Šis stāsts brieda un auga pats no sevis, līdz pārtapa vēstījumā par Gredzena kara vēsturi, kur atrodamas neskaitāmas norādes uz vēl jo senākas pagātnes notikumiem. Tas aizsākās drīz pēc tam, kad "Hobits" bija uzrakstīts, tomēr nebija vēl pat laists klajā (1937), taču "Hobita" turpinājumā īsti neizvērtās, jo vispirms es vēlējos pabeigt un sakārtot sendienu mītus un leģendas, kas jau vairākus gadus gribēja būt izceļamas dienas gaismā. To nu es vēlējos paveikt pats sevis dēļ — es neloloju lielas cerības, ka citiem tas šķitīs tikpat aizraujoši kā man, jo sevišķi tālab, ka galvenais iedvesmas avots še bija valodniecība un darbs tika iesākts, lai radītu nepieciešamo fonu elfu valodu "vēsturei".
Kad ļaudis, ar ko es apspriedos un konsultējos, "nelielu cerību" vietā ieteica nelolot nekādas, es atgriezos pie paša vēstījuma — to turpināt mani iedvesmoja vēstules no lasītājiem, kas vēlējās uzzināt ko vairāk par hobitiem un viņu dēkām. Bet stāsts pats no sevis nenovēršami slīdēja aizvien dziļāk pagātnē, līdz pārtapa vēstījumā par senpasaules galu, un itin kā noslēdzās, iekams sākums un vidus vēl bija izstāstīti. Tas aizsākās vēl "Hobitā", kur jau bija iedzīvināta viena otra norāde uz senāku pagātni — Elronds, Gondolīna, diželfi, orki — un arī šis tas, kas aicināts vai neaicināts stāstā iegaismojās pārpasaulīgāks, iz dzīlēm vai tumsas — Durīns, Morija, Gcndalfs, Nekromants, Gredzens. Atlika noskaidrot, cik šīs norādes nozīmīgas un kā tās saistās ar senvēsturi, un tad visā krāšņumā atklātos arī Trešais laikmets un tā kulminācija — Gredzena karš.
Tie, kas velējās izdibināt ko vairāk par hobitiem, galu galā šo to arī uzzināja, tikai gaidīt gan nācās gaužām ilgi, jo "Gredzenu pavēlnieku" es ar starplaikiem rakstīju no 1936. līdz 1949. gadam — laikā, kad man bija lērums citu darbu, ko es nedrīkstēju pamest novārtā, un kad netrūka arī citu lietu, ar ko es nereti aizrāvos kā pētnieks un pasniedzējs. Kavēklis, protams, bija arī pasaules karš, kas izcēlās 1939. gadā, un, tam noslēdzoties, es vēl nebiju ticis pat līdz Pirmās grāmatas beigām. Par spīti turpmāko piecu gadu grūtībām es, nonācis pie secinājuma, ka tagad vairs stāstu gluži malā mest nevaru, ķepurojos vien uz priekšu — lielākoties nakts stundās. Līdz nostājos Morijā pie Balina kapa. Un tur nostāvēju ilgi. Aizritēja teju vesels gads, iekams devos tālāk. Lotloriēnā un pie Dižupes krastiem nonācu 1941. gada nogalē. Nākamajā gadā tapa uzmetumi, kas kalpoja par pamatu Trešajai grāmatai, iesāku Piektās grāmatas pirmo un trešo nodaļu, un tad, kad iegaismojās Anoriēnas bākas un Teodēns nonāca Tirpulejā, es apstājos kā zemē iemiets. Iedvesma bija izsīkusi, un prātot nebija vaļas.
Tikai 1944. gadā, metis pie malas visas neskaidrības un karā, ko man pienācās vadīt vai, mazākais, atstāstīt, visu sižeta pavedienu galus atstājis karājamies, es pēdīgi piespiedu sevi ķerties pie Frodo ceļojuma uz Mordoru. Šis nodaļas izvērtās par Ceturto grāmatu, tika pierakstītas turpinājumos un aizsūtītas manam dēlam Kristoferam, kurš tolaik dienēja Karaliskajos gaisa spēkos Dienvidāfrikā. Tomēr aizritēja vēl pieci gadi, iekams stāsts iemantoja šābrīža izskatu. Tikmēr paguvu mainīt gan dzīvesvietu, gan katedru, gan koledžu, un, kaut gan dzīvē atspīdēja pa kādam gaismas stariņam, tomēr darba mazāk kā nekļuva, tā nekļuva. Tad, kad stāstam patiesi bija parādījušās "beigas", vajadzēja visu pārskatīt no sākuma un īstenībā lielā mērā pārrakstīt no jauna, tikai tagad itin kā atsprākleniski. Un drukāt mašīnrakstā sazin cik reižu — pašam, jo profesionāla mašīnrakstītāja pakalpojumus es tolaik nevarēju atļauties.
