Saule norietēja, slinki savilkās mijkrēslis, satumsa nakts, bet viņi auļoja arvien tālāk un tālāk. Kad visi pēdīgi apstājās un nokāpa no zirgiem, pat Aragorns manīja stīvumu un gurdumu kaulos. Gendalfs atpūtai atvēlēja tikai pāris stundu. Legolass un Gimlins iemiga, Aragorns gulēja garšļaukus, uz muguras izstiepies, bet Gendalfs stāvēja, uz zižļa atspiedies, un vērās tumsā uz ritu un vakaru pusi. Apkārt viss bija klusu, nekur nebija manāma vai saklausāma neviena dzīva radība. Naksnīgajās debesis bija savilkušies gari, dzeldiga vēja dzīti mākoņi, kad viņi no jauna cēlās ceļam. Saltajā mēnesnīcā viņi atkal auļoja tālāk tikpat ātri kā dienas gaismā.
Stundas aizritēja cita pēc citas, un viņi aizvien bija ceļā. Gimlinam galva klanījās, un viņš būtu novēlies no zirga, nebūtu Gendalfs viņu saķēris un uzpurinājis no rniega. Hasufels un Arods nokausēti, toties lepni turējās līdzi savam nenogurdināmajam barvedim, kas zibēja turpat priekšā kā pelēka, tikko saskatāma ēna. Jūdzi pēc jūdzes. Augošais mēness nogrima rietumu pamales mākoņos.
Gaisā iesvēlās dzeldigs saltums. Tumsa austrumos pamazām vērtās auksti pelēcīga. Tālu projām pa kreisi virs Emonmuilu melnajiem mūriem izlauzās sarkanīgas gaismas kūļi. Rīts atausa skaidrs un mirdzošs, sānos vilka vējš, čabinādamies veldrē sagāztajā zālē. Piepeši Zibens apstājās kā zemē iemiets un iezviedzās. Gendalfs norādīja uz priekšu.
— Skatieties! — viņš iesaucās, un pārējie izberzēja nogurušās acis. Tur vidēja dienvidu kalni ar balti sniegotām virsotnēm un melnām svēdrām. Zālainais līdzenums, aizvilnijis līdz pauguriem, kas grēdojās kalnu pakājē, plūdeni cēlās augšup, ietiekdamies daudzajās, aizvien vēl krēslas pielietajās un rītausmas neskartajās ielejās, kas, ceļu lauzdamas, aizvijās lidz pašai vareno kalnu sirdij. Tepat acu priekšā starp pauguriem sākās platākā no aizām, kas tālāk pavērās kā bezdibenlga eja. Tālu aizas dziļumā vidēja grēda, ko vainagoja viena augsta smaile, bet pie aizas mutes kā sargkareivis slējās vientuļš kalns. Tam pie kājām kā sudraba pavediens locījās upe, no ielejas laukā tecēdama, un kalna piere, vēl aizvien lielu gabalu projām, atvizēja itin kā saullēkta zeltainajā mirgā.
— Runā, Legolas! — Gendalfs skubināja. — Stāsti, ko redzi tur, priekšā!
Legolass pavērās tālē, plaukstu pie pieres pielicis, lai pasargātu acis no nule uzlēkušās saules lēzenajiem stariem. — Redzu balti putojošu straumi, kas skrien lejup no ledājiem, — viņš teica. — Tur, kur tas izplūst no aizas tumsas, austrumpusē stāv zaļš kalns. Tam visapkārt aizsarggrāvis, varens mūris un ērkšķu žogs. Iekšā jumti, bet pašā vidū uz zaļas terases atstatu no citiem stāv liels nams, cilvēka roku celts. Un manas acis saka — tas apjumts ar zeltu. Gaisma, kas no tā nāk, apspīd visu tuvu un tālu. Ari durvju stenderes no zelta. Pie durvīm stāv viri spožās bruņās, bet visi citi pilskalnā laikam vēl guļ.
— Pilskalns ir Edorasa, — Gendalfs sacija, — un tie zelta kambari — Meduselda. Tur mīt Rohānas ķēniņš Teodēns, Tengela dēls. Esam ieradušies līdz ar jaunu dienu. Tagad ceļš priekšā skaidri saredzams. Tikai tagad jāsim sargādamies, jo apkārt plosās karš un mustangrimi, zirgu saimnieki, nesnauž, pat ja pa gabalu tā rādās. Klausiet manam padomam: ieročus laukā nevelciet un runājiet ar apvaldu, iekams neesam tikuši Teodēna troņa priekšā.
Rits staroja spirgts un skaidrs, un putni apkārt viteroja, kad ceļinieki nonāca līdz upei. Tā ar joni skrēja lejā, uz līdzenumu, un augstāk nogāzē meta slaidu likumu, aizšķērsodama ceļu un plūzdama tālāk uz austrumiem, kur tālu projām ar meldrājiem noaugušajos krastos to gaidīja Entava. Apkārt viss zaļoja: ar valgmi pilnajās pļavās un gar upes zālainajiem krastiem auga daudz vītolu. Te, tik tālu dienvidos, tiem pirkstu gali jau metās iesārteni, jauzdami pavasari tuvojamies. Upei pāri veda brasls, un pazemie krasti tur bija zirgu pakavu izmīdīti. Pārkļuvuši upei pāri, ceļinieki nonāca uz plata, grambaina ceļa, kas veda kalnup.
Aiztecējis līdz pilskalna mūra pakājei, ceļš iemuka augstu, zaļu pauguru paēnā. Rietumu nogāzēs tiem visiem zāle bija itin kā ar sniegu dāsni piekaisīta — tur kā neskaitāmas zvaigznītes no zemes laukā spraucās sīki ziediņi.
— Palūk! — Gendalfs ieminējās. — Cik skaistas zālē spož- actiņas! Vārdā tām atcerites, šā novada ļaužu mēlē — simbelmīnes, jo tās zied cauru gadu un aug tur, kur aizgājēji atdusas. Raugiet, esam nonākuši pie lielajiem kapukalniem, kur Teodēna senči dus.
— Septiņi kurgāni kreisajā, deviņi — labajā pusē, — Aragorns noteica. — Daudzi mūži aizritējuši, kopš Zeltkambari celti.
— Tātad Drūmmežā, kur manas mājas, kopš tā laika sārtas lapas piecsimt reižu zemē nobirušas, — Legolass piebilda, — un mums tas ir vien nieka acumirklis.
— Bet mustangrīmu jātniekiem tas šķiet tik gaužām sen, — Aragorns atteica, — ka atmiņas par to, kā šis nams tika celts, saglabājušās vien dziesmā un viss, kas bijis pirms tam, nogrimis pagājibas miglā. Tagad viņi šo zemi dēvē par savām mājām, kas pieder viņiem vien, un viņu valoda tapusi citāda nekā ziemeļu ciltsbrāļiem. — Tad viņš sāka klusi skandēt nesteidzīgas vārsmas mēlē, kas ne elfam, ne rūķim nebija pazīstama, tomēr tie abi klausījās, jo vārdos skanēja itin kā valdzinoša mūzika.
— Tā laikam būs rohāņu mēle, — Legolass sacīja, — jo līdzinās šejienes zemei: te krāšņa un dārdoša, te atkal akmenscieta un barga kā kalni. Bet, kas tur teikts, es gan nevaru uzminēt, vien samanu tur mirstīgu ļaužu skumjas biezējam.
— Kopus mēlē tas būtu šādi, — Aragorns atsaucās, — cik nu labi spēšu pārlikt.
Kur zirgs, un kur jātnieks? Kur kaujas rags spožs?
Kur zobens un bruņas? Kur karavīrs drošs?
Kur roka, ko cītara gaida? Kur liesma?
Kur ziedonis, pilnbrieds, kur dzīvības dziesma?
Viss pārskrējis ātri kā lietus un krusa,
Viss nogrimis tumsā, kur mūžīga dusa.
Kurš dūmus no gunskuriem vienkopus vāks?
Kad gadi, kas bijuši, atpakaļ nāks?
Tā senaizmirsts dziesminieks reiz vēstīja Rohānā, atminēdamies, cik stalts un daiļš no vaiga bijis Ēorls Jaunais, kas atjāja šurp no ziemeļiem, un viņa rumakam — zirgu ciltstēvam Fela- rofam — spārni bijuši pie kājām. Par to cilvēki aizvien vēl dziesmās dzied vakarēdami.
Tā runādami, viņi pajāja garām mēmajiem kapukalniem, pa līkumoto ceļu devās tālāk, augšup pa pauguru zaļajām nogāzēm, lidz beidzot nonāca pie biezajiem, vēju ārdītajiem mūriem un Edorasas vārtiem.
Pie tiem sēdēja liels pulks spožās bruņās tērptu vīru, kas tūliņ pielēca kājās un ceļam priekšā krusteniski aizgrūda šķēpus. — Stat, še nezināmie svešnieki! — viņi pavēlēja rohāņu mēlē, pieprasīdami, lai atnācēji nosauc sevi vārdā un norāda, kas viņiem te darāms. Acis viņiem vidēja izbrīns, taču skats necik draudzīgs nebija, un Gendalfu viņi uzlūkoja ar klaju neuzticību.
