Bīstos, ka te mēs ilgi uzkavēties nedrīkstam, — Aragorns ierunājās. Pavēries atpakaļ uz kalniem, viņš izslēja gaisā zobenu. — Paliec sveiks, Gendalf! — viņš iesaucās. — Vai es tev neteicu — piesargies, ja spersi kāju pār Morijas slieksni1 Un nelāgais paredzējums piepildījās. Uz ko lai mēs tagad paļaujamies?
Viņš pagriezās pret biedriem. — Nāksies vien paļauties pašiem uz sevi. Varbūt mums vēl izdosies atriebties. Saņemsim dūšu un norīsim asaras! Iesim nu! Ceļš mums priekšā garš, un darāmā daudz.
Visi piecēlās un pavērās visapkārt. Ziemeļos ieleja ietiecās dziļi izgrauztā, ēnainā aizā, kam abās pusēs slējās Morijas kalni, debesīs iegrūduši trīs mirdzošas, sniegotas smailes — Selebdilu, Panuidolu un Karadrasu. Aizā kā baltas mežģīnes, cits aiz cita putodami, rotājās neskaitāmi ūdenskritumi, un kalnu pakājē gaisā virmoja ūdens putekļu mākonis.
— Dūņutērces krāces, — Aragorns pavēstīja, norādīdams uz ūdenskritumiem. — Līdzās tām vijas klintīs dziļi izgrauzta taka, un tur mēs būtu nokāpuši lejā, ja liktenis mums būtu bijis labvēlīgs.
— Kāds tur liktenis! Karadrass! — aizrādīja Gimlins. — Paskat — stāv un smiedams gozējas saulītē! — Rūķis pakratīja dūri pret pašu tālāko sniegoto virsotni un novērsās.
Austrumos kalnu grēda piepeši beidzās kā ar cirvi nocirsta, un tālāk pletās nebeidzams klajums, pie apvāršņa pagaisdams zilganā dūmakā. Dienvidos Miglas kalni stiepās, cik tālu vien sniedza skats. Vēl aizvien stāvēdami visai augstu ielejas rietumpuses nogāzē, viņi nepilnu jūdzi tālāk un mazliet lejāk redzēja vizam ezeru. Tas bija iegarens un ieapaļš, ziemeļos kā milzu šķēpa uzgalis ieurbās Dūņutērces aizā, bet dienvidgalā, līdz kuram kalnu ēna nesniedzās, sildījās saules staros. Tomēr ūdens tumsa zili melns kā skaidra novakara debesis, kad veries tajās no luktura gaismas pielietas istabas. Ezera virsma spīdēja gluda un nekustīga, un tā krasti, apauguši ar mīkstu zāli, līgani nolaidās līdz pat rāmajam spogulim.
— Te nu dus Spulgezers, dziļais Keledzarams! — Gimlins skumji iesaucās. — Atminos, kā viņš man novēlēja to ieraudzīt savām acīm. Un brīdināja, ka jūs še ilgi uzkavēties nevarēšot. Tagad es klejošu ilgi un tālu, iekams sirds atkal spēs priecāties. Tagad es esmu tas, kam jāsteidzas tālāk, bet viņam jāpaliek tepat.
Viņi kāpa lejup pa vārtu ceļu, kas nu bija ciņiem klāts un izpostīts un lāgiem pārvērtās par tikko manāmu taciņu, kas liču loču vijās starp virsājā un klintenēs ieaugušiem saplaisājušiem akmeņiem. Tomēr joprojām bija manāms, ka senos laikos te stiepies plats, plātnēm izlikts ceļš, kas no palejas vedis lokiem augšup uz rūķu Moriju. Vietumis ceļmalā gulēja apdrupuši akmens tēli un vidēja zālaini pakalni, apstādīti ar slaikiem bērziem vai eglēm, kas šalkoja vējā. Taka pacirtās uz austrumiem, pietecēdama cieši līdzās Spulgezera zaļajam krastam, un aiz likuma netālu no ceļmalas parādījās vientuļa, aplūzuši kolonna.
— Tas taču Durina akmens! — Gimlins iekliedzās. — Kā lai es aizeju garām, ielejas dižākajam brīnumam pat aci neuzmetis?
— Tikai mudīgi, — Aragorns piekāpās, pašķielējis atpakaļ, uz vārtiem. — Saule rietēs agri. Orki, es lēšu, gluži pēc saulrieta vēl laukā nerādīsies, bet līdz nakts tumsai mums jau jābūt labā gabalā.
— Frodo, nāc līdzi! — rūķis aizgrābts iesaucās, mezdamies uz ezera pusi. — Tu nedrīksti doties tālāk, Keledzaramu neredzējis! — Un viņš kā divi deviņi aizjoza projām pa lēzeno, zaļo nogāzi. Frodo devās rūķim nopakaļ ar sāpošām ribām un tikko vilkdams kājas, taču tumšzilais, rāmais spogulis viņu neatvairāmi vilināja. Sems klunkurēja līdzi.
Nonācis pie akmens staba, Gimlins apstājās un pavērās augšup. Kolonna bija saplaisājusi un laika zoba sagrauzta, un smalki iegravētās rūnas, kas to klāja no vienas vietas, vairs nebija salasāmas. — Tā uzslieta vietā, kur Durlns pirmoreiz ielūkojās Spulgezerā, — rūķis godbijīgi pavēstīja. — Lai iet! Ieskatīsimies ari mēs!
Viņi pārliecās pār tumšajiem ūdeņiem. Pirmajā brīdi itin nekas nebija saskatāms. Tad melnajā zilgmē palēnām atainojās kalni ar itin kā baltu liesmu ieskautām smailēm, bet zem tiem, pašā dzelmē, atvizēja debesjums. Tur kā mirdzoši dargakmeņi spulgoja zvaigznes, lai gan pie debesīm tur, augšā, spoži spīdēja saule. No viņu pašu atspulgiem nebija ne vēsts.
— Ai, Keledzaram, skaistais un brīnišķais! — Gimlins iesaucās. — Lūk, kur, Durlnu gaidīdams, dus zvaigžņu kronis! Paliec sveiks! — Viņš zemu paklanījās, novērsās un steidzās atpakaļ, augšup pa zālaino krasta nogāzi.
—Ko redzēji? — Pīns pajautāja Semam, bet tas, dziļi iegrimis domās, neko neatbildēja.
Pagriezusies uz dienvidiem, taka strauji laidās lejā no kalna, dziļāk ielejā. Nedaudz lejāk par Spulgezeru viņi uzgāja bezdibe- nlgu aku, kur ūdens dzirkstīja skaidrs kā kristāls un, burbuļodams pāri akmens grodiem, pa dziļi iegrauztu klints gultni urdzēdams un vizēdams aiztecēja tālāk.
— No šī avota iztek Sudrabdzlsla, — Gimlins paskaidroja. — Ūdeni nedzeriet! Tas ir salts kā ledus.
— Mazliet tālāk tā pārvēršas par strauju upīti, ko baro neskaitāmi kalnu strauti, — Aragorns sacīja. — Tagad lielu gabalu soļosim tai gar krastu. Jo iesim to ceļu, ko tika iecerējis Gendalfs, un vispirms raudzīsim nokļūt, rau, līdz tiem mežiem. Tur Sudrabdzlsla ieplūst Anduīnā.
Visi paraudzījās viņa norādītajā virzienā — palēkdamies noskrējis lejup pa nogāzi, strauts aizlocījās tālumā, līdz pazuda zeltainā biezoknī.
— Tie ir Lotloriēnas meži! — iesaucās Legolass. — Nekur citur Viduszemē mūsu ciltij nav skaistākas mītnes! Tādus kokus jūs nekur citur vairs neatradīsit. Rudeni tie lapas nevis nomet, bet pārvērš zeltā. Lapas nobirst tikai līdz ar ziedoni, kad atkal izplaukst jaunas un zaļas, un tad zari piesnieg ar dzeltenu ziedu kupenām, un meža grīdu klāj zelts, un virs galvas plešas zelta jumols, un vidū slejas sudraba pīlāri, jo stumbri kokiem ir gludi un sudrabpelēki. Tā dziesmas vēsta pie mums, Drūmmežā. Ai, kā man gribētos reiz būt zem Lotloriēnas augstajiem griestiem! Un pavasari!
— Līdz pavasarim vis negaidīsim, — noteica Aragorns. — Bet turp vēl tāls ceļš mērojams. Pasteigsimies!
