas, kas reizumis dārdēdamas pavērās turpat zem kājām. Lielākā bija vairāk nekā septiņas pēdas plata, un Pins ilgi stāvēja dūšodamies, iekams saņēmās, lai lēktu pāri draudīgajam bezdibenim. Dziļi lejā krāca un mutuļoja ūdens, it kā tur grieztos kāds milzīgs dzirnavu rats.
— Aukla! — Sems nomurmināja. — Es tak teicu, ka vajadzēs, ja nebūs!
Bīstamo šķēršļu kļuva aizvien vairāk, tāpēc iešana vedās pagalam gausi. Viņi klimta un klimta aizvien dziļāk un dziļāk kalna dzīlēs, un ceļam neredzēja galu. Visi bija pārguruši līdz pēdējam, tomēr doma, ka derētu kur apstāties un atpūsties, nebūt nešķita vilinoša. Pēc laimīgās izglābšanās, maltītes un sirdszāļu malciņa Frodo uz kādu brīdi bija juties gluži omulīgi, taču tagad no jauna uzmācās nelāga priekšnojauta, kas pamazām pārauga šausmās. Miroņu ķēniņa dunča atstātā brūce Rivendellā gan bija sadziedēta, bet nejaukais ievainojums nebija palicis bez sekām. Maņas bija kļuvušas asākas, tā ka tagad viņš spēja samanīt to, kas parasti nav acīm saredzams. Visai drīz Frodo atklāja, ka tumsā redz labāk nekā pārējie ceļabiedri — varbūt vienīgi ne tik labi kā Gendalfs. Turklāt ap kaklu apmestā važiņā vēl karājās Gredzens, kas spiedās pret krūtīm un reizumis pielija ar neizprotamu smagumu. Frodo skaidri manīja, ka ļaunums uzglūn priekšā un dzenas pa pēdām, tomēr nebilda ne vārda — tikai sagrāba ciešāk zobena spalu un mēmā nolemtībā klunkurēja uz priekšu.
Arī tie, kas soļoja viņam aiz muguras, vārdus lieki netērēja — labi ja steigšus ko cits citam pačukstēja. Klusumā bija saklausāms tikai soļu troksnis: Gimlina rūķu zābaku apslāpētā klaudzoņa, Boromira smagais solis, Legolasa vieglo kurpju švīkstoņa, hobitu mīksto pēdu tikko sadzirdamā dipoņa, bet aiz muguras gausi dunēja Aragorna sparīgie, platie soļi. Kad visi uz brīdi sastinga un ieklausījās, tad nedzirdēja neko, ja nu vienīgi lāgiem kur nopakšķēja ūdens lāse vai iedziedājās kāda urdziņa. Taču Frodo dzirdēja vai varbūt tikai iedomājās dzirdam vēl ko — kaut kur klusi plakšķēja mīkstas, basas pēdas. Troksnis allaž bija pārāk tālīns un vārs, lai būtu nepārprotams, tomēr tagad tas vairs neatstājās un neapklusa, kamēr vien Pulks virzījās uz priekšu. Un atbalss tā nebija, jo ikreiz, kad viņi sastinga, lai saspringti ieklausītos klusumā, zaglīgās pēdas vēl pāris reižu noplakšķēja, iekams rimās.
Raktuvēs viņi bija iegājuši jau tumsiņā. Tikai dažas reizes uz brīdi apstājušies, viņi soļoja jau vairākas stundas, un tad Gen- dalfu piemeklēja pirmais nopietnais pārbaudījums. Priekšā vidēja augsta, plaša velve, un eja tālāk sazarojās trijos gaiteņos: visi veda aptuveni vienā virzienā, uz austrumiem, taču tas, kurš bija pa kreisi, laidās lejup, eja pa labi stiepās augšup, bet vidējais gaitenis tālāk skrēja līmeniski, tomēr bija pavisam šaurs.
