Saule jau bija noslīdējusi aiz kalnu galotnēm, un mežā sāka biezēt krēsla, kad viņi devās tālāk. Tagad takas veda cauri biezokņiem, kas jau tinās pustumsā. Pamazām satumsa nakts, un elfi atsedza sudrabainos lākturlšus.
Piepeši mežs pašķirās, un virs galvas izplājās palss novakara debesjums, izspraudīts ar pāris agrīnām zvaigznēm. Priekšā puslokā stiepās varen plata nora, bet viņpus tās vidēja krēslas pieliets aizsarggrāvis, kam krastos zāle mirdzēja tik koši zaļa, it kā aizvien vēl gozētos aiz apvāršņa jau nogrimušās saules staros. Grāvja viņā pusē bija augsta, zaļa siena un aiz tās pakalns, apaudzis ar tik augstiem mellorniem, kādus hobiti vēl nebija redzējuši. Koku galotnes linās padebess mijkrēslī, bet to stāvi slējās kā dzīvi milzu torņi. Neaptverami plašajā zaru labirintā caur trīsuļojošajām lapām gaismojās neskaitāmas zaļas, zeltainas un sudrabainas uguntiņas. Haldirs pagriezās pret viesiem.
— Esiet sveicināti Karasgaladonā! — viņš teica. — Te nu ir galadrimu pilsēta, kur mīt ķēniņš Seleborns un Loriēnas ķēniņiene Galadriēla. Bet šeit iekšā netiksim, jo ziemeļpusē vārtu nav. Tagad iesim apkārt līdz dienvidpusei, un ceļš būs garš, jo pilsēta ir liela.
Gar aizsarggrāvi veda ar baltām akmens plātnēm izlikts ceļš, un pa to viņi devās tālāk, pagriezušies uz rietumiem. Pilsēta pa kreisi slējās kā milzīgs, zaļš mākoņkalns un, tumsai sabiezējot, iegaismojās aizvien spožākās ugunīs, līdz viss pakalns izskatījās gluži kā zvaigznēm piebārstīts. Beidzot viņi nonāca pie balta tilta, kura galā vīdēja pilsētas diženie vārti. Tie bija augsti, stipri un labi apgaismoti, ierīkoti dienvidrietumu pusē, vietā, kur viens zaļā vaļņa gals aizvijās otram garām.
Haldirs pieklauvēja un ierunājās, vārti bez skaņas atvērās, tomēr sargus Frodo nemanīja. Kolīdz visi bija iegājuši, vārti atkal aizvērās. Tagad viņi stāvēja dziļā ejā un, gabaliņu nosoļojuši, iegāja Koku pilsētā. Apkārt it kā nebija nevienas dzīvas dvēseles, arī soļi nebija dzirdami, taču augstu virs galvas cita caur citu skanēja neskaitāmas balsis. Kā lietutiņš, rasinādamies lapās, no pašas pakalna virsotnes lejup strāvoja dziesma.
Izstaigājuši daudzas takas un uzkāpuši pa daudzām kāpnēm, viņi ieraudzīja plašu zālienu, kam pašā vidū vizuļoja strūklaka. Visapkārt koku zaros gaiši spīdēja sudraba lukturi, un ūdens strūklas, no sudraba baseina uzsviedušās augstu gaisā, krita atpakaļ. Klajuma dienvidpusē slējās mellorns, pats varenākais no visiem — tā milzīgais stumbrs vizēja kā sudrabpelēks, glās- mains zīds un tiecās augšup teju līdz mākoņiem, iekams izpleta zarus, piesnigušus ar smagām zeltaino lapu kupenām. Pie koka bija pieslietas baltas kāpnes, un uz apakšējā kāpslīša sēdēja trīs elli. Kolīdz viesi tuvojās, visi trīs pielēca kājās — liela auguma, slaidi, tērpušies sudrabainās bruņās un garos, baltos apmetņos.
— Še mīt Seleborns un Galadriēla, — Haldirs pavēstīja, norādīdams uz mellornu. — Valdnieki vēlas, lai jūs kāptu augšā un stātos viņu vaiga priekšā.
Viens no sargiem iepūta radziņā, un no augšas tūliņ atskanēja trīs skanīgi atbildes pūtieni. — Es kāpšu pirmais, — sacīja Haldirs. — Tad lai nāk Frodo, un pēc viņa — Legolass. Pārējie lai sarindojas, kā labpatīk. Pie tik gariem kāpieniem laikam nebūsit raduši, bet pa ceļam būs kur atpūsties.
Frodo rāpās lēnām. Gan pa labi, gan pa kreisi ik pa laikam vīdēja talāni, un dažam labam kāpnes veda cauri. Zeme vairs teju nebija saskatāma, kad viņš nonāca pie talāna, kurš pletās milzīgs kā kuģa klājs. Uz tā stāvēja māja — tik apjomīga, ka būtu derējusi par goda zāli pat cilvēkiem. Haldirs devās iekšā, Frodo — elfam nopakaļ un attapās, nonācis ieapaļā kambari, kam pašā vidū slējās mellorna stumbrs, jau daudz slaidāks te, kur galotne tuvu, tomēr aizvien vēl līdzinādamies visai iespaidīgai kolonnai.
Liegas gaismas pielietajam kambarim bija sudrabzaļas sienas un zelta griesti. Te sēdēja liels pulks elfu. Pie mellorna stumbra zem dzīvu zaru baldahīna līdzās bija nosēdušies Seleborns un Galadriēla. Abi piecēlās, lai sveiktu viesus, - tā elfi darīja allaž, pat diženākie no varenākajiem. Valdnieki bija slaidi un gari — ķēniņiene augumā it nemaz nepalika ķēniņam iepakaļ —, un abiem sejas bija nopietnas un dailes apstarotas. Viņi bija no galvas līdz kājām tērpušies baltā, ķēniņienei mati mirdzēja tumšzeltaini, bet ķēniņam slīga pār pleciem sudrabaini. Taču laika zobs ne vienu, ne otru itin kā nemaz nebija skāris — varbūt vienīgi dziļi acis vidēja mūžsena vecuma gudrība, jo tās mirdzēja vērīgas un asas kā šķēpa uzgaļi, kas laistās zvaigžņu gaismā, taču vienlaikus tumsa kā bezdibenlgas, atmiņām pārpildītas akas.
