123175.fb2
Frodo pamodās, manīdams pieskārienu pie pleca. Atvēris acis, viņš ieraudzīja Semu un aptvēra, ka guļ Dižupes rietumkrastā, silti ievīstīts segā. Virs galvas zarus pleta augsti, pelēcīgi koki. Viņš bija ciešā miegā nogulējis visu nakti, un nu starp kailajiem zariem debesis jau gaismojās palsas. Gimlins turpat netālu kurināja mazu uguntiņu.
Saule vēl nebija uzlēkusi, kad viņi devās tālāk. Uz dienvidiem nevienam nekārojās airēties pa kaklu, pa galvu, un visi klusībā priecājās, ka līdz Raurosam un Kramaklintij vēl tālu, vismaz pāris dienu brauciens, un tikai tad nāksies izlemt, ko iesākt tālāk. Pagaidām viņi ļāvās straumei, jo par varītēm mesties briesmās, lai kādas tās gaidāmas, nepavisam negribējās. Aragorns nevienu neskubināja, jo zināja, ka visiem spēki vēl noderēs, taču uzstāja, lai ik ritu viņi ceļā dotos mazā gaismiņā un krastā izceltos vien vēlā nakti, jo dziļi sirdi juta, ka tuvojas pēdējais bridis, un bažījās, ka pa to laiku, kamēr viņi laiskojās pa Loriēnu, Tumsas pavēlnieks diez vai būs sēdējis dīkā.
Tomēr todien no ienaidniekiem nebija ne miņas, un nākamajā dienā tāpat. Cita aiz citas ritēja vienmuļas, pelēkas stundas. Trešajā brauciena dienā krasti pamazām pārvērtās — koki tapa aizvien retāki, bet tad pavisam pazuda. Pa kreisi, aus- trumkrastā, pacēlās lēzenas nogāzes, tiekdamās pretim debesim. Tur viss bija nobrūnējis un sačervelējies, it kā pāri būtu skrējusi uguns, neatstādama ne zāles stiebriņu — apkaime bija neviesmīlīga un kaila un nepiedāvāja pat ne nolauztu koku vai laukakmeni, pie kā skatam pakavēties. Te sākās Ruszeme, kas plaša un tuksnesīga stiepās starp dienvidu Drūmmežu un Emonmuīlu kalniem. Kas te bija pāri gājis — sērga, karš vai Naidnieka zin- tis, Aragorns nezināja teikt.
Arī pa labi, rietumkrastā, koku vairs nebija, taču tur zeme bija līdzena un daudzviet ar sulīgu zāli klāta. Šai pusē bija saauguši veseli vilkuvāļu meži — niedres slējās tik augstas, ka no laiviņām, kad tās, izkaltušos stiebrus čabinādamas, slīdēja gar pašu audzes malu, krasts nemaz nebija saredzams. Melnās, izspūrušās vāles vieglajā, rēnajā vējiņā klanījās un pluinījās, klusu un skumīgi šalkdamas. Kad niedres pašķīrās, tālāk uz brīdi pavīdēja pļavu pauguri, aiz tiem pret rietošās saules iekrāsotajām debesīm slējās kalni, bet pie pašas dienvidu pamales vīdēja melna svītriņa — Miglas kalnu grēdas gals.
Nekur nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai putni, un to gan bija daudz — niedrēs svilpoja un pūta sīki dziedātājputniņi, taču tie acīs nerādījās, bet reizi vai divas debesīs nošvīkstēja gulbju spārni un pāri galvai aizlaidās varens kāsis.
— Gulbji! — iesaucās Sems. — Un īsti makani!
— Jā, — Aragorns atsaucās. — Melnie.
—Cik šī zeme plaša un tukša, un sērīga! — Frodo nobrīnījās. — Un es allaž domāju, ka uz dienvidiem, kur ziemai nav varas, paliek arvien siltāk un priecīgāk.
— Vēl jau necik tālu uz dienvidiem neesam tikuši, — Aragorns atteica. — Ziema vēl tepat, un līdz jūrai te tālu. Šeitan ziema turas līdz agram pavasarim — varam vēl dabūt sniegu uz galvas. Lejā, Belfalasas līcī, kur Anduīna ietek jūrā, gan ir silti un priecīgi — vismaz būtu, ja ne Naidnieks. Taču pagaidām, es lēšu, esam vien līgas sešdesmit lejāk par Dalienas Dienvidājiem, kas ir, rau tur, simtiem jūdžu projām. Bet še, kur raugāmies uz dienvidrietumu pusi, sākas mustangrlmu, Rohānas zirgu saimnieku, zemes. Drīz nonāksim līdz vietai, kur no Fangorna Andulnā ietek Gaismlte — tā kopš mūžseniem laikiem bijusi Rohānas ziemeļu robeža. Rohāņi izsenis saimnieko apvidū, kas gulst starp Gaismīti un Baltajiem kalniem. Tā ir auglīga un skaista zeme, un tādu pļavu nav citur nekur, bet šajos bargajos laikos viņi upes krastos nedzīvo un parasti turas no tās pa gabalu. Anduīna ir plata, tomēr orku bultas lido tālu, un runā, ka pēdējā laikā viņi esot pat pasākuši peldēt pāri un zagt rohāņu zirgus un kumeļus.
Sems sabijies noskatīja abus krastus. Pirmīt, kur tie bija mežiem noauguši, viņš galīgi nebija juties savā ādā — tā vien likās, ka tur kāds lūr, aiz zara noslēpies, vai lodā, ko ļaunu perinādams —, bet nu viņš pēc kokiem ilgoties ilgojās. Laiviņās viņi tupēja tik neaizsargāti — tās plašajā kailumā bija saskatāmas pa lielu gabalu, un upe bija naidīgu spēku kaujas lauks.
Nākamajā un aiznākamajā dienā bailes pamazām pielipa arī pārējiem. Viņi ķērās pie airiem un īrās augu dienu, lai ātrāk tiktu uz priekšu. Krasti slīdēja garām. Anduina izplājās platāka un seklāka, austrumpusē parādijās lēzenas, oļiem klātas sēres, bet straumē — sēkļi, tālab stūrmaņiem nācās uzmanīties. Rūszeme paslējās augstāka, un pāri pakalniem svilpdams vilka salts aus- trenis. Otrā krastā pļavas laidās lejup un pārtapa par kūlas klātām zemienēm, izraibinātām ar dumbrājiem un grīšļu audzēm. Frodo nodrebinājās un atminējās Lotloriēnas zālienus, strūklakas, spožo sauli un liego lietutiņu. Laiviņās neskanēja nedz balsis, nedz smiekli. Visi bija iegrimuši domās.
