Tovakar Pulks atkal tika saaicināts vienkopus Seleborna kambarī, kur ķēniņš un ķēniņiene viņus laipni sveica. Pēdīgi Seleborns ieminējās par promiešanu.
— Ir pienācis brīdis, — viņš teica, — kad tiem no jums, kas vēlas turpināt sākto ceļu, jānocietina sirds, lai spētu pamest šo zemi. Tie, kuri tālāk doties negrib, var palikt šepat — kādu laiku. Bet miera nebūs nedz tiem, kas dosies tālāk, nedz tiem, kas paliks iepakaļ. Jo nu mūsu liktenis karājas mata galā. Var iznākt tā, ka palikušie še sagaidīs to stundu, kad vai nu pasaules ceļi atkal būs vaļā, vai arī galadrimiem nāksies izcīnīt pēdējo kauju par Loriēnu. Tad viņi vai nu varēs doties mājās, vai arī turp, kur nonāk visi, kas krīt kaujas laukā.
Iestājās klusums. — Starp viņiem nav neviena, kurš nebūtu apņēmies doties tālāk, — pavēstīja Galadriēla, ieskatījusies acīs visiem pēc kārtas.
—Man ceļš uz mājām ved uz priekšu, nevis atpakaļ, — sacīja Boromirs.
— Tas tiesa, — Seleborns piekrita, — bet vai ari viss Pulks dosies tev līdzi uz Minastirītu?
— To mēs vēl neesam izlēmuši, — ierunājās Aragorns. — Man nav zināms, kurp Gendalfs bija nospriedis doties tālāk, viņpus Lotloriēnas. Manuprāt, viņam pašam par to bija labi ja neskaidra nojausma.
— Var jau būt, — Seleborns atsaucās, — tikai tālāk ceļš jums, vienalga, būs tas pats, kas Dižupei. Dažs labs no jums lieliski zina, ka no Loriēnas līdz pat Gondorai nav vietas, kur ceļinieki ar mantu maisiem varētu Anduīnai pārcelties pāri bez laivas. Osgiliatas tilti ir sagrauti, un visas piestātnes sagrābuši Naidnieka spēki. Gar kuru krastu iesiet? Ceļš uz Minastiritu ved pa šo pusi, pa kreiso krastu, bet taisnākais ceļš uz Mordoru — pa labo, kur klājas tumsa. Kuru ceļu izvēlēsieties?
— Ja kāds būtu gatavs uzklausīt mani, — teica Boromirs,
— es sacītu, ka jāiet pa kreiso krastu un uz Minastiritu. Taču es šeit neesmu tas, kurš to noteiks.
Pārējie cieta klusu. Aragorns satraukts un noraizējies rauca pieri.
— Redzu, ka vēl neesat izlēmuši, ko iesākt, — ķēniņš sacīja.
— Es jūsu vietā izšķirties nevaru, tomēr palīdzēšu kā mācēdams. Starp jums ir viens otrs, kurš pieprot vadīt laivu — Legolass, kura cilts pazīst straujo Mežupi, Gondoras Boromirs un ceļinieks Aragorns.
— Un viens hobits! — iesaucās Merijs. — Nejau visi mūsējie uz laivām lūr kā uz neiejādītiem zirgiem! Kopš bērna kājas dzīvoju Brandaviņas krastā.
— Tas labi, — Seleborns teica. — Tad došu jums laivas. Tām jābūt mazām un vieglām, jo zemāk lejtecē netrūkst tādu vietu, kur jums nāksies tās nest pāri nēšus. Nobrauksiet līdz Sarnas krācēm un varbūt tiksiet pat lidz varenajam Raurosam, kur Anduina dārdēdama gāžas lejā, izbrāzdamās no Nenhidoela, un tās nebūt nebūs vienīgās briesmas. Laivās jums ceļš būs mazliet vieglāk veicams, tomēr lidz galam tās jūs tik un tā neaizvedīs — agrāk vai vēlāk jums nāksies kāpt krastā un griezties vai nu uz rietumiem, vai austrumiem. '
Aragorns nezināja vien, kā Selebornam pateikties par laipno piedāvājumu, jo vairāk tāpēc, ka tagad viņš vismaz vairākas dienas varēja nelauzlt galvu, kādu ceļu mērot un kurp. Ari pārējie jaušami atplauka. Lai kādas briesmas gaidīja priekšā, vai tad nebija labāk pa Anduīnas plato straumi braukt tām pretim laiviņā nekā klimst pa līkumoto krastu? Vienīgi Sems rādīja skābu glmi, jo viņa acis tādas laivas nudien bija vēl sliktākas par neiejādītiem zirgiem — nevaldāmas un caur un cauri ļaunprātīgas, un savas domas viņš negrozīja pat par spīti visām šausmām, ko ceļā bija pieredzējis līdz šim.
—Viss, kas jums vajadzīgs, tiks sagatavots un rīt pirms pusdienlaika nogādāts ostā, — Seleborns solīja. — No rīta aizsūtīšu elfus, lai palīdz jums saposties ceļam. Tagad lai jums laba nakts un mierīga dusa!
—Labu nakti, draugi! — novēlēja Galadriēla. — Guliet mierīgi! Par ceļu šovakar nedomājiet un daudz neraizējieties. Varbūt jums katram zem kājām taka jau nolikta, lai arī vēl nesaredzama. Labu nakti!
Atvadījušies no ķēniņa un ķēniņienes, viņi atgriezās savā nojumē. Legolass nāca kopā ar visiem, jo šī Pulkam bija pēdējā nakts Lotloriēnā un, neraugoties uz Galadriēlas padomu, viņi tomēr gribēja sanākt kopā un apspriesties.