Haldirs pieveda Frodo tuvāk, un ķēniņš sveica viesi Loriēnas elfu valoda. Ķēniņiene Galadriēla nebilda ne vārda, tikai ilgi un pētoši vērās Frodo sejā.
— Sēsties krēslā man līdzās, Dalienas Frodo! — Seleborns sacīja. — Aprunāsimies, kad visi būs sanākuši.
Ikkatrs jaunpienākušais viesis tika uzrunāts vārdā un laipni sveikts. — Esi sveicināts, Aragorn, Aratorna dēls! — ķēniņš teica. — Ārpasaulē aizritējuši jau trīsdesmit un vēl astoņi gadi, kopš neesi mūs apciemojis, un redzu, ka šie gadi tev nav bijuši viegli. Taču gals ir tuvu, lai kāds tas būs. Bet šeit vari novelt no pleciem nastu un uz bridi atpūsties.
— Esi sveicināts, Tranduīla dēls! Reti gan esam še pieredzējuši iegriežamies ziemeļu ciltsbrāļus!
— Esi sveicināts, Gimlin, Gloina dēls! Ilgs laiks aizritējis, kopš Karasgaladonā spēris kāju kāds no Durina cilts! Bet šodien senseno likumu esam lauzuši. Lai tas kalpo par zīmi tam, ka tumsa reiz izklīdis, pasaule pieredzēs labākas dienas un mūsu tautas viena otrai atkal sniegs draudzīgu roku!
Gimlins zemu paklanījās.
Kad visi viesi bija apsēdušies puslokā, ķēniņš viņus vēlreiz noskatīja. — Astoņi, — viņš teica. — Ceļā tika sūtīti deviņi — tā vēstīja ziņneši. Bet varbūt lēmums tika grozīts un par to neko neesam dzirdējuši? Elronds ir tālu, mūs šķir tumsa, un kopš gada sākuma tā biezē arvien melnāka.
— Nē, lēmums grozīts netika, — pirmoreiz ierunājās ķēniņiene Galadriēla. Viņas balss bija skanīga un melodiska, taču neparasti dobja un dunoša. — Pulkam līdzi devās arī Gendalfs Pelēkais, bet viņš mūsu zemes robežas nav pārkāpis. Tagad stāstiet, kur viņš ir. Man tik ļoti gribējās ar viņu vēlreiz aprunāties! Bet es viņu neredzu. Ar skatu es viņu spēju uzmeklēt vien Loriēnā, jo Gendalfs tinas pelēkā dūmakā, un ne viņa gaitas, ne domas man izdibināt nav lemts.
— Gendalfu Pelēko aprijusi tumsa, — Aragorns drūmi atbildēja. — Morija viņu liedzās izlaist dienas gaismā.
To dzirdēdami, elfi visi kā viens izgrūda pārsteiguma un nožēlas pilnus saucienus. — Nelāgas ziņas, — Seleborns skumji noteica. — Pašas nelāgākās no visām, ko man nācies dzirdēt ilgos bēdu pilnos gados. — Viņš uzlūkoja Haldiru. — Kālab es to dzirdu tikai tagad? — ķēniņš vaicāja elfu mēlē.
—Haldiram mēs neko netikām stāstījuši ne pāršāvām gaitām, ne par to, kurp ved mūsu ceļš, — ierunājās Legolass. — No sākuma bijām pārguruši, un briesmas bija pavisam tuvu, bet tad, klejodami pa Loriēnas skaistajām takām, mēs skumt teju piemirsām.
— Tomēr skumstam smagi, un mūsu zaudējums ir neizmērojams, — rūgti iesaucās Frodo. — Gendalfs bija mums vadonis, viņš izveda mūs cauri Morijai, un tad, kad visas cerības jau šķita zudušas, viņš izglāba mūs, pats aiziedams bojā.
— Tagad izstāstiet visu pēc kārtas! — Seleborns lika.
Aragorns pastāstīja, ko viņi bija pieredzējuši pie Karadrasa
pārejas un pēc tam, izstāstīja par Balinu un viņa pulka hroniku, par kauju Mazarbulu kambarī, par uguni, par šauro tiltiņu un Dzīļu Šausmām. — Tās šķita iznirušas no pašiem laiku pirmsākumiem — neko tādu savu mūžu nebiju redzējis! — viņš atzinās. — Tumsa roku rokā ar uguni — abas pārvarigi stipras un baigas.
— Tas bija Morgotas Balrogs, — Legolass piebilda, — briesmīgākais lāsts, kas kritis pār elfu cilti, ja neskaita to, kurš sēž Tumsas tornī.
— Pats savām acīm es uz tilta redzēju to, kas uz mūžīgiem laikiem iecirsts manas cilts atmiņā un vēl aizvien mūs vajā ļaunākajos murgos — Durina lāstu, — dobji noteica Gimlins, un rūķa acīs satumsa melnas šausmas.
— Ak vai! — Seleborns izsaucās. — Kopš senseniem laikiem mēs dzīvojam bailēs no šausmām, kas snauž Karadrasa dzīlēs.
Bet, ja es būtu zinājis, ka rūķi Morijā tās atkal uzrāvuši no miega, es ne tev, ne tiem, kas kopā ar tevi, pāri ziemeļu robežai nebūtu ļāvis ne kāju spert! — Ķēniņš bargi uzlūkoja Gimlinu. — Teju vai jādomā, ka Gendalfs, ja tas maz iespējams, noklīdis no gudrības takas un pārtapis par nelgu, ja reiz ar galvu pa priekšu metās Morijas tīklos!
— Tas, kurš svaidās ar tādiem spriedumiem, rīkojas pārsteidzīgi, — nopietni ierunājās Galadriēla. — Gendalfs savu mužu neko nav darījis velti. Tie, kas gāja līdzi, viņa nodomus nezināja, un pēc aculiecinieku stāstiem par tiem spriest nevaram. Taču, lai kāds bija vadonis, līdzgājēju vainas tur nav. Nevajag nožēlot viesmīlību, ko esi parādījis rūķim! Ja mūsu cilts būtu padzīta no Lotloriēnas un ilgus gadus klīstu trimdā, vai atrastos kaut viens galadrims, kurš, garām iedams, spētu novaldīties, pat skatu neuzmetis sentēvu miteklim, lai tur tagad būtu vai pūķiem midzenis? Vai Seleborns Viedais pats to spētu? Tumši ir Keledzarama ūdeņi, un salti Kibilnalas avoti, un brīnumskaistas Sendienās bija Kazadūmas kolonnām rotātās zāles, kad akmens tronī tur vēl sēdēja varenie zemzemes valdnieki. — Uzlūkojusi Gimlinu, kas čurnēja sadrūvējies un nobēdājies, viņa pasmaidīja. Un rūķis, izdzirdēdams ieskanamies vārdus sentēvu mēlē, pacēla galvu, ieskatījās ķēniņienei acīs un piepeši sajutās tā, it kā butu ielūkojies tieši sirdī ienaidniekam, bet tur atrastu vien mīlestību un sapratni. Gimlinam sejā iezagās pārsteigums, un tad ari viņš atplauka smaidā.