— Tādu vietu es galīgi neatminos! — Gendalfs atzinās, neizlēmīgi nostājies zem velves. Viņš pacēla zizli, cerēdams uziet kādu zīmi vai uzrakstu, kas izvēli darītu vieglāku, taču nekādas norādes neatrada. — Esmu pārāk nokausēts, lai izšķirtos, — burvis pakratīja bārdu. — Un, jādomā, arī jums spēka nav atlicis ij ne tik daudz. Labāk paliksim šepat un atpūtīsimies lidz ritam, cik nu atlicis. Jūs tak zināt, ko es ar to domāju! Še gaišāks nekļūs, bet laukā mēness laižas uz rietumiem un pusnakts jau garām.
— Nabaga Bils, — Sems nopūtās. — Diez kur šis tagadiņ? Kaut nu vilki jau nebūtu nograuzuši…
Pa kreisi no lielās velves viņi uzgāja akmens durvis. Tās stāvēja pusvirus, taču pagrūstas tūliņ atvērās pavisam viegli. Aiz tām atradās plašs, klinti izcirsts kambaris.
— Rāmi! Lēnām! — Gendalfs brīdinoši iesaucās, kad Merijs un Pins, nopriecājušies par izredzēm nosnausties kur nostāk no ejas, kas vaļā visiem vējiem, ar joni metās uz priekšu. — Prātīgi! Jūs nezināt, kas tur iekšā. Es iešu pirmais.
Burvis piesardzīgi spēra soli pāri slieksnim, un pārējie cits pēc cita devās viņam nopakaļ. — Are! — Gendalfs pavērsa zizli pret gridu. Pašā plāna vidū melnēja liels, apaļš caurums — gluži kā aka. Tam apkārt mētājās sarūsējušas važas, pa pusei pārkārušās pār bedres malu, un akmens šķembas.
— BUtu iekrituši un vēl tagad lidotu, prātodami, kad diez tiksit līdz dibenam, — Aragorns aizrādija abiem hobitiem. — Ja reiz mums ir kāds, kurš rāda ceļu, laidiet viņu pa priekšu!
— Šis te izskatās pēc krustcelēs iekārtota sardzes kambara, — sacīja Gimlins. — Bedre, pēc visa spriežot, savulaik bijusi aka, pārsegta ar akmens vāku. Bet vāks sadragāts, un mums der tumsā turēt abas acis vaļā.
Savādi, bet Pinu aka vilktin vilka klāt. Kamēr pārējie atritināja segas un ierīkoja guļvietas kambara sienmalē, pēc iespējas tālāk no draudīgās bedres, viņš pielavījās pie akas malas un ieskatījās melnajā bezdibeni. Sejā tūliņ iepūta salta dvesma, kas cēlās no necaurredzamajā tumsā slīgstošajām dzīlēm. Klausīdams piepešai iegribai, viņš mudīgi sagramstīja akmens šķembu un ļāva tai krist lejup. Pīns skaitīja savus sirdspukstus, un tika visai tālu, iekams dziļi lejā akmens iekrita kādā ar ūdeni pilnā dobumā un atskanēja — plunkš! - tālu, tālu, tomēr troksni pastiprināja vairākkārtēja atbalss tukšās šahtas sienās.
— Kas tas? — Gendalfs iesaucās. PIns atzinās, kas tas ir viņa roku darbs, un burvis atviegloti uzelpoja, tomēr iesvēlās dusmās — Pīns redzēja viņa acis metam zibeņus. — Nu, vai nav viens Tuku mazprātiņš? — Gendalfs bārās. — Mums te nav nekāds hobitu izpriecu ceļojums! Nākamreiz meties iekšā pats, tad vismaz pārējos atsvabināsi no liekām raizēm. Tagad apklustiet!
Vairākas minūtes aizritēja pilnīgā klusumā, bet tad no akas dzīlēm atskanēja klusi klauvējieni: tuku-tuk, tuku-tuk. Sitieni apklusa, taču, kolīdz atbalss izdzisa, atsākās no jauna: tuku-tuk, tuku-tuk, tuk-tuk, tuk. Izklausījās pēc signāliem, bet pēc brītiņa klauvējieni noklusa, un vairs nekas nebija dzirdams.