Kādu brīdi Frodo un Sems pārējiem turējās līdzi, bet Aragorns spēra pārmēru platus soļus, un viņi sāka atpalikt. Kopš rītausmas viņi neko nebija ēduši, orka zobena cirstā brūce Semam dega kā ugunīs, un galvā griezās viegls reibonis. Lai ari spīdēja saule, pēc Morijas siltās tumsības vējš šķita stindzinoši salts. Uzmācās drebuļi. Frodo ik soli spēra, sāpēs sakodis zobus, un viņam trūka elpas.
Pēdīgi Legolass atskatījās un, ieraudzījis abus klunkurējam tālu aizmugurē, piebikstīja Aragornam. Viņi apstājās, un Aragorns skriešus metās pie abiem hobitiem, pasaukdams līdzi arī Boromiru.
— Piedod, Frodo! — viņš noraizējies sauca. — Šodien tik daudz kas lēcies, un steiga ir tik liela, ka pavisam piemirsu — tu taču esi savainots, un Sems tāpat. Kālab neko neteici? It neko neesam darījuši, lai tev nāktu talkā, bet vajadzēja — kaut vai visi Morijas orki mums dzītos pakaļ. Nāc šurp! Vēl mazliet. Tūliņ būs vietiņa, kur tu varēsi drusciņ atpūsties. Tur paskatīšos, kā varu līdzēt. Boromir, nāc nu! Aiznesīsim viņus!
Nedaudz tālāk krāčainajā Sudrabdzīslā no rietumpuses urdzēdams ietecēja strautiņš. Pieņēmusies spēkā, upīte pārgalvīgi metās pāri apsūnojušu akmeņu' krāvumam, lejā aizburbuļodama tālāk, sakūlusies putās. Apkārt auga nīkulīgas, salikušas egles, bet stāvos krastus klāja ķērpji un mellenāji. Vienubrīd upīte čalodama plūda pāri līdzenam laukumiņam, piebārstītam ar vizošiem oļiem. Tur viņi nokāpa atvilkt elpu. Ritēja jau ceturtā pēcpusdienas stunda, bet no vārtiem viņi nebija tikuši tālāk par pāris jūdzēm. Saule jau slīdēja uz rietu pusi.
Kamēr Gimlins un abi hobitu jaunuļi meklēja malku, kūra uguni un smēla ūdeni, Aragorns aprūpēja Semu un Frodo. Sema brūce nebija neko dziļa, taču izskatījās nelāgi, un Aragorns to aplūkoja, krietni nobažījies, tomēr pēc brīža atplauka.
— Tev, Sem, ir veicies! — viņš paziņoja. — Maz kurš, nogalē- dams savu pirmo orku, ticis cauri tik viegli. Brūce nav saindēta, bet orku zobeni parasti cērt tieši tādas. Tūliņ aprūpēšu, un sadzīs aši vien. Gimlins uzvārīs ūdeni, tad izmazgā vainu, kā nākas.
Atsējis pie jostas piekārto maisiņu, Aragorns izvilka no tā sačervelējušās lapas. — Sakaltušas nav tik labas kā svaigas, — viņš paskaidroja, — bet tās ir karaļpuķes lapas, ko es saplūcu pie Vējlauža. Vienu saberz, ieber verdošā ūdenī un tīri izmazgā pušumu, tad pārsiešu. Tagad kārta tev, Frodo!
— Man nekas nekaiš, — Frodo izvairīgi atteica, neļaudams Aragornam pieskarties drānām. — Man tikai vajag drusku iestiprināties un atpūtināt kājas.
— Nē! — Aragorns nepiekāpās. — Jāredz, vai patiesi ribas nav miltos samaltas. Es vēl aizvien nevaru ne nobrīnīties, ka esi dzīvs. — Viņš piesardzīgi novilka Frodo kamzoli un noskretušo kreklu, pārsteigumā sastinga, bet tad iesmējās. Sudraba bruņu- krekla gredzentiņi ņirbēja kā saulē vizuļojoši vilnīši. Uzmanīgi novilcis dārgo mantu, viņš pacēla to pret gaismu: akmeņi iemirdzējās kā zvaigznes, un gredzentiņi klusu ietinkšķējās kā lietus lāses, kad tas atsitas pret ezera spoguli.
— Skatieties, draugi! — Aragorns uzsauca. — Tāda hobita ādiņa piedien īstam elfu princim! Ja Viduszemes mednieki būtu zinājuši, ka hobitiem tādas nobāztas mantu kambaros, viņi uz Dalienu plūstu straumēm vien!
— Un šaudami savas bultas aplauztu visas kā vienu, — aizgrābts raudzīdamies uz bruņukreklu, piebilda Gimlins. — Tas taču ir mitrils! Mitrils! Tik skaistu važu kreklu es savu mūžu neesmu redzējis. Un dzirdējis par tādu ari neesmu. Vai tiešām tas pats, par kuru stāstīja Gendalfs? Tad viņš to novērtējis par zemu. Bet lieliskāku dāvanu grūti pat iedomāties!
— Un es lāgiem prātoju, sak, ko jūs ar Bilbo darāt, iespun- dējušies tajā šaurajā istabiņā, — ieteicās Merijs. — Lai nu vecajam hobitam vieglas dienas! Nu es viņu mīlu vēl jo karstāk. Kaut nu mums vēl būtu izdevība viņu no sirds tencināt!
Frodo krūtis un visu labo sānu klāja zili melns asinsizplūdums. Bruņukrekls bija izoderēts ar plānu, izturīgu ādas kreklu, bet tieši iepretim sirdij mitrila gredzentiņi bija kreklam izcir- tušies cauri un iespiedušies miesā. Ari kreiso sānu, ar ko Frodo bija triecies pret sienu, klāja sāpīgs nobrāzums. Kamēr pārējie posās tālākam ceļam, Aragorns apmazgāja Frodo vainas ar karaļpuķes novārījumu. Ieplaka piepildījās ar lapu sīvi saldo smaržu, un visi, ieelpojuši viruma tvaikus, tUliņ jutās spirgtāki un spēcīgāki. Necik ilgi, un Frodo manīja, ka sāpes atlaižas, un ari elpot kļuva vieglāk, lai gan aizritēja vēl daudzas dienas, iekams pazuda stīvums kaulos un vairs nevajadzēja salēkties ikreiz, kad kaut kas netīšām piedūrās savainotajām vietām. Tur Aragorns viņam zem bruņukrekla pabāza mīkstu, vairākkārt salocītu drāniņu.
— Brīnum viegls, nudien, — viņš nogrozīja galvu, vēlreiz pacilājis bruņukreklu. — Velc tik mugurā, ja vari ciest. Kad zinu, ka tas tevi sargā, man uzreiz prāts mierīgāks. Labāk nevelc to nost ne dienu, ne nakti, ja vien liktenis tevi nenogādās tur, kur kādu bridi vari justies drošībā. Un, kamēr tavs uzdevums nav galā, drošībā varēsi justies pagalam reti.
Visi bija paēduši un atkal gatavi doties tālāk. Viņi nodzēsa uguni un izbradāja ugunskura vietu, raudzīdami noslēpt pēdas, tad izlīda no ieplaciņas un atkal izgāja uz takas, bet nebija vēl tikuši necik tālu, kad saule jau noslēpās aiz rietumu kalnu virsotnēm un paši kalni sāka vīstīties tumšpelēkās ēnās. Zeme zem kājām ietinās mijkrēslī, un virs ieplakām kūpēja migla. Tālu austrumos pāri klajumam un mežam gaismojās blāva vakarblāzma. Sems un Frodo nu bija atguvuši spēkus un kātoja it ņipri, tā ka Pulks Aragorna vadībā soļoja vēl teju trīs stundas no vietas, tikai vienreiz uz bridi apstājušies.
Satumsa dziļa, melna nakts. Zvaigžņu pie debesim gan netrūka, taču mēness, vēl pavisam plāniņš, uzaust nesteidzās. Gimlins un Frodo gāja paši pēdējie, soļus likdami piesardzīgi un klusu, nerunādami ne vārda un bez apstājas ausīdamies, vai uz ceļa aiz muguras neatskanēs kāds troksnis. Aizritēja labs laiciņš, līdz Gimlins ierunājās:
—Tikai vējš šalko, cita nekā. Es nekādus goblinus nedzirdu, un ausis man nav no koka taisītas. Varbūt orkiem būs gana ar to, ka izdzinuši mUs no Morijas. Un varbūt neko vairāk šiem nemaz nevajadzēja, un par mums… par Gredzenu… šie neko vairāk nemaz nezina. Lai gan, ja barvedis atriebjams, orki nereti metas vajāt ienaidniekus līgām tālu pa klajiem laukiem.
