Gendalfs ar ceļabiedriem un ķēniņš ar saviem jātniekiem atkal devās ceļā — projām no Izengardas, saule jau rietēja aiz garās kalnu rietumgrēdas. Gendalfs sev aiz muguras nosēdināja Meriju, Aragorns — Pinu. Divi ķēniņa viri pilnos auļos aizjāja pa priekšu un drīz vien pagaisa no skata ielejā. Pārējie sekoja, zirgus palaiduši vieglā riksi.
Pie vārtiem, nekustīgi kā akmens tēli, garās rokas augšup paslējuši, svinīgi rindojās enti, taču viņi nejzdvesa ne skaņu. Kad pa līkumoto ceļu jau bija nomērots labs gabals, Merijs un Pins atskatījās. Debesis vēl mirdzēja saules gaismā, bet Izengardai pāri gūlās garas ēnas — pelēcīgā postaža sliga tumsā. Tagad tur gluži kā tālīns veca koka stumbenis stāvēja viens pats Kokubārzda, un hobitiem prātā atausa viņu pirmā sastapšanās uz saules apspīdētās kalna dzegas tālu projām, pie Fangorna robežām.
Viņi nonāca pie Baltplaukstas staba. Pats stabs slējās neskarts, toties akmeni kaltā plauksta bija ar raušanu norauta un sadragāta sikās šķembās. Pašā ceļa vidū, mijkrēsli balsnidams, gulēja garais rādītājpirksts — tā asinssarkanais nags bija vērties piķa melns.
— Entiem it nekas nepaslid garam nemanīts! — Gendalfs piezīmēja.
Viņi jāja tālāk, un pār ieleju pamazām nolaidās vakars.
— Vai šonakt jāsim tālu, Gendalf? — Merijs pēc laiciņa apjautājās. — Nezinu, kā pats jūties, kad aiz muguras sīks salašņa
kuļājas, bet sīkais salašņa ir piekusis, kuļāties ar prieku mitētos un labprāt kur nebūt noliktos garšļaukus.
— Ak tad dzirdēji? — Gendalfs atsaucās. — Neņem vērā! Saki paldies, ka pār tavu galvu nekrita garāks sakāmais. Viņš jau uz tevi tā vien skatījās. Ja tas kaut cik remdē tavu ievainoto pašlepnumu, es teikšu, ka patlaban viņš krietni vairāk nokaujas ar domām par tevi un Pinu, nevis par mums pārējiem. Kas jūs tādi, kā te nonākuši un kālab? Ko tādu zināt, vai jūs bijāt tie vaņģinieki un, ja reiz tā, kā izglābāties, kad orki visi līdz pēdējam galu atrada? Tādas sīkas mikliņas tirda Sarumana diženo prātu. Par Sarumana izsmieklu tev, Meriadok, der justies glaimotam — viņš taču tevi ar uzmanību pagodinājis, vai ne?
— Tencinu! — Merijs noteica. — Bet vēl lielāks gods ir tev, Gendalf, astē kūļāties. Pirmām kārtām, tas, kurš tā pagodināts, dabū vēlreiz pavaicāt to, ko jau vaicājis. Vai šonakt jāsim tālu?
Gendalfs nosmējās. — Sito nemiera garu! Ik burvim derētu vienu divus hobitus par uzraugiem piestatīt, lai tie uzmana katru viņa vārdu un uz misēkļiem norāda. Lūdzu piedošanu! Bet esmu apdomājis arī tādas, kaut pavisam vienkāršas lietas. Mierīga garā jāsim vēl pāris stundas, līdz tiksim līdz ielejas galam. Rīt nāksies zirgus paskubināt. Surpceļā domājām, ka atpakaļ no Izengardas uz ķēniņa kambariem Edorasā dosimies taisnā ceļā pāri klajumam — tur pāris dienu, ko jāt. Bet apspriedušies izlēmām rīkoties citādi. Vēstneši ir aizsūtīti uz Helma dzīli ar ziņu, ka ķēniņš atgriezīsies rīt. No turienes viņš ar lielu pulku pa kalnu takām jās uz Svētkalnu. Turpmāk, kad vien tas iespejams, klajā laukā ne nakti, ne dienu neviens nedrīkstēs rādīties citādi kā vien pulkā pa divi trīs. . >
— Viens no diviem: te no tevis ne vārdiņa nevar izdabūt, te tu piestāsti pilnu galvu! — Merijs noburkšķēja. — Man domas bija aizskrējušas vien līdz šāvakara cisām. Kur ir tā Helma dzile? Un kas tā tāda, un kas viss cits? Es par šo zemi nenieka nezinu.
— Tad labak šo to iemācies, ja gribi sajēgt, kas notiek. Tikai ne tūliņ un ne no manis — man ir pārlieku daudz visa kā steidzama, ko apdomāt.
— Labi, patirdišu Nerimšu pie ugunskura, kad uz naktsguļu noliksimies, — viņš nav tik gražīgs. Tikai kālab tāda slepenība? Man likās, mēs kaujā virsroku jau paturējām!
— Jā, paturējām gan, tikai tā ir vien pirmā uzvara, kas pati par sevi mūsu briesmas vairo. Izengardu ar Mordoru vienoja kāda saikne, ko es vēl neesmu uztaustījis. Kā viņi ar vēstīm mijušies, isti nezinu, bet to viņi darīja gan. Es lēšu, ka Baradūras Acs nepacietīgi vērsies uz Burvja lejas pusi un arī uz Rohānu. Jo mazāk tā saredzēs, jo labāk.
Ceļš laiski likumoja lejup ielejā. Brīžiem tālāk, brīžiem tuvāk krāčainajā gultnē putodama plūda Izena. No kalniem nolaidās nakts. No miglas vairs nebija ne miņas. Pūta dzeldigs vējš. Mēness, nu apaļš apvēlies, rītu pusē debesis lēja palsu, saltu blāzmu. Kalnu grēdas labajā pusē pamazām saruka, pārtapdamas kailos pakalnos. Priekša pavērās pelēks, plašs līdzenums.