— Es jūsu runu saprotu it labi, — burvis atbildēja rohāņu mēlē, — tomēr citu tādu starp svešiniekiem nav daudz. Kālab gan mūs neuzbilstat kopus mēlē, kā Rietumos ierasts, ja gribat atbildi sagaidīt?
— Tāda ir ķēniņa Teodēna griba — pa šiem vārtiem ieiet drīkst vien tie, kuri zina mūsu mēli un ir mums draugi, — kāds sargs atteica. — Karš laukā, tālab še ir gaidīti vien mūsu pašu ļaudis un tie, kuri nākuši no Mundburgas, kas Gondoras zemē. Kas jūs tādi, pa kaklu, pa galvu jādami līdzenumam pāri tik ērmotos ģērbos un zirgos, kuri mūsu zirgiem itin līdzinās? Ilgi jau stāvam te sardzē un vērojam jūs jau no tālienes. Tik savādus jātniekus nemūžam neesam redzējuši, nedz arī lepnāku zirgu par vienu no tiem, kam mugurā sēžat. Viņš ir no mearasiem, ja vien kāda burvestība mums nav acis vīlusi. Teic, vai neesi kāds burvis, Sarumana ložņa, vai varbūt esat viņa izmaņas uzburti pesteļrēgi? Teiciet laukā un ar steigu!
— Neesam nekādi pesteļrēgi, — ierunājās Aragorns, — nedz arī acis jūs vilušas. Jo zirgi, kam mugurā sēžam, patiesi ir jūsu pašu, ko, man rādās, pats labi zināji, iekams vēl ko prasīji. Taču zaglis uz stalli atpakaļ jāt nemēdz. Te būs Hasufels un Arods, ko Ēomers, Rohānas Trešais maršals, mums aizdeva nupat pirms divām dienām. Nu vedam zirgus atpakaļ, kā esam viņam solījušies. Vai tad Ēomers nav atgriezies un brīdinājis, ka nāksim?
Sarga skatienā pazibēja satraukums. — Par Ēomeru man nav ij ņe vārda ko teikt, — viņš atbildēja. — Ja tas, ko saki, ir tiesa, gan Teodēns to dabūs dzirdēt. Var celties, ka jūsu ierašanās nav nemaz tik negaidīta. Jau aizviņnakt pats Cērmēle pie mums nonāca un stāstīja, ka Teodens noteicis, lai neviens no svešiem pa vārtiem ielaists netop.
— Cērmēle? — Gendalfs sargam uzmeta caururbjošu mirkli.
— Vairs ne vārda! Man ir runāšana nevis ar Cērmēli, bet ar pašu Rohānas valdnieku. Un runāšana ir steidzama. Lūdzams, noej pats vai aizsūti kādu, lai pavēsta, ka esam klāt! — Burvis uzlūkoja sargu, acīm zem kuplajām uzacīm iezibsnījoties.
— Labi, noiešu, — tas vilcinādamies izteica. — Bet kādus vārdus lai minu? Un ko lai par jums saku? Tu rādies vecs un bez spēka, tomēr, es lēšu, tevī kūsā barga jauda.
— Acis tev labas, un vārds vietā, — burvis sacīja. — Jo es esmu Gendalfs. Esmu atgriezies. Un veries — ari es esmu zirgu atpakaļ atgādājis! Te būs lieliskais Zibens, ko neviena cita roka savaldīt nespēj! Un man līdzās ir Aragorns, Aratorna dēls, ķēniņu mantinieks, un uz Mundburgu ved viņa ceļš. Un, palūk, mūsu biedri — elfs Legolass un rūķis Gimlins. Tagad ej un saki savam kungam, ka stāvam pie vārtiem un gribam ko vēstīt, ja viņš dos mums atvēli kambaros kāju spert.
— Ērmotus vārdus jūs saucat, nudien! Bet pavēstīšu tos, kā lūdzat, un izdibināšu ķēniņa gribu, — sargs apsolīja. — Nogaidiet mazuliet šepat, un es atnesīšu jums atbildi, kādu viņš atradīs par labu esam. Cieši gan neceriet! Nelāgi laiki pienākuši. — Un viņš aizgāja straujā solī, svešiniekus atstādams savu modro pulka biedru uzraudzībā.
Pēc laiciņa sargs atgriezās. — Nāciet līdzi! — viņš bilda.
— Teodēns dod jums atvēli ienākt, taču kurš katrs ierocis, kāds jums līdzi, lai vai kūja vien, būs atstājami pie sliekšņa. Durvju sargi paglabās.
Melnie vārti atvērās. Ceļinieki cits pēc cita iegāja iekšā sargam nopakaļ. Aiz vārtiem stiepās plats, ar tēstiem akmeņiem bruģēts ceļš, kas veda kalnup, te likumos vīdamies, te pārtapdams stāvos, prasmīgi darinātos kāpņu laidienos. Viņi pagāja garām daudziem koka namiem un daudzām melnām durvīm. Gar ceļmalu akmens gropē urdzēdams un guldzēdams skrēja dzidrs strauts. Pēdīgi viņi bija uzkāpuši kalna galā. Tur uz zaļas terases slējās paaugstinājums, kura pakājē no zirga galvas veidolā izgrebta akmens laukā lauzās skaidrs avotiņš, kas, piepildījis apjomīgu akmens iedobi un tās malām pāri plūzdams, aiztecēja tālāk, barodams kalnu strautu. Uz terasi veda augstas un platas akmens kāpnes, un uz augšējā pakāpiena abās pusēs stāvēja akmenī cirsti sēdekļi. Tur atkal sēdēja citi sargi, kailus zobenus klēpī turēdami. Zeltainie mati, pīnēs sapīti, viņiem gulēja uz pleciem, uz zaļajiem vairogiem rotājās saules ģerbonis, krūšu bruņas mirdzēja nospodrinātas spožas, un, kājās piecēlušies, viņi augumā šķita lielāki par parastiem mirstīgajiem.
— Durvis, rau, jums priekšā, — sacīja sargs, kurš viņiem ceļu bija rādījis. — Nu man jāiet atpakaļ pie vārtiem sardzē stāvēt. Palieciet sveiki! Un lai Rohānas valdnieks jums vēlīgs!
Pagriezies viņš naski aizsoļoja pa ceļu lejup. Pārējie, lielo sargkareivju skatiena pavadīti, kāpa augšā pa garajām kāpnēm. Tie abi stāvēja klusēdami un nebilda ne vārda, līdz Gendalfs bija nostājies uz plāksnēm klātās terases kāpņu augšgalā. Tad piepeši un skaņi viņi viesus godbijīgi sveicināja paši savā mēlē.
— Esiet sveikti, tālinieki! — viņi teica un par miera zirni savus zobenus pavērsa ar spalu pret atnācējiem. Saulē nozibsnīja zaļi dārgakmeņi. Pēc tam viens no sargiem paspēra soli uz priekšu un ierunājās kopus valodā.
— Esmu Teodēna durvju sargs, — viņš teica. — Hāma ir man vārdā. Še man jālūdz, lai noliekat pie malas ieročus, pinns sperat kāju pār slieksni.
Legolass ielika viņam rokās savu dunci ar visu sudraba maksti, arī bultu maku un loku. — Glabā labi, — elfs piekodināja, — jo tie nāk no Zeltmeža un ir pašas Lotloriēnas ķēniņienes dāvāti.
Sarga acīs iezagās izbrīns, un viņš steigšus nolika guvumu sienmalē, itin kā bitos tam klāt skarties. — Neviens tiem ij pirkstu nepiedurs, to es tev apsolu, — viņš teica.
Aragorns stāvēja, nespēdams izšķirties. — Es negribu, — viņš ierunājās, — nedz zobenu likt pie malas, nedz uzticēt Andurilu svešām rokām.
— Tāda ir Teodēna griba, — Ilāma atgādināja.
— Man nav skaidrs, kālab Tengela dēla Teodēna gribai, kaut ari viņš ir pats Rohānas ķēniņš, vajadzētu stāvēt pāri Gondoras Elendila mantinieka Aratorna dēla Aragorna gribai.
— Šis ir Teodēna, nevis Aragorna nams, pat ja viņš būtu vai
Gondoras ķēniņš un sēdētu Denetora troni, — Hāma atteica, zibenīgi aizstadamies durvim priekšā un aizšķērsodams ceļu. Zobens acumirkli bija viņam rokā, pavērsts pret svešiniekiem.
— Tukšas runas, — aizrādīja Gendalfs. — Teodena prasība ir bez pamata, taču ari atteikties to pildīt nav jēgas. Savā namā visi ķēniņi rīkojas pēc sava prāta, lai cik tā kuram daudz vai maz iemērīts.
— Tas tiesa, — Aragorns piekrita. — Un es darītu, kā mājastēvs liek, pat mežcirtēja būdiņā, ja man pie sāniem būtu jebkurš cits zobens, nevis Andurils.
