Viņi klusēdami stāvēja pie Balina kapa. Frodo domāja par Bilbo un viņa ciešo draudzību ar rūķi, un par to, kā Balins pirms daudziem gadiem bija ieradies Dalienā. Še, putekļiem klātajā klints kambari, viņam šķita, ka tas noticis pirms tūkstoš gadiem un kaut kur pasaules viņā malā.
Pēdīgi viņi sakustējās un paraudzījās visapkārt, meklējot kādu zīmi, kas vēstītu, kāds liktenis piemeklējis Balinu un viņa pulku. Kambara viņā pusē, zem lūkas, vīdēja otras, mazākas durvis. Tagad viņi redzēja, ka pie abām durvīm grīda ir nosēta ar kauliem, salauztiem zobeniem un kaujas cirvju asmeņiem, pārsistiem vairogiem un bruņucepurēm. Daži zobeni bija līki — orku jatagani ar nomelnējušiem asmeņiem.
Klints sienās bija izcirstas daudzas nišas, un tur stāvēja ar dzelzi apkaltas koka lādes. Visas bija atlauztas vaļā un izlaupītas, tomēr līdzās vienam sašķaidītam vākam gulēja saplosīta grāmata — sacirsta, sadurstīta, apsvilusi un tā notraipīta ar samelnējušām, sakaltušām asinīm, ka teju nekas vairs nebija salasāms. Gendalfs to uzmanīgi pacēla un saudzīgi noguldīja uz kapa plāksnes, bet lapas viņa pirkstos drupa, draudēdamas sabirt pīšļos. Labu laiku burvis grāmatu pētīja klusēdams. Kamēr viņš dedzīgi šķirstīja lapas, Frodo un Gimlins, stāvēdami lidzās, redzēja, ka tās aprakstītas raibas un ar dažādām zīmēm — tur vīdēja gan Morijas, gan Klaidavas rūnas, bet vietumis arī elfu burti.
Pēdīgi Gendalfs pacēla galvu. — Izskatās pēc Balina ļaužu hronikas, — viņš teica. — Manuprāt, ieraksti sākas ar dienu, kad viņi pirms trīsdesmit gadiem ieradās Dūņutērces lejā: tālāk lappuses numurētas saskaņā ar to, cik gadu pagājis, kopš viņi še atnākuši. Uz pirmās lappuses rakstīts: 1/3, tātad vismaz divu iepriekšējo trūkst. Klausieties:
"Padzinām orkus no lielvārtiem un iztriecām no sardzes…" — nākamais vārds laikam iztriepies vai nosvilis, bet es pieņemu, ka tur jābūt "kambara" — "daudzus nogalējām spožā…" — laikam — "saulē ielejā. Floinu nonāvēja bulta. Viņš nogalēja barvedi." Tad traips, un pēc tam: "Floinu zem velēnām Spulgezera krastā." Tālāk viena vai divas rindas nav salasāmas. Tad: "Esam ieņēmuši Ziemelmalas divdesmit pirmo zāli un tur apmetušies. Tur…" — nezinu, kas tur. Pieminēta "lūka". Tad: "Balins ar padomniekiem iekārtojies Mazarbulu kambari."
— Tas ir Laika grāmatu kambaris, — Gimlins ieteicās. — Manuprāt, šis pats.
—Tā. Tālāk liels gabals atkal nav salasāms, — Gendalfs turpināja. — Redzu tikai "zelts", "Durina cirvis", un te vēl kaut kas par "bruņucepuri". Tad: "Balins nu ir Morijas valdnieks." Ar to laikam beidzas nodaļa. Dažas zvaigznītes, un rakstīts jau ar citu roku: "Uzgājām tirsudrabu." Mazliet tālāk "labi nostrādāts" un tad, pag… rokā ir! — "mitrils" un divas pēdējās rindiņas: "Oinu meklēt Trešā dziļu joma ieroču kambarus", tad kaut kas par došanos uz rietumiem, traips un "uz Akmines vārtiem".
Gendalfs apklusa un pāris lapas nolika sāņus. — Te tādā pašā garā, rakstīts lielā steigā un'ttju nekas nav salasāms. Bet tik vājā gaismā grūti ko spriest. Tālāk lappuses acīmredzot pazudušas, jo parādās jau cipars "pieci", proti, piektais gads Morijā. Paskatīsimies! Nē, sašķērētas un pārāk notraipītas, neko nevaru salasīt. Saules gaismā būtu daudz vieglāk. Pag! Te kaut kas ir — drošs, plašs rokraksts un elfu burti.
—Tā būs bijusi Orija roka, — ieteicās Gimlins, pavēries burvim pār plecu. — Viņš bija prasmīgs un veikls rakstītājs un nereti lietoja elfu zīmes.