Labu laiku strīdējušies par to, ka derētu rīkoties, lai pēc iespējas drīzāk un drošāk nogādātu Gredzenu līdz Ugunskalnam, viņi galu galā tā arī nevienojās. Noskaidrojās vien tas, ka lielākā daļa vēlējās vispirms doties uz Minastirītu, lai vismaz uz brīdi paglābtos no Naidnieka tumsas šausmām. Ja būtu atradies kāds, kurš stingri noteiktu, ka jāceļas Anduinai pāri un jāiet taisnā ceļā uz Mordoru, pārējie būtu paklausījuši bez ierunām, taču Frodo nebilda ne vārda, un Aragorns joprojām nespēja izlemt.
Viņš pats, kamēr vēl Gendalfs bija kopā ar visiem, bija domājis doties līdzi Boromiram, lai liktu lietā zobenu un atvairītu Naidnieka spēkus no Gondoras mūriem. Aragorns gondoriešu sapni bija sapratis ka aicinājumu un vēsti, ka pēdīgi situsi stunda, kad Elendila mantiniekam jādodas izšķirošajā cīņā pret Sauronu. Bet Morijā viņa pleciem bija uzgūlusi Gendalfa nasta. Tagad Aragorns skaidri apjauta, ka nespēs pamest Gredzenu likteņa varā, ja Frodo atsacīsies iet uz Minastirītu. Tomēr ko gan viņš pats vai kāds no pārējiem varētu līdzēt Frodo tur, Mordoras tumsībā? Vien klunkurēt līdzi — vairāk neko.
— Es došos uz Minastirītu, pat ja man to nāksies darīt vienam, jo tāds ir mans pienākums, — Boromirs pavēstīja un pēc tam labu laiku sēdēja klusēdams, nenolaizdams skatienu no Frodo, itin kā raudzītu noprast, kas sīkaliņam prātā. Tad viņš atkal ierunājās, tikai klusiņām, gluži kā pats ar sevi apspriez- damies: — Ja vēlies vien iznīdēt Gredzenu, ar karaspēku un ieročiem nekas nebūs līdzēts, un Minastirītas vīri tev tur nevar būt atspaids. Taču, ja vēlies satriekt Tumsas pavēlnieka karapulkus, viņa zemēs bez kādiem papildu spēkiem kāju spers tikai nelga, un nelga būs tas, kurš ņems un aizsviedis… — Viņš piepeši aprāvās, it kā tikai nupat izdzirdējis sevi runājam balsi. — Nelga būs tas, kurš aizsviedis tik daudz dzīvību vējā, lūk, — viņš turpināja. — Iespējas ir divas: aizstāvēt cietoksni vai taisnā ceļā doties nāvē. Vismaz tā es to saprotu.
Boromira skatiens pazibēja svešāds un dīvains, un Frodo viņu vērīgi uzlūkoja. Viņš nešaubījās, ka Boromirs bija gribējis teikt pavisam ko citu. Nelga būs tas, kurš ņems un aizsviedis — ko? Lielvaras gredzenu? Ko tādu Boromirs bija teicis arī Sanāksmē, bet tad šķita samierinājies ar Elronda atbildi. Frodo pameta skatu uz Aragorna pusi, bet tas sēdēja, dziļi iegrimis domās, un Boromira vārdus itin kā nemaz nebija dzirdējis. Apspriede bija beigusies. Merijs un Pīns jau saldi šņākuļoja, un Sems kluknēja klanīdamies. Bija jau krietni pāri pusnaktij.
No rīta, kolīdz viņi sāka cilāt savus sašļukušos mantu maisus, ar veltēm — pārtiku un ceļa drānām — ieradās elfi, kas zināja runāt kopus mēlē. Pārtikas krājumos nebija teju nekā cita, vien plānum plāni cepumiņi, no ārpuses apcepti gaišbrūni, bet iekšā iedzelteni kā krējums. Vienu paķēris, Gimlins to neticīgi pagrozīja pirkstos: — Grumzdals, — viņš noburkšķēja, noskrubinājis mazu gabaliņu no kraukšķīgās maliņas, bet tad viņam seja acumirkli pārvērtās, un rūķis viens un divi ar gardu muti nolocīja visu cepumu.
— Gana, gana! — elfi smiedamies izsaucās. — Jau tā tagad varēsi soļot augu dienu!
— Es domāju, ka tas.ir grumzdaliņš — Klaidavas rūķi tādus sakaltē, kad jāiet kur tālākā ceļā, — Gimlins taisnojās.
—Tā jau ir, — elfi apstiprināja, — tikai pie mums tādus sauc par ceļamaizi jeb lembām, un tās ir tikpat spēcinošas kā cilvēku ēdiens, un par grumzdaliem jau nu visādā ziņā daudz gardākas.
— Tur nu nav ko iebilst, — Gimlins piekrita. — Paklau, tās tak ir vēl labākas par Beorna ļaužu meduskūkām! Un lielāku uzslavu grUti pat iedomāties, jo lieliskākus beķerus par beornie- šiem es savu mūžu neesmu redzējis, tikai viņi šajos bargajos laikos ar kūkām vis nesvaidās. Paldies jums par viesmīlību!
— Lai nu kā, arī jums lembas der pietaupīt, — elfi piekodināja. — Tērējiet tās pa vienai un vien tad, kad citādi nevar. Jo viss, ko dodam jums līdzi, domāts nebaltai dienai. Maize ilgi saglabāsies svaiga, ja vien nelauzīsiet to pušu un turēsiet ietītu, rau, šajās lapās. Apēdis vienu lembu, gājējs — pat tāds Minas- tirītas milzis — nepaguris soļos veselu dienu.
