Kad viņi izjāja no Edorasas, saule jau laidās uz vakariem un spīdēja tieši acis, Rohānas liganos plašumus ietīdama zeltainā mirgā. Uz ziemeļrietumiem gar Balto kalnu pakāji veda labi iemita taka, un pa to viņi devās aizvien tālāk pāri zaļiem pakalniem, pa brasliem šķērsodami neskaitāmas straujas upītes. Tālu priekšā un pa labi vidēja Miglas kalni, ar katru pieveikto jūdzi celdamies aizvien melnāki- un stāvāki. Saule acu priekšā slīdēja arvien zemāk. Tuvojās vakars.
Karapulks jāja aizvien uz priekšu. Ik bridis bija no svara. Bīdamies galā nonākt par vēlu, viņi trieca zirgus pilnos auļos, tikai retumis uz Isu mirkli apstādamies. Rohānas rumaki bija ātri un izturīgi, bet daudzas līgas bija mērojamas. Vairāk par četrdesmit ligām bija putnam lidojamas no Edorasas lidz Izenas brasliem, kur viņi cerēja sastapt ķēniņa vīrus, kas stāvēja ceļā Sarumana karapulkiem.
Satumsa nakts. Pēdīgi viņi apstājās uz naktsguļu. Jājuši viņi bija piecas stundas no vietas un pa līdzenumu uz rietumiem nomērojuši krietnu gabalu, taču priekšā vēl bija vairāk nekā puse ceļa. Zem zvaigžņu piebārstītajām debesim un augoša mēness viņi apmetās pusloka, lai pārlaistu nakti. Uguni neviens nekūra, jo nezināja, kas te un kā, bet visapkārt sardzē tika izlikti jātnieki un uz priekšu izsūtīti izlūki, kas, ieplaku tumsā turēdamies, aizšāvās klusi kā ēnas. Gausi aizritēja nakts — neviens ar ļaunām vēstīm neatgriezās un trauksmi necēla. Rītausmā atskanēja taures, un pēc nepilnas stundas viņi atkal devās ceļā.
Mākoņu debesīs vēl nebija, bet gaiss šķita spiedīgs — ņemot vērā, ka laukā bija pavasaris, te valdīja neparasta tveice. Saule uzlēkdama tinās dūmakā, un tai nopakaļ debesīs lēnām cēlās tumsa, it kā no austrumiem šurp veltos varens negaiss. Bet ziemeļrietumos pie Miglas kalnu pakājes it kā biezēja cits melnums — tumsa, kas palēnām līda šurp no Burvja lejas.
Gendalfs pieturēja zirgu, līdz viņu panāca Legolass, kas jāja Eomeram līdzās. — Tev, Legolas, ir elfu skadrās acis, — burvis bilda, — pa lielu gabalu vari zvirbuli no žubites atšķirt. Saki, vai redzi ko Izengardas pusē?
— Līdz turienei vēl daudzas jūdzes, — Legolass sacīja, turp pavēries un pielicis pie acīm slaiko plaukstu. — Redzu tumsu. Tajā kust stāvi — milzigi, otrpus upei, bet, kas tie tādi, nezinu teikt. Acis man viļ ne migla un ne mākonis, bet tumsa, ko zemei kāda vara pāri pārklājusi, un melnums palēnām velkas pa straumi uz leju. It kā bezgalīga meža krēsla no kalniem lejup līstu.
— Un no muguras mums virsū mācas Mordoras negaiss, — Gendalfs piebilda. — Nakts būs piķa melna.
Kad otrā diena sliecās pret vakaru, gaiss sabiezēja pavisam spiedīgs. Pēcpusdienā viņus panāca melnais padebesis — drūma, smaga vienlaidu seģene ar virmojošām, žilbīgas gaismas cauraustām bārkstīm. Ņirbigās dūmakas aizklātā saule norietēja asinssarkana. Jātnieku šķēpu uzgaļi iezvērojās ugunis, kad pēdējās saulrieta liesmu mēles noplaiksnījās pār Traihirna virsotņu stāvajām kraujām — nupat jau teju ar roku bija sasniedzams Balto kalnu dienvidu gals, kur, saulrietā zvīļodamas, slējās trīs zobainas smailes. Pēdējos vakarblāzmas staros tie, kas jāja pulkam priekšgalā, pamanīja kustamies melnumiņu — jātnieku, kurš steidzās viņiem pretim. Visi apstājās gaidīdami.
Viņš atauļoja — pārguris, ar iedragātu bruņcepuri un pušu pārcirstu vairogu. Ar pūlēm viņš nokāpa no zirga un krietnu brīdi stāvēja, pēc elpas cīnīdamies. Pēdīgi viņš ierunājās: — Vai Ēomers te ir? Beidzot esat klāt, tomēr par vēlu, un spēka jums nebūs gana. Kopš Teodreds krita, viss vērties uz ļaunu vien. Vakar, zaudējuši daudzus vīrus, tikām atspiesti Izenai pāri, un, pāri celdamies, lērums zudībā gāja. Tad nakti nometnei virsū bruka svaigi pulki, upei pāri tikuši. Izengarda, rādās, tukša palikusi, Sarumans sabruņojis kalnu savvaļniekus un Krēslaines ganus, kas aiz upēm mīt, un ari tos mums virsū raida. Skaita viņiem nav. Vairogu siena tapa pārcirsta. Rietumfoldes Erkenbrands visus, ko jaudāja, sapulcējis, lai nobēdzinātos Helma dzīlē, kur viņam cietoksnis. Pārējie tagadiņ kur kurais izklīduši. Kur Ēomers? Teiciet viņam, ka priekšā cerības nav. Lai viņš steidz uz Edorasu, iekams Izen- gardas vilki tur iebrukuši.
Teodēns, kas sargu aizsegā bija sēdējis klusēdams, paskubināja zirgu un izjāja priekša. — Nāc, stāvi, kur tevi redzu, Seorl! — viņš uzsauca. — Te es esmu. Pēdējais ēorlingu karapulks ir kaujā devies. Bez cīņas es atpakaļ negriezīšos.
Karavīra vaigā atmirdzēja prieks un pārsteigums. Viņš izslējās, tad nometās ceļos, sniegdams ķēniņam savu kaujā izroboto zobenu. — Pavēli, valdniek! — viņš iesaucās. — Un piedod! Es domāju…
— Tu domāji, ka es tupu Meduselda, ragā saliekts kā sirms koks zem ziemas sniega nastas. Tā bija, kad jāji karā. Bet vakar- vejš zarus nopurinājis, — Teodēns teica. — Dodiet šim vīram spēk- pilnu zirgu! Jāsim Erkenbrandam palīgos!
Kamēr Teodēns runāja, Gendalfs pajāja gabaliņu uz priekšu un apstājās, raudzīdamies uz ziemeļpusi, uz Izengardu, un uz vakariem, kur saule rietēja. Tad viņš atgriezās.