—Veseris, — Gimlins noteica. — Nekas cits tas nevar būt, vai ari nenieka nejēdzu.
— Jā, — Gendalfs atsaucās. — Un man tas pagalam nepatīk. Var jau būt, ka ar Peregrīna aušību tam nav nekāda sakara, bet, visticamāk, esam pamodinājuši kaut ko tādu, ko labāk neaiztikt. Lūdzami, vairs neko tādu nedariet! Cerēsim, ka tagad varēsim drusku atpūsties netraucēti. Tu, Pin, sardzē stāvēsi pirmais — lai tev būtu mācība, — viņš noņurdēja, ievīstīdamies segā.
Nelaimīgais Pīns piķa melnajā tumsā sakņupa pie durvīm, taču nemitīgi grozīja galvu, bīdamies, ka no akas izlīdīs kāds baigs neradījums. Viņš ieprātojās, ka caurumam derētu kaut ko pārklāt pāri — vismaz segu, taču neiedrošinājās nedz pakustēties, nedz akai tuvoties, lai gan Gendalfs, šķiet, bija cieši iemidzis.
Taču Gendalfs bija nomodā, kaut ari gulēja stings un kluss. Viņš bija iegrimis dziļās pārdomās, raudzīdams atsaukt atmiņa visu, ko bija pieredzējis, kad raktuvēm ceļoja cauri pirmoreiz, un drudžaini prātoja, kurp doties tālāk, jo maldīga izvēle tagad visus varēja novest postā. Pēc stundas viņš piecēlās un piebikstīja Pinam pie pleca.
— Liecies nu stūrī un nosnaudies, puis, — viņš labsirdīgi noteica. — Būsi tak samiegojies. Man vienalga miega nav nevienā acī, tāpēc tikpat labi varu ari pastāvēt sardzē.
—Zinu, kas man vainas, — burvis noburkšķēja, nosēzdamies pie durvīm. — Pīpes dūma trūkst! Neesmu to nosmēķējis kopš tā rīta pirms sniega vētras.
Pēdējais, ko Pins redzēja, iekams plaksti viņam aizkrita kā aizlīmēti, bija vecā burvja tumšais, sakņupušais stāvs un pīpes oglīte, kas gailēja viņa mezglainajos pirkstos. Uz brīdi tā iesvēlās spožāka, izraudama no tumsas viņa krunkaino, smailo degunu, tad gaisā uzvirmoja dūmu mutulis.
Visus uzmodināja Gendalfs. Burvis tā ari viens pats bija nosēdējis sardzē stundas sešas no vietas, pārējiem ļaudams atpūsties. — Un, kamēr sēdēju, izspriedu, kas darāms, — viņš pavēstīja. — Vidusceļš man kaut kā. neiet pie sirds, kreisajam nav laba smaka — tur, lejā, gaiss sastāvējies un tvanlgs, ticiet man. Iesim pa labi. Būtu laiks kāpt uz augšu.
Astoņas stundas, tikai divreiz uz brītiņu apstājušies, viņi klimta uz priekšu, nekādās briesmās neiekūlušies, neko nedzirdēdami un neko neredzēdami — tikai burvja zizlis, ceļu rādīdams, kā malduguns blāvi mirgoja tumsā. Gaitenis ieslīpi veda aizvien augstāk. Cik nu varēja spriest, tas vijās plašos likumos, un, kalnup celdamās, eja pamazām kļuva arvien platāka un augstāka. Tagad vairs nebija manāmas ne sānejas, ne krustceles, arī pamats zem kājām bija stingrs un līdzens, bez bedrēm un plaisām. Gaitenis acīmredzot savulaik bija svarīgs satiksmes ceļš, un te iešana vedās daudz naskāk nekā iepriekšējā vakarā.
Tā, ja lēšam taisnā līnijā, viņi todien pavirzījās jūdzes piecpadsmit tālāk uz austrumiem, lai gan īstenībā droši vien nosoļoja visas divdesmit vai vēl vairāk. Kolīdz sākās kāpiens augšup, Frodo tūliņ kļuva maķenīt mundrāks, tomēr sirdi vēl aizvien nospieda smagums, un vēl aizvien viņš cauri švīkstoņai un dipo- ņai, ko iedami sacēla biedri, tālu aizmugurē lāgiem dzirdēja vai tikai iedomājās dzirdam piesardzīgus, plakšķošus soļus, un tā nebija nekāda atbalss.