Frodo cieta klusu. Viņš aplūkoja Dzeloni — tas nespīdēja it nemaz. Tomēr kaut ko viņš dzirdēja, bet varbūt tā tikai likās.
Kolīdz sāka krēslot un ceļš ietinās tumsā, viņš atkal itin kā saklausīja zaglīgos soļus. Jā, ari tagad! Frodo mudīgi atskatījās. Tur, tumsā, it kā spīguļoja divi bālgani punktiņi, bet, tikko viņš ieskatijās ciešāk, punktiņi aizslīdēja sāņus un pazuda.
— Kas ir? — rūķis satraukti ieprasījās.
—Nezinu, — Frodo nomurmināja. — Man likās, ka dzirdu soļus, un it kā redzēju divus baltus punktiņus — kā acis. Un tā nav pirmā reize — Morijā bija tāpat.
Gimlins apstājās un piespieda ausi pie zemes. — Nedzirdu neko, tikai zāles un akmeņu nakts runas, — viņš atzinās. — Ejam! Steigsimies nu! Pārējie jau gabalā.
Sejā pūta dzestrs nakts vējš. Priekšā izauga milzīga, pelēka ēna, un tur vējā šalca un čabēja nebeidzama lapu jūra.
—Lotloriēna! — Legolass iesaucās. — I.otloriēna! Esam atnākuši līdz Zeltmeža plašajiem kambariem! Cik žēl, ka laukā ziema!
Koki tumsā slējās brinum augsti, pārliekušies pāri ceļam un strautam, kas piepeši urdzēdams iznira vareno zaru paēnā. Zvaigžņu skopajā gaismā stumbri vidēja blāvi pelēki, un trīsošās lapas vizēja kā nenospodrināts zelts.
— Lotloriēna! — atkārtoja Aragorns. — Sirds man silst, kad atkal dzirdu vēju šalkojam tavos zaros! No šejienes līdz Morijas vārtiem tikai mazliet vairāk par piecām līgām, bet tālāk iet nevaram. Cerēsim, ka šonakt mūs no vajātājiem pasargās elfu meža spēks.
— Ja vien tagad, kad pasauli pārmākusi Mordoras tumsa, elfi šo vietu nav jau pametuši, — Gimlins drtimi piebilda.
— Ilgs laiks aizritējis, kopš manas cilts ļaudis nav bijuši še, no kurienes sensenos laikos aizklīduši, — ierunājās Legolass, — bet esam dzirdējuši, ka Loriēnā elfi vēl mīt, jo šai vietā slēpjas kāds varens spēks, kas ļaunumam turas pretim. Tomēr Lotlo- riēnas elfus teju neviens nav redzējis, un varbūt tagad viņi mīt pašās meža dzīlēs, no ziemeļmalas turēdamies pa gabalu.
— Jānudien, pašās meža dzīlēs, — Aragorns atkārtoja un nopūtās, itin kā kavēdamies sen aizmirstās atmiņās. — Šonakt mums nāksies par sevi parūpēties pašiem. Paiesimies vēl mazliet, kamēr koki būs visapkārt, tad nogriezlsimies no ceļa un sameklēsim vietu, kur pārnakšņot.
Viņš paspēra soli uz priekšu, bet Boromirs vilcinājās un nekustējās ne no vietas. - Vai cita ceļa nav? — viņš iejautājās.
—Tu gribētu kādu labāku? — Aragorns atvaicāja.
— Gribētu gan — pavisam vienkāršu, kaut ar zobeniem aiz- sprūditu, — Boromirs atteica. — Līdz šim Pulks gājis pagalam savādus ceļus, un ne pie kā laba tie nav noveduši. Pret manu gribu mēs nokāpām Morijas tumsība un zaudējām biedru. Un nu tu mūs vedini Zeltmežā. Bet mēs Gondorā par šo bīstamo vietu esam gana dzirdējuši — runā, ka no tiem, kas tur ieklīduši, atgriežas retais, bet no tiem, kas pārnākuši, neviens nav atgriezies neskarts.
— Nesaki "neskarts", drīzāk — "tāds, kāds iepriekš bijis", tad ar tavu muti drīzāk runātu patiesība, — sacīja Aragorns. — Un teiksmu zinātāji un skaidrotāji Gondorā būs gājuši mazumā, ja reiz I.otloriēna tapusi ienaidniece pilsētai, kas senāk bija tālu izslavēta kā viedu ļaužu mājvieta. Domā, kā tev labpatīk, tikai mums cita ceļa nav — tu taču negribēsi uz savu roku nedz doties atpakaļ uz Morijas vārtiem, nedz rāpties nepārejamās klintīs, nedz peldus laisties pāri Andulnai.
— Labi, ved! — Boromirs piekāpās. — Tikai ceļš ir bīstams.
— Patiesi bīstams, — Aragorns piekrita. — Skaists un bīstams, tikai bīstams vienīgi ļaunajiem spēkiem un tiem, kas apkārt staigā ar ļaunuma iemaitātu sirdi. Ejam!
Iegājuši vēl jūdzi dziļāk mežā, viņi nonāca pie cita strauta, kas no rietumpuses skrēja lejup pa kalnu mežainajām nogāzēm. Gabaliņu tālāk pa labi tumsā čaloja ūdenskritums. Strauta tumšie, krāčainie ūdeņi aizšķērsoja ceļu un, sagriezušies atvarainās vērpetēs, starp koku saknēm ieplūda Sudrabdzīslā.
— Nimrodele! — iesaucās Legolass. — Šo upīti meža elfi senatnē apdziedājuši neskaitāmās dziesmās, un mēs ziemeļos vēl tagad neesam tās aizmirsuši, pieminēdami gan dardedzes ūdenskritumos, gan zelta ziedus, ko Nimrodele nesa līdzi, balta putodama. Tagad tā satumsusi, un Nimrodeles tilts guļ, sakritis drupās. Noskalošu kājas — runā, ka ūdens gurdumu atņemot kā ar roku. — Elfs nolēca lejā no stāvās krasta kraujas un iebrida upītē.
— Nāciet visi! — viņš uzsauca. — Nav necik dziļš! Te var tikt pāri brišus. Viņā krastā iekārtosimies uz naktsguļu — varbūt ūdens čalas mūs ieaijās miegā un aizgainīs bēdas.
Pārējie cits pakaļ citam norāpās lejā un devās Legolasam nopakaļ. Iebridis upītē, Frodo uz brītiņu apstājās un ļāva, lai ūdentiņš apskalo viņa nogurušās pēdas. Ūdens bija salts, taču tā pieskāriens šķita svaigs un tīrs. Viņš pagājās dziļāk, līdz ceļiem, un brizdams juta, kā viss ceļa gurdums aizplūst upītei līdzi uz neatgriešanos.
Tikuši otrā krastā, visi apsēdās, atvilka elpu un paēda pieticīgas vakariņas. Tikmēr Legolass viņiem stāstīja teiksmas par Lotloriēnu, ko DrUmmeža elfi joprojām glabāja gaišā piemiņā, un par saules un zvaigžņu gaismas pielietajām Anduīnas krasta pļavām pasaules rītausmā.
Pēdīgi iestājās klusums, tikai koku paēnā tumsā liegi čaloja ūdenskritums. Piepeši Frodo cauri ūdens čalām saklausīja itin kā dziedošu balsi.
— Dzirdat? Tā ir Nimrodeles balss, - Legolass iečukstējās. — Es jums nodziedāšu dziesmu par jaunavu Nimrodeli, kas sendienās mita upītes krastā un bija nosaukta tādā pašā vārdā. Meža elfu mēlē tā skan brīnišķi, bet nu Rivendellā to pazīst arī vestronā. Klausieties nu! — Viņš iedziedājās klusu klusītiņām, tā ka dziesma teju saplūda ar lapu šalkoņu:
— Loriēnā sendienās Jaunava reiz bija Kurpēs sudrabpelēkās Ar zelta ziedu viju.
Zvaigžņu vainags rotāja Viņas galvu cēlo, Saule matos sijāja Rieta zeltu vēlo.
Vizoša un brīnumskaista, Lepna, brīva, stalta, Kā no vēja pūsmas austa, Liega, sniega balta.
Kristāldzidrās Nimrodeles Krastos viņa mita —
Atvaros kā sudrablāses Dziesmu zvani krita.
