Tā nu skaidrā rīta gaismā Dzlļupes košajā krasta zālienā ķēniņš Teodēns atkal satikās ar Balto jātnieku Gendalfu. Turpat bija ari Aragorns, Aratorna dēls, un elfs Legolass, un Rieturnfoldes Erkenbrands, un Zeltkambaru lielmaņi. Viņiem apkārt pulcējās mustangrimi, Rohānas jātnieki, kas par uzvaru gan priecājās, tomēr visvairāk brīnījās, uz meža pusi vērdamies.
Piepeši atskanēja varens sauciens, un no dambja puses atskrēja tie, kas Dzīlē bija iedzīti. Viņu vidū bija vecais Gamlings, Ēomers, Ēomunda dēls, un arī rUķis Gimlins — bez bruņcepures, ar asiņainu pārsēju ap pieri, bet runaja viņš skaļi un sparīgi.
— Četrdesmit divi, Legolasa kungs! — rūķis pavēstīja. — Taisni žēl — cirvim asmenī robs: četrdesmit otrais ap kaklu bija dzelzs siksnu apmeties. Cik tev? 1
— Par vienu esi mani apsteidzis, — Legolass atzinās. — Bet gremzties nedomāju — tik dikti man prieks, ka redzu tevi uz kājām turamies!
— Esi sveiks, Ēomer, māsasdēls! — Teodēns sacīja. — Nu, kad redzu tevi sveiku un veselu esam, man prieks no sirds.
— Esi sveiks, Rohānas valdniek! — Ēomers atsaucās. — Melna nakts aizvadīta, un nu atkal diena ataususi. Bet diena nākusi ar divainām vēstīm. — Pagriezies viņš pārsteigts pavērās uz mežu, tad uz Gendalfu. — Atkal esi nācis grūtā brīdī, ne saukts, ne aicināts, — viņš bilda.
— Ne saukts, ne aicināts? — Gendalfs nobrīnījās. — Vai neteicu, ka atgriezīšos un še satiksimies?
— Bet stundu neminēji un nesacīji, kā nāksi. Dīvainus palīgus esi šurp atvedinājis. Tu esi dižs burvis, Gendalf Baltais!
— Varbūt. Bet, ja tā, visu izmaņu vēl rādījis neesmu. Esmu vien devis krietnu padomu tiem, kam briesmas draud, un licis lietā Zibens kājas. Lielāko tiesu darba darijusi jūsu pašu drosme un Rieturnfoldes vīru izturība — viņi soļojuši augu nakti.
Tad visi Gendalfu uzlūkoja, vēl jo vairāk brīnīdamies. Dažs labs ar aizdomām pašķielēja uz mežu, plaukstu pār acim pārvilkdams, it kā domādams, ka tās rāda ko tādu, kas burvim pašam neredzams.
Gendalfs ilgi un gardi nosmējās. — Tie koki? — viņš ieprasījās. — Nē taču, tos es redzu tikpat skaidri kā jūs. Bet tas nav mans darbs. Tas lēcies bez viedajo padoma. Ko tik labu es nebūtu varējis sadomāt, un, kā izrādījās, uz neko labāku es nebūtu varējis pat cerēt.
— Ja burvestība nav tavējā, tad kurš to izperinājis? — Teodēns noprasīja. — Nejau Sarumans — tas skaidrs. Vai ir vēl kāds varenāks gudrais, par ko man nav izgadījies dzirdēt?
— Tā nav burvestība, bet daudz senāks spēks, — Gendalfs atbildēja. — Spēks, kurš pa zemes virsu staigāja, pirms elfi dziesmas dziedāt saka un veseris iedunējās.
Vēl kalni draiski grūdds grēdās, Vēl dzelzs bij' tālu, cirvis svešs. Vēl zeme nevaidēja bēdās, Kad apkārt klīda tas, kur mežs.
— Un kā tava mikla tulkojama? — Teodēns jautāja.
— Gribi zināt — nāksies jāt man līdzi uz Izengardu, — Gendalfs atteica.
— Uz Izengardu? — visi cits caur citu iesaucās.
— Jā, — Gendalfs apstiprināja. — Man atkal jādodas turp, un tie, kas vēlas, var doties man līdzi. Kazi, redzēsim tur savādas lietas.
— Bet Rohānā, ja vien nesavāc visus līdz pēdējam, ari tos, kas dziedināmi un pūtināmi, nebūs gana daudz vīru, lai mēs jaudātu brukt virsū Sarumana cietoksnim, — Teodēns iebilda.
— Lai vai kā, es došos uz Izengardu, — Gendalfs atteica. — Te es ilgi kavēties nevaru. Mans ceļš tagad ved uz austrumiem. Meklē mani Edorasā, pirms mēness vēl nebūs sācis dilt!
— Nekā! — Teodēns atsaucās. — Melnajā pirmsausmas stundā es ar šaubām nokāvos, bet nu vairs nešķirsimies. Jāšu tev biedros, ja tāds ir tavs padoms.
— Gribu ar Sarumanu runāt, cik drīz vien iespējams, — Gendalfs pavēstīja, — un viņš tev lielu postu darījis, tālab derētu, ka arī tu tur lieciniekos būtu. Bet cik driz un ātri vari jāt?
— Mani viri kaujā nokausēti, — ķēniņš atbildēja, — un es pats arīdzan. Jo esmu garu gabalu jājis un miegu teju neesmu redzējis. Ak vai! Mans vecums nav nedz māns, nedz vien Cērmēles čukstu uzburts. Tādu kaiti nedz dēles, nedz pats Gendalfs nevar par nebijušu vērst.
— Tad darīsim tā. Lai visi, kas man līdzi jās, nu atpūsties noliekas, — Gendalfs nolēma. — Ceļā dosimies vakara mijkrēslī. Tā būs gana labi, jo uz priekšu es ieteiktu mūsu gaitas slepenībā turēt, cik iespējams. Tikai lielu pulku, Teodēn, līdzi jāt nenorīko. Sarunas, ne karu vest dodamies.
Tad ķēniņš izraudzījās vīrus, kuri bija neskarti palikuši un ar ātriem zirgiem, un aizsūtīja viņus aiznest vēsti par uzvaru uz visām Rohānas ielejām, un vēstnešiem viņš lika arī izsludināt, ka visiem līdz pēdējam vīram, gan jauniem, gan veciem, ar skubu jādodas uz Iidorasu. Tur otrajā dienā pēc pilnmeness Rohānas valdnieks domāja sapulci rīkot visiem, kuri ieročus rokā spēj noturēt. Uz Izengardu ķēniņš nosprieda līdzi ņemt Eomeru un divdesmit pils sardzes vīrus. Gendalfam biedros būtu Aragorns, Legolass un Gimlins. Kaut arī savainots, rūķis neparko nebija ar mieru palikt iepakaļ.
— Cirtiens bija pagaudens un gar mici nošļuka, — viņš tiepās. — Lai es tādas orku skrambiņas'dēļ gar zemi liktos? Neies cauri.
— Apkopšu brūci, kamēr tu pūtināsies, — Aragorns pieteicās.
Ķēniņš, Ragburgā atgriezies, likās uz auss un aizmiga tik mierīgā miegā, kādu nebija pieredzējis jau daudzus gadus, un arī pulks, kurš bija izraudzīts uz Izengardu līdzi jāt, nolikās atpūsties. Bet pārējie — visi, kas bija bez savainojumiem cauri tikuši, — ķērās pie smaga darba, jo daudzi bija kaujā krituši un bez dzīvības gulēja gan klajā laukā, gan Dzīlē.