Viņi gāja neapstādamies, kamēr vien hobiti spēja cilāt kājas, un nupat jau sāka prātot, kur lai nobēdzinās nosnausties, kad sienas abās pusēs piepeši izgaisa. Turpat aiz muguras kā vārti vīdēja augsta, plaša velve, un priekšā melnēja tukšums. Mugurā pUta silta gaisa strāva, bet sejā dvesa saltums. Viņi apstājās un aizdomu pilni saspiedās bariņā.
Gendalfs gan šķita iepriecināts. — Ceļu izraudzījos pareizi, — viņš palielījās. — Beidzot esam nonākuši līdz kalna apdzīvotajai daļai, tā ka, manuprāt, austrumu nogāze vairs nav tālu. Tikai esam uzkāpuši pārāk augstu — krietnu gabalu virs Dūņutērces vārtiem, ja nemaldos. Gaiss liecina, ka te ir kāda plaša zāle. Visam par spīti pamēģināšu iedegt kārtīgāku gaismiņu.
Burvis pacēla zizli virs galvas, un tūliņ kā zibens nošķīda apžilbinoši balta uguns. Dejodamas uzbūrās milzu ēnas, un uz vienu īsu acumirkli augstu virs galvas no tumsas iznira plaši griesti, ko balstīja daudzas apjomīgas, akmenī cirstas kolonnas. Acu priekšā pavērās milzīga, tukša zāle, kuras melnās, spo- guļgludās, nospodrinātās sienas iemirdzējās neskaitāmos atspī- dumos. Viņā pusē, austrumos, tieši iepretim vīdēja tumša durvju arka, un vēl divas, tādas pašas, melnoja arī zālei abos sānos. Tad gaisma nodzisa.
— Pietiek izaicināt likteni — vismaz pagaidām, — Gendalfs noteica. — Savulaik kalna sānos bija izcirsti vareni logi un lūkas, lai apgaismotu raktuvju augšjomus. Es lēšu, ka esam nonākuši tieši tur, tikai laukā atkal satumsusi nakts, tā ka spriest par to varēsim tikai no rīta. Ja nekļūdos, varbūt jau rīt no rīta redzēsim dienas gaismu. Bet pagaidām labāk tālāk neiesim. Atpūtīsimies, kā nu mācēdami. Tiktāl mums sekmējies labi, un lielākais tumšā ceļa gabals jau aiz muguras. Taču vēl jātiek laukā, un līdz vārtiem, kas mūs izlaidīs plašajā pasaulē, vēl tālu.
Nakti viņi pārlaida lielajā zālē, cieši saspiedušies kopā un ierāvušies kaktiņā, lai paglābtos no saltā caurvēja, kas dtišlgi vilka no austrumpuses durvju puses. Apkārt viss slīga be/.di benīgā, bezgalīgā tumsā, un doma par tuksnesīgajām, pamestajām milzu zālēm un neaptverami plaši sazarotajām kāpnēm un gaiteņiem viņiem lika justies sīkiem un niecīgiem. Pašas neprātīgākās ainas, ko hobitu prātā bija uzbūruši visi nostāsti un baumas, nobālēja salīdzinājumā ar Morijas patiesajām šausmām un neaprakstāmo krāšņumu.
— Man rādās, ka senāk te gan laikam rūķu bijis, ka ne saskaitīt, — ierunājās Sems, — un visi ņēmušies kā truši savus piecus simtus gadu, kamēr šito sarakuši un sacēluši. Padomā tik — grauzušies tīri pa akmeņiem! Kālab šie tā? Tādās melnās alās tak nebūs gribējuši vadīt savas dienas, ko?