Tagad upes krasti kraujie Tukši stāv un klusi, Skumji ūdeņi dzied straujie Viņa aizklīdusi
Balto kalnu ledus gālēs. Bet aiz kalniem jūra. Sirmostās tur, zilās tālēs, Elfu kuģa bura
Gaidot plandās ziemeļvējā. Nakti vētra ceļas, Viļņi laižas trakā dejā, Milzu bangas veļas,
Kuģi raudamas ar joni Tālu prom no krasta. Ataust rīts, un kalnu kroni Neredz vairs no masta.
Amrots stāvēja uz klāja Izmisis, bet jūra Pierimusi purināja
Saplosīto buru. , *
Loriēnas ķēniņdēls. Zelta ziedu koku Princis bezbailīgs un cēls, Nolād liktens roku
Un kā loka šauta bulta Jūras dzelmē saltā Metas — viļņu melnā gulta, Putu pēlī baltā.
Turp, kur Balto kalnu vēji Dus aiz debess malas,
<s> 425 ~3>
Viņš kā gulbis aizpeldēja Cēls uz putu salas.
Tikai viļņi neizlaida Krastā drosminieku — Nimrodele velti gaida Savu kuģinieku.
Legolasa balss aiztrūka, un dziesma noklusa. — Tālāk nezinu, — elfs nočukstēja. — Dziesmai ir vēl turpinājums, bet tas man piemirsies. Teiksma ir gara un skumja, jo vēsta par ļauno likteni, kas piemeklēja Ziedošo Loriēnu jeb Lotloriēnu, kad ruki kalnos pamodināja Dzīļu Šausmas.
—Taču nejau rūķi tās radījuši, — ieteicās Gimlins.
— To es nemaz neapgalvoju, bet ļaunas dienas sākās, — Legolass skumji atsaucās. — Tad liela daļa Nimrodeles cilts elfu pameta savas mājas un devās projām, viņa pati aizklīda tālu uz dienvidiem un nomaldījās Balto kalnu pārejās, un neatrada Am- rota kuģi, kas viņu gaidīja jūras krastā. Bet pavasaros, kad vējš šalko tikko izplaukušajās lapās, pie ūdenskritumiem, kam viņas vārds, aizvien vēl var saklausīt balsi. Un, kad vējš iegriežas no dienvidiem, no jUras puses ieskanas Amrota aicinājums, jo Nimrodele ieplūst Sudrabdzlslā, ko elfi dēvē par Selebrantu, tā — Anduīnā, bet Anduīna — Belfalasas līcī, kur pietauvoti līgojās Loriēnas elfu burinieki. Taču nedz Nimrodeli, nedz Amrotu neviens vairs netika redzējis.
—Stāsta, ka viņa mitusi koku zaros līdzās ūdenskritumiem, — elfs turpināja, — jo Loriēnas elfi bija raduši mājokļus būvēt augstu kokos — varbūt viņi tā dara vēl tagad. Tālab viņi bija iedēvēti par galadrimiem jeb koku cilti. Dziļi mežā koki ir neiedomājami milzīgi. Pirms tumsas atnākšanas meža elfi nemēdza nedz rakties zemē, nedz būvēt akmens cietokšņus.
—Un varbūt vēl tagad kokos sēdēt ir drošāk nekā te, apakšā, — Gimlins piebilda, vispirms pašķielēdams pāri upītei, kur ceļš veda uz Dūņutērces leju, un tad — uz melno zaru biezokni, kas slējās augstu virs galvas.
— Prātīgi teikts, Gimlin, — Aragorns rūķi uzslavēja. — Māju uzbūvēt gan nevarēsim, taču šonakt rīkosimies kā galadrimi — raudzīsim patverties koku zaros. Ja vien izdosies. Te, ceļmalā, mēs tik un tā esam nosēdējuši nepiedodami ilgi.
Nogriezušies uz rietumiem, viņi gar Nimrodeles krastu devās dziļāk meža tumsā, nostāk no ceļa un Sudrabdzlslas. Netālu no Nimrodeles ūdenskritumiem koki bija saspiedušies biezi saaugušā puduri, un daži lika pāri ūdenim. Sudrabpelēkie stumbri bija varen resni, un koku galotnes pagaisa necaurredzamā tumsā.
— Pakāpšos, — pieteicās Legolass. — Koku zaros es jūtos kā mājās, lai gan šie man ir sveši — par tādiem esmu vien dziesmās dzirdējis. Tie ir mellorni, kas zied zelta ziediem, taču man nemūžam nav iznācis kādā no tiem rāpties. Tūliņ paraudzīšu, kā tie aug un plešas.
— Lai kā šos dēvē, — nopurpināja Pīns, — koki nudien ir brīnumaini, ja vien tur, augšā, var gulēt ne tikai putni vien. Es jau nu nekādi neaizmigšu, uz laktas notupināts!
—Tad ierocies zemē, — Legolass atsaucās. — Tādam kā tu tas varbūt būs vairāk pa prātam. Tikai, ja gribi noslēpties no orkiem, iesaku rakties labi ātri un dziļi. — Elfs viegli palēcās un pieķērās pie zara, kas auga augstu virs galvas. Bet tūliņ no tumšās lapotnes atskanēja pavēloša balss: — Darol
Legolass no pārsteiguma un pārbīļa nokrita zemē un žigli piespiedās pie pelēkā stumbra.
— Nekustieties! — viņš pačukstēja pārējiem. — Un klusu!
Lapotne ietrīsējās klusos smieklos, un tad atskanēja cita
balss, kas nepārprotami ierunājās elfu mēlē. Frodo ausim vārdi izklausījās nesaprotami, jo tā bija izloksne, kādā runāja meža elfi, kas mita austrumos no Miglas kalniem, un rietumnieki tādu nepazina. Legolass atgāza galvu un atbildēja tai pašā mēlē. [7]
— Kas tie tādi? Ko saka? — ieprasījās Merijs.
— Elfi, — atsaucās Sems. — Vai tad nedzirdat?
— Elfi — jā, — Legolass apstiprināja. — Un stāsta — jūs elšot tik skaļi, ka bulta jūs atrastu pat aklā tumsā. — Sems mudīgi aizšāva mutei priekšā plaukstu. — Un vēl saka, lai jūs nebīstoties. Viņi mūs pamanījuši jau pirms laba laiciņa. Nimrodeles otrā krastā izdzirduši manu balsi, atskārtusi, ka esmu ciltsbrālis no ziemeļiem, un tālab nav lieguši mums upītei brist pāri. Un tad noklausījušies manu dziesmu. Tagad viņi liek kāpt man augšā un paņemt līdzi Frodo, jo tā vien šķiet, ka par viņu un mūsu ceļu jau ir ko dzirdējuši. Pārējie lai pagaidot lejā un pastāvot sardzē, līdz viņi izlemšot, ko iesākt.
* * *
No lapotnes lejup noslīdēja sudrabpelēkas un mirdzošas virvju kāpnes, kas šķita itin kā no zirnekļu tīkliem vītas, tomēr izrādījās tik izturīgas, ka spēja noturēt pat vairāku cilvēku svaru. Legolass uzskrēja augšā viens un divi, Frodo rāpās pakaļ tusnīdams, un, apslāpēti šņākuļodams, viņam sekoja Sems. Mello- rniem zari no stumbra auga teju taisnā leņķi, bet tad šāvās uz augšu, sazarodamies aizvien plašāk un plašāk, un tur, pašā biežņā, iestiprināta stāvēja koka dēļu grīda vai plātnis, kā tajos laikos mēdza teikt. Elfi tādu dēvēja par talānu. Pašā vidū tam bija apaļa lūka, pa kuru lejup laidās virvju kāpnes.
Pēdīgi uzrāpies uz plātņa,. Frodo ieraudzīja Legolasu sēžam kopā ar trim citiem elfiem. Tie bija tērpušies tumšpelēkās drānās un, kamēr nekustējās, nebija atšķirami no koku zariem. Visi piecēlās, un viens no elfiem izvilka no azotes mazu lākturiti, kas raidīja šauru sudrabainas gaismas stariņu. Viņš pacēla lākturiti augstāk un pārslidināja gaismas stariņu pār seju Frodo, tad ari Semam. Pēc tam viņš gaismeklīti atkal noslēpa un sveicināja viesus savā izloksnē. Frodo pīdamies atbildēja.