Pēdīgi viņi apstājās. Tad nogriezās sāņus no lielceļa un atkal devās augšup pa mīkstu nolaidenumu. Pajājuši kādu jūdzi uz rietumiem, viņi nonāca lejiņā, kas vērās uz dienvidiem, piespiedusies pie apaļā Dolbarana nogāzes — tas bija ziemeļgrēdu pēdējais kalns, kuram pakāje bija ar zāli noaugusi, bet virsotni rotāja virsājs. Gravas nogāzēs pluskojās pērnās papardes, starp kurām no saldi smaržīgās zemes nupat jau spraucās laukā jauno dzinumu ciešās sprodziņas. Lēzenos krastus klāja blīvas dzeloņ- krūmu audzes, un to paēnā viņi iekārtojās uz naktsguļu. Lidz pusnaktij atlika stundas divas. Uguni viņi iekūra iedobē starp raženas vilkābeles snaikstigajām saknēm — tā bija izaugusi koka augumā, gadu nastas saliekta, tomēr viscaur vesela un spēcīga. Ik sīkākais zariņš briedināja pumpurus.
Sardzē viņi nosprieda stāvēt pa pāriem. Pārējie, iebaudījuši vakariņas, satinās apmetņos un segās un likās uz auss. Hobiti iekārtojās savrup, uz sausu paparžu kaudzes. Merijs miga ciet, toties Pīns, kā par brīnumu, dīdījās itin kā uz adatām. Viņš grozījās un svaidījās, papardes vienā laidā čabinādams un čauksti- nādams.
— Kas ir? — Merijs nenocietās. — Skudrupūznis apakšā?
— Nē, — Pins atsaucās, — bet nekādi nevaru iekārtoties. Nemaz nevaru atminēties, kad tas bija, kad pēdējoreiz gultā gulēju.
Merijs nožāvājās. — Uz pirkstiem paskaiti! — viņš ieteica. — Bet vai tad tāpat nezini? Kopš no Loriēnas aizbraucām.
— Kā tad! — Pīns atmeta ar roku. — Es domāju — īstā gultā, guļamistabā.
— Nu, tad kopš Rivendellas, — Merijs nopurpināja. — Bet es šonakt varētu gulēt lai vai kur.
— Tev gan labi, Merij, — Pīns klusi ierunājās, krietnu bridi nebildis ne vārda. — Tu biji Gendalfam biedros.
— Jā, un kas par to?
— Vai izdabūji no viņa kaut ko — kas no jauna?
— Jā, padaudz. Vairāk nekā parasti. Bet tu jau visu vai to lielāko tiesu pats dzirdēji — turpat blakus vien biji, un nekādus noslēpumus mēs neapspriedām. Taču rit pats vari iet viņam biedros, ja lēs, ka izvilināsi ko vairāk… Un ja viņš būs ar mieru tevi līdzi ņemt.
— Patiesi? Labi gan! Taču viņš mēli tur aiz zobiem, vai ne? Ne drusciņas nav mainījies.
— Kā nu ne! Ir gan! — Merijs iebilda, no miega pamazām uztrūkdamies un ieprātodamies, diez kāda indeve Pīnu dīda. — Viņš ir tā kā izaudzis. Var būt gan labsirdīgāks, gan baigāks, gan līksmāks, gan nopietnāks nekā senāk, man rādās. Ir, ir citāds tapis, tikai mums vēl nav izgadījies savām acīm redzēt, cik ļoti. Bet tu tikai padomā, kā bija, kad viņš ar Sarumanu rēķinus slēdza! Atminies — Sarumans reiz bija par Gendalfu pārāks: Sanāksmes virsvadonis, lai ko tas isti nozīmē. Viņš bija Sarumans Baltais. Nu Baltais ir Gendalfs. Sarumans klausīgi nāca, kad saukts tika, un zizlis viņam tika atņemts, un tad Gendalfs saka — ej, un šis iet ar'!
— Labi, bet, ja arī Gendalfs ir mainījies, palicis vēl jo nerunīgāks, un cauri, — Pins nepiekāpās. — Palūk, tā kristāla bumba. Rādījās, ka viņš varen nopriecājās, pie tādas ticis. Pats ko zina vai nojauš, bet vai mums ies izpaust? Nekā, ne ar vienu pašu vārdiņu. Bet es to saķēru, citādi tak būtu ūdens bedrē ievēlusies. Paklau, puis, dod šurp Un viss. Qiez kas tā par bumbu? Tik varen smaga. — Pina balss noslāpa klusitiņa, it ka viņš pats ar sevi sarunātos.
— Sveiki, labdien! — Merijs attapas. — Tad redz, kas tevi urda! Paklau, Pin, puis, atminies Gildora vārdus — tos pašus, ko Sems vienādiņ mēdza piesaukt: "Burvja darīšanās degunu nebāz — pazaudēsi visu galvu."
— Bet mēs jau sazin cik mēnešus no vietas to vien darām kā burvju darīšanās degunu bāžam, — Pīns tiepās. — Ja reiz briesmu mums, cik uziet, es gribētu arī šo to dabūt zināt. Man kārojas uzmest aci tai bumbai.
— Liecies uz auss! — Merijs ieteica. — Gan dabūsi zināt, kas un kā, — agrāk vai vēlāk. Mīļo Pīn, savu mūžu neviens Tuks nav
Bricbrandaku ziņkārībā pušu sitis, vai patiesi nu tā reize būtu pienākusi, es tev prasu?
— Labi jau, labi! Kāds tad ļaunums var celties no tā, ka es tev izstāstu, ko man gribētos — ka man kārojas uz to akmeni palūkoties? Es tak zinu, ka dabūt to nedabūšu, ja reiz vecais Gendalfs uztupis šim virsū kā klukste uz olas. Un tu arī krietnais palīgs atradies — to vien no tevis dzird: dabūt nedabūsi, talab liecies sust
—Paklau, ko tad vēl lai es saku? — Merijs izbrīnījās. — Piedod, Pin, bet tev nudien neatliek nekas cits kā nogaidīt līdz rītam. Paēdīsim brokastis, un tad es būšu tik okšķerīgs, cik vien gribi, un palīdzēšu tev vai visiem pasaules burvjiem pielabināties, kā nu mācēdams. Bet nu es vairs neparko nejaudāju acis vaļā noturēt. Vēlreiz nožāvāšos, mute līdz ausim pārplīsīs. Labu nakti!