Kad "Gredzenu pavēlnieks" pēdīgi nāca klajā, izrādījās, ka tam ir lērums lasītāju, un es vēlētos šo to piebilst, lai atbildētu uz daudzajiem viedokļiem un minējumiem, ko man nācies uzklausīt vai lasīt — kālab esmu grāmatu rakstījis un par ko tā īsti ir. Pats galvenais dzinulis bija stāstnieka kāre izmēģināt roku pie īsti gara stāsta, kas lasītājus aizrautu, uzjautrinātu, iepriecētu un reizumis varbūt arī uzdzītu šermuļus vai dziļi aizkustinātu. Es vadījos vien no paša izjūtām un priekšstata par to, kas ir pievilcīgs vai aizkustinošs, un daudziem šie priekšstati noteikti ir pavisam citādi. Viena daļa, grāmatu izlasījuši, vai, mazākais, uzrakstījuši par to recenziju, to atraduši par garlaicīgu, muļķīgu vai noniecināmu esam, un par to man nav ne mazākā iemesla sūkstīties, jo viņu pašu rakstus un tādus darbus, kas viņiem acīmredzot iet pie sirds, es vērtēju tieši tāpat. Taču pat tie daudzie lasītāji, kam mans stāsts ir paticis, mēdz sacīt šo to, kas man nebūt nesagādā prieku. Tā jau ir — diez vai ar gana garu stāstu vari cerēt visiem ar itin visu izpatikt un ar to pašu itin nevienam nelikt vilties, jo vēstules, ko esmu saņēmis, liecina, ka rindas vai nodaļas, ko vieni peļ, citi savukārt īpaši slavē. Viskritiskāk noskaņotais lasītājs, proti, es pats, tagad darbā redz daudzus sīkākus vai būtiskākus trūkumus, taču viņa pienākumos laimīgā kārtā neietilpst nedz grāmatas recenzēšana, ne tās pārrakstīšana no jauna, tālab par trūkumiem viņš nebildis ne vārda un pieminēs tikai vienu, ko pamanījuši ari citi, — stāsts ir pārāk īss.
Ja runājam par dziļāko jēgu vai "vēstījumu", autors ne par ko tādu nav domājis. Stāsts nav nedz alegorisks, nedz iztirzā kādu tēmu. Augdams augumā, tas izlaida saknes (iegrauzdamies pagātnē) un ataudzēja negaidītus dzinumus, tomēr pamattēmu jau sākotnēji noteica tas, ka par savienojošo posmu starp to un "Hobitu" neizbēgami tika izraudzīts Gredzens. Būtiski nozīmīga nodaļa "Pagātnes ēna" tapa viena no pirmajām, proti, vēl pirms 1939. gada drūmās priekšnojautas izvērtās neizbēgamas katastrofas draudos, un tālāk stāsts būtu risinājies aptuveni tāpat arī gadījumā, ja katastrofu būtu izdevies novērst. Stāstu baroja prātā sen un ilgi auklētas domas, lai gan, tiesa, šis tas bija uzlikts arī uz papīra, bet ne karš, kas sākās 1939. gadā, ne tā sekas še gandrīz nekādas izmaiņas neieviesa.
īstais karš aprakstītajam nelīdzinās ne norises, ne iznākuma ziņā. Ja tas mani būtu kā iedvesmojis vai vadījis, Gredzenu kāds noteikti būtu piesavinājies un licis lietā pret Sauronu, kas tiktu nevis iznīcināts, bet paverdzināts, un Baradūra tiktu nevis sagrauta, bet gan okupēta. Sarumans, pie kārotā Gredzena neticis, juku un nodevības pilnajā pasaulē būtu Mordorā izdibinājis to, ko par varas gredzeniem vēl nezināja, un drīz vien būtu izkalis pats savu Lielvaras gredzenu, lai stātos pretim pašpa- sludinātajam Viduszemes pavēlniekam. Šajā sadursmē abas puses hobitus nīstu un nicinātu, un mazļautiņi, pārvērsti par vergiem, ātri vien aizietu bojā.