— Esi sveicināts! — elfs ierunājās vēlreiz, tagad jau kopus mēlē un daudz lēnāk. — Mums reti iznāk runāt svešās mēlēs, jo tagad mītam dziļi meža biezokni un no citiem vairāmies. Esam atsvešinājušies pat no ziemeļu ciltsbrāļiem. Tomēr viens otrs no mums vēl aizvien dodas izlūkot, kas notiek plašajā pasaulē un ko dara ienaidnieks, un tie citas valodas nav aizmirsuši. Esmu viens no viņiem. Mans vārds ir Haldirs. Tie, rau, ir mani brāļi — Rūmils un Orofins, un viņiem jūsu mēle ir pasvešāka. Taču esam dzirdējuši, ka nāc šurpu, jo Elronda izlūki, atgriezdamies mājup gar Dūņutērces krācēm, devās Loriēnai garām. Par… hobitiem, sīkaliņiem, gan neko neesam dzirdējuši ļoti sen — nezinājām pat to, ka viņi Viduszemē mīt vēl aizvien. No skata jūs esat itin labdabīgi! Un, ja reiz pavadoņos jums mūsu cilts elfs, labprāt klausīsim Elronda lūgumam un uzņemsim jūs kā draugus, lai gan svešiniekus savā zemē ielaist nemēdzam. Tikai šo nakti gan jums nāksies pārlaist šepat. Cik jūsu pavisam?
—Astoņi, — Legolass atbildēja. — Es pats, četri hobiti un divi cilvēki, no kuriem viens, Aragorns, ir elfu draugs no Aizrietu cilts.
—Par Aratorna dēlu Aragornu mēs Loriēnā esam dzirdējuši, — Ilaldirs pamāja, — un ķēniņiene viņu labi ieredz. Tiktāl viss būtu labi. Bet tu nosauci vien septiņus.
— Astotais ir rūķis, — Legolass piesardzīgi ieteicās.
— Rūķis? — Haldirs izsaucās. — Nelāgi. Ar rūķiem mums kopš Tumsas laikiem nekas nav runājams. Viņi mūsu zemē nedrīkst ne kāju spert. Es nevaru viņu ielaist.
— Bet viņš nāk no Vientuļā kalna un ir viens no Daina uzticamākajiem padomniekiem, Elronda draugiem, — Frodo iejaucās vidū. — Pats Elronds viņu izraudzījās mums biedros, un Gimlins ir bijis drosmīgs un ne reizi nav mūs pievīlis.
Elfi paklusām apspriedās un iztaujāja Legolasu meža elfu mēlē. — Labi, — Haldirs pēdīgi teica. — Lai notiek pēc tava prāta. Ja Aragorns un Legolass apsolās viņu pieskatīt un uzņemties atbildību, lai būtu. Tikai caur Lotloriēnu viņam būs jāiet aizsietām acīm. Taču gana ķīvēties. Jūsējie tur, lejā, vairs ilgāk uzkavēties nedrīkst. Mēs apsargājam upes, kopš pirms daudzām dienām pamanījām no dienvidiem gar kalniem uz Moriju virzāmies lielu orku karapulku. Mežmalās gaudodami siro vilki. Ja jūs patiesi nākat no Morijas, briesmas ir tuvu. Līdz ar rītausmu jums jāsteidzas tālāk. Četri hobiti lai rāpjas augšā, pie mums, no viņiem mums baiļu nav! Blakus kokā ir vēl viens talāns — tur var patverties pārējie. Tu, Legolas, par viņiem atbildēsi. Ja kaut kas noiet greizi, sauc! Un no tā rūķa nenolaid ne acu!
Legolass metās lejā pa kāpnēm, lai izstāstītu pārējiem, ko teicis Haldirs, un, necik ilgi, uz plātņa tusnīdami uzlīda Merijs un Pīns. Abi bija gluži aizelsušies un pamatīgi nobijušies.
— Še! — Merijs izdvesa. — Uzstiepām ari segas. Knapi uzrāpāmies. Pārējās mantas Nerimša apslēpa lapu kaudzē.
— Varējāt nepūlēties, — sacija Haldirs. — Ziemā gan galotnēs ir dzestri, kaut šonakt vējš pūš no dienvidiem, bet mums ir ar ko jūs pacienāt, lai aizgainītu no kauliem nakts saltumu, un netrūkst ari ādu un apmetņu.
Uzaicinājumu iebaudīt vēl vienas (un nesalīdzināmi sātīgākas) vakariņas hobiti pieņēma ar prieku. Paēduši viņi cieši ietinās ne vien elfu piedāvātajās zvērādās, bet vēl ari paši savās segās un raudzīja aizmigt. Tomēr, neraugoties uz to, ka visi bija līdz nāvei pārguruši, tas it viegli izdevās vienigi Semam. Hobiti nav raduši nekur rāpties un gulēt augšstāvos — īstenībā tādu viņiem nemaz nemēdz but. Viņu izpratnē tāds plātnis par guļamistabu galīgi nederēja. Tam nebija ne sienu, ne apmaļu, tikai vienā galā stāvēja viegls pītenis, grozāms pec vajadzības — atkarībā no vēja virziena.
Pins vēl labu laiciņu gremzās: — Ja es uz šitās putnu baro- tavas patiesi iemigšu, noripošu lejā kā akmens.
— Kad es aizmiegu, — aizrādīja Sems, — mani neviens ar' ncpamodinās, kaut es no debesim zemē noveltos. Un jo drīzāk vien otrs aiztaisīs muti, jo drīzāk man acis aizkritīs, ja tik saprotat, ko es ar to gribu teikt.
Frodo kādu laiku gulēja nomodā, raudzīdamies zvaigznēs, kas spīguļoja caur trīsuļojošajiem lapu griestiem. Viņš vēl vērās debesis, kad Sems blakus jau klusu iekrācās. Tumsā vīdēja divi pelēki stāvi — abi elfi sēdēja nekustēdamies, salikuši rokas uz ceļgaliem, un čukstus sarunājās. Trešais bija nokāpis zemākajos zaros — sardzē. Pēdigi, zaru šalkoņas un Nimrodeles ūdenskritumu čalas ieaijāts, Frodo iemiga, prātā pārcilādams visu, ko bija uzzinājis no Legolasa dziesmas.
Tad viņš uztrūkās. Pārējie hobiti gulēja saldā miegā. Elfi bija pazuduši. Cauri lapotnei vidēja bāls mēness sirpis. Vējš bija pieklusis. Kaut kur lejā ieskanējās piesmakuši smiekli un žva- dzoņa, nodimdēja neskaitāmi soļi. Troksnis pamazām attālinājās un izgaisa dienvidpusē, bet varbūt dziļāk mežā.
Piepeši lūkā pabāzās galva. Frodo iztrūcies uzrāvās sēdus, bet tad atskārta, ka šurp raugās elfs, ieslēpies pelēkā kapucē.
— Kas? — Frodo iečukstējās.
— Irčil — elfs atčukstēja un nosvieda uz plātņa dēļiem saritinātās virvju kāpnes.
— Orki? — Frodo sabijās. — Kas viņiem padomā? — Bet elfs jau bija projām.
Iestājās klusums. Pat lapas vairs nekustējās, un arī ūdenskritums čaloja itin kā čukstus. Frodo sēdēja, satinies ādās un segās, taču piepeši samanīja drebuļus noskrienam pār muguru. Viņš priecājās, ka gadījies patvērums, kur orki netiek klāt, tomēr arī kokos nejutās drošībā — ja nu vienīgi nostāk no acīm. Klīda runas, ka orkiem oža kā suņiem un ari kokos viņi rāpjoties. Frodo izvilka Dzeloni — tas paspīdēja iezilgans un tūliņ apdzisa. Tomēr nelāgā priekšnojauta neatkāpās — gluži otrādi. Piecēlies viņš klusiņām aizzagās līdz lūkai un pavērās lejup, gatavs zvērēt, ka tūliņ izdzirdēs kādu lavāmies augšup.
Elfu? Nē. Meža ļaudis kustējās viegli kā ēnas. Tad viņš sadzirdēja tikko saklausāmu šņākoņu, it kā ošņāšanos, un samanīja kaut ko rāpjamies augšup pa pilnīgi gludo stumbru. Aizturējis elpu, Frodo saspringti raudzījās tumsā.
Tas līda lēnām un piesardzīgi, klusu šņākuļodams, it kā katrs elpas vilciens izlauztos caur sakostiem zobiem. Un tad pavisam tuvu Frodo ieraudzīja divas bālgani spīdošas acis. Tās sastinga un nemirkšķinādamas blenza augšup, tad piepeši pametās sāņus. Aiz stumbra aizšāvās kāda ēna un pazuda bez miņas.
