Aragorns airēja pa klints salas labo pusi. Rietumkrastā, kas slēpās Tolbrandiras ēnā, no udensmalas līdz Amonhena pakājei stiepās lēzena, ar zāli klāta nogāze, kas, sliedamās augstāk, bija kokiem apaugusi, un mežs pletās vēl tālāk uz rietumiem, izlocīdamies līdzi ezera krastam. Lejup urdza strautiņš, ar valgmi barodams upmalas zāli.
— Te pārlaidīsim nakti, — Aragorns sacīja. — Tā ir Atspirgas pļava — skaista tā kādreiz zaļoja vasarā. Cerēsim, ka ļaunums šeit vēl nav iezīdies.
Izvilkuši laivas krastmalas zālē, viņi turpat līdzās iekārtojās uz naktsguļu. Cits pēc cita viņi sēdēja sardzē, bet nekādas briesmas nemanīja. Ja Gollums bija pamanījies neatpalikt, acīs viņš nerādījās un nesacēla ne mazāko troksnīti. Tomēr Aragorns gulēja nemierīgi, līdz pēdīgi pret 'rītu pietrūkās no miega un piebiedrojās Frodo, kas tobrīd stāvēja sardzē.
—Kamdēļ neguli? — Frodo ieprasījās. — Tagad nav tava kārta.
— Nezinu, — tas atsacīja. — Miegā nomanīju savelkamies tumsu un briesmas. Tev derētu izvilkt zobenu no maksts.
— Kāpēc? — Frodo iztrūkās. — Kāds lavās klāt?
— Palūkosimies, ko rādīs Dzelonis, — Aragorns noteica.
Frodo izvilka elfu zobenu un sabijies ieraudzīja asmens malas neskaidri iespīgojamies. — Orki! — viņš nočukstēja. — Gan labā gabalā, tomēr ne gana tālu.
— Tā jau man likās, — Aragorns sacīja. — Bet varbūt viņi siro pa upes otru krastu. Dzelonis nespīd necik spoži, un var gadīties, ka vēsta vien par Mordoras spiegiem, kas lodā pa Amonlāva nogāzēm. Amonhenā orki nemūžam vēl nav redzēti. Tomēr kas zina — tumsa sabiezējusi, un Minastirlta vairs nestāv stipra un nesatricināma, sargādama Anduīnas ūdensceļus. Rit mums der acis turēt vaļā.
Diena atausa, it kā vēstīdama par tālīnu ugunsgrēku. Austrumu pamalē mākoņi vēlās melni kā dūmu vāli. Saule, liesmodama zemu pie apvāršņa, tos iekrāsoja drūmi sarkanus, bet drīz izcēlās mākoņiem cauri un iespulgojās skaidri zilā plašumā. Tolbrandiras smaile iemirdzējās kā zeltā apmērcēta. Frodo raudzījās uz austrumiem, kur slējās augstā sala. Tās kraujie krasti cirtās stāvus laukā no mutuļojošās straumes. Augstu akmens sienās spītīgi turējās koki, augdami teju cits citam uz galvas, bet virs tiem klintis atkal slējās kailas, pelēkas un nepieejamas, līdz pašā virsotnē sagrūdās kopā nosmailinātas un asas. Putni visriņķī meta lokus, bet no citām dzīvām radībām nebija ne miņas.
Pēc brokastīm Aragorns sasauca Pulka apspriedi. — Pēdīgi tas brīdis ir klāt, — viņš ierunājās. — Bridis, ko tik ilgi esam raudzījuši novilcināt. Kas gan tagad sagaida Pulku, kas ciešā brālība mērojis tik garu ceļu? Ko iesāksim: griezīsimies uz rietumiem un iesim līdzi Boromiram, lai cīnītos Gondorā? Vai dosimies uz austrumiem, ar galvu pa priekšu šausmās un tumsībā? Vai brālību lauzīsim un iesim katrs uz savu pusi? Lai nu kā, tas nolemjams šeit un tagad. Ilgi te kavēties nedrīkstam. Ienaidnieks apsēdis austrumkrastu, un to mēs zinām skaidri, taču bīstos, ka orki jau pārcēlušies Anduīnai pāri.
Iestājās ilgs un stings klusums.
Tad Aragorns pēdīgi ierunājās. — Izvēle ir smaga, bet šo nastu, gribi negribi, laikam gan nāksies uzņemties tev, Frodo. Tevi Sanāksme iecēlusi par Gredzena glabātāju. Neviens cits tavu ceļu izvēlēties nevar. Te es tev neesmu nekāds padomdevējs. Es neesmu Gendalfs un, lai arī esmu raudzījis viņu aizstāt, kā nu mācēdams, nezinu, ko viņš būtu iesācis vai uz ko cerējis, ja stāvētu še, kopā ar mums. Visticamāk, viņš tāpat stāvētu, gaidīdams, ko teiksi tu. Tāda nu reiz ir tava daļa.
Frodo brīdi cieta klusu, tad gausi noteica: — Es zinu, ka vilcināties nedrīkst, bet atbildes man pagaidām nav. Nasta ir smaga. Atvēli man vienu stundu, tad teikšu. Ļauj, lai apdomājos savā nodabā!
Aragorns viņu līdzjūtīgi uzlūkoja. — Lai notiek, Frodo, Drogo dēls, — viņš teica. — Dodu tev stundu, un mēs apsolāmies tevi netraucēt. Pasēdēsim tepat. Tikai neaizkllsti tālu! Lai varam tevi sasaukt.
Frodo labu laiku sēdēja, galvu nokāris. Sems, kas vēroja saimnieku, dziļi noraizējies, nogrozīja galvu un zem deguna nomurmināja: — Tas tak skaidrs kā diena, tik Semam Ekušekam tagadiņ nav ko muti plātīt.