— Jāj, Teodēn! — viņš sacīja. — Uz Ilelma dzīli! Izenas brasliem netuvojies un klajumā ilgi nepaliec! Es uz bridi aizsteigšos. Zibens lai mani nes — ar skubu kas noskaidrojams. — Pagriezies pret Aragornu, Eomeru un ķēniņa vīriem, viņš uzsauca: — Gādājiet krietni par Rohānas valdnieku, kamēr atgriezīšos. Gaidiet mani pie Helma vārtiem! Palieciet sveiki!
Burvis iečukstēja Zibenim ausī pāris vārdu, un varenais zirgs aizšāvās kā no loka raidīta bulta. Vienā acumirklī viņš jau bija pagaisis kā sudraba zibsnis vakarblāzmā, kā vēja pūsma zālē, kā ēna, kas aizzib, skatam netverama. Baltkrēpis nosprauslājās un nodlžājās, grasīdamies Zibenim pakaļ skriet, bet panākt viņu tagad spētu vien putns, spārnos pacēlies.
— Kā to lai saprot? — viens no sargiem ieprasījās Hāmam.
—Tā, ka Gendalfam Pelēksedzim steidzams darbs izgadījies, — Hāma atteica. — Viņš vienadiņ nāk un iet, nevienam pēc atvēlēs netaujādams.
— Būtu Cērmēle še, uz līdzenas vietas zinātu, kā tas tulkojams, — sargs ieminējās.
— Kā citādi, — Hāma piekrita, — bet pats es nogaidīšu, kamēr Gendalfs atgriezīsies.
— Kazi, gaidīsi, kamēr vecs paliksi, — sargs izmeta.
Nogriezušies no ceļa, kurš veda uz Izenas brasliem, Teodēna viri devās uz dienvidiem. Savilkās nakts, bet viņi aizvien bija ceļā. Kalni tuvojās, bet Traihirna augstās smailes pret tumstošajām debesim bija tikko saskatāmas. Vēl pēc pāris jūdzēm, Rieturnfoldes lejas viņā galā, sākās ar zāli noaugusi ieplaka, varena iedobe, no kuras tālāk kalnos veda dziļa aiza. Vietējie to dēvēja par Helma dzīli, jo tur kāds senlaiku kara varonis bija patvērumu radis. No ziemeļpuses kalnos grauzdamās, līkumotā aiza stiepās aizvien kraujāka un šaurāka, aizvien dziļāk Traihirna paēna, lidz klintis, kur mājoja vien vārnas, abās pusēs saslējās kā vareni torņi, aizklādamas gaismu.
Pie Helma vārtiem, kur sākās aiza, ziemeļpuses klints bija izmetusi akmeņainu taustekli. Uz tā slējās senlaikos celtu mūru loks un tajā — augsts tornis. Teiksmas vēstīja, ka šo cietoksni Gondoras ziedu laikos jūras ķēniņiem milži cēluši. Vārds tam bija Ragburga, jo rags, torņa galā pūsts, atbalsojās aizā tā, it kā no kalnu pazemes alām lauka trauktu sen aizmirsti karapulki. Cietokšņa celtnieki bija uzmūrējuši ari sienu, kas stiepās no Ragburgas līdz dienvidu klintij un aizšķērsoja aizas ieeju. Zem sienas bija ierikota plaša caurtece, kam cauri plūda Dzlļupe un, apmetusies ap RagburgaS akmens pakāji, skrēja tālāk — pa vidu plašai un zaļai ieplakai, kas līgani laidās lejup no Helma vārtiem līdz pat Helma dambim. Tad, iegāzusies Dziļlejā, upe aiztecēja tālāk Rieturnfoldes zemienē. Ragburgā pie Helma vārtiem tagad saimniekoja Erkenbrands, Rohānas pierobežas zemes Rieturnfoldes lielmanis. Kad samacās kara draudi, viņš ar gudru ziņu tika mūri salabojis un cietoksni nostiprinājis.
Vēl pa ieplaku jādami un līdz pašai Dziļlejai netikuši, Rohānas karavīri sadzirdēja uz priekšu izsūtītos izlūkus klaigājam un taures pūšam. No tumsas svilpdamas izšāvās bultas. Viens no izlūkiem, ar joni atpakaļ atgriezies, ziņoja, ka ielejā čumot un mudžot vilku jātnieki, bet no Izenas brasliem uz dienvidiem steidzoties orku un savvaļnieku karapulks, itin kā uz Helma dzīles pusi.
— Uzgājām daudzus mūsējos kritušus, uz šo pusi bēgdamus, — izlūks vēstīja. — Un sastapām dažus pulciņiem šurpu turpu uz savu roku bez vadoņa svaidāmies. Kāds Erkenbrandam liktenis, neviens nesakās zinām. Kazi, viņš panākts, iekams lidz Helma vārtiem ticis, ja vien nav jau galu dabūjis.
— Vai Gendalfs nav matlts? — Teodēns vaicāja.
— Ir gan, valdniek. Daudzi redzējuši sirmgalvi baltā ģērbā zirgam mugurā, klajumā te turp, te šurp aizšaujamies kā vēja spārniem — vien zāle nokustējusi. Vieni saka — Sarumans. Runas klīst, ka viņš jau pirms tumsas uz. Izengardas pusi aizdevies. Citi stāsta — Cērmēle esot matlts uz ziemeļiem jājam orku pulkam līdzi.
— Uznāks Gendalfs, Cērmelem labi vis neklāsies, — Teodens noteica. — Tomēr man trūkst padoma — ij tā vecā, ij jaunā. Bet tādā nestundā mums neatliek nekas cits kā uz priekšu doties, kā Gendalfs vēlēja, uz Helma vārtiem, lai Erkenbrands tur priekšā vai jau izputējis. Vai zināms, cik liels tas pulks, kurš no ziemeļiem nāk?
— Diži liels, — izlūks atbildēja. — Kam naidnieks uz papēžiem, tie katrs rādās par diviem 'esam, tak es runāju ar vīriem, kam dūša vietā, un varu galvot, ka naidnieku daudzkārt vairāk par mums.
— Tad pieliksim soli, — ierosināja Ēomers. — Dzīsimies uz cietoksni cauri tiem naidniekiem, kas jau te. Helma dzīlē ir alas, kur simti var nobēdzināties, un no turienes kalnos ved slepenas ejas.
— Uz slepenām takām paļaušanās maza, — ķēniņš noteica. — Sarumans te visu sen izspiegojis. Tomēr noturēties tur jaudāsim ilgi. Uz priekšu!
Aragorns un Legolass nu kopā ar Eomeru jāja pulkam priekšgalā. Viņi auļoja cauri nakts tumsai, bet tā sabiezēja, un ceļš uz dienvidiem cēlās kalnup aizvien stāvāks un grūtāks, jo zeme kalnu pakāje bija pakalnos sagrūdusies, tāpēc uz priekšu viņi tika aizvien Ienāk. Necik daudz ienaidnieku pretim negadījās. Reizumis uzklīda pa orku baram, bet tie aizlavījās, iekams jātnieki viņiem tika klāt.
— Bīstos, ka, necik ilgi, ziņa par ķēniņa karapulku būs tapusi mūsu naidnieku vadonim zinama, — Ēomers ieteicās. — Pašam Sarumanam vai tam karakungam, ko viņš ciņā sūtījis.