Legolass sapņoja par kārtīgu skrējienu pa dižskābaržu meža noru, kad visapkārt smaržo vasaras nakts un pie debesīm mirdz zvaigznes. Gimlins prātā apčamdīja zelta gabalus un apsvēra, vai tas piestāvētu kristālam, kur glabājama ķēniņienes velte. Merijs un Pins vispār tupēja kā uz adatām, jo Boromirs sēdēja, kaut ko zem deguna murminādams, brīžiem kodīdams nagus, it kā nokautos ar sazin kādām šaubām vai nemieru, bet brīžiem metās airēt, teju apdzidams Aragorna laivu. Tādās reizēs Pins, laivas priekšgalā sēdēdams, redzēja, ka viņš ar savādi degošu skatu veras uz Frodo. Sems jau kur tas laiks bija nospriedis, ka laivas varbūt ari nav tik bīstamas, kā viņam iegalvots, taču ne par kādu omulīgu pasēdēšanu te vispār nevarēja būt ne runas. Viņš kluknēja, čokurā sarāvies un gauži nelaimīgs, un varēja vien blenzt uz aukstuma nomērdēto ainavu, kas slīdēja garām, knapi vilkdamās, vai uz drūmi pelēko ūdeni, kas abās laivas pusēs bija viens un tas pats. Pat irties Sems nedabūja, jo Aragorns baidījās uzticēt viņam airi.
Kad sāka krēsloties ceturtās dienas novakars, Sems čurnēja laivas priekšgalā, pāri Aragorna un Frodo noliektajām galvām truli vērdamies atpakaļ, kur šūpojās abas pārējās laiviņas. Viņš nokāvās ar miegu un nevarēja vien sagaidīt, kad beidzot varēs izkāpt krastā, kur zem kājām cieta zeme. Piepeši viņš satrūkās, kaut ko pamanījis: labu bridi nekustīgi blenza, tad saslējās un izberzēja acis, pavērās vēlreiz, bet vairs neko neredzēja.
To nakti viņi parlaida uz mazas sērites netālu no rietumkrasta. Sems ietinās segā un nogūlās blakus Frodo. — Vai zināt, saimniek, man pirmiņ kaut kas norēgojās. Stundiņu vai divas pirms tam, kad izcēlāmies malā, — viņš ierunājās. — Tak ej nu sazini — varbūt nenorēgojās ar'. Tīri vai smejies.
— Nu, nu? — Frodo atsaucās, apjauzdams, ka Sems tik un tā neliksies mierā, iekams nebūs izstāstījis visu līdz galam. — Kopš aizbraucām no Lotloriēnas, man smiekli nav bijuši ne prātā.
— Nē tak, nav nekāds joks, Frodo kungs. Ērmota padarīšana. Ja tas nebij sapnis, nav lāgā. Un jums der šito zināt. Es, eku še, skatos — baļķēns peld, bet vienā galā šim acis!
— Par baļķi es neko nesaku, — Frodo sacīja. — Upē tādu lērums. Bet par tām acīm…
— Kad es jums saku! — Sems apgalvoja. — Tālab jau es, tā sakot, vai palēcos. Redzu — Gimlina laivai nopakaļ pustumsā peld tāds baļķēns. Nu, domāju, kas tur pavisam. Bet tad šis ņem un palēnām brauc arvien tuvāk, un te nu es sāku gudrot, sak, kā tas nākas, ja visus tak viena straume nes? Un tūliņ šim tuvākajā galā, kur tāds puns, iedegas divas ačeles kā baltas pogas. Un teikšu vēl ko — šitais baļķēns nebij nekāds baļķēns, tālab ka vicoja pa ūdeni ar tādām ķepām kā gulbim pleznas, tik prāvākām. Un tad es ar' palēcos un izberzēju acis, grasījos jau bļaut, ja šis vēl bus turpatiņ, kad izpurināšu, tā sakot, miegu no paura. Jo šis jau bij teju pielavījies Gimlinam klāt. Tak vai nu tās pogas bij samanījušas, ka sakustos, vai bij norēgojušās man tik pa miegam — nezinu teikt. Tik, kad pavēros no jauna, tur nekā vairs nebij. Tak ar acu kaktiņu, tā sakot, itin kā nomanīju tādu melnumu aizšļūcam krastu ēnā. Ačeles gan tur nespīdēja. Nospriežu pie sevis, sak, tu, Sem Ekušek, atkal ko būsi sasapņojies, un ne bļauju, neko. Tak nu, kad esmu izgudrojies tā un šitā, varbūt rik- tlgi vien bij. Ko teiksit, Frodo kungs?
— Es, Sem, teiktu, ka tur bija vien baļķēns, mijkrēslis un vēl miegs pie vainas, — Frodo domīgi atteica, — ja vien tā butu pirmā reize, kad tās acis mums spldinās aiz muguras. Bet tā vis nav. Es tās manīju jau tad, kad vēl nebijām tikuši līdz Loriēnai.
Un viens, šitādas acis blisinādams, rāpās augšā uz plātni, kur tonakt gulējām. Arī Haldirs viņu redzēja. Un atminies, ko stāstīja elfi, kas bija sūtīti izgainlt orku pulku?
—Atminos, — Sems novilka. — Un atminos vēl ko citu. Man galīgi nepatīk šito iedomāties, bet tagadiņ, kad visu pārlieku un atminos vēl to, ko stāstīja Bilbo kungs un citi, es, man rādās, it labi varu uzminēt, kā šitam nejaucēnam vārdā. Vai tik nebūs Gollums, ko?
—Nūja. Es tā spriežu jau labu laiku, — Frodo nopūtās. — Kopš tās nakts, ko pārlaidām uz plātņa. Manuprāt, viņš bija nobēdzi- nājies Morijā un tur mūs arī uzoda. Bet cerēju, ka Loriēnā noslēpsimies un tikmēr viņš pēdas pazaudēs. Tas nabags laikam būs slapstījies pa Sudrabdzīslas biezokņiem, gaidīdams, kad līdīsim laukā.