Pīns vairs neteica ne vārda. Nu viņš gulēja rāms, bet miegs bēgtin bēga, un atpakaļ to neatvilināja pat saldie šņācieni, kas atskanēja pāris minūtes pēc tam, kad Merijs bija novēlējis labu nakti. Jo vairāk viss apkārt noklusa, jo doma par melno lodi prātā itin kā iesvēlās aizvien stiprāka. Pīns atkal samanīja bumbu smagi gulstamies rokās un atkal redzēja noslēpumaino sarkano dzīli, kur uz brīdi bija paguvis ielūkoties. Viņš grozījās un svaidījās, un raudzīja domāt par ko citu.
Pēdīgi tas vairs nebija izturams. Pietrūcies kājās, viņš pavērās visapkārt. Nakts bija auksta, un viņš ievīstījās apmetnī. Mēness pār ieleju lēja saltu, baltu gaismu, un krūmu ēnas vidēja melnas. Visapkārt gulēja miegā ieslīguši stāvi. Neviens no abiem sargiem nebija manāms — laikam bija kalnā uzkāpuši vai papardēs nobēdzinājušies. Kādas neizprotamas dziņas urdīts, Pins paklusām piegāja klāt aizmigušajam Gendalfam un apstājās, uz burvi noskatīdamies. Gendalfs rādījās iemidzis, bet plaksti viņam nebija gluži ciet — zem garajām skropstām nozibsnīja acis. Pīns mudīgi atkāpās. Bet Gendalfs gulēja, kā gulējis, un hobits tā paša spēka varā, pa pusei pats pret savu gribu, vēlreiz no mugurpuses piezagās burvim pie galvas. Gendalfs bija ietinies segā un apmetni pārklājis pāri, un viņam cieši līdzās, labajā azotē iespiests un melnā drānas gabalā ievīstīts, vīdēja apaļš kunkulis. Burvja roka no tā šķita nule kā noslīdējusi, jo gulēja uz zemes.
Tik tikko iedrošinādamies elpu vilkt, Pins lavījās tuvāk pēdu pa pēdai. Pēdīgi viņš noslīga uz ceļgaliem. Zaglīgi pastiepies, viņš kunkuli lēnltiņām satvēra un pacēla — tas nemaz nebija tik smags, kā pirmiņ likās. "Kazi, te galu galā vien kādas grabažas sapaunotas," viņš nosprieda, tUliņ samanīdams savādu atvieglojumu, taču paunu nost vis nelika. Izslējies viņš bridi stāvēja, to cieši sakampis. Tad viņam kas iešāvās prātā. Uz pirkstgaliem aiz- lavijies, viņš sameklēja paprāvu akmeni, tad zagās atpakaļ.
Mudīgi attinis drānu, Pins ievīstīja tajā akmeni un, ceļos nometies, noguldīja viltus paunu burvim padusē. Beidzot viņš paskatījās uz to, ko no drānas bija izvīstījis. Te nu tā bija — starp ceļgaliem viņam visā savā godībā gulēja gludena kristāla lode, tagad pavisam satumsusi un nedzīva. Pins to pacēla, steigšus ievīstīja sava apmetņa stērbelē un jau grasījās atgriezties savā guļvietā. Tobrīd Gendalfs miegā sakustējās un kaut ko nomurmināja itin kā svešādā mēlē, roka ņēmās čamdīties, uztaustīja drānā ievistlto akmeni, un, cieši piespiedis to sev klāt, burvis nopūtās un aprima.
— Pēdīgais dulburis! — Pins paklusām pats sevi nobāra. — Iekulsies pamatigā ķezā. Tūdaļ liec vietā! — Taču nu viņš atskārta, ka ceļgalos iemetusies trīce, un nebija ari dūšas burvim līst klāt tik tuvu, lai pauna būtu aizsniedzama. "Nu neparko neizdosies nolikt to vietā ne čiku, ne grabu," viņš nosprieda. "Pirmāk drusku jāaprimstas. Tā ka tikmēr varu ari tai aci uzmest. Tikai ne jau šepat!" Aizzadzies labu gabaliņu nostāk, viņš nosēdās uz zālaina ciņa netālu no paša guļvietas. Turpat virs gravas malas spīdēja mēness, lejup lūkodamies.
Aptupies Pīns nolika lodi starp ceļgaliem un noliecās pār to kā alkatīgs bērns, kurš, kaktā nolīdis, no citiem sargā putras bļodu. Pavilcis sāņus apmetņa stērbeli, viņš ņēmās aplūkot guvumu. Stingais klusums itin kā savilkās apkart arvien spiedīgāks. Pirmajā bridi lode bija pavisam tumša, melna kā piķis, tikai pati virsma vizēja mēnesnīcā. Tad pašā serde kaut kas blāvi iegaismojās un sakustējās, un it kā savažoja skatu, tā ka Pins vairs nespēja novērsties. Necik ilgi, jau visa lode zvēroja sarkanās liesmās un sāka griezties ap savu asi, bet varbūt virpuļoja tikai tajā ieslodzītās ugunis. Piepeši ugunis apdzisa. Pīns noelsās un raudzīja cīnīties pretim, tomēr palika tupam, ragā saliecies, lodi abās rokās cieši sažņaudzis. Viņš liecās aizvien zemāk un zemāk, līdz pārakmeņo- jās — labu bridi viņa lūpas mēmi kustējās. Tad, izgrūdis aizžņaugtu kliedzienu, viņš nokrita uz muguras un palika nekustīgi guļam.
Kliedziens caururba nakti. Pa gravas krastiem lejup metās sargi. Drīz visi bija uzrauti kājās.
— Paskat, kāds zaglēns! — Gendalfs noteica, ar skubu pārmezdams savu apmetni pāri zemē guļošajai lodei. — Kurš to no tevis. Pin, būtu gaidījis! Nu gan posts! — Viņš noslīga ceļos Pinam blakus. Hobits gulēja uz muguras stings kā akmens, ar neko neredzošām acīm vērdamies debesis. — Rakaris! Ko nu viņš nodarījis — pats sev un mums visiem? — Burvja vaigs rādījās sakrities un izmocits.