— Bīstos, ka viņa godīgajai rokai nācies iemūžināt nelāgas ziņas, — Gendalfs nopūtās. — Pirmais skaidrais vārds ir "bēdas", bet atlikusī rindiņa sapostīta un beidzas ar "kar" — jā, laikam bUs "vakar". Tātad: "Vakar, desmitajā novembri, Dūņutērces lejā krita Morijas valdnieks Balins. Ķēniņš viens nokāpa lidz Spulg- ezeram… viņu nošāva orks, noslēpies aiz klintsbluķa… orku nogalējām, bet vesels bars… no Sudrabdzīslas augšteces puses…" Pārējais sapostīts tā, ka teju nekas nav noprotams, tikai kaut kas tā kā "nosprostojām vārtus", tad "varēsim noturēties ilgi, ja" un laikam "baismīgs" un "ciest". Nabaga Balins! Valdnieka tronī nosēdēja vien nepilnus piecus gadus. Diez kas notika pēc tam? Bet lauzīt galvu par atlikušajām lappusēm mums vairs nav vaļas. Vēl tikai pašu pēdējo…
— Sirds vai lūst, — burvis nošūpoja bārdu. — Bīstos, ka viņi krituši nežēlīgā cīņā. Klausieties! "Netiekam laukā. Netiekam laukā. Viņi ieņēmuši tiltu un otro zāli. Tur krita Frārs, Lonijs un Nālins. " Tālāk četras rindas sapostītas tā, ka varu saburtot vien "aizgāja jau pirms piecām dienām". Beigās: "Ezers uzplūdis līdz pat Rietumvārtu sienai. Dzīļu Sargs sagrāba Oinu. Netiekam laukā. Gals tuvojas…", un tad: "…bungas iz dzīlēm" — diez ko tas nozīmē? Pēdējā rinda ar trīcošu roku un elfu rakstā: "Vīni nāk…" Viss. — Gendalfs apklusa un iegrima dziļās pārdomās.
Pārējie stāvēja, šausmās sastinguši. — "Netiekam laukā", — nomurmināja Gimlins. — Labi gan, ka tad, kad nācām, ūdens bija mazliet nokrities un Dzīļu Sargs gulēja ezera dienvidgala.
Gendalfs pacēla galvu un noskatīja kambari. — Izskatās, ka viņi līdz pēdējam kāvušies pie abām durvīm, tikai palikuši bija vien nedaudzi. Lūk, kā beidzās mēģinājums atgūt Moriju! Drosmīgs, bet neprātīgs. Tā stunda vēl nav situsi. Bet nu, gribi negribi, nāksies teikt ardievas Balinam, Fundina dēlam. Lai viņš dus mierā sentēvu zālēs. Grāmatu, Mazarbulu hroniku, paņemsim līdzi un vēlāk izpētīsim sīkāk. Gimlin, ņem un paglabā — aizved to Dainam, ja iznāks. Viņš to gribēs redzēt, lai gan ķēniņam sirds bēdās lūzīs vai pušu. Iesim nu! Laiks negaida.
—Un kurp? — ievaicājās Boromirs.
— Atpakaļ uz zāli, — Gendalfs atteica. — Bet šurp nebūsim nākuši velti. Tagad es zinu, kur atrodamies. Šis te, kā Gimlins apgalvo, laikam tiešām ir Mazarbulu kambaris, tātad telpa, kur nakšņojām, ir divdesmit pirmā Ziemeļmalas zāle. Tāpēc mums jādodas projām pa austrumdurvīm, jāturas tieši uz dienvidiem un jātiek zemāk. Divdesmit pirmajai zālei vajadzētu būt Septītajā stāvā, tātad vārti ir sešus stāvus lejāk. Tagad mudīgi! Atpakaļ uz zāli!
Tieši tobrid ieskanējās dobja, dunoša rīboņa, kas itin kā nāca no pašām zemes dzīlēm. Akmens grīda zem kājām notrīsēja. Visi kā sadeguši metās uz durvīm. Budumm, budumm, no- granda atkal, it kā milzu dūres plašo, dobo Moriju būtu pārvērtušas par baisām bungām. Tūliņ zālē atbalsodamies ieķērcās kaujas rags, tam atbildēja citi. Te tuvāk, te tālāk ieskanējās piesmakušas klaigas, iedipējās steidzīgi soļi.
— Viņi nāk! — iesaucās Legolass.
— Mēs netiekam laukā, — noteica Gimlins.
—Lamatas! — iekliedzās Gendalfs. — Kālab es kavējos? Un nu mēs esam sprostā — tāpat kā Balina vīri. Tikai toreiz še nebija manis. Gan redzēsim…
Budumm, budumm, bungas nodunēja tā, ka sienas salīgojās.
— Aizcērtiet un noķīlējiet durvis! — iesaucās Aragorns. — Un mantu maisus, kamēr varat, zemē nemetiet — varbūt vēl izlaužamies.
— Nē! — Gendalfs iebilda. — Iespundēties nedrīkstam! Aus- trumdurvis lai paliek vaļā. Ja varēsim, iesim pa to pusi.
Atkal griezīgi noskanēja rags un ķērcošas klaigas. Soļi dipēja jau gaiteni. Iešķindējās un nožvadzēja zobeni — visi izvilka ieročus. Glamdrings blāvi spīdēja, Dzelonim mirdzēja tikai asmeņa maliņa. Boromirs ar plecu atspiedās pret rietumdurvlm.
— Pagaidi! Vēl never ciet! — Gendalfs viņam uzsauca, pielēca Boromiram klāt un izslējās visā augumā.