—Laikam gan, — Sems piekrita. — Un mums der drusku vairāk piesargāties, citādi kādunakt pamodlsimies, samanīdami, ka šis jau gramstās mums ap rīkli. Ja vispār acis atvērsim. Tak kālab es šito saku — Nerimša un pārējie lai šonakt guļ, kā ierasts. Es pastāvēšu uz vakts. Nosnaudīšos pa dienu — tik un tā tupu kā maišelis.
— Lai būtu maišelis, — Frodo pasmaidīja, — tikai maišelim vienā galā acis. Labi, pasargā, tikai sargāsim uz pusēm. Pret ritu, ja tiktāl viss būs mierīgi, apsoli mani pamodināt.
Frodo pamodas melnā tumsā, juzdams, ka Sems viņu purina. — Kauna lieta raut jūs augšā, — Sems čukstēja, — tak pats tā vēlējāt. Tiktāl viss itin klusu, tik pirms laiciņa dzirdēju kaut ko noplunkšķam un nošņākuļojam, tak ko visu upē nedzirdēsi, kad laukā nakts.
Sems apgūlās, bet Frodo uzrāvās sēdus un, ievīstījies segā, kluknēja, ar miegu kaudamies. Aizritēja sazin cik ilgs laiks, un viss bija mierīgi. Frodo jau sāka cīnīties ar kārdinājumu likties uz auss, kad pie vienas no pietauvotajām laiviņām piepeldēja tikko samanāms melnums. No ūdens izšāvās bālgana roka un pieķērās pie laivas apmales, iedegās divas saltas acis, ieskatījās laiviņā un tad pagriezās pret Frodo, kas sēdēja uz sērltes. Acis vīdēja vien trīs četru soļu atstatumā, un Frodo sadzirdēja klusu šņākoņu. Pietrūcies kājās, viņš izrāva no maksts Dzeloni un stingri vērās acīm pretī. Tās acumirklī apdzisa. Atskanēja šņāciens, plunkšķis, un lejup pa straumi aizšāvās tāds kā melns baļķēns, tūliņ sakusdams ar tumsu. Aragorns miegā sagrozījās, apvēlās uz muguras un pietrūkās sēdus.
— Kas tur ir? — viņš satraukti iečukstējās, pielēcis kājās un piesteidzies līdzās Frodo. — Miegā kaut ko samanīju. Kālab esi izrāvis zobenu?
— Gollums, — Frodo atčukstēja. — Vismaz man tā likās.
— A, tātad par mūsu sīko ķepaini jau zini, — Aragorns noteica. — Viņš mums ļepatoja nopakaļ jau Morijā un neatstājās līdz pat Nimrodelei. Kopš iekāpām laivās, šis iras nopakaļ, uz baļķa braukdams. Nakti reizi vai divas raudzīju viņu notvert, bet šis ir veikls kā lapsa un glums kā zutis. Cerēju, ka tagad, kad braucam pa upi, viņš atpaliks, bet kas to deva — te šis jūtas kā zivs ūdenī. Rīt mums jāmēģina airēties ātrāk. Tagad liecies gulēt, es pastāvēšu sardzē līdz rītam. Kaut es to nekrietneli varētu dabūt rokā — šis varētu lieti noderēt. Bet ja ne, mums jāmēģina panākt, lai šis atpaliek. Viņš ir gauži bīstams — gan pats pa nakts tumsu var mesties pie rīkles, gan uzvedināt ienaidniekus mums uz pēdām.
Tonakt no Golluma vairs nebija ne miņas. Visi bija modri un turēja acis vaļā, bet turpmāk neviens vairs nekur nemanīja pazibam pat viņa ēnu. Ja viņš joprojām sekoja, acīmredzot darīja to gaužām piesardzīgi un viltīgi. Aragorns tagad lika visiem irties, cik spēka, un krasti garām slīdēja ātrāk, tikai lielākoties nesaskatāmi, jo īrās viņi tumsas aizsegā un gulēja pa gaismu, noslēpušies, kā nu mācēdami. Tā, ceļā neko īpašu nepieredzējuši, viņi brauca arvien tālāk, līdz pienāca septītā diena.
Laiks joprojām bija apmācies, un pūta austrenis, bet, vakaram satumstot, debesis rietumu pamalē noskaidrojās, un zem pelēkajiem mākoņu blāķiem atspīdēja iedzeltena un bālgani zaļa vizma. Tad tālīnie ezeri iemirdzējās jauna meness gaismā. Sems turp vērās, pieri raukdams.
Nākamajā dienā apkaime abpus upei strauji pārvērtās. Abi krasti cēlās uz augšu, tagad klinšaini un akmeņaini. Necik ilgi, sākās kalni, un gan vienā, gan otrā pusē kraujie krasti pārklājās ar mežrozīšu un dzeloņplūmju brikšņiem, kazenājiem un vīte- ņiem. Tālāk vīdēja apdrupušas klintis un pelēki, laika zoba sagrauzti akmens stabi, noauguši ar efejām, bet aiz tiem — vēl augstākas kores, klātas ar vēja aplauzītām un izpluinltām eglēm. Tuvojās pelēkie Emonmuīlu kalni, Tukšaines dienvidu robeža.
Klintis un kraujās trokšņoja putnu bari, kas augu dienu riņķoja augstu palsajās debesis. Kad viņi todien iekārtojās uz gulēšanu, Aragorns raizīgi vērās augšup, prātodams, vai Gollums jau nav pastradājis kādu negantību un palaidis ziņu, kurp viņi dodas un kur atrodami. Vēlāk, kad saule jau rietēja un Pulks atkal posās ceļā, viņš pie dziestošās pamales samanīja melnu plankumiņu — palielu putnu, kas, mezdams lokus, šāvās arvien lejāk un tālāk uz dienvidiem.
—Legolas, kas tas ir? — Aragorns uzrunāja elfu, norādīdams uz ziemeļiem. — Es teiktu, ka ērglis.
—Jā, — elfs atsaucās. — Ērglis izlidojis medībās. Diez ko tas nozīmē? No kalniem, kur tie mīt, še tālu.