Lempīgi pieslējies kājās, viņš paklanījās, kā pie rūķiem ierasts, un izsaucās: — Bet dzīvības pilnās Loriēnas āres ir vēl jo skaistākas, un nekur zemes dzīlēs nav atrodams dārgakmens, pārāks par ķēniņieni Galadriēlu!
Iestājās klusums. Pēdīgi Seleborns ierunājās: — Es nezināju, ka jūsu nelaimes bijušas tik smagas. Lai Gimlins man piedod — tik skarbus vārdus pār lūpām laidu sirdsēstos. Darīšu, ko spēšu, lai jums palīdzētu — katram pēc vēlēšanās un vajadzības —, bet sevišķi tam no mazļautiņiem, kurš uzņēmies pašu lielāko nastu.
— Mēs zinām par tavu ceļu, — sacīja Galadriēla, uzlūkodama Frodo. — Bet pagaidām par to vairs ne vārda. Tomēr šurp palīdzību meklēt varbūt neesi nācis velti, un, manuprāt, arī Gendal- fam tas bija prātā. Jo galadrimu ķēniņš ir izslavēts kā pats viedākais no visiem Viduszemes elfiem, un no viņa nāk dāvanas, kādas neatradīsi vairs nekur. Rietumos viņš mīt jau kopš pasaules rītausmas, un ari es viņam lidzās esmu jau neskaitamus gadus, kopš ierados še pāri kalniem, kad krita Nargotronda jeb Gondollna. Un abi, stāvēdami plecu pie pleca, mēs daudzus simtus gadu esam spējuši atvairīt tumsas pretspēku.
— Es biju tā, kas pirmoreiz saaicināja kopā Balto sanāksmi, — ķēniņiene turpināja. — Un, ja es būtu visu iegrozījusi, kā nākas, tās priekšgalā vajadzēja būt Gendalfarn Pelēkajam — tad, kas zina, liktenis būtu lēmis citādi. Taču visas cerības vēl nav zudušas. Es nedošu tev padomu, izstāstīdama, kā rīkoties un kā nerīkoties. Jo manā varā nav ne darbi, ne nodomi — es nespēju spriest, kurš ceļš ir tas, ko der izvēlēties. Es tikai zinu to, kas bijis un ir, un mazliet arī to, kas būs. Tāpēc teikšu tev tikai vienu: uz mērķi tu iesi pa naža asmeni. Viens solis pa labi vai pa kreisi, un viss pagalam. Taču cerība ir — kamēr vien varēsi paļauties uz Pulku.
To teikdama, viņa pievērsās pārējiem un visus pēc kārtas cieši un pētoši uzlūkoja, nebilzdama ne vārda. Vienīgi Legolass un Aragorns izturēja viņas skatienu nenovērsušies. Sems tēju acumirklī nosarka kā biete un nodūra acis.
Pēdīgi Galadriēla atbrīvoja viņus no savu acu važām un pasmaidīja. — Neraizējieties nenieka, — viņa teica. — Šonakt dusēsiet mierā.
Visi atviegloti uzelpoja un piepeši sajutās pagalam nomocījušies, it kā pārcietuši ilgu un pamatīgu tērpināšanu un pratināšanu, kaut arī vārdos nekas tāds nebija noticis.
— Tagad ejiet! — sacīja Seleborns. — Bēdas un grūtības jūs visus pagalam novārdzinājušas. Pat ja mums jūsu gaita nebūtu tik svarīga, mēs neparko nelaistu jūs tālāk, iekams nebūsit atspirguši un atguvuši spēkus. Tagad dodieties pie miera, un par to, kas būs tālāk, pagaidām nerunāsim.
Hobitiem par lielu prieku gulēšana tonakt bija paredzēta lejā, koku pakājē. Elfi viņiem netālu no strūklakas starp kokiem ierīkoja nojumi, kur saklāja mīkstas guļvietas, tad savās dziedošajās balsīs novēlēja saldu dusu un aizskrēja viegliem soļiem. Nojumē sākās runas — par iepriekšējo, koku zaros aizvadīto nakti, par Lotloriēnu, par ķēniņu un ķēniņieni… Skatīties tālāk pagātnē nevienam vēl nebija dūšas.
— Paklau, Sem! Kas tad tev asinis sadzina vaigos, ko? — ieprasījās Pīns. — Uzreiz acis aizgriezi sāņus, itin kā sirdsapziņa būtu netīra. Vai tikai tu savā nekrietnībā neesi nospriedis nospert vienu no manām segām? Nekā ļaunāka tev padomā taču nevarētu būt!
— Kas šito būtu varējis iedomāties… — Sems nomurmināja, skaidri likdams manīt, ka prāts viņam itin nemaz nenesas uz jokiem. — Ja gribat zināt, es tak sajutos riktīgi kā bez drānām palicis, un nekā jauka tur nebija. Viņa itin kā ieskatās man pašā vidū un tā kā prasa, sak, kā būtu, ja viņa mani — žviks! — pa gaisiem aizceltu atpakaļ mājās, uz Dalienu, bet man tur maza, omulīga aliņa un… ak, posts! — pašam savs dārziņš!
— Taisni jāsmejas, — novilka Merijs. — Man bija teju tāpat, tikai… tikai… ai, labi, lai paliek, — viņš neveikli izstomīja.
Izskatījās, ka tieši tāpat klājies arī pārējiem — katrs bija dziļi sirdī dabūjis izvēlēties starp tumsu un briesmām, kas gaidīja priekšā, un kaut ko, pēc kā sirds ilgoties ilgojās. Slēptākā vēlme skaidri un gaiši stāvēja acu priekšā, gatava piepildīties uz līdzenas vietas — vajadzēja tikai izstāties no Pulka, paiet malā un ļaut, lai cīņu pret Sauronu izcīna pārējie.