— Lai kā tam vārdā, — Hāma iebilda, — zobenam būs palikt tepat, ja negribi viens stāties pretim visiem Edorasas vīriem.
— Kur nu viens! — ierūcās Gimlins, pārvilkdams pirkstu pār cirvja asmeni un nešpetni paglūnēdams uz sargu, it kā tas būtu kāds zaļoksnējs kociņš, ko rūķim būtu prātā nogāzt gar zemi.
— Viens pats gan ne!
— Rimstieties nu! — Gendalfs pasteidzās. — Te mēs visi esam draugi. Vismaz tā vajadzētu būt, jo — ņemsimies ķīvēties, par algu mums būs vien Mordoras zvaigāšana. Man kārtojama steidzama lieta. Še, krietnais Hāma, te būs mans zobens. Glabā labi. Tam vārdā Glamdrings, jo elfi to izkaluši sensenos laikos. Tagad laid nu mani garām. Aiziet, Aragorn!
Aragorns gausi atsprādzēja jostu un pats ar savām rokām zobenu stāvus atslēja pret sienu. — Še es to nolieku, — viņš teica,
— bet klausi, ko saku: nedomā tam klāt skaities un neļauj nevienam citam tam ij ne pirkstu piedurt. Šajā elfu maksti dus Lūzušais Asmens, kas izkalts no jauna. Dziļos aizlaikos to pirmais izkala Telkars. Elendila zobenu no maksts drīkst izvilkt vien Elendila mantinieks — visiem citiem būs mirdamiem mirt.
Sargs atkāpās un pārsteigts uzlūkoja Aragornu. — Rādās, jūs no senaizmirstiem aizlaikiem esat atlaidušies uz dziesmas spārniem, — viņš izteica. — Lai notiek, valdniek, pēc tava prāta.
— Tad nu tā, — iekrekšķējās Gimlins, — ja reiz Andurils manam cirvim paliek biedros, lai nu paliek arī tas — par kaunu nebūs. — Un viņš noguldīja cirvi uz grīdas. — Un, ja reiz viss tagad noticis, kā gribēji, iesim aprunāties ar tavu kungu!
Sargs tomēr vilcinājās. — Kūju, — viņš atgādināja Gendalfam.
— Atvaino, bet arī to būs atstāt šaipus slieksnim.
—To muļķību! — Gendalfs izsaucās. — Piesardzība — labi, bet necieņa — tas jau ir pavisam kas cits. Esmu vecs. Ja man nebūs kūjiņas, uz kā iedamam atbalstīties, palikšu tupēdams tepat, kamēr Teodēnarn labpatiks pašam izklunkuret laukā, lai ar mani aprunātos.
Aragorns iesmējās. — Visiem atrodas pa dārgumam, ko citam neparko negribas uzticēt. Bet vai tu tiešām vecam vīram liegsi atspaidu? Rimsties jel! Vai tiešām neielaidīsi tāpat?
— Burvja rokā nonākusi, kūja var izrādīties kas vairāk par sirmgalvja spieķīti, — Hāma bilda. Viņš stingri nopētīja oškoka kūju, uz kuras Gendalfs balstījās. — Tomēr krietnam vīram der paļauties uz paša gudrību. Es jūs turu par draugiem un tādiem ļaudīm, kas par godavīriem dēvējami un ļaunus nodomus neperina. Varat iet.
Nocēluši smagos dzelzs stieņus, sargi atgrūda vaļā durvis, kas vērās uz iekšpusi. Abas vērtnes lēnām padevās, šņirkstēdamas milzīgajās virās. Ceļinieki devās iekšā. Pēc spirgtā kalnu gaisa telpa likās krēslaina un piesilusi. Kambaris bija garš, plašs, melnu ēnu un blāvu gaismiņu pilns, augstos griestus balstīja vareni stabi. Bet vietumis, no austrumpuses logiem, kas bija izcirsti zem augstajām dzegām, mirgojošos kūļos krita saules stari. Pa jumtā ierikoto vēdlūku cauri vārajām dūmu vērpetēm vidēja dzidri zilu debesu pleķītis. Kad acis aprada ar pustumsu, ienācēji pamanīja, ka grida izlikta ar daudzkrāsainām plātnēm — zem kājām zarojās rūnu zīmes un savādi rakstu vijumi. Tagad viņi redzēja, ka ari stabus klāj grezni grebumi, kas nespodri vizēja zeltā un tik tikko nojaušamos krāsu toņos. Gar sienām no vienas vietas karājās gobelēni, kuru plašumos soļoja senu teiksmu varoņi — cits gadu gaitā padilis, cits pavisam ar tumsu saplūdis. Bet vienam tēlam taisni virsū krita saules stars — tas bija jauneklis baltā zirgā. Viņš pūta varenu ragu, gaišzeltainajiem matiem vēja plandoties. Zirgs bija piepacēlis galvu, sarkanās nāsis iepletis, itin kā zviegtu, kauju kur tālumā saozdams. Ap ceļgaliem tam virpulī griezās zaļš, baltās putās sakūlies ūdens.
— Verieties, kur Eorls Jaunais! — Aragorns teica. — Tāds viņš no ziemeļiem jāja uz Selebrantas klajuma kauju.
Visi četri devās uz priekšu garām pašā kambara vidū ierīkotam pavardam, kurā liesmoja sausas malkas grēda. Tad viņi apstājās. Telpas viņā galā, aiz pavarda un ar skatu uz ziemeļiem, uz durvju pusi, slējās paaugstinājums ar trim pakāpieniem, un tam pašā vidu stāvēja milzīgs, apzeltīts sēdeklis. Tur sēdēja virs, gadu nastas saliekts tiktāl, ka teju bija noturams par rūķi, bet baltie mati viņam bija gari, biezi un sapīti resnās pīnēs, un galvu rotāja zelta stīpa. Pašā priekšā tai bija iedarināts viens vienīgs balti zaigojošs dimants. Bārda viņam slīga pār ceļiem kā sniega kupena, bet acis aizvien vēl dega spoža gaisma, un tās uzzibsnīja, kad sirmgalvis pievērsa skatu svešiniekiem. Aiz sēdekļa stāvēja viscaur baltā tērpusies jaunava. Ķēniņam pie kājām, uz pakāpieniem, sarāvies čurnēja vēl kāds — izkaltis virs ar bālu gudrinieka gimi un pietūkušiem plakstiem.
Neviens nebilda ne vārda. Sirmgalvis krēslā pat nepakustējās. Pēdīgi Gendalfs ierunājās. — Esi sveicināts, Teodēn, Tengela dēls! Esmu atgriezies. Jo, raugi, — vētra tuvojas un nu visiem, kas draugi, jāpulcējas vienkopus, jo katrs, vien par sevi stāvēdams, bojā ies.
Sirmgalvis lēnām uzslējās kājās, smagi balstīdamies uz palsas, melnas kūjas, kam rokturis bija grebts no balta kaula, un atnācēji redzēja, ka viņš, kaut ari salicis, aizvien vēl bija gara auguma un jaunības gados droši bijis iznesīgs un ar lepnu stāju.
— Esi sveicināts ari tu, — viņš sacīja. — Varbūt tu ceri uz siltu uzņemšanu. Bet, taisnību sakot, tu, Gendalfa kungs, te diez vai esi laipni gaidīts. Tu allaž esi bijis nelaimēs vēstnesis. Likstas tev nopakaļis skrien kā vārnas, un, jo biežāk te acis rādi, jo viss vēršas aizvien uz ļaunu. Nebūs melots, ja teikšu, ka, padzirdējis par Zibeni, kas bez jātnieka atgriezies, nopriecājos, ka zirgs atpakaļ radies, bet vēl jo vairāk — par to, ka jātnieks zudībā gājis; un, kad Ēomers atnesa vēsti, ka tu pēdīgi esot devies uz mūža mājām, sērot vis nesāku. Bet vēstis, no tālienes skriedamas, gaužām reti nonāk galā, par meliem nesagrozījušās. Un nu tu atkal esi klāt! Un līdzi tev, jādomā, laikam gan būs atvilkušās vēl neredzēti bargas likstas. Kālab gan man tevi vajadzētu sagaidīt kā dārgu viesi, Gendalf Kapukraukli? Saki man! — To teicis, ķēniņš atkal prātīgi apsēdās savā krēslā.
— Gaiši tavi vārdi, pavēlniek, — ierunājās bālais cilvēks, kas tupēja uz paaugstinājuma pakāpieniem. — Ne piecas dienas nav aizritējušas, kopš saņēmām sūro ziņu, ka uz rietrobežām nomaitāts tavs dēls Teodreds — tava labā roka, Rohānas Otrais maršals. Uz Ēomeru paļaušanās maza. Ja viņam dosim vaļu, nebūs teju neviena, kurš tavus mūrus sargās. Un nupat no Gondoras skrien vēstis, ka Tumsas pavēlnieks austrumos sakustējies. Tādā, rau, stunda, šis klaidonis sadomājis atgriezties. Nudien, kālab gan mums vajadzētu sagaidit tevi kā dārgu viesi, Kapukraukļa kungs? Par Latspellu es tevi nokrustīju — par Nelaimes Nesēju, un runā, ka tam, kurš nelāgas ziņas nes, durvis rādāmas. — Virs skarbi iesmējās, uz mirkli paceldams smagos plakstus un uzmezdams svešiniekiem satumsušu skatu.