— Tās nav nekādas alas, — Gimlins atsaucās. — Tā ir rūķu diženā valstība un pilsēta. Un sendienās te vis tumsa nevaldīja — viss mirdzēja un laistījās krāšņās ugunis, kā vēsta mūsu dziesmas.
Piecēlies kājās, rūķis tumsā izslējās un iesāka dobji un dziedoši skaitit vārsmas, kas atbalsodamās aizdunēja lidz pat zāles augstajiem griestiem:
— Vēl pasaule bij tikko kalta, Vēl mēnesnīca spodri balta Par ziediem klātām klintīm lija, Bez vārdiem upes, kalni bija, Kad nāca Durīns, nosaukdams It visu, vārdus zinādams. Un uzgāja viņš Spulgezeru, Bet tur no dzelmes pretim veras Kāds ķēniņš, bet virs galvas tam Redz zvaigžņu kroni mirgojam.
Vēl zeme skaista bij, un stalti Bij augstie kalni, tikko kalti, Kad Nargotrondas valdnieki Še dzīvoja un gondoli, Kas pāri jūrai kuģojuši. Tie laiki sen jau pagājuši.
Tad Durīns krāšņā pilī mita, Kur vienai zālei līdzās cita, Kur laistās zeltā, sudrabā
It viss, un katrā istabā Tur spēka rūnām durvis klātas. Bet plašās zāles izrotātas Ar spulgojošiem lukturiem No dārgiem kalnu kristāliem.
Tur smēdes kūp, un veseri Tur skan, un strādā gravieri Un kalnrači, un namdari, Tur izkalti top asmeņi, Viz berili un opāli Un pērles, dārgi metāli, Gulst grēdās sprādzes, bruņkrekli Un kaujas cirvji, zobeni.
Un dzīve sita augstu vilni, Bij kalni skaņu dziesmu pilni, Jo muzikanti, dziesminieki Bij Kazadūmas pavalstnieki.
Nu zeme veca, satumsusi, Un ēze sen jau izdzisusi, Vairs neskan veseris un kalts. Stāv rūku tronis tukšs un salts, Un nogrimusi tumsībā Ir Kazadūma, Morija. Bet Spulgezers,« kas stings un kluss, Vēl zvaigžņu kroni sargā: dus Tas melnā dzīlē gaidīdams — Nāks Durīns, vārdus zinādams.
—Vareni! — Sems iesaucās. — Derētu šito iemācīties. Un nogrimusi tumsība ir Kazadūma, Morija! Bet, kolīdz tu sāc prātot par visiem tiem lukturiem, tumsa spiežas virsū vēl jo smagāka. Vai še vēl joprojām mētājas dārgu akmeņu un zelta kaudzes?
Gimlins cieta klusu. Dziesma bija galā, un vairāk viņam nekas nebija sakāms.
—Dārgumu kaudzes? — ierunājās Gendalfs. — Nē. Orki Mo riju izlaupījuši tukšu, augšzālēs vairs nekā nav palicis. Un, kopš rūķi aizbēguši, neviens neiedrošinās līst pēc dārgumiem ejās, kas stiepjas dziļi lejā. Tās savā varā pārņēmis ūdens… vai šausmu tumsa.
— Tad kamdēļ rūķi grib te atgriezties? — Sems nesaprata.
— Pēc mitrila, — Gendalfs paskaidroja. — Morijas lielākā bagātība slēpās ne jau zeltā vai dārgos akmeņos — rūķu paijās; ne jau dzelzi — viņu uzticamajā kalponē. Tiesa, tos viņi te atrada, taču tikai tālab vien te rakties nebija nekādas vajadzības — visu, ko sirds kāro, rūķi varēja dabūt tirgodamies. Jo visā plašajā pasaulē vienīgi šeit uzejams Morijas sudrabs jeb tirsudrabs, kā tas dažkārt tiek dēvēts, bet elfu mēlē — mitrils. Kā to dēvē paši rūķi, viņi nevienam neizpauž. Mitrils ir desmitkārt vērtīgāks par zeltu un tagad jau pavisam nenovērtējams, jo virszemē vairs nekā daudz nav palicis, bet bezdibeņos līst tam pakaļ neiedrošinās pat orki. Dzīslas stiepjas uz ziemeļiem, uz Karadrasa pusi, tikai dziļi lejā, melnā tumsā. Rūķi gan par to runāt nemēdz, bet mitrils, darījis viņus bagātus un varenus, visu cilti tomēr iegrūda postā, jo, tīrsudrabu meklēdami, viņi rakās par daudz alkatigi, par daudz dziļi, hdz pamodināja Durina lāstu un bija spiesti bēgt. Teju visu, kas bija izcelts virszemē, pievāca orki un, meslus maksādami, atdeva Sauronam, kam mitrils ļoti iet pie sirds.