Saņēmis Pina roku, Gendalfs pielika ausi viņam pie lūpām, dvašu lūkodams, tad noguldīja rokas hobitam uz. pieres. Pins notrīsēja. Acis viņam aizdarījās. Tad viņš iekliedzās, pietrūkās sēdus un apjucis vērās uz visiem, kas apkārt bija sapulcējušies, mēnesnīcā no vaiga pavisam bāli.
— Tas nav domāts tev, Saruman! — viņš griezīgi un neskanīgi iebrēcās, paraudamies nostāk no Gendalfa. — Es tūliņ tam sūtīšu pakaļ. Saprati? Atbildi, kad tev prasa! — Tad viņš raudzīja uzcīnīties kājās un bēgt, bet Gendalfs viņu saķēra — saudzīgi, tomēr stingri.
— Peregrīn Tuk! — viņš uzsauča. — Atgriezies!
Hobits sašļuka un atslīga atpakaļ, saķerdams burvja roku. — Gendalf! — viņš iekliedzās. — Gendalf! Piedod!
— Piedot? — burvis pārjautāja. — Pirmāk izstāsti, ko tu esi sastrādājis!
— Es… Es paņēmu bumbu un skatījos, — Pīns stomījās, — un redzēju visu ko tādu, ka pārbijos. Un gribēju tikt projām, bet nejaudāju. Un tad viņš nāca un mani tērpināja, un skatījās uz mani, un… Un vairāk es neko neatminos.
— Tā vis neies, — Gendalfs stingri atteica. — Ko tu redzēji un ko teici?
Pins aizmiedza acis un nodrebēja, bet nebilda ne pušplēsta vārda. Visi uz viņu raudzījās klusēdami, tikai Merijs novērsās. Bet Gendalfs aizvien bija nepielūdzams. — Runā! — viņš pavēlēja.
Klusiņām un pidamies Pins atkal ierunājās, un palēnam viņa balss tapa skaidrāka un skanīgāka. — Es redzēju melnas debesis un augstu cietoksni, — viņš stāstīja. — Un sīciņas zvaigznītes. Itin kā tālu, tālu un sensenos laikos, tomēr skaidri, skaidri. Tad zvaigznītes nodzisa un atkal iegaismojās — tās aizsedza kaut kādi spārnoti neradijumi. Milzum lieli, man liekas, nudien, bet bumbā viņi šķita kā tādi sikspārņi, kas ap torni laidelējās uz riņķi vien. Manuprāt, deviņi gabali. Viens metās uz manu pusi, augumā augdams. Tam bija šausmīgas… nē, nē! Nevaru izteikt. Raudzīju tikt projām, jo sabijos, ka šis izlidos laukā, bet, izplājies pa visu bumbu, viņš pazuda. Tad parādījās viņš. Runāt nerunāja, tā ka nekādus vārdus es nedzirdēju. Tikai skatījās, un es visu tāpat sapratu. "Tātad esi atgriezies? Kālab tik ilgi pienākumu atstāji novārtā, klusu ciezdams?" Es neko. Viņš saka: "Kas tu esi?" Es aizvien vēl neko, bet sāpēja, ka bail, un viņš neparko neatlaidās, un tad es saku: "Hobits." Nu viņš mani piepeši itin kā ieraudzīja un ņēmās par mani smieties. Tik dzalkstigi. Itin kā mani ar asiem dunčiem bakstītu. Es turējos, cik spēka. Bet viņš uz to: "Pagaidi vien! Gan mēs drīz atkal tiksimies. Saki Sarumanam, ka šāds kumosiņš nav viņam domāts. Es tūliņ tam sūtīšu pakaļ. Saprati? Atbildi, kad tev prasa!" Tad viņš ņirgām deva vaļu. Domāju, ka tūliņ sašķīdīšu gabalos. Nē, nē! Vairāk es neko nespēju pateikt. Neko citu neatminos.
— Paskaties uz mani! — Gendalfs vēlēja.
Pīns ieskatījās viņam tieši acīs. Abi krietnu brīdi viens uz otru vērās, nerunādami ne vārda. Tad burvja vaigs atmaiga, un lūpas viņam savilkās tikko jaušamā smaidā. Viņš liegi noguldīja plaukstu Pinam uz galvas.
— Labs ir! — viņš teica. — Pietiks ar to pašu. Neko ļaunu tu neesi pastrādājis. Baidījos, ka melīgs būs tavs skats, bet no meliem tur nav ne miņas. Taču viņš ar tevi nerunājās ilgi. Maz- prātiņš tu esi un paliec, Peregrīn Tuk, tomēr godavīrs. Tādā reizē arī tie, kam prāta, cik uziet, būtu varējuši daudz lielāku postu nodarīt. Tikai ielāgo, ko teikšu! Tevi un ari visus, kas tev draugi, galvenokārt izglāba tikai laimīgs gadījums, kā to mēdz saukt. Otru tādu reizi vairs negaidi. Butu viņš tobrīd ņēmies tevi pa īstam tērpināt, tu diez vai tiktu cauri, neizpaudis it visu, ko zini, mums par postu. Bet viņš bija dedzībā par daudz iesvēlies. Negribēja ziņas vien, bet tevi pašu un driz, lai varētu ar tevi galā tikt Tumsas tornī — lēnā garā. Ko nu trīci! Bāzīsi degunu burvja darīšanās, rēķinies, ka nāksies arī tādas domas domāt. Bet kuš, kuš! Es tev piedodu. Esi nu mierā! Viss nebūt nav tik ļauni, kā varēja iegrozīties.
Saudzīgi pacēlis Pīnu uz rokām, burvis aiznesa hobitu uz guļvietu. Merijs devās līdzi un nosēdās Pīnam blakus. — Guli nu,
Pīn, un pūtinies, ja vari, — Gendalfs teica. — Paļaujies uz mani. Kolīdz samani, ka nagi atkal ieniezas, tūliņ saki! Tādas kaites ir dziedināmas. Un, lai kā, manu krietno hobit, akmeņus man padusē gan vairs nebāz! Tagadiņ atstāšu jūs uz brītiņu divatā.
