Kā vēstīts "Hobitā", kādudien pie Bilbo durvīm uzradās dižburvis Gendalfs Pelēkais un līdz ar viņu — trīspadsmit rūķi: nudien, neviens cits kā ķēniņu pēctecis Torins Ozolvairogs ar divpadsmit līdzbiedriem trimdiniekiem. Pats tam vēl ilgi nespēdams noticēt, Bilbo Dalienas ēras 1341. gada aprīļa rītā kopā ar viņiem devās ceļā pēc bagātībām, ko Kalna ķēniņvalsts rūķi bija sarausuši Erebora kalna dzīlēs, Klaidavā, tālu projām austrumos. Meklējumi izrādījās sekmīgi, un pūķis, kas mantu sargāja, tika sakauts. Tomēr, lai ari pirms galīgās uzvaras vēl tika izcīnīta Piecu karapulku kauja un Torins gāja bojā, un tika
veikti daudzi diži varoņdarbi, Trešā laikmeta garajās vēstures annālēs šis notikums, visticamāk, būtu iemūžināts labi ja pāris vārdos, ja vien nebūtu gadījusies kāda "nejaušība". Ceļiniekiem virzoties uz Tukšaines pusi, Miglas kalnu pārejā viņiem uzklupa orki, un notika tā, ka Bilbo orku tumšajās pazemes ejās nomaldījās, un tur, izmisis gramstīdamies pa tumsu, viņš uztaustīja gredzenu, kas gulēja uz alas grīdas. Atradumu viņš iebāza kabatā. Tobrīd tā šķita ne vairāk kā laimīga nejaušība.
Raudzīdams atrast izeju, Bilbo klimta aizvien zemāk un zemāk, līdz nonāca pašās kalna dzīlēs. Tur, ejas galā, kur neiespīdēja neviens gaismas stariņš, dusēja melns, salts ezers, un pašā ezera vidu uz klints saliņas mita Gollums. Tas bija derdzīgs, sīks radījums, kas mēda vizināties mazā laivelē, airēdamies ar prāvajām, plakanajām pēdām, spidināja bālganas ačeles, ar garajiem pirkstiem ķēra aklās zivis un rija tās tāpat jēlas. Viņš rija visu, kas kustējās, pat orkus, ja vien pamanījās kādam pielavīties un ātri un klusi aizžņaugt rīkli. Gollumam bija slepens dārgums, kas pie viņa bija nokļuvis ļoti sen, kad viņš vēl dzīvoja dienas gaismā, — zelta gredzens, kas tā valkātāju vērta neredzamu. Neko citu, izņemot savu "dārgumiņu", viņš šajā pasaulē nemīlēja, un ar gredzenu viņš mēdza sarunāties — pat tad, kad tā nebija līdzās. Jo gredzenu Gollums glabāja noslēptu klints iedobumā uz savas saliņas, ja vien neņēma līdzi, kad devās alās medīt vai izspiegot orkus.
Iespējams, ja gredzens būtu bijis pie rokas, Gollums, pamanījis Bilbo, būtu klupis viņam virsū bez vārda runas, taču gredzena akurāt klāt nebija, un hobitam rokā bija elfu duncis, kas viņam kalpoja par zobenu. Tā nu, lai novilcinātu laiku, Gollums piedabūja Bilbo uz mīklu minēšanu, noteikdams, tiklīdz viņš nespēs atminēt kādu Golluma mīklu, to noslaktēs un aprīs, savukārt ja Bilbo pieveiks viņu, Gollams izpildīs hobita vēlēšanos, proti, parādīs viņam ceļu laukā no pazemes.
Bilbo, būdams aklā tumsā bezcerīgi nomaldījies un nezinādams, ne kurp iet, ne ko darīt, piekrita sacensties, un abi viens otram uzdeva ne mazumu mīklu. Galu galā Bilbo guva virsroku — drīzāk pateicoties laimīgai nejaušībai (tā varēja šķist) nekā attapībai, jo viņš vairs nespēja izgudrot nevienu mīlu, un, samanījis pirkstus pieskārāmies gredzenam, ko bija uzgājis un jau piemirsis, iesaucās: "Kas man kabatā?" Gollumam to tā arī neizdevās uzminēt, lai gan viņš izdiedelēja atļauju minēt veselas trīs reizes.