— Tu, draugs Cērmēle, tiec turēts par gudru viru un savam kungam noteikti esi varens atspaids, — Gendalfs klusu atbildēja. — Tomēr nelāgas vēstis nesamas divēji. Ar tādām var nākt gan ļaunprātis, gan tāds, kurš vien labu grib un nāk, lai nestundā sniegtu palīdzīgu roku.
— Tā ir, — Cērmēle piekrita, — tikai ir vēl trešēja suga: tie, kuri kāro kaulus krimst, iedzīvoties no svešas nelaimes, maitas- putni, kas apveļas, barodamies no tiem, ko karš piemeklējis. Kādu tad palīdzīgu roku tu, Kapukraukli, jelkad mums esi sniedzis? Un kādu domā dot šoreiz? Pēdējoreiz, kad še biji, tu palīdzīgu roku paģērēji no mums. Tad mans pavēlnieks tev veleja izraudzīties zirgu pēc patikas, lai tikai tu projām dotos, un, visiem par baltiem brīnumiem, tu savā nekaunībā pievāci Zibeni. Mans kungs tika gauži sāpināts, tomēr viens otrs pat sprieda, ka maksa par to, lai tevi drīzāk projām dabūtu, nebūt nav bijusi par augstu. Es lēšu, ka to pašu mēs pieredzēsim velreiziņ: nevis tu pats esi nācis, lai palīdzīgu roku sniegtu, bet paģērēsi tādu no mums. Vai esi atvedis karapulku? Varbūt zirgus? Zobenus? Šķēpus? To es dēvēju par palīdzību — tas mums patlaban gauži vajadzīgs. Bet kas tie tādi, kas tev astē velkas? Trīs noplukuši klaidoņi pelēkās skrandās, un tu pats no visiem visvairāk pēc diedelnieka!
— Laipnība tavā namā pēdējā laikā maķenīt gājusi mazumā, Teodēn, Tengela dēls, — Gendalfs sacīja. — Vai tad vārtu sargs, kurš ziņu nesa, manu biedru vārdus nenosauca? Tris tādus viesus Rohānas valdnieki reti redzējuši. Ieroči, kurus viņi atstāja pie tavām durvim, ir vesela mirstīgu ļaužu, pat varenāko spēkavīru karapulka vērti. Pelēkas ir viņu drānas, jo viņus elfi tērpuši un uz taviem kambariem viņus ceļš vedis caur smagām briesmām.
— Tātad tiesa, ko Ēomers vēstīja? Esat uz vienu roku ar Zeltmeža burveni? — Cērmele noteica. — Nav nekāds brīnums — Dvimordenā, jau kur tas laiks, viltus perināts.
Gimlins paspēra soli uz priekšu, bet piepeši samanīja Gendalfa roku stingri uzgulstam uz pleca un apstājās kā ragā sasalis.
— Kur Loriēna, Dvimordena, Gandrīz neviens nav kāju spēris: Tur gaisma skaidra, veldze sena — Rets mirstīgais to malkiem dzēris. Galadriēla! Gaismas lokā Balts tavā akā ūdens mirdz, Viz balta zvaigzne baltā rokā, Tik šķīstā kā Zeltmeža sirds, Kur gaisma, daile, spirgtums dveš, Kur pasaulīgais ļaunums svešs.
To klusītēm nodziedājis, Gendalfs piepeši pārvērtās. Nosviedis skrandaino apmetni, viņš izslējās, uz zižļa vairs nebalstīdamies, un ierunājās skanīgi un dzedri.
— Viedajie spriež vien par to, kas viņiem labi zināms. Grima, Galmoda dēls. Esi kļuvis par tārpu bez sajēgas. Tālab stāvi klusu un savu šķelto mēli turi aiz zobiem. Neesmu gājis ugunij un nāvei cauri, lai ar pakalpiņu greizās valodās stīvētos, līdz zibens sper sperdams.
Burvis pacēla zizli. Nogranda pērkons. Saules gaisma austrumpuses logos apdzisa, kambaris strauji satumsa, it kā piepeši būtu uzkritusi nakts. Uguns pavardā noplaka, tur atstādama vien izplēnējušas ogles. Tumsā vīdēja tikai Gendalfs, kas izdzisušā pavarda priekšā slējās balts un stalts.
No mijkrēšļa atskanēja Cērmēles šņāciens: — Vai neteicu, pavēlniek, lai noliedz viņam kūju līdzi ņemt? Tas stulbenis Hāma mūs nodevis! — Nošķīda baltas ugunis, it kā zibens būtu jumtā iespēris. Tad iestājās klusums. Cērmēle nostiepās uz mutes garšļaukus.
— Vai tagad, Teodēn, Tengela dēls, tu mani uzklausīsi? — Gendalfs noprasīja. — Vai tu meklē palīdzīgu roku? - Pacēlis zizli, burvis norādīja uz vienu no augstajiem logiem. Tur tumsa šķita izklīstam un augstu debesis, tālu projām pavldtja mirdzoši zila debess. — Tumsa vēl nav pārņēmusi it visu. Drošu dūšu, Rohānas valdniek, jo labākus palīgus tu meklēdams neuziesi.
Tiem, kuri izmisumam ļaujas, man padoma nav. Tomēr padoms man būtu un ari vardi, kas tev domāti. Vai uzklausīsi? Visām ausim tos dzirdēt neder. Lūdzu tevi — izej laukā un paveries uz to, kas apkārt. Par daudz ilgi esi tumsā sēdējis, klausīdamies sagrozītās valodās un no krāpnieka mutes nākušos padomos.
Teodēns lēnām piecēlās no krēsla. Kambari pamazām atausa nespodra gaisma. Jaunava piesteidzās ķēniņam lidzās, saņēma viņu pie rokas, un sirmgalvis, nedroši nokāpis no paaugstinājuma, klusiem soļiem devās uz durvju pusi. Cērmēle palika guļam uz grīdas. Kad viņi bija tikuši līdz kambara durvīm, Gendalfs pieklauvēja.
— Veriet vaļā! — viņš uzsauca. — Rohānas valdnieks nāk!
Durvis dārdēdamas atvērās, pār slieksni ielaizdamas spirgtu
dvesmu. Kalna galā svilpoja vējš.
— Liec, lai sargi nokāpj kāpņu lejasgalā, — Gendalfs teica. — Un tu, jaunava, atstāj mūs uz bridi vienus. Es viņu pieskatīšu.
— Ej vien, Eovina, māsasmeit! — sacīja vecais ķēniņš. — Nu vairs nav ko baiļoties.
Jaunava vilcinādamās iegāja namā. Viņpus slieksnim tikusi, viņa pagriezās un pavērās atpakaļ. Drūms un domīgs bija viņas skats, kad jaunava uzlūkoja ķēniņu ar apvaldītu žēlumu. No vaiga viņa bija gaužām skaista, un garie mati slīga lejup ka zelta upe. Baltajā, ar sudraba jostu apjoztajā ģērbā viņa bija slaika un stalta, tomēr šķita spēcīga un izturīga kā rūdīts tērauds — ķēniņmeita. Tādu Aragorns pirmoreiz dienas gaismā ieraudzīja Rohānas ķēniņmeitu Ēovinu, un viņam tā šķita daiļa — skaista un dzestra kā agra pavasara rīts, kad līdz ziedu laikam vēl tālu. Un ari viņa itin kā piepeši pamanīja Aragornu — stalto ķēniņu mantinieku, gudrībā daudzās ziemās rūdītu, pelēkā apmetni, pilnu apslēpta spēka, ko viņa tomēr samanīja. Tā stāvēdama viņa, uz mirkli sastingusi kā akmens, apcirtās un projām bija.
— Tagad, valdniek, — Gendalfs mudināja, — paveries uz savu zemi! Uzelpo atkal reiz ar pilnu krūti!
No augstās terases lieveņa pavērās skats upei pāri, kur Rohānas zaļie plašumi pagaisa pelēcīgā tālē. Lejup stiepās vēja pluinlts lietus aizkars. Virs galvas un rietumos debesis aizvien vēl tumsa negaiss, un pie pamales, skatam slēptās kalnu virsotnēs, plaiksnījās zibens. Bet vējš jau bija iegriezies ziemeļos, un negaiss, kas bija uzmācies no austrumiem, vēlās projām uz dienvidiem, uz jūras pusi. Piepeši mākoņos aiz muguras pašķiras plaisa, un tai cauri izcirtās saules staru kūlis. Lietus gāzma iemirdzējās kā sudrabs, un upe tālē ievizējās kā spīguļojošs stikliņš.
— Te nebūt nav tik tumšs, — Teodēns noteica.