To teicis, Gendalfs atgriezās pie pārējiem, kas joprojām ar raizlgu prātu stāvēja lokā ap Ortankas akmeni. — Nelaime nāk nakti, kad vismazāk gaidīta, — viņš bilda. — Izglābāmies par mata tiesu!
— Kas ar hobitu — ar Pinu? — Aragorns noprasīja.
— Manuprāt, tagadiņ viss būs labi, — Gendalfs atbildēja. — Tēr- pināts viņš netika ilgi, un hobiti brlnum ātri atlabst. Atmiņas un ari visas tās šausmas, visticamāk, drīz izbalēs. Varbūt pārāk drīz. Aragorn, vai ņemsi Ortankas akmeni un būsi tam par sargu? Tā ir bīstama nasta.
— Bīstama gan, tomēr ne visiem, — Aragorns atteica. — Ir kāds, kuram tas pienākas pēc tiesas un taisnības. Jo šis, bez šaubām, ir Ortankas palantirs — viens no Elendila dārgumiem, ko še atstājuši Gondoras ķēniņi. Nu mana stunda tuvojas. Es to ņemšu.
Gendalfs uzlūkoja Aragornu, pacēla apsegto akmeni un tad, visiem par pārsteigumu, to pasniegdams, paklanījās.
— Pieņem to, valdniek, — viņš sacija, — par ķīlu visam, kas saimniekam vēl atgūstams. Bet, ja vien drīkstu padomu dot, kā apieties ar tavu paša mantu, neliec to lietā — vēl ne! Esi piesardzīgs!
—Vai es, tik ilgus, garus gadus savu stundu gaidījis, kaut reizi esmu pārsteidzīgs vai nepiesardzīgs bijis? — Aragorns atsaucās.
— Pagaidām nē. Tālab pieraugi, lai kāja neaizmetas pašā ceļa galā, — Gendalfs atteica. — Tomēr glabā šo mantu noslēpumā. Klausies, un klausieties ari visi citi, kas še stāvat! Lai kurš, bet pirmām kārtām hobits Peregrlns nekādā ziņā nedrīkst zināt, kur tā glabājas. Nelāgā indeve viņam var uzmākties atkal. Jo — ak vai! — viņš lodi rokās turējis un tajā vēries, kā nemūžam nedrīkstēja notikt. Izengardā viņš tai nedrīkstēja nedz pirkstu piedurt, un man tur derēja mudīgākam būt. Bet man prātā bija vien Sarumans, un es acumirklī nenopratu, kas tas par akmeni. Tad mani gurdums pārmāca, un, kamēr es tā gulēju, prātodams, kas un kā, miegs mani pievārēja. Nu es zinu!
— Jā, tur šaubu nav, — Aragorns piebalsoja. — Pēdigi mēs zinām, kāda saikne Izengardu ar Mordoru vienojusi un kā tā darbojusies. Tas daudz ko izskaidro.
— Savāda vara mūsu ienaidniekiem, un savādas viņu vāji- bas! — Teodēns izsaucās. — Bet izsenis teikts: gadās, ka ļauniga roka pret ļaunumu griežas.
— Tas daudzkārt pieredzēts, — Gendalfs piekrita. — Bet šoreiz mums savāda veiksme smaidījusi. Kazi, šis hobits mani no smaga misēkļa paglābis. Es jau ieprātojos, sak, vai pašam neparaudzlt, kā akmens būtu lietā liekams. Būtu tā rīkojies, man pašam nāktos atklāties. Tādam pārbaudījumam es neesmu gatavs, ja vispār jelkad būšu. Taču, pat ja es rastu spēkus pretim turēties, posts būtu neizmērojams tālab vien, ka viņš mani redzējis būtu, iekams vēl nav situsi tā stunda, kad viss atklāsies šā vai tā.
— Tā stunda, manuprāt, ir klāt, — Aragorns noteica.
— Vēl ne, — Gendalfs iebilda. — Vēl viņš šaubās, un to mums der savā labā izmantot. Viens ir skaidrs: Naidnieks lēš, ka akmens ir Ortankā — kā gan citādi? Tātad hobits tur nonācis kā vaņģinieks, ko Sarumans mocīdams piespiedis kristālā ielūkoties. Tās melnās domas tagad ap hobita balsi un vaibstiem vien griežas svelošās gaidās, tā ka savu misēkli, kazi, viņš atskārtis tikai pēc kāda laiciņa. Mums tas jāpagriež sev par labu. Esam par daudz laiski bijuši. Nedrīkstam uz vietas tupēt. Izengardas apkaimē kavēties neder. Es tūliņ jāšu pa priekšu un paņemšu Ildzi Peregrīnu Tuku. Viņam pašam tā būs labāk — nebūs tumsā ar bezmiegu jākaujas, kamēr citi saldi šņāc.
— Pie manis paliks Ēomers un desmit jātnieki, — ķēniņš sacija. — Visi ceļā izjāsim rīta svīdumā. Pārējie lai paliek ar Aragornu kopā un jāj, kādā gaitā labpatīk.
— Kā vēlies, — Gendalfs atsaucās. — Tikai, kamēr neesat kalnu aizsegā tikuši, līdz Helma dzīlei, auļojiet, cik jaudas!
Tieši tobrīd viņiem pāri nogulās ēna. Spožā mēnesnīca ar joni nodzisa. Dažs jātnieks iekliedzās un nokrita četrrāpus, galvu ar rokām sargādams, it kā raudzīdams atvairīt triecienu no debesīm: lejup gāzās aklas bailes un stindzinošs aukstums. Sarāvušies čokurā, viņi pavērās augšup. Milzīga spārnota ēna aizslidēja pāri mēness ripai kā melns padebesis. Apcirtusies tā aizdevās uz ziemeļiem, šaudamās straujāk par jebkuru Viduszemes vēju. Zvaigznes tās ceļā nobālēja. Tad ēna pagaisa.
Viņi pieslējās kājās gluži kā pārakmeņojušies. Gendalfs vērās augšup, rokas stingi izstiepis un dūres cieši sažņaudzis.
— Nazguls! — viņš nokliedzās. — Mordoras vēstnesis. Vētra tuvojas. Nazguls upi šķērsojis! Jājiet! Auļojiet! Lidz rītausmai vēl par daudz tālu! Ātrie tūļīgos lai negaida! Auļojiet!
