Šaja grāmatā visai daudz stāstīts par hobitiem, un, izbūries tai cauri, lasītājs, iespējams, šo to uzzinās par viņu iedabu, taču par vēsturi gan laikam tikai druskas. Sīkākas ziņas atrodamas ari izvilkumā no Rietrobežu Sarkanās grāmatas, kas jau nācis klajā ar nosaukumu "Hobits". Tur pārstāstītas Sarkanās grāmatas pirmās nodaļas, ko sarakstījis pats Bilbo — pirmais hobits, kurš kļuva slavens ari ārpus savas dzimtenes robežām. Bilbo savu stāstu nodēvēja "Turp un atpakaļ", jo tur vēstīts, kā viņš mēroja ceļu uz austrumiem un atgriezās mājās, — tieši šīs dēkas dēļ visi hobiti pēcāk izrādījās ierauti liktenīgajos notikumos, par kuriem te stāstīsim.
Taču, jādomā, netrūks tādu, kas par šo nomaļus mītošo, tomēr ievērības cienīgo tautiņu vēlētos uzzināt ko vairāk, turklāt diez vai visiem "Hobits" būs akurāt pie rokas. Tādiem lasītājiem te piedāvājam ieskatu svarīgākajās hobitogrāfijas sadaļās un īsu pirmās dēkas atstāstu.
Hobiti ir vienkārša, tomēr ļoti sena tauta, un vecos laikos skaitā bijusi daudz lielāka nekā tagad, jo viņi iecienījuši mieru, klusumu un kārtīgi apstrādātu zemi — vislabāk viņiem tika uzturēties jauki iekoptā apkaimē, kur netrūka nedz lauku, nedz mežu, nedz pļavu. Pariktes, sarežģītākas par kalēja plēšām, ūdensdzirnām vai stellēm, viņiem vēl šodien nedz šķiet izprotamas, nedz iet pie sirds, lai gan hobiti ir prasmīgi amatnieki. Pat vecos laikos viņi no "lamzakiem", kā iesaukuši mūs, allaž kautrējās, bet tagad no mums vairās tīri ar riebumu, un arvien grūtāk sastopami. Dzirde un redze hobitiem ir smalka, un, lai arī visai tukli un uz skriešanu paslinki, kustas veikli un izmanīgi. Jau izsenis viņi iepratušies aši un klusi nobēdzināties, kolīdz pamana brienam pretim lamzaku, ar ko sastapties pagalam negribas, un šo māku viņi izkopuši tik lieliski, ka cilvēkam tā rādās gluži vai burvestība. Tomēr īstenībā ar burvestībām hobitiem savu mūžu nav bijis nekādu darīšanu, un tik lieliski slēpties viņi iemanījušies tikai tāpēc, ka izkopuši meistarību, pie kādas izmēros lielāki un lempīgāki radījumi nevarētu tikt pat gribēdami, jo tur vajadzīga gan noteikta iedzimtība, gan vingrināšanās, gan cieša draudzība ar zemi.
Jo viņi ir mazītiņi, vēl sīkāki par rūķiem — proti, pat ja augumā varbūt daudz iepakaļ nepaliek, tomēr nav ne tik drukni, ne plecīgi. Mēdz būt dažādi hobiti — pēc mūsu mēriem divas līdz četras pēdas gari. Tagad gan reti kurš izstiepjas līdz trim, bet runā, ka viņi esot sarukuši un sendienās bijuši garāki. Ja ticam Sarkanajai grāmatai, Izengrīma Otrā dēls Bandobrass Tuks (Buļ- ļabauris) bijis četrarpus pēdu garš un varējis jāt uz zirga. Hobitu hronikas atrodamas ziņas tikai par diviem senlaiku varoņiem, kas ar viņu varējuši mēroties, un tieši par viņiem arī tiks vēstīts šajā grāmatā.