Tūliņ pa zariem šurp atskrēja Haldirs. — Te, pa koku, ložņāja kaut kas tāds, ko vēl nemūžam neesmu redzējis, — viņš pavēstīja. — Orks ne. Aizmuka, kolīdz pieskāros stumbram. Brinum tramīgs un pa kokiem rāpjas tā, ka tik turies, citādi hobits, kas hobits. Nešāvu — baidījos sacelt troksni, jo kauju uzsākt nevaram. Nupat garām paskrēja liels orku karapulks. Pārbrida pāri Nimrodelei — lai nolādētas viņu nešķīstās ķetnas! — un aiznesās tālāk gar upi, pa veco ceļu. Izskatījās, ka uzoduši pēdas, un labu laiku mīņājās apkārt vietai, kur sēdējāt. Mēs trīs pret veselu simtu neko nebūtu iespējuši, tāpēc paskrējām dziļāk mežā un aizmal- dinājām viņus tālāk, saukdami jūsu balsīs. Orofins aizsteidzās brīdināt mūsējos. No Loriēnas neviens orks vairs laukā neizkļūs. Un nākamnakt meža ziemeļmalas slēpņos elfu jau būs daudz. Bet jums līdz ar gaismu jādodas tālāk uz dienvidiem — ar steigu!
Blāvi iegaismojās austrumu pamale. Dienas gaisma pieņēmās spēkā, spiezdamās cauri mellornu zeltainajām lapām un atsaukdama hobitiem atmiņā rēna vasaras rīta sauli. Starp līganajiem zariem paspīdēja bālgana zilgme. Dienvidpusē lapotne pašķīrās, un tur, tālāk, Frodo kā uz delnas redzēja gulstam Sudrabdzislas ieleju, itin kā pārsegtu ar ņirbošu, tumšzeltainu seģeni.
Rīts vēl bija pavisam agrs un dzestrs, kad Gredzena pulks devās tālāk kopā ar Haldiru un viņa brāli Rūmilu. — Paliec sveika, mīļā Nimrodele! — iesaucās Legolass, un Frodo atskatījies ieraudzīja starp apsūnojušiem klintsbluķiem pavizam baltas putas. — Paliec sveika! — arī viņš noteica, ieprātodamies, ka vēl nekad nav dzirdējis Ūdeni skrējām un runājam tik brīnumskaisti, kad ik skaņa liegi ielīst kopus čalā, kas plūst kā nebeidzama, mūžam mainīga dziesma.
Pa taku, kas veda gar Sudrabdzislas rietumkrastu, viņi vēl nogāja labu gabalu tālāk uz dienvidiem. Zemē vīdēja orku pēdu nospiedumi. Bet drīz Haldirs nogriezās mežā un apstājās vietā, kur upes krasts slēpās koku ēnā.
— Tur, otrā pusē, ir viens no manējiem, — viņš teica. — Droši, ka nevarat ieraudzīt. — Viņš dobji nosvilpās kā putns, un no jaunu koku pudurīša iznāca pelēkā apmetnī tērpies elfs, bet galva viņam bija kaila un mati rīta saulē mirdzēja kā ar zeltu piebārstīti. Haldirs straumei pāri izveicīgi pārsvieda pelēku auklu, elfs saķēra tās galu un apsēja ap krastmalas koku.
— Te Selebranta jau vareni pieņēmusies spēkā — redzat? — Haldirs paskaidroja. — Plūst strauja un dziļa, un ūdens auksts kā ledus. Tik tālu ziemeļos mēs brišus brienam, vien ja citādi nevar. Laiki ir nedroši, un tiltus celt nedrīkstam. Bet pāri tiekam, rau, kā! Nāciet pakaļ! — Un, savu auklas galu apmetis ap koku šai krastā, viņš viegls kā pieneņpūka pārskrēja tai pāri un atkal atpakaļ, it kā skrietu pa bruģētu lielceļu.
— Es tā pratīšu, — sacīja Legolass, — bet pārējie diez vai. Vai viņiem būs jāpeld?
— Nē, nē, — Haldirs atsaucās. — Mums ir vēl divas auklas. Vienu nostiprināsim plecu augstumā, otru tā, lai sīkaliņiem ir kur pieturēties, tad visi svešie varēs prātīgi pārrāpties pāri.
Kad nedrošais tilts bija gatavs, ceļinieki pa to pārgāja upei pāri — dažs lēnāk un piesardzīgāk, cits drošāk. No visiem hobitiem pats veiklākais izrādījās Pīns, kurš pārsoļoja pāri itin nadzīgi, pieturēdamies tikai ar vienu roku, tomēr pat viņš ar skatienu stingi ieurbās pretējā krastā un vairījās raudzīties zem kājām. Sems šļūca soli pa solim, krampjaini iegrābies auklās un pelēcīgajos mutuļos blenzdams ar tādām šausmām, it kā apakšā melnētu bezdibenlga aiza.
Sveiks un vesels ticis pāri, viņš izgrūda atvieglotu noputu. — Mūžu dzīvo, mUžu mācies, kā mēdza teikt mans tētiņš. Lai gan ar to šis domāja rakāšanos pa dobēm, nevis spriņģošanu pa koku zariem vai rāpaļašanos pa zirnekļu tikliem. Šitādu joku nemūžam nav izstrādājis pat mans tēvocis Anduks!
Pēdīgi, kad visi viesi bija laimīgi tikuši Sudrabdzīslas aus- trumkrastā, elfi atsēja auklas un divas satina kamolā. Rūmils, kas bija palicis viņā pusē, trešo aizvilka pie sevis, rituli uzmeta plecā, pamāja un devās atpakaļ uz sardzes posteni pie Nimrodeles.
— Tagad tā, draugi, — Haldirs ierunājās. — Nu jūs esat Loriēnas Neidā jeb Ķīli, jo šī zeme kā šķēpa uzgalis iespiesta starp Sudrabdzlslu un Dižo Anduinu. Nevienam nav ļauts izspiegot Neidas noslēpumus. Un pat tos, kam še ļauts kaut kāju spert, es varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Nu, kā vienojāmies, es aizsiešu acis rūķim Gimlinam. Pārējie kādu gabalu drīkstēs mērot tāpat, iekams nenonāksim tuvāk mūsu mājokļiem Egla- dilā, pie Satekas.
Gimlinam tas nebija pa prātam. — Vienošanos jūs būsit noslēguši bez manas ziņas, — viņš izgrūda. — Es neiešu aizsietām acīm kā tāds ubags vai gūsteknis! Un es neesmu nekāds spiegs. Mana cilts nekad nav biedrojusies ar Naidnieku. Un ari elfiem mēs neko ļaunu neesam nodarījuši. Es esmu tāds pats nodevējs kā Legolass vai… ņem no Pulka, kuru gribi.
—Par tavu godaprātu es nešaubos, — Haldirs atteica. — Taču tāds ir likums. Es to neesmu rakstījis, tāpēc nevaru ari lauzt. Jau tagad nezinu, kas būs par to, ka esmu tev ļāvis spert kāju Sele- brantas austrumkrastā.
Gimlins ietiepās. Iepletis kājas, viņš nostājās nesatricināms kā klints un uzlika roku uz kaujas cirvja kāta. — Tālāk iešu ar acīm vaļā vai neiešu nemaz, — viņš lepni paziņoja. — Došos atpakaļ, uz savu zemi, kur visi zina, ko vērts mans vārds, un zinās vēl tad, kad būšu aizgājis bojā, viens klīzdams pa mežonīgiem klajumiem.
— Atpakaļ doties tu nevari, — Haldirs noskaldīja. — Ja reiz esi atnācis tik tālu, tev jāstājas ķēniņa un ķēniņienes vaiga priekšā. Viņi spriedis, ko ar tevi iesākt — paturēt gUstā vai laist vaļā. Upēm pāri tu vairs netiksi, un mums aiz muguras nu ir slepeni sargposteņi, kas tevi garām nelaidis. Gulēsi beigts un pagalam, iekams strēlniekus pat pamanisi.
Gimlins izrāva aiz jostas aizbāzto cirvi. Haldirs un viņa elfi zibenīgi paķēra lokus. — Kaut piķis rāvis tos rūķus un viņu cietos paurus! — iesaucās Legolass.
— Paklau, — ierunājās Aragorns. — Ja es vēl aizvien esmu Pulka vadonis, jums jādara tas, ko lieku. Rūķim vienam nebūs viegli paciest tādu pārestību. Acis aizsiesim mēs visi, pat Legolass. Tā būs labāk, lai gan iešana vedīsies lēnām un visi nogar- laikosies līdz nāvei.
Gimlins piepeši iesmējās. — Tas nu gan būs jauks skats! Visi strīpā kā neredzīgi ubagi, acim ciet, un Haldirs pa priekšu kā redzīgais suns! Bet es esmu ar mieru, ja vien acis jūs aizsienat tikai Legolasam.