— Nav gan, — Gendalfs atsaucās. — Un ari gadu nasta tev uz pleciem nemaz negulstas tik gaužām smaga, kā viens otrs labprāt gribētu tev iegalvot. Met nost to stuti!
Melna kūja izkrita ķēniņam no rokas un skanēdama nokrita uz akmens plātnēm. Viņš lēnām izslējās kā cilvēks, kuram kauli ierūsejuši, ilgā, nogurdinošā darbā muguru liecot. Nu viņš stāvēja iznesīgs un stalts, un acis ķēniņam iemirdzējās zilas, kad viņš pavērās vēja šķīstītajās debesis.
— Pagalam melnos sapņos esmu mocījies pēdēja laikā, — viņš ierunājās, — bet nu esmu itin kā no jauna atmodies. Tagad es gribētu, kaut tu drīzāk būtu šurpu nācis, Gendalf. Jo es baiļojos, ka esi nācis par vēlu un pieredzēsi vien mana nama galu. Mūriem, ko Brego, Ēorla dēls, cēlis, ilgi vairs nebūs stāvēt. Uguns aprīs troni. Kas te līdzams?
— Daudz kas, — Gendalfs atteica. — Bet pirmāk liec atsaukt Ēomeru. Vai pareizi lēšu, ka tu viņu esi ieslodzījis, klausīdams padomam, ko devis Grima — tas, kuru visi, vien tu pats ne, par Cērmēli dēvē?
—Tā ir, — Teodēns atbildēja. — Viņš sacēlās, maniem vārdiem neklausidams, un manā kambari piedraudēja Grimam ar nāvi.
— Tas, ka cilvēks necieš ne Cērmēli, ne viņa padomus, nebūt nenozīmē, ka viņš nemīl tevi, — Gendalfs aizrādīja.
— Var gadīties. Darīšu, ka saki. Pasauc Hāmu. Durvju sargs viņš izrādijies neuzticams, lai tagad paskraida par izsūtāmo. Lai vainigais atved vainīgo pie tiesas, — Teodēns sacīja — bargi, tomēr, Gendalfu uzlūkojis, viņš pasmaidīja, un acumirkli vesels pulks raižpilno rievu viņam no sejas pazuda uz neatgriešanos.
Kad Hāma bija saņēmis rīkojumu un aizsteidzies to pildīt, Gendalfs aizveda Teodēnu uz akmens sēdekli un pats nosēdās viņam pie kājām, uz augšējā pakāpiena. Aragorns, Legolass un Gimlins nostājās turpat netālu.
— Laika trūkums man neļauj izstāstīt visu, ko tev der dzirdēt, — Gendalfs teica. — Tomēr, ja cerība mani neviļ, it driz pienāks tā stunda, kad varēšu izklāstīt visu pēc kārtas. Raugi — tev uzglūn vēl lielākas briesmas nekā tās, ko pat Cērmēle varētu sapņos tev saburt. Tikai veries — tu vairs nesapņo. Tu dzīvo. Gondora un Rohāna nav vienas. Ienaidnieks ir daudz stiprāks, nekā mēs lēšam, tomēr mums ir cerība, par kādu viņam nav ij ne domiņas.
Gendalfs ierunājās steidzīgāk, balsi pieklusinājis un sargādamies, tā ka neviens, izņemot ķēniņu, nedzirdēja, ko viņš stāstīja. Bet, burvja vārdos klausoties, Teodens atplauka, acis viņam iemirdzējās gaišākas, pēdīgi viņš piecēlās no sēdekļa, izsliedamies visā augumā, Gendalfs nostājās viņam līdzās, un abi, kalna galā stāvēdami, raudzījās uz austrumiem.
— No tiesas, — Gendalfs nu ierunājās skaļi, asi un skaidri, — tur, kur mūsu lielākās izbailes biezē, meklējama mūsu cerība. Liktenis aizvien vēl karājas mata galā. Tomēr cerība ir, ja vien mēs spētu noturēties vēl kādu bridi.
Arī pārējie pavērās uz rītiem. Skatiens, aizklīdis pāri neskaitāmām ligām, atdūrās pret apvārsni, bet, ceribu un baiļu spārnots, domās skrēja tālāk, pāri melnajiem kalniem, uz Tumsas zemi. Kur tagad bija Gredzena glabātājs? Cik vārs nudien bija matiņš, kura galā karājās liktenis! Legolass, piepūlējis redzīgās acis, uz mirkli itin ka samanīja tālē baltu zibsni — varbūt saule atspīdēja Sardzes torņa smailē. Un tam viņpusē bezgala tāla, tomēr vienlaikus tuva un draudīga plaiksnījās sīciņa liesmu mēlīte.
Teodēns atkal prātīgi apsēdās, it kā viņam par varītēm atkal tikotu uzmākties nespēks, spītēdams Gendalfa gribai. Pagriezis galvu, ķēniņš uzlūkoja savu pili. — Vai manu, vai! — viņš nopūtās. — Kālab man lemtas šis posta dienas un vēl vecuma galā, kad es būtu mieru pelnījis? Ak vai, Boromir drošprāti! Jaunie galu atrod, un vecajie paliek nīkuļodami. — Viņš klēpi sažņaudza savītušās rokas.
— Ļauj pirkstiem apķert zobena spalu, tad tie skaidrāk atminēsies bijušo spēku, — Gendalfs ieteicās.
Teodēns piecēlies piegrūda roku pie sāniem, bet zobena pie jostas nebija. — Kur Grīma to nogrūdis? — viņš nomurmināja zem deguna.
— Ņem šo te, mīļo ķēniņ! — kāds skanīgi iesaucās. — Tas allaž tev kalpojis. — Pa kāpnēm bija nedzirdami uzkāpuši divi vīri, kas nu stāvēja pāris pakāpienus lejāk. Viens bija Ēomers. Galva viņam bija neapsegta, arī bruņu trūka, bet rokā mirdzēja kails zobens, un, uz ceļiem nometies, viņš pasniedza to valdniekam ar spalu pa priekšu.
— Kā tas nākas? — Teodēns bargi noprasīja. Viņš pacirtās pret Ēorneru, un abi viri pārsteiguma sastinga, sirmgalvi ieraudzījuši tik lepnu un staltu. No večuka, ko viņi pēdējoreiz bija redzējuši troņa stūri čurnam un uz spieķīša balstāmies, vairs nebija ne miņas.
— To, valdniek, es, — Hāma trīcēdams pieteicās. — Sapratu, ka Ēomers atsvabināms. Sirdi sacēlās tik liels prieks, ka varbūt man misējies. Bet, kolīdz viņš, būdams Rohānas maršals, bija tapis uz brīvām kājām, aizgādāju viņam zobenu, kā tika vēlēts.
— Lai noliktu to tev pie kājām, manu valdniek, — Ēomers piebalsoja.
Labu bridi Teodēns klusēdams noraudzījās lejup uz Homēru, kas joprojām stāvēja, ceļos nometies. Neviens nekustējās.
— Vai zobenu neņemsi? — Gendalfs ievaicājās.
Teodēns gausi pastiepa roku. Tiklīdz viņa pirksti pieskārās zobena spalam, visiem šķita, ka ķēniņa izdēdējušajā miesā ielīst apņēmība un spēks. Piepeši viņš zobenu ar joni pacēla un savi- cināja tā, ka tas šķēla gaisu zibsnīdams un svilpdams. Tad Teodēns izgrūda varenu kliedzienu. Skanīgi un dzidri viņš dzimtajā mēlē skandēja rohāņu kaujas saucienu:
— Celieties, celieties, Rohānas viri!
Briesmas un tumsa tur biezē, kur riti.
Seglojiet zirgus un skandiniet ragus!
Visi uz kauju, Ēorla dēli!
Sargi, nosprieduši, ka ķēniņš aicina viņus šurp, metās augšā pa kāpnēm. Viņi skatījās uz valdnieku, nevarēdami vien nobrīnīties, un tad visi kā viens izrāva zobenus un nolika tos viņam pie kājām. — Pavēli! — viņi cits caur citu teica.
— VVestu Theoden hal — izsaucās Ēomers. — Mēs līksmojam, redzēdami, ka esi atspirdzis. Lai neviens vairs nerunā, ka tu, Gendalf, nes postu vien!
— Ņem atpakaļ savu zobenu, Ēomer, māsasdēls! — ķēniņš teica. — Tu, Hāma, ej uzmeklē to, kurš manis paša! Tas pie Grlmas glabāšanā. Lai ari pats šurpu nak. Tā, Gendalf, tu sacīji, ka padomu došot, ja es to uzklausīšot. Kāds ir tavs padoms?