Tobrīd Frodo piecēlās un aizklimta projām, un Sems redzēja, kā visi pārējie apvaldās un novēršas, lai neskatītos pakaļ, vienīgi Boromira acis vērīgi un pētoši urbās Frodo mugurā, līdz viņš pazuda Amonhena pakājes kokos.
Bezmērķīgi klīzdams pa mežu, Frodo pēc laiciņa atskārta, ka paša kājas viņu nes aizvien augstāk kalnā. Viņš uzbrida uz līkumotas takas, kur senlaikos acīmredzot bija vijies ceļš. Stāvākajās nogāzēs vēl aizvien vidēja tēstas klintsbluķu kāpnes, tagad koku sakņu saārdītas un sadrupinātas. Labu laiku viņš rāpās, kur deguns rāda, līdz nonāca ar zāli apaugušā laukumiņā. Visapkārt tam auga sērmūkšļi, bet pašā vidū vidēja liels, plakans akmens. Laukumiņš, no kura pavērās skats uz austrumiem, tagad gozējās rīta saules staros. Frodo apstājās un paraudzījās pāri upei, kas mutuļoja dziļi lejā. Tur slējās Tolbrandira, un bezdibeni, kas viņu šķira no salas, lokus meta putni. Dārdēja un dobji dunēja Rauross.
Nosēdies uz akmens, Frodo atspieda zodu plaukstās un vērās uz austrumiem ar neko neredzošu skatu. Prātā pazibēja viss, kas bija noticis kopš dienas, kad Bilbo aizceļoja no Dalienas, un viņš rUpigi pārcilāja un apsvēra ik vārdu, ko bija dzirdējis no Gendalfa. Laiks ritēja, bet skaidrības kā nebija, tā nebija.
Piepeši viņš satrūkās, mugurā neskaidri nomanīdams iedze- ļamies nedraudzīgu skatienu. Pielēcis kājās, viņš apcirtās, bet pārsteigts ieraudzīja vien Boromiru, kam sejā rotājās laipns smaids.
— Man, Frodo, par tevi bija raizigs prāts, — viņš ierunājās, panākdamies tuvāk. — Ja Aragornam taisnība un apkārt slapstās orki, nevienam no mums neder apkārt klimst savā nodabā, un tev jau vismazāk. Un ari man sirds smaga. Vai drīkstu palikt tepat un aprunāties, ja reiz esmu tevi uzgājis? Atvieglošu sirdi. Kur balsu daudz, visas runas izvēršas strīdos, kam gala nav. Bet divatā mums varbūt izdosies rast gana gudru risinājumu.
— Lai tev paldies, — Frodo atsaucās, — taču vārdi, lai kādi, man nepalīdzēs. Jo es jau zinu, kas man darāms, tikai bīstos, Boromir. Bīstos.
Boromirs stāvēja klusēdams. Rauross dārdēja bez mitas. Sērmūkšļu zaros iešalkojās vējš. Frodo drebēja pie visām miesām.
Piepeši Boromirs pienāca viņam klāt un nosēdās līdzās. — Vai tu droši zini, ka nemokies velti? — viņš iejautājās. — Kaut es spētu tev palīdzēt! Izvēle ir grūta, un tev vajadzīgs padoms. Vai gribi dzirdēt manējo?
— Manuprāt, es tavu padomu jau zinu, Boromir, — Frodo atteica. — Un tavs risinājums būtu gudrs, ja vien mana sirds tam kliegtin nekliegtu pretim.
— Pretim? Kālab? — Boromirs skarbi noprasīja.
— Es nedrīkstu velti vilcināties. Es nedrīkstu iet ceļu, kurš solās būt vieglāks. Es nedrīkstu mest malā nastu, kas man uzticēta. Es nedrīkstu… labi, lai iet, ja reiz esam sākuši par to runāt, — es nedrīkstu paļauties uz cilvēku spēku un godaprātu.
— Tomēr šis spēks, lai ari jums pašiem nezinot, jau izsenis droši sargājis tavu sīko, tālo zemīti.
— Par tavas tautas drosmi es nešaubos. Bet pasaule pārvēršas. Var jau būt, ka Minastirlta stāv kā mūris, tomēr tas nav nesagraujams. Kas būs, ja Minastirlta kritis?
—Tā kritīs varonīgā cīņā. Taču mums vēl ir cerība no sakāves izbēgt.
— Kamēr Gredzens vēl zemes virsū, visas cerības ir veltīgas.
— Jānudien! Gredzens! — izsaucās Boromirs, un acis viņam iezibējās. — Gredzens! Kas gan liktenim padomā, kad tas mums liek mocīties tādās bailēs un šaubās viena sīka nieciņa dēļ? Tāds nieks! Un es tam tik reizi uz īsu mirklīti esmu dabūjis uzmest skatu — toreiz, Elronda namā. Esi tik labs — parādi man to vēlreiz!
Frodo viņu spēji uzlūkoja. Sirds krūtis sastinga. Boromiram acīs dega svešāda uguns, tomēr sejā vēl aizvien rotājās laipnais smaids. — Labāk to laukā nevilkt, — viņš noteica.
—Kā vēlies. Man alga viena, — Boromirs atsaucās. — Bet pieminēt to taču drīkst? Jo tu, cik noprotu, nemitīgi nokaujies vien ar domām par to, ko tas var nodarīt, Naidnieka rokās nonācis, — par to, kā tas liekams lietā ļaunā nolūkā, ne labā. Tu saki — pasaule pārvēršoties. Minastirīta kritīšot, ja Gredzens palikšot zemes virsū. Bet kālab gan? Jānudien, tā notiks, ja Gredzens nonāks Naidnieka rokās. Bet ja tas paliks pie mums?