—Kurš iedrošinās traucēt Morijas valdnieka Balina mieru? — burvis skaļi noprasīja.
Par atbildi kā lavīna nogranda piesmakušu smieklu vētra, bet tai pāri pacēlās dobja balss, Izkliegdama pavēles. Budumm, budumm, budumm, dunēja bungas pazemes dzīlēs.
Gendalfs zibenīgi nostājās pie šaurās durvju spraugas un iegrūda tur zizli. Nošķīda apžilbinoša uguns, kas spoži apgaismoja gan visu kambari, gan gaiteni. Burvis aši pabāza galvu laukā, tad palēca atpakaļ. Gaitenī iekaucās bultas un svilpdamas aizšāvās garām.
— Orki, — Gendalfs ziņoja. — Un daudz. Un pa to vidu īsti milzeņi un neģēļi — Mordoras melnie uruki. Pagaidām vēl vilcinās, bet tur ir vēl kas. Kalnu trollis — vismaz viens, bet varbūt vairāki. Tur mēs neizlauzīsimies.
— Un neizlauzīsimies ari pa austrumpusi — atliek vien pagaidīt, lai šie atnāk pie otrām durvīm, — piebilda Boromirs.
— Te vēl neko nedzird, — ieteicās Aragorns, kas ieklausīdamies stāvēja pie austrumdurvlm. — Te gaiteņa galā ir kāpnes — uz leju. Izskatās, ka uz zāli atpakaļ tās neved. Taču mukt sazin kur, kad vajātāji uz papēžiem, ari nebūs prātīgi. Nosprostot durvis nevaram. Atslēgas nav, slēdzene salauzta, un durvis veras uz iekšpusi. Vispirms mēģināsim ienaidnieku aizkavēt. Gan viņi vēl pieminēs Mazarbulu kambari! Smilkstēdami pieminēs! — viņš drūmi nosolījās, pārvilkdams pirkstu pār Andurila asmeni.
Gaiteni dunēja smagi soļi. Boromirs, atspiedies pret durvīm, tās aizgrūda ciet un apakšā kā ķīļus iedzina zobenu atlūzas un koka šķēpeles. Visi atkāpās pie kambara austrumsienas. Taču bēgt vēl nekur nevarēja. Atskanēja truls blīkšķis, durvis eņģēs salīgojās un lēnām sāka vērties vaļā kopā ar visiem ķīļiem. Spraugā iebāzās milzīga, tumšpelēka, ar zaļganām zvīņām klāta ķetna, tad plecs, tad ari plakana bezpirkstu pēda. Ārpusē valdīja nāves klusums.
Boromirs metās uz priekšu un no visa spēka cirta pa ķetnu ar zobenu, bet tas iedziedājās, atlēca sāņus un izšļuka viņam no trīcošās rokas. Asmeni rēgojās izlūzis robs.
Piepeši Frodo pārsteigts samanīja krūtīs uzvilnījam svelošu niknumu. — Par Dalienu! — viņš iekliedzās un, pielēcis Boro- miram līdzās, iecirta Dzeloni šausmonim kājā. Atskanēja sāpju pilns brēciens, un kāja pazuda, teju izraudama Dzeloni Frodo no rokas. No asmeņa kūpēdamas lāsoja melnas asinis. Boromirs atspiedās pret durvīm un atkal aizgrūda tās ciet.
—Lai dzīvo Daliena! — Aragorns iesaucās. — Hobits dzeļ kā lapsene! Tev nu gan ir labs zobens, Frodo, Drogo dēls!
Pret durvīm kaut kas bliezās, tad sitās, tad triecās — vāles un veseri. Tās nokrakšķēja, salīgojās, pamazām sāka padoties un tad ar joni atsprāga vaļā. Spindzēdamas iešāvās bultas, taču visas triecās pret ziemeļsienu un nokrita uz grīdas, nenodarījušas nekādu postu. Ieķērcās kaujas rags, iedunējās soļi, un kambari cits pakaļ citam ielēca orki.
Skaitīt viņus nevienam nebija vaļas. Kautiņš bija sīvs, un tādu pretestību orki nebija gaidījuši. Legolass diviem cauršāva rīkli. Vienam, kurš uzlēca uz Balina kapeņu vāka, Gimlins nocirta kājas. Boromirs un Aragorns nogalēja veselu pulku. Kad uz grīdas jau gulēja trīspadsmit orku līķi, dzīvi palikušie smilkstēdami metās bēgt. Gredzena pulkā ievainoto nebija, vienīgi Sems bija dabūjis skrambu galvā — tik tikko bija paguvis pieliekties, taču arī pats ar drošu Kapukalnu zobena cirtienu piebeidzis vienu orku. Sema brūnajās acīs dzalkstīja tik neganta uguns, ka Teds Smiltaks, ko tādu ieraudzījis, tūliņ bēgtu maliņā.
— Tagad aši! — Gendalfs iesaucās. — Steigsimies, iekams trollis nav atgriezies!