— Un es skaidri nopratu vēl ko — to, ko īsti izvēlēšos, zināšu tikai es pats, — atzinās Gimlins.
— Manam prātam tas rādās pārmēru savādi, — sacīja Boromirs. — Var jau būt, ka viņa mūs tikai pārbaudīja un mūsu domas lasīja, labu gribēdama, bet man teju gribas teikt, ka tā bija tāda kārdināšana — solīt izpildīt to, kas varbūt nemaz nestāv viņas spēkos. Lieki piebilst — es, protams, atsacījos. Minas- tirītas vīri nemēdz lauzt doto vārdu. — Taču to, ko ķēniņiene bija piesolījusi, Boromirs neizpauda.
Bet Frodo cieta klusu, lai kā Boromirs viņu tērpināja. — Uz tevi, Gredzena glabātāj, viņa vērās ilgi, — gondorietis nelikās mierā.
— Tiesa gan, — Frodo atsaucās, — bet tas, kas man tobrīd grozījās pa galvu, tur ari paliks.
— Nu, skaties! — Boromirs teica. — Es par šo elfu ķēniņieni un viņas labajiem nodomiem galvu vis ķīlā neliktu!
— Par ķēniņieni Galadriēlu tā nesaki! — Aragorns viņu bargi apsauca. — Tu pats nezini, ko runā. Nedz viņā pašā, nedz visā šai zemē nav ne kripatas ļaunuma — vien tas, ko kāds cits lidzi atnesis. Un tāds lai piesargās! Bet šonakt es beidzot gulēšu bez baiļu — pirmoreiz kopš tās dienas, kad atstājām Rivendellu. Un kaut mans miegs būtu gana ciešs, lai es spētu aizmirst nelaimi, kas mUs piemeklējusi! Gurdums pārņēmis gan miesu, gan sirdi. — Un, nokritis uz savas lāviņas, viņš teju acumirklī cieši aizmiga.
Arī pārējie drīz aizvēra acis, un viņu saldo miegu netraucēja nedz nakts trokšņi, nedz sapņi. Pamodušies viņi redzēja zālaino noru pielijušu ar spožu dienas gaismu, un strūklakas šļakatas cēlās un krita, vizuļodamas saules staros.
Lotloriēnā viņi laimīgā aizmirstībā nodzīvoja vairākas dienas — vismaz pašiem tā šķita. Pie debesīm spīdēja saule, un tikai reizumis nošalca viegls lietutiņš, nomazgādams mežu svaigu un tīru. Gaiss bija vēss un liegs kā agrā pavasarī, tomēr visapkārt jautās dziļš un pārdomu pilns ziemas miers. Viņi itin kā tikai ēda, dzēra, gulēja un pastaigājās starp kokiem — un ar to bija gana.
Ne ķēniņu, ne ķēniņieni viņi vairs netika redzējuši un arī ar elfiem necik daudz nerunājās, jo starp tiem bija maz tādu, kas saprata vestronu un šajā mēlē zināja pateikt kādu vārdu. Haldirs bija atsveicinājies, novēlējis laimīgu ceļu un devies atpakaļ uz ziemeļu robežām, jo tagad, kopš Pulks bija atnesis ziņas par to, kas noticis Morijā, tās tika pastiprināti apsargātas. Legolass lielākoties biedrojās ar galadrimiem un, pirmo nakti pārlaidis nojumē, nākamajā vairs neuzradās, lai gan maltītes viņš ieturēja kopā ar visiem un reizumis atskrēja papļāpāt. Kad elfs devās tālākos pārgājienos, viņš nereti ņēma līdzi Gimlinu, un pārējie par tik dīvainu pārmaiņu nevarēja vien nobrīnīties.
Tagad runādamies visi it bieži pieminēja Gendalfu, uzvandīdami atmiņas. Kolīdz miesa bija gana atpūtināta un vainas sadzijušas, zaudējuma sāpes ar joni pieņēmās spēkā. Šad un tad viņi dzirdēja elfus dziedam un noprata, ka tie sēro par burvja bojāeju, jo svešādajās, skumīgajās vārsmās piesauca viņu vārdā.
— Mitrandir! Mitrandir! — elfi dziedāja. — Ai, Pelēkais ceļinieki — Jo tieši tā viņi Gendalfu dēvēja. Bet tad, kad Legolass gadījās tuvumā, dziesmu vārdus viņš atstāstīt atsacījās, apgalvodams, ka nemācēšot un nespēšot, jo skumju nasta vēl esot pārāk smaga — tur varot līdzēt vien asaras, nevis dziesmas.
Frodo bija pirmais, kurš nepanesamās bēdas pēdīgi ietērpa neveiklos vārdos. Nekāds lielais vārsmotājs un dziesminieks viņš nebija — pat Rivendellā tika klausījies vien. Toties prātā viņam stāvēja krietni apjomīgs krājums svešu sacerējumu. Bet nu, kad Frodo tā sēdēja, verdamies Loriēnas strūklakas dejā un klausīdamies elfu balsīs, viņa domas izaudās par, pašaprāt, pieņemamu dziesmu, tomēr tad, kad viņš raudzīja to celt priekšā Semam, dziesma izklausījās tāda kā iziruši apspurušos pantos un galu galā līdzinājās vien riekšavai savītušu lapu.
Dalienas mijkrēsli sirma Soļi uz pakalna dip, Pelēkā rītausmā pirmā Tālāk viņš steigties jau grib
Mežos un kalnos, un lejās, Pasaules plašumos, Tumsā un slepenas ejās, Purvos un čūkslājos,
Valodas prazdams un zintis, Pazīdams visus, kas mīt Pilīs un alās, un klintīs, Zinādams to, kas būs rīt.
Kaujinieks, burvis un dziednieks, Salīcis sirmgalvis, Zibens un pērkona valdnieks, Ceļinieks, klaidonis,
Dusmās — bargs milzis, bet, raugi, Simttūkstoš krunciņas Smejas tam vaigos, kad draugi Senseni sastopas.
Vecs vīrs ar zizli uz tilta Tumsā un Ugunī.
Nodzisa baltzvaigzne šķilta Morijas bezdibeni.
— Nūū, vēl drusku, un jūs sitīsit pušu Bilbo! — Sems atzinīgi novilka.