—Tu taču biji Sanāksmē, — Frodo sacīja. — Mēs to likt lietā nevaram, jo viss, kas paveikts ar Gredzena spēku, vēršas ļaunos darbos.
Boromirs pielēca kājās un ņēmās nesavaldīgi soļot šurpu turpu. — Tā tu tikai stāsti! — viņš iekliedzās. — Gendalfs, Elronds — viņi visi tevi samācījuši. Un varbūt ar viņiem tā patiesi ari notiktu — visi tie elfi, puselfi un burvji varbūt patiesi iekultos nelaimē. Tikai reizumis man nācies prātot, kas diez tur īsti pie vainas — gudrība vai plika mazdūšība? Bet visi jau nevar būt vienādi. Cilvēkus, kam prāts un sirds vietā, nekas nespēs samaitāt. Mēs Minastirītā esam godam izturējuši gana ilgus un grūtus pārbaudījumus. Mums nav vajadzīga burvju vara — tikai spēks, kas mums palīdzētu aizstāvēties un noturēties, spēks cildena mērķa vārdā. Un raugi! Pašā nebaltākajā dienā mūsu rokās iemirdzas Lielvaras gredzens — kā velte, jā — velte Mordo- ras pretiniekiem. Neprātīgs būs tas, kurš neliks to lietā, kurš Naidnieka spēku nevērsīs pret viņu pašu. Uzvara gaida vien tos, kam sirds cieta un baiļu nav. Ko visu krietns karavīrs nedarītu tādā brīdī! Ko visu nedarītu Aragorns! Un, ja tas atsakās, kālab ne Boromirs? Gredzens mani padarītu par dižu karavadoni. Mor- doras ordas mestos bēgt pa kaklu, pa galvu, un zem mana karoga vienkopus saplūstu neuzvarams karaspēks!
Boromirs soļoja šurpu turpu, runādams aizvien skaļāk un Frodo it kā pavisam piemirsis. Viņš pacilāti klāstīja par mūriem un ieročiem, par cilvēku karaspēka pulcināšanu, par dižām savienībām un spožām uzvarām, un tad viņš jau bija sagrāvis Mordoru un pats nosēdies tronī kā gādīgs, labs un vieds ķēniņš. Tad Boromirs aprāvās un noplātīja rokas.
— Un nu viņi mums liek to aizsviest pa roku galam! — viņš izsaucās. — Nē, es nesaku — iznicināt. Tas jau vēl būtu labi, ja vien būtu kaut mazākās izredzes ko tādu paveikt. Taču nav. Doma ir viena — iegrūst sīkaliņu Mordorā, kur šis bridis kā akls, kamēr iesviedis Gredzenu Naidniekam tieši rokās. Kur prāts?!
—Tu taču pats to labi saproti, draudziņ, — Boromirs sacīja, piepeši pacirzdamies pret Frodo. — Tu saki, ka bīsties. Ja tu runā no tiesas, pat lielākais drosminieks tev it neko še nevarētu pārmest. Bet varbūt tevi runā saprāta balss?
—Nē, man tikai ir bail, — Frodo atteica. — Vienkārši bail. Bet es priecājos, ka tu atviegloji sirdi, tik plaši izrunādamies. Tagad es visu saprotu daudz labāk.
— Tātad tu nāksi man līdzi uz Minastiritu? — Boromirs dedzīgi izsaucās. Acis viņam iemirdzējās.
—Tu esi mani pārpratis, — Frodo atbildēja.
— Vismaz pagaidām, ko? — Boromirs neatlaidās. — Minastirlta jau teju ar roku sasniedzama, un no turienes līdz Mordorai tikai mazliet tālāk nekā no šejienes. Tik ilgi esam noklīduši pa klajiem laukiem, un, iekams tu dosies tālāk, mums jādabū zināt, kas Naidniekam tagad padomā. Nāc man līdzi, Frodo, — viņš teica. — Tev jāatpūšas un jāsakopo spēki, pirms dosies turp, ja reiz citādi nevar. — Gondorietis draudzīgi uzlika hobitam roku uz pleca, taču Frodo manīja viņa plaukstu trīsam apvaldītā satraukumā. Frodo steigšus atkapās, ar augošām bailēm vērdamies uz cilvēku milzi, kas augumā bija teju divkārt lielāks un arī daudzkārt spēcīgāks.
— Kālab tu tā? — Boromirs prasīja. — Es esmu goda virs, nevis kāds garnadzis vai plēsoņa. Man vajadzīgs tavs Gredzens, un nu tu to skaidri zini, bet es tev dodu vārdu, ka paturēt to man nav padomā. Ļauj vismaz izmēģināt, vai esmu izspriedis pareizi! Aizdod man to!
— Nē! Nē! — Frodo iekliedzās. — Man uzticēts to glabāt.
— Naidnieks mūs satrieks pašu dulburības dēļ! — Boromirs kliedza pretim. — Es no dusmām nezinu, kur likties! Nejēga tāds! Stūrgalvīgais nejēga! No laba prāta skriet nāvē un sapostīt visu, ko esam panākuši! Ja starp mirstīgajiem ir kāds, kam tiesības uz Gredzenu, tie ir nūmenori, nevis sīkaliņi. Pie jums tas nokļuvis netīšām. Tikpat labi būtu varējis nokļūt pie manis. Un tā tam arī jānotiek. Dod to man!
Frodo klusuciezdams soli pa solim stūmās tālāk, līdz viņu no milža šķīra plakanais akmens. — Nu, nu, draudziņ, — Boromirs ierunājas klusāk un pieglaudīgāk. — Vai tad nebūtu labi tikt no tā vaļā? Vai nebūtu labi atsvabināties no visām bailēm un šaubām? Ja vēlies, vaino mani. Pateiksi, ka es biju stiprāks un atņēmu Gredzenu ar varu. Jo es patiesi esmu par tevi stiprāks, slkaliņ, — viņš piepeši nokliedza un pāršāvās akmenim pāri, mezdamies Frodo virsū. Boromira skaistie un laipnie vaibsti acumirklī pārvērtās — seju izķēmoja nežēlīga apņēmība, acīs liesmoja nevaldāms niknums.