— Tālāk dosimies tikai kārtīgā tumsā. Drīzāk ne, — Aragorns nolēma.
Ceļā viņi bija jau astoto dienu. Apkārt valdīja klusums, drēgnais austrenis bija pierimis pavisam. Plānais mēness sirpitis ātri vien noslīka vakarblāzmā, bet debesis virs galvas bija skaidras, un, lai arī tālu dienvidos blāvi gaismojās mākoņu blāķi, rietumos zvaigznes mirdzēja tīras un spožas.
— Braucam! — Aragorns sacīja. — Raudzīsim pievārēt vēl kādu gabalu. Šo apkaimi es vairs tik labi nepazīstu, jo no šejienes lidz Sarnas krācēm upi vēl nekad neesmu izbraucis. Bet, ja lēšu pareizi, priekšā vēl daudzas jūdzes. Taču piesargāties der arī tagad, jo te upē netrūkst ne klinšu, ne sēkļu. Turēsim acis vaļā, un par daudz ātri irties nevajag.
Sems, kas tika izraudzīts par ceļa izlūkotāju, tupēja pirmās laivas priekšgalā un cieši blenza tumsā. Nakts bija melna, taču zvaigznes virs galvas dega neparasti košas, un Anduīnas dzelmi klāja ņirboša vizma. Tuvojās pusnakts, un visi jau labu laiku bija braukuši, vien straumes nesti, airus gandrīz nelikdami lietā, kad Sems brīdinoši iesaucās. Turpat, pāris soļu tālāk, priekšā iznira melni blāķi, ap kuriem krākdami burbuļoja viļņi. Straume šāvās tiem garām pa kreisi, gar austrumkrastu, un, brāzdamies tai līdzi, visi turpat degungalā ieraudzīja nosmailinātas klintis, saspraustas upes vidū kā zobu rindu, kam Anduīna gāzās cauri, sakuldamās putās. Laiviņas sasitās kopā.
—Aragorn! — iesaucās Boromirs, no trieciena salīgodamies.
—Tas ir neprāts! Nakts tumsā līst Sarnas krācēs, kur ari pa dienas gaismu neviena laiva nav vesela tikusi cauri!
— Atpakaļ! Atpakaļ! — Aragorns iekliedzās. — Griezieties apkārt! Grieziet laivas apkārt, ja varat! — Un viņš iegrūda airi straumē, raudzīdams laivu apturēt un pagriezties atpakaļ.
— Būšu kļūdījies aplēsēs, — viņš nomurmināja uz Frodo pusi.
— Man nebija ne jausmas, ka esam jau tik tālu. Anduīna plūst ātrāk, nekā biju iedomājies. Sarnas krāces jau klāt.
Ar mokām novaldījuši laivas, viņi pēdīgi pagrieza tās pret straumi, bet iesākumā, lai ari Irās, cik spēka, uz priekšu netika teju nemaz, turklāt upe laivas spītīgi rāva aizvien tuvāk aus- trumkrastam, kas nakts tumsā vidēja melns un draudīgs.
— Airējiet reizē! Visi! — Boromirs iekliedzās. — Citādi uzsē- dīsimies uz sēkļa! — Un Frodo dzirdēja nošņirkstam klinti pret laiviņas dibenu.
Tieši tobrīd iedžinkstējās loku stiegras, pāri galvai nospin- dza bultas, un daža laba ari izrādījās trāpīgu roku šauta. Viena atsitās Frodo starp lāpstiņām, un viņš iekliegdamies paklupa, izlaizdams airi no rokām, taču bruņukreklam bulta cauri netika un nokrita turpat laivas dibenā. Otra caururba Aragorna kapuci, bet trešā trīsēja, ieurbusies otrās laiviņas apmalē, turpat līdzās Merija plaukstai. Sems, ieblenzis tumsā, tā kā samanīja pa garajām oļu sērēm pie austrumkrasta skraidelējam melnus stāvus. Tie bija pavisam tuvu.
— Irčil — Legolass iekliedzās, nevilšus atminējies dzimto mēli.
— Orki! — piebalsoja Gimlins.
— Golluma pirksts, lieku galvu ķīlā, — Sems nosodījās. — Un vietiņa laba, neko teikt. Upe pati grūž mūs šiem ķetnās!
Visi, pat Sems, sagrāba airus un Irās, cik jaudas, kuru katru bridi gaidīdami melnspalvotas bultas dzēlienu. Šautras spindzēja kā negudras, aizšaudamās pāri galvai vai sakrizdamas turpat straumē, taču trāpīt neviena vairs netrāpīja. Tumšs gan bija, taču orki nakti redzēja labi, un ar zvaigžņu gaismu pilnīgi pietika, lai viņi pretiniekiem varētu sagādāt gana lielas nepatikšanas, bet ceļiniekus no Mordoras strēlnieku ļaunprātības sargāja Loriēnas pelēkie apmetņi un elfu laivu sudrabainie dēļi.
Laiviņas palēnām cīnījās pret straumi. Tumsā bija grūti noteikt, vai tās maz kustas uz priekšu, taču ūdens virpulis pamazām negribīgi atslāba, un austrumkrasts atkāpās, līdz vairs nebija saskatāms. Pēdīgi laivas atkal bija upes vidu, labu gabalu projām no draudīgajām klintīm, un visi, irdamies, cik speķa, stūmās tuvāk rietumkrastam. Tikuši zem krūmiem noaugušas pārkares, viņi apstājās, lai atelstos.
Nolicis airi, Legolass paņēma savu Loriēnas loku, izlēca krastā un pagājās pāris soļu tālāk. Uzvilcis stiegru, viņš notēmēja bultu pret tālīno, tumsā slīgstošo austrumkrastu. Bulta aizšāvās dziedādama, un viņā krastā atskanēja piesmakuši brēcieni, bet saredzams gan nekas nebija.
Frodo raudzījās uz slaiko elfu, kas, mērķi izraudzīdamies, pētoši vērās tumsā. Legolasa galva vidēja pret bezdibenlgajām debesim, to rotāja zvaigžņu staru vainags. Bet no dienvidiem, snaikstldami garus pirkstus, itin kā izlūkodami ceļu, cēlās milzīgi, melni mākoņi. Piepeši uzvilnīja šausmas.