Neviens orks nebija palicis dzīvajos, un viņu līķus neviens neskaitīja. Bet liela tiesa kalniešu bija gūstā padevušies un gauži pārbijušies un lūdza žēlastību.
Mustangrimi atņēma gūstekņiem ieročus un lika viņus pie darba.
— Tagadiņ līdziet ļaunumu, ko esat nodarījuši, par labu vērst, — Erkenbrands norīkoja, — un pēcāk jums būs zvērēt, ka nemūžam nedz Izenas brasliem pāri bridlsit ar ieročiem rokā, nedz ar cilvēku naidniekiem vienā pulkā karā iesit, un tad kā brīvi ļaudis varēsit uz savu zemi atpakaļ doties. Jo Sarumans jūs sava viltus valgos sapinis. Liela tiesa no jums ar nāvi algoti par to, ka uz viņu paļāvušies, bet, būtu jūs virsroku guvuši, alga, kazi, nebūtu daudz labāka.
Krēslaines savvaļnieki nevarēja vien nobrīnīties, jo Sarumans viņiem bija sastāstījis, ka rohāņi esot cietsirži, kas gūstekņus dzīvus sadedzinot.
Laukā Ragburgai priekšā tika samesti divi kapukalni, zem kuriem tika guldīti visi Rohānas jātnieki, kas bija krituši, cietoksni aizstāvēdami: zem viena — tie, kuri no austrurnlejām bija nākuši, zem otra — Rieturnfoldes karavīri. Savrupā kapā Ragburgas mūru paēnā tika apglabāts Hāma — ķēniņa pils sardzes vecākais. Viņš bija kritis pie vārtiem.
Orki tika sakrauti varenās grēdās labu gabalu no abiem kur- gāniem, netālu no mežmalas. Un visiem bija raizigs prāts, jo miroņu kaudzes bija par daudz milzīgas, lai tās kāds varētu cerēt ar zemi apmest vai sadedzināt. Ar malku bija pavisam trūcīgi, un nevienam nebija dūšas ar cirvi likties klāt dīvainajiem kokiem, pat ja Gendalfs nebūtu bargi piekodinājis pat ne zariņam, kur nu vēl stumbram pāri darīt.
— Lai orki paliek guļam, — Gendalfs nolēma. — Nāks rīts, nāks padoms.
Pēcpusdienā ķēniņa pulks savlkšās ceļam. Apbedīšanas darbiem vēl ij ne gals nebija paredzams, un Teodēns, sērodams par savas sardzes vecākā Hāmas nāvi, pirmais iemeta viņa kapā sauju zemes. — Dziļu postu Sarumans nodarījis gan man, gan manai zemei, — viņš noteica, — un to es pieminēšu, kad redzēsimies.
Saule jau spīdēja turpat virs Dziļlejas rietumkalnu virsotnēm, kad Teodēns, Gendalfs un viņu pavadoņi devās lejā pa dambja nogāzi. Lai viņus izvadītu ceļā, vienkopus bija sanācis varens pulks — gan jātnieki, gan Rieturnfoldes ļaudis, veci un jauni, sievas un bērni, no alām laukā iznākuši. Skanīgi viņi uzņēma uzvaras dziesmu un tad piepeši noklusa, nezinādami, ko gaidīt, jo uzlūkoja kokus, un no tiem viņiem bija bail.
Tikuši līdz mežam, jātnieki apstājās — ne zirgiem, ne cilvēkiem negribējās tur kāju spert. Koki slējās sirmi un draudigi, tādā kā mijkrēslī vai miglā tīdamies. Garo, nokareno zaru gali snaikstījās lejup kā pirksti, saknes vīdēja virs zemes kā savādu briesmoņu ķetnas, un zem tām tumsa melnas, dziļas bedres. Bet Gendalfs izjāja pulkam priekšgalā, ceļu rādīdams, un tur, kur Ragburgas taka ieskrēja mežā, viņi piepeši ieraudzīja zem varenajiem zariem ēnojamies itin kā velvētu eju. Gendalfs devās tieši turp, un pārējie jāja nopakaļ. Tūliņ viņi pārsteigti atklāja, ka tālāk taka skrien, kā skrējusi, gar Dzīļupes krastu un virs galvas tur vīd klajas debesis, zeltainas gaismas pilnas. Bet abpus ceļam milzīgie koki jau tinās pustumsā, cits aiz cita pagaisdami necaurredzamā mijkrēslī, un biezoknī čīkstēja un vaidēja zari, skanēja tālīni kliedzieni un neskaidra, nikna murdoņa, kurā vārdi nebija saklausāmi. Nekur nebija manāms ne orks, ne kāds cits kustonis.
Tagad Legolass un Gimlins jāja vienam zirgam mugurā un turējās Gendalfam cieši uz papēžiem, jo Gimlinu mežs pagalam biedēja.
— Gaiss te spiedigs, — Legolass teica Gendalfam. — Nomanu negantas dusmas. Vai jūti, kā ausīs pukst?
— Jā, — Gendalfs atsaucās.
— Kādu diez galu tie nabaga orki ņēmuši? — Legolass ieminējās.
— To, man rādās, neviens nekad nedabūs zināt, — burvis noteica.
Labu laiku viņi jāja klusēdami, tikai Legolass vienādiņ galvu grozīja un, nebijis Gimlina, butu sazin cik reižu zirgu pieturējis, lai ieklausītos meža trokšņos.
— Tik dīvainus kokus savu mūžu neesmu redzējis, — elfs sacīja, — un man nācies pieredzēt daudzus ozolus no zīles izspraucamies un sirmā vecumā praulos sakrītam. Kaut mums būtu vaļas te pastaigāt — šiem kokiem ir valoda, un ar laiku es varētu noprast, kas viņiem prātā!
— Nu nē! — Gimlins atvēcinājās. — Lai stāv, kā stāvējuši! Kas viņiem prātā, es jau tagadiņ noprotu: tik ar melnu naidu nīst visus, kas uz divām kājām staigā, un visas valodas šiem par dragāšanu un žņaugšanu vien.
— Nejau gluži visus, kas uz divām kājām staigā, — Legolass iebilda. — Te, man rādās, tu alojies. Nīst viņi orkus. Jo koki nav šejienieši un neko daudz nezina ne par elfiem, ne cilvēkiem. Viņi auguši zemienēs, tālu projām. No Fangorna dziļlejām, Gimlin, — lūk, no kurienes viņi, manuprāt, nākuši.
— Tad tas ir pats bīstamākais mežs visā Viduszemē, — Gimlins atsaucās. — Man kokus vajadzētu tencināt par to, ka .šie palidzigi mums izrādījās, bet patikt man viņi nepatīk. Tu, kazi, viņus par brīnumjaukiem dēvēsi, bet es šai zemē esmu redzējis daudz krāšņāku brīnumu, skaistāku par visām birztalām un mež- vidlejām, kas jelkad saules gaismu redzējušas, — aizvien vēl sirds silst. Ērmoti tie cilvēki, Legolas! Šeku, viņiem te viens no ziemeļu lieliskākajiem brīnumiem acu priekšā, un ko šie par to saka? Alas, saka! Alas! Caurumi, kur kara laikā parocīgi sabēgt, kur lopiem edmaņu sakraut! Manu krietno Legolas, vai tu maz apjēdz, kāds plašums un daile slēpjas Helma dzīlē? Rūķi tak stāvgrūdām turp mestos, lai kaut ar vienu actiņu pavērtos, svētceļojumus rīkotu, ja mums kas tāds būtu iegājies. Kad es tev saku — tīrā zeltā maksātu, lai aci uzmestu!