Aiz muguras arvien skaļāks auga naidnieku karapulka troksnis. No tumsas šurp atvilnīja tālina, piesmakusi dziesma. Jau gana dziļi ietikuši Dziļlejā, viņi atskatījās. Tumsas pielietajā līdzenumā mirdzinājās lāpas kā neskaitāmi ugunīgi punktiņi, gan izklaidus izsēti kā sarkani ziediņi, gan, garās virtenēs sasējušies, stiepdamies augšup no zemienes. Ik pa laikam vietumis gaisā uzšāvās varena liesma.
— Karapulks milzum liels un mums jau uz papēžiem, — Aragorns sacīja.
— Ar uguni nāk, — Teodēns piebilda, — un svilina visu, kas ceļā: siena kaudzes, būdiņas un kokus. Ieleja bija bagāta, māju te daudz. Posts manai tautai!
— Dienas gaismā mēs viņiem lejup no kalna virsū brāztos kā viesulis! — Aragorns nosūkstljās. — Sirds vai pušu lūst, ka bēgļos esam.
— Tālu bēgt vairs nevajadzēs, — Ēomers atsaucās. — Helma dambis jau teju ar roku sasniedzams — tur lejai pāri stiepjas senlaikos izrakts grāvis un valnis un līdz Helma vārtiem vien jūdzes ceturtdaļa. Tad griezīsimies apkārt un kausimies.
— Nekā, dambi nenoturēsim — skaitā mūsu par maz, — Teodēns iebilda. — Valnis pāri pārjūdzi garumā, un ceļš tam cauri gaužām plats.
— Pie ejas, ja citādi nekā nevar, būs japaliek tiem, kas aizmugurē, — Ēomers noteica.
Pie debesīm nebija ne zvaigžņu, ne mēness, kad jātnieki nonāca pie vietas, kur dambī vīdēja ierobījums, kam cauri no kalniem lejup tecēja upe un tai gar krastu — ceļš, kas veda uz Ragburgu. Priekšā piepeši iznira valnis — stāvs melnums aiz tumša bezdibeņa. No turienes atskanēja brīdinošs sargkareivja uzsauciens.
— Rohānas valdnieks jāj uz Helma vārtiem, — Ēomers atbildēja. — Pats esmu Ēomers, Ēomunda dēls.
— Uz tik labām vēstīm ij necerējām, — sargkareivis nopriecājās. — Steidzieties! Naidnieks jums uz papēžiem.
Tikuši dambim viņpusē, jātnieki apstājās uz velēnām klātas nogāzes. Tur viņi dabūja dzirdēt priecīgu ziņu — Erkenbrands pie
Helma vārtiem sardze bija nolicis krietnu pulku, un tiem pēcāk bija piebiedrojušies vēl liels skaits citu, kas bija izglābušies uz savu roku.
— Kazi, mūsu savs tūkstotis, kas kājniekos jaudā kauties, — sacīja Gamlings — vecs virs, kurš pie dambja bija atstāts par sardzes vadoni. — Tikai vairākums tādu, kam daudzas ziemas aiz muguras kā man pašam, un daudz par maz, šeku, mana dēla gados. Ko stāsta par Erkenbrandu? Vakar dzirdējām, ka viņš atkau- damies nākot šurp ar visiem, kas atlikuši no Rieturnfoldes krietnākajiem jātniekiem. Tak atnācis netika.
— Jābīstas, ka nu viņš vairs neatnāks, — Ēomers sacīja. — Mūsu izlūki par viņu zināt nedabūja, un ieleja naidnieku pilna.
— Kaut nu būtu kā izglābies, — Teodēns noteica. — Varens virs bija. Viņā bija atdzimusi Helma Veserdūres dūša. Bet gaidīt viņu še nedrīkstam. Nu mums visi spēki jādabū mūriem viņpusē. Vai krājumi jums krietni? Mums līdzi vien nieks, jo jājām uz ciņu, nevis par aplenkumu domādami.
— Aiz mums. Dzīles alās, bez trešdaļas sanākuši visi Rieturnfoldes ļaudis — veci un jauni, bērni un sievas, — Gamlings atbildēja. — Bet turpat ari ēdmaņa, lērums lopiņu, un tiem, ko ēst, stāvgrūdām salikts.
— Tas labi, — Ēomers sacīja. —-Naidnieks nākdams svilina un gandē visu, kas ielejā atstāts.
— Ja šie nāks pie Helma vārtiem, no mums ko ietirgot kārodami, dabūs dārgi samaksāt, — Gamlings nosolījās.
Ķēniņš ar jātniekiem devās tālāk. Pie tilta, kas bija pārmests pār upi, viņi nokāpa no zirgiem, cits pēc cita pa vienam pārveda zirgus otrā krastā un pa vārtiem iegāja Ragburgā. Tur viņi atkal tika sveikti ar prieku un no jauna atausušu cerību, jo nu spēku bija gana, lai aizstāvju pietiktu gan pašam cietoksnim, gan aizsargmūrim.
Ēomers ar skubu izrīkoja savus vīrus. Ķēniņš ar savu sardzes pulku palika Ragburgā, kur netrūka ari Rieturnfoldes viru. Bet uz Dzlļmūra ar torni un tam aizmugurē Ēomers novietoja vislielāko pulku, jo tur naidnieks, ar nodomu un joni virsū gāzdamies, cauri varēja tikt visdrošāk. Zirgi tika aizvesti dziļi aizā, un tiem tika norīkota apsardze — kādu nu rohāņi tobrīd varēja atļauties.
Dziļmuris bija divdesmit pēdu augsts un tik plats, ka pa eju, kas tam bija ierīkota augšpusē, plecu pie pleca varēja soļot četri viri. Tam aizsegu nodrošināja parapets, kuram vien gara auguma vīrs varēja pāri palūkoties. Mūrī te šur, te tur vidēja šaujamlūkas. Uz eju veda kāpnes, kas laidās lejup no Ragburgas priekšpagalma durvīm, tāpat trīs kāpņu laidieni turp veda no Dzīles, bet mūra ārsiena bija gludena, lielie akmeņi bija samūrēti ar tādu izmaņu, ka nekur nebija ne izcilnīša, kur kājai atsperties, bet augstāk tie slējās pārkareni kā jūras izgrauztas klintis.
Gimlins stāvēja, atslējies pret mūra brustvēru. Legolass sēdēja uz parapeta, loku rokās grozīdams un tumsā vērīgi raudzīdamies.
— Tas man vairāk pa prātam, — rūķis noteica, kāju pie akmens grīdas piesizdams. — Vienādiņ tā — jo kalniem tuvāk, jo man dūša līksmāka. Te labs akmens. Šai zemei sīksti kauli. To man kājas tūliņ samanīja, kad no dambja augšup kāpām. Dod man gadu laika un simtiņu manējo, un es te iztaisīšu tādu cietoksni, ka ienaidnieka karapūļi, virsū nākdami, šķīdīs kā viļņi.