— Tam tu esi jau klausījis, - Gendalfs atbildēja. — Paļauties uz Ēomeru, nevis uz cilvēku, kam viltus prātā. Mest nožēlu un bailes pie malas. Darīt, kas darāms tūliņ. Lai visi, kas seglos spēj nosēdēt, uz karstām pēdām dodas uz rietumiem, kā Ēomers tevi skubināja: vispirms mums jātiek galā ar Sarumanu, kamēr laiks vēl ļauj. Ja tas neizdosies, kritīsim. Ja gūsim virsroku, darīsim, kas tālāk darāms. Tikmēr pārējie — sievietes, bērni un sirmgalvji — lai bēg uz drošām vietām, ko kalnos esat ierīkojuši. Vai tās nav taisītas tik ļaunai dienai kā šī? Lai ļaudis ņem līdzi ko ēst, tikai kavēties nedrīkst, un nedrīkst ari apkrauties ar mantu, kas dārga, — ne lielu, ne mazu. Te dzīvība glābjama.
— Tāds padoms manām ausim nu liekas krietns esam, — Teodēns sacīja. — Lai ļaudis pošas ceļam visi kā viens! Bet jūs, mani viesi… Taisnība bija tev, Gendalf, kad teici, ka laipniba manā namā gājusi mazumā. Esat jājuši augu nakti, un nu jau teju pusdienlaiks klātu. Neesat ne miegu redzējuši, ne ēst dabūjuši. Lai viesu kambaris tiek sagatavots — tur nosnaudlsities, kad būsit pamieloti.
— Nekā, valdniek, — Aragorns iebilda. — Gurušajiem atelpas vēl nebūs. Rohānas vīriem ceļā jādodas jau šodien, un mēs jāsim viņiem līdzi — ar cirvi, zobenu un loku. Nebūs tiem dīkā stāvēt, pret tavām sienām atslietiem, Rohānas valdniek. Un es solīju Ēomeram, ka mūsu zobeni tiks kopā laukā vilkti.
— Nu patiesi varam uz uzvaru cerēt! — iesaucās Ēomers.
— Cerēt — jā, — Gendalfs bilda. — Bet Izengarda ir stipra. Un vēl citas briesmas mācas aizvien tuvāk. Nevilcinies, Teodēn, kad būsi izvadījis mūs ceļā. Steidzies, ved savus ļaudis uz kalniem, uz Svētkalna alām!
— Nekā, Gendalf! — nu iebilda ķēniņš. — Tu pats nezini, cik varens dziednieks esi. Tā vis nenotiks. Es pats iešu karā, lai kristu visiem pa priekšu, ja reiz tā būs lemts. Būs saldāks miegs.
— Tad pat Rohānas sakāve tiks dziesmās slavināta, — Aragorns sacīja. Kareivji, stāvēdami turpat netālu, nošķindināja ieročus un iesaucās: — Rohānas valdnieks būs jātniekos! Uz kauju, Ēorla dēli!
— Bet pakaļ palicējus nedrīkst atstāt bez ieročiem un gādnieka, — Gendalfs ieteicās. — Kurš viņus aizvedis uz Svētkalnu un būs par valdnieku, ja tevis nebūs?
— Es to nolemšu, iekams došos projām, — Teodēns atbildēja. — Palūk, kur nāk mans padomnieks.
Tobrīd no kambariem iznāca Hāma. Viņam nopakaļ, iztapigu kūkumu uzmetis, divu sargu pavadibā nāca Grima Cērmēle.
Vaigs viņam bija nobālis balts kā palags, un acis blisinājās saules gaismā. Nometies ceļos, Hāma pasniedza Teodēnam garu zobenu ar visu maksti, izrotātu ar zelta sprādzēm un zaļiem dārgakmeņiem.
— Te, valdniek, būs Herugrims, tavs sentēvu zobens, — viņš pavēstīja. — Uzgājām pie viņa lādē. Neparko negribēja atslēgas dot. Tur stāv arī lēvenis citu mantu, kas vīriem nozudušas.
—Tu melo, — ierunājās Cērmēle. — Un šo zobenu tavs kungs man pats iedeva, lai paglabāju.
— Un nu viņš tev to atkal prasa, — Teodēns teica. — Vai tev tas netīk?
— Nē taču, tici man, valdniek, — Cērmēle apgalvoja. — Par tevi un tavējiem es gādāju, kā prazdams. Tikai sargies, ka nepārpūlies, nepārvērtē savus spēkus. Lai citi noņemas ar šiem apnicīgajiem viesiem. Tavs gaļas virums tūliņ būs galdā. Vai neiesi?
— Iešu, — Teodēns atteica. — Un lai manā galdā tiek maltīte ari viesiem likta. Karapulks šodien dodas ceļā. Izsūti saucējus! Lai saaicina visus pilskalna ļaudis! Lai visi vīri un puiši, kuri ieroci rokā spēj noturēt, visi, kam zirgs, — visi līdz pēdējam lai sēž seglos pie vārtiem, pirms otrā stunda pēc pusdienas vēl nav klāt.
— Ak kungs! — Cērmēle iekliedzās. — No tā jau es bijos. Tas burvis tevi apmājis. Vai nevienam nebūs palikt par aizstāvi tavu senču Zeltkambariem un visiem taviem dārgumiem? Nevienam nebūs palikt Rohānas valdniekam par sargu?
— Ja te ir kāda burvestība, — Teodēns atteica, — man tā rādās par taviem čukstiem spirdzīgāka. Vēl drusku, un tu ar savām dēlēm būtu novārdzinājis mani tiktāl, ka es uz visām četrām kā lopiņš ietu. Nē, it nevienam nebūs palikt, pat Grimam ne. Ari Grīma līdzi jās. Ej! Tev vēl ir bridis, ko rūsu no zobena nokasīt.
— Žēlo, kungs! — Cērmēle iesmilkstējās, lišķīgi garšļaukus nostiepdamies. — Iežēlojies par to, kurš, tev kalpodams, bez spēka palicis. Neraidi mani projām! Vismaz es būšu tev līdzās, kad visi citi tevi vienu atstās. Neraidi projām savu uzticamo Grimu!
— Esmu iežēlojies, — Teodēns atbildēja. — Un projām tevi neraidu. Es pats jāšu karā kopā ar saviem vīriem. Saku — nāc man līdzi un savu uzticību darbos rādi.
Cērmēle šaudīgi nopētīja visus, kas bija apkārt sastājušies. Acīs viņam iezagās skatiens, ar kādu strupceļā iedzīts zvērs meklē spraudziņu lencēju lokā. Garā, bālā mēle aplaizīja lūpas. — Tāda izlēmība piedien valdniekam no Ēorla nama, lai cik viņš gados vecs, — Cērmēle ierunājās. — Bet tie, kas viņu no sirds mīl, būtu sirmo galvu žēlojuši. Tomēr redzu, ka esmu nācis par vēlu. Citi, ko mana kunga nāve, kazi, sāpinās mazāk, viņa domas jau pārgrozījuši. Ja reiz posts vairs nav labojams, uzklausi, mazākais, ko teikšu, valdniek! Edorasā der palikt kādam, kurš zina, kas tev prātā, un bijā tavu gribu. Iecel uzticamu pārvaldnieku. Lai tavs padomnieks Grima par visu rūpējas, līdz tu atgriezīsies, un es lūgšus lūdzos, kaut mēs to pieredzētu, kaut ari neviens, kuram prāts galvā, uz to ij necerētu.
Ēomers iesmējās. — Un, ja ar tādu lūgumu no karošanas tomēr neizspruksi, ak, cēlsirdīgais Cērmēle, — viņš ieprasijās,
— kādu necilāku amatu tu būtu ar mieru pildīt? Stiept augšā, kalnos, ēdmaņas maisu, ja kads tev tādu maz uzticēs?
— Nekā, Ēomer, to, kas Cērmēles kungam prātā, tu īsti vis neizproti, — ieminējās Gendalfs, piekaldams ķēniņa padomniekam savu caururbjošo skatienu. — Viņam netrūkst ne dūšas, ne viltības. Pat tagad viņš spēlē gaužām bīstamu spēli un mūs jau aptinis ap pirkstu. Tik daudzas dārgas stundas jau esmu viņa dēļ palaidis vējā. Gar zemi, čūsli! — viņš piepeši draudīgi iesaucās.
— Lien uz vēdera! Kad tas bija, kad pārdevies Sarumanam? Kādu balvu viņš tev solījis? Kad visi būs pagalam, tu dabūsi savu daļu dārgumu un jaunavu, ko esi uzkārojis? Kur tas laiks, kā paslepšus esi viņu ar acīm rijis un nopakaļ slapstījies!
Ēomers paķēra zobenu. — To es jau nopratu, — viņš nomurmināja. — Tieši tālab es būtu viņu pirmiņ nomaitājis, kambaru likumus piemirsdams. Bet arī citu iemeslu nav trūkums. — Ēomers metās uz priekšu, bet Gendalfs viņu apturēja.
— Ēovinai tagad nekas nedraud, — viņš sacīja. — Bet tu, Cērmēle, tu esi pūlējies, cik spēka, sava īstā kunga labā. Mazākais, daļu algas jau esi godam nopelnījis. Tomēr Sarumans allaž bijis nasks uz to, kas nolīgts, caur pirkstiem skatīties. Es tev ieteiktu ņemt kājas pār pleciem un par vienošanos atgādināt, citādi viņam tava uzticamā kalpošana no prāta izkritīs.