— Elbercth Gilthoniell — paskatījies augšup, izdvesa Legolass. Tajā pašā mirkli no mākoņu blāķa nošķīrās melnums — kā mākonis, tomēr ne gluži, jo slīdēja daudz ātrāk un aizvien tuvāk, aprīdams ik sīkāko gaismas stariņu. Pēc brīža tas jau izskatījās pēc spārnota neradījuma, kas šķita no piķa melnas tumsas darināts. No otra krasta pāri ūdenim atvēlās rejošas gaviles. Frodo samanīja caur dzīslām izšaujamies stindzinošu saltumu, kas aizlavījās līdz pat sirdij, un plecā, sen aizdzijušajā brūcē, iedzēla itin kā ledaina lāsteka. Viņš nevilšus ierāva galvu plecos, ilgodamies kur noslēpties.
Piepeši iedziedājās Loriēnas loks. Elfu stiegra bultu aizšāva nakti kā zibens strēli. Frodo pašķielēja uz debesīm. Spārnotais mākonis, nolaidies jau tepat virs galvas, salīgojās un noraustījās. Atskanēja spalgs ķērciens, un melnums, gāzdamies lejup, pazuda upes austrumkrasta tumsā. Debesis atkal noskaidrojās. Tālē tumsu pieskandināja lamas un gaudas, līdz viss noklusa. No austrumiem tonakt pāri upei vairs neatlidoja neviena šautra un ne mazākais troksnītis.
Aragorns lika visiem pairties vēl augstāk pret straumi. Kādu bridi stūmušies gar krastu, viņi uzgāja nelielu, seklu līcīti, kur pašā ūdensmalā auga pāris nolikušu koku, bet mazliet tālāk slējās stāva klints krauja. Tur viņi nosprieda palikt līdz rītausmai, jo šonakt doties tālāk nebija vērts pat mēģināt. Viņi nakšņoja tāpat, ne naktsmītni ierīkojuši, ne uguni kūruši, un gulēja, saritinājušies laivās, iepriekš tās sagrūduši vienkopus un kārtīgi pietauvojuši.
— Lai slavēts Galadriēlas loks, un lai slava Legolasa skadra- jai acij un drošajai rokai! — noteica Gimlins, lembu košļādams. — Tas nu gan bija varens šāviens, mans draugs!
— Tikai kurš pateiks, ko tas ķēra? — Legolass atsaucās.
— Es ne, — Gimlins sacīja. — Vien nopriecājos, ka tas nedabūja pielīst klāt. Tīri bail sametās. Sazin kālab tūliņ atmiņā atausa Morijas Tumsa — Balrogs, — rūķis čukstus piebilda.
— Balrogs tas nebija, — ierunājās Frodo, joprojām trīcēdams ledainā saltuma skavās. — No Balroga nenāk tik stindzinoša dvaša. Manuprāt, tas bija… — Viņš apklusa.
— Nu? Kas? — dedzīgi ieprasījās Boromirs, pārliecies pār savas laivas malu, it kā pūlēdamies ieskatīties Frodo sejā.
— Manuprāt… Nē, neteikšu, — Frodo izgrūda. — Lai kas tas bija, orki rādījās pagalam vīlušies, kad Legolass viņu notrieca.
—Tā izklausījās, — Aragorns piekrita. — Tikai kur viņi tagad, cik daudz un ko nu iesāks, mēs nezinām. Šonakt gulēt nedrīkstam! Pagaidām mūs slēpj tumsa. Bet ko nesīs diena — kas to lai zina! Turiet ieročus pa tvērienam!
Sems sēdēja, bungodams pa zobena spalu, it kā klusībā kaut ko skaitītu uz pirkstiem, un vērās debesīs. — Nu gan joki, — viņš noburkšķēja. — Tukšainē tak mēness tas pats, kas Dalienā, — kā citādi? Tā ka vienādi vai otrādi: vai nu šim kas sagriezies šķērsām, vai man pašam prātiņš aizgājis šķībi greizi. Atminaties, Frodo kungs, kad kokā gulējām? Tad tak mēness auga augumā — līdz pilnam, lēšu, knapi nedēļa bij atlikusi. Un nu mēs nedēļu vizināmies pa upi, kad šis — cibric! — pavisam jauns uzlec debesis plāniņš kā nošķērēts nadziņš, itin kā pie elfiem mēs nemaz ar' nebūtu kavējušies! Tris naktis es atceros riktīgi, un bija tak vēl, tik vesels mēnesis nekādi nesanāk, kaut es izputētu! Tīri jādomā, ka tur dienām nemaz nav skaita.
—Varbūt tā ari ir, — Frodo atsaucās. — Tur mēs varbūt bijām ietikuši laikā, kas citur sen jau pagājis. Manuprāt, vien tad, kad Sudrabdzlsla mūs iznesa Andulnā, mēs atgriezāmies laikā, kas mirstīgajai pasaulei plūst pāri līdz jūrai. Un, ja tā padomā, Karasgaladonā nekāda mēness pie debesim nemaz nebija — ne veca, ne jauna. Vien nakti spīdēja zvaigznes un dienā — saule.
Savā laiviņā sakustējās Legolass. — Nekā, — viņš ierunājās. — Laiks nekur nav apturams, tikai vienuviet viss mainās un aug ātrāk, bet cituviet — lēnāk. Elfiem ir tā, ka pasaule mainās acu priekšā gan vienādi, gan otrādi. Milzu ātrumā tā mainās tāpēc, ka viņi paši paliek, kādi bijuši, noraudzldamies, kā viss pārvēršas līdz nepazīšanai, un tālab skumst. Bet lēnām tāpēc, ka paši viņi gadus neskaita. Skrejošie gadalaiki viņiem ir vien sīki vilnīši, bezgala plašā jūrā aizvien vieni un tie paši. Tomēr visam, kas zem saules, lemts reiz iznīkt un rast galu.
— Bet Loriēnā nenīkst nekas, un ja arī gals tuvojas, tad lēnītiņām, — Frodo iebilda. — Tur visu sargā ķēniņienes spēks. Bezgala gari rit acumirkļi Karasgaladonā, kur Galadriēla mīt ar Elfu gredzenu pirkstā.
