— Tā saimniek, nu esam iekūlusies sprukās, neko teikt, —
teica Sems Ekušeks. Sadudzis un rokas nolaidis, viņš stāvēja lidzās Frodo un, acis samiedzis šaurās spraudziņās, blenza pustumsā.
Krēsloja vakars. Ciktāl abi zināja teikt, tris dienas bija aizritējušas, kopš viņi aizbēga no Pulka, — nupat jau sāka jukt skaits tām stundām, kas bija aizvadītas, rāpaļajot un kārpoties pa Emon- muilu akmeņainajām nogāzēm un klintīm, kad reizumis viņi dabūja atgriezties, kur sākuši, jo tālāk ceļš vairs nebija uzejams, un reizumis attapās, ka apmetuši loku un nonākuši turpat, kur jau bija garām cīnījušies pirms daudzām stundām. Tomēr kopumā viņi pamazām kūlās aizvien uz austrumiem, pūlēdamies, cik iespējams, neaizklīst tālu no ērmīgās, krustu šķērsu sagrūstītās kalnu grēdas ārmalas. Otrā pusē kraujas vienādiņ izrādījās sleja- mies kā kailas, stāvas, nepārvaramas klintis, kas, pieri raukdamas, vērās pāri klajam līdzenumam, pakājē tām gulēja šā tā sakritušas atlūzas, bet tālāk plājās zilganbāli, pūžņojoši purvāji, kur nekustējās itin nekas — ij ne putniņš tur nebija manāms.
Hobiti stāvēja uz augstas, kailas un vēju appūstas kalna kores, klints pakāje tinās miglā, un aiz muguras slējās apdrupusi grēda, kam virsotni rotāja garāmskrejošs mākonis. Vilka dzeldigs austrenis. Pār bezveidīgajiem plašumiem priekša biezēja nakts — šķebigais zaļganums satumsa drūmi brūnpelēks. Tālu pa labi
Anduīna, kas dienā šad un tad bija atmirdzējusi caur mākoņiem izsprukušajos saules staros, tagad slēpās mijkrēsli. Taču viņi ne- raudzījās upei pāri, kur bija palikusi Gondora un draugi un kur pletās cilvēku apdzīvota zeme. Viņi arvien vērās uz dienvidiem un austrumiem, kur tumstošajā pamalē stiepās melna josla kā tālīna nekustīgu dūmu kalnu grēda. Ik pa brīdim pie paša apvāršņa augšup uzplaiksnīja sīka, asinssarkana blāzmiņa.
— Gatavās sprukas! — Sems atkārtoja. — Seku, no visām vietām, par ko mums dzirdēt nācies, viena pati tāda, kuru ciešāk apraudzīt nekādi nekārojas, un mēs tik kuļamies, lai tur klātu tiktu! Un tieši tur klātu netiekam — neparko. Rādās, būsim no sākta gala pagalam greizi aizgājuši. Lejā netiekam, un, ja ari kā nebūt tiktu, tam zaļumam apakšā izrādīsies neizbrienama dūksts, lieku galvu ķīlā. Fū! Jaušat, kā smako? — Viņš ievilka gaisu nāsis.
— Samanu gan, — Frodo atteica, tomēr nekustējās ne no vietas un joprojām cieši raudzījās uz melno joslu un šaudigo blāzmiņu. — Mordora! — viņš zem deguna nomurmināja. — Ja reiz man jādodas turp, kaut es varētu tur nokļūt drīzāk un visam darīt galu! — Viņš nodrebinājās. Vējš bija salts, tomēr smacējošs, jo bija pievilcies ar stindzinošu puvekļu dvaku. — Šā vai tā, — viņš ierunājās, pēdīgi novērsis skatu no pamales, — augu nakti mēs te stāvēt nevaram, lai kadas tās sprukas. Jānolien kaut kur aizvējā un vēlreiz jāpārlaiž nakts, un rīts varbūt palīdzēs atrast ceļu.
— Ja ne šis rīts, nākamais vai aiznākamais, — Sems noburkšķēja. — Jebšu, kazi, tādas dienas nemaz ar' nebūs. Greizi esam iekūlušies.