— Mitrils, mitrils! — burvis izsaucās. — Pēc tā kāroja visi kā viens. Kaļams tik viegli kā varš, nospodrināms tik spožs kā spogulis! Un rūķi no tā prata pagatavot metālu, kas bija brīnum viegls, tomēr cietāks par rūdītu tēraudu. Pēc skata tas līdzinājās parastam sudrabam, taču, laikam ritot, spožumu nezaudēja un nesūbēja. Pie elfiem tas bija lielā cieņā, un lietā tika likts visvisādi, tostarp arī kā itildins jeb mēnesszvaigžņu raksts, ko redzējāt uz Morijas vārtiem. Atminos, Bilbo no Torina dabūja mitrila važu kreklu. Diez kur tas palika? Laikam stāv un put Izrakas Krāmuļmājā.
— Ko? — Gimlins satrūkās. — Morijas sudraba bruņukreklu? Tā taču ir karaliska dāvana!
— Jā gan, — Gendalfs piekrita. — Es gan viņam to netiku teicis, taču par to večuks būtu varējis nopirkt visu Dalienu un vēl laba tiesa paliktu pāri.
Frodo cieta klusu, tikai pagrūda roku zem krekla un pieskārās metāla gredzentiņiem. No domas, ka viņš staigā apkārt, zem kamzoļa apvilcies ko tādu, par ko varētu nopirkt visu
Dalienu, tīri galva sagriezās. Ej nu sazini, vai Bilbo to maz apjauta. Tomēr Frodo skaidri noprata, ka Bilbo apjauta gan. Dāvana patiesi bija karaliska. Un domās viņš bija jau tālu projām no tumšajām raktuvēm — Rivendellā, pie Bilbo, un Tuntmalē — kā tur bija tariīs dienās, kad Bilbo vēl nekur nebija aizceļojis. Sirdī iesvēlās neciešamas ilgas — tik ļoti gribējās atkal nokļūt tur un lai viss būtu kā senāk: viņš pļautu mauriņu, pastaigātos dārzā starp puķu dobēm un dzīvotu laimīgā neziņā — par Moriju, par mitrilu… un arī par Gredzenu.
* * *
Iestājās dziļš klusums. Pārējie cits pēc cita iesnaudās. Frodo sēdēja sardzē. Un tad piepeši uzvēdīja ledains baiļu vilnis, it kā bezdibenīgās dzīles caur neredzamām durvīm būtu izvirdušas stindzinošu elpu. Plaukstas un piere pārklājās ar saltiem sviedriem. Frodo ieklausījās. Neizturami gausi aizvilkās divas stundas, viņš sasprindzis ausījās, neiedrošinādamies ne pakustēties, taču nedzirdēja pilnīgi neko, pat ne iedomāto soļu atbalsi.
Frodo sardzes laiks jau tuvojās beigām, kad labu gabalu tālāk, kur, pēc visa spriežot, atradās rietumdurvju arka, viņš melnajā tumsā itin kā ieraudzīja paspīdam divus bālganus punktiņus — gluži kā gailējošas acis. Frodo satrūkās. Galva viņam noklanījās. "Laikam tomēr būšu iesnaudies, sardzē sēdēdams," viņš nosprieda. "Būs norēgojies." Piecēlies kājās, viņš izberzēja acis un tā arī nostāvēja, līdz viņu nomainīja Legolass.