— Aiz Loriēnas robežām to nedrīkst zināt neviens, — brīdinoši iesaucās Aragorns. — Pat es ne. Vairs ne vārda! Bet tā nu ir, Sem — tajā valstībā ar laika rēķiniem viss var noiet greizi. Tur laiks aizskrēja joņiem — gan mums, gan elfiem. Ārpasaulē mēness sadila, pazuda, uzlēca jauns un sadila vēlreiz, kamēr Loriēnā kavējāmies. Un vakar atkal parādījās jauns. Ziema jau teju galā. Nāk pavasaris, un cerību maz.
Nakts pagāja klusi un mierīgi. Upes otrā krastā vairs nebija dzirdamas ne klaigas, ne saucieni. Strauji mainījās laiks. No dienvidiem bija atpeldējuši lieli, zemi mākoņi, piesūkušies ar jūras valgmi, un gaiss zem tiem sablīvējās silts un spiedīgs. Bezvēja klusumā upe krācēs itin kā mutuļoja daudz skaļāk un tuvāk. Koku zari piesūcās ar valgmi un sāka birdināt smagas ūdens lāses.
Rītausma pasauli ieraudzīja miglā tītu un noraudājušos. Dienas gaisma atausa palsa un skopa, nebija ne saules, ne ēnu. Pāri Andulnai gulās dūmakas aizkars, un gar viņu krastu vēlās balti miglas vāli, aizsegdami skatu.
— Migla man riebj, — Sems sacīja, — bet šitai nav ne vainas. Tagadiņ varbūt tiksim prom tā, ka tie nolāpītie goblini ij ne acu nepamirkšķinās.
— Varbūt, — piekrita Aragorns, — tikai, kamēr migla drusku nepacelsies, mēs paši nevarēsim atrast ceļu. Bet ceļš jāsameklē, citādi Sarnas krācēm garām netiksim un līdz Emonmuīliem tāpat.
— Nesaprotu, kālab mums jālaužas pāri krācēm un jāairējas vēl tālāk, — Boromirs ieteicās. — Emonmuīli, rau, tepat degungalā, tālab der atstāt tās elfu čaumaliņas tepat un griezties uz rietumiem un dienvidiem, līdz Entavai, tad — pāri, un tur jau mana zeme ar roku sasniedzama.
— Tiesa gan, — Aragorns atsaucās, — ja mūsu ceļš ved uz Minastirītu. Tikai par to mēs vēl neesam vienojušies. Un var gadīties, ka turp doties ir bīstamāk, nekā varētu domāt. Entavas ieleja ir zema un pārpurvojusies, un kājāmgājējam, kam vēl nasta plecos, migla ir nāvīgs ienaidnieks. Manuprāt, mums jābrauc pa Andulnu, cik tālu vien iespējams. Upe vismaz neaizvedīs neceļos.
— Bet austrumkrastu apsēdis Naidnieks, — Boromirs iebilda.
— Un, pat ja tiksiet cauri Argonatas vārtiem un sveiki un veseli nonāksiet līdz Kramaklintij, ko pēc tam? Metlsieties lejā kopā ar ūdenskritumu, un tālāk bridlsiet akačos?
— Nē! — Aragorns noskaldīja. — Pie Raurosa kāpsim krastā un laivas pa seno ceļu nonesīsim lejā nēšus, bet tad brauksim tālāk. Nezini, Boromir, vai ari negribi atminēties senķēniņu laikos izbūvētās Ziemeļkāpnes un Amonhenu kalna galā? Vismaz man prātā uzkāpt turp, iekams izlemju, ko iesākt tālāk. Varbūt tur ieraudzīsim kādu zīmi, kas norādīs pareizo ceļu.
Boromirs ilgi raudzīja viņu pierunāt, bet pēdīgi piekāpās, kolīdz atskārta, ka Frodo nepārprotami dosies līdzi Aragornam.
— Minastirītas viri nemēdz draugus atstāt nelaimē, — viņš noteica, — un es jums vēl lieti noderēšu, ja tomēr tiksit līdz Kramaklintij. Līdz augstajai salai iešu līdzi, bet tālāk — ne soli. Tur griezīšos uz māju pusi — viens, ja izrādīsies, ka neesmu pelnījis ceļabiedrus.
Migla lēnām cēlās augstāk. Visi vienojās, ka Aragorns un Legolass paiesies pa krastu, kamēr pārējie paliks laiva-.
Aragorns cerēja uziet kādu taku, pa kuru varētu laivas un mantas aiznest līdz vietai, kur straume atkal top rāmāka.
— Var jau būt, ka elfu laivas nav nogremdējamas, — viņš teica, — bet tas nenozīmē, ka viņpus krācēm vēl būsim dzīvajos. Līdz šim tas nevienam vēl nav izdevies. Gondorieši še ceļus nebūvēja, jo pat Dienvidvalsts ziedu laikos viņu robežas nesniedzās šaipus Emonmuīliem. Taču rietumkrastā savulaik bija iestaigāta taka, ja vien spēšu to uzmeklēt. Aizaugusi nevarētu būt, jo vēl pirms pāris gadiem, iekams uzklīda Mordoras orki, pa Andulnu no Tukšaines uz Osgiliatu brauca laivinieki.
— Galā gan ticis vien retais, — norūca Boromirs. — Un orki siro pa austrumkrastu. Tālāk ceļš ar katru jūdzi top arvien bīstamāks, pat ja taku patiesi uziesi.
— Uz dienvidiem drošu ceļu nav, — Aragorns atteica. — Gaidiet līdz vakaram. Ja neatgriežamies, zināsiet, ka mūs piemeklējusi nelaime. Tad izraugieties jaunu vadoni un dodieties tālāk, kurp nu nospriedīsit.
Frodo ar smagu sirdi noraudzījās, kā Aragorns un Legolass uzrāpjas stāvajā kraujā un ienirst baltajā miglā, tomēr viņš raizējās velti. Nepagāja ne divas trīs stundas, un vēl ne pusdienlaiks nebija klāt, kad abi izlūki no miglas atkal iznira.