Tiesa, ne visi ir vienisprātis, vai šis pēdējais jautājums atzīstams par "miklu", kas atbilda spēles striktajiem noteikumiem, vai ari bija vienkāršs "jautājums", tomēr nav neviena, kurš nepiekristu, ka Gollumam bija jātur dotais vārds, ja reiz viņš šo jautājumu nenoraidīja un ņēmās minēt pareizo atbildi. Un Bilbo uzstājīgi pieprasīja, lai viņš pilda doto solījumu, jo hobitam iešāvās prātā, ka glumiķis viņu varētu mēģināt kā nebūt apvest ap stūri, kaut ari tamlīdzīgi solījumi skaitījās svēti un kopš senseniem laikiem tos pārkāpt uzdrošinājās tikai paši zemiskākie nelieši. Bet pēc garajiem tumsā un vientulība aizvadītajiem gadiem Golluma sirds bija izkurtējusi gluži melna, un tur bija ieperinājusies nodevība. Paklusām aizšmaucis, viņš, Bilbo nemanot, aizpeldēja līdz savai saliņai, kas vīdēja turpat netālu melnajos Ūdeņos. Turp, kur, viņaprāt, dusēja gredzens. Gollums tagad jutās pagalam izbadējies un pikts un skaidri zināja, ka, sadabūjis rokā savu "dārgumiņu", varēs nebīties ne no kādiem ieročiem.
Taču uz saliņas gredzena nebija — pazudis, pagalam. No sirdi plosošā kauciena Bilbo sajuta šermuļus nobirstam pār muguru, lai gan viņš joprojām nesaprata, kas īsti lēcies. Bet Gollums pēdīgi atskārta, kāda ir pareizā atbilde, tikai bija jau par vēlu. "Kas šim kabatos?" viņš iebrēcās. Ačelēm zalgojot zaļās liesmās, viņš ar joni metās atpakaļ, lai nožmiegtu hobitu un atgūtu savu "dārgumiņu". Bilbo pēdējā brīdi noprata briesmas un uz labu laimi metās, alā, kas veda projām no ūdens, un tad viņu vēlreiz paglāba akla veiksme. Jo skriedams viņš iegrūda roku kabatā, kur gredzens rātni uzslīdēja viņam pirkstā. Tā nu Gollums padrāzās garām, viņu nemaz nepamanījis, un metās sargāt izeju, lai "zaglis" neizspruktu. Bilbo viņam piesardzīgi sekoja, bet Gollums šāvās uz priekšu, lādēdamies un pie sevis vāvuļodams par "dārgumiņu", no viņa runas Bilbo beidzot atskārta, kas noticis, un dziļajā tumsa samanīja iegailējamies cerības stariņu: viņš bija atradis brīnumgredzenu un līdz ar to ari iespēju izsprukt gan no orku, gan Golluma nagiem.
Pēc laba laiciņa abi apstājās pie klintī ieslēptas plaisas, kur pavērās ceļš uz raktuvju apakšējiem vārtiem kalnu austrumpuses nogāzē. Tur Gollums nolikās uz vakts, savilcies čokurā, ošņādamies un ausīdamies, un Bilbo uzmācās kārdinājums iegrūst viņam zobenu sānos. Taču žēlums ņēma virsroku, un, gredzenu gan paturējis, jo tā bija vienīgā cerība uz glābiņu, Bilbo tomēr nespeja likt to lietā, lai nožēlojamo kustoni nokautu kā nevarīgu lopiņu. Galu galā, saņēmis dūšu, viņš lēca tumsā, pārmetās Gollumam pāri un dieba projām pa alu, nopakaļ vilnījot ienaidnieka naida un izmisuma brēcieniem: "Zaglis, zaglis! Tuntaks! Mēs ienīžam tevi mūžīgi mūžos!"