— Un es ar zeltu atpirktos, lai tur ne kāju nevajadzētu spert, — Legolass atteica, — un vēl divtik, lai laukā tiktu, būtu nelaimējies tur ieklīst.
— Neko redzējis neesi, tālab piedodu tev tādu mēlnesību, — Gimlins atsaucās. — Tikai runā tu kā nelga. Vai, tavuprāt, gana skaisti tie kambari, kur tavs ķēniņš Drūmmežā kalna dzīlēs mīt un ko rUķi senlaikos izbūvēt līdzēja? Tad pret alām, ko še redzēju, tie būs vien būdeļnieka istabiņas: plašum plašas zāles, ko pieskandina nebeidzama mūzika, ar kādu ūdens tinkšķēdams krīt ezeros — tik spulgos kā Keledzarams, kad tas zvaigžņu gaismas apmirdzēts.
— Un, Legolas, kad lāpas top aizdegtas un tu soļus sper pa baltsmilšu grīdu zem atbalšu pilnām velvēm, ak, Legolas! Tad spoguļgludās sienās iezaigojas dārgi akmeņi un kristāli, un zelta un sudraba rūdu dzīslas, un gaisma spiežas cauri marmora plāksnēm, kas līdzinās gliemežvākam, tik caurspīdīgam kā ķēniņienes Galadriēlas plaukstas. Tur, Legolas, slejas kolonnas — baltas, safrāndzeltenas un rožsārtas kā rītausma, rievotas un savītas kā izsapņotas, no grīdas, kas zaigo visās dardedzes krāsās, tās sniedzas pretim griestu vizuļojošiem karuļiem: kulisēm, tauvām, aizkariem, kas smalki kā ledū sastinguši mākoņi; tur ir veselas gaisa pilis ar torņiem, karogiem un smailēm! Tās spoguļojas rāmos ezeros — no melnas, ar skaidru kristālu pārklātas dzelmes pretim veras mirdzoša pasaule; pilsētas, kādas pat Durīnam, kazi, ne sapņos nav rādījušās, tur plešas ar platām ielām un kolonnām pilniem pagalmiem, pagaisdamas tumšā dzīlē, kur ne gaismas stariņš neietiecas. Un — tinkš! — nokrit sudraba lāse, kristālā viļņu apļus uzjundīdama, un visi tie torņi izlokās un savirmojas kā ūdenszāles un koraļļi jūras izgrauztā zemūdens alā. Tad vakars nāk, un pilsētas tumsā ietinas un apdziest, un lāpas dodas uz citu kambari, kur atkal cits sapņojums. Un kambariem tur nav skaita, Legolas: aiz vienas zāles atkal cita, velve aiz velves, kāpņu kāpnes, bet ceļš tik vijas aizvien tālāk kalna dzīlēs, kur tam sirds. Alas! Helma dzīles krāšņās zāles! Laimigs bijis liktenis, kas turp mani aizvedis! Asaras kāpj acis, kad nu man projām jādodas.
— Tad, tevi mierinādams, vēlēšu, lūk, ko, Gimlin, — elfs sacīja. — Kaut tu no kara sveiks un vesels pārnāktu un Helma dzīli atkal ieraudzītu! Tikai savējiem it visu neizpaud! Ja ir, kā stāsti, viņiem te darba necik vairs nav allicis. Varbūt šejienieši mēli pievalda ar gudru ziņu — viena darbīgu rūķu saime, ar veseriem un kaltiem bruņojušies, var lielāku postu nekā labumu nodarīt.
— Nē, tu nesaproti, — Gimlins sapīka. — Pasaulē nav rūķa, kam tāds jaukums sirdi neaizgrābtu. Durina pēcteču vidū nebūs neviena, kurš te ņemtos akmeņus vai rūdu rakt — pat ne dimantu vai zelta dēļ. Vai jūs cirstu malkai birztalas, kas stāv pavasara ziedos? Mēs šis akmens ziedu lejas koptu, ne izrakņātu. Saudzīgi un prasmīgi, drusku vien šur tur ko pielabodami; visu dienu cītīgi strādādami, mazu akmens gabaliņu atskaldīdami, ne vairāk. Tā mēs strādātu un ar gadiem izveidotu jaunas ejas un paplašinātu zāles, tām pievienodami nomaļus kambarus, kuri vēl tumsā slīgst un vīd vien kā melns tukšums, aiz klints plaisām jaušams. Un gaismas, Legolas! Mēs pagatavotu gaismekļus, kādi reiz Kaza- dūmu apmirdzēja, un pēc patikas mēs aizgainltu nakti, kas tur dusējusi, kopš šie kalni dzimuši, un, atpūtas gribēdami, mēs ļautu naktij atkal atgriezties.
— Tu tik skaisti runā, Gimlin, — Legolass nobrīnījās. — Tadu valodu no tevis neesmu dzirdējis. Teju žēl metas, ka tās alas paliku neredzējis. Klau! Vienosimies — ja abi caur briesmām sveiki un veseli izkulsimies, paceļosim kopā! Tu man lidzi aizdosies Fangornā pasērst, bet es pēc tam iešu tev līdzi uz Helma dzīli.
— Es gan atpakaļ biju domājis mērot taisnāko ceļu, —
Gimlins atteica, — bet lai iet! Fangornu kā nebūt pārcietīšu, ja reiz solies alās atgriezties un ar mani kopa tur brīnumos kavēties.
— Solos, — Legolass apstiprināja. — Bet ak vai! Nu mums gan alas, gan mežs uz bridi jāpiemirst. Skaties! Koki iet mazumā. Cik tālu līdz Izengardai, Gendalf?
— Sarumana vārnas laistos līgas piecpadsmit, — Gendalfs atbildēja. — Piecas no Dziļlejas līdz brasliem, un tad vēl desmit līdz Izengardas vārtiem. Bet šonakt galā vēl netiksim.
— Un tad, kad tiksim, ko tur redzēsim? — ieprasījās Gimlins. — Tu varbūt zini, bet man ar minēšanu grūti.
— Droši nezinu gan, — burvis noteica. — Biju tur vakar, kad krēsla metās, bet tikmēr daudz kas var būt lēcies. Tomēr es lēšu, ka, galā ticis, tu nezūdīsies, kaut arī Aglarondas Spulgalas aiz muguras atstājis.
Pēdīgi viņi iznāca laukā no meža un atskārta, ka nonākuši Dziļlejas dibenā, kur ceļš, kas veda no Helma dzīles, tālāk sazarojās divos: viens tecēja uz austrumiem, uz Edorasu, otrs — uz ziemeļiem, uz Izenas brasliem. Kad pulks izjāja mežmalā, Legolass pieturēja zirgu un pameta atpakaļ nožēlas pilnu skatu. Tad viņš piepeši iekliedzās.
— Acis! — viņš izsaucās. — Zem zariem tur pustumsā acis, un skatās! Savu mūžu tādas acis neesmu redzējis.
Pārējie, viņa kliedziena iztrūcināti, apstājās un pagriezās atpakaļ, bet Legolass jau dzina zirgu uz meža pusi.
— Nē, nē! — Gimlins iebrēcās. — Pats dari, kā gribi, ja prāta nav, bet mani, lūdzams, laid no zirga zemē! Nekādās acis redzēt negribu!