Kas attiecas uz Dalienas hobitiem, kuru dēkām veltīts šis stāsts, miera un pārticības laikos viņi vadīja dienas vienos priekos. Ģērbās koši — kopš sākta gala viņiem visvairāk pie sirds iet dzeltenie un zaļie toņi —, bet kurpes kājās āva reti, jo pēdapak- šas viņiem apaugušas ar cietu ādu un uz kājām aug biezi, sprogaini mati, līdzīgi tiem, kādi spurojas uz galvas un parasti ir rūsgani. Līdz ar to kurpnieka amats allaž palika novārtā; toties hobitiem bija gari, veikli pirksti, ko viņi lika lietā, lai pagatavotu citas noderīgas un brīnumjaukas mantas. No vaiga viņi nebija nekādi skaistuļi, drīzāk staroja labsirdībā — platām sejām, mirdzošām acīm, sārtiem vaigiem, mute allaž gatava smiet un ēst, un dzert. Un smējās viņi tā, ka tik turies, ēda un dzēra tāpat — kad vien radās izdevība un no visas sirds, plēsa jokus un pielika māgu sešreiz dienā (ja bija ko galdā likt). Pēc dabas būdami viesmīlīgi, viņi bieži rīkoja svinības un cits citu apdāvināja — dāvinātāji neskopojās, un saņēmēji priecājās kā bērni.
Pilnīgi skaidrs, ka par spīti laika gaitā atsalušajām attiecībām hobiti mums ir rada, turklāt nesalīdzināmi ciešāki nekā elfi vai pat rūķi. Hobiti izsenis runājuši cilvēku mēlēs, lai arī pārgrozītās savā vīzē, un cilvēkiem visai līdzinājušies arī gaumes un ieražu ziņā. Bet to, kādi ir mūsu raduraksti, izpētīt vairs nav iespējams. Hobiti cēlušies vēl aizlaikos, un ziņas par tiem jau sen kā nogrimušas aizmirstībā. Šo zudībā aizgājušo laiku rakstus vēl glabā tikai elfi, un viņiem, kā likums, reti kad rūpējis kas vairāk par pašu vēsturi, kur cilvēki teju nemaz neparādās un hobiti vispār nav pieminēti. Tomēr nav šaubu, ka Viduszemē hobiti savā nodabā mituši daudzus gadus, iekams pārējie viņus pamanīja. Galu galā, pasaulē visādām dīvainām radībām nav ne gala, ne skaita, tā ka par šiem mazajiem ļautiņiem neviens ij zinis nelikās. Taču Bilbo un viņa mantinieka Frodo laikos hobiti piepeši gribot negribot kļuva gan svarīgi, gan plaši pazīstami un sacēla pamatīgu jezgu Viedajo un Dižajo sapulcēs.
Tie laiki, Viduszemes Trešais laikmets, jau sen kā pagājis, un zemes virsū viss mainījies līdz nepazīšanai, bet jādomā, ka ho- bitu apdzīvotā apkaime Vecās pasaules ziemeļrietumos, Jūras austrumkrastā, toreiz bija tāda pati kā šobaltdien. Par sentēvu dzimteni Bilbo laikabiedriem vairs nekas nebija zināms. Zinību alkas (izņemot aizraušanos ar ciltskokiem) hobitiem ne tuvu nebija pirmajā vietā, tomēr senākajās dzimtās joprojām gadījās pa kādam jokainim, kurš burās pa hobitu grāmatām un pat ievāca ziņas par senatni un tālām zemēm no elfiem, rūķiem un cilvēkiem. Pirmie pašu hronikās iemūžinātie notikumi bija datējami jau ar laiku pēc hobitu apmešanās Dalienā, un pat vissenākās teiksmas nesniedzās tālāk par Lielajiem klejojumiem. Tomēr hobitu teiksmas, vārdu krājuma īpatnības un ieražas liecina, ka sensenos laikos viņi līdzīgi citām tautām pārceļojuši uz rietumiem. Aizlaiku teiksmās var pamanīt norādes, ka savulaik hobiti apdzīvojuši Anduīnas augšteces līdzenumus starp Dižo Zaļmežu un Miglas kalniem. Kālab viņi devušies garajā un bīstamajā ceļā pāri kalniem uz Eriadoru, šodien vairs nav noskaidrojams. Pašu hobitu rakstos par iemeslu minēts tas, ka apkaimē saradies pārlieku daudz cilvēku un pāri mežam nogūlusi ēna, tā ka tas ietinies tumsā un pārdēvēts par Drūmmežu.
Jau pirms gājiena pāri kalniem hobiti bija nošķīrušies trijās savrupās pasugās — pinkupekās, platperos un smalkstos. Pinku- pekas bija tumsnējāki, pasīkāki, bez bārdas un allaž basām kājām, rokas un kājas viņiem bija veiklas un stipras, un vislabāk viņiem patika uzturēties kalnos un pauguru nogāzēs. Platperi bija dūšīgāki un smagnējāki, ar druknākām rokām un kājām, viņi labprātāk dzīvojās pa līdzenumiem un upju krastiem. Smalksti no vaiga bija baltāki, gaišākiem matiem, augumā garāki un slaikāki, koku un mežu mīļotāji.