Veikli izvairījies, Frodo no jauna pamanījās aizsprukt aiz akmens. Atlika viena vienīga iespēja — brīdī, kad Boromirs jau atkal lēca akmenim pāri, viņš drebēdams izrāva važiņu, sataustīja Gredzenu un iegrūda tajā pirkstu. Gondorietis sastinga, mirkli pārsteigts blenza uz vietu, kur Frodo vēl tikko bija stāvējis, un tad kā neprātīgs sāka skraidīt šurpu turpu, pārmeklēdams klintis un koku puduri.
— Nožēlojamais krāpnieks! — viņš kliedza. — Pagaidi vien, gan tikšu tev klāt! Nu man ir skaidrs, ko tu perini. Gribi aizstiept Gredzenu Sauronam un iztirgot mūs visus! Vien izlūkoji izdevību, lai aizlaistos. Lāsts pār tevi! Kaut visa tava suga sapūtu nāves tumsā! — Paklupis pār akmeni, Boromirs nogāzās garšļaukus un labu bridi gulēja, seju iespiedis zālē, it kā lāsts būtu kritis pār viņu pašu, tad piepeši ieelsojās.
Piecēlies viņš pārvilka delnu pār acīm, notrausdams asaras. — Ko es tādu sarunāju? — viņš izmisis iekliedzās. — Ko es sadarīju? Frodo! Frodo! — viņš sauca. — Nāc atpakaļ! Prāts man uz bridi aptumšojās, bet nu tas ir pāri. Nāc atpakaļ!
Atbildes nebija. Frodo viņa saucienus pat nedzirdēja, jo bija jau tālu projām, pa galvu, pa kaklu jozdams pa taku, kas veda uz kalna virsotni. Viņš skrēja, kā no nāves bēgdams, šausmās un žēlumā trīcēdams, un acu priekšā redzēja vien Boromira neprātā izķēmoto seju un ugunīgās acis.
Necik ilgi, viņš bija nonācis Amonhena virsotnē un tur pēdīgi apstājās, cīnīdamies pēc elpas. Kā caur miglu viņš ieraudzīja priekšā vīdam līdzenu, ar varenām akmens plātnēm izliktu loku, ko ieskāva pusdrupusi cietokšņa siena, bet pašā vidū uz četriem kaltiem stabiem stāvēja sēdeklis. Turp veda akmens kāpnes. Tā nu viņš kāpa augšup un nosēdās senlaiku krēslā, juzdamies kā pagalam apjucis un nomaldījies bērns, kas ierāpies kalnu ķēniņa tronī.
Iesākumā viņš neko daudz neredzēja. Viss tinas miglā, kur vidēja vien ēnas, jo pirksta bija Gredzens. Tad migla vietumis pašķīrās, un viņš ieraudzīja ainas — sīkas un skaidras, it kā tās būtu tepat degungala, tomēr bezgala tālīnas. Skaņas nebija itin nekādas — vien neparasti skaidri, kustīgi tēli. Pasaule šķita sarāvusies un zaudējusi valodu. Viņš sēdēja Skatu krēslā, nūmenoru Acu kalna Amonhena galā. Austrumos pletās nevienā kartē neiezīmētas zemes, nezināmi līdzenumi un meži, kur reti kurš spēris kāju. Ziemeļos kā čūska locījās Dižupe un kā sīki, apdrupuši zobi vidēja Miglas kalni. Rietumos plājās Rohānas ganības un kā melns piķis slējās Ortanka, Izengardas augstākā virsotne. Dienvidos Dižupe turpat zem kājām pāri Raurosam gāzās putojošā bezdibeni, un virs ūdenskrituma rotājās mirdzoša varavīksne. Un viņš redzēja Etiranduinu, Dižupes vareno ieteku jūrā, kam pāri kā balti putekļi saules staros virpuļoja jūras putnu bari, bet tālāk, viļņus ņirbinādama, no pamales lidz pamalei pletās zaļi sudrabaina jūra.
Bet it visur jautās karš. Miglas kalni ņudzēja kā skudru- pūžņi — pa neskaitāmām alām tur lodāja orki. Zem Drūmmeža zariem uz dzīvību vai nāvi kāvās elfi, cilvēki un mežonīgi zvēri. Beorna zemes liesmoja, Moriju klāja mākonis, pie Loriēnas robežām gaisā cēlās dūmi.
Pa Rohānas pļavām auļoja jātnieki, no Izengardas laukā līda vilki. No Haradas ostām jūrā laidas-karakuģi, un no austrumiem plūda nebeidzama ļaužu straume — ar zobeniem, šķēpiem, lokiem, zirgos, kaujas ratos un vezumos. Tumsas pavēlnieka spēki čumēja un mudžēja visās malās. Tad, atkal paveries uz dienvidiem, Frodo ieraudzīja Minastiritu. Tā vidēja tāla, taču skaista — ar baltiem mUriem, vareniem torņiem, kalna klēpi sēdēdama lepna un gaiša, cietokšņa sienās dzalkstīja tērauds, un torņos koši plandījās karogi. Sirds viņam cerīgi salēcās, taču Minas- tiritai iepretim stāvēja vēl viens cietoksnis — lielāks un stiprāks. Frodo skats negribīgi slīdēja tālāk uz austrumiem, pāri Osgiliatas sagrautajiem tiltiem, pakavējās pie Minasmorgula ņirdzošajiem vārtiem, pesteļu apsēstajiem kalniem, un aiz tiem vīdēja Gorgo- rota — Mordoras šausmu leja, kur sauli aizklāja tumsa. Cauri dūmu mutuļiem plaiksnīdamās lauzās liesmas. No Likteņkalna ugunīgās rīkles debesīs cēlās smirdoņa. Un tur Frodo skats apstājās kā piekalts: mūris uz mūra, cietoksnis uz cietokšņa, melna, neuzvarama, dzelzī kalta, ar tērauda vārtiem un nesagraujamiem torņiem tur slējās Saurona BaradUra. Cerība izdzisa.