— Es tā prātoju, — Frodo ieteicās. — Manuprāt, man liktenis lēmis tur, tajā tumsā, doties, tātad gan jau ceļš atradīsies. Tikai ko tas man sola — labu vai ļaunu? Cerējām vien uz to, ka Naidniekam priekšā aizsteigsimies. Kur mums kavēklis, viņam trumpis rokā. Un te nu es stāvu, uz priekšu netikdams ne par soli. Vai Tumsas torņa vara mums par vadātāju? Viss, ko izlēmis tiku, uz ļaunu vien iegrozījies. Jau sen man derēja no Pulka iet projām un šurp nākt no ziemeļiem, Dižupei un Emonmuīliem gar austrumpusi, tad pāri Kaujas laukam, kur zeme stingra, un uz Mordoras pārejām. Bet nu mēs ar tevi vieni paši ceļu atpakaļ vairs neatradīsim, un orki siro pa Dižupes austrumkrastu. Ikkatra diena tik dārga, bet zudībā vien iet. Man nav spēka, Sem. Nezinu, ko iesākt. Kas mums no ēdmaņas atlicis?
— Tikai tās tur, kā viņas, letnbas, Frodo kungs. Ko elfi iepaunojuši. Tak tomēr labāk nekā nekas, kad zobi vadzī karami. Kaut tai pirmajā reizē, kad šis uz zoba liku, pie sevis nospriedu, ka nemūžam man cita nekā nekārosies. Bet tagadiņ kārojas gan: riecientiņu plikas maizītes un krūziņu — ek, labs ir, puskrūziņu miestiņa. Būtu īsti reizē. Kastrolīti un sāli līdzi paķēru, lai, un kāds no šiem labums bijis? Sāksim ar to, ka uguntiņu nav no kā pakurt, un nav jau ar' ne ko vārīt, ne ko cept — ij ne zāles stiebriņa!
Sāņus nogriezušies, viņi norāpās klinšainā iedobē. Rietošo sauli aizklāja mākoņi, un nakts satumsa ātri. Gulēja viņi, ar aukstumu kaudamies, grozīdamies no viena sāna uz otru, spiezdamies stūrītī starp varenam, vēju ārdītām asām klints radzēm, līdz atrada, kur patverties no austreņa.
— Vai atkaliņ manījāt, Frodo kungs? — Sems apvaicājās, kad viņi stīvi un sazilējuši sēdēja palsajā rītausmā, lembas zelēdami.
— Nē, — Frodo sacīja. — Neko neesmu ne dzirdējis, ne manījis nu jau divas naktis.
— Es ar' neko, — Sems piebalsoja. — Brrr! Tās acis man tīri šķebigu dūšu uzdzina! Bet, kazi, būsim atkratījušies no tā ložņas, tā nelaimes putna. Gollums, vai zinies! Es viņam rādīšu gollum, lai tik tieku šim pie rīkles.
— Kaut nu tev tas tiktu aiztaupīts, — Frodo noteica. — Nezinu, kā viņš mums pēdas dzinis, bet var jau būt, ka atkal tās pazaudējis, kā tu saki. Te viss tik sauss un kails, ka necik daudz pēdu mēs atstāt nevaram, un ari saožams nav teju nekas, lai šņaukājas, cik grib.
— Kaut nu tā ar' būtum, — ,Sems atsaucās. — Kaut mēs no viņa būtum uz visiem laikiem vaļā tikuši!
— Kaut nu, — Frodo sacīja. — Tikai nejau par viņu vien man galva sāp. Kaut mēs jaudātu tikt projām no šiem kalniem! Es tos nevaru ciest ne acu galā. Te, kur austrumpuse, es jūtos tīri kā bez drānām notupināts, kur netieku ne no vietas, un mani no Tumsas šķir vien izmiris plašums. Bet Tumsā ir Acs. Aiziet! Šodien mums kā nebūt jātiek lejā.
Bet laiks ritēja, un, kad pēcpusdiena jau sliecās pret vakaru, viņi aizvien vēl kūņojās pa kori, nekādu ceļu lejup neuzgājuši.
Reizumis kailo klinšu klusumā viņi aiz muguras iedomājās padzirdējuši neskaidrus trokšņus — noripoja kāds olis, uz akmeņiem itin kā noplakšķēja pēdas. Bet, kolīdz viņi apstājās un sastinga ausldamies, it neko vairs nedzirdēja, tikai vējš šalkoja pār klinšu korēm, tomēr pat tur šņākuļoja līdzīgi dvašai, kas vilkta caur asiem zobiem.