Tad elfi izsaiņoja un izdalīja drānas. Katrs dabūja no Gala- driēlas austa zīda darinātu un pēc mēra šūtu vieglu un plānu, tomēr siltu apmetni ar kapuci. Bija grūti noteikt drānas krāsu — koku paēnā tā vīdēja itin kā mijkrēšļa pelēkumā, taču, kolīdz tika pakustināta vai mainījās apgaismojums, vērtās rūsgana kā kritušas lapas vai brūna kā papuve naktī, bet zvaigžņu gaismā vizēja melni sudrabaina kā upe. Katrs apmetnis pie apkakles bija sastiprināts ar piespraudi — zaļu, sudraba dzīsliņām cauraustu lapiņu.
— Vai tie ir burvju apmetņi? — Pīns izbrīnā vaicāja.
— Es nezinu, ko tu ar to domā, — atbildēja galvenais elfs. — Tic ir skaisti šūdināti, un drāna ir laba, jo austa šajā zemē. Nūjā — tie ir elfu ģērbi, ja tas ir tas, ko tu gribi zināt. Lapas un zari, akmens un ūdens — viss, kas dzīvo Loriēnas mijkrēslī, ir devis tiem savas krāsas, jo visu, ko darinām, mēs darinām, domādami par to, kas mums dārgs. Tomēr apmetņi ir vien drānas gabali, ne bruņas — ne šautru, ne zobenu tie atvairīt nespēj, bet kalpos labi, jo ir gana silti un viegli — ari par karstu tajos nebūs. Turklāt paši manīsiet, ka tie jums palīdzēs noslēpties no nevēlamām acīm gan kalnu klintis, gan mežā. Ķēniņiene nu gan jūs ieredz! Jo šo drānu viņa audusi pati, un tā ir pirmā reize, kad svešiem ļaudīm dāvājam savus ģērbus.
* * *
Pabrokastojuši viņi atvadījās no zāliena un strūklakas. Sirds visiem bija smaga, jo vieta bija tik gaiša un laba un te viņi jutās kā mājās, lai ari neparko nebūtu spējuši pateikt, cik dienas un naktis šeit aizritējušas. Kamēr viņi tā stāvēja, vērdamies, kā ūdens putainās strūklas dej saules staros, pāri zālienam šurp viegliem soļiem atskrēja Haldirs. Frodo no sirds nopriecājās, viņu ieraudzījis.
— Nāku no ziemeļu robežām, — elfs pavēstīja. — Tiku ataicināts, lai pavadītu jūs ceļā. Dūņutērces leja garo un kūp, un kalni ir modušies. Zemes dzīles dārd un dun. Ja kāds no jums būtu nospriedis doties mājup, uz ziemeļiem, tur cauri netiktu. Taču nu jūsu ceļš ved uz dienvidiem.
Karasgaladonas mellornu gatves bija tukšas, bet augšā, zaros, murdēja un dziedāja vesels balsu koris. Viņi soļoja klusēdami. Pēdīgi Haldirs viņus pa dienvidu nogāzi noveda lejup pie lielajiem vārtiem, visi pa balto tiltu pārgāja pāri aizsarggrāvim, un elfu pilsēta palika aiz muguras. Nogriezušies no plātnēm izliktā ceļa, viņi pa taku iegāja ēnainā mellornu birzī un, līkumodami pa sudrabainas gaismas pielietu pamežu, devās aizvien lejāk un lejāk uz dienvidaustrumiem, uz upes krastu.
Tā viņi nosoļoja jūdzes desmit, un saule jau rādija teju pusdienlaiku, kad priekšā parādījās augsts, zaļš mūris. Viņpus vārtu velvei mežs piepeši beidzās. Acu priekšā vizēja zāliens, kas bija izspraudīts ar saulē spulgojošām elanoram un kā gara, zaļa mēle stiepās starp divām mirdzošām joslām — pa labi, rietumpusē, sauli sijāja Sudrabdzlsla, bet pa kreisi, austrumos, dziļa un melna varenos ūdeņus vēla Dižupe. Otrpus Andulnai, ciktāl sniedzās skats, līdz apvārsnim plājās mežs, bet upes krasts stiepās akmeņains un kails. Te, kur beidzās Loriēna, vairs nebija neviena vienīga zeltzarota mellorna.
Sudrabdzīslas krastā kādu gabalu pirms abu straumju satekas bija ierīkota piestātne ar baltiem akmens stabiem un baltu dēļu grīdu. Tur stāvēja pietauvotas mazākas un lielākas laivas — daža, koši krāsota, laistījās sudrabaina, zeltaina vai zaļa, tomēr pa lielākai daļai visas baltas un pelēkas. Gaidīdamas ceļiniekus, viļņos šūpojās trīs mazas, pelēkas laiviņas, un elfi tajās salika visu līdzi ņemamo mantību, katrā iekraudami vēl pa trim rituļiem auklas. Tā izskatījās tieviņa, taču bija varen izturīga, mīksta un zīdaina, vīta no tiem pašiem pelēcīgi laistīgajiem diegiem, no kā bija austi apmetņi.
— Kas tas? — Sems pačamdīja vienu no rituļiem, kas gulēja krastmalā.
— Auklas! — no laivas atsaucās kāds elfs. — No mājām projām bez auklas doties nedrīkst! Un labāk, lai tā ir gara, stipra un viegla. Šī tāda ir. Gan noderēs — vajadzību netrūks.