— Stāvi, Legolas Zaļlapi! — Gendalfs uzsauca. — Atpakaļ mežā vēl nejāj, vēl ne! Nav īstais bridis.
Līdz ar viņa vārdiem no kokiem izstūmās trīs dīvaini stāvi. Augumā tie bija milzīgi kā troļļi, savas divpadsmit pēdas gari, un spēcīgās, zaļoksnējam koka stumbram itin līdzīgās miesas šķita klātas ar tādu kā brūni pelēku, ciešu ģērbu vai ādu. Locekļi viņiem bija gari, rokām neparasti daudz pirkstu, mati cieti un spuraini, bet bārdas zaļpelēkas kā ķēqaji. Acis viņiem bija svinīgi nopietnas, tikai tās vērās ne jau uz jātniekiem, bet uz ziemeļu pusi. Pēkšņi viņi pielika pie lūpām slaikās plaukstas, un tālē aiz- vilnīja sauciens — skanīgs kā bazūne, tikai daudz melodiskāks un vijīgāks. Pretim atvēlās atbilde, un jātnieki, atkal atskatījušies, ieraudzīja tuvojamies vēl citus tādus pašus radījumus. Tie nāca no ziemeļiem, zāli pašķirdami, milzu soļiem kā gārņi brizdami, tikai pārvietojās nesalīdzināmi straujāk, jo garas kājas pie zemes metās ātrāk, nekā gārnis spārnus jaudā vēcināt. Jātnieki pārsteigumā iekliedzās, un dažam labam roka taustījās pēc zobena.
— Ieroči te būs lieki, — Gendalfs norīkoja. — Tie ir tikai gani. Viņi mums nav ienaidnieki — īstenībā par mums viņi vispār ne zinis neliksies.
Tā ari izskatījās, jo, kamēr burvis tā runāja, milži, jātniekiem pat skatu neuzmetuši, iesoļoja mežā un pagaisa.
— Gani! — Teodēns noelsās. — Kur tad ganāmpulks? Kas tie tādi, Gendalf? Jo redzu, ka tev viņi, tā vien šķiet, nav sveši.
— Tie ir koku gani, — Gendalfs atteica. — Vai tiešām tik ilgs laiks aizritējis, kopš sēdēji pie pavarda, teiksmās klausīdamies? Tavā zemē netrūkst bērnu, kuri no krustu šķērsu savītām pasakām atbildi uz tavu vaicājumu izlobītu viens un divi. Tu, dižo ķēniņ, redzēji entus — entus no Fangorna meža, ko jūs savā mēlē dēvējat par Entu mežu. Vai no tiesas domāji, ka tāds vārds vien no pirksta izzīsts? Nekā, Teodēn, viss ir gluži otrādi: tieši jūs viņiem esat kā īsa, gaistoša teiksma, visi tie garie gadi no Ēorla Jaunā līdz Teodēnam viņiem ir tikai acumirklis, un visas tavas dzimtas gaitas — tāds nieks vien.
Ķēniņš cieta klusu. — Enti! — viņš pēdīgi ierunājās. — Krēslainās teiksmās kavēdamies, es, rādās, mazuliet sāku ielauzīties koku brīnumos. Esmu piedzīvojis savādus laikus. Izsenis esam par saviem lopiem un laukiem gādājuši, namus cēluši, rīkus kaluši un jājuši karot Mināstiritai talkā. Un to mēs, cilvēki, esam par dzivi dēvējuši pasaulē, kur mītam. Par to, kas mūsu zemes robežām viņā pusē, mums daļas bijis maz. Par to, kas tur, esam dziesmās teikuši, tak nu tās novārtā esam pametuši, vien bērniem tālab, ka tā ierasts, mācām. Un nu no savādām dzīlēm dziesmas laukā kāpušas, pa zaļo zemīti mums acu priekšā staigādamas.
— Priecājies, ķēniņ Teodēn, — Gendalfs sacīja. — Jo nu briesmas draud ne vien šikajai cilvēku dzīvītei, bet arī tiem, kurus jūs vienādiņ tikāt par teiksmu tēliem uzlūkojuši. Sabiedroto jums nav trūkums, pat ja par tādiem dzīvojat neziņā.
— Tomēr der arīdzan skumt, — Teodēns atsaucās. — Kazi, ar ko karš beigsies, tak, lai kā, vai nevar izgadīties, ka liela tiesa no tā, kas skaists un brīnumains, no Viduszemes pagaisis uz neatgriešanos?
— Var gan, — Gendalfs piekrita. — Ļaunā brūce, ko Saurons cirtis, nebūs nedz pavisam aizdziedējama, nedz par nebijušu vēršama. Bet tādi nu ir laiki, kas mums lemti. Mums atliek vien turpināt ceļu, ko esam sākuši!
Dziļlejai un mežam pagriezuši muguru, viņi jāja projām pa ceļu, kurš veda uz brasliem. Legolass negribīgi sekoja. Saule jau bija nogājusi, nogrimusi aiz pamales, bet, izjājuši no kalnu paēnas un pavērusies uz rietumiem, uz Rohānas aizas pusi, viņi debesis vēl redzēja gailējam sarkanas, un zem skrejošajiem mākoņiem vidēja spoža blāzma. Pret ugunīgo pamali melnēdami, tur lielā barā lokiem vien griezās putni. Viena daļa, sērīgi klaigādami, šāvās šurp, atgriezdamies dzimtajos kalnu perēkļos.
— Maitasputni kaujas laukā magas pieēduši, — Ēomers noteica.
Zirgus palaiduši naskā riksī, viņi jāja tālāk, un klajums visapkārt ietinās tumsā. Debesīs nesteidzīgs uzkāpa mēness, nu jau krietni piebriedis, un tā saltajā, sudrabainajā gaismā zāles klātais līdzenums vilnija kā plaša, sirma jūra. No ceļu sazarojuma jājuši stundas četras, viņi tuvojās brasliem. Lēzenās nogāzes arvien straujāk laidās lejup, kur kraujos krastos, itin kā iespiesta starp zālainām terasēm, pāri oļu sērem urdzēja upe. Vējš atnesa tālīnas vilku gaudas. Sirdij uzgūla smagums, jo te kaujā'bija krituši daudzi vīri.
Ceļš laidās lejup, pie upes, arvien dziļāk iegrauzdamies mīkstajā krasta terases melnzemē, tad viņā krastā atkal cēlās augšup. Straumei pāri trijās rindās bija salikti plakani akmeņi kājniekiem, bet starp tiem bija atstātas joslas, kur zirgiem pāri brist: tās stiepās no viena krasta līdz otram un veda pāri mazai saliņai pašā upes vidū. Pavērušies uz braslu, jātnieki nomanīja ko savādu — brasla vietā te allaž bija ūdens čalodams skrējis akmeņiem pāri, bet nu viss bija klusu. Upes gultne bija teju sausa — vidēja vien sanesas un pelēka smilts.
— Drūma šī vieta tapusi, — Ēomers sacīja. — Kāda sērga upei uzkritusi? Sarumans daudz skaistuma sapostījis — vai būtu arīdzan Izenas avotus aizspundējis?
— Tā rādās, — Gendalfs teica.
— Ak vai! — Teodēns nozūdījās. — Vai mums no tiesas jāiet cauri še, kur maitasputni plosa tik daudzu krietnu Rohānas jātnieku miesas?