— Par to es nešaubos, — atteica Legolass. — Bet tu esi rūķis, un rūķi ir ērmoti ļaudis. Man te netīk un dienas gaismā netiks vēl jo vairāk. Bet, kad dzirdu tevi tā runājam, man sirds top mierīgāka, un man prieks, ka tu man blakus stāvi ar spēku kājās un stipru cirvi rokā. Kaut te butu vairāk tavējo! Bet vēl vairāk es butu gatavs solīt par simtiņu krietnu Drūmmeža strēlnieku. Tādi mums no tiesas derētu. Rohāņiem ir labi loka šāvēji, cik nu labi tie var būt, bet tādu te ir par maz. Par maz.
— Ko te bultas šaut, kad tumšs, kaut vai acī dur? — Gimlins paraustīja plecus. — Tagad īstā reize nosnausties. Nosnausties! Man miegs tik bargi mācas virsū, ka es, rūķis būdams, to savu mūžu nebūtu domājis. Tā jādelēšana ir smags darbs. Tomēr cirvis rokās tā vien trīc. Padod man rindiņā noliktus orku sprandus un vietu, kur atvēzēties, un no gurduma kaulos vairs nebūs ne miņas!
Laiks vilkās pagalam gausi. Dziļi ielejā aizvien gailēja izklaidus uguntiņas. Izengardas karapūļi tagad tuvojās paklusām. Lāpu virtenes tā vien vijās augšup.
Piepeši pie dambja sacēlās klaigāšana un brēka, atskanēja neganti kaujas saucieni. No palejas iznira lāpugunis un pie ejas sagrūdās biezā čumurā. Tad izklīda un pagaisa. Pāri klajumam pa tiltu uz Ragburgas vārtiem ataulekšoja jātnieki. Rieturnfoldes sargpostenis bija atkāpies pārspēka priekšā.
— Naidnieks klāt! — viņi ziņoja. — Izšāvām bultas visas līdz pēdējai, grāvi ar orkiem piegāzām līdz malai. Bet ilgi viņi mierā nestāvēs. Jau rāpjas dambī augšā ij šur, ij tur — virtenēs kā skudras. Vienu gan būs tagadiņ ielāgojuši — lāpas līdzi nestiept.
Pusnakts jau bija garām. Debesis bija satumsušas melnas kā darva, un nekustīgais, spiedīgais gaiss solīja negaisu. Piepeši mākoņos nošķīda žilbinoša liesma. Žuburots zibens nostiepās lejup uz austrumu kalniem. Vienu īsu acumirkli mūra sargi klajumu šaipus dambim ieraudzīja, baltas gaismas pielietu: tas vārīties vārījās, no vienas vietas tur čumēja un mudžēja melni stāvi — gan plecīgi un drukni, gan lieli un nežēlīgiem ģīmjiem, ar smailām bruņcepurēm un kraukļa melniem vairogiem. Simtiem un simtiem viņi līda dambim pāri un plūda ejai cauri. Melnais vilnis vēlās līdz mūriem, aizpildīdams visu ieleju. Nogranda pērkons. Lejup sāka gāzties lietus straumes.
Pār aizsargvalni tikpat blivā straumē svilpdamas nolija bultas, klinkstēdamas un zibsnīdamas nokrizdamas uz akmeņiem. Viena otra ieurbās mērķī. Uzbrukums Helma dzīlei bija sācies, bet no cietokšņa par atbildi neatskanēja neviena skaņa, neviens sauciens, neaizsvilpa neviena bulta.
Uzbrucēji saminstinājās, akmeņu un mūru mēmo draudu apmulsināti. Ik pa brīdim nakts tumsu uzplēsa zibens. Tad orki ieaurojās, savicināja šķēpus un zobenus un raidīja bultu mākoņus uz visiem, kas nebija mūru aizsegā nobēdzinājušies, bet Rohānas vīri pārsteigti vērās uz to, kas viņu acīs rādījās milzīga, melna, kara vētras pluinita druva, kur vārpas visas kā viena ar zibsnījošiem dzelzs akotiem klātas.
Ieskanējās misiņa taures. Ienaidnieki gāzās uz priekšu — vieni uz Dziļmūri, citi uz Ragburgas vārtu tiltu. Tur pulkā spiedās visraženākie orki un Krēslaines kalnu savvaļnieki. Tikai mirkli viņi vilcinājās un tad triecās uzbrukumā. Nošķīda zibens, izgaismodams nīsto Izengardas plaukstu, kas vīdēja iekalta uz katra uzbrucēja bruņcepures un vairoga. Viņi sasniedza klints virsotni un gāzās uz vārtiem.
Tad beidzot nāca atbilde: lejup nolija bultu lietus un akmeņu krusa. Uzbrucēju rindas sagrīļojās, izira un atkāpās, un atkal triecās uz priekšu, izira un triecās virsū no jauna, un ikreiz, gluži kā paisuma vilnis, viņi bija tikuši gabaliņu tālāk. Atkal ieķērcās taures, un viens bars ar rēcienu gāzās uz priekšu. Virs galvas viņi kā jumtu turēja lielus vairogus, bet pašā vidū iespiestus stiepa divus raženus koku stumbrus. Nopakaļ drūzmējās orku strēlnieki, raidi- dami bultu krusu uz loka šāvējiem, kas stāvēja uz mūra. Bars tika lidz vārtiem. Stipru roku iešūpotie tarāni bliezās pret vārtu baļķē- niem, un tie nodrebēja un ieplaisāja. Ja kāds ari krita, no augšas mesta akmeņa trāpits, vietā tūliņ stājās divi citi. Abi lielie baļķi iešūpoti triecās pret vārtiem atkal un atkal.
Ēomers un Aragorns plecu pie pleca stāvēja uz Dzīļmūra. Viņi dzirdēja rēcienus un tarāna blīkšķus, bet tad zibens uzliesmojuma gaismā piepeši aptvēra, ka vārti kuru katru mirkli padosies.
— Aiziet! — Aragorns izsaucās. — Nu ir tas brīdis, kad mums abiem kopā zobeni laukā velkami!
Kā uguns viesulis viņi aizbrāzās pa eju, tad metās augšā pa kāpnēm uz Ragburgas priekšpagalmu. Pa ceļam viņiem piepulcējās saujiņa ar zobeniem bruņotu dūšīgu vīru. Stūrī, kur klints stiepās pretim cietokšņa rietumsienai, mūrī bija mazas durtiņas, aiz kurām sākās slepena izeja, kas pavisam šauriņa veda lejā, uz laukumiņu pie lielajiem vārtiem: vienā pusē tai bija mūris, otrā — stāva klints krauja. Ēomers un Aragorns iespruka durvīs, pārējie sekoja viņiem uz papēžiem. Divi zobeni uzšķīlās kopus zibsni.
— Gūtvine! — Ēomers nosaucās. — Gūtvine par Rohānu!
— Andurils! — piebalsoja Aragorns. — Andurils par danda- niem!