—Es esmu elfs, un še mit mani ciltsbrāļi! — Nu arī Legolass iesvēlās dusmās.
— Tagad būtu vietā saukt — kaut piķis rāvis tos elfus un viņu cietos paurus! — aizrādīja Aragorns. — Bet acis aizsiesim visi. Haldir, dod šurp apsējus!
— Nedomājiet vest pa bedrēm un ciņiem — es pieprasīšu pilnu atlīdzību par katru zilumu un sasistu kājas pirkstu, — Gimlins burkšķēja, kamēr elfi viņam sēja ciet acis.
— Gan būs labi, — Haldirs mierinoši atsaucās. — Ceļš būs līdzens, un takas — taisnas.
— Vai nav nelāgi laiki? — Legolass nopūtās. — Še visi ir viena Naidnieka ienaidnieki, tomēr man caur saules pielietu zelta mežu jāsoļo aizsietām acīm!
— Kur nu vēl nelāgāki, — Haldirs piekrita. — Tumsas pavēlniekam nekas nepadodas tik labi kā sēt naidu starp tiem, kas joprojām nav viņa priekšā krituši ceļos. Tomēr tagad, kad pasaulē aiz Lotloriēnas robežām varbūt vien Rivendellā vēl atrodami tādi, kam varam uzticēties un sniegt draudzīgu roku, mēs nevaram atļauties pakļaut savu zemi briesmām. Mēs dzīvojam tumsas ieskautā saliņā, un mūsu rokas tagad daudz biežāk strinkšķina loka stiegru, nevis liras stigas.
— Ilgi un droši mūs sargāja upes, — viņš turpināja, — bet nu tie laiki ir pagājuši, jo tumsa aizlīduši tālāk uz ziemeļiem. Šur tur ieskanas runas, ka jādodas projām, taču tā vien šķiet, ka ir jau par vēlu. Kalni rietumos jau ir ļaunuma pārmākti, austrumos zeme gulst tukša un pamesta — tur siro Saurona neradljumi. Klīst valodas, ka Rohānas dienvidu ceļš vairs nav drošs un Anduinas ieteku apsargājot Naidnieka spēki. Pat ja mēs tiktu līdz jūras krastam, kur mēs tur patvertos? Stāsta, ka diželfu ostas vēl esot atrodamas, bet tās meklējamas tālu ziemeļos un rietumos, aiz sikaliņu zemēm. Taču kur tāda ir — to varbūt zina vien ķēniņš un ķēniņiene, bet man par to nav ne jausmas.
— Mūs taču tagad esi saticis! Ko neprasi? — iesaucās Merijs. — Jā, rietumos no Dalienas, kur hobiti dzīvo, ir elfu ostas!
— Hobiti ir laimīga tauta, ja reiz mīt tur, kur jūra šalc! — sacīja Haldirs. — Kur tas laiks, kā neviens no manas cilts nav redzējis viļņu klaidu, tikai dziesmās to pieminam. Vai pastāstīsi, kamēr iesim?
— To es nevarēšu, — Merijs atzinās. — Neesmu redzējis. Visu mūžu esmu mājās nosēdējis, tikai savu zemi izstaigājis. Un, būtu zinājis, kas darās ārpusē, neparko nebūtu degunu bāzis laukā.
— Pat ne tādēļ, lai redzētu skaisto Lotloriēnu? — Haldirs neticīgi novilka. — Plašā pasaule patiesi ir briesmu piezidusies, un tumsas tur netrūkst, tomēr vietumis ari daile palikusi neskarta, un, lai ari mīlestība visur tagad pilna bēdu, tālab tā varbūt tapusi vēl jo stiprāka. Pie mums viens otrs skandina, ka tumsa atkāpšoties un atkal iestāšoties miers. Tomēr es neticu, ka pasaule atkal var vērsties tāda k"ā Sendienās, — tad jau saulei vajadzētu piedzimt no jauna! Bīstos, ka elfi labi ja var cerēt uz pamieru, lai tikmēr netraucēti aizkļūtu līdz jūrai un aizceļotu uz visiem laikiem. Un kāds liktenis tad piemeklēs Lotloriēnu, kas man tik miļa? Es nespēju ne iedomāties, kā dzīvošu tur, kur nebūs neviena mellorna! Bet ja jūras viņā krastā mellorni tomēr aug, kamdēļ neviens par to neko nav dzirdējis?
Tikmēr viņi viens pakaļ otram Haldira vadībā soli pa solim virzījās dziļāk mežā. Pārējie elfi soļoja nopakaļ. Zeme zem kājām bija līdzena un mīksta, un pēc brītiņa visi, kam acis bija aizsietas, piesardzību meta pie malas un sāka spert drošākus soļus, nebīdamies ne klupt, ne sasisties. Tagad, kad acis bija aklas, Frodo samanīja dzirdi un ožu topam asākas. Degunā sitās koku un nobradātas zāles smarža. Lapas virs galvas šalkoja, cita caur citu runādamas, pa labi urdzēja upe, debesis viteroja putni. Vienubrīd seju un rokas silti apņēma saules stari — acīmredzot viņi devās pāri kādai laucītei.
Kopš brīža, kad Frodo spēra kāju Sudrabdzīslas otrā krastā, viņu bija pārņēmusi savāda jutoņa, kas jo tālāk, jo kļuva aizvien spēcīgāka. Tā vien šķita, ka viņš pārgājis pāri kādam laika tiltam, nokļūdams nostūri, kur joprojām valdīja Sendienas, un nu nonācis pasaulē, kuras nemaz vairs nav. Rivendellā kā ēnas klīda senas, dārgas atmiņas, bet Loriēnā viss senais un dārgais vēl aizvien bija dzīvs. Ļaunumu šejienieši bija redzējuši un dzirdējuši, bēdas — pieredzējuši, elfi no ārpasaules baiļojās un tai neuzticējās, gar mežmalām gaudodami klīda vilki, bet Loriēna stāvēja mirdzoša un gaiša, un tumsai pār to nebija varas.
Viņi gāja augu dienu, lidz samanīja pār zemi nolaižamies vakara dzestrumu un sadzirdēja lapās iečukstamies nakts vējus. Tad viņi apstājās un pārlaida nakti uz kailas zemes, lieki nebaiļodamies, jo elfi apsējus noņemt neļāva un bez acu gaismas neviens nekādos kokos uzrāpties nevarēja. No rīta visi bez steigas devās tālāk. Ap pusdienlaiku Haldirs vēlēja visiem apstāties. Frodo sazin kāpēc bija pārliecināts, ka pie debesim spīd spoža saule. Piepeši visapkārt ieskanējās vesels elfu balsu koris.
Pavisam nedzirdami klāt bija piesoļojis elfu karapulks, kas steidzās sargāt ziemeļu robežas pret uzbrukumu no Morijas, un viņi pavēstija jaunumus, ko Haldirs izstāstīja viesiem. Orku bars bija izklidināts, un teju visi — nogalēti. Palikušie bija aizbēguši uz rietumiem, un elfi tiem dzinās pakaļ. Bija redzēts ari kāds savāds neradījums, kas jozis, kūkumu uzmetis un rokas teju vilkdams pa zemi, gluži kā zvērēns, tomēr īsti ne. No gūstītājiem tas izsprucis, un šāvuši viņi neesot, jo nezinājuši, vai zvērēns labs vai ļauns, un tā nu šis aizmucis gar Sudrabdzīslu uz dienvidiem.
— Un vēl, — sacija Haldirs, — saņēmu vēsti no galadrimu ķēniņa un ķēniņienes. Jūs visi drīkstat iet neaizsaitētām acīm. Pat rūķis Gimlins. Tā vien šķiet, ka ķēniņiene pārjums zina un katru no jums pazīst. Varbūt atskrējusi kāda ziņa no Rivendellas.
Gimlinam viņš apsēju noraisīja pašam pirmajam. — Piedod! — Elfs zemu paklanījās. — Uzlūko mūs tagad kā draugs! Skaties un līksmo, jo vēl nevienam rūķim kopš Durīna laikiem nav bijis ļauts savām acīm redzēt Loriēnas Neidas kokus!