— Tāds mums ceļš, — Gendalfs atbildēja. — Zinu, ka skumsti par saviem viriem, kas krituši, bet redzēsi, ka viņu miesas vismaz neplosa kalnu vilki. Tie mielojas, ndami savu draugu orku līķus, — tāda nu viņiem reiz draudzība. Aiziet!
Pulks nojāja pie upes, un, jātniekiem tuvojoties, vilki mitējās gaudot un aizlavījās kur kurais, bailēs iesvēlušies, kolīdz ieraudzīja mēnesnīcas apspīdēto Gendalfu un Zibeni, kas vizēja spožs kā sudrabs. Viss pulks aizjāja lidz saliņai, un no krastu tumsas viņiem pakaļ noskatījās blāvi gailējoši redzokļi.
— Palūk! — Gendalfs teica. — Te draugi pastrādājuši.
Pašā saliņas vidū slējās svaigi uzbērts kapukalns, aplikts ar akmeņiem un ar zemē iedurtiem šķēpiem izrotāts.
— Te dus visi mustangrimi, kas še kaujas laukā krituši, — Gendalfs sacīja.
— Lai dus mierā! — Ēomers noteica. — Šķēpi satrunēs un sarūsēs, bet kapukalnam vēl ilgi būs stāvēt un sargāt Izenas braslus!
— Vai ari tas ir tavu roku darbs, Gendalf, draugs? — Teodēns taujāja. — Vienam vakaram un naktij veikums liels!
— Paldies Zibenim, un vēl citi man bija palīgos, — Gendalfs atbildēja. — Jāšus tālu ceļu mēroju un ātri. Bet te, pie kapukalna, tevi mierinādams, teikšu, lūk, ko: daudz bija kritušo pie Izenas brasliem, bet mazāk, nekā izrunāts. Vairāk bija tādu, kas izklīdināti tapa, nevis nogalēti, — es vienkopus sapulcēju visus, ko uziet spēju. Vienu pulku ar Rieturnfoldes Grimboldu aizsūtīju Erkenbrandam piepulcēties. Citus norikoju kapukalnu uzbērt. Nu viņi dodas nopakaļ tavam maršalam Elfhelmam. Viņu ar krietnu jātnieku pulku es aizsūtīju uz Edorasu. Sarumanu pazīdams, zināju, ka viņš pret tevi būs raidījiš visus spēkus un viņa kalpi būs visus citus darbus pie malas metuši, lai uz Helma dzīli trenktos, tālab apkaimē ienaidnieku nebūs, tomēr baidijos, ka vilku jātnieki un sirotāji var uz Meduseldu dzīties, kamēr tā stāv neaizsargāta. Bet nu tev, manuprāt, raizēties nevajag — pils tevi droši gaidīs pārnākam.
— Priecāšos to atkal redzēt, — Teodēns atsaucās, — kaut ilgi man laikam tur vairs nebūs lemts kavēties.
Tā nu pulks teica ardievas saliņai un kapukalnam, pārgāja upei pāri un uzkāpa viņā krastā. Tad viņi jāja tālāk, priecādamies, ka sērīgais brasls palicis aiz muguras. Kolidz viņi attālinājās, tur atkal iegaudojās vilki.
No Izengardas uz braslu veda senlaikos ierīkots lielceļš. Kādu gabalu tas skrēja gar upes krastu, tai lidzi aizvidamies uz ritiem un tad uz ziemeļiem, bet pēdīgi pacirtās sāņus un taisns kā stīga nostiepās līdz pat Izengardas vārtiem, kas bija izcirsti kalnam sānos ielejas rietumos, jūdzes sešpadsmit no upes. Tieši turp viņi devās, taču auļoja nevis pa pašu lielceļu, bet turējās tam blakus, jo zeme zem kājām tur bija stingra un līdzena, jūdzēm tālu klāta ar atsperīgu, mīkstu velēnu. Nu jāšana vedās ātrāk, un ap pusnakti viņus no brasla šķīra jau teju piecas līgas. Tad viņi apstājās, ceļu nakts laikā tālāk neturpinādami, jo ķēniņam vairs nebija spēka. Viņi bija nonākuši Miglas kalnu pakājē, un pretim jau sveicinādamas stiepās Nankurunira garās grēdas. Ieleja priekša plājās piķa melna, jo mēness bija noslīdējis uz rietiem, aiz kalniem noslēpdamies. Bet no klajuma necaurredzamās tumsas cēlās milzīgs dūmu un garaiņu stabs, kas, augšup vērpdamies, atspīdēja rietošā mēness staros un, mirgojošos melni sudrabotos mutuļos sašķīdis, aizklīda pāri zvaigžņu piebārstītajām debesīm.
— Ko teiksi, Gendalf? Kas tas tāds? — Aragorns ievaicājās. — Teju varētu domāt, ka Burvja leja liesmās.
— Šajos laikos lejai pāri allaž ir dūmaka, — Ēomers teica, — bet ko tādu nemūžam neesmu matījis. Drīzāk suta, ne dumi. Sarumans pesteļus brūvē, mūs gaidīdams. Kazi, Izenas ūdeņus verdošus pataisījis, un tālab upe izsusējusi. •
— Var gadīties, — Gendalfs piekrita. — Rīt dabūsim zināt, ko viņš te strādā. Tagad atpūtīsimies, kā nu mācēdami.
Uz naktsguļu viņi apmetās Izenas krastā — gultne aizvien bija mēma un sausa. Viens otrs ieslīga miegā. Bet pret ritu visus uzrāva kājās brīdinošs sarga sauciens. Meness bija pazudis. Virs galvas mirdzinājās zvaigznes, bet zemei pāri līda tumsa, vēl melnāka par nakti. Gar abiem upes krastiem tā stūmās uz ziemeļiem, uz viņu pusi.
— Palieciet, kur esat! — Gendalfs norīkoja. — Ieročus laukā nevilkt! Gaidiet, un tā aizies garām!
Visapkārt sabiezēja migla. Tai cauri vēl debesīs pavīdēja pa retai, blāvai zvaigznītei, bet abās pusēs izauga necaurredzami melnas sienas: nupat viņi bija iespiesti šauriņā ejā starp milzīgiem, kustīgiem tumsas torņiem. Ausis ieskanējās balsis — čuksti un vaidi, un nebeidzamas, šalcošas nopūtas. Salīgodamās iedrebējās zeme zem kājām. Vai veselu mūžību viņi tā sēdēja, šaušalu pārņemti, bet pēdīgi tumsa un murdoņa bija garām, ievilkusies klintsgrēdu skaujās.
Tālu dienvidos, Ragburgā, ļaudis nakts vidū padzirdēja palejā saceļamies itin kā varenu vētru un samanīja zemi iedrebamies, un visi iesvēlās bailēs, un nevienam nebija dūšas laukā degunu bāzt. Bet no rīta, laukā izgājuši, viņi pārsteigumā sastinga, jo no orku līķiem vairs nebija ne vēsts un ari koki bija pazuduši. Tālu Dzīles ielejā stiepās nobradātas zāles sliede, it kā tur milzigi gani būtu nepārskatāmu lopu baru pāri dzinuši, bet jūdzi lejpus dambim zemē bija izrakta varen liela bedre, kam virsū bija sarausts augsts klintsbluķu kalns. Ļaudis sprieda, ka tur aprakti nogalētie orki, bet, vai kopā ar tiem, kuri mežā bija iesprukuši, neviens nezināja teikt, jo tajā kalnā cilvēki nekad netika kāju spēruši. Par Nāves kalnu tas tika iedēvēts, un tur nemūžam zāle neauga. Bet savādie koki Dziļlejā vairs netika redzēti — nakti tie bija ceļā devušies un aizgājuši tālu projām, uz Fangorna krēslainajām lejām. Orki bija atmaksu saņēmuši.