— Labas ziņas, — Aragorns pavēstīja, nokāpis upmalā. — Taka ir un ved uz piestātni, kas itin labi saglabājusies. Nav tālu — krāces sākas nieka pusjūdzi lejāk un stiepjas kādu jūdzi garas, ne vairāk. Tur straume atkal pierimst, lai gan vien drusku. Visgrūtāk būs uzdabūt laivas un mantas līdz takai. Kur tā ir, mēs zinām, bet no krasta līdz turienei ir ne mazāk par ceturtdaļ- jūdzi, un taka ved gar klints sienu. Ziemeļu piestātni neatradām. Ja tā vēl stāv, droši vien vakarnakt pabraucām garām. Varētu mēģināt paairēties augstāk, bet nezinu, vai miglā ieraudzīsim. Man rādās, labāk būs, ja rāpsimies augšā tepat, kā nu mācēdami.
—Tas nenāktos viegli, pat ja mēs te visi būtu cilvēki, — ieteicās Boromirs.
— Kadi nu esam, tādi esam un mēģināsim, — Aragorns sacīja.
— Skaidrs, ka mēģināsim gan! — iesaucās Gimlins. — Cilvēks, Boromira kungs, lai soļo kā soļodams, tomēr grūtā ceļā paliks iepakaļ rūķim, kam vēl nasta mugurā, divkārt smagāka par pašu!
Darbs patiešām izrādījās grūts, tomēr galu galā paveicams. Vispirms no laivām vajadzēja izkraut visas mantas un uzstiept stāvajā krastā, kur zeme bija līdzenāka. Tad viņi izvilka no ūdens laivas un uzdabūja tās augšā, kraujas korē. Laiviņas bija daudz vieglākas, nekā iesākumā likās. No kāda elfu zemes koka tās bija darinātas, nezināja teikt pat Legolass, bet koksne bija varen izturīga, tomēr neparasti viegla. Tur, kur pamats zem kājām bija līdzens, savu laivu it viegli divatā varēja panest pat Pīns ar Meriju. Taču, lai aizstieptu laivas līdz takai, bija vajadzīgs divu cilvēku spēks, jo turp nācās kāpt augšup pa nogāzi, kur slējās kaļķakmens klintsbluķi, ik uz soļa uzglunēja ar nezālēm un krūmiem aizaugušas bedres un kraujas, gar drānām ķerstījās kazenāji un vietumis zem kājām šļakstēja dūkstis, ko baroja tērcītes, meklēdamas ceļu uz upi.
Aragorns un Boromirs pa vienai aizstiepa visas trīs laivas, bet pārējie kārpījās nopakaļ, apkrāvušies ar mantu maisiem. Pēdīgi viss bija uznests līdz takai. Tālāk visi gāja pulkā un iešana vedās vieglāk — ceļu šur un tur aizšķērsoja vien mežrožu dzelk- šņotie zari un uz takas sabiruši akmeņi. Apdrupušajās klintīs aizvien vēl karājās miglas lēveri, un aiz miglas aizkara slēpās arī Anduīna, lejā dārdēdama un putodama pāri Sarnas krācēm. Ceļu līdz dienvidu piestātnei viņi dabūja mērot divreiz, kamēr viss bija laimīgi aizgādāts galā.
Tur taka, atkal pacirtusies pret krastmalu, lēzeni skrēja lejā pie sekla līcīša, ko itin kā bija izrakuši pati upe, brāzdamās ap pazemu klinti, kas slējās krāču lejasgalā. Tālāk krastā spēji izauga pelēks klints mūris, .un kajniekam tur ceļa vairs nebija.
īsā pēcpusdiena jau bija galā, un savilkās pelēcīga krēsla. Viņi sēdēja upmalā, klausīdamies miglā ieslēpto krāču mutu- ļošanā un dārdos. Visus māca gurdums un miegs, un prāts bija tikpat nomākts un drūms kā dziestošā diena.
— Te nu mēs esam, — ierunājās Boromirs, — un še mums nāksies pārlaist vēl vienu nakti. Un, pat ja Aragorns domā Argonatas vārtiem braukt cauri pa tumsu, neatpūtušies mēs to nepaveiksim, jo visi esam pārāk nokausēti — skaidrs, izņemot mūsu sīksto rūķi.
Gimlins neko neatbildēja, jo sēdēdams bija iesnaudies.
—Darīsim tā — tagad atpūtīsimies, cik krietni vien varēdami, — Aragorns sacīja. — Rīt, gribi negribi, nāksies braukt pa gaismu. Ja laiks piepeši atkal nemainīsies un mūs nepievils, varam cerēt izsprukt tā, ka no austrumkrasta neviens mūs pat nepamanīs. Bet sardzē šonakt stāvēsim pa pāriem: trīs stundas miega, viena — sardzē.
Ļaunākais, kas tonakt notika, bija lietutiņš stundu pirms ausmas. Kolīdz atausa rīts, viņi devās ceļā. Migla palēnām sāka izklīst. Laivas visi vadīja, turēdamies pie rietumkrasta, kur, dūmakā tīdamās, aizvien augstāk kā rēgains, nelīdzens mūris slējās klintis, varenās akmens kājas mērkdamas putainajā straumē. Pusdienlaiks vēl nebija klāt, kad mākoņi noslīga vēl zemāk un sākās spēcīgs lietus. Pārseguši laiviņas ar ādas pārvalkiem, lai tās nepielitu pilnas, viņi laidās tālāk, taustīdamies kā neredzīgie, jo skatu pilnīgi aizklāja pelēkais lietus aizkars.
Taču lietus drīz mitējās. Debesis palēnām kļuva gaišākas, mākoņi piepeši pašķirās un, saplīsuši skrandās, aizlīda uz ziemeļiem, uz Anduīnas augšteci. Migla pazuda kā nebijusi. Acu priekšā atklājās plata aiza, kuras augstajās klints sienās šur tur, plaisās iesakņojies, sīksti turējās dažs nīkulīgs kociņš. Jo tālāk, jo krasti aizvien ciešāk spiedās kopā, un Anduina brāzās aizvien straujāka. Tagad vairs nebija ko cerēt ne apstāties, ne pagriezties atpakaļ, lai priekšā vai bezdibenis. Virs galvas vīdēja bāli zila debesu josliņa, visapkārt melna putoja upe, bet priekšā, aizklādami sauli, kā vienlaidus mūris slējās Emonmullu kalni.