— Man šito varat nestāstīt! — Sems attrauca. — Izgājšreiz aizsoļojām bešā, un dabūju sūkstīties vienā gabalā. Tik saki — kas tie par diegiem? No auklām es šo to sajēdzu, man tas, tā sakot, asinis.
— Mēs šos pavedienus dēvējam par hidlaīnu, — elfs atbildēja, — bet nu jau par vēlu apmācīt tevi vērpšanas un aušanas mākslā. Butu zinājuši par tavu kāri, varējām daudz ko parādīt un izstāstīt. Bet nu kod pirkstos un esi mierā ar dāvanu, bet varbūt tu še vēl kādreiz iegriezīsies! Lai labi kalpo!
— Nāciet! — iesaucās Haldirs. — Viss kārtībā. Kāpiet laivās! Tikai iesākumā esiet uzmanīgi!
— Vārds vietā! — cits caur citu ieteicās pārējie elfi. — Laiviņas ir vieglas, žiglas un citām nelīdzinās. Tās negrimst, pat līdz lūpai piekrautas, taču neveiklās rokās var kļūt untumainas. Labāk gan pavingrinieties tepat, pie piestātnes, — pāris reižu pakāpa- ļājiet iekšā ārā, aprodiet, iekams laidieties straumē.
Vienā laivā sasēdās Aragorns, Frodo un Sems, otrā — Boromirs, Pīns un Merijs, bet trešajā — Legolass un Gimlins, kas nu bija cieši sadraudzējušies. Pie rūķa un elfa tika ielādēts arī vairākums mantu. Katrai laiviņai bija paīsi airi, kam lāpstiņas platas un iztēstas kā koka lapas. Tad viņi Aragorna vadībā pamēģināja izmest loku pa Sudrabdzīslu. Upe plūda strauja, un pret straumi airēties bija grūti. Sems tupēja priekšgalā, ar abām rokām iekrampējies laiviņas malās, un ilgpilni vērās atpakaļ uz krastu. Saule viļņos laistījās tik spoža, ka acis sāka sāpēt. Gabaliņu augstāk, aiz zaļās mēles ķīļa — Egladila — Sudrabdzīslas krastā stāvēja mellorni, pašā ūdensmalā nokāpuši un atvaros kaisīdami pa zeltainu lapu riekšai. Visam pāri lējās saules gaisma un klājās klusums, tikai kaut kur tālē gavilēja cīruļi.
Vēl augstāk Sudrabdzlsla meta strauju loku, un līkumā, cēli līgodams lejup pa straumi, parādījās liels gulbis. Tā baltās krūtis šķēla viļņus, uzkuldamas putas, un lepns slējās gulbja izliektais kakls. Knābis mirdzēja zeltā, acis spulgoja kā dzelteni dārgakmeņi, un piepaceltie spārni vizēja balti kā sniegs. Putnam tuvojoties, arvien skanīgāka šurp plūda dziesma, un piepeši viņi atskārta, ka tas ir kuģis, ko prasmīgās elfu rokas darinājušas gulbja veidolā. To ar melniem airiem vadīja divi baltās drānās tērpti elfi. Klāja vidū sēdēja Seleborns, bet viņam aiz muguras slaika un balta stāvēja Galadriēla. Matos viņai vizuļoja elanoru vainags, bet rokās ķēniņienei bija lira, un viņa dziedāja. Dzidrajā, rēnajā gaisā balss lija skumja un glāsmaina:
— Es dziedu par lapām, par zeltainām lapām,
par zeltainām lapām, kas šalc, Es dziedu par koku, kas šūpojas vējā tik
lepns un sudrabbalts: Kur saule grimst mākoņos, jūrā aiz pamales
sagriežas baltputu loks, Tur Ilmarins varenais izpletis klintis,
tur krastā aug Zelta koks. Zem mijkrēša seģenes Eldamarā tas
zeltgaismā staroja Pie baltajiem mūriem, kur Tiriona,
kur sentēvu pilsēta, — Tur šūpojās zeltainās plaukstas un čukstējās sudrabā izkaltie zari, Bet austrumu krastā krīt rasa kā asaras lapās ik pavasari. Ai, Loriēna! Nāk pelēka ziema, nāk diena,
kad zeltgaisma irs Un satumsušajā Sudrabdzīslā un Dižupes
atvaros birs. Ai, Loriēna! Par ilgu es kavējos še,
meža zeltainās skavās, Par ilgu es kavējos, vainagus vīdama
zeltziedu pārpilnās pļavās. Un raugos es tālē, vai nevīd jau buras pie
pamales satumsušas. Bet velti — nav kuģa, kas aizvestu mani,
kur Sendienas nogrimušas.
Kad gulbja laiva piepeldēja līdzās, Aragorns rimās airēties. Ķēniņienes dziesma bija izskanējusi, un viņa uzrunāja ceļiniekus: — Gribam jums teikt vēl pēdējos atvadu vārdus un līdzi dot laba ceļa vēlējumus no Loriēnas zemes.
— Jūs gan esat bijuši mūsu viesi, — sacīja Seleborns, — bet vēl ne reizi neesat ar mums kopā iebaudījuši maltīti, tālab lūdzam jūs uz atvadu mielastu še, pie straujajiem ūdeņiem, kas aiznesis jūs tālu projām no Loriēnas.