Burvis metās skriešus, Zibeni saukdams. Aragorns sekoja viņam pa pēdām. Pieskrējis pie Pina, Gendalfs paķēra hobitu uz rokām. — Šoreiz tev nāksies jāt kopā ar mani, — viņš teica. — Lai Zibens tev rāda, ko prot. - Tad burvis aizsteidzās līdz savai guļvietai. Tur jau stāvēja Zibens. Uzsviedis plecos mazu maišeli — citu mantu viņam nebija —, Gendalfs uzlēca zirgam mugurā. Aragorns ielika burvim rokās apmetni un segā ievīstītu Pinu.
— Laimīgi! Nekavējieties! — Gendalfs nosaucās. — Aidā, Zibeni!
Varenais zirgs sapurināja galvu. Noplīkšķēja garā aste, nomir- godama mēnesnīcā. Tad viņš metās uz priekšu, zemi ar pakaviem gaisā pasviezdams, un aizšāvās kā ziemeļvēja brāzma kalnos.
— Te nu bija jauka un mierīga naksniņa! — Merijs teica Aragornam. — Vienam otram laime smaida, visus zobus rādīdama. Miegs šim nenāk, Gendalfam viņš grib biedros būt — un laipni lūgtum! Kur būtu pelnījis tapt par akmeni pārvērsts, lai te mūžam stāvētu citiem par biedinājumu.
— Un kā būtu, ja nevis viņam, bet tev būtu izgadījies Ortankas akmeni pirmajam pacelt? — Aragorns viņam lika pie sirds. — Varbūt tu būtu vēl lielāku putru ievārījis. Kas zina? Bet nu tev, smejies vai raudi, būs tā laime ar mani kopā jāt. Uz karstām pēdām. Ej un taisies, un savāc visu, ko Pins iepakaļ atstājis. Pasteidzies!
Zibens šāvās pāri līdzenumam — zirgs nebija skubināms un pats ceļu zināja. Vēl ne stunda nebija garām, kad viņi jau bija pie Izenas brasliem un pāri upei tikuši. Aiz muguras, pelēcīgi balsnī- dams, palika jātnieku kapukalns ar salti zibsnījošajiem šķēpu uzgaļiem.
Pīns pamazām atguvās. Pašam bija silti, bet vējš sejā vilka stindzinošs un svaigs. Gendalfs bija blakus. Šausminošais akmens un baigā ēna, kas mēnesi bija aizklājusi, — viss pamazām piemirsās, pārvērzdamies vien atmiņas par ko tādu, kas bija pieredzēts tālu projām, kalnu miglā vai gaistošā sapni. Pins dziļi uzelpoja.
— Nemaz nezināju, Gendalf, ka tu bez segliem jāj, — viņš ieteicās. — Ij ne pavadas nav!
— Parasti es nejāju, kā elfi to raduši, — vien tad, kad Zibenim esmu mugurā, — Gendalfs atsaucās. — Zibens necieš nedz seglus, nedz iemauktus. Par jātnieku tu viņam nevari būt — vai nu viņš ir ar mieru tevi nest, vai ari nav. Ja ir — ar to ir gana. Tad viņš pats pielūko, lai tu mugurā turies, ja vien pats gaisā nelēkši.
— Cik ātri viņš joņo? — Pins vaicāja. — Vējš tā vien svilpo ausis, bet gaita viņam tik līgana! Un solis tik viegls!
— Patlaban viņam vien pats straujākais zirgs, cik jaudas auļodams, līdzi tiktu, — Gendalfs paskaidroja, — bet Zibenim tas nav nekāds ātrums. Zeme te maķenīt ceļas uz augšu un nav tik līdzena kā viņpus upei. Bet vai redzi, kā zvaigžņu gaismā Baltie kalni nāk ar katru bridi tuvāk? Kur Traihirna smailes slejas kā melni šķēpi? Necik ilgi, būsim tur, kur ceļš sazarojas, un nonāksim Dziļlejā, kur pirms divām naktim kauja tika izcīnīta.
Pīns kādu laiku klusēja. Viņš dzirdēja Gendalfu klusītiņām dungojam bārdā, murminām rindiņas no vārsmām te vienā, te citā mēlē, kamēr ceļš zem kājām skrēja jūdzi pēc jūdzes. Pēdīgi burvis uzņēma dziesmu, no kuras hobits izlobīja pāris saprotamu vārdu, ko viņš skaidri saklausīja cauri vēja šalkām:
— Trīsreiz tris ķēniņi diži un kuģi — Katrs tik varens un stalts! Kālab no sentēvā zemes jus braukuši Jūrā, kas putaina šalc? Septiņas zvaigznes un septiņi akmeņi Sauc mūs, un koks sudrabbalts.
— Ko tu tur skandē, Gendalf? — Pins iejautājās.
— Tikai pārcilāju prātā dažas senlaiku vārsmas, — burvis atsaucās. — Hobiti jau laikam tās aizmirsuši — pat tās, kuras reiz zinājuši.
— Nē, nejau visas, — Pins iebilda. — Un mums ir lērums pašiem savu, kas tev varbūt neliekas ievērības cienīgas. Bet šī te man ne reizi nav nākusi ausīs. Tās septiņas zvaigznes un septiņi akmeņi — par ko tas ir?
— Par senķēniņu palantiriem, — Gendalfs atbildēja.
— Un kas tie tādi?
— Pats vārds nozīmēja — "tas, kurš tāle skatās". Ortankas akmens bija viens no tiem.
— Tātad tas nebija, nebija… — Pins saminstinājās, — naidnieka taisīts?