— Nē, uz to nu gan es neceru, — Frodo atvēcinājās. — Bet pagaidām tas ir labākais, uz ko esmu spējīgs.
— Vai zināt, saimniek, ja nu sadomājat vēl ko pielabot, man tik gribētos cerēt, ka bildīsit kādu vārdiņu ari par uguņošanu, — Sems dedzīgi ieteicās. — Kaut ko šitādā vizē:
Sārtzaļas ugunis taisa Burvis no zilzila gaisa. Mākoņos zeltziedu sieku Uzsviezdams zvaigznēm par prieku.
Lai gan tas vēl būtu daudz par daudz skopi teikts.
— Nē, Sem, to es atstāšu tavā ziņā. Vai varbūt Bilbo… Tikai… Par to es vairs negribu runāt. Pat iedomāties nespēju, kā lai viņam izstāstu, kas noticis.
Kādā novakarē Frodo un Sems izgāja pastaigāties rēnajā mijkrēsli. Abiem atkal bija sameties nemierīgs prāts. Frodo sirdi smagi nospieda doma par drizo promiešanu — sazin kāpēc piepeši bija skaidrs, ka tas brīdis ir pavisam tuvu.
— Sem, ko tu tagad saki par elfiem? — viņš ievaicājās. — Reiz es tev to jau vaicāju — vai dieniņ, cik tas liekas sen. Bet nu tu ar viņiem esi sapazinies daudz labāk.
— Jānudien! — Sems atsaucās. — Un nu es teikšu, ka visi elfi vienā maisā nav bāžami. Elfi, skaidra lieta, paliek elfi, tak nav tā, ka visi būtu pār vienu kārti metami. Ņemsim šitos pašus — apkārt neklīst, sēž mājās un drusku vairāk ir tādi kā mēs — viņi šeitan itin kā iederas un, es teikšu, vēl vairāk nekā hobiti Dalienā. Ej nu lauzi galvu, kas kuru te pataisījis pēc sava ģīmja un līdzības — elfi zemi vai zeme elfus, ja tik noprotat, ko gribu teikt. Šeitan ir brinum kluss. Itin kā nekas nemaz nenotiek, un rādās, ka ne pēc kādas notikšanas nevienam galīgi nekārojas. Ja še ir kāda burvestība, tā it visur, kam, tā sakot, pieķeras, ielikta pašā serdē.
— To var saredzēt un samanīt it visur, — Frodo piekrizdams pamāja.
— Nūja, — Sems turpināja. — Bet burties neviens it kā nebu- ras. Nav nekādu uguņu, kādus gaisā šāva nabaga Gendalfs. Ķēniņu ar ķēniņieni kopš tā pirmā vakara neesam ne acīs redzējuši. Man tagadiņ tā vien liekas, ka viņa gan varētu kaut ko saburt, ja prāts uz to nestos. Man tā gribētos redzēt kaut kripatiņu no elfu burvestībām!
— Man gan ne, — Frodo atteica. — Man ir labi tāpat. Un es skumstu nevis pēc Gendalfa ugunīm, bet pēc viņa spurainajām uzacīm un ātrās dabas, un balss.
— Tā jau ir, — Sems nopūtās. — Vien nedomājiet, ka es vainas meklēju. Man tik allaž briesmīgi kārojies savām acīm redzēt drusciņu tādu burvestību, par kādām stāstīts senās teiksmās, tak par skaistāku zemi man nav nācies ij ne dzirdēt. Še itin kā esi mājās, bet arīdzan itin kā svētkos, ja noprotat, ko saku. Prom kur kātot nepavisam ar' negribas. Tak man aizvien stiprāk sāk likties, ka neviens cits mūsu vietā darbu līdz galam nenovedīs, tā ka jo drīzāk, jo labāk. Tētiņš mēdza teikt, ka siena kaudze visilgāk esot kraujama tam, kurš vēl ij ne dakšas nav paņēmis rokā. Un man rādās, ka pat elfi ar visām savām burvestībām mums še nekādi lielie palīgi vis nebūs. Un vēl man prātā, ka pēc Gendalfa mēs visciešāk sāksim skumt tad, kad Loriēna būs palikusi aiz muguras.
— Bīstos, ka tā arī būs, Sem, — Frodo atsaucās. — Tomēr es karsti ceru, ka vēl kaut reizi redzēsim elfu ķēniņieni.
Un tūliņ, it kā sadzirdējusi viņa vārdus, no mellornu paēnas iznira ķēniņiene Galadriēla — slaika, balta un mirdzoša. Viņa klusēdama pamāja, aicinādama, lai hobiti nāk līdzi.
Nogriezušies sāņus, Galadriēla veda viņus uz Karasgala- donas dienvidu nogāzi, kur aiz biezi saauguša dzīvžoga zaļoja dārzs. Koku tur nebija, un virs galvas plājās debesjums. Rietu pamalē virs meža galotnēm balta dega vakarzvaigzne. Pa garām kāpnēm ķēniņiene nokāpa dziļi palejā, kur, iztecējis no pakalna strūklakas, urdzēja sudraba strautiņš. Tur uz zema akmens pjedestāla, kas bija izcirsts kā zarots koks, stāvēja plata un lēzena sudraba bļoda, bet tai līdzās — sudraba ūdens krūze.
Pasmēlusi ūdeni no strautiņa, Galadriēla piepildīja bļodu līdz malām, uzpūta ūdenim dvašu, brīdi pagaidīja, lai tas aprim- stas, un tad ierunājās: — Tas ir Galadriēlas spogulis. Atvedu jūs šurp, jo domāju, ka varbūt vēlēsieties tajā ieskatīties.
Gaisā nebija ne vēja pūsmiņas, paleja tinās tumsā, un elfu ķēniņienes stāvs līdzās slējās stalts un balti vizmojošs.
— Kālab mums tur jāskatās, un ko mēs tur ieraudzīsim? — Frodo bijīgi vaicāja.
— Manā varā ir likt Spogulim parādīt gan to, ko vēlos es, gan to, ko grib redzēt tas, kurš tajā ieskatās, — ķēniņiene atbildēja. Bet ari pats Spogulis spēj izlemt, ko atklāt, un tad redzējumi mēdz būt daudz neparastāki un noderīgāki. Ja ļausit tam brīvu vaļu, es nezinu, ko ieraudzīsiet. Jo Spogulis spēj parādīt gan to, kas bijis, gan to, kas ir, gan to, kas varbūt būs. Taču to, vai redzējums nāk no pagātnes, tagadnes vai nākotnes, dažkārt nespēj izšķirt pat viedākie no viedajiem. Vai vēlaties ieskatīties?