Bet Pīns un Merijs vēl nebija tikuši līdz kāpnēm, kad kambarī ielēca milzīgs orku barvedis — teju cilvēka augumā, no galvas līdz kājām ieģērbies melnās bruņās, bet viņam aiz muguras durvīs drūzmējās vēl vesels bars. Barveža plato, plakano ģīmi klāja kārpas, acis viņam gailēja kā ogles, no mutes laukā karājās sarkana mēle, bet rokā draudīgi šūpojās garš šķēps. Ar milzīgo vairogu viņš kā nieka salmiņu atvairīja Boromira zobenu un piespieda viņu atkāpties, līdz nogrūda uz grīdas. Veikli kā čūska izvairījies no Aragorna cirtiena, viņš iebruka pašā Pulka vidū un grūda garo šķēpu tieši Frodo krūtīs, trāpīdams sirds pusē un pienaglodams viņu pie sienas. Sems ieaurodamies cirta pa šķēpu ar zobenu — kāts pāršķēlās uz pusēm. Orks nosvieda atlūzu un izrāva aiz jostas aizbāzto jataganu, bet tobrīd pret viņa bruņu- cepuri ar briesmīgu spēku triecās Andurils. Nošķīda ugunis, un bruņucepure pāršķēlās. Orks ar pārcirstu galvu nogāzās uz grīdas. Pārējie, kolīdz Boromirs un Aragorns apcirtās, ko kājas nes kaukdami laidās projām.
Budumm, budumm, dziļi pazemē atkal norībēja milzu bungas tā, ka atbalss nogranda malu rtialās.
— Atri! — iekliedzās Gendalfs. — Citas izdevības vairs nebūs. Skriešus!
Aragorns metās klāt Frodo, kas saļimis gulēja sienmalē, paķēra viņu uz rokām un steidzās uz kāpnēm, Meriju un Pinu grūzdams pa priekšu. Pārējie sekoja, tikai Gimlinu Legolasam vajadzēja raut projām ar raušanu, jo rūķis par spīti briesmām vēl gribēja mirkli ar noliektu galvu pastāvēt pie Balina kapa. Boromirs ar pūlēm aizvilka ciet austrumdurvis — viras padevās čīkstēdamas un šņirkstēdamas. Abās stenderēs bija iestiprināti lieli dzelzs gredzeni, taču aizbīdņa nebija.
—Man nekas nekaiš, — Frodo izdvesa. — Iešu pats. Laid lejā!
Aragorns pārsteigumā teju izmeta viņu no rokām. — Es domāju — tu esi pagalam! — viņš iesaucās.
— Lika pagaidīt! — Gendalfs nomurmināja. — Bet brīnīsimies vēlāk. Visi — mudīgi lejā pa kāpnēm! Pašā apakšā mani brīdi pagaidiet, bet, ja nenāku, — steidzieties tālāk! Cik ātri vien varat un tikai tā, lai visu laiku pa labi un uz leju.
— Kā lai atstājam tevi pie durvīm pavisam vienu? — Aragorns iesaucās.
— Klausi! — Gendalfs atcirta. — Zobens te vairs nelīdzēs. Prom!
* * *
Gaiteni neapgaismoja neviena lūka, un tur bija tik tumšs, ka vai acī dur. Viņi taustīdamies noklunkurēja lejā pa garām, garām kāpnēm, tad atskatījās, bet neredzēja neko, izņemot vāru vizmu, ko kaut kur augstu un tālu aiz muguras izstaroja Gendalfa zizlis. Pēc visa spriežot, burvis stāvēja sardzē pie aizvērtajām durvīm. Frodo smagi vilka elpu un balstījās pret Semu, kas viņu turēja ar abām rokām. Sastājušies bariņā, visi cieši raudzījās tumsā uz to pusi, kur vajadzēja būt kāpņu augšgalam. Frodo itin kā saklausīja Gendalfa balsi — burvis murmināja vārdus, kas, atsizdamies pret nolaidenajiem griestiem, vēlās lejup gluži kā nopūtas. Saprast gan neko nevarēja. Klints sienas trīcēja un drebēja. Vēl aizvien ik pa brīdim ierībējās bungas — bu- dumm, budumm.
Piepeši kāpņu augšgalā uzšķīlās žilbinoši baltas gaismas stabs. Atskanēja apslāpēta dārdoņa un smags blīkšķis. Bungas ierībējās mežonīgā niknumā — budummdumm, budummdumm, tad apklusa. Gendalfs gāzās lejā pa kāpnēm un pašā apakšā nogāzās garšļaukus.
— Tā! Tas nu būtu galā! — burvis noelsās, pietrausdamies kājās. — Neko vairāk es tur darīt nevarēju. Bet pretinieks gadījās līdzvērtīgs, un izglābos par mata tiesu. Tikai te stāvēt nedrīkstam! Kādu brīdi nāksies iztikt bez gaismas — esmu pārāk nokausēts. Uz priekšu! Aši! Gimlin, kur tu esi? Nāc pie manis, iesim priekšgalā! Jūs visi, pieraugiet, lai neatpaliekat!