Un tad viņš samanīja Aci. Tumsas torni bija redzoklis, kas miegu nepazina. Frodo noprata, ka tas sajūt viņu veramies turp un, to apjauzdams, iesveļas neprātīgās dusmās. Kā meklējošs pirksts Acs skatiens taustīdamies šāvās šurp. Vēl mazliet, un tas pienaglos viņu pie zemes un skaidri zinās, kur viņš meklējams. Tas pieskārās Amonlāva korei, pārslīdēja pāri Tolbrandirai… Frodo nospruka no sēdekļa un sarāvās čokurā, uzraudams pāri galvai pelēko kapuci.
Viņš dzirdēja sevi kliedzam:- — Nemūžam, nemūžam! — Bet varbūt: — Es jau nāku, nāku! — Kas to lai zina? Bet tad aizprāta kaktiņā pati no sevis kā zibens izšķīlās cita doma — velc nost Gredzenu! Velc nost! Mazprātiņ, velc tak to nost! Nost!
Abas varas Frodo galvā spēkojās nepagurušas. Uz brīdi tās saskrējās vienlīdz stipras, un viņš sāpēs un mokās izlocījās kā tārps. Tikai piepeši viņš nāca pie sajēgas, aptverdams, ka izvēle ir viņa paša, nevis Balss vai Acs ziņā un nākamajā acumirkli izvēlēties jau būs par vēlu. Viņš izrāva pirkstu no Gredzena un attapās, ka, uz ceļiem noslīdzis, čurn līdzās Skatu krēslam un pie debesīm spoža un gaiša mirdz saule. Ka roka pāri galvai pār- šāvās melna ēna, aiztaustījās Amonhenam garām un pagaisa rietumos. Debesis atkal bija skaidras un zilas, kokos čivināja un dziedāja putni.
Frodo pieslējās kājās bezgala pārguris, taču apņēmīgs un ar daudz vieglāku sirdi. Viņš balsī uzrunāja pats sevi: — Man jādara, kas darāms. Vismaz viens nu ir skaidrs — Gredzens savus melnos darbus strādā pat tur, kur apkārt draugi, tālab tas jāaizgādā projām, iekams nodara vēl lielāku postu. Iešu viens. Starp draugiem ir tādi, kam es' nevaru uzticēties, un tie, kam uzticēties varu, man ir pārāk dārgi — nabaga Sems un Pīns, un Merijs. Ari Nerimša — sirds viņu rautin rauj uz Minastirītu, un tur viņš būs vajadzīgs — tagad, kad Boromiru ļaunums pievārējis. Iešu viens. Uz karstām pēdām.
Žigli meties lejā pa taku, Frodo drīz nonāca pie laukumiņa, kur Boromirs pirmīt bija uzklīdis. Tur viņš sastinga un ieklausījās. Lejā, krastmalas kokos, skanēja itin kā klaigas un saucieni.
— Meklē mani, — viņš nosprieda. — Diez cik daudz laika pagājis? Tā vien liekas, ka projām esmu jau stundām ilgi. — Frodo saminstinājās. — Ko lai iesāk? — viņš nomurmināja. — Nē, jāiet tūliņ, vai arī neaiziešu nekad. Tādas izdevības vairs nebūs. Pagalam negribas aiziet tā — paklusām, ne atvadījies, nekā. Bet gan jau sapratis. Sems noteikti sapratis. Un ko citu es varu iesākt?
Viņš lēnām izvilka Gredzenu, atkal uzbāza to pirkstā, izgaisa un lavījās lejup pa nogāzi, nesaceldams lielāku troksni kā viegla vēja pūsmiņa.
Pārējie upmalā nosēdēja ilgi. Iesākumā viņi klusēja un dldījās vien, miera nerazdami, bet tad sasēdās apli un sāka runāties. Ik pa brīdim viņi par varītēm raudzīja sarunu uzsākt par ko citu — par garo ceļu un daudzajām dēkām, izprašņāja Aragornu par Gondoras ķēniņvalsti un tās senatni, un to, kas no senlaiku diženlbas vēl palicis šajā savādajā pierobežas apkaimē, Emon- muīlu kalnos: par akmens ķēniņiem, par Lāva un Hena sargsē- dekļiem, par lielajām kāpnēm, kas bija izbūvētas līdzās Raurosa ūdenskritumam. Taču visiem prātā bija vien Frodo un Gredzens, un saruna atkal un atkal spītīgi atgriezās pie tā, par ko Frodo galu galā izšķirsies un kur viņš tik ilgi kavējas.
— Manuprāt, viņš apsver, kurš ceļš būtu ejams, — Aragorns ieteicās. — Un tur ir ko padomāt. Pulkam uz austrumiem tagad griezties ir bīstamāk nekā jebkad, jo Gollums mūsu pēdas jau uzodis, un es baidos, ka esam jau nodoti. Bet Minastirlta Uguns kalnam nav tuvāk ne par soli. Tur mēs varētu kādu laiku patverties un noturēties it dūšīgi, bet valdnieks Denetors ar visiem saviem vīriem nevar cerēt paveikt to, ko nespēj pat Elronds — tā viņš pats teica: nedz paglabāt Gredzenu tā, lai neviens par to neko neuzzina, nedz godam noturēties pretim Naidniekam, kad tas nāks Gredzenam pakaļ ar visiem saviem karapūļiem. Ko mēs paši izvēlētos, ja būtu Frodo ādā? Es par sevi nezinu teikt. Te nu patiesi Gendalfa padoms būtu lieti noderējis.