— Tu melo, — Cērmēle izgrūda.
— Šie vārdi tev pār lūpām skrien pārmēru bieži un gludeni, — Gendalfs piezīmēja. — Es nemeloju vis. Palūk, Teodēn, kas par čūsli! Līdzi ņemsi — labi nebūs, un ari iepakaļ nav droši atstājams. Pareizākais būtu tādu nobeigt. Bet nejau vienādiņ tas šāds bijis. Reiz tas bija cilvēks, kurš kalpoja tev, kā nu mācēdams.
Dod viņam zirgu, lai uz karstām pēdām jāj projām, kur acis rāda. Redzēsim, kurp tās griezīsies, tad ari zināsi taisnu tiesu spriest.
— Vai dzirdi, Cērmēle? — Teodēns noprasīja. — Izlem nu: jāsi man karā līdzi, un tur kaujas laukā redzēsim, cik tevī taisnības, vai dosies projām tūliņ, uz kuru pusi gribi? Tikai zini — ja pēcāk mums būs tikties lemts, žēlastības negaidi.
Cērmēle lēnām uzslējās kājās, visus noskatīdams ar pusvirus acīm. Pēdigi viņa skats aizkavējās pie Teodēna sejas, un viņš pavēra muti, itin kā teikt ko gribēdams, bet tad piepeši izslējās un savicināja rokas. Acis viņam iespīgojās. Tajās iegailējās tāds ļaunums, ka visi nevilšus atsprāga atpakaļ. Cērmēle atņirdza zobus un, spīvi nošņācies, nospļāvās ķēniņam pie kājām, tad pacirtās sāņus un metās lejā pa kāpnēm.
— Pakaļ! — Teodēns norikoja. — Pieraugiet, lai viņš kādu postu nenodara, bet pašu neaiztieciet un laidiet, lai bēg. Iedodiet zirgu, ja grib.
— Ja būs kāds, kurš viņu nest gribēs, — Ēomers piebilda.
Viens sargs aizskrēja lejā pa kāpnēm. Olrs, aizgājis lidz avotam terases pakājē, piepildīja bruņcepuri ar ūdeni. Ar to viņš noskaloja akmeņus, ko Cērmēle bija apgānījis.
— Tagad nāciet, viesi! — Teodēns aicināja. — Nāciet, kamēr vēl ir laiks, un atspirdzinieties.
Viņi iegāja pilī. Lejā, pilsētā, jau saucēji izkliedza vēsti un skanēja kara taures. Ķēniņam vajadzēja doties ceļā, kolīdz pilskalna un tuvīno miestu viri būs karam bruņojušies un vienkopus sapulcējušies.
Pie ķēniņa galda sēdēja Ēomers un četri viesi, un pašu Teo- dēnu aptecēja ķēniņmeita Ēovina. Eda un dzēra viņi ar skubu. Pārējie cieta klusu, kamēr Teodēns iztaujāja Gendalfu par Sarumanu.
— Diez kad viņš nodevībā iesvēlies, kas to lai zina? — Gendalfs stāstija. — No sākta gala viņš ļauns nebija. Skaidri zinu, ka reiz viņš Rohānai bija draugs, un pat tad, kad sirds jau bija atsalusi, viņš jūs aizvien vēl par noderīgiem turēja. Bet nu jau labs laiks aizritējis, kopš viņš perina, kā jūs postā iegrūst, aizvien vēl par draugu izlikdamies, kamēr nolikta stunda nav klāt. Tais laikos Cērmēlem darbs kaulus nelauza — lai ko jūs pasākāt, Izengarda viss tūliņ tapa zināms, jo robežas bija vaļā un sveši ļaudis te nāca un gāja. Un ausis tev vienādiņ skanēja Cērmēles čuksti, domās indi liedami, sirdi saldēdami un miesu vārdzinādami, kamēr pārējie vien noskatījās, iesākt neko nespēdami, jo viņš tavu gribu locīja pēc patikas.
— Bet toreiz, kad izbēgu un tevi brīdināju, maska krita — to redzēja visi, kam acis nebija apmātas, — burvis turpināja. — Pēc tam Cērmēle sāka bīstamu spēli, nemitīgi raudzīdams tev kavēkļus likt, lai tu spēkus nespētu sakopot. Izmaņas viņam netrūka: te viņš modrību iemidzināja, te bailes uzdzina — kā nu kuro reizi labāk dereja. Vai neatmini, cik dedzīgi viņš uzstāja, ka visiem lidz pēdējam vīram jāmetas sazin kam velti pakaļ dzīties uz ziemeļiem, kad tai pašā brīdī briesmas mācās virsū no rietumiem? Viņš panāca, ka tu noliedzi Eomeram orku iebrucējus vajāt. Ja Ēomers nebūtu samanījis, ka ar tavu muti Cērmēle runā, tie orki tagadiņ jau būtu Izengardā, turp aizstiepuši lielisku balvu. Ne gluži to balvu, pēc kuras Sarumans alkst par visu vairāk, tomēr divus no mana Pulka, kam zināms par slēpto cerību, par ko pat tev, valdniek, es pagaidām neuzdrīkstos visu lidz galam izpaust. Bail pat iedomāties, kādas mocibas viņi varētu ciest šo pašu brīdi vai ko Sarumans jau būtu dabūjis zināt, mums par postu!
— Eomeram esmu brangu pateicību parādā, — Teodēns noteica. — Kur sirds krietna, tur pieciešams, ka mēle nav valdāma.
— Runā arī, — Gendalfs atsaucās, — ka greizās acīs taisnība sagrozās šķība.
— Acis man nudien bija teju aklas tapušas, — Teodēns piekrita. — Par visu vairāk man derētu tencināt tevi, mans viesi. Atkal esi nācis īstajā brīdi. Pitms ceļā dodamies, dabūsi velti, kādu vien tev sirds kāro. Jelko, kas mans, — vien vārdā mini. Atstāj man vien zobenu!
— īstajā vai neīstajā brīdī esmu nācis — to vēl redzēsim, — Gendalfs atbildēja. — Bet par to velti, valdniek: izraudzīšos to, kas man gauži vajadzīgs, jo straujš un uzticams. Dod man Zibeni! Pirmiņ biju viņu aizņēmies, ja to par aizdevumu var dēvēt. Bet nu man viņš jāraida nāves briesmās, kur sudrabs šķīdīs pret melnu tumsu. To es nevaru darīt ar mantu, kas nepieder man pašam. Un mēs abi viens otram jau esam pieķērušies.
— Krietna izvēle, — Teodēns teica. — Un nu es viņu tev dodu ar prieku. Tomēr velte ir diži dārga. Nav cita zirga, kurš Zibenim būtu līdzinieks. Viņā vienā senlaiku varenie rumaki atdzimuši.
Tādu vairs nebūs. Un jums, mani pārējie viesi, es došu, ko uziesit manā ieroču kambari. Zobenu jums nevajag, bet tur netrūkst izmanīgi darinātu bruņcepuru un kreklu, ko maniem tēviem dāvājuši Gondoras ļaudis. Izraugieties no tā visa, ko sirds kāro, iekams ceļā dodamies, un lai labi kalpo!
Ienāca vīri ar nešļavu no ķēniņa slepenā mantu kambara un ietērpa Aragornu un Legolasu mirdzošās bruņas. Tie abi izraudzījās arī bruņcepures un apaļus vairogus, kam viducis bija ar zeltu apkalts un izlikts ar zaļiem, sarkaniem un baltiem dārgakmeņiem. Gendalfs no bruņām atteicās, un ari Gimlinam tādas bija liekas, pat ja atrastos kādas, kuras viņam būtu pēc mēra, jo visos Edorasas mantu kambaros nebija bruņu, kas butu stiprākas par viņa īso važu kreklu, ziemeļu kalnu meistaru kalumu. Toties viņš atrada no dzelzs un ādas darinātu bruņcepuri, kas viņa apaļajai galvai derēja kā uzlieta, un paņēma arī nelielu vairogu. Uz tā greznojās auļojošs zirgs — balts uz zaļa pamata, Ēorla nama ģerbonis.
— Lai labi tevi sargā! — Teodēns novēlēja. — Tas man kalts vēl Tengela laikos, kad puiškāns biju.
Gimlins palocījās. — Ar lepnumu, Rohānas valdniek, tavu vairogu nesīšu, — viņš teica. — Nudien, drīzāk es pats zirgu plecos ceļu nekā tādam mugurā sēžos. Paša kājas man labāk tīk. Bet varbūt vēl tomēr atradīsies vieta, kur varēšu kauties, kājās stāvēdams.
— Tā var notikt, — Teodēns piekrita.
Ķēniņš piecēlās, un tūliņ priekšā iznāca Ēovina ar vīna kausu rokās. — Ferthu Theoden hal— viņa sacīja. — Ņem šo kausu un iebaudi no tā laimīgā stundā. Lai spirgts esi nākdams un iedams!