Frodo cieta klusu.
—Un tu? — Galadriēla uzrunāja Semu. — Jo te nu ir tieši tas, ko tava cilts laikam uzskata par burvestību, lai gan es īsti neaptveru, ko jūs ar to domājat, turklāt ar to pašu vārdu jūs, šķiet, apzīmējat ari Naidnieka ļaunās zintis. Bet šī, ja vēlies, ir Galadriēlas burvestība. Vai tad tu nesacīji, ka gribētu redzēt elfu burvestības?
— Teicu gan, — Sems atzinās, trīsēdams ziņkārē un bailēs. — Es iemetīšu aci, ja ķēniņienei tā labpatīk.
— Un man nudien nebūtu nekas pretim redzēt kādu kripatiņu no tā, kas notiek mājās, — Sems nomurmināja uz Frodo pusi. — Tā vien liekas, ka projām esam jau veselu mūžību. Tik gan jau norēgosies vien kādas> zvaigznes vai sazin kas, par ko man nav nekādas jēgas.
—Gan jau, — ķēniņiene nosmaidlja. — Bet nu nāc un skaties, tad redzēsi. Ūdenim klāt neskaries!
Sems uzrāpās uz pjedestāla un noliecās pār bļodu. Ūdens tajā izskatījās sablīvējies un melns un rādija vien Sema atspulgu.
— Eku še! Zvaigznes vien — es tak teicu, — viņš novilka, bet tūliņ noelsās, jo zvaigznes nodzisa, un, itin kā neredzama roka būtu atrāvusi vaļā melnu aizkaru, Spogulis iebalsnljās pelēcīgs un dzidrs. Spīdēja saule, un vējā šalkdami raustījās un šūpojās koku zari, bet, iekams Sems paguva apjēgt, kas tur ir, aina pagaisa, un nu acu priekšā zem lielas, melnas klints bāls kā līķis dziļā miegā gulēja Frodo. Tad viņš ieraudzīja pats sevi skrienam pa pustumsā slīgstošu gaiteni un rāpjamies pa bezgalīgi garām vītņu kāpnēm. Piepeši viņš atskārta, ka izmisīgi pūlas kaut ko atrast, tikai ko — to viņš nezināja. Aina pagaisa gluži kā sapnī, un atgriezās tā, kas bija parādījusies pati pirmā — koki, tikai tagad Sems tos redzēja pa gabalu un nu noprata, kas notiek: koki nevis šūpojās vējā, bet drebēja zem cirvja cirtieniem un gāzās brakšķēdami.
— Ei! — Sems pārskaities un satriekts iebrēcās. — Te Smil- taku Teds maitā kokus! Šitos nu nekādi nedrīkst cirst — tā ir gatve aiz dzirnavām, kur ceļš iet uz Upmalu! Lai tik es šim tieku klāt — pats būs gar zemi brakšķēdams!
Un tad Sems pamanīja, ka vecās dzirnavas nozudušas un tur, kur tām vajadzēja stāvēt, slienas liela, pusbuvēta sarkanu ķieģeļu māja. Celtniecība ritēja pilnā sparā. Blakus vīdēja augsts, sarkans dūmenis, izvirzdams melnus dūmus, kas itin kā aizklāja visu Spoguli.
— Dalienā iet vaļā kas nelāgs, — Sems izsaucās. — Elronds šito jau noprata — ne velti gribēja Merija jaunkungu sūtīt atpakaļ. — Tad viņš atkal sašutis iebrēcās un atlēca nost no Spoguļa. — Vai, vai, ko es te vēl stāvu? Tūliņ jāskrien mājās. Šie tak izrakājuši visus Maztuntus, un nabaga Tētiņš, paskat, klunkurē pa kalnu lejā, pauniņas ķerrā sakrāvis. Man jājož mājās!
— Viens tu mājās iet nevari, —' bilda ķēniņiene. — Pirms tu ieskatījies Spoguli, tu neparko nebūtu gājis mājās, pamezdams savu saimnieku likteņa varā, lai ari zināji, ka Dalienai draud kāda liksta. Neaizmirsti, ka Spogulis ne vienmēr rāda to, kas jau noticis, un ari tad, kad tas ieskatās nākotnē, paredzējums ne vienmēr piepildās. Dažreiz nepiepildās nekad, ja vien tie, kam tas parādījies, nenogriežas no ceļa, kurš nelaimi ļauj novērst. Spogulis ir bīstams padomdevējs — tas mēdz vest maldināšanā.
Sems noslīga sēdus un saķēra galvu rokās. — Kaut es nekad ar' še nebūtu attapies! Nu esmu burvestību atēdies visam mūžam — negribu! — viņš pikti izgrūda un apklusa, bet pēc brītiņa ierunājās aizžņaugtā balsī, itin kā cīnīdamies ar kaklā sakāpušu asaru kamolu: — Nē, mājās vicošu pa garo ceļu, kopā ar saimnieku, vai nevicošu nemaz. Tik labāk gan būtu, ja es turpu tomēr tiktu. Ja tas, ko es redzēju, riktīgi būs tiesa, viens otrs man dabūs trūkties!
— Un tu, Frodo? Vai tagad ieskatīsies? — Galadriēla jautāja. — Tu elfu burvestības redzēt negribēji — tev tāpat esot labi.
— Dod man padomu. Vai lūkoties? — Frodo atvaicāja.
— Nē, — ķēniņiene atteica. — Es tev neiesaku nedz lūkoties, nedz nelūkoties. Es padomus nedodu. Var gadīties, ka tu kaut ko uzzināsi — labu vai ļaunu — un tas tev noderēs, bet varbūt ari ne. Ieskatīties tur ir vienlīdz noderīgi un bīstami. Tomēr, manuprāt, Frodo, ja reiz esi apņēmies veikt šo ceļu, drosmes un gudrības tev ir gana, citādi tevis še nebūtu. Dari, kā vēlies!