Tālē Frodo samanīja tuvojamies divas kailas milzu klintis, kas kā nosmailināti stabi vidēja upei abos krastos. Tās stāvēja teju līdzās, un upe brāzās abām pa vidu, raudama laivas līdzi.
— Rau, kur Argonata — Ķēniņu stabi! — Aragorns iesaucās. — Drīz būsim garām. Turieties cits aiz cita un tik tālu, cik iespējams! Un upes vidū!
Stabi izslējās augumā, it kā sveicinādami pieceldamies kājās. Frodo nosprieda, ka tie līdzinās pelēkiem milžiem — klusējošiem, tomēr apslēpta spēka pilniem. Un tad viņš ieraudzīja, ka klintis patiesi ir neatminamos laikos mitušu meistaru roku apdarinātas, un, lai ari neskaitāmus gadsimtus saules un vēju ārdītas, vēl aizvien nebija zaudējušas lidzību tēliem, kuros reiz izkaltas. Uz dziļajā straumē guldītiem vareniem bluķiem stāvēja divi milzīgi akmens ķēniņi, pusdrupušās acis un saplaisājušās pieres pavērsuši pret ziemeļiem. Kreisā delna abiem brīdinoši slējās augšup, labajā bija cieši satverts cirvis, bet galvā — laika zoba saārdīta bruņcepure un kronis. Viņi slējās vareni un majestātiski, mēmi sargadami ķēniņvalsti, kas nogrimusi sensenos aizlaikos. Bijībā un bailēs Frodo ierāva galvu plecos un aizmiedza acis, neiedrošinādamies uzlūkot milžus, kas neatvairāmi slīdēja aizvien tuvāk un tuvāk. Pat Boromirs nolieca galvu, kad nevaldāmā straume trauslās laiviņas kā sausas lapas ierāva Nūmenoras sargu milzu ēnas pustumsā, Vārtu melnajā bezdibenī.
Draudīgās, kailās klintis abās pusēs izslējās līdz padebešiem. Tikko saskatāmā debesu svītriņa vīdēja galvu reibinošā augstumā. Melno ūdeņu dārdoņa daudzkārt atbalsojās aizas sienās, un visapkārt auroja vējš. Sakņupis uz ceļiem, Frodo dzirdēja laivas priekšgalā klusiņām vaimanājam Semu: — Dieniņ manu! Šito šausmu vietu! Lai tik es dzīvs tieku laukā uz cietas zemes — nemūžam vairs ij ne lāmiņā pēdas nemērkšu, kur nu vēl upē!
— Nebīsties! — aiz muguras atskanēja svešāda balss, un Frodo pagriezies ieraudzīja Nerimšu, tikai pavisam citādu, jo no visos vējos rūdītā Pēddziņa tur vairs nebija ne vēsts. Lepns un stalts sēdēja Aragorns, Aratorna dēls, ar drošu roku vadīdams laivu, apmetņa kapuci atsviedis uz muguras, un viņa tumšie mati plandījās vējā, un acīs viņam dega gaiša guns — ķēniņš no trimdas atgriezās sentēvu zemē.
— Nebīstieties! — viņš uzsauca. — Tik sen jau esmu ilgojies savām acīm ieraudzīt še slejamies Isildura un Anariona līdziniekus! Pie viņu kājām Klesāram — Elfu Akmenim, Aratorna dēlam no Isildura dēla un Elendila mantinieka Valandila nama — nav jābīstas nenieka!
Tad Aragorna skats satumsa, un viņš pie sevis ierunājās: — Kaut Gendalfs būtu še! Cik gauži man sirds ilgojas pēc Minasanoras un manas pilsētas mūriem! Bet kurp man doties tagad?
Vārtu aiza bija gara un tumša, apdullinoši kauca vējš, dārdēja straume, klintīs sitās un dunēja atbalss. Straume meta loku uz rietumiem, tā ka iesākumā priekšā vidēja vien melna tumsa, bet tad Frodo tālē ieraudzīja paspīdam šauru, stāvu svītru, kas tuvodamās auga aizvien platāka un tuvojās milzu ātrumā, tā ka, necik ilgi, laivas ar joni izšāvās žilbinoši spožā dienas gaismā.
Skaidrajās, plašajās debesis šalkoja vējš un spīdēja pēcpusdienas saule. Klintis iesprostotie ūdeņi izbrāzās garā, ieapaļā ezerā, pelēkbaltajā Nenhidoelā. Tam apkārt slējās stāvi, sirmi kalni. Nogāzes tiem bija kokiem apaugušas, bet virsotnes pavisam kailas, saulē salti zvīļodamas. Pašā dienvidgalā vidēja trīs augstas smailes, vidējā bija pakāpusies tuvāk un no abām pārējām stāvēja atstatu kā Anduīnas brāzmainajās, mirdzošajās skavās iekritusi sala. Vējš šurp nesa tālīnu, apslāpētu dārdoņu, it kā pie pamales tur plosītos negaiss.
— Verieties! Tolbrandira! — Aragorns iesaucās, norādīdams uz dienvidu smaili. — Pa kreisi slejas Amonlāvs, bet pa labi — Amonhens, Skaņu un Skatu kalni. Senķēniņu laikos tur bija ierīkoti sardzes cietokšņi. Bet uz Tolbrandiras, kā stāsta, kāju nekad neesot spēris nedz cilvēks, nedz zvērs. Lidz tumsai būsim tur klāt. Es jau dzirdu mūžseno Raurosa balsi.
Visi maķenīt atvilka elpu, ļaudami, lai laivas nes straume, kas plūda ezeram cauri, un, drusku ko ieēduši, ķērās pie airiem, lai ašāk tiktu uz priekšu. Rietumpuses krasta klintis iegrima ēnā, un saule iegailējās apaļa un sarkana. Debesis šur tur iedegās pa nespodrai zvaigznītei. Trīs smailes, mijkrēsli tidamās, satumsa un nomelnēja acu priekšā. Rauross dārdēja arvien skaļāk. Straumei pāri jau klājās nakts, kad viņi pēdīgi aizirās līdz kalnu pakājei.
Ceļa desmitā diena bija galā. Tukšaines plašumi tagad pletās aiz muguras. Nu vajadzēja izlemt, kurp doties tālāk — uz rietumiem vai austrumiem. Klāt bija ceļa pēdējais posms.