Pinkupekās vecos laikos biedrojās ar rūķiem un ilgi mita kalnu pakājēs. Viņi pirmie sāka virzīties uz rietumiem un ieklīda Eriadorā līdz pat Vējlauzim, kamēr pārējie vēl vienā mierā sēdēja Tukšainē. Pinkupekās bija raksturīgākais un izplatītākais hobitu paveids, arī skaitā viņu bija visvairāk. Viņiem asinīs visdziļāk bija iezīdusies tieksme neskraidelēt apkārt, bet dzīvot uz vietas, un viņi visilgāk kopa senču paražu mitekļus ierīkot aliņās un pazemes ejās.
Platperi ilgi dzīvoja Lielās Anduīnas krastos un tur sarada ar cilvēkiem. Uz rietumiem viņi devās vēlāk nekā pinkupekās, gar Krāčupi uz dienvidiem, daudzi tā arī apmetās uz dzīvi starp Tar- badu un Krēslaines līdzenumiem, iekams virzījās atkal tālāk uz ziemeļiem.
Smalkstu bija vismazāk, viņi piederēja pie ziemeļnieku atzara, ciešāk nekā pārējie tautieši draudzējās ar elfiem, izveicīgāki bija valodās un dziesmās, nevis amatnieku darbos un izse- nis labprātāk nodarbojās ar medībām, nevis apstrādāja zemi. Smalksti šķērsoja kalnus ziemeļos no Rivendellas un lejā nokāpa gar Palsenes krastiem. Eriadorā viņi drīz vien sajaucās ar pārējiem hobitiem, kas tur bija nonākuši jau agrāk, tomēr, būdami uzņēmīgāki un apsēsti ar dēkaiņu garu, viņi nereti tika izraudzīti par pinkupeku un platperu klanu vežiem jeb vadoņiem. Vēl Bilbo laikos smalkstu asinis sevi lika manīt daudzās ievērojamās dzimtās, pie kādām piederēja arī Tuki un Bricavas vēži.
Eriadoras rietumos, starp Miglas un Lūnas kalniem, hobiti sastapa gan cilvēkus, gan elfus. Patiesi, tur joprojām vēl mita dandani, cilvēku ķēniņi, kas bija atburājuši pāri jūrai no Aiz- rietiem, taču viņu skaits strauji gāja mazumā, un dandanu Ziemeļvalsts juka un bruka teju acu priekšā. Jaunatnācējiem vietas pietika, neviens viņiem pāri nedarīja, un drīz vien hobiti tur apmetās uz palikšanu. Senākās apmetnes Bilbo laikā jau lielākoties bija pagaisušas gan no zemes virsas, gan no hobitu atmiņas, taču viena no varenākajām joprojām pastāvēja, lai ari sarukusi — Virpilī un tās pievārtē, Četsilā, savas četrdesmit jūdzes uz austrumiem no Dalienas.
Nav šaubu, ka tieši tolaik hobiti izkopa paši savas rakstu zīmes un sāka rakstīt pēc dandanu modes, tie savukārt jau izse- nis šo mākslu bija iemācījušies no elfiem. Un ap to pašu laiku viņi acīmredzot ļāva nogrimt aizmirstībā visām mēlēm, kādās bija runājuši iepriekš, un iepratās kopvalodā, tā dēvētajā ves- tronā, kas kopīga visiem, sākot ar Arnoras un Gondoras ķēniņiem un beidzot ar tiem, kas apdzīvoja Jūras piekrasti no Belfa- lasas līdz pat Lūnas kalniem. Tomēr daļu vārdu hobiti saglabāja, tostarp mēnešu un dienu nosaukumus un krietnu senlaiku personvārdu krājumu.
Ap to pašu laiku leģendu un teiksmu vietā hobiti sāka rakstīt vēsturi un skaitīt gadus. Jo, raugi, Trešā laikmeta tūkstoš seši simti pirmajā gadā smalkstu brāļi Marčo un Blanko, izgājuši no Virpils, ar Fornostas [2] dižvaldoņa atļauju varena hobitu pulka priekšgalā šķērsoja brūno Baranduīnas straumi. Pārgājuši pāri Akmens spraišļu tiltam, kas bija uzbūvēts Ziemeļvalsts ziedu laikos, viņi iekārtojās uz dzīvi viņā krastā, no upes līdz pat Tāl- lejām. No hobitiem tika prasīts tikai viens — raudzīties, lai Lielais tilts un ari citi tilti un ceļi tiktu uzturēti kārtībā, sniegt palīdzību valdoņa ziņnešiem un atzīt viņa virsvaru.