Apgūlies viņš iemiga teju acumirklī, tomēr sapnis itin kā turpinājās: kaut kur atskanēja čuksti, un abi bālganie punktiņi lēnām, taču neatvairāmi tuvojās. Frodo pamodās — pārējie turpat blakus klusiņām sarunājās, un sejā krita pelēcīga gaisma. Augstu virs austrumdurvju arkas, zem pašiem griestiem, vīdēja lūka, kas lejup meta blāvu staru, un arī ziemeļdurvis zāles viņā pusē balsnīja pelēcīgas.
Frodo pietrūkās sēdus. — Labrīt! — Gendalfs teica. — Jo beidzot atkal uzausis rīts. Nu re, man bija taisnība. Esam Morijas austrumpuses augšjomos. Līdz vakaram mums vajadzētu uziet Lielos vārtus un ieraudzīt Spulgezera ūdeņus vizam Dūņutērces lejā.
— Priecāšos, — ierunājās Gimlins. — Moriju nu esmu redzējis, un tā ir diža, taču tapusi tumša un baiga, un no maniem ļaudīm te nav ne miņas. Varbūt Balins še nemaz netika nonācis?
Tūliņ pēc brokastīm Gendalfs visus atkal mudināja doties ceļā. — Tiesa, esam noguruši, bet labāk gan atpūtīsimies tad, kad būsim tikuši laukā, — viņš sacīja. — Diez vai starp mums ir kāds, kurš gribētu Morijā pavadīt vēl vienu nakti.
— Tādu patiesi nav! — apliecināja Boromirs. — Kurp iesim? Pa austrumdurvlm?
— Varbūt, — burvis atsaucās. — Tikai es vēl īsti nezinu, kur tieši esam. Ja nemaldos, kaut kur virs Lielajiem vārtiem un sāņus uz ziemeļiem. Taisnu ceļu atrast nebUs viegli. Varbūt patiešām būs jāiet caur austrumu arku, bet, iekams izlemjam, derētu izpētīt apkārtni. Paiesimies uz ziemeļiem, kur gaisma spīd! Varbūt atradīsim kādu logu, tikai bīstos, ka visdrīzāk tur būs tikai dziļas lūkas.
Burvja vadībā visi devās uz ziemeļpuses arku. Aiz tās stiepās plašs gaitenis. Ar katru soli dienas gaisma kļuva aizvien spēcīgāka — tā nāca no kādām durvīm ejas labajā pusē. Durvju joms bija augsts un stūrains, pašas akmens durvis joprojām karājās eņģēs un stāvēja pusvirus. Iekšā bija liela četrstūraina telpa, blāvas rītausmas pielieta, taču acīm, kas tik ilgi bija skatījušas vien tumsu, gaisma šķita žilbinoši spoža, tā ka visi, spēruši soli pār slieksni, uz bridi samiedza plakstus.
Grīdu un visu, kas uz tās gulēja, klāja bieza putekļu kārta, un ienākušie paklupa pār sazin kādām drazām, pirmajā mirklī nemaz neatskārzdami, kas tās tādas. Kambari apgaismoja augstu austrumsienā ieslīpi izcirsta lūka, un tālu projām, lūkas viņā galā, vīdēja niecīgs zilas debess četrstūritis. Gaismas stars krita uz galda, kas stāvēja telpas vidū — tas bija iegarens vienlaidus bluķis, aptuveni divas pēdas augsts, pārsegts ar baltu akmens plāksni.
—Tāds kā zārks, — Frodo nomurmināja un, paklausīdams neizskaidrojamai priekšnojautai, pieliecās plāksnei tuvāk. Tūliņ piesteidzās Gendalfs. Uz plāksnes vidēja dziļi iegravētas rūnas:
— Tās ir Daerona rūnas, kas Morijā pazīstamas kopš senseniem laikiem, — burvis teica. — Izlasāmas gan cilvēku, gan rūķu mēlēs:
BALINS, FUNDINA DĒLS, MORIJAS VALDNIEKS.
— Tātad viņš ir pagalam, — bilda Frodo. — Tā jau man likās. Gimlins novilka kapuci pār seju.