No sāniem viņi cirtās iekšā'savvaļnieku barā. Andurils cēlās un krita, zvērodams ar baltu liesmu. No mUra un torņa atvilnīja saucieni: — Andurils! Andurils cīņā dodas! Lūzušais Asmens no jauna iemirdzējies!
Taranētāji apjukumā nosvieda baļķus un grasījās kauties, bet vairogu sienu pāršķēla itin kā zibens spēriens, un viņi pašķida uz visām pusēm, saļima zem zobenu cirtieniem vai novēlās no klints krāčainajā straumē. Orku strēlnieki kādu brīdi šāva kā nesama- nīgi, tad metās bēgt, ko kājas nes.
Ēomers un Aragorns vēl pakavējās vārtu priekšā. Pērkons tagad ducināja jau pamalē. Dienvidu kalnos vēl plaiksnījās zibens strēles. No ziemeļiem atkal vilka spirgts vējiņš. Mākoņi, skrandās saplīsuši, vilkās projām, pušumos iemirdzējās zvaigznes, un virs
Dziļlejas kalniem iznira rietošs mēness, negaisa postažā spoži dzeltens vizēdams.
— Tikko paguvām, — Aragorns noteica, vārtus noskatīdams. Milzīgās eņģes un dzelzs stieņi bija greizi saliekti un izšķobīju- šies, liela tiesa baļķēnu jau bija sadragāti.
— Bet te, mūrim viņpusē, nevaram palikt, lai vārtus sargātu, — Ēomers atsaucās. — Rau! — Viņš norādīja uz tilta pusi. Upei viņā krastā jau atkal pulcējās nepārskatāms orku un savvaļnieku bars. Iesmilkstējās bultas, viņiem visapkārt no akmeņiem atlēkdamas. — Aiziet! Mums jātiek atpakaļ paraudzīt, ko iespējam: nosprostosim vārtus no viņpuses ar akmeņu grēdām un baļķiem! Ar skubu!
Apcirtušies viņi metās skriešus. Tieši tobrīd vairāki duči orku, kas nekustīgi bija gulējuši starp nokautajiem, pielēca kājās un zagšus šāvās viņiem pa pēdām. Divi Eomeram pie kājām nozvē- lās garšļaukus, nogāza viņu zemē un vienā acumirkli uzmetās virsū. Bet no tumsas iznira pazems melns stāvs, ko neviens tur nebija manījis, un piesmakušā balsi nokliedzās: — Baruk Khazadl Khazad ai-menu — Nošvlkstēja cirvis, tad vēlreiz. Divi orki nogāzās, galvas pazaudējuši. Pārējie aizmuka kur kurais.
Ēomers uzcīnījās kājās tieši tobrīd, kad Aragorns piesteidzās viņam palīgos.
Slepenā eja tika atkal noslēgta, dzelzs durtiņas viņi no iekšpuses aizsprostoja ar aizšautņiem un aizkrāva ar akmeņiem. Kad visi sveiki un veseli bija iekšā tikuši, Ēomers uzrunāja rūķi: — Tencinu tevi, Gimlin, Gloina dēls! Nemaz nenojautu, ka esi nācis mums līdzi. Tak nelūgts viesis it bieži izrādās pats labakais. Kā tu tur izgadījies?
— Gāju līdzi, lai miegu no kauliem izpurinātu, — Gimlins atteica, — bet kalnieši man rādījās pārmēru prāvi pretinieki, tālab pagājos maliņā un nosēdos uz akmens, lai pavērotu, kā jūs tur zobenus vicināt.
— Grūti man nāksies tevi atalgot, — Ēomers sacīja.
— Kazi, šonakt tāda izdevība vēl rāsies ne reizi vien, — rūķis nosmējās. — Bet sirds man siltin silst. Kopš no Morijas laukā tikām, skaldīt man iznācis tik iekuriņus.
— Divi! — Gimlins paplikšķināja pa cirvi. Nu viņš bija atpakaļ uz mūra.
— Divi? — Legolass atsaucās. — Man gan veicies labāk, lai gan nu jāiet lasit bultas, kas apkārt mētājas, jo pašam maks jau tukšs. Tomēr uz mana rēķina, es lēšu, jau vismaz divdesmit. Tikai mežam lapu daudz — tas tāds nieciņš vien.
Debesis strauji skaidrojās, un rietošais mēness spīdēja spožs. Taču mēnesnīca Rohānas jātniekos cerību vis neiesvēla. Ienaidnieku pūlis šķita nevis mazumā gājis, bet audzis vēl jo lielāks, un no ielejas uz dambi spiedās aizvien jauni papildspēki. Kauja pie vārtiem sagādāja vien īsu atelpu. Uzbrukums vārtiem atsākās ar divkāršu sparu. Izengardas karapūļi pret Dzīļmūri triecās kā bangas. Orki un kalnieši tur čumēja un mudžēja no vienas vietas. Virves ar galā piesietiem āķiem aizsargvaļņa mūrī kampās ātrāk, nekā aizstāvji jaudāja tās pārcirst vai zemē mest. Augšup slējās simtiem garu kāpņu. Liela tiesa nozvēlās atpakaļ, šķēpelēs sa- triekušās, bet vietā stājās neskaitāmas citas, un orki metās pa tām uz augšu kā dienvidu čūkslāju pērtiķi. Kritušie un sakropļotie pie mura pakājes grēdojās kā vētras sanesas, baismīgais kalns auga augumā, bet ienaidnieku skaits negāja un negāja mazumā.
Rohānas vīriem izsīka spēki. Visas bultas bija izšautas, šķēpi aizmesti, zobeni — vienos robos, vairogi — šķēpelēs. Trīs reizes Aragorns un Ēomers metās tuvcīņā, trīs reizes Andurils iegailējās, izmisīgi raudzīdams atgainīt ienaidnieku no mūra.
Tad aizā aiz muguras sacēlās junda. Orki kā žurkas bija iela- vijušies pa caurteci, kam upe plūda cauri. Tur, klinšu paēnā, viņi nogaidīja, kamēr kauja iesveļas pa īstam un teju visi aizstāvji bija aizmetušies sargāt mūri. Tad viņi triecās uzbrukumā. Viena daļa jau bija paguvuši iesprukt aizas dziļumā, tikuši pie zirgiem un kāvās ar sargiem.
Gimlins nolēca no mūra, izgrūzdams negantu kliedzienu, kas klintīs atbalsojās. — Khazad Khazad— Darba viņam tur bija vairāk, nekā vajadzīgs.
— Ai, ai! — viņš sauca. — Orki šaipus mūrim tikuši. Ai, ai! Legolas, šurp! Te mums abiem būs gana. Khazad ai-menu
Gamlings Vecais pavērās lejā no Ragburgas torņa, padzirdējis rūķa saucienu, kas pacēlās pāri ciņas troksnim. — Orki Dzīlē! — viņš iekliedzās. — Helm! Helm! Uz priekšu, helmingi! — viņš nosaucās, mezdamies lejā pa kāpnēm, un viņam nopakaļ šāvās Rieturnfoldes viru pulks.