Kad apsējs nokrita arī no Frodo acīm, viņš pavērās augšup un apbrīnā sastinga. Viņi stāvēja klajumā. Pa kreisi vīdēja pakalns, ko klāja tik svaigi zaļa zāle, kāda tā bijusi vien Sendienās ziedoņa laikā. Tā virsotni divkāršā lokā apjoza koku vainags: ārmalā augošajiem stumbri bija sniegbalti un zari kaili, taču stāvi — brīnumdaiļi, bet iekšmalā greznojās diženi mellorni ar zelta lapu pilniem zariem. Pašā vidū slējās milzīgs koks, kam zaros mirdzēja žilbinoši balts talāns. Zālē kokiem zem kājām un visapkārt pakalnam spīdēja sīkas zelta ziedu zvaigznītes. Starp tām uz gariem, slaidiem kātiem šūpojās citi ziedi, kas dūnu mīkstajās velēnās zaigoja kā rasas lāses, — balti ar gaišāk zaļām lapām. Pāri visam pletās dzidri zils debesjums, un pēcpusdienas saule lēja siltu gaismu pār pakalnu un kokiem, kas meta garas, sulīgi zaļas ēnas.
— Raugiet nu! Tas ir Serīnamrots, — svinīgi pavēstīja Haldirs. — Jo še ir senās valstības sirds — Amrota pakalns, kur viņš mita, kad pasaule vēl bija jauna un staroja laimē. Še cauru ziemu zaļo zāle un plaukst ziedi — zeltainās elanoras un baltās nifredilas. Tagad mazliet atpūtīsimies, un mijkrēslī būsim jau galadrimu pilsētā.
Pārējie tūliņ nometās smaržīgajā zālē, bet Frodo vēl stāvēja kā sastindzis — aizgrābts un pavisam aizmirsies. Viņš jutās itin kā pa plašu logu iekāpis sen pagaisušā pasaulē. To piestrāvoja gaisma, kam viņš nespēja rast vārdu. Acu priekšā vīdēja apveidi, taču tie bija tik skaidri un tīri, it kā būtu radīti nupat, kolīdz apsējs bija nokritis no acīm, tomēr vienlaikus šķita bezgala seni un mūžīgi. Visas krāsas bija labi zināmas un pazīstamas — zelts un balts, zils un zaļš, tomēr krāšņojās neparasti svaigas un sulīgas, it kā pirmoreiz būtu ieraudzītas pa īstam un viņš tikai nule būtu piemeklējis tām vārdus — pavisam jaunus un brīnišķīgus. Šeit valdīja tāda ziema, kas nevienam neļāva sērot vai ilgoties pēc ziedoņa un vasaras. Kurp vien paveries, zemes augļos it nekur nebija ne miņas no vītuma, nīkulības vai kroplības. Nebija nekā, kas Loriēnas valstību aptraipītu vai mestu uz to kaut mazāko ēnu.
Tad Frodo pamanīja, ka līdzās nostājies Sems, apjucis grozīdams galvu un berzēdams acis, itin kā neticēdams, ka ko tādu iespējams redzēt nomodā. — Saule tak spīd tā, ka tik turies, — Sems nomurmināja. — Man bija prātā, ka elfi dzīvojas pa nakti, kad zvaigznes un mēness pie debesīm, bet tagadiņ redzu ko tādu, kas elfiem piedien vairāk par visu. Man tā vien rādās, ka esmu ieticis tādā kā dziesmā, ja tik noprotat, ko ar to domāju.
Haldirs uzlūkoja abus hobitus, it kā būtu Sema vārdus ne vien sapratis, bet ari nolasījis domas, kas aiz tiem slēpās. Elfs pasmaidīja. — Jūs samanāt galadrimu ķēniņienes varu. Vai gribat — uzvēdīšu jūs Serinamrotā?
Elfs viegliem soļiem devās augšup pa zālaino nogāzi, un abi hobiti kātoja nopakaļ. Frodo skaidri apjauta, ka kustina kājas un velk gaisu plaušās, visapkārt īstas, dzīvības sulu pilnas lapas un ziedi līgojās tai pašā svaigajā vējā, kas pūta viņam sejā, taču sirds nepārprotami vēstīja, ka te valda mūžība un šī pasaule nekad neizbalos, nekad nemainīsies, nekad nenogrims aizmirstībā. Ari tad, kad ceļš būs aizvedis tālāk un viņa še vairs nebūs, Dalienas Frodo līdz laika galam aizvien vēl klīdis starp elanorām un nifredilām, pa gaišās Lotloriēnas zālainajām pļavām.
Viņi iegāja balto koku lokā. Tūliņ Serlnamrotu noglāstīja dienvidvējš, iežūžodamies koku zaros. Frodo stāvēja stings un kluss, klausīdamies, kā tālu projām pret neatminamos laikos nogrimušiem liedagiem dun bezgalīgas jūras un tām pāri klaigā jūras putni, kādu zemes virsū sen vairs nav.
Haldirs jau kāpa augšup, uz talānu. Grasīdamies rāpties elfam nopakaļ, Frodo ar plaukstu atbalstījās pret stumbru līdzās virvju kāpnēm un iztrūkās, pirmoreiz mūžā tik skaidri apjauzdams pieskārienu koka mizai, zem kuras kūsāt kūsāja dzīvība. Pieskāriens pildīja sirdi ar brīnumainu prieku, un tas nebija ne namdara, ne malkas cirtēja prieks, bet tāds, ko raisa koks, augdams un krāšņs zaļodams.
Kad Frodo beidzot nostājās uz talāna dēļu grīdas, Haldirs paņēma viņu pie rokas un pagrieza ar seju pret dienvidiem. — Vispirms paveries turp, — elfs teica.
Labu gabalu tālāk vīdēja ar vareniem kokiem apaudzis pakalns vai drīzāk — zaļu torņu pilna pilsēta. Tieši no turienes itin kā plūda spēks un gaisma, kas ietina burvībā visu apkaimi. Sirdi sagrāba nevaldāmas ilgas — viņš vēlējās celties spārnos kā putns, lai turp aizlaistos. Tad Frodo pameta skatu uz austrumiem, kur Loriēnas zeltainā seģene līgani laidās lejup līdz Dižupes — Anduinas — palsi vizošajiem lokiem. Viņpus upes gaisma gāja mazumā, un Frodo noprata, ka tur atkal sākas tā pati vecā, labi pazīstamā pasaule. Anduīnas viņā krastā zeme pletās plakana un tukša, bezveidīga un dūmakaina, bet tālu projām, pie paša apvāršņa, atkal slējās augšup — kā melns un drūms mūris. Saule, kas spīdēja pār Lotloriēnu, nespēja kliedēt tumsu, kas smaga un nesatricināma gūlās pār tālīnajiem kalniem.
—Tur stāv dienvidu Drūmmeža cietoksnis, — ierunājās Haldirs. — Tumša egļu meža vidū, kur koki cits pret citu iesvēlušies naidā un zari tiem satrūdējuši un nokaltuši, slejas klints, bet uz tās — Dolguldura, kur Naidnieks slēpdamies mita. Nu bīstamies, ka ļaunā vara tur atkal ieperinājusies, turklāt septiņkārt spēcīgāka. Pār Dolgulduru ik pa laikam nogulst melns padebesis. No šejienes abas pretvaras redzamas kā uz delnas, un nu tās, viena ar otru cīkstēdamās, neatslābst ne uz mirkli, bet gaisma, pat ielauzusies pašā tumsas sirdī, pretinieces noslēpumu vēl nav atklājusi. Pagaidām. — Elfs novērsās un viegli laidās lejup pa kāpnēm. Frodo un Sems rāpās nopakaļ.
Pakalna pakājē Frodo ieraudzīja Aragornu stāvam nekustīgu un klusu kā koku, bet pirkstos viņam bija sīks, zeltains elanoras ziediņš un acīs staroja silta gaisma. Viņš šķita iegrimis kādās gaišās atmiņās, un Frodo, uz viņu vērdamies, noprata, ka draugs šeit reiz jau bijis un tagad apkārt lūkojas cauri atmiņu šķidrautam. No ilgajiem un raižpilnajiem klejojumu gadiem Aragorna sejā vairs nebija ne vēsts — piepeši viņa vietā stāvēja itin kā baltās drānās tērpies jauns un stalts ķēniņdēls, kas elfu mēlē uzrunāja kādu, ko redzēja vien savā prātā: — Ariven vanimelda, namariel Tad viņš ievilka elpu, attapās un, pamanījis Frodo, pasmaidīja.
— Te ir Viduszemes elfu valstības sirds, — viņš sacīja, — un šai vietai uz laiku laikiem pieder arī manējā, lai kāds arī gals būs ceļiem, kas ejami mums abiem — tev un man. Nāc nu! — Un, paņēmis Frodo pie rokas, Aragorns pagrieza muguru Serīnam- rotam, ko šajā dzīvē ieraudzīt viņam vairs nebija lemts.