Gulbis līgani piepeldēja pie piestātnes, un ari trīs Pulka laivas pagriezušās brauca tam nopakaļ. Tur, Egladila galā, zaļā zālē tika sarīkots mielasts, bet Frodo neko lāgā ne ēda, ne dzēra, tikai kā apburts vērās uz ķēniņieni un klausījās viņas balsi. Viņa vairs ne drusciņas nešķita ne bīstama, ne baisa, ne apslēpta spēka pārpilna, taču vienlaikus it kā bija tepat līdzās un tālu projām (kā, sastapušies ar elfiem, allaž mēdza sacīt ari cilvēki vēlākos laikos), itin kā dzīvs, ar miesu un asinīm apveltīts atspulgs, kurā iemūžināta jautās sensena pasaule, ko laika jūras bangas bija aizskalojušas nebūtībā jau pirms neskaitāmiem gadu simteņiem.
Paēduši viņi vēl bridi pasēdēja zālienā. Tad Seleborns atkal ierunājās par veicamo ceļu un, pacēlis roku, norādīja uz dienvidiem, kur aiz Egladila slējās mežs: — Kad laidlsieties lejup pa straumi, redzēsiet, ka koku audze top aizvien retāka. Tālāk zeme ir tukša un nemīlīga. Tur Anduīnas krasti ir stāvi un klinšaini, un tad, vēl daudzas ligas lejāk, upes vidū būs garš akmens kalns — Tolbrandira jeb jūsu mēlē Kramaklints. Anduina tur sašķeļas, aizbrāzdamās gar salas stāvajām kraujām, un tālāk ar varenu dārdoņu no Raurosa klintīm gāžas lejā Nindalfā jeb Slīksti — plašā zemienē, kur sākas neizbrienams dumbrājs un Anduina sazarojas neskaitāmās attekās. No rietumpuses, kur Fangorna mežs, tikpat daudzās tērcēs skriedama, tur Dižupē ieplūst Entava. Ap to vietu Anduīnas šai krastā sākas Rohāna, bet otrā pusē — drūmie Emonmuīlu kalni. Vējš tur pieturas no austrumiem, jo viņpus kalniem sākas Miroņu purvāji un zeme gulst tukša un klaja lidz pat Siritgorgorai un Mordoras melnajiem vārtiem.
— Boromiram un tiem, kas kopā ar viņu dosies uz Minastiritu, — ķēniņš turpināja, — es iesaku kāpt krastā augšpus Rau- rosam un pārcelties pāri Entavai tur, kur tā vēl nav pārvērtusies neizbrienamā slīkšņā. Tikai tālu gan neejiet, citādi nomaldisie- ties Fangorna mežā — tā ir savāda un pagaidām mazpazīstama vieta. Bet Boromirs un Aragorns to droši vien jau labi zina.
— Jā gan, — atsaucās Boromirs. — Minastiritā mēs par Fan- gornu esam dzirdējuši, tikai man tās runas vairāk gan izklausās pēc vecu sievu pasakām un blēņu stāstiem, ar ko mazi bērni baidāmi. Zemes, kas ziemeļos no Rohānas, tagad no mums tik tālu, ka vēstis no turienes atskrien, pa ceļam sagrozījušās par brīnumu brīnumiem. Tur, kur sākas mūsu sentēvu zemes, patiesi stāvot Fangorns, bet nu jau cita citu nomainījušas daudzas paaudzes, kopš neviens gondorietis tur nav ne kāju spēris, tālab nav neviena, kurš zinātu teikt, kas tur ir pasakas un kas — skaidri meli. Pats esmu bijis Rohānā, tikai ne reizi neesmu gājis šķērsām pāri uz ziemeļiem. Kad devos ar vēsti uz Rivendellu, gāju gar Baltajiem kalniem, tad cauri Rohānas aizai, pāri Izenai un Pelēcei un tikai tad griezos uz ziemeļiem. Garš un grūts bija mans ceļš — lēšu, savi četri simti līgu, un noklidu daudzus mēnešus, jo pie Tarbadas, celdamies Pelēcei pāri, pazaudēju zirgu. Tagad, kad tik garu ceļu esmu nogājis arī kopā ar Pulku, es droši zinu, ka atradīšu ceļu cauri Rohānai un, ja citādi nevarēs, arī cauri Fangornam.
— Tad neko vairs neteikšu, — Seleborns sacīja. — Tikai nevajag noniecināt senās teiksmas, jo nereti gadās, ka vecas sievas patur prātā ko tādu, ko dažkārt arī viedajiem zināt nemaz nav par ļaunu.
* * *
Nu piecēlās Galadriēla un, piepildījusi biķeri ar baltu, dzirkstošu medaļu, pasniedza to Selebornam.
— Laiks tukšot atvadu kausu! — viņa pavēstīja. — Dzer, gala- drimu ķēniņ! Un lai neskumst tava sirds par to, ka pusdienas saule reiz rietēs un aizvien tuvāk nāk vakara krēsla!
Un ķēniņiene pasniedza biķeri visiem pēc kārtas, vēlēdama to iztukšot un teikdama atvadu'vārdus, taču, kad kauss bija tukšs, kājās celties vēl neļāva. Viņai pašai un Selebornam elfi atnesa krēslus un klusēdami sastājās apkārt. Ķēniņiene brīdi sēdēja, pētoši vērdamās uz viesiem, tad ierunājās: — Esam iztukšojuši atvadu kausu, un starp mums jau nogūlusi tumsa. Bet, iekams dodaties projām, pieņemiet veltes no galadrimu ķēniņa un ķēniņienes, lai Lotloriēna jums paliktu gaišā piemiņā. — Tad viņa uzrunāja visus pēc kārtas.
— Pulka vadonim Seleborns un Galadriēla dāvā šo te, — viņa sacīja, uzlūkojusi Aragornu, un pasniedza viņam zobena maksti, ko elfi bija šūdinājuši Andurilam, izrotātu ar zeltā un sudraba izaustām ziedu un lapu vītnēm un dārgakmeņiem izliktām ru nām, kas vēstīja, kāds zobenam vārds un izcelšanās.
—Asmens, kas še glabāsies, nemūžam nenosūbēs un nelūzīs pat uzvarēts, — Galadriēla pavēstīja. — Bet saki, vai ir vēl kas, ko tu gribētu saņemt no manis kā atvadu velti? Jo tumsa, kas mūs šķirs, klāsies melna un necaurredzama, un varbūt vairs tiksimies vien uz tā ceļa, ko iedams neviens vairs mājās nepārnāk.
Un Aragorns atbildēja: — Ķēniņien, manu sirdi tu redzi kā uz delnas un zini, ka ilgi esi glabājusi vienīgo dārgumu, pēc kā tā tvīkst. Tomēr tas nepieder tev, un man tu to nespētu dot pat gribēdama, un mans ceļš pie tā ved cauri tumsai.
—Tomēr varbūt es spēšu tavu sirdi darīt vieglāku, — Galadriēla sacīja, — jo man tika vēlēts nodot tavās rokās šo te, ja tu ietu cauri šai zemei. — Tad ķēniņiene pacēla pret sauli sudraba piespraudi, kas gulēja viņai klēpi. Tā bija kalta kā ērglis ar izplestiem spārniem, un putnam uz krūtīm zalgoja liels, dzidri zaļš akmens, kas tūliņ iemirdzējās kā saules stari tikko izplaukušās lapās. — So akmeni es reiz atdevu savai meitai Selebriānai, bet viņa — savējai, un nu tas tiek dots tev par ceribas zīmi. Lai piepildās paredzējums — kopš šis dienas tu tiec dēvēts par Elesāru, Elendila Nama Elfu Akmenil
Paņēmis akmeni, Aragorns piesprauda to pie krūtim, un hobiti pārsteigumā sastinga, jo vēl nekad nebija redzējuši viņu slejamies tik karaliski staltu — uz bridi šķita, ka visi ilgie un grūtie klejojumu gadi viņam novēlušiēs no pleciem kā klints- bluķis. — Es pateicos par visām veltēm, ko man esi sniegusi, ai, Loriēnas ķēniņien, kas devusi dzivibu Selebriānai un Arvenai Vakarzvaigznei! — viņš izsaucās. — Un nezinu, vai skaistāka uzslava maz iespējama!
Ķēniņiene nolieca galvu un tad pievērsās Boromiram. Viņš saņēma zelta jostu. Pinam un Merijām tika tādas pašas, tikai no sudraba un ar sprādzi, kas bija izkalta kā zelta zieds. Legolasam viņa uzdāvāja loku, kādus bija iecienījuši galadrimi — garāku un spēcīgāku nekā tie, kādus pazina Drūmmeža elfi, un stiegra bija vīta no elfu matiem. Tam līdzi bija ari maks ar bultām.
—Tev, mazo dārznieciņ un koku draugs, — Galadriēla uzrunāja Semu, — esmu sagādājusi pavisam niecīgu velti. — Un viņa ielika Semam rokās mazu, pelēku koka lādīti — pavisam vienkāršu un neizrotātu, tikai uz vāciņa vīdēja viena vienīga sudrabaina rūna. — Tā ir Galadriēlas zīme, — ķēniņiene teica, — un lādītē ir sauja zemes no mana dārza kopā ar Galadriēlas spēku.
kas vēl nav zudis. Ceļā tā tev nepalīdzēs un no briesmām nepasargās, taču, ja paglabasi lādīti līdz brīdim, kad varbūt atkal reiz tiksi mājās, liec to lietā, tad redzēsi. Pat ja izkaisīsi šo zemi tukšā, kailā vietā, Viduszemē nebūs viegli atrast dārzu, kurš ziedēs un nesīs augļus tik dāsni kā tavējais. Tad tu varbūt atminēsies Galadriēlu un kaut drusciņ arī tālo Lotloriēnu, ko esi redzējis vien ziemā. Jo ziedoņa un vasaras mums vairs nebūs, un nu zemes virsū tie dzīvos vien atmiņās.
Sems pietvīka līdz pat ausu galiem un, nomurminājis kaut ko, ko neviens nesaprata, pakampa lādīti un paklanījās kā nu mācēdams.
— Un kādu velti elfiem lūgtu rūķis? — Galadriēla uzlūkoja Gimlinu.
— Nekādu, ķēniņien, — tas atteica. — Visdārgākā velte jau ir pie manis — esmu savām acīm redzējis galadrimu ķēniņieni un savām ausīm dzirdējis viņas laipnos vārdus!
— Dzirdiet, jūs, elfi! — Galadriēla uzsauca savējiem. — Lai neviens nedomā teikt, ka rūķi ir nepateicīgi alkatas! Tomēr es zinu, Gimlin, Gloina dēls, ka viena velte tev ir padomā. Saki, lūdzams! Citādi paliksi vienīgais, ko būsim palaiduši projām neapdāvinātu.
— Man neko nevajag, ķēniņien, — Gimlins izstomīja, zemu paklanījies. — Neko, ja nu vienīgi… ja atļausi lūgt, nē, teikt… šķipsniņu tavu matu, kas skaistāki un dārgāki par visu zemes zeltu, gluži tāpat kā, zvaigznēm nolikti līdzās, nobāl visi kalnu dārgakmeņi. Es nelūdzu tev tādu velti. Bet tu man vēlēji minēt to vārdā.