Tā aizsākas Dalienas ēra, jo gads, kurā tika šķērsota Bran- daviņa (tā hobiti pārgrozīja upes vārdu), kļuva par Dalienas pirmo gadu un visu vēlāko notikumu atskaites punktu [3] . Rietumu hobiti tūliņ iemīļoja savu jauno zemi un dzīvojās tur, vairs nekustēdami ne no vietas, tā ka drīz vien atkal pagaisa no cilvēku un elfu vēstures. Kamēr vēl tronī sēdēja valdonis, viņi skaitījās tā vasaļi, taču īstenībā klausīja paši saviem vežiem un ārpasaules padarīšanās degunu nebāza. Uz pēdējo kauju par For- nostu hobiti cīņā pret Angmāras burvju pavēlnieku valdonim palīgā aizsūtīja pulciņu strēlnieku — vismaz tā viņi paši stāstīja, lai gan cilvēku hronikās par to nav ne vārda. Bet šis karš Ziemeļvalsts vēsturei pielika punktu. Tad hobiti pārņēma zemi savā valdīšanā un no savu vadoņu vidus izvēlēja dižvedi, kam piešķīra zudībā gājušā valdoņa pilnvaras. Savu tūkstoti gadu hobiti dzīvoja vienā mierā, karus gandrīz nepieredzēdami, un pēc Melnā mēra (D. ē. 37. g.) plauka, zēla un vairojās līdz pat Negantajai ziemai un bada laikiem, kas uzbruka tūliņ pēc tam. Bads aizslaucīja daudzus tūkstošus dzīvību, taču laikā, par ko vēstī mūsu stāsts, Salkuma dienas (1158-1 160) jau bija sensena pagātne un hobiti atkal bija pieraduši dzīvot pārticībā. Zeme Dalienā bija auglīga un dāsna, un, lai gan pamesta novārtā jau sen pirms hobitu ierašanās, tomēr reiz kārtīgi kopta — valdonim te netrūka ne plašu saimniecību, ne druvu, ne vīna dārzu, ne mežu.
Hobitu zemes stiepās četrdesmit līgas no Tāllejām līdz Bran- daviņas tiltam un piecdesmit — no ziemeļu dūksnājiem līdz dienvidu purvājiem. Jauno mājvietu hobiti nosauca par Dalienu, nodeva to sava dižveža pārzjņā, iedibināja savus likumus un šajā jaukajā pasaules nostūrītī iekārtoja dzīvi paši pēc sava prāta, aizvien mazāk raizēdamies par-.tumsas darbiem, kas lika sevi manīt tur, laukā, līdz beidzot hobiti aprada ar domu, ka miers un pārpilnība valda visā Viduszemē un pēc tiesas un taisnības pienākas visiem prātīgiem ļautiņiem. To mazumiņu, kas hobitiem bija zināms par Sargiem un tiem, kuru pūliņi Dalienā nodrošināja ilgos miera laikus, viņi aizmirsa vai izmeta no galvas. īstenībā, dzīvodami svešā aizgādībā, viņi to vairs it nemaz neatcerējās.
Savu mūžu hobiti nav bijuši uz karošanu, un arī paši viņi ne reizes nebija plēsušies. Vecos laikos, skaidra lieta, viņiem nereti vajadzēja mesties cīņā, lai izdzīvotu bargajā un nežēlīgajā pasaulē, taču Bilbo laikos tā jau bija ļoti sena pagātne. Pēdējā kauja, kas norisinājās pirms šajā stāstā tēlotajiem notikumiem un patiesi bija vienīgā, kas jebkad izcīnīta Dalienas robežās, jau bija pagaisusi no hobitu atmiņas — tā bija Zālaines kauja, kad Dalienas ēras 1147. gadā Bandobrass Tuks satrieca orku iebrucējus. Pat laika apstākļi bija kļuvuši mīlīgāki, un vilki, kas kādreiz bargās, sniegotās ziemās mēdza atsirot no ziemeļiem, tagad tika pieminēti vienīgi sentēvu pasakās. Šādi tādi ieroči Dalienā gan vēl bija saglabajušies, lielākoties vien kā trofejas, kas greznojās virs pavarda vai pie sienām, krietna tiesa grēdojās ari Izrakas pilsētas muzejā. Tas tika dēvēts par Krāmuļmāju, jo visas mantas, kam hobiti acumirkli neatrada nekādu izmantojumu, bet ko akurāt projām mest negribēja, viņi sauca par krāmuliem. Arī hobitu mitekļos krāmuļi krātin krājās, un liela tiesa dāvanu, kas ceļoja no rokas rokā, tāpat bija ieskaitāmas šai pašā šķirā.