Viņi taustījās uz priekšu, prātodami, kas īsti lēcies. Budumm, budumm — atkal iedārdējās bungas, tagad rībieni izklausījās apslāpētāki un tālīnāki, tomēr sekoja. Nekas cits par pakaļdzīšanos neliecināja — nebija dzirdami ne soļi, ne balsis. Gendalfs it nekur nenogriezās ne pa labi, ne pa kreisi — acīmredzot gaitenis veda tieši turp, kurp vajadzīgs. Lāgiem tas kādu gabalu — pa pakāpieniem piecdesmit vai mazliet vairāk — nolaidās lejāk. Tobrīd no kāpnēm bija jābīstas visvairāk, jo tumsā tās nebija saredzamas — tikai pamats zem kājām piepeši pazuda. Gendalfs taustījās uz priekšu, kā neredzīgais ar spieķi izklau- dzinādams grīdu ar zizli.
Aizritēja aptuveni stunda. Viņi bija notaustljušies kādu jūdzi vai varbūt maķenīt vairāk un nokāpuši pa daudzām kāpnēm. No vajātājiem joprojām nebija ne miņas. Iegailējās niecīga cerība, ka izdosies izglābties. Septīto kāpņu pakājē Gendalfs apstājās.
— Nu jau metas karsti! — viņš izdvesa. — Manuprāt, esam nokāpuši apakšstāvā, kur vārti. Tagad jāskatās, kur varam nogriezties pa kreisi, uz austrumiem. Ceru, ka tālu nav. Man vairs galīgi nav spēka. Lai vai visi pasaules orki dzenas pakaļ, bet man drusku jāatpūšas.
Gimlins paņēma burvi zem rokas un palīdzēja viņam nosēsties uz pakāpiena. — Kas īsti bija tur, pie durvīm? — viņš jautāja. — Vai tu spēkojies ar to bungotāju?
— Nav ne jausmas, — Gendalfs atbildēja. — Zinu vien to, ka ne ar ko tādu man vēl nav iznācis sastapties. Mēģināju uzlikt durvīm nesalaužamo burvestību — it nekas cits nenāca prātā. Tādas es zinu veselu lērumu, 'tikai te vajadzīgs laiks, lai visu izdarītu pareizi. Un ari tad gana liels spēks tomēr tiek cauri. Stāvēdams dzirdēju tur, iekšā, klaigājam orkus, domāju, ka viņi kuru katru bridi metīsies dragāt durvis. Ko šie klaigāja, nedzirdēju, bet it kā runāja pašu atbaidošajā mēlē. Sapratu tikai ghash — "uguns". Tad kaut kas ienāca kambari — es to samanīju, otrpus durvīm stāvēdams, un orki tūliņ noklusa, it kā paši pārbijušies. Tas sagrāba dzelzs gredzenu un tad samanīja mani un manu burvestību. Nudien nezinu, kas tas bija, tikai tādu spēku vēl neesmu redzējis. Prettrieciens bija apdullinošs. Es to gandrīz neizturēju. Uz bridi es zaudēju varu pār durvīm, un tās sāka vērties vaļā! Nekas cits neatlika — man bija jāizrunā Pavēle. Tas nu izrādījās par daudz, durvis sašķīda gabalos. Priekšā vīdēja tāds kā melns mākonis, cauri nelaizdams ne gaismas stariņu, un es atmuguriski novēlos lejā pa kāpnēm. Sienas iebruka un, man rādās, ari kambara griesti nebūs palikuši veseli. Balins tagad guļ, aprakts zem drupām, un kopā ar viņu tur, manuprāt, guļ vēl kaut kas. Varbūt. Bet vismaz vajātajiem tas ceļš nu ir slēgts. Uh! Nemūžam vēl neesmu juties tik vārgs, bet nu jau sāk pāriet. Un kas ar tevi, Frodo? Droši vien nav istais brīdis, bet nudien — kad tu ierunājies, man sirds no prieka teju izlēca no krūtīm. Es jau domāju, ka Aragornam uz rokām guļ dūšīgs, taču pavisam beigts hobits.
—Kas ar mani? — Frodo atsaucās. — Esmu pie dzīvības un, rādās, arī vienā gabalā. Sāp gan, bet var ciest.
— Nu, vai zini! — ierunājās Aragorns. — Tad es teikšu, ka hobiti acīmredzot ir taisīti no tādas miklas, kādu man vēl nemūžam nav nācies redzēt. Būtu zinājis, es Virpils traktierī bUtu runājis pavisam citu valodu! Tas orka šķēps taču būtu izgājis cauri pat mežakuilim!
—Jā, bet man, atļaušos ar prieku piebilst, tas cauri vis neizgāja, — Frodo atteica. — Lai gan, tiesa, ribas šķiet itin kā miltos samaltas. — Vairāk viņš nebilda ne vārda. Lidz ar katru elpas vilcienu krūtis iedzēla trula sāpe.
—Izspļauts Bilbo, — Gendalfs atzina. — Jau kur tas laiks, kā atskārtu, ka viņš ir daudz cietāks rieksts, nekā izskatās.
Kas zina, Frodo ieprātojās, ko burvis ar to īsti gribēja teikt.
Viņi atkal devās tālāk. Necik ilgi, Gimlins ierunājās. Rūķa acis bija radušas pie tumsas. — Manuprāt, priekša spīd gaismiņa. Tikai dienas gaisma tā nav. Tāda sarkana. Kas tas varētu būt?