Un nu savāda lieta: atkal nokļuvis pie biedriem, Bilbo viņiem par piedzīvoto klāstīja pavisam ko citu. Viņi dabūja dzirdēt, ka Gollums par uzvaru sacensībā solījis Bilbo dāvaniņu, bet, aizpeldējis uz salu, lai to sadabūtu, atklājis, ka dārgums — burvju gredzens, kas viņam sensenos laikos uzdāvāts dzimšanas dienā, — sazin kur izčibējis. Bilbo attapies, ka tas ir tas pats gredzens, ko viņš nejauši uzgājis, un nospriedis, ka pēc uzvaras gredzens viņam tik un tā pienākas pēc tiesas un taisnības. Bet, saprazdams, ka laukā kaut kā jātiek, viņš cietis klusu un ļāvis, lai dāvanas vietā Gollums viņam parāda ceļu, kas ved laukā no pazemes. Šo versiju Bilbo iemūžināja savās atmiņās un, šķiet, pats tur tā ari nekādus labojumus neieviesa pat pēc Sanāksmes Elronda namā. Šādā izskatā stāsts acīmredzot parādījās arī Sarkanās grāmatas pirmizdevumā, tāpat arī vairākos norakstos un izvilkumos. Tomēr daudzos norakstos ietverts ari patiesais stāsts (līdztekus izdomātajam), kas, bez šaubām, aizgūts no piezīmēm, ko atstājuši Frodo un Semiuss — abi bija izdibinājuši, kā viss īstenībā notika, lai gan, jādomā, negribēja pieļaut, lai vecā hobita pašrocīgi iemūžinātā versija akurāt aiziet zudībā.
Savukārt Gendalfs Bilbo stāstam nenoticēja jau no sākta gala un par gredzenu itin ieinteresējās. Galu galā pēc ilgas tēr- pināšanas viņš panāca, ka Bilbo atzinās, kā īsti viss bijis, kālab abu draudzība uz laiciņu jaušami atsala, tomēr burvis acīmredzot uzskatīja, ka patiesība te ir no svara. Un — lai gan to Bilbo zināt nedabūja — no svara un visai mulsinoši, pēc burvja domām, bija arī tas, ka lāga hobits ņēmies mānīties, kas nebūt nebija viņa iedabā. No otras puses, stāsts par "dāvaniņu" gluži no pirksta izzīsts vis nebija. Bilbo pats atzinās, ka to patapinājis no tā, ko dzirdējis, klausīdamies Golluma murmulēšanā, jo Gollums patiesi tika daudzkārt piesaucis gredzenu kā savu "dzimšandienas dāvaniņu". Ari tas Gendalfam šķita gaužām savādi un aizdomīgi, taču patiesību šajā lietā viņš nenoskaidroja vēl daudzus gadus; par to būs vēstīts šajā grāmatā.
* * *
Par Bilbo turpmākajām dēkām te nekas daudz vairs nav piebilstams. Ar gredzena palīdzību viņš nemanīts paslīdēja garām orkiem, kas stāvēja sardzē pie vārtiem, un laimīgi nokļuva atpakaļ pie biedriem. Pēc tam viņš gredzenu vēl daudzkārt lika lietā — lielākoties, lai izpestītu draugus, tomēr, kamēr vien spēja kā nebūt izlocīties, nevienam par to neko neizpauda. Arī atgriezies mājās, Bilbo par gredzenu nebilda ne vārdiņa nevienam, izņemot Gendalfu un Frodo, un nevienam citam visā Dalienā par to nebija ne jausmas — vismaz tā viņš cerēja. Un neviens cits, izņemot Frodo, nebija redzējis Bilbo manuskriptu, kur bija iemūžināts stāsts par hobita ceļojumu.
Uzticamo zobenu, Dzeloni, Bilbo piekāra virs kamīna, bet brīnišķo bruņukreklu, ceļabiedru rūķu dāvinājumu, viņš galu galā aizdeva projām uz Izrakas Krāmuļmāju. Tiesa, mājās, Tunt- malē, hobits atvilktnē joprojām glabāja veco apmetni ar kapuci, kas bija izceļojies viņam līdzi; un gredzens, drošības dēļ iekarināts smalkā važiņā, viņam allaž gulēja kabatā.
Savā Tuntmales mājā Bilbo atgriezās piecdesmit vienu gadu vecs, Dalienas 1342. gada 22. jūnijā, un turpmāk Dalienā nekas ievērības cienīgs neatgadījās līdz pat 1401. gada pavasarim, kad Tuntaka kungs sāka gatavoties savas simt vienpadsmitās dzimšanas dienas svinībām. Un te nu sākas Stāsts.