— Nē, — Gendalfs atteica. — Un ari ne Sarumana roku darbs. Viņa izmaņa tik tālu nesniedzas, un ari Sauronam tas nav pa spēkam. Palantiri še nonākuši no Aizrietiem, no Eldamaras. Tos izgatavojuši noldori, varbūt kalis pats Feanors — tik sirmos aiz- laikos, ka te gadiem nav skaita. Taču Saurons it visu spēj ļauniem darbiem pielāgot. Nabaga Sarumans! Nu es nomanu, kas viņu pazudināja. Mums visiem bīstamas mantas, ko radījušas viedākas rokas par tām, kuras mums pašiem dotas. Tomēr vaina uz viņu gulstas. Nelga tāds! Pats tīkodams labumu gūt, viņš to noslēpumā turēja. Nevienam no Sanāksmes pat ne vārdiņu nebilda. Par to, kāds liktenis postošajos kara gados piemeklējis Gondoras palantirus, mēs nebijām pat ieprātojušies. Cilvēki tos teju pavisam aizmirsuši. Pat Gondorā tie tika turēti noslēpumā, kas zināms vien nedaudziem, bet Arnorā par palantiriem klejoja tikai viena senatnīga teiksma, ko dandani atmiņa glabāja.
— Ko tad senlaiku ļaudis ar tiem iesāka? — Pins jautāja, nevarēdams vien nopriecāties un nobrīnīties par to, ka dabūjis tādu lērumu atbilžu uz tik daudziem jautārjumiem, un baiļodamies, ka ilgi tas nevilksies.
— Lai redzētu to, kas tālē, un domās cits ar citu sarunātos, — Gendalfs paskaidroja. — Tā viņi ilgi spēja Gondoru un valsts vienotību nosargāt. Akmeņus viņi izvietoja Minasanorā, Minasitilā un Izengardas lokā — Ortankā. Pats galvenais un par visiem stiprākais stāvēja zem Zvaigžņu jumola Osgiliatā, pirms tā sagrauta tika. Trīs citi atradās tālu ziemeļos. Elronda namā klīst nostāsti, ka viens bijis Anuminasā, otrs — Amonsūlā, bet Elendila akmens stāvējis Torņu kalnos, no kuriem skats paveras uz Mid- londu Lūnas līcī, kur sudrabainie kuģi dus. Ikviens palantirs spēja ar jebkuru citu sazināties, taču visi, kas Gondorā atradās, allaž bija Osgiliatas akmenim saredzami. Nu atklājies, ka līdz ar Ortankas klinti, kas, laika vētrām spītējot, stāv ka stāvējusi, neskarts saglabājies ari torņa palantirs. Tikai, viens būdams, tas spētu rādīt vien to, kas tālu projām vai pagājībā sen nogrimis. Nav šaubu, ka Sarumanam kas tāds lieti noderēja, tomēr viņam acirn- redzot ar to vien bija par maz. Viņa skats klīda aizvien tālāk un tālāk, līdz atdūrās pret Baradūru. Un slazds aizcirtās!
— Kas to lai zina, kur tagad dus zudībā aizgājušie Arnoras un Gondoras akmeņi — zem zemes vai ūdens dzīlēs? — burvis nopūtās. — Tomēr vismaz vienam Saurons būs ticis klāt un saviem nolūkiem pielāgojis. Manuprāt, tas būs Itīlas akmens, jo viņš Minasitilu senlaikos ieņēma un tur ieperinājās, vietu nelāgu vērsdams: nu tā ir Minasmorgula. Tālāk viegli noprotams, cik drīz Sarumana klīstošais skats tika sagūstīts un kalpībā paturēts un kā turpmāk viņš no tālienes tika nemitīgi apvārdots un iebaidīts, kad ar vārdiem vien nekas nebija līdzams. Nu viņš bija iekritis bedrē, ko pats racis: vanags, kurš ērglim ticis nagos, zirneklis, kurš tērauda tiklā iepinies! Diez cik jau ilgi viņš, pārspēka pievārēts, laiku pa laikam pie savas lodes vilcies, lai atskaitītos un rīkojumus uzklausītu, un cik ilgi jau, kopš Ortankas palantirs uz Baradūras pusi tik cieši veras, ka ikviens, kurš tur ielūkojas un nav gluži ar akmenscietu gribu apveltīts, turp tūliņ ar visu prātu un skatu aizceļo? Un kāds tam nepārvarams spēks! Vai es pats to nenomanīju? Pat tagad man tā vien kārojas pašam akmenī ieskatīties, lai savus spēkus pārbaudītu, lai paraudzitu, vai es jaudātu to projām pavērst uz citu pusi, kurp nu pats iedomātos, — lai pavērtos pāri plašām ūdens un laika jūrām uz Gaišo Tlrionu un redzētu, kā ar rokām un galvu strādā Feanors, prātam neaptveramās ieceres ar izmaņu īstenodams, kamēr gan Baltais, gan Zelta koks stāv pilnos ziedos! — Viņš nopūtās un apklusa.
— Kaut es to būtu pirmiņ zinājis, — Pīns ierunājās. — Man taču nebija ne jausmas, ko daru.
— Nekā, bija gan, — Gendalts atsvieda. — Tu taču zināji, ka rīkojies nepareizi un dumji, un pats sev to liki pie sirds, tomēr neklausīji. Pirmiņ es tev to visu nestāstīju tālab, ka tikai tagad, kamēr jājam, visu sapratu, prātā pārcilādams. Bet, būtu izstāstījis, tava kāre nebūtu mazumā gājusi vai vieglāk pārvarama tapusi. Gluži otrādi! Nē, ugunī roku nebāž vien tas, kurš reiz jau apdedzinājies. Tikai pēc tam padoms no uguns sargāties pa istam sirdī iegulst.
— Tas tiesa, — Pīns piekrita. — Tagad kaut visus septiņus akmeņus man rindiņā noliec priekšā, un es tik aizmiegšu acis un rokas ķešās sagrūdīšu.
— Labi! — Gendalfs viņu uzslavēja. — Uz to es cerēju.
— Tikai man gribētos zināt… — Pīns iesāka.
— Apžēlojies! — Gendalfs iesaucās. — Ja tava ziņkārība ar stāstiem remdējama, es, tevis tirdīts, līdz mūža galam nedabūšu ne muti aizvērt. Ko vēl tu gribi zināt?
— Kā vārdā visām zvaigznēm un visām dzīvām radībām un visu Viduszemes, Pārdebesu un Dziļjūru vēsturi no viena gala līdz otram, — Pins iesmējās. — Skaidrs! Ar ko mazāk es nebūšu mierā! Bet šonakt man nav nekādas steigas. Patlaban es tikai prātoju par to melno ēnu. Dzirdēju, kā tu nokliedzies par "Mordoras vēstnesi". Kas tas bija? Kas tādam Izengardā būtu darāms?