— Es skatīšos, — Frodo izlēma, uzrāpās un pjedestāla un noliecās pār satumsušo ūdeni. Spogulis tūliņ noskaidrojās, un tajā paradijās mijkrēšļa pielieta zeme. Pie apvāršņa pret blāvajām debesīm melni slējās kalni. Viņš itin kā stāvēja uz gara, līkumota, pelēka ceļa. Tālumā uz tā vīdēja sīciņš stāvs, kas, lēnām tuvodamies, pamazām auga lielāks un tapa aizvien skaidrāk saskatāms. Piepeši Frodo atskārta, ka tas izskatās gluži kā Gendalfs, jau pavēra muti, lai viņu pasauktu, bet vārdi tūliņ sastinga uz lūpām, jo pustumsā pavizēja baltums — nācējs bija tērpies nevis pelēkās, bet baltās drānās, un rokā viņam bija balts zizlis. Seja nebija saskatāma, jo to slēpa kapuce, un tad stāvs nogriezās no ceļa un pazuda aiz Spoguļa malas. Frodo nezināja, ko domāt: varbūt Spogulis rādīja Gcndalfu kādā sensenā ceļā, bet varbūt tas nemaz nebija Gendalfs, bet gan Sarumans?
Atausa cita aina. Uz bridi, taču pavisam spilgti, pazibēja Bilbo, kas nemierīgi soļoja pa savu mazo istabiņu. Galdu klāja izsvaidītu papīru grēda, loga rūtis sitās lietus.
Tad uz bridi nebija nekā, bet'pēc tam milzu ātrumā gar acīm aizgriezās ainas, ko Frodo noprata nākam no tā notikumu virpuļa, kurā bija ierauts pats. Dūmaka izklīda, un viņš redzēja to, ko savu mūžu nebija redzējis — jūru. Pār to klājās tumsa. Niknā vētrā bangojās putām klāti viļņi. Tad starp mākoņu skrandām paspīdēja saule, rietēdama asinssarkana, un tās staros Frodo ieraudzīja no rietumiem tuvojamies kuģi ar vētras saplosītām burām augstajā mastā. Tad cauri ļaužu pilnai pilsētai plūda varena upe. Pēc tam parādījās balts cietoksnis ar septiņiem torņiem. Tad atkal kuģis ar melnajām burām, tikai tagad bija rīts, saule sijāja zeltu vieglos vilnīšos un apspīdēja kuģa karogu, kur izausts vīdēja balts koks. Uzmutuļoja dumi itin kā no liesmu pārņemta kaujas lauka, saule atkal iegailējās sarkana un ieslēpās pelēkā miglā, bet miglas vālos aizlīgoja sīciņš kuģītis, mirdzinādams lākturu uguntiņas. Kuģītis ienira dUmakā, Frodo nopūtās un grasījās kāpt lejā.
Bet piepeši Spogulis satumsa piķa melns, acu priekšā atklādams it kā bezdibenīgu alu, un Frodo ielūkojās tukšumā. Kapa melnumā parādījās acs, kas pamazām auga arvien lielāka, līdz aizpildīja teju visu Spoguli. Tā bija tik baisa, ka Frodo stāvēja kā pārakmeņojies, nespēdams nedz kliegt, nedz novērst skatu. Visapkārt acij plaiksnījās liesmu mēles, bet pati tā dega spoži dzeltena kā kaķim, caururbjoša un vērīga, un šaurā zīlītes sprauga melnēja kā bezdibenīga aiza, kā logs, aiz kura vairs nav nekā.
Tad Acs sagrozījās un sāka šaudīties, un Frodo pavisam skaidri un ar šausmām noprata, ka tā lūkojas arī pēc viņa, tomēr tikpat skaidri zināja arī to, ka Acs viņu neredz — šobrīd vēl ne, pagaidām ne, kamēr vien viņš pats to nevēlēsies. Važiņā iekārtais Gredzens pielija ar svina smagumu, gluži kā pārvērties par milzu dzirnakmeni, un vilka viņu aizvien tuvāk Spogulim, kas piepeši izvirda garaiņu vērpetes, it kā būtu nokaitis karsts. Frodo galva slīga aizvien zemāk.
—Neskaries klāt ūdenim! — klusu brīdināja ķēniņiene Galadriēla. Acs pazuda, un no sudraba bļodas mirkšķinādamas pretim raudzījās vēsas zvaigznes. Trīcēdams kā apses lapa, Frodo atkāpās un paraudzījās uz ķēniņieni.
— Es zinu, kas bija pēdējais, ko redzēji, — viņa sacīja, — jo arī man tas stāv acu priekšā. Nebīsties! Taču nedomā, ka Lotloriēnu no Naidnieka sargā vien dziesmas, kas skan koku zaros, — pret viņu neko neiespētu pat elfu slaikās bultas. Zini, Frodo, ka pat tagad, kad stāvu te, ar tevi runādama, es samanu Tumsas pavēlnieku un redzu, kas viņam padomā, — zinu visu, ko viņš par elfiem iedomā. Un arī viņš nepaguris tiecas mani ieraudzīt un ietiekties manās domās. Taču durvis pagaidām ir slēgtas!
Spītīgi un nepiekāpīgi viņa pacirta baltās rokas pret austrumiem. Tur pamalē mirdzēja Earendils — elfiem tik dārgā Vakarzvaigzne. Tā spīdēja tik spoži, ka elfu ķēniņienes stāvs zālē meta tikko jaušamu ēnu. Zvaigznes staros viņai pirksta iemirdzējās gredzens: sudrabainas gaismas pārklāts nospodrināts zelts un tik spoži balts akmens, ka šķita — no debesīm nolaidusies pati Vakarzvaigzne, lai atdusētos ķēniņienei uz rokas. Frodo bijībā aizrāvās elpa, jo piepeši viņam prātā itin kā atausa gaisma.
— Jā, — sacīja Galadriēla, zinādama viņa domas. — Par to nav ļauts runāt, un Elronds tā nerīkotos. Bet no Gredzena glabātāja un tā, kurš redzējis Aci, to noslēpt nevar. Loriēna un Galadriēlas pirksts ir vieta, kur meklējams viens no Trim. Tā ir Nenja, Adamanta gredzens, un es esmu Nenjas glabātāja. Viņš vēl nezina, bet nojauš. Vai tagad saproti, kamdēļ liktenis tevi atvedis šurp? Jo, ja tu cietīsi neveiksmi, mēs neizbēgami kritīsim Naidnieka varā. Taču, ja uzdevumu veiksi, mūsu spēks ies mazumā, Lotloriēna apdzisis, un laika bangas to aizslaucls nebūtībā. Mums nāksies doties projām, uz Rietiem, vai sajaukties ar tiem, kas mīt ielejās un kalnu alās, Loriēnu mēs pamazām aizmirsīsim, un arī paši nogrimsim aizmirstībā.
Frodo nolieca galvu. — Un ko tu pati vēlētos? — viņš pēc laiciņa iejautājās.
— Lai notiek tas, kam jānotiek, — Galadriēla atsaucās. — Elfu mīlestība pret savu zemi un veikumu ir dziļāka par visdziļāko jūru, sāpes un nožēla būs mūžīgas un neremdināmas, tomēr viņi drīzāk atsacīsies no visa, nekā būs ar mieru krist Saurona jūgā, jo tagad Naidnieku pazīst. Par Lotloriēnas likteni nedomā, jo to izšķirt nav tavos spēkos. Tev tikai darāms tas, kas tev darāms. Tomēr man gribētos — kaut ari par to tagad sapņot velti —, lai Lielvaras gredzens nemūžam nebūtu izkalts vai ari būtu kur pazudis uz laiku laikiem.
—Tev, ķēniņien, netrūkst nedz gudrības, nedz drosmes, nedz gaišā spēka, — Frodo steidzīgi ierunājās. — Ja teiksi kaut vārdu, es atdošu Lielvaras gredzenu tev. Es tam esmu par daudz niecīgs.
Galadriēla spēji un skaņi iesmējās. — Var jau būt, ka ķēniņienei Galadriēlai gudrības netrūkst, tomēr nu viņa ir spiesta tev par atbildi teikt to pašu. Nudien, pelnīta un smalka atmaksa par to, ka todien, pašā pirmajā vakarā, nelūgta metos tevi tērpināt! Tavs skats top vērīgs. Neliegšos — dziļi sirdī man deg alkas teikt vārdu un palūgt to, ko tu piedāvā. Daudz gadu aizritējis, kopš klusībā prātoju, ko visu es varētu paveikt, ja Lielvaras gredzens piepeši nonāktu pie manis — un tu re! Atliek vien pastiept roku. Sensenā pagātnē izkaltais ļaunums strādā pats par sevi, iedams dažādas takas, vai Saurons ceļas vai krīt. Ja es būtu Gredzenu viesim atņēmusi ar varu vai iedzīdama viņu bailēs, tas gan varētu ar sevi pelnīti lepoties! Un pēdīgi esmu sagaidījusi. Tu saki, ka došot man Gredzenu no briva prāta! Tad Tumsas pavēlnieka vietā tronī būsi nosēdinājis Pavēlnieci. Un es būšu nevis melna, bet skaista un briesmīga — kā Rīts rokrokā ar Nakti! Skaista kā jūra un saule, un sniegs kalnu galotnēs! Draudīga kā negaiss un zibens! Stiprāka par zemzemes klinti. Visiem līdz pēdējam būs mani mīlēt un izsamist!
Galadriēla pacēla roku, un no elfu gredzena izšāvās spoža gaisma, kas apstaroja viņu vien — apkārt viss palika tikpat tumšs kā bijis. Viņa it kā izauga augumā un izslējās — tik gara, neiedomājami skaista, bezgala bijājama un cēla. Tad roka noslīga lejup, gaisma apdzisa, piepeši atkal iešķindējās smieklu zvārgulīši, un, tu re! — tur atkal stāvēja slaikā elfu ķēniņiene baltajā tērpā, un viņas balss skanēja klusa un skumja.
— Esmu izturējusi pārbaudījumu, — viņa sacīja. — Lai spēks iet mazumā. Došos uz Rietiem un joprojām būšu Galadriēla.
Viņi ilgi stāvēja klusēdami. Pēdīgi ķēniņiene ierunājās: — Iesim nu atpakaļ. No rīta jums jādodas projām, jo nu esam izvēlējušies, un likteņa bangas tuvojas.
— Pirms ejam, es gribētu pavaicāt vēl ko, — ieminējās Frodo. — To, ko es daudzkārt grasījos pavaicāt Gendalfam vēl Rivendellā. Ja reiz man ļauts būt Lielvaras gredzena glabātājam, kāpēc es nespēju saredzēt pārējos un nezinu, ko domā tie, kas tos glabā?
— Tu neesi mēģinājis, — ķēniņiene atbildēja. — Kopš zini, kas tas par gredzenu, tu pirkstā to esi uzvilcis tikai trīs reizes. Un mēģināt nevajag! Tas tevi iznīcinās. Vai Gendalfs tev nestāstīja, ka Gredzenu vara ir samērota ar to saimnieku spēkiem? Lai liktu to lietā, tev vēl daudzkārt būtu jāpieņemas spēkā un jānorūda pie varaskāres nepieradinātā griba, lai tu pārējos prastu pakļaut. Un tomēr pat tagad, kad Gredzenu tu tikai glabā un pirkstā to esi uzvilcis vien pāris reižu, tavam skatam ir atklājies acīm nesaredzamais, un redze tev tapusi daudz asāka. Tu manās domās ieskatījies daudz dziļāk, nekā to būtu piepratuši daudzi no tiem, kas izslavēti kā viedajie. Tu redzēji Aci, kas pieder viņam — tam, kurš sagrābis Septiņus un Deviņus. Un vai tad tu neierau- dzīji un nepazini gredzenu man pirkstā? Vai tu redzēji manu gredzenu? — viņa uzrunāja Semu.
— Nē, ķēniņien, — tas nomurmināja. — Taisnību sakot, es te visu laiku lauzu galvu, sak, ko jūs te spriežat. Manīju tik zvaigznīti paspīdam jums caur pirkstiem. Tak — lūgtum atvainošanu, mute man kā klabeklis — man rādās, ka saimniekam taisnība. Jūs nu gan to riņķlti varējāt ņemt ciet. Gan jūs visu iegrozītu, kā nākas. Gan jūs šiem parādītu, kā rakāties pa Tētiņa mājeli un dzīt večuku laukā! Gan jūs liktu dažam labam nekrietnelim samaksāt par visu, ko šie savārījuši!
— Liktu gan, — Galadriēla noteica. — Iesākumā. Tikai diemžēl ar to vēl viss ne tuvu nebūtu galā. Vairs par to ne vārda! Ejam!