Trieciens bija negants un negaidīts, un orki atkāpās. Necik ilgi, viņi bija iespiesti aizas šaurākajās ejās un visi kā viens tapa nokauti vai brēkdami iegāzās aizas bezdibeņos slepeno alu sargu acu priekšā.
— Divdesmit viens! — iegavilējās Gimlins, novicinājis cirvi un noraudzīdamies, kā pēdējais orks saļimst viņam pie kājām. — Nu būšu Legolasa kungu pārspējis.
— Si žurku ala jāaizspundē, — Gamlings noteica. — Stasta, ka rūķi esot izmanīgi akmeņkaļi. Nāc talkā, meistar!
— Akmeņus mēs netēšam ne ar kaujas cirvi, ne nagiem, — Gimlins nošūpoja galvu. — Bet palīdzēšu, kā varēdams.
Sastiepuši laukakmeņus un šķembas, kādas nu pie rokas gadījās, Rieturnfoldes viri Gimlina vadībā aizkrāva caurteces eju, atstādami vien šauru spraugu. Lietus uzplūdinātā Dziļupe aiz- spundētajā gultnē uzmutuļoja un uzputojās, visgarām izplādamas saltos ezeriņos.
— Augstāk būs sausāks, — Gimlins sacīja. — Nāc nu, Gam- ling, paskatīsimies, kā šiem uz mūra sokas!
Augšā uzkāpuši, viņi uzgāja Legolasu ar Aragornu un Eomeru. Elfs trina savu garo dunci. Uzbrukums uz brīdi bija rimies, jo mēģinājums ielauzties caur caurteci bija cietis neveiksmi.
— Divdesmit viens! — Gimlins pavēstīja.
— Labi! — Legolass atsaucās. — Bet uz mana rēķina jau divi duči. Te gadījās duncim darbiņš.
Ēomers un Aragorns gurdi balstījās uz zobeniem. Pa kreisi atkal sacēlās kaujas jezga un ieroču žvadzoņa. Bet Ragburga joprojām slējās neieņemama ka juras ieskauta saliņa. Vārti bija satriekti šķepelēs, bet baļķu un akmeņu barikādei ienaidnieks vēl nebija jaudājis cauri tikt.
Aragorns pavērās uz blāvajām zvaigznēm un mēnesi, kas nu vīdēja pavisam zemu rietumos virs kalnu ieloka. — Nakts velkas itin kā gadiem ilgi, — viņš noteica. — Kur dienas gaisma kavējas?
— Ausīs drīz, — atsaucās Gamlings, kas nule bija augšā uzkāpis. — Tak gaisma, bīstos, mums nelīdzēs.
— Tomēr rītausmā allaž cerība top stiprāka, — Aragorns iebilda.
— Bet tie Izengardas kustoņi — pa pusei orki un goblinļaudis, kas Sarumana pesteļošanas dēļ sadzimuši, — saules vis nebīsies, — Gamlings sacīja. — Un kalnu savvaļnieki ne tik. Vai nedzirdat, kā brēkā?
— Dzirdam, — Ēomers atbildēja. — Tikai manām ausīm tur klaigā vien putni un zvēri rūc.
— Tak daudzi klaigā Krēslaines ļaužu mēlē, — Gamlings piebilda. — To mēli es zinu. Tajā senlaikos ļaudis runāja, un reiz tā skanēja Rohānas rietumu ielejās. Klau! Viņiem uz mums naids, un šie līksmo, jo spriež, ka mums gals klātu. "Ķēniņu, ķēniņu!" šie klaigā. "Sagrābsim ķēniņu! Nāvi forgoiliem! Nāvi salmu pauriem! Nāvi ziemeļu izlaupītajiem!" Tā viņi mūs saukā. Piecsimt gadu aizritējis, bet viņi vēl tur ļaunā piemiņā to, ka Gondoras valdnieki Ēorlam Jaunajam Rohānu deva un ar viņu derību noslēdza. Sarumans seno naidu liesmās uzpūtis. Kad sabudināti, viņi ir gaužām nešpetni ļaudis. Nu neatkāpsies nedz krēslā, nedz rītausmā, līdz Teodēnu nesagrābs vai paši galu nebūs raduši.
— Tomēr man diena nāk ar jaunu cerību, — Aragorns nepiekāpās. — Vai tiesa, ko runā: ka naidnieks nemūžam nav Rag- burgu ieņēmis, ja mūrus kāds sargā?
— Dziesmās tā patiesi teikts, — Ēomers atsaucās.
— Tad sargāsim un cerēsim! — Aragorns noteica.
Tobrīd ieķērcās taures. Kaut kas nodārdēja, un gaisā uzšāvās liesmu un dūmu mutulis. Dzīļupe izšāvās šņākdama un putodama, ūdeņiem nu bija brīva vaļa, jo mūrī izgrauts rēgojās prāvs caurums. Pulks melnu stāvu šāvās tur iekšā.
— Sarumana pesteļi! — Aragorns iekliedzās. — Kamēr runas turējām, viņi atkal pa caurteci ielavījušies, mums zem kājām Or- tankas uguni sakūruši. Elendil, ElendiU — viņš iesaucās, mezdamies lejā uz caurumu, bet tai pašā mirkli pret aizsargvalni atsitās savs simts kāpņu augšgalu. Kā melns vilnis pret baltu smilšu kāpu cēlās nākamais uzbrukums. Aizsardzība tika aizslaucīta sāņus. Viena daļa jātnieku tika atspiesti atpakaļ, aizvien dziļāk aizā, uz dzīvību vai nāvi cirzdamies par katru soli, kas veda arvien tuvāk Dzīles alam. Citi cinījās, lai tiktu atpakaļ uz citadeli.
No Dzīles uz klints kori un Ragburgas dibenvārtiem veda platas kāpnes. Tām pakājē stāvēja Aragorns. Rokā viņam gailēja Andurils, un, no zobena bīdamies, naidnieks vilcinājās, kamēr visi, kas jaudāja, cits pakaļ citam aizkļuva līdz vārtiem. Kāpņu augšgalā, ceļos nometies, gaidīja Legolass, loku uzvilcis, bet viņam bija atlikusi viena pati sazin kur atrasta bulta, un elfs, caur pieri glūnēdams, bija gatavs caururbt pirmo orku, kurš iedrošinātos kāpnēm tuvoties.
— Visi, kas spējuši, nu drošībā, Aragorn! — viņš uzsauca. — Nāc šurp!
Aragorns apcirties ar skubu metās augšā pa kāpnēm, bet paklupa, jo bija saguris. Ienaidnieki tūliņ gāzās uz priekšu. Orki nesās brēkdami, snaikstidami garās rokas, lai tiktu viņam klāt. Pirmais nogāzās ar Legolasa pēdējās bultas cauršautu rīkli, bet pārējie pārlēca viņam pāri. Tad no augšas, no aizsargvaļņa, pa kāpnēm lejup novēlās milzīgs klintsbluķis, aizraudams orkus līdzi Dzīles bezdibenī. Aragorns, ticis līdz durvīm, mudīgi aizšāva aizbidņus.
— Nav labi, draugi, — viņš sacīja, sviedrus no pieres notrausdams.