Tonakt ķēniņš un viņa pulka vīri gulēt vairs nelikās, bet citu neko savādu nedz manīja, nedz dzirdēja, ja nu vien to, ka upe turpat līdzās piepeši atdzīvojās. Pāri akmeņiem ar joni aizbrāzās varens vilnis, un, kad tas pārskrēja, Izena krastos atkal urdza un čaloja kā agrāk.
Rītausmā viņi atkal posās ceļā. Diena atausa pelēka un blāva, un sauli uzlecam viņi neredzēja. Gaiss bija smagas miglas pilns, un visam pāri gūlās neciešams smārds. Pulks virzijās lēnām, tagad pa lielceļu. Tas bija plats, stingrs un kārtībā uzturēts. Cauri miglas vāliem viņi neskaidri samanīja pa kreisi augumā izaugam garu kalnu grēdu. Viņi bija iejājuši Nankurunirā — Burvja lejā. Kalni to ieskāva no visām pusēm, vaļēju atstādami vien dienvidos. Reiz ieleja bija skaista un zaļa, tai cauri tecēja Izena, dziļa un spēkpilna ari tur, kur vēl klajumā nebija izskrējusi, jo to baroja neskaitāmi lietus mazgātu kalnu avoti un strauti, un visgarām upei bija piemīlīga, auglīga zeme plājusies.
Tagad viss bija citādi. Pie Izengardas sienām aizvien vēl vidēja Sarumana vergu aparti lauki, bet ieleja pa lielākai daļai bija ar nezālēm un ērkšķu krūmiem aizaugusi. Dzeloņaini staipekņi lodāja pa zemi vai, krūmājos un piekalnitēs uzrāpušies, bija sapinušies nemīlīgos midzeņos, kur mitinājās sīki kustoņi. Koki te neauga, bet pāraugušajā zālē aizvien vēl vīdēja apsviluši, ar cirvi apkapāti dižkoku birztalu celmi. Skats bija skumīgs, un viss te slTga mēmā klusumā, vien ūdens guldzēja, akmeņiem pāri brāzdamies. Slinki vērpās dūmi un garaiņi, saguldami ieplakās. Jātnieki nerunāja ne vārda. Daudziem, prātojot par to, cik drūms var izrādīties ceļam gals, sirdi iesvēlās šaubas.
Pēc vairākām jūdzēm lielceļš pārtapa par platu ielu, izliktu ar lieliem, prasmīgu roku aptēstiem un sakārtotiem plakaniem akmeņiem — spraugās nevīdēja neviens zāles stiebriņš. Abās pusēs stiepās dziļas notekas, līdz malām ar tekošu ūdeni pilnas. Piepeši priekšā izslējās augsts stabs — melns, ar pašā galā uzsēdinātu lielu akmeni, kurš bija aptēsts un nokrāsots kā gara Baltplauksta. Paslietais pirksts norādīja uz ziemeļiem. Nu bija skaidrs, ka līdz Izengardas vārtiem vairs nav tālu, un sirds viņiem kļuva smaga, bet skats nespēja izlauzties cauri miglai, kas plājās priekšā.
Burvja lejā, kalnu grēdas aizvējā, kopš neatminamiem laikiem bija stāvējusi pilsēta, ko ļaudis dēvēja par Izengardu. Lielu daļu darba te bija paveikuši paši kalni, bet tāpat Aizrietu ļaudis bija sendienās pielikuši savu vareno celtnieka roku, un ari Sarumans te bija ilgi mitinājies un nebija vis dikā sēdējis.
Sarumans te visu bija iekārtojis vēl savos ziedu laikos, kad daudzi viņu atzina par dižāko no burvjiem. It kā no grēdas paēnas izšaudamās, tur slējās varena augstu klintsbluķu siena, kas, loku apmetuši, atkal cieši piekļāvās kalna sānam. Vārti tajā bija vieni vienīgi — milzu velve dienvidu pusē. Tur melnajā klinti bija izcirsta gara eja, ko gan vienā, gan otrā galā aizsprostoja pamatīgas dzelzs durvis. Vērtnes bija izkaltas un klintī iestiprinātajās milzīgajās tērauda virās iekārtas tā, ka neaizslēgtas tās it viegli bija ar vienas rokas grūdienu bez trokšņa atveramas. Iegājis apslāpētu atbalšu pieskandētajā ejā un galu galā izkļuvis otrā galā laukā, nācējs ieraudzīja līdzenu, lielu, apaļu klajumu, iedobtu kā lēzenu šķīvi jūdzes platuma, ja no vienas rnalas līdz otrai taisni pāri mērotu. Senāk tur viss plauka un zaļoja, zēla gatves un augļu koku birzis, ko dzirdīja strauti, no kalniem uz ezeru skriedami. Bet Sarumana norieta laikos te vairs nezaļoja it nekas. Ceļi bija izlikti ar melnām, cietām akmens plāksnēm, un tiem visgarām stiepās nevis koki, bet kolonnu rindas — citas no marmora, citas no vara un dzelzs, ar smagām važām kopā saslēgtas.
Tur netrūka namu — kambari, zāles un ejas bija izcirstas un iedobtas klintsbluķu sienā, tā ka uz klajumu skats pavērās no neskaitāmiem logiem un melnējošiem durvju jomiem. Vietas tur bija gana tūkstošiem — strādniekiem, kalpiem, vergiem un bagātīgi bruņotiem kareivjiem, dziļās pazemes bedrēs tika baroti un turēti vilki. Ari pats klajums bija izrakņāts un izdangāts. Zemes dzīlēs urbās raktuves, ko sedza uzbērti pauguri vai akmens kupoli, tā ka mēnesnīcā Izengardas loks šķita esam kapsēta, kur mirušie mieru nav raduši. Jo zeme tur trīcēja un drebēja. Šahtas, lejup laizdamās te lēzeni, te savērpdamas vītņu kāpnēs, stiepās dziļi pazemē, kur plašās alās Sarumans bija iekārtojis mantu kambarus, spīķerus, ieroču noliktavas, smēdes un milzīgas krāsnis. Tur bez mitas griezās dzelzs rati un dunēja veseri. Nakti vēdlūkas izvirda izgarojumus, kas cēlās debesīs, no apakšas iegaismoti te sarkani, te zili, te indīgi zaļi.
Visi važās iekaltie ceļi veda uz pašu ielejas vidu. Tur slējās brīnumains tornis. Cēluši to bija senlaiku meistari — tie paši, kas bija krāvuši Izengardas sienu, tomēr tornis izskatījās nevis pēc cilvēka roku darinājuma, bet likās itin kā pats no sevis no zemes izaudzis tais laikos, kad kalni bija mokas dzimuši. Tā bija klints smaile un sala — melna, cieta un spoža: četri vareni daudzšķautņaini stabi sagrūdās par vienu, bet pašā augšā uz visām pusēm pašķirās kā ragi, nosmailināti kā šķēpu uzgaļi un ar malām kā naža asmens. Tiem pašā vidū bija laukumiņš, kur uz svešādam zīmēm izrakstītās grīdas cilvēks varēja stāvēt, uz klajumu vērdamies no piecsimt pēdu augstuma. Tāda bija Ortanka, Sarumana citadele, kuras vārds (tīši vai netīši) bija ar divkāršu nozīmi, jo elfu mēlē orthanc ir "Kalna ilknis", bet veclaiku rohāņi ar to apzīmēja viltus perināšanu.