Elfi izbrīnā sakustējās, atskanēja murdoņa, Seleborns vērās uz Gimlinu gluži pārsteigts, bet ķēniņiene pasmaidīja. — Stāsta, ka rūķi esot meistari tur, kur darbs darāms, nevis mēle lokāma, — viņa sacīja, — taču par Gimlinu tas vis nebūs teikts. Jo vēl neviens man ko tādu lūgt nav iedrošinājies, tomēr vārdus viņš izraudzījās nevainojami. Un kā lai noraidu lūgumu, ko pati esmu likusi izteikt? Tikai saki — ko tu iesāksi ar tādu velti?
—Es to glabāšu, ķēniņien, — rūķis atbildēja, — pieminēdams vārdus, ko tu sacīji tovakar, kad tikāmies pirmoreiz. Un, ja man būs lemts reiz atgriezties mājās, piekvēpušajās smēdēs, es to iekalšu viscietākajā kalnu kristālā kā sava nama lielāko dārgumu, kas apliecinās rūķu un elfu labo gribu un tiks nodots no paaudzes paaudzē līdz laika galam.
Atpinuši vienu no garajām bizēm, ķēniņiene nogrieza trīs zelta matus un ielika tos Gimlinam saujā. — Klāt vēl došu vārdus, — viņa sacīja. — Tas nebūs pravietojums, jo šobrīd ko paredzēt velti: vienā svaru kausā gulst tumsa, un otrā — tikai cerība. Bet, ja cerībai būs lemts piepildīties, es tev, Gimlin, Gloina dēls, saku tā — tavās rokās zelts plūdīs aumaļām, tomēr tu netapsi mantas paverdzināts.
— Un nu tu, Gredzena glabātāji — Galadriēla uzlūkoja Frodo. — Tevi es uzrunāju pēdējo, kaut arī tieši par tevi domāju visciešāk. Tev es gribu dot, lūk, šo. — Viņa pacēla mazu kristāla pudelīti, kas sakustināta tūliņ iespīgojās, ķēniņienes saujā izstarodama baltu gaismu. — Šajā pudelītē kopā ar ūdeni no manas strūklakas ir ielieta Ēarendila gaisma. Jo nakts būs tumšāka, jo spožāka tā staros. Lai tā tev noder par gaismeklīti tur, kur citu gaismas stariņu meklēsi velti! Piemini Galadriēlu un viņas Spoguli!
Frodo satvēra pudelīti, tā iemirdzējās, un uz bridi viņš atkal ieraudzīja ķēniņieni izslejamies staltu un neaptverami daiļu, tomēr nepavisam ne draudīgu. Viņš paklanījās, bet atbildes vārdus tā arī nerada.
Ķēniņiene piecēlās, un Seleborns pavadīja viņus atpakaļ uz piestātni. Zāliena zaļā mēle gozējās pusdienas saulē, un viļņi vizuļoja vienā sudrabā. Beidzot viss bija padarīts. Ceļinieki atkal sasēdās laiviņās. Saukdami atvadu vārdus, Loriēnas elfi ar garām sudrabpelēkām kārtīm atgrūda laivas no krasta, kur tās satvēra ņirbošie vilnīši un lēnām aiznesa lejup pa straumi. Prombraucēji sēdēja laiviņās stingi un klusi. Pašā zāliena mēles galā pie ūdens klusēdama stāvēja ķēniņiene Galadriēla. Slīdēdami garām, viņi noraudzījās, kā viņas stāvs palēnām attālinās, un skaidri samanīja, ka tieši tāpat neglābjami aizslīd projām ari Loriēna — kā košs kuģis ar apburtu koku mastiem, aizburādams uz sen aizmirstiem krastiem —, kamēr viņi paši bezpalīdzīgi tup uz vietas, neglābjami stigdami arvien dziļāk pasaulē, kur vairs nav ne krāsu, ne lapu, ne koku.
Tikmēr Sudrabdzlsla ienesa viņus Dižupes straumē, laiviņas pagriezās un brāzās tai līdzi uz dienvidiem. Drīz ķēniņienes baltais stāvs tālē vīdēja tikko saskatāms. Saulē, kas jau laidās pret vakariem, viņa mirdzēja kā stikls tālīna loga rūtī vai ezera acs, kad stāvi kalna galā un redzi to paspīdam pamalē kā zemes saujā iekritušu kristāliņu. Tad Frodo itin kā redzēja ķēniņieni uz atvadām paceļam rokas, un tūliņ vējš atnesa tālīnu, bet dzidru un skaidru balsi — dziesma skanēja aizjūras elfu sensenajā mēlē, un vārdus viņš nesaprata, skaista bija dziesma, taču sirdī mieru tā neielēja.
Tomēr elfu vārdi allaž viņam neizdzēšami iespiedās atmiņā itin kā paši par sevi, un pēc daudziem gadiem viņš raudzīja tos pārcelt tādos, kas būtu saprotamāki — dziesma, līdzīgi visām elfu dziesmām, vēstīja par to, kas Viduszemes iemītnieku ausīm izklausījās pavisam tāls un svešāds.
Ai! Laurie lantar lassi surinen, yeni unotime ve ramar aldaron! Yeni ve linte yuldar avanier mi oromardi lisse-miruvoreva Andune pella. Vārdo tellumar nu luini yassen tintilar i eleni omaryo airetari-lirinen.
Si man i yulma nin enquantuva?
An si Tintalle Varda Oiolosseo ve fanyar maryat Elentari ortane, ar ilye tier undulave lumbule; ar sindanoriello caita mornie i falmalinnar irrtbe met, ar hisie untupa Calaciryo miri oiale. Si vanwa na, Romello vanwa, Valimar!
Namarie! Nai hiruvalye Valimar. Nai elye hiruva. Namarie!