— Melnais jātnieks, spārnos pacēlies. Nazguls, — Gendalfs atbildēja. — Viņš būtu tevi aizstiepis uz Tumsas torni.
— Bet viņš taču nenāca man pakaļ, ko? — Pins drebeligi bilda. — Tas ir, viņš taču nezināja, ka es…
— Protams, nezināja, — Gendalfs sacīja. — No Baradūras līdz Ortankai putnam lidojamas vismaz divi simti ligas, un pat nazgu- lam vajadzētu pāris stundu, lai tādu ceļu nomērotu. Bet, orkus uzdevumā aizsūtījis, Sarumans noteikti tika vēl akmeni vēries, un nešaubos, ka viņš, lai ari lūkodams savus nodomus slepenībā turēt, izpauda vairāk, nekā bija iecerējis. Vēstnesim vajadzēja izdibināt, ko tādu Sarumans dara. Un pēc visa, kas šonakt lēcās, es lēšu, nāks vēl kāds un ar skubu. Tā nu Sarumans būs ļaunumā, kur grasījās vien pirkstu iebāzt, līdz lūpai iekūlies. Vaņģinieka, ko uz Tumsas torni sūtīt, viņam nav. Ari akmens vairs nav, kur ielūkoties, tālab uz aicinājumu viņš nevar atsaukties. Sauronam atliks vien secināt, ka Sarumans gūstekni grib paturēt pats un liedzas akmeni lūkoties. Ja viņš izstāstīs vēstnesim patiesību, tas nenieka nelīdzēs. Jo, kaut ari Izengarda guļ drupās, viņš pats Ortankā aizvien vēl tup sveiks un vesels. Līdz ar to viņš, gribi negribi, tik un tā pēc dumpinieka izskatās. Kaut arī ar mums viņš neparko neielaidās tieši tālab, lai par nodevēju nebūtu uzlūkojams! Ko viņš iesāks, tādās spīlēs nonācis, nevaru iedomāties. Orlankas sienās palikdams, viņš no Deviņiem jātniekiem varbūt tomēr jaudātu atkauties. Kazi, tā arī raudzīs darīt. Varbūt nazgu- lus mēģinās sagūstīt vai, mazākais, nogalēt tos spārnotos nešķīsteņus, kas viņiem tagad par zirgiem. Tad lai rohāņi krietni pieskata savus rumakus! Tikai nezinu, kā tas beigsies — par labu mums vai par ļaunu. Kazi, Naidnieka prāts taps samulsināts, vai dusmas uz Sarumanu viņam uz brīdi rokas sasaistīs. Var gadīties, ka viņš uzzinās, ka es tur esmu bijis un uz Ortankas sliekšņa stāvējis, bet astē man hobiti piņājušies. Vai ka Elendila mantinieks ir dzīvajos un stāvējis man līdzās. Ja vien Cērmēles acis netika maldinājušas rohāņu bruņas, viņš atminēsies gan Aragornu, gan titulu, kuru viņš ķēniņam nosauca. No tā es bīstos. Un tālab mēs bēgam — no vienām briesmām vēl jo lielākās. Katrs solis, ko Zibens sper, tevi, Peregrin Tuk, nes aizvien tuvāk Tumsas zemei.
Pins neko neatbildēja, tikai cieši iekampās apmetnī, it kā piepeši būtu samanījis uzvēdījam ledainu aukstumu. Zirgam zem pakaviem slīdēja pelēka zeme.
— Tagad skaties! — Gendalfs teica. — Priekša paveras Rieturnfoldes līdzenumi. Nu esam atpakaļ uz austrumceļa. Redzi, kur melnums tumst? Tur sākas Dziļleja. Uz to pusi meklējamas Agla- rondas Spulgalas. Neprasi man, kas tās tādas. Pajautā Gimlinam, ja tiksities, un varbūt beidzot piedzīvosi, ka atbildi dabūsi garāku, nekā gribētos. Pats tu alas neredzēsi — ja nu kādu citu reizi. Drīz tās būsim atstājuši tālu aiz muguras.
— Es domāju, tu jāj uz Helma dzīli! — Pīns apjuka. — Kurp tad tu laidies?
— Uz Minastiritu, iekams tai apkārt uzbangojusi kara jūra.
— Ak tā! Un cik tas tālu?
— Ligu ligas, — Gendalfs atteica. — Trīskārt tik tālu kā līdz ķēniņa Teodēna kambariem, un līdz tiem no šejienes vairāk par simt jūdzēm uz austrumiem butu Mordoras vestnesim lidojamas. Zibenim nāksies garāku ceļu mērot. Kurš kuru apsteigs? Tagad auļosim līdz rītausmai — vēl dažas stundas. Tad pat Zibenim vajadzēs elpu atvilkt: nobēdzināsimies kādā ieplakā, kur kalni apkārt, — netālu no Edorasas, es tā ceru. Tur varēsi nosnausties, ja spēsi! Varbūt redzēsi rīta blāzmu rotājamies Eorla nama zelta dakstiņos. Un pēc divām dienām redzēsi Mindolluīna kalna purpura ēnu un Denetora torņa murus rīta saulē baltus vizam.
— Tagad laidies, Zibeni! — Gendalfs nosaucās. — Auļo, cēlsirdīgais, skrien, ka nekad vēl neesi skrējis! Nu esam zemē, kur tu pasaulē esi nācis, un te tu katru akmeni pazīsti. Joņo nu! Jo straujāks būs tavs solis, jo stiprāka mūsu cerība!
Zibens sapurināja galvu un skanīgi nozviedzās, itin kā sadzirdējis kaujas tauri, kas uz ciņu sauc. Tad viņš metās uz priekšu. Ugunis nošķīda zem pakaviem, nakts visgarām aizšāvās šalkdama.
Palēnām miegā ieslīgstot, Pīnu pārņēma dīvaina sajūta: viņi ar Gendalfu, stingi kā klints, sēdēja mugurā akmeni cirstam auļojoša zirga tēlam, un tam garām, svilpdama un krākdama kā viesulis, brāzās visa pasaule.