Teodēns iedzēra malku, un tad viņa kausu pēc kārtas pasniedza viesiem. Nostājusies iepretim Aragornam, Ēovina piepeši apstajās un viņu uzlūkoja mirdzošām acīm. Un Aragorns, pavēries lejup uz viņas daiļo vaigu, pasmaidīja, bet, kad kausu ņēma, viņu pirksti saskārās, un Aragorns manīja, ka pieskāriens liek viņai notrīsēt. - Esi sveiks, Aragorn, Aratorna dēls! — viņa teica. — Esi sveika, Rohānas ķēniņmeita! — viņš atsaucās, bet vaigs viņam apmācās, un smaids bija apdzisis.
Kad visi bija no kausa iebaudījuši, ķēniņš devās uz kambara durvīm. Tur gaidīja sargi, stāvēja saucēji un bija sapulcējušies visi vadoņi, kas vien Edorasā un tuvīnajā apkaimē bija atlikuši.
— Uzklausiet! Es dodos kaujā, un tā, rādās, var man būt pēdējā, — Teodēns viņus uzrunāja. — Atvases man nav. Mans dēls Teodreds ir karā kritis. Ieceļu Eomeru, manu māsasdēlu, par savu mantinieku. Ja neviens no mums dzivs neatgriežas, izraugieties jaunu valdnieku pēc patikas. Bet kādam man nu jāuztic ļaudis, ko atstāju iepakaļ. Vajag kādu, kurš viņiem manā vietā būs par valdnieku. Kurš no jums būs ar mieru palikt?
Neviens nepieteicās.
— Vai nav neviena paša, ko jūs vārdā sauktu? Uz ko mana tauta paļaujas?
— Uz Eorla namu, — izsaucās Hāma.
— Bet Ēomeru atstāt nevaru, un pats viņš nebūs ar mieru palikt, — ķēniņš iebilda, — un viņš no nama ir pats pēdējais.
— Eomeru es vārdā nesaucu, — Hāma atteica. — Un viņš nav pats pēdējais. Ir vēl Ēovina, Ēomunda meita, viņa māsa. Bezbailīga un ar cēlu sirdi. Visi viņu mii. Lai viņa paliek par ēor- lingu valdnieci, kamēr mēs esam projām.
— Lai notiek tā, — Teodēns piekrita. — Lai saucēji pavēsti tautai, ka ķēniņmeita Ēovina viņiem būs par vadoni!
Tad ķēniņš nosēdās krēslā pie pils durvīm, Ēovina noslīga viņa priekšā uz ceļiem un no valdnieka rokām saņēma zobenu un bruņas. — Paliec sveika, māsasmeit, - viņš teica. — Nestunda melna, tomēr, kazi, mums būs lemts Zeltkambaros pārnākt. Bet Svētkalnā pret naidnieku noturēties var ilgi, un, ja kauja beigsies ar sakavi, turpu dosies visi, kas dzīvajos būs palikuši.
— Tā neruna! — Ēovina izsaucās. — Ik diena man būs gada garumā, kamēr gaidīšu tevi pārnākam. — Bet, to sacidama, viņa nevilšus pavērās uz Aragornu, kas stāvēja turpat līdzās.
— Ķēniņš pārnāks, — viņš teica. — Nebaiļojies! Mūsu liktenis izšķirsies nejau vakaros, bet rītos.
Tad ķēniņš kāpa lejā pa kāpnēm, un Gendalfs viņam blakus. Pārējie sekoja. Pie vārtiem nonācis, Aragorns paraudzījās atpakaļ. Ēovina viena pati stāvēja kāpņu augšgalā pie pils durvīm, zobena smaili pret akmens plātnēm atslējusi un rokas uz spala rokturiem noguldījusi. Bruņās tērptais stāvs saulē mirdzēja kā sudrabs.
Gimlins, cirvi plecā uzmetis, soļoja līdzās Legolasam. - Beidzot no vietas izkustējāmies! — viņš noteica. — Cilvēki garas
runas tur, pirms ķeras pie lietas. Cirvis man rokās tā vien darbu prasa. Lai gan es skaidri zinu, ka rohāņiem, kad tas bridis pienāks, es pirkstu mutē vis nebāztu. Tikai tāda karošana man galīgi nav pa prātam. Kā lai es tieku lidz kaujas laukam? Kaut es varētu kājām iet, nevis kuļāties kā maiss, Gendalfam pie jostas turēdamies.
— Tur gan sēdēšana, lēšu, drošāka nekā daudzviet citur, — Legolass atsaucās. — Tomēr Gendalfs tevi katrā ziņā ar prieku uz kājām nostatis, kad cīniņš ies vaļā. Vai Zibens pats. Jātniekam ar cirvi nav ko iesākt.
— Un rūķis nav nekāds jātnieks. Uz savām kājām stāvēdams, es orkiem varu galvas šņāpt, tak, zirgā sēdēdams, cilvēku vīriem vien matus no galvvirsas pļaušu, — Gimlins teica, paplikšķinādams pa cirvja spalu.
Aiz vārtiem stāvēja liels pulks vecāku un jaunāku vīru, visi jau sēdēja seglos. Sanākušo bija vairāk par tūkstoti. Šķēpi slējās kā mežs. Skaļi un līksmi viri nokliedzās, kad Teodēns izgāja priekšā. Vieni turēja pie iemauktiem ķēniņa zirgu Baltkrēpi, citi — • Aragorna un Legolasa zirgus. Gimlins stāvēja, neomulīgi mīņādamies un pieri raukdams, bet tad viņam klāt pienāca Ēomers, pie pavadas zirgu vezdams.
— Esi sveiks, Gimlin, Gloina dels! — viņš uzsauca. — Nav iznācis vaļas ieprasties laipnā valodā, uz tavu rīksti veroties, kā solīts bija. Bet vai neliksim strīdiņu pie malas? Par Meža ķēniņieni es vairs nelāgi runājis neesmu ne vārda.
— Dusmas es pagaidam piemirsīšu, Eomer, Ēomunda dēls, — Gimlins atteica, - bet, ja tev reiz izgadīsies ķēniņieni Galadriēlu pašam savām acīm skatīt, tev būs atzīt viņu par daiļāko no visām, vai arī mūsu draudzībai pienāks gals.
— Lai notiek tā! — Ēomers piekrita. — Bet līdz tam brīdim atvēli man savu piedošanu un par piedošanas zīmi kāp zirgā kopā ar mani, lūdzams. Gendalfs jās pa priekšu līdz ar Rohānas valdnieku, bet Ugunssolis, mans zirgs, nesīs mūs abus, ja vēlies.
— No sirds pateicos, — Gimlins atbildēja, varen iepriecināts. — Labprāt jāšu kopā ar tevi, ja vien Legolass, kas man biedros, drīkst jāt mums līdzās.
— Lai būtu, — Ēomers atsaucās. — Legolass man pie kreisās rokās, Aragorns — pie labās: neviens lai nedomā mums pretim stāties!
— Kur Zibens? — Gendalfs ieprasījās.
— Skraida pa pļavām savā nodabā, — atskanēja atbilde. — Nevienu klāt nelaiž. Rau, kur auļo lejā, pie brasla, kā ēna starp vītoliem šaudās.
Gendalfs nosvilpās, skaļi pasauca zirgu vārdā, un Zibens tur, tālumā, sapurināja krēpes, apcirtās un šāvās uz karapulka pusi kā bulta.
— Būtu vakarvēja dvesma miesā ietērpusies, tāda tā būtu acīm saredzama, — noteica Ēomers, kad varenais zirgs atauļojis nostājās burvim priekšā.
— Velte, rādās, jau pati iedāvājusies, — Teodēns sacīja. — Bet uzklausiet visi! Ar šo es pavēstu, ka mans viesis Gendalfs Pelēk- sedzis ir viedākais no padomniekiem, visciešāk gaidītais no tiem, kas apkārt klejo, Rohānas dižciltis un ēorlingu karavadonis, kamēr vien musu asins dziva, un es dodu viņam Zibeni, zirgu ķēniņdēlu.
— Es pateicos tev, ķēniņ Teodēn, — Gendalfs tencināja. Tad viņš ar joni nosvieda pelēko apmetni, norāva cepuri un uzlēca zirgam mugurā. Galva burvim bija kaila, un ari bruņu viņam nebija. Sniegbaltie mati plandījās vējā, un baltā mantija saulē žilbināja acis.
— Raugiet, kur Baltais jātnieks! — Aragorns iesaucās, un vārdi tūliņ rada atbalsi.
— Mūsu ķēniņš un Baltais jātnieks! — visi skandēja. — Uz priekšu, Eorla dēli!
Ieskanējās bazūnes. Zirgi dižājās un zviedza. Pret vairogiem šķindēja šķēpi. Tad ķēniņš pacēla roku, un, nošalkdams kā piepeša viesuļa brāzma, Rohānas pēdējais karapulks ar varenu troksni un dipoņu aizbrāzās uz rietlimiem.
Tālu līdzenumā Ēovina redzēja zibsnījam viņu šķēpus, viena stingi stāvēdama pie klusumā iegrimušās pils durvīm.