Izengarda bija stipra un brīnumaina, un ilgu laiku skaista bijusi; un tur mituši tika diži valdnieki no Gondoras, kad ta rietumus sargāja, un viedajie, kas zvaigznēs bija lūkojušies. Bet Sarumans, pats pārvērzdamies, to pamazām bija pārveidojis, pašaprāt, labāku darīdams, tikai krita mānam par upuri, jo visas tās zintis un izmaņa, pret ko viņš izbijušo gudrību iemainīja un labprāt uzlūkoja par paša nopelnu esam, no Mordoras nāca, tā ka galu galā viņš neradīja neko citu kā vien sīku pakaļdarinājumu, neveiklām bērna rokām taisītu paijiņu vai verga iztapības apliecinājumu, kamēr īstais meistardarbs — Baradūra, Tumsas tornis, milzīgais cietoksnis, arsenāls, cietums un ēze, kas izvirda nevaldāmas varas versmi, nebija pārspējams un tikai smējās, redzēdams tādu iztapību, nogaidīdams, kad stunda sitis, savā lepnībā par uzvaru un paša neizmērojamo spēku.
Tāds bija Sarumana cietoksnis, kā rakstos stāv teikts, jo rohāņi par to neko nezināja stāstīt: viņu vidū nebija neviena, kurš jelkad būtu spēris kāju caur Izengardas vārtiem, un, ja nu tomēr, tādi bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi — kā Cērmēle, kas turp mēdza doties paslepšus un nevienam neizpauda, ko redzējis.
Gendalfs paskubināja Zibeni, piejāja diženajam Plaukstas stabam klāt un aizaulekšoja tam garām, un jātnieki ieplēta acis, jo Plauksta piepeši vairs ne tuvu nebija balta, bet notraipīta itin kā ar sarecējušām asinīm, un, ciešāk pavērusies, viņi redzēja, ka nagi tai sarkani. Gendalfs, par to ne zinis nelikdamies, iejāja miglā, un pārējie viņam negribīgi sekoja. Tagad, kur vien skaties, it kā te plūdi butu pāri skrējuši, vīdēja prāvas ūdens plančkas, ceļmalas iedobēs satecējušas, un starp akmeņiem skrēja tērcītes.
Pēdīgi Gendalfs apstājās, aicinoši novēcināja roku, un pārējie piesteigušies ieraudzīja, ka migla burvim aiz muguras pašķīrusies un lejup tur līst bālgana saules gaisma. Pusdienlaika stunda bija garām. Viņi bija nonākuši pie Izengardas duravām.
Bet tās gulēja zemē, izlocītas un ragā saliektas. Un visapkārt, ciktāl vien sniedzās skats, izsvaidīti mētājās neskaitāmi akmens bluķi un asas, robainas šķēpeles, vietumis grēdās saraustas. Varenā vārtu velve bija vesela, bet nu aiz tās pret debesīm slējās vaļējs bezdibenis: eja bija sagrauta, abās klints sienās bija izrautas plaisas un robi, un sargtorņi gulēja pīšļos un putekļos. Lielāku postu nebūtu spējusi nodarīt pat Dižjūra, dusmās un vētrā uzbangojusi, te kalniem pāri gāzusies.
Izengardas loks bija garojoša ūdens pilns un līdzinājās verdošam katlam, kur līgojās un peldēja siju, spāru, kastu un mucu atlūzas un visādi lūžņi. No ūdens laukā šķībi un greizi slējās apdauzīti kolonnu stumbri, bet visas ielas bija apslīkušas. Itin kā pa lielu gabalu, tldamās mutuļojošā mākonī, vidēja klints sala. Ortankas tornis aizvien vēl melnēja stalts un vētras neskarts. Ap pamatiem tam skalojās palsi viļņi.
Ķēniņš un viņa pavadoņi sēdēja seglos klusēdami, nespēdami vien nobrīnīties un noprazdarni, ka Sarumana vara ir gāzta, tikai kā — kas to lai zina. Tad viņi atskatījās uz velvi un sagrautajiem vārtiem. Turpat blakus slējās augsta šķembu grēda, un piepeši jātnieki pamanīja, ka tās galā, omulīgi garšļaukus atlaidušies, guļ divi nelieli vīriņi — pelēkās drānās, starp akmeņiem tikko saskatāmi. Viņiem līdzās mētājās pudeles, bļodiņas un šķīvji, it kā tie abi nule būtu piebāzuši pilnu māgu un pūtinātos pēc labi padarīta darba. Viens itin kā bija iesnaudies, bet otrs, kāju pār kāju pārmetis un rokas zem pakauša salicis, bija atspiedis muguru pret apdauzītu klintsbluķi un gaisā pūta iezilganas dūmu vērpetes, kas reizumis viņam no mutes izpakšķēja, mazos gredzentiņos sagriezušas.
Teodēns, Ēomers un pārējie rohāņi labu bridi vērās uz viņiem, nevarēdami vien nobrīnīties. Lai kāds pārsteigums bija visa Izengardas postaža, ko tādu viņi te nemūžam nebija cerējuši ieraudzīt. Bet, iekams ķēniņš paguva kaut vārdu bilst, mazais dūmu pūtējs viņus piepeši ieraudzīja mēmus stāvam šaipus miglas priekškaram un pielēca kājās. Rādījās gados jauns vai ari pēc tāda vien izskatījās, jo augumā viņš sniedzās pieaugušam vīram līdz viducim; ar rūsganiem, cirtainiem matiem klātā galva bija kaila, bet ģērbies viņš bija pamatīgi nodriskātā apmetni, kurš gan nokrāsas, gan piegriezuma ziņā itin līdzinājās tiem, kas bija mugurā Gendalfa biedriem, kad viņi Edorasā ieradās. Viriņš va- ren zemu paklanījās, plaukstu pie krūtīm piespiedis. Tad, burvi un viņa draugus it kā nemaz nemanījis, viņš uzrunāja Eomeru un ķēniņu.
— Kungi, laipni lūdzu Izengarda! — viņš ierunājās. — Mēs te esam par durvju sargiem. Man vārdā Meriadoks, Saradoka dēls, un mans biedrs, ko diemžēl gurdums pārmācis, — to teikdams, viņš iegrūda otram ar kāju sānos, — ir Peregrins, Paladīna dēls no Tuku dzimtas. Mūsu zeme ir tālu ziemeļos. Sarumana kungs ir tur, iekšā, tikai acumirklī iespundejies divvientuliba ar tādu Cērmēli, citādi, nešaubos, visādā ziņā steigtos sveikt tik godājamus viesus.
— Protams, protams! — Gendalfs iesmējās. — Un saki — vai pats Sarumans jūs norīkojis sapostītās durvis sargāt un pēc viesiem raudzīties, kad nu jums iznāk vaļas no šķīvjiem un pudelēm atrauties?
— Nē, godātais, tas viņam būs no prāta izkritis, — Merijs svinīgi atteica. — Viņam citu raižu pilna galva. Mūs te norīkojis Kokubārzda, kas Izengardas valdīšanu pārņēmis savā ziņā. Viņš man vēlēja sveikt Rohānas valdnieku ar vārdiem, kādi nu šādai reizei piedien. Pūlējos, kā spēdams.