— Labi nav, — Legolass piekrita, — bet cerība vēl nav zudusi, ja reiz tevi neesam zaudējuši. Kur Gimlins?
— Nezinu, — Aragorns atbildēja. — Pēdējoreiz viņu manīju cērtamies viņpus mūrim, bet tad ienaidnieks mūs izšķīra.
— Ak vai! Nelāgas vēstis, — Legolass noteica.
— Viņš ir dūšīgs un stiprs, — Aragorns sacīja. — Cerēsim, ka izlauzīsies lidz alām. Tur viņš kādu brīdi būs drošibā. Lielākā neka mēs. Rūķim tāds patvērums būs īsti pie sirds.
— Uz to atliek cerēt, — Legolass atsaucās. — Tikai kaut nu viņš būtu te garām skrējis. Tā gribējās Gimlina kungam pavēstīt, ka uz mana rēķina jau trīsdesmit deviņi!
— Ja viņš tiks līdz alām, atkal pārcirtis tevi pušu viens un divi, — Aragorns nosmējās. — Tik prasmīgu kapātāju manas acis vēl nav skatījušas.
— Jāiet bultas palasīt, — Legolass noteica. — Kaut nu naktij drīzāk pienāktu gals un taptu gaišāks, lai mērķi varu saskatit.
Aragorns aizgāja līdz citadelei. Tur viņu gaidīja nepatīkams pārsteigums — Ēomers Ragburgā nebija redzēts.
— Nekā, klintsaugšā viņš nav bijis, — stāstīja kāds Rieturnfoldes vīrs. — Pēdējoreiz viņu matiju, kad šis pulcēja uz kaušanos vīrus Dzīlei pie rīkles. Gamlings turpat bija, un rūķis ar', bet klāt šiem tikt nejaudāju.
Aragorns devas uz iekšpagaimu un uzkāpa torņa gala kambari. Tur, pret šauro logu kā melns stāvs vīdēdams, stāvēja ķēniņš, uz ieleju vērdamies.
— Kas no jauna, Aragorn? — Teodēns vaicāja.
— Dzīļmūris ieņemts, valdniek, un sargi visi aiztriekti, bet liela tiesa Ragburgā glābušies.
— Ēomers ari?
— Nē, valdniek. Bet liela dala tavu vīru Dzīlē atkāpušies, un runā, ka Ēomers viņu vidu redzēts. Šaurās ejās viņi, kazi, ienaidnieku apvaldīs un līdz alām tiks. Uz ko cerēt pēc tam, es nezinu.
— Cerība gaišāka nekā mūsējā. Runā, krājumu tur netrūkst. Un gaiss spirgts, jo vēdinās caur plaisām augstu klintīs. Kur dūšīgi vīri priekšā, iekšā neviens netiks. Kazi, noturēsies ilgi.
— Bet orki no Ortankas pesteļus līdzi atnesuši, — Aragorns ieteicās. — Dārduguni, ar ko mūri grauj. Ja alās neietiks, aizspundēs tos, kas iekšā. Bet nu mums cieši jādomā, kā pašiem aizstāvēties.
— Man nav miera te, iekšā, — Teodēns sacīja. — Kazi, ar šķēpu rokās klajā laukā savējo pulkam priekšgalā es atkal iesveltos cīņas jūtīs, kaut nāvē iedams. Bet te no manis jēga maza.
— Te, Rohānas stiprākajā cietoksnī, tu, mazākais, esi drošībā, — Aragorns atteica. — Pasargāt tevi te varam cerēt drošāk nekā Edorasā vai pat kalnu Svētalās.
— Runā, ka Ragburga ne reizi neesot kritusi, — Teodēns bilda, — tak nu man sirdī šaubas iezogas. Pasaule citāda vēršas, un viss, kas reiz drošs bijis, nedrošs izrādās. Vai ir maz kāds tornis, kurš var tādam pārspēkam un tik nevaldāmam naidam pretim stāties? Būtu es zinājis, ka Izengarda tik stipra tapusi, kazi, nebūtu ar tādu skubu jājis tai pretim, lai ko Gendalfa gudrība teiktu. Viņa padoms nupat nepavisam nerādās tik labs kā pirmiņ, rīta saules staros.
— Gendalfa padomu zemē vis nemet, iekams viss vēl nav galā, valdniek, — Aragorns sacīja.
— Gals, pavei, tūliņ būs klāt, — ķēniņš atsaucās. — Tak es to negaidīšu še, kā āpsis alā. Baltkrēpis, Hasufels un manas sardzes zirgi ir tepat, iekšpagalmā. Ar rītausmu likšu vīriem pūst Helma ragu un došos cīņā. Jāsi man līdzi, Aratorna dēls? Kazi, izlauzīsimies, bet, ja ne, — iesim bojā tā, lai ļaudis par to dziesmās dzied, ja iepakaļ paliks kāds, kurš to dziesmās pārliks.
— Jāšu tev līdzi, — Aragorns nosolījās.
No ķēniņa atvadījies, viņš devās atpakaļ uz mūri un nogāja pa eju visgarām, vīrus iedūšinādams un paligā iedams, kur uzbrukums bija viskarstākais. Legolass viņam gāja līdzās. No palejas augšup šāvās liesmu mēles, mūri graudamas. Augšup vijās āķi, slējās kāpnes. Orki aizvien no jauna rāpās augšup, uz mūri, un aizstāvji atkal un atkal trieca viņus lejā.
Pēdīgi Aragorns atkal stāvēja virs vārtiem, par naidnieka bultām ne zinis nelikdamies. Pavēries uz apvārsni, viņš redzēja austrumu pamali iebalsnījamies palsu. Tad viņš pacēla roku, pret ienaidnieku delnu pavērsdams par sarunu zīmi.
Orki ieaurojās un noirgājās. — Kāp lejā! Lejā! — viņi klaigāja. — Ja gribi runāt, kāp lejā! Ved laukā ķēniņu! Mēs esam urukhaju kaujinieki. Ja nenāks, izķeksēsim no alas. Ved laukā ķēniņu - ko šis slapstās?
— Ķēniņš iet un nāk, kā pašam labpatik, — Aragorns atsaucās.
— Tad ko tu te rēgojies? — viņi noprasīja. — Ko blenz? Gribi redzēt, cik mūsu karapulks dižens? Mēs esam urukhaju kaujinieki.
— Skatos, kad diena ausīs, — Aragorns teica.
— Diena? Un kas par to? — viņi ņirdza. — Mēs esam urukhaji, mēs kaujamies — diena vai nakts, labs laiks vai negaiss laukā. Esam nākuši jūs galēt, lai pie debesīm saule vai mēness. Kas mums rītausma!
— Nevar zināt, ko jauna diena nesis, — Aragorns sacīja. — Bēdziet, iekams jūs nelaime piemeklējusi.
— Rāpies lejā, citādi pats nolidosi, — viņi atkliedza. — Tad nu gan sarunas! Tev nav nekā ko teikt.