Atkarībā no alegoriju vai tematisku darbu cienītāju gaumes un uzskatiem še būtu iespējami arī citi sižeta risinājumi. Tikai man alegorija visās tās izpausmēs ir dziļi nesimpātiska, un allaž esmu no tās vairījies, kopš kļuvu gana nobriedis un vērīgs, lai pamanītu, kad kāds to man grasās iebarot. Daudz labāk man patīk vēsture — vienalga, patiesa vai no pirksta izzīsta —, kas tik daudzveidīgi sasaucas ar lasītāja domām un pieredzi. Manuprāt, daudzi šo "sasaukšanos" jauc ar "alegoriju", taču pirmā meklējama lasītāja brīvībā, kurpretim otro mērķtiecīgi diktē autors.
Protams, autors nespēj pilnībā norobežoties no savas pieredzes, tomēr tas, kā stāsta dīglis šajā pieredzes augsnē barojas, ir neparasti sarežģīts process, un mēģinājumi to definēt labākajā gadījumā ir vien minējumi, kas balstās uz pārāk trūcīgiem un dažādi tulkojamiem pierādījumiem. Vienlīdz maldinošs, lai ari dabiski vilinošs ir pieņēmums, kas rodas, kad autoram un kritiķim gadījies dzīvot vienā laikā, proti, ka lielāko iespaidu uz abiem visādā ziņā atstājuši notikumi, kas šajā laikā risinājušies. Lai pilnā mērā izjustu kara smagumu, cilvēkam patiesi jānonāk ar to personiskā saskarē, taču gadi rit, un šodien, tā vien šķiet, daudzi ir aizmirsuši, ka pašā jaunības plaukumā piedzīvot 1914. gadu bija ne mazāk baisi, kā dzīvot laikā, ko iezvanīja 1939. gads. 1918. gadā no visiem maniem tuvākajiem draugiem dzīvajos bija palicis tikai viens. Vai mazāk skumīgs piemērs: viens otrs pauž pieņēmumu, ka "DaJienas tīrīšana" atainots stāvoklis Anglijā laikā, kad rakstīju stāsta noslēgumu. Tā nav tiesa. Šī nodaļa ir sižetā būtisks posms, iecerēts no sākta gala, lai gan darbībā zināmas izmaiņas ieviesa Sarumana tēls, kas izauga stāsta gaitā — lieku reizi piebildīšu — bez kādas alegoriskas nozīmes vai atsauces uz tālaika politiku. Zināmā pieredzē nodaļa patiesi sakņojas, tikai visai trūcīgā (jo ekonomiskā situācija bija gluži citāda) un daudz senākā. Zemi, kur es dzīvoju, kad biju vēl pavisam mazs, es desmit gadu vecumā redzēju izpostītu. Tolaik motorrati vēl bija retums, un cilvēki tikai sāka būvēt šaursliežu dzelzceļus. Nesen kādā laikrakstā uzgāju savulaik plaukstošu vējdzirnavu bildi — bērnībā tās, tik lielas dzirnavu dīķa krastā, man šķita varen svarīgas, bet tagad to vietā vīdēja vien gruvešu kaudze. Jaunais melderis man pēc skata sazin kādēļ nepatika, taču viņa tēvam, Vecmelderim, bija melna bārda, un viņam nebūt nebija Smiltaks vārdā.
"Gredzenu pavēlnieks" ir piedzīvojis jaunu izdevumu, tāpēc radās izdevība tekstu pārstrādāt. Izlaboti daudzi agrāk nepamanīti misēkļi un nesakritības, un mēģināts sniegt ziņas dažos jautājumos, par ko ieinteresējušies vērīgākie lasītāji. Esmu ņēmis vērā visas viņu piezīmes un vaicājumus, un, ja arī kaut kas izskatās paslīdējis garām neievērots, tas būs vien tāpēc, ka man nekādi neizdodas ieviest kārtību savos pierakstos. Tomēr, lai atbildētu uz daudziem citiem jautājumiem, nepieciešami papildu pielikumi vai pat vēl viens atsevišķs sējums, kur būtu ievietojama liela daļa materiāla, ko grāmatā netiku iekļāvis — sevišķi sīkākas valodnieciskas ziņas. Pagaidām piedāvāju vien šo priekšvārdu, papildinātu prologu, dažas piezīmes, kā arī personvārdu un vietvārdu rādītāju. Rādītājā vardi ir apkopoti atbilstoši iecerei, taču atsauces ir visai skopas, jo šobrīd bija nepieciešams ierobežot tā apjomu. Pilns vārdu rādītājs, kur būtu iekļauts viss materiāls, ko man palīdzējusi apkopot N. Smita kundze, drīzāk iederas papildsējumā.