—Smags un sāpīgs ir mūsu zaudējums, — piekrita Legolass. — Tomēr mums jāsaņem visi spēki un jārauga tikt galā ari bez viņa. Kālab mēs nevarētu izlemt paši un Frodo palīdzēt? Pasauksim viņu un balsosim! Es balsotu par Minastiritu.
— Es tāpat, — piebalsoja Gimlins. — Tiesa, mēs ceļā tikām sūtīti vien tālab, lai paietos Glabātājam līdzi palīgos, ciktāl paši nospriežam, un uz Likteņkalnu doties neviens no mums nav zvērējis un arī pavēlei klausīt nav spiests. Atvadas no Lotloriē- nas man sirdi salauza gabalos, tomēr te nu es esmu un teikšu tā: ja nu tagad, gribi negribi, nākas izvēlēties, es skaidri zinu vien to, ka iešu Frodo līdzi. Es pats balsotu par Minastirītu, bet, ja Frodo turp iet nenospriedīs, tālāk došos kopā ar viņu.
— Es arī, — iesaucās Legolass. — Tagad ardievas teiktu vien bezgodis.
—Ja mēs visi viņu tagad pamestu, tā nudien būtu nodevība, — Aragorns domīgi noteica. — Bet, ja viņš nospriež doties uz austrumiem, visiem kā vienam līdzi iet nemaz nevajag, un es pat sacītu, ka tas nemaz nebūtu prātīgi. Cerību tur astoņiem būs tikpat maz kā trim, diviem vai pat vienam. Ja izvēle būtu manā ziņā, es Frodo līdzi sūtītu trijus: Semu, kas tik un tā ļepatos līdzi, Gimlinu un sevi pašu. Boromirs lai atgriežas Minastiritā, kur viņu gaidīt gaida tēvs un gondorieši, un viņam līdzi lai iet pārējie — vismaz Meriadoks un Peregrlns, ja Legolass sadomā doties pats uz savām mājām.
— Nu nē! Lika pagaidīt! — iekliedzās Merijs. — Kā lai mēs atstājam Frodo? Mēs ar Pinu esam apņēmušies iet viņam līdzi lai vai kur un tā arī darīsim. Tikai kā tas būs, par to mums nebija ne jausmas. Dalienā un Rivendellā viss rādījās pavisam citādi. Nevar taču laist Frodo uz Mordoru — to pieļautu vien tāds, kam prātiņa nav mājās un sirds vietā akmens! Vajag viņu kaut kā atrunāt!
— Nekā citādi, — Pīns piebalsoja. — Tikai man rādās, ka tieši par to viņš raizējas, skaidri noprazdams, ka uz austrumiem mēs viņu neparko nelaidīsim. Un teiks, nabags, lai neviens nedomā iet līdzi. Padomā tik: viens kā pirkstiņš — uz Mordoru! — Pīns nodrebinājās. — Tikai tam nabaģa mazprātiņam gan vajadzētu zināt, ka šito viņš var teikt vai neteikt. Viņam vajadzētu zināt, ka mēs tik un tā vilksimies pakaļ, ja visas runas izrādīsies pa tukšo.
— Atvainošanu, — ierunājās Sems, — tik es te tā skatos, ka jūs manu saimnieku nepazīstat ne kripatiņas. Viņš tak nemokās tālab, ka nezinātu, vai iet uz to vai šito pusi. Kur nu! Nu, un kur der tā Minastirlta? Tas ir, viņam — atvainošanu, Boromira kungs, — viņš steigšus piebilda un pagriezās. Tad visi attapās, ka tur, kur mazliet atstatu no pārējiem visu laiku klusēdams bija sēdējis Boromirs, viņa nemaz nav.
— Še tev reize! Kur tad šis licies? — Sems bažīgi izsaucās. — Pēdīgā laikā, es teikšu, viņš man rādās tāds ērmots. Bet lai nu kā, kas tad šim? Viņš ies mājās — to vien daudzina, un ko tur pārmest? Bet Frodo kungs labi zina, ka viņam jāiet meklēt tās Likteņaizas, lai tur vai kas. Tik viņam bail. Tagadiņ, kad nav vairs kur sprukt, viņš ir pārbijies pie nabaga. Un tur tā vaina. Drusku viņš, tā sakot, pa ceļam ir paskolojies — mēs jau ar' —, citādi tak viņš pārsviestu to Gredzenu upei pāri un laistos lapās kā plēsts. Tak to soli spert viņam bail. Un par mums ar' viņam sirds sāp un sāpēs ij par tiem, kas neatstāsies, ij par tiem, kas aizies uz citu pusi. Viņš zina, ka atstāties negribēsim. Un mokās atkaliņ. Ja viņš sadūšosies, muks viens pats. Kad es jums saku! Pagaidiet vien, kad šis pārradīsies — dabūsim trūkties. Un sadūšoties sadūšosies — tas tak tikpat droši kā tas, ka vārdā viņam Tuntaks!
— Manuprāt, tu spried prātīgāk par mums visiem, Sem, — Aragorns noteica. — Bet ko iesāksim, ja tev izrādīsies taisnība?
— Atrunāsim! Nelaidīsim! — iesaucās Pīns.
— Diez kā? — Aragorns viņu uzlūkoja. — Viņš ir Glabātājs, un Nastas liktenis gulst uz viņa pleciem. Manuprāt, bīdīt viņu šurp vai turp nav mūsu ziņā. Un es nedomāju, ka mums tas izdotos, pat ja mēs tomēr raudzītu to darīt. Še darbojas daudz varenāki spēki.
— Lai nu kā, kaut viņš "sadūšotos" drizāk un nāktu atpakaļ, lai viss reiz ir galā, — Pīns nopūtās. — Cik var gaidīt! Vai tad stunda nav jau garām?
—Jā, ir gan. — Aragorns pielēca kājās. — Jau sen. Saule jau teju pusdienlaika. Jāiet saukt.
Tieši tobrīd no krastmalas kokiem iznāca Boromirs un klusēdams soļoja šurp — sadrūmis un nobēdājies. Viņš noskatīja visus, it kā pārskaitīdams, vai kāda netrūkst, un tad nosēdās savrup, galvu nokāris.
— Boromir, kur tu biji? — Aragorns ieprasījās. — Vai Frodo redzēji?
Boromirs mirkli vilcinājās. — Jā un nē, — viņš gausi atteica. — Jā — uzgāju viņu kalnā un runājos. Mudināju iet uz Minastirītu, nevis uz austrumiem. Sadusmojos, un viņš pazuda. Izgaisa. Savu mūžu neko tādu neesmu redzējis, vien teiksmās dzirdējis. Laikam uzvilka Gredzenu pirkstā. Nevarēju viņu vairs atrast. Domāju, ka varbūt būs atgriezies pie jums.
— Vai tas ir viss, kas tev sakāms? — Aragorns viņu uzlūkoja bargi un ne visai laipni.
—Jā, — Boromirs atteica. - Pagaidām vairāk neko neteikšu.
— Dieniņ manu! — Sems pielēca kājās kā dzelts. — Ko šis runā? Frodo kungs tā nebūtu darijis — viņš skaidri zina, ka to riņķi pirkstā vilkt nedrīkst! Un, ja tomēr, ej nu sazini, kas tagadiņ var lēkties!
—Gan jau būs tūliņ atkal novilcis, — Merijs ieteicās. — Droši, ka gribēja vien tikt vaļā no nevēlama ciemiņa — kā reiz Bilbo.
— Bet kur tad viņš palicis? Kur viņš ir? — Pins uztraucies iesaucās. — Nav jau veselu mūžību!
— Pirms cik ilga laika viņš pazuda, Boromir? — Aragorns noprasīja.
—Pirms kādas pusstundas, — tas atbildēja. — Vai stundas. Es ilgi klīdu meklēdams. Nezinu! Nezinu! — Boromirs ieslēpa seju plaukstās un sakņupa, it kā viņam būtu uzgāzusies nepanesama bēdu nasta.
—Vesela stunda? Un no viņa nav ne miņas! — Sems iekliedzās. — Skrienam! Meklējam rokā!
—Pagaidi! — Aragorns viņu apsauca. — Sadalīsimies pa pāriem un norunāsim… Ei, pagaidiet! Stāviet!
Velti. Neviens neklausījās. Sems aizbrāzās visiem pa priekšu, Merijs un Pins joza viņam pa pēdām, un hobiti jau bija pazuduši krastmalas kokos, skanīgajās un smalkajās balstiņās klaigādami:
— Frodo! Frodo! — Ari Legolass un Gimlins skrēja, cik jaudas. Visu Pulku piepeši bija pārņēmusi panika vai neizskaidrojams neprāts.
—Izklīdīsim un pazaudēsim cits citu, — Aragorns novaidējās.
—Boromir! Nezinu, cik liela tava vaina, bet tagad palīdzi! Skrien pakaļ tiem abiem hobitu jaunuļiem un uzmani, lai viņi kur neiekuļas, pat ja Frodo nevari atrast, bet, ja atrodi viņu pašu vai vismaz pēdas, tūliņ nāc atpakaļ šurp. Es drīz atgriezīšos.
Aragorns ar steigu šāvās pakaļ Semam un panāca viņu pie zālainā laukumiņa, kur Sems elsdams pUzdams kārpījās augšā kalnā, nemitīgi saukdams: — Frodo!
—Nāc, Sem, kopā ar mani! — Aragorns viņam uzsauca. — Pa vienam te klimst nedrīkstam. Es jūtu, ka te nav lāgā. Uzkāpšu līdz Amonhena sēdeklim, varbūt ko ieraudzīšu. Paskat! Tā jau man likās — Frodo te skrējis. Neatpaliec un turi acis vaļā! — Un Aragorns aizsteidzās tālāk.
Sems joza, cik jaudas, bet Pēddzinim Nerimšam līdzi turēt nevarēja un drīz atpalika. Necik ilgi, viņš Aragornu vairs nevarēja pat saskatīt, apstājās un atelsās. Piepeši viņš piesita sev pie pieres.
— Vai zinies, Sem Ekušek, — viņš pats sev balsī teica, — ja kājas netur, liec lietā pauri! Tā. Kas tad mums te ir? Boromirs saka taisnību — mānīties nav viņa dabā, tak visu gan izpaudis nebūs. Frodo kungs būs no kaut kā pārbijies un tad — šeku, reku! — pēdīgi sadūšojies. Un nospriedis, ka nu ies. Kurp? Uz austrumiem. Semu tak neatstās. Nē, atstās gan Semu arīdzan. Šito ķezu! Šito trako ķezu!
Viņš nobrauca ar piedurkni pār acīm, notrausdams asaras. — Rāmi, Ekušek! Domā tak! Upēm pāri viņš pārlaisties nevar un pa ūdenskritumiem lejā arīdzan nelēks. Ne pauniņas, nekā. Tad viņš būs gājis atpakaļ pie laivām. Pie laivām! Atpakaļ, Sem, kur laivas! Tā, lai kājas pie zemes nemetas!
Viņš apcirtās un kā sadedzis šāvās lejup pa taku, pakrita, pielēca kājās un ar nobrāztiem ceļgaliem joza tālāk, līdz izskrēja Atspirgas malā un ieraudzīja krastā izvilktās laivas. Tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Mežā aiz muguras ieskanējās klaigas, bet par tām viņš nelikās ne zinis, tikai stāvēja, sastindzis kā akmens tēls un vērīgi raudzījās uz krastmalu. Viena laiva stūmās uz upes pusi. Sems iekliedzās un metās pāri pļavai. Laiva ieslīdēja Ūdenī.
— Es jau nāku, Frodo kungs! Nāku! — Sems iebrēcās un ar lēcienu metās upē, domādams pieķerties pie laivas malas. Drusku pietrūka. Ar bļāvienu un varenu šļakstu viņš garšļaukus iegāzās dziļumā, kur straume brāzās ar joni, un, burbuļus laizdams, nogāja dibenā. Viļņi sakļāvās viņam pāri galvai.
No tukšās laivas atskanēja sodīšanās. Nokustējās airis, un laiviņa pagriezās. Kolīdz Sems klepodams, spļaudīdamies un rokas, kājas kulstīdams izcīnījās laukā, Frodo saķēra viņu aiz matiem un ieskatījās Sema apaļajās, brūnajās acīs. Tur vīdēja saltas šausmas.
— Rāpies nu laukā, Sem, puis! — Frodo teica. — Ķeries man pie rokas!
— Glābiet, Frodo kungs! — Sems elsa. — Noslīkošu. Koku tak neredzu.
— Tepat, tepat ir. Nespied tik stipri, puis! Vaļā nelaidīšu. Turies stāvus un neķepurojies, citādi apgāzīsi laivu. Nu re, ķeries pie malas! Man airis jāpaņem.
Pāris reižu atgrūdies, Frodo izvadīja laivu atpakaļ krastā, un Sems izkārpljās malā slapjš kā ūdensžurka. Frodo novilka Gredzenu un atkal izkāpa sausumā.
—Vai tu neesi viena sasodīta suņanagla, ko? — viņš noteica.
— Bet, Frodo kungs, kā tad šitā var? — Sems pārmetoši atsaucās, drebēdams no galvas līdz kājām. — Nu, kā tad tā! Šitā mukt projām bez manis, bez nekā! Ja nebūtu nopratis riktigi, kur tad jūs tagadiņ būtu, ko?
— Vienā mierā brauktu, kur man jābrauc.
— Vienā mierā? — Sems sašuta. — Viens kā pirkstiņš, bez manis — kas tad palīdzētu, ko? Es tak šito nebūtu izcietis! Man tak gals būtu klāt!
— Gals tev būs klāt, ja brauksi kopā ar mani, Sem, — Frodo klusu sacīja. — Un to neizcietīšu es.
— Kas uz priekšu būs, ej nu sazini, tak ja neņemsit mani līdzi, būšu riktigi beigts un pagalam! — Sems solījās.
— Bet es dodos uz Mordoru.
—Tas tak skaidrs, Frodo kungs. Kā gan citādi! Un es — Ildzi.
—Paklau, Sem, — Frodo sacīja, — tu mani aizkavē. Kuru katru bridi atgriezīsies pārējie. Ja būšu vēl tepat, vajadzēs ķīvēties un skaidroties, un projām laisties man vairs nebūs ne dūšas, ne izdevības. Tālab man jābrauc tūliņ.. Citādi nevar.
— Nu ja! — Sems piekrita. — Tik ne jau viens pats! Vai nu ņemiet mani līdzi, vai abi paliksim, rau, šepat. Iesākumā sacaurumošu laivas — visas trīs.
Frodo nenovaldījās un iesmējās. Sirdi piepeši ieplūda silts prieks. — Vienu atstāj veselu! — viņš teica. — Tā mums vēl noderēs. Bet kur tu esi sataisījies — bez mantām, bez ēdamā, bez nekā?
— Tūliņ! Tūliņ visu sadabūšu! — Sems dedzīgi iesaucās. — Viss jau sakravāts. Man jau tā rādijās, ka šodien būs jāņem kājas pār pleciem. — Un viņš kā divi deviņi aizjoza lidz pļavai, izzvejoja savu maišeli no kaudzes, kur Frodo bija salicis no laivas izkrautās mantas, pagrāba vēl vienu segu, pāris saiņus ar ēdamo un vicoja atpakaļ.
— Tātad viss nogājis šķērsām, — Frodo nopūtās, — lai ari raudzīju tevi paglābt kā spēdams. Tomēr man prieks, Sem. Nevaru ne izteikt, cik liels. Labi, braucam! Mums, es redzu, šķirties nav lemts. Braucam, un lai nu pārējiem izdodas atrast drošus ceļus! Nerimša viņus pieskatīs. Diez vai vēl redzēsimies.
—To nu nevar zināt, Frodo kungs. Visādi var iznākt, — Sems atteica.
Tā Frodo un Sems devās tālāk, lai pieveiktu atlikušo ceļu. Frodo atlrās no krasta, un Anduīna laiviņu ar joni aiznesa garām Tolbrandiras draudīgajām klintīm. Varenais ūdenskritums dārdēja aizvien tuvāk. Lai ari Sems piepalīdzēja, kā nu mācēdams, nebija viegli pie salas dienvidgala pārirties šķērsām pāri straumei un aizdabūt laivu līdz austrumkrastam.
Pēdīgi viņi atkal spēra kāju uz cietas zemes, kur lejup līdz upei laidās Amonlāva dienvidu nogāzes. Tur, krastmalā, uzmeklējuši līdzenāku vietiņu, viņi izvilka laivu pēc iespējas tālāk sausumā un, cik labi vien prazdami, nobēdzināja to aiz liela klintsbluķa. Tad, uzmetuši plecos mantu maisus, abi devās ceļā, meklēdami taku, kas aizvestu viņus pāri sirmajiem Emonmuī- liem un tālāk Tumsas zemē.