— Teikšu vien to, — Aragorns atsaucās. — Neviens vēl nemūžam nav Ragburgu ieņēmis. Atkāpieties, citādi bojā iesit visi kā viens. Neviens nepaliks dzīvajos, lai uz ziemeļiem vēsti aiznestu. Jūs neapjaušat, kādās briesmās esat iekūlusies.
Aragorna vārdos, kad viņš virs sagrautajiem vārtiem tā viens pats stāvēja nepārskatāma ienaidnieku karapūļa priekša, jautās tāda vara un majestātiskums, ka liela daļa savvaļnieku samin- stinājās, šķielēdami pār plecu uz. ieleju, un viens otrs bailīgi paglūnēja debesis. Bet orki dārdoši iesmējās, un, kad Aragorns nolēca no aizsargvaļņa, tam pāri aizsvilpa šautru un bultu krusa.
Tad atskanēja blīkšķis un gaisā uzvirmoja liesmas. Vārtu velve, uz kuras Aragorns nule bija stāvējis, sašķīda pīšļos un putekļos. Barikādi aizslaucīja itin kā zibens spēriens. Aragorns skriešus metās uz ķēniņa torni.
Bet, kolīdz vārti bija sadragāti un orki, tiem klāt mezdamies, ieaurojās, uzbrukumā posdamies, karapūļi kā tālīns vējš pāršalca murdoņa, saceldamās klaigās, kas vēstīja savādas, līdz ar rītausmu atskrējušas ziņas. Orki pie mūra, padzirdējuši mulsinošās vēstis, saminstinājās un pavērās atpakaļ. Un tad piepešs un draudīgs tornī ieskanējās varenais Helma rags.
Visi, to padzirduši, notrīsēja. Liela daļa orku nometās uz mutes garšļaukus, ausis ar ķetnām aizspieduši. No Dzīles atvēlās daudzkārša atbalss, it kā uz katras klintsradzes un kalna stāvētu varens saucējs. Bet mūra aizstāvji vērās debesis, izbrīnā ieklausīdamies, jo atbalsis nerimās. Ragi kalnos skanēja atkal un atkal, sabalsodamies aizvien tuvīnāki un skaļāki, aizvien spivāki un nevaldāmāki.
— Ilelms! Helms! - jātnieki sauca. — Helms cēlies un kaujā triecas! Helms nāk ķēniņam Teodēnam talkā!
Un līdz ar saucienu parādījās pats ķēniņš. Zirgs viņam bija balts kā sniegs, zeltā kalts viņam bija vairogs, un garš bija viņam šķēps. Pie labās rokas ķēniņam bija Aragorns, Elendila mantinieks, bet viņam aiz muguras jāja Ēorla Jaunākā dzimtas vīri. Debesīs iegaismojās rītausma. Nakts atkāpās.
— Uz priekšu, Ēorla dēli! — Ar kaujas saucienu un varenu dipoņu viņi metās uzbrukumā. Izbrāzušies vārtiem cauri, viņi aizšāvās pāri tiltam un dzinās cauri Izengardas karapūļiem kā viesulis pāri pļavai. Aiz muguras, no Dzīles, atskanēja apņēmīgi kaujas saucieni — tur rohāņi no alām trieca laukā ienaidniekus. Ragburgas aizstāvji metās cīniņa visi līdz pēdējam. Bet ragu skaņu atbalss kalnos vilnīja bez apstājas.
Ķēniņš ar savu pulku auļoja uz priekšu. Visi, kas gadījās priekšā, krita vai metās bēgt. Pretinieks viņiem nebija neviens — ne orks, ne cilvēks. Tagad ienaidnieks bija pagriezies ar muguru pret jātnieku šķēpiem un zobeniem, bet ar vaigu — uz ielejas pusi. Brēkdami un smilkstēdami viņi spruka kur kurais, jo rītausma bija nākusi ar izbailēm un milzu brīnumiem.
Tā ķēniņš Teodēns no Helma vārtiem izcirtās līdz dambim. Tur pulks apstājās. Dienas gaisma palēnām pieņēmās spēkā. Virs austrumu kalniem izšķēlās saules stari, apmirdzēdami šķēpu uzgaļus. Bet jātnieki seglos sēdēja bez valodas, vērdamies uz Dziļleju.
Apkaime bija pārvērtusies. Kur pirmiņ plājās zaļa leja, kalnu pakāji ieskaudama mīkstās velēnās, tagad vīdēja mežs. Tur rindojās milzu koki kailiem, mēmiem stumbriem, sirmajās galvās zarus krustu šķērsu savijuši, ar garajām saknēm iezīdušies pāraugušajā zālē. Zem zariem plājās ēna. Nezināmo mežu no dambja šķīra vien ceturtdaļjudzi plata klaja josla. Tur tagad bija saspiedušies lepnie Sarumana karapūļi, bīdamies ķēniņa un bīdamies koku. Mukdami no Ilelma vārtiem, viņi sabēga lejpus dambim un tur palika ņudzam kā bišu spiets. Velti viņi kārpījās augšup pa Dziļlejas nogāzēm, glābiņu meklēdami. Austrumos tur slējās par daudz stāva klints krauja, bet pa kreisi, no rietumiem, virsū nāca noliktais gals.
Tad kraujas korē piepeši parādījās jātnieks baltā ģērbā, austošās saules staros žilbigi mirdzēdams. Pāri pakalniem aizvēlās ragu skaņas. Jātniekam aiz muguras, pa lēzeno nogāzi augšup steigdamies, soļoja savs tūkstotis kājnieku ar kailiem zobeniem rokā. Pašā vidū gāja spēcīgs gara auguma vīrs. Vairogs viņam bija sarkans. Ticis līdz Dziļlejas malai, viņš pielika pie lūpām varenu, melnu ragu un iepūta tajā spēji un skaņi.
— Erkenbrands! — jātnieki uzgavilēja. — Erkenbrands!
— Verieties — Baltais jātnieks! — Aragorns iesaucās. — Gendalfs atgriezies!
— Mitrandirs! Mitrandirs! — piebalsoja Legolass. — Kas par neredzētu burvestību! Aiziet! Gribu pavērties uz to mežu, iekams māns izgaist.
Izengardieši kāpās atpakaļ, svaidīdamies te šurp, te turp, nespēdami izšķirties, kurām izbailēm pretim stāties. Tornī no jauna iedziedājās rags. Ķēniņa pulks dzinās dambja robam cauri. No kalna lejā triecās Erkenbrands, Rieturnfoldes lielmanis. Pa nogāzi lejā metās Zibens kā briedis, kalnos dzimis un audzis. Baltais jātnieks sēdēja viņam mugurā, un ienaidnieks, samanīdams pārspēku tuvojamies, iesvēlās neprātīgās bailēs. Savvaļnieki burvja priekšā nokrita uz mutes. Orki sagrīļojās, iegaudojās un pa roku galam aizsvieda gan zobenus, gan šķēpus. Viņi bēga kā spirgtas vēja pūsmas dzīti melni dūmi. Smilkstēdami viņi iespruka meža paēnas gaidošajā pustumsā, un no turienes laukā neiznāca vairs neviens.