— Ghash — Gendalfs nomurmināja. — Varbūt tas ir tas, par ko brēkāja orki? Varbūt apakšstāvos plosās uguns? Lai nu kā, mums jādodas turp.
Drīz vairs nebija ne mazāko šaubu — uguni redzēja visi. Tā plaiksnījās un meta atspidumus uz sienām gaiteņa viņā galā. Tagad ceļš bija labi saskatāms — priekšā grīda strauji laidās uz leju, un gaiteņa galā vīdēja pazema velve, caur ko spiedās sarkanīgā gaisma. Metās karsti.
Nonākuši pie velves, visi apstājās, paklausīdami Gendalfa mājienam. Burvis izlīda cauri velvei, un viņa seja iegaismojās spoži sarkana. Tad viņš steidzīgi iemuka atpakaļ.
—Tur atkal ir kāda viltība, — burvis pavēstīja. — Skaidrs, ka par godu mums. Bet nu es zinu, kur atrodamies. Esam nokāpuši Pirmajā dzīlē — vienu stāvu zemāk par vārtiem. Tā ir Vecmorijas Otrā zāle, un vārti tepat vien ir — pa kreisi, uz austrumiem, ne vairāk par ceturtdaļjūdzi. Tiltam pāri, augšā pa platām kāpnēm, tad pa lielo gaiteni, cauri Pirmajai zālei — un vārti klāt! Bet nu paskatieties!
Visi piesardzīgi pavērās laukā. Tur bija vēl viena doba zāle — daudz augstāka un plašāka par to, kur viņi bija nakšņojuši. Austrumsiena bija teju ar roku sasniedzama, bet tālīnais rietumu gals nebija pat saskatāms, jo slīga tumsā. Zāles vidū slējās divkārša kolonnu rinda. Tās bija izcirstas kā milzu koku stumbri, kas balstīja griestus ar vareniem, smalki savītiem akmens zariem. Kolonnas bija spoži melnas un gludas, bet to sānos plaiksnījās ugunssarkani atspīdumi. Grīdā, turpat pie divām tuvākajām milzu kolonnām, stiepās plata plaisa, kas izvirda žilbinoši sarkanu gaismu. Lāgiem no turienes izlēca liesmu mēles, aplaizīdamas plaisas malas un aplocīdamās ap kolonnu pamatiem. Svelmainajā gaisā vērpās melnas dūmu grīstes.
—Ja mēs no augšjomiem būtu nākuši šurp pa galveno ceļu, te būtu iekrituši lamatās, — Gendalfs teica. — Nu jācer, ka uguns mūs paglābs no vajātājiem. Ejam! Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli.
Tobrīd aiz muguras atkal iedimdējās bungas — budumm, budumm, budumm Zāles rietumgala tumsā atskanēja klaigas un noķērcās kaujas ragi. Budumm, budumm — likās, ka kolonnas salīgojas, un liesmas nemierīgi uzmutuļoja.
—Tagad mums jāskrien, ko kājas nes! — Gendalfs piekodināja. — Ja laukā spīd saule, varbūt vēl tomēr izglābsimies. Man pakaļ!
Burvis metās pa kreisi un pa zāles gludo grīdu šāvās uz aus- trumsienas pusi. Attālums bija lielāks, nekā izskatījās pa gabalu. Aiz muguras iedipējās steidzīgi soļi. Atskanēja griezīgi brēcieni — vajātāji bija viņus pamanījuši. Iešķindējās un iežvadzējās tērauds. Pāri Frodo galvai aizsvilpa bulta.
Boromirs iesmējās. — To nu viņi negaidīja vis! Uguns ir viņiem ceļā! Uzradāmies nepareizajā pusē.
— Skaties uz priekšu! — Gendalfs viņam uzsauca. — Vēl jātiek tiltam pāri. Tas ir šaurs un bīstams.
Piepeši Frodo priekšā ieraudzīja melnu bezdibeni. Netālu no austrumsienas zāles grīda piepeši itin kā iebruka un pazuda tumsā — ej nu sazini, cik tur dziļš. Uz durvīm veda tikai šaurs, pēdas piecdesmit garš akmens tilts bez kādām margām vai apmalēm, slaidā puslokā pārsviests bezdibenim pāri. Tiltu Morijas rūķi savulaik bija uzbūvējuši, lai aizsargātos pret ienaidniekiem, kam izdotos ieņemt Pirmo zāli un ieejas gaiteņus. Gan svešie, gan savējie te pāri varēja tikt tikai pa vienam. Nonācis līdz tiltam, Gendalfs apstājās un pagaidīja, līdz pārējie sapulcējas bariņā.
— Gimlin, ej pirmais! — burvis uzsauca. — Tad Pins un Merijs. Pāri, tad laukā pa durvīm un augšā pa kāpnēm!
Nošvīkstēja bultas. Viena atsitās Frodo pret muguru un atlēca sāņus. Otra ieurbās Gendalfa cepurē un palika tur šūpojamies kā melna spalva. Frodo atskatījās. Ugunīgās plaisas viņā pusē skraidelēja melni stāvi. Orku tur bija vai simtiem, un visi vicināja šķēpus un līkos zobenus, kas uguns gaismā spīguļoja asinssarkani. Budumm, budumm, bungas dārdēja aizvien skaļāk. Budumm, budumm
Legolass pagriezās un pacēla loku, lai gan tas bija pārāk mazs, lai aizraidītu bultu tik tālu. Viņš uzvilka stiegru, bet roka vairs neklausīja, un bulta skanēdama nokrita uz grīdas. Elfs izgrūda baiļpilnu kliedzienu. Plaisas malā parādījās divi kalnu troļļi, stiepdami milzīgas akmens plāksnes, un tās pārsvieda ugunij pāri kā laipas. Bet elfu pārbiedēja ne jau troļļi. Vajātāju pūlis ar joni pašķīrās, orki itin kā šausmās pamuka malā. Kaut kas tuvojās. Saskatāms tas nebija — šurp vēlās tāds kā tumšs, mutuļojošs mākonis, kam vidū melnoja neskaidrs stāvs — it kā cilvēks, tomēr daudz lielāks, un tam pa priekšu skrēja nevaldāms spēks un šausmas.
Mākonis pievēlās pie plaisas, un uguns noslāpdama tūliņ ievilkās dzīlēs. Tad tas ar joni pārlēca plaisai pāri. Liesmas priecīgi ierūcās un uzšāvās augstu gaisā, apvīdamās mākonim apkārt, un pret griestiem uzmutuļoja piķa melni dūmu vāli. Mākoņa plandošās krēpes aizdegās un pārvērtās liesmu jūrā. Melnajam stāvam labajā rokā vīdēja tāds kā zobens, kas līdzinājās ugunīgai mēlei, bet kreisajā — šķelta pātaga, kuras neskaitāmās vicas locījās kā čūskas.
—Ak vai! — Legolass ievaimanājās. — Balrogs! Tas ir Balrogs!
Gimlins skatījās, acis ieplētis. — Durlna lāsts! — viņš iekliedzās, izlaida cirvi no rokām un paslēpa seju plaukstās.
— Ak tā, — Gendalfs nomurmināja. — Balrogs. Nu es saprotu. — Viņš sagrīļojās un smagi atbalstījās uz zižļa. — Cik nelāgi! Un man jau tagad trūkst spēka.
Melnais, uguns ieskautais stāvs strauji tuvojās. Orki ieaurojās un metās pāri troļļu uzmeistarotajām laipām. Tad Boromirs pielika pie lūpām savu ragu — tas skani iedziedājās, un pāri plašajai zālei aizdārdēja vesels atbalšu koris. Orki uz bridi apjuka, un ugunīgais mākonis apstājās. Tad atbalsis noslāpa tik pēkšņi kā liesmas, kad tās izdzēš barga vēja brāzma, un ienaidnieks atkal sakustējās.
—Atri! Tiltam pāri! — Gendalfs iekliedzās, sakopodams spēkus. — Bēdziet! Balrogam neviens nojums nevar pretim stāties. Man viņš jāaizkavē. Bēdziet!
Aragorns un Boromirs tomēr nepaklausīja pavēlei un šaurā akmens tilta viņā galā apstājās kā iemieti. Ari pārējie, tikuši līdz durvīm, pagriezās atpakaļ, nespēdami atstāt Gendalfu vienu, aci pret aci ar ienaidnieku.
Balrogs pievēlās pie bezdibeņa. Gendalfs stāvēja pašā tilta vidū, ar kreiso roku atbalstījies uz zižļa, bet labajā viņam salti spīguļoja Glamdrings. Pretinieks no jauna apstājās, un tumsa viņam abās pusēs izvērpās un izstiepās kā divi milzu spārni. Balrogs pacēla pātagu, un vicas nošvīkstēja sprakšķēdamas. No nāsīm viņam izšāvās liesmas. Bet Gendalfs stāvēja mierīgs un nesatricināms.
— Pāri tu netiksi, — viņš teica. Orki sastinga, un iestājās kapa klusums. — Es esmu Slepenās Uguns kalps, Anoras liesmas glabātājs. Tu netiksi pāri. Tev, Udunas liesmai, dzīļu uguns nepalīdzēs. Atgriezies mūžīgajā tumsā! Pāri tu netiksi.
Balrogs neatbildēja. Liesmu mēles, kas tinās viņam visapkārt, itin kā noplaka, taču tumšais stāvs sabiezēja vēl melnāks. Viņš vilcinādamies spēra soli uz tilta un piepeši draudīgi izauga augumā tik milzīgs, ka melno spārnu gali nošvīkstēja gar zāles sienām. Bet tumsā joprojām spīguļoja Gendalfa sudrabainais stāvs — tik sīciņš, neaizsargāts un vientuļš, sirms un salicis, gluži kā nokaltis koks, kas gaida liktenīgo vētras brāzmu.
No melnā mākoņa iznira ugunssarkans zobens.
Glamdrings tūliņ uzšķīlās spoži balts.
Apdullinoši nošķindeja tērauds, un gaisā uzšāvās balts uguns stabs. Balrogs atsprāga atpakaļ, un viņa zobens sadega, pārvērties liesmojošās šķēpelēs. Burvis sagrīļojās, paspēra soli atpakaļ, taču tūliņ atkal stingri nostājās uz kājām.
—Pāri tu netiksi! — viņš atkārtoja.
Ar milzu lēcienu Balrogs metās uzbrukumā. Pātagas vicas šņākdamas locījās.
— Viens viņš nenoturēsies! — Aragorns iekliedzās un brāzās atpakaļ, uz tiltu. — Elendil — viņš skaņi nosaucās. — Esmu kopā ar tevi, Gendalf!
— Par Gondoru! — nosaucās Boromirs un metās Aragornam nopakaļ.
Tieši tobrīd Gendalfs pacēla zizli, bargi iekliedzās un trieca to pret tiltu. Zizlis pārlūza uz pusēm un skanēdams nokrita uz akmens plātnēm. Gaisā uzšāvās žilbinoši balta uguns siena. Tilts nobrakšķēja. Vietā, kur stāvēja Balrogs, pavērās draudīga plaisa, un akmens bluķi viņam zem kājām dārdēdami ievēlās bezdibenī, bet pārējie palika, kur bijuši, un tilts nu trīsēja virs melnā tukšuma kā gara, šaura klints mēle.
Baismīgi ieaurodamies, Balrogs gāzās lejā, un viņa melnais stāvs pazuda bezdibenī, sakusdams ar tumsu. Taču krizdams viņš nošvīkstināja pātagu, un tās vicas cieši apvijās Gendalfam ap ceļgaliem, ar milzu spēku raudamas viņu līdzi. Burvis sagrīļojās, nogāzās no kājām un, velti raudzīdams kur pieķerties, pārslīdēja pāri tilta malai. — Bēdziet taču, mazprātiņi! — viņš vēl nokliedzās un tad iegāzās bezdibenī.
Uguns nodzisa, un visu apņēma akla tumsa. Viņi stāvēja, šausmās pārakmeņojušies, un blenza melnajā tukšumā, kas bija aprijis Gendalfu. Pēdīgi Aragorns un Boromirs atjēgušies metās atpakaļ uz durvīm, un, kolīdz viņi spēra kāju uz cieta pamata, tilts aiz muguras dārdēdams sabruka.
— Nestāviet tā! Tagad es jūs vedīšu! Jāiet! — iekliedzās Aragorns. — Vai nedzirdējāt, ko viņš teica? Visi man pakaļ!
Apdulluši viņi uzkūņojās augšā pa platām kāpnēm, kas sākās tūliņ aiz durvīm. Aragorns gāja pirmais, Boromirs — pēdējais.
Kāpnes veda uz plašu gaiteni, viņi skriešus metās pa to projām. Frodo dzirdēja Semu līdzās nevaldāmi šņukstam un tad arī pats atskārta, ka vaigi noplūduši asarām. Budumm, budumm, aiz muguras iedimdējās bungas, aizvien lēnāk un sērigāk — budumml
Visi steidzās, ko kājas nes. Priekšā atspīdēja gaisma — griestos vidēja platas lūkas. Viņi vēl pielika soli un nonāca zālē, kurā caur austrumsienā izcirstiem augstiem logiem iespīdēja balta dienas gaisma. Izšāvušies telpai cauri, viņi caur milzīgu, pa pusei sagrautu durvju jomu izskrēja tieši pie Lielajiem vārtiem, kuru velve gaismojās žilbinoši spoža.
Abpus vārtiem sargu mājiņās, ierāvušies pustumsā, kluknēja orki, bet paši vārti bija sadragāti un izlauzti. Aragorns notrieca pie zemes orku barvedi, kurš raudzīja aizšķērsot ceļu, un sargi, bīdamies pretinieka dusmu, tūliņ pamuka malā. Gredzena pulks aizsteidzās orkiem garām, par viņiem nelikdamies ne zinis. Izgājuši pa vārtiem, viņi skriešus metās lejup pa platiem un augstiem laika zoba sagrauztiem pakāpieniem, šķērsodami Morijas slieksni.
Te nu viņi bija par spīti tam, ka jau bija zaudējuši visas cerības atkal reiz ieraudzīt virs galvas plešamies klajas debesis un sejā sajust svaiga vēja pūsmu.
Apstājās viņi tikai tad, kad no Morijas sienām vairs nebija sasniedzami ar trāpīgi izšautu bultu. Priekšā pletās Dūņutērces leja, pa lielākai daļai Miglas kalnu aizēnota, taču tālāk austrumos zeme atvizēja saules gaismā. Kopš pusdienlaika bija aizritējusi labi ja stunda. Pie debesim spīdēja saule, un augstu zilgmē peldēja balti mākoņi.
Visi atskatījās. Vārtu velve kalnu ēnā ņirdza kā melna, bezzobaina mute. No zemes dzīlēm vēlās tālīna, gausa, apslāpēta dunoņa — budumm. Debesis cēlās vāra, melna dūmu grīste. Tas ari viss — ieleja bija tukša un klusa. Budumm. Piepeši kā klints pār viņiem nogāzās viss zaudējuma smagums, un asaras vairs nebija valdāmas — cits raudāja stāvus un klusu ciezdams, cits elsodams nokrita pie zemes. Budumm, budumm. Bungas apklusa.