— Un kā ar biedriem? Kā ar Legolasu un mani? — iebrēcās Gimlins, vairs nejaudādams novaldīties. — Jūs, razbainieki tādi, pinkuķepas, pinkupauri, tīri akmens kaklā! Tādu pakaļdzīšanos! Divi simti līgu dūksnājiem cauri un biezokņiem! Uz dzivību vai nāvi kāvāmies, lai tik šos izpestītu! Un te, skaties, šie tup mielodamies un laiskodamies — un vēl pipi kūpina! Dūmu velk! Kur, burlaki, pīpes zāli rāvāt? Veseris ar ārā! Esmu tik zvērīgi nikns un pārlaimīgs, ka taisni brīnums būs, ja pušu nepārsprāgšu!
— Paldies, Gimlin, ka visu jau izteici arī manā vietā, — Legolass iesmējās. — Lai gan es vispirmāk būtu gribējis zināt, kur šie vīnu ņēmuši.
— Lai kam pakaļ dzināties, pie gaišākas galvas tikuši vis neesat, — atteica Pīns, vienu aci pavēris. — Skaidri redzat — sēžam, kur karš ar uzvaru beidzies, kur sirotāji pāri gājuši, un vēl brīnāties, kā tas nākas, ka godam pelnītās balvās esam iedzīvojušies.
— Godam pelnītās? — Gimlins izsaucās. — Neticu savām ausīm!
Jātnieki smējās. — Šaubu nav — esam pieredzējuši sirdsdraugu tikšanos, — Teodēns sacīja. — Tātad šie ir tie, kas no tava pulka noklīduši, Gendall? Tad nu gan laiki pienākuši — brīnumi no vienas vietas. Kopš no pils izjāju, esmu daudz tadu pieredzējis, un nu man acu priekša stāv atkaliņ citi' teiksmaini ļautiņi. Vai tie no tiesas būtu sīkaliņi jeb holbitlani, kā tos pie mums dažs labs dēvē?
— Ar tavu laipnu atvēlēšanu — hobiti, valdniek, — Pīns pielaboja.
— Hobiti? — Teodēns pārvaicāja. — Jūsu mēle ir savādi pārgrozījusies, bet vārds jums piedien it labi. Hobiti! It viss no tā, kas man ausīs nācis, netiek ne tuvu.
Merijs paklanījās, un ari Pīns, kājās piecēlies, zemu palocījās.
— Laipni tavi vārdi, valdniek, un ceru, ka drīkstu tos tā tulkot, — viņš teica. — Bet brīnos arī es! Kopš ceļā devos, daudzās zemēs esmu bijis, bet pirmoreiz sastopu ļaudis, kuri par hobitiem ko zina.
— Mani senči no ziemeļiem šurp nākuši, — Teodēns atbildēja.
— Tak nevilšu tevi — stāstīt par hobitiem mēs nezinām nenieka. Pie mums vien klejo vēsts, ka tāltālu, viņpus kalniem un upēm, mīt sīkaliņi, kas smilšu kalnos mājokļus taisa. Bet teiksmu par viņu veikumu nav, jo runā, ka veikuši viņi teju neko un no cilvēkiem vairās, iepratušies ar mijkrēsli saplūst, un vēl viņi protot kā putni pūst un vīterot. Tikai rādās, ka nostāstiem te viela gan dāsni atrastos.
— Tas tiesa, valdniek, — Merijs apstiprināja.
—Vispirmāk, — Teodēns turpināja, — man nav nācies dzirdēt, ka viņi no mutes dūmus pūš.
— Nav nekāds brīnums, — Merijs atsaucās, — jo šajā mākslā mēs esam iepratušies vien pirms pāris paaudzēm. Tobolds Pūtelis no Gausenes, kas Dienvidājos, bija pirmais, kas savā sakņu dārziņā īsteno pīpes zāli izaudzēja. Tas bija ap 1070. gadu pēc musu laika skaitīšanas. Kā vecais Tobijs zālīti uzoda…?
— Piesargies, Teodēn, jo tu nezini, kas tev draud, — iejaucās Gendalfs. — Ja iedūšināsi šos hobitus, pārmēru pacietīgi klausīdamies, viņi tupēs te, gruvešos, un, tā vien skaties, sīki, smalki ņemsies spriest par vēdera priekiem un it visiem niekiem, ko pieredzējuši viņu tēvi, vectēvi un vecvectēvi, un attāli radagabali līdz pat devītās pakāpes brālēniem un māsīcām. Pīpošanas vēsturei laiku atlicināsim kādā piemērotākā bridi. Kur Kokubārzda, Merij?
— Laikam kaut kur ziemeļpusē. Aizdevās padzerties — skaidru ūdentiņu. Liela tiesa pārējo entu ari tepat — rau, strādā bez mitas. — Merijs pavēcināja uz kūpošā ezera pusi, un, turp pavērušies, visi sadzirdēja tālinu dārdoņu un dunoņu, it kā no kalna lejā veltos nogruvums. No tās puses kā uzvarošs bazūnes pūtiens atvēlās dobjš humm-homm.
— Vai tad Ortanka atstāta neapsargāta? — Gendalfs ieprasījās.
— Ūdens tak visriņķi, — Merijs atteica. — Bet Ātraudzis un vēl viens bariņš torni patur acis. Nejau visus stabus un kolonnas te Sarumans nostatījis. Man rādās, Ātraudzis stāv pie pašas klints, kur kāpnēm lejasgals.
— Jā gan, tur stāv garš, pelēks ents, — Legolass apstiprināja, — tikai rokas pie sāniem piespiedis, un slejas stings gluži kā vārtu stabs.
— Pusdienlaiks jau garām, — Gendalfs sacīja, — bet mēs neko neesam baudījuši kopš agra rīta. Tomēr man gribētos sastapt Kokubārzdu, cik drīz vien iespējams. Vai viņš man neko nelika teikt, vai arī tu mielodamies būsi visu citu no galvas izmetis?
— Lika gan, — Merijs atsaucās, — un es jau tūliņ būtu plājis laukā, nebūtu akurāt sabrukuši tie citi vaicājumi. Man likts teikt, ka Rohānas valdnieks un Gendalfs, ja viņiem labpatiktu aizjāt līdz ziemeļsienai, tur uzies Kokubārzdu, kas viņus laipni sveicinās. Atļausit piebilst, ka turpat viņi uzies arīdzan smalku ēd- maņu, ko uzmeklējuši un izraudzījušies jūsu padevīgie kalpi. — Viņš paklanījās.
Gendalfs nosmējās. — Tā ir jau labāk! — viņš noteica. — Kā tad būs, Teodēn? Jāsi man lidzi pie Kokubārzdas? Nāksies likumu mest, bet nav jau tālu. Sastapsi Kokubārzdu, daudz dabūsi zināt. Jo Kokubārzda ir Fangorns - pats vecākais no entiem un viņiem par virsvadoni —, un, runādams ar viņu, tu dzirdēsi runājam radību, par kuru vecākas šai pasaulē nav.
— Došos tev līdzi, — Teodēns izlēma. — Palieciet sveiki, hobiti! Man cieši gribētos jūs redzēt savos kambaros. Tur jūs, man līdzās nosēdušies, stāstītu visu, ko sirds vēlas — par jUsu ciltstēvu gaitām, kādas tās teiksmās glabājat, un tad mēs arīdzan aprunātos par Toboldu Veco un viņa zālīšu zintim. Palieciet sveiki!
Hobiti zemu paklanījās. — Tad redz, kāds tas Rohānas ķēniņš! — Pīns nomurmināja zem deguna. — Gaužām patīkams večuks. Ļoti laipns.