Visu to dienu, kamēr viņi cīnījās uz priekšu, Emonrnuilu stāvā grēda pamazām sliecās uz ziemeļiem. Te kore bija plaša un līdzena, toties ar apsvilušiem un vēja ārdītiem klintsbluķiem piekrauta, un ik uz soļa tajā pavērās dziļas, stāvas aizas, kas stiepās lejup, klinti iegrauzušās. Lūkodami atrast ceļu pāri plaisām, kas tapa aizvien dziļākas un biežākas, Frodo un Sems gribot negribot aizklida pa kreisi labu gabalu projām no pašas kores un nepamanīja, ka jau vairākas jūdzes pamazām, bet nenovēršami virzās aizvien lejāk — grēda palēnam laidās lejup, kur līdzenums.
Pēdīgi ceļa tālāk vairs nebija. Grēda ar joni meta likumu uz ziemeļiem, un tur priekšā vidēja dziļa grava. Viņā pusē kalns atkal slējās augšup — sazin cik asu tur bija vienā lēcienā pārvaramas, taču milzu klints tur bija kā ar nazi nocirsta — stāva un gludena. Uz priekšu tikt vairs nebija ko domāt, un nu vajadzēja griezties vai uz austrumiem, vai rietumiem. Bet ceļš uz rietumiem solija vēl jo lielākas grūtības un kavēkļus, jo veda atpakaļ uz kalnu viduci, kamēr austrumos priekšā gaidīja stāvais bezdibenis.
— Nekas cits neatliek, Sem, nāksies kārpīties lejā pa aizu, — Frodo noteica. — Tad jau redzēsim, ar ko tas beigsies!
— Ar zilu pēcpusi, lieku galvu ķīlā, — Sems noburkšķēja.
Aiza bija garāka un kraujāka, nekā iesākumā likās. Maķenīt
lejāk viņi uzgāja dažu mezglainu un nīkulīgu kociņu — jau kur tas laiks, tādi nebija redzēti: pa lielākai daļai červeļaini bērzi, šur tur pa eglītei. Daudzi bija nokaltuši un vārgulīgi, austreņa izsaldēti līdz pašai serdei. Jaukākos laikos gravā laikam bija saaugusi koša biežņa, bet nu pēc jardiem piecdesmit koku audze beidzās, tikai pāris aplūzušu stumbeņu stāvēja, cieši ieķerušies teju pašā klints korē. Aizas dibens, stāvi laizdamies lejup, bija nogruvušām atlūzām klāts. Kad abi beidzot bija nokārpījušies lejā, Frodo izslējās un paraudzījās apkārt.
— Skat! — viņš izsaucās. — Laikam garu ceļu esam kāpuši, vai arī klints nosēdusies. Rādās daudz zemāka nekā pirmiņ un arī vieglāk pieveicama.
Sems notupās viņam līdzas un negribīgi pavērās pāri korei. Tad viņš pameta skatu pa kreisi, kur slējās varenā krauja. — Vieglāk! —viņš nopurpināja. — Man rādās, lejup šļūkt vienādiņ vieglāk nekā kalnā kārpīties. Spārnos laisties jau ne visi prot, tak uz lēkšanu visi gudri.
— Tomēr lēciens te būtu pārlieku varens, — Frodo piebilda. — Kādas, nu, — viņš bridi stāvēja, pēc acumēra lēsdams, — asis astoņpadsmit, es teiktu. Ne vairāk.
— Un gana! — Sems izsaucās. — Uhh! Kā man derdzas no augstuma lejup vērties! Lai gan labāk jau vērties nekā pašam tur trausties.
— Tas vienalga, — Frodo atsaucās. — Manuprāt, mums būtu pa spēkam tur uztrausties, un es teiktu, ka ir vērts mēģināt. Skaties — klints te pavisam citāda nekā pirmiņ: noslīdējusi un saplaisājusi.
Krauja patiesi vairs nebija stateniska, bet maķenīt ieslipena. Tā izskatījās pēc dižena cietokšņa vaļņa vai jūras krasta klints, kas laika gaitā pusgruvusi un sašķobījusies, pašķirdamās platās plaisās un garās, nