"Gredzenu pavēlnieks" nereti tiek maldīgi devels par triloģiju, kurpretim īstenībā tas ir viens romāns, kur ietilpst sešas ar pielikumiem papildinātas grāmatas, un tas reizumis laisls klajā trijos sējumos.
Pirmo daļu, "Gredzena brālību", Londonas apgāds George Allen ft Unu'iiī Lielbritānijā izdeva 1954. gada 29. jūlijā. Tā paša gada 21. oktobri sekoja amerikāņu izdevums, ko laida klajā Bostonas apgāds llotiglilon MiJJIin Company. Pirmās daļas publicēšanas gaitā Tolklns saskārās ar grūtībām, ar ko viņam nācās noņemties visu atlikušo mūžu, proti, ar iespiedkļūdām un misēkļiem salikumā, lostarp arī "labi domātiem" labojumiem autora dažkārl visai specifiskajā stilā. "Gredzenu pavēlnieka" neatņemama daļa ir izgudrotas valodas un pārdomāti konstruēta klasi - fikācija, un tāda darbā kļūmes un nekonsekvence nopietnam lasītājam — un daudzi Tolkīna lasītāji no sākta gala bijuši tieši lādi — neļauj tekstu ne adekvāti uztvert, ne novērtēt. Vēl pirms klajā bija nākusi Irešā daļa, kur bija ieiverlas iepriekš neatklalas ziņas par jaunizgudrotajām valodām un rakstības sistēmām, Tolklns no lasītājiem saņēma šajās sistēmās rakstītas vēstules un neskaitāmus jautā jumus par rakstības lietojuma finesēm.
Otrā daļa "Divi torņi" Lielbritānijā nāca klajā 1954. gada II. novembri un ASV — 1955. gada 21. aprīli. Tikmēr Tolklns strādāja, lai pildītu pirmā sējuma priekšvārdā doto solījumu trešajā sējumā ievietot "nosaukumu un svešādu vārdu rādītāju". Bija iecerēts, ka šeit tiks sniegtas gan etimologiska rakstura ziņas par valodām, sevišķi par elfu mēlēm, gan apjomīga vārdnīca. Tieši tas izrādījās galvenais iemesls, kālab treša sējuma izdošana aizkavējās, turklāt galu galā nekāds rādītājs tur nemaz netika ievietots, parādījās tikai izdevēja atvainošanās par to, ka las izpalicis. Jo, sastādījis rādītāju pirmajam un otrajam sējumam, Tolkīns darbu meta pie malas, nospriedis, ka ta apjoms un līdz ar to arī izmaksas būtu pārāk lielas.
Trešā daļa "Ķēniņa atgriešanās" Lielbritānijā pēdīgi parādījās 1955. gada 20. oktobrī un ASV — 1956. gada 5. janvārī. Līdz ar trešā sējuma iznākšanu bija izdots viss "Gredzenu pavēlnieks", un desmit gadus pirni- izdevuma teksls faktiski saglabājās nemainīgs. (Tolklns gan veica pāris sīku labojumu, bet "Gredzenu pavēlnieka" atkārtotajā izdevumā kļūdas palika, kur bijušas, jo iespiedēji nodrukāja tekstu, nekonsultējoties ne ar autoru, ne izdevējiem.)
1965. gadā it kā ar autortiesībām saistītu problēmu dēļ kāda amerikāņu izdevniecība "Gredzenu pavēlnieku" laida klajā patvaļīgi. Šajā Acc Books brošūriesējumā teksts tika salikts no jauna, tā ka saradās atkal jaunas iespiedkļūdas, bet pielikumi tika sniegti faksimilā, pārkopēti no iepriekšējā izdevuma, tāpēc saglabājās nemainīgi.
Tolklns ķērās pie darba, lai pārskatītu teksta pirmo variantu un ASV tirgū nonāktu jauns, pārlabots, konkurēt spējīgs un likumīgs izdevums. Šo pirmo pārlaboto versiju mīkstos vākos 1965. gada oktobri ASV izdeva Ballantine Books. Papildus labojumiem pašā tekstā Tolkīns no jauna bija pārrakstījis ari sākotnējo priekšvārdu. To viņš darīja ar prieku — korektūrā viņš šajā sakarā raksta: "Putrot (kā tas tiešām notiek) īsti personiskas lietas ar stāsta "mašinēriju" nozīmē pieļaut nopietnu kļūdu." Tolkīns arī paplašināja prologu un papildināja izdevumu ar rādītāju — nevis ar pirmajā izdevumā solīto detalizēto indeksu, bet ar visai skopu sarakstu, kur bija atrodami vien specifiskie personvārdi, vietvārdi un attiecīgo lappušu numuri. Turklāt šoreiz visai būtiski labojumi tika ieviesti ari pielikumos.
Ballantine izdevumu Tolkīns saņēma 1966. gada janvāra nogalē, un februāra sākumā viņš savā dienasgrāmatā rakstījis: "Vairākas stundas skatījos cauri Ballantine izdevuma pielikumus ft uzgāju vairāk kļūdu, nekā sākotnēji biju domājis." Drīz pēc tam viņš nosūtīja Ballantine nelielu sarakstu ar papildu labojumiem pielikumos, tostarp tagad labi zināmo norādi uz "Eslellu Bunci" kā Meriadoka sievu dzimtas ciltskokos C pielikumā. Vairākums no šiem labojumiem, kas dažādā izskatā parādījās trešās daļas trešajā un ceturtajā atkārtotajā izdevumā (1966. gada jūnijā un augustā) un ne vienmēr tika ievietoti, kā nākas (kālab tekstā ieviesās vēl lielāks sajukums), nezin kāpēc tā arī neno- nāca līdz britu trīssējumu izdevumam un ilgu laiku saglabājās kā tāda anomālija. Par "Gredzenu pavēlnieka" labojumiem Tolklns reiz rakstījis, ka viņam diez ko nav sekmējies ieviest kārtību savās piezīmēs, un kļūmīgie centieni tekstu labot laikam gan ir šīs paviršības auglis.
Pārlabotais teksts pirmoreiz nāca klajā Lielbritānijā — 1966. gada 27. oktobrī. To trijos sējumos un cietos vākos kā "otro izdevumu" publicēja apgāds Allcn ЈJ Univin. Bet ari te viss nebūt negāja tik gludi. Lai gan jaunajā britu izdevumā bija iespējams ievietot tos teksta labojumus, ko Tolkīns bija nosūtījis uz Ameriku, apjomīgie labojumi pielikumos, parādījušies Ballantine izdevumā, bija nez kur nozuduši. Allen ft Unwin bija spiesti no jauna atveidot pielikumus, par paraugu izmantojot pirmo Ballantine izdevumu. Tur trūka nedaudzo labojumu, ko Tolkīns bija nosūtījis Ballantine, un vēl jo svarīgāk, ka šajā variantā bija lērums misēkļu, no kuriem daudzi tika atklāti tikai krietni vēlāk. Tādējādi, ciktāl runa ir par pielikumiem, vispirms der rūpīgi pārskatīt pirmā izdevuma tekstu un daudz vēlākos otrā izdevuma labojumus, un tikai tad var spriest, vai konkrētie labojumi šajā izdevumā bijuši pamatoti vai kļūmīgi.
Amerikā pārlaboto tekstu 1967. gada 27. februāri cietos vākos izdeva Houghton Mifflin. Izdevums bija 1966. gada Allen ft Unwin trīs- sējumu izdevuma faksimils, proti, tam identisks. Ja neņemam vērā šo Houghton MiJJIin otrā izdevuma pirmo variantu, kam titullapā drukāts 1967. gads, tālākajos variantos gads vispār nav minēts. Pēc pirmajiem izdevumiem, kur atrodams ar 1966. gadu datēts paziņojums par autortiesībām, šis gadskaitlis tika mainīts uz "1965", lai atbilstu tam, kas minēts Ballantine izdevumā. Šīs izmaiņas lielā mērā mulsinājušas gan bibliotekārus, gan citus pētniekus, kas vēlējušies noskaidrot secību, kādā šie izdevumi nākuši klajā.
Tikmēr Tolkīns teju visu 1966. gada vasaru veltīja jauniem labojumiem. Jūnijā viņš uzzināja, ka tālākus labojumus Allen fif Unwin 1966. gada atkārtotajā izdevumā iekļaut vairs nepagūs, un dienasgrāmatā ierakstīja: "Tomēr cenšos pabeigt darbu [pie labojumiem] — nevaru likties mierā, kamēr tas viss stāv prātā. Tik daudz laika izšķiests, jo pavedieni nemitīgi trūkst pušu." Tie bija pēdējie būtiskie labojumi, ko veica pats Tolkīns (sīkas izmaiņas viņš pats gan vēl ieviesa 1969. gada Indijas viensējuma izdevumā), un tie tika iekļauti Allen ft Unwin 1967. gada otrā trīssējumu izdevuma atkārtotajā izlaidumā. Lielākoties šajos labojumos ietilpa terminoloģiskas izmaiņas un centieni iedibināt vienotu terminoloģiju visās trijās grāmatās.
Dž. R. R. Tolkīns nomira 1973. gadā. Viņa trešais dēls un literārā mantojuma izpildītājs Kristofers Tolkīns 1974. gadā Allen & Unwin izdevniecībai aizsūtīja apjomīgu materiālu ar norādēm uz turpmākiem labojumiem un līdzšinējām drukas kļūdām — galvenokārt pielikumos un vārdu rādītājos. Lielākā daļa še bija drukas kļūdas, un norādes bija saskaņotas ar autora pašrocīgajām piezīmēm korektūrās.
Kopš 1974. gada Kristofers Tolkīns "Gredzenu pavēlnieka" britu izdevējiem (Allen & Unwin, vēlāk — Univin Hyman, pašreiz — Harpcr Collins) atkārtoti sūtīja norādes uz misēkļiem, kolīdz tādus uzgāja, savukārt izdevēji pēc labākās sirdsapziņas centās paveikt neiespējamo, proti, nodrošināt teksta viengabalainību visos klajā laistajos "Gredzenu pavēlnieka" izdevumos. Tomēr ikreiz, kad teksts tika salikts jaunā formātā (piemēram, dažādos brošētajos izdevumos, kas Lielbritānijā nāca klajā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados), tajā aizvien iezagās lērums jaunu iespiedkļūdu, lai gan reizumis izdevēji tās laikus pamanīja un vēl paguva izlabot. Taču ar pašu kvalitatīvāko tekstu visos šajos gados joprojām varēja lepoties britu trīssējumu cictvāku izdevums.
ASV Ballantine brošētā izdevuma teksts saglabājās nemainīgs kopš 1966. gada, kad Tolkīns to papildināja ar nedaudziem labojumiem. Visos Houghton MiJJlin izdevumos teksts palika nemainīgs no 1967. līdz 1987. gadam, tad Houghton MiJJlin to uzlaboja saskaņā ar jaunākā britu trīssējumu cietvāku izdevuma faksimilu. Turpmākie izdevumi tika papildināti ar jauniem labojumiem (Kristofera Tolkīna uzraudzībā), un kļūmīgie Ballantine labojumi (ieskaitot norādi uz Estellu Bunci) tika iekļauti teksta pamata versijā. Sākot ar 1987. gadu Houghton MiJJlin savos izdevumos iekļāva arī konkrētā ievada "Par tekstu" agrīnākas versijas, kur atrodamas nebūtiskas kļūdas vai vienkāršoti apgalvojumi, kas balstās uz maniem tālaika priekšstatiem. Šis ievads ir pārstrādāta un uzlabota versija, domāta jaunam, atkārtotam "Gredzenu pavēlnieka" izdevumam, kas pielāgojams dažādiem formātiem.
Šajā izdevumā iekļauti arī jauni labojumi (atkal ar Kristofera Tolkīna ziņu), pārveidots vārdu rādītājs un atsauces. Lai izdevumu padarītu par "iespējami labāko variantu", "Gredzenu pavēlnieka" teksts tika ievadīts datorā, kas turpmāk jaušami atvieglos darbu pie tā, lai terminoloģija un pats teksts saglabātos iespējami vienoti. Reiners Anvins, kas ar Tolkīna darbu izdošanu nodarbojies krietnu daļu mūža, savulaik minējis, ka viņa bērnu dienās universitāšu izdevniecības, uzkurinot lasītāju zinātkāri ticības lietās, esot solījušas piecas mārciņas katram, kurš uzies kādu iespiedkļūdu to klajā laistajos Bībeles izdevumos. "Tā ari neesmu saticis nevienu," viņš raksta, "kurš to naudiņu būtu nopelnījis, tomēr ne reizi vien esmu iedomājies, ka ko līdzīgu kāds varētu piesolīt ari tad, kad kopš "Gredzenu pavēlnieka" pirmā izdevuma būs aizritējuši gadi trīssimt. Diez vai agrāk varēsim cerēt, ka šis teksts būs iespiests perfekti."
Un tā nudien varētu būt, taču arī šis izdevums ir būtisks solis ceļā uz minēto pilnību, turklāt atzīstami, ka, arī izdots dažādos formātos, teksts šoreiz saglabāsies nemainīgs.
Jau "Gredzenu pavēlnieka" publicēto izdevumu teksta vēsture vien līdzinās grūti pārskatāmam un sazarotam tīmeklim. Šajā nelielajā ievadā esmu vien īsi ieskicējis izdevumu hronoloģiju un sniedzis vis-
Ј- 10 «3
pārīgu pārskatu. Sīkāku ieskatu papildinājumos un labojumos, kas "Gredzenu pavēlnieka" tekstā veikti gadu gaitā, un pilnīgāku pārskatu par tā iespiedvēsturi meklējiet darbā "Dž. R. R. Tolkīns: bibliogrāfijas apraksts", ko ar manu piepalīdzēšanu 1993. gadā laidis klajā Veins Ha- monds (Wayne G. Hammond, "J. R. R. Tolkicn: A Descriptive Biblio- graphy ").
Tiem, kuri interesējas, kā "Gredzenu pavēlnieks" no agrīnākajiem uzmetumiem pakāpeniski izaudzis līdz tekstam, kāds tas lasāms klajā laistajos izdevumos, es silti iesaku iepazīties ar Kristofera Tolkīna vēstījumu, kas atrodams viņa darbu sērijā "Viduszemes vēsture: Tumsas atgriešanās" (1988), "Izengarda nodevība" (1989), "Gredzena karš" (1990) un "Saurona sakāve" (1992) — sk. 6.-9. sēj. [1] Šeit jūs atradīsit izsmeļošu atskatu pagātnē, proti, stāstu par to, kā īsti tapis un plašumā vērties meistardarbs, kam līdzīgu pasaules literatūrā atrast grūti.
Visbeidzot, es nevaru neizmantot izdevību no visas sirds pateikties Kristoferam Tolkīnam un Veinam Hamondam — par drauga plecu un tik ilgo atbalstu un sadarbību.
Dagless Andersons
ltaka, Ņujorka 1993. gada aprīli