Runājot par veclaiku hobitiem, visādā ziņā pieminama vēl viena ērmota lieta, proti, kāda ērmota paraža: caur māla vai koka pipītēm viņi mēdza ierīt vai ievilkt plaušās gruzdošu lapu dūmus. Augu viņi paši sauca par pīpes zāli vai lapiņu, iespējams, tas bija kāds N. Nicotiana paveids. Tieši kā cēlusies šī savdabīgā paraža vai "māksla", kā to labpatika dēvēt pašiem hobitiem, ir visai liels noslēpums. Visu, ko vien šajā sakarā iespējams noskaidrot, apkopojis Meriadoks Bricbrandaks (vēlākais Bricavas vedis), un, tā kā viņam pašam un Dienvidāju tabakai ir zināma loma turpmākajā stāstā, citēsim apsvērumus, ko viņš piedāvā paša sarakstītās "Dalienas augu valsts" ievadā.
"Tā ir vienīgā māksla," viņš raksta, "ko ar pilnām tiesībām varam uzskatīt paši par savu izgudrojumu. Par to, kad hobiti iepratušies pīpot, nekas nav zināms, visās teiksmās un dzimtas vēstures aprakstos šī paraža paradās kā pati par sevi saprotama. Dalienieši jau kur tas laiks pipojuši visvisādas zālītes — gan smirdīgas, gan saldas. Tomēr visās hronikās minēts, ka pirmais Dienvidājos īsteno pīpes zāli audzēt savā sakņu dārziņā pasācis Gausenes Tobolds Pūtelis. Tas bijis Izengrīma II laikā, ap 1070. gadu pēc Dalienas kalendāra. Labākā pašmāju lapiņa joprojām nāk no turienes, sevišķi šķirnes, kas mūslaikos pazīstamas kā "Gauslapa", "Vecais Tobijs" un "Dienvidzvaigzne".
Kā vecais Tobijs šo augu uzodis, nav zināms — viņš tā ari aizgāja kapā, to nevienam neizpaudis. Par augiem viņš zināja daudz, tomēr nekāds ceļotājs nebija. Runā, ka jaunības gados viņš visai bieži grozījies Virpilī, lai gan iālak no Dalienas ne soli netika spēris. Tā nu jādomā, ka par pīpes zāli viņš dabūjis zināt Virpilī, kur tā vēl šobaltdien it lekni aug dienvidu piekalnēs. Virpils hobiti apgalvo, ka īstenībā viņi bijuši pirmie pīpju zāles kūpinātāji. Taču, ja paļaujamies uz šiem stāstiem, diez vai atradīsies kas tāds, kas Virpils hobitiem nebūtu iešāvies prātā pirms dalieniešiem, ko šie iedēvējuši par "kolonistiem". Tomēr šoreiz man rādās, ka virpiliešiem varētu būt taisnība. Nav šaubu, ka tieši no Virpils nākusi šīs zāles pīpošanas maksla, ko pēdējos gadsimtos pārņēmuši ari rūķi un tamlīdzīgi ļautiņi — pēddziņi, burvji un citi apkartstaiguļi, kas vēl šobaltdien mēdz ieklīst šajā senajā miestā, kur vienkopus satek ceļi no visām debess pusēm. Līdz ar to par augšminētās mākslas pirmavotu un centru atzīstams Virpils vecais traktieris "Spraunais ponijs", kur kopš neatminamiem laikiem saimnieko Purēnu dzimta.
Lai nu kā, daudzkārt mērodams ceļu uz Dienvidājiem, esmu pārliecinājies, ka pīpes zāle šajā zemes daļā nav cēlusies, bet nākusi no zemākiem apvidiem, no Anduinas lejteces, kur to, man domāt, no aizjūras ieveduši Aizrietu ļaudis. Tā ik uz soļa sastopama Gondorā, turklāt daudz leknāka nekā tālāk uz ziemeļiem, kur nemaz neaug savvaļā un zeļ vien siltās, no vējiem pasargātās vietās — kā Gausenē. Gondorieši to sauc par "saldpuki" un vērtē tur tikai smaržīgo ziedu dēļ. No turienes tā acīmredzot aizgādāta projām pa Zaļteku daudzajos gadsimtos, kas Elendila varas laiku šķir no mūsdienām. Taču pat Gondoras dandani atzīst, ka hobiti bijuši pirmie, kas ar šo zāli piebāzuši pīpes. Pirms mums par to neesot iedomājušies pat burvji. Tiesa, viens burvis, ko es savulaik pazinu, šajā mākslā bija iepraties jau sensenis un šeitan bija tikpat liels meistars kā visās citās lietās, kam vien sadomāja ķerties klāt."