"Ai! Birst gadi kā zelta lapas, ko vējš plūc no zariem, kam skaita nav! Aiztecējuši gadi kā medalus plašajās Aizrietu zālēs, zem Vardas zilgajām velvēm, kur zvaigznes trīsēt trīs, kad viņa dzied svētsvinīgi kā ķēniņiene. Kurš atkal piepildīs manu kausu? Jo nu mūsu Dzirksts, Zvaigžņu ķēniņiene Varda, Mūžbaltā kalna galā ir pacēlusi rokas kā mākoņus, un visi ceļi ietinušies tumsā, un no krēslas zemes putodamas veļas tumsas bangas, mūs pašķirdamas, un migla uz mūžiem nogūlusi pār Kalasirjas dārgakmeņiem. Tagad zudusi, zudusi Valimara tiem, kas austrumos! Ardievu! Varbūt tu uzmeklēsi Valimaru. Varbūt pat tu to uzmeklēsi. Ardievu!" Varda bija ķēniņiene, ko šajā zemē atklidušie elfi dēvēja par Elberetu.
Piepeši Anduina meta strauju likumu, krasti abās pusēs saslējās stāvus, un Lotloriēnas gaisma pagaisa. Frodo elfu skaisto zemi otrreiz vairs neieraudzīja.
Nu bija jādomā par tālāko ceļu. Saule spīdēja sejā, un acis lāgā nerādīja, jo visiem tās bija asaru aizmiglotas. Gimlins raudāja aizgūtnēm.
— Nu esmu redzējis to, par ko skaistāka nekā vairs nav, — viņš elsodams teica Legolasam. — Turpmāk es par skaistu vairs negodāšu neko — vien viņas velti. — Un, to teikdams, rūķis piespieda roku pie krūtīm. — Vai dieniņ, Legolas, nu kālab man vajadzēja iet līdzi Pulkam? Vai es varēju nojaust, ka briesmas uzglūnēs no pavisam citas puses? Elrondam bija caur un cauri taisnība, kad viņš brīdināja mūs, teikdams, ka to, kas ceļā sagaidāms, neviens no mums nespēj paredzēt. Es baidījos, ka viss beigsies ar mocībām zemzemes kambaros, tomēr bailes pārvarēju. Bet būtu es zinājis, ar kādām briesmām draud gaisma un prieks, nebūtu tak ne soli spēris! Tagad man tā prombraukšana sirdi sadragājusi smalkās šķēpelēs, un ļaunāk nevarētu būt, pat ja Aragorns mums uz līdzenas vietas liktu līst vai Tumsas torni. Ak es, nelaimīgais!
— Nekā! — atsaucās Legolass. — Nelaimīgi esam mēs visi! Ari tie, kam lemts staigāt pa zemes virsu šajās posta dienās. Jo tā nu tagad iet — sēdi laiviņā, straumes rauts līdzi, vienubrīd ko atrodi un tūliņ atkal pazaudē. Bet tu, Gimlin, Gloina dēls, manās acis esi laimīgs, jo no tā, ko apraudi zudušu esam, esi atsacījies no brīva prāta — varēji nospriest ari citādi. Bet tu nepameti savus biedrus, un viena, lai ari pieticīga, alga tev par to būs — atmiņas par Lotloriēnu tev sirdi būs dzīvas mūžīgi mūžos, ar gadiem ne drusciņas nebālēdamas un nesūbēdamas.
—Var jau būt, — Gimlins teica, noslaucījis asaras piedurknē. — Un lai tev paldies par tādiem vārdiem. Viss, ko tu saki, ir tiesa, tikai sirds tik un tā brēktin brēc. Ar atmiņām vien to neapklusināsi. Tās ir vien spogulis, lai vai tik skaidrs kā Keledzarama ūdeņi. Vismaz rūķim Gimlinam sirds krūtis ielikta tieši tāda. Ar elfiem varbūt ir citādi — esmu dzirdējis, ka viņiem atmiņas esot tīri kā nomods, nevis sapņojums vien. Rūķi neko tādu nepazīst. Bet lai nu paliek! Pieskati laivu! Palūk, piekrauta līdz lūpai, un Dižupei ir ātra daba. Aukstā ūdeni es savas bēdas slīcināt negribu. — Viņš paķēra airi un izvadīja laiviņu laukā no upes vidus, tuvāk rietumkrastam, kur priekša jau šūpojās Aragorna laiva.
Tā viņi pa plato, straujo upi laidās aizvien tālāk uz dienvidiem. Krastos rēgojās kaili koki, un, lai kā viņi staipīja kaklus atpakaļ, aizmugurē nevarēja saskatīt vairs ne niecīgāko gaišu- miņu. Vējš pierima, un Anduīna plūda kapa klusa. Nebija dzirdamas pat putnu balsis. Novakara saule pamazām ietinās dūmakā, līdz spulgoja palsajās debesīs kā balta milzu pērle. Tad tā nogrima aiz apvāršņa, upei pāri nogulās krēsla, un samācās melna tumsa. Debesis klāja mākoņu sega. Vēl ilgi viņi slīdēja klusajā naktī, laiviņas raudzīdami vadīt pa rietumkrasta koku paēnu. Miglā ietinušies milzu koki vilkās garām kā rēgi, ar mezglainajām, izslāpušajām saknēm ķerstīdamies atvaros. Nakts bija drūma un auksta. Frodo kluknēja uz soliņa, klausīdamies, kā upe apslāpēti burzguļo un putojas ap koku saknēm un krastā izskalotajiem prauliem, līdz uzmācās miegs, un viņš ieslīga nemierīgā snaudā. •