Tomēr par spīti ilgajai dzīvei mierā un pārticībā šī tautiņa bija brīnumainā kārtā saglabājusi sīkstu garu. Ja reiz nonāca tik tālu, iebiedēt vai piebeigt hobitu bija grūti, un ap smalkām mantiņām viņi neapnikuši mīlinājās varbūt tieši tāpēc, ka vajadzības gadījumā bez tām vartja tīri labi iztikt, turklāt ar negantām likstām, naidniekiem vai aukām spēja tikt galā tik brangi, ka dažam labam, kurš hobitus īsti labi nepazina un redzēja tik vien kā viņu apaļos vēderiņus un tuklos vaigeļus, no brīnumiem vai mute palika vaļā. Nebūdami kauslīgi un prieka pēc nevienu nost nebendedami, hobiti tomēr, briesmās nonākuši, turējās braši un ar ieročiem, ja vajadzēja, joprojām prata rīkoties gods godam. Pateicoties asajai redzei un drošai rokai, viņi bija izveicīgi strēlnieki. Turklāt ar labām sekmēm lika lietā ne tikai loku un bultas vien. Ja reiz hobits pieliecās, lai paceltu no zemes akmeni, bija pēdējais brīdis lasīties lapās — to zināja kurš katrs kustonis, kas paslepus bija ielavījies Dalienas dārziņos.
Iesākumā visi hobiti esot dzīvojuši zemē raktās aliņās — vismaz tā vēstīja nostāsti. Tieši tādus mitekļus viņi joprojām atzina par pašiem omulīgākajiem, taču ar laiku, gribi negribi, vajadzēja pierast pie citādiem mājokļiem. īstenībā Bilbo laikos pie sentēvu ieražas Dalienā turējās tikai paši bagātākie un paši trūcīgākie hobiti. Nabagi mitinājās pavisam prastos midzeņos, patiesi īstās alās, kur labākajā gadījumā bija ierīkots viens lodziņš, bet dažkārt logu nebija nemaz, kurpretim bagātnieki pēc senlaiku vienkāršo zemnīcu parauga izbūvēja greznum greznus pazemes mājokļus. Bet vietu, kas būtu piemērotas šo plašo un sazaroto tuneļu (tā dēvēto smialu) ierīkošanai, nebija nemaz tik daudz, tā ka līdzenumos un zemienēs mītošie hobiti ar laiku sāka būvēt mājokļus virs zemes. Galu galā pat paugurainos apvidos un vecajos miestos, teiksim, Hobitonā vai Migainēs, vai arī Dalienas lielākajā pilsētā Izrakā, Baltajās piekalnltēs, tagad slējās vesels lērums koka, mUra un akmens ēku. Sevišķi tādas bija iecienījuši melderi, kalēji, virvju vijēji, ratnieki un citi amatnieki, kas jau tolaik, kad hobiti vēl mita alās, bija iepratušies būvēt šķūņus un darbnīcas.
Runā, ka paradumu celt lauku mājas un kūtiņas esot aizsākuši hobiti no Purvājiem Brandaviņas lejtecē. Tai pusē, Rltājos, hobiti bijuši visai paprāvi un smagnēji un slapjā laikā kājās āvuši rūķu zābakus. Bet nevienam nebija noslēpums, ka viņu dzīslās ritēja krietna tiesa platperu asiņu — par to skaidri liecināja pūkas, kas lielai daļai turieniešu klāja zodu. Ne pinkupe- kām, ne smalkstiem no bārdas nebija ne miņas. Tā nu vairākums hobitu no Purvājiem un Bricavas tur, austrumkrastā, kurp viņi pārcēlās vēlāk, galu galā no dienvidiem ieplūda Dalienā, tomēr joprojām bija saglabājuši visādus ērmotus vārdus un savādus nosaukumus, kādi cituviet Dalienā nemaz nebija pazīstami.
Iespējams, ka būvniecības mākslu, tāpat kā daudzus citus arodus, hobiti pārņēmuši no dandaniem. Taču tiklab var būt, ka to viņi iemācījušies no pašiem elfiem, kas aizlaikos skoloja zinībās cilvēkus. Jo diželfi tolaik Viduszemi vēl nebija pametuši un mita gan rietumpusē, Sirmostu apkaimē, gan arī cituviet Dalienā. Viņpus rietumu dūkņām, Torņu kalnu virsotnēs, kopš neatminamiem laikiem slējās trīs elfu torņi. Mēnesnīcā tie mirdzēja pa lielu gabalu. Augstākais stāvēja visattālāk — sav- patis zaļa paugura mugurā. Vakarāju hobiti mēļoja, ka tas, kurš uzrāpjas šajā tornī, varot saredzēt Jūru, bet, cik zināms, neviens hobits ne reizes nebija ņēmies pārbaudīt, vai tā ir tiesa. Nudien, reti kurš hobits bija Jūru redzējis, vēl mazāk bija tādu, kas bUtu Jūrā braukuši, un teju neviens nebija atgriezies mājās, lai par to pastāstītu citiem. Vairākums hobitu pat uz upēm un laivelēm raudzījās ar dziļām aizdomām, un tādu, kas prata peldēt, bija pavisam maz. Tā nu, vadīdami savas dienas Dalienā, ar elfiem hobiti tikās aizvien retāk, un galu galā sāka no viņiem bīties un raudzīties greizi uz visiem, kas ielaidās ar elfiem kādās darīšanās; un Jūras vārdu hobitiem bija bail pat pieminēt — tas bija tāpat kā piesaukt nāvi —, un uz rietumkalnu pusi viņi ij neskatījās.
Var jau būt, ka mājas celt hobiti iemācījās no elfiem vai cilvēkiem, taču būvniecības mākslu viņi lika lietā pa savai vīzei.
Nekādus torņus viņi nemeistaroja. Hobitu mājas parasti bija garas, zemas un omulīgas. Senākās celtnes tik tiešām līdzinājās tādiem kā virszemes smialiem — apjumtas ar sienu, salmiem vai apbērtas ar kūdras kārtu; pat sienas bija ieapaļas. Tomēr tādas mājas Dalienas hobiti cēla tikai iesākumā — laikam ritot, viss mainījās, jo amatnieki iepratās gudrībā, šādus tādus paņēmienus iemācījušies no rūķiem, bet šo to atklājuši paši saviem spēkiem. Saglabājušās bija tikai nedaudzas vienīgi hobitu buvmākslai raksturīgas pazīmes — pati galvenā bija paraža logus un pat durvis darināt apaļas.
Dalienas hobitu mājas un alas parasti bija plašas un ļaužu pilnas. (Abi vecpuiši Bilbo un Frodo Tuntaki tik tiešām bija izņēmums gan šajā, gan arī daudzējādā citā ziņā — piemēram, abi arīdzan biedrojās ar elfiem.) Dažkārt, kā tas bija ar Dižsmialu Tukiem vai Brandmuižas Bricbrandakiem, vienas dzimtas locekļi vairākas paaudzes mierā un saticībā (nosacītā) dzīvoja kopā vienā un tajā pašā sentēvu mājoklī, kur stiepās neskaitāmas ejas. Lai nu ko, bet savus radurakstus hobiti turēja lielā godā un pēc dabas bija ļoti ģimeniski. Viņi zīmēja garum garus un sazarotus ciltskokus ar neskaitāmām atvasēm. Ja gribi ielaisties darīšanās ar hobitiem, no svara ielāgot, kurš te kuram ir cik tuvs radagabals un tieši no kuras puses. Mūsu grāmata gan būs par mazu, lai te būtu iespējams ietilpināt ciltskoku, kas aptvertu pat svarīgāko dzimtu svarīgākos pārstāvjus tanī laikā, par ko vēstī šis stāsts. Rietrobežu Sarkanās grāmatas beigās ievietotie ciltskoki vien veido atsevišķu grāmatu, un visiem, izņemot hobitus, tie liktos neciešami garlaicīgi.' Tiem hobitiem, kas bija kārtības mīļotāji, šādas lietas gan gāja pie sirds — viņiem patika grāmatas, kur bija sarakstīts tas, kas jau sen zināms, turklāt izlikts skaidri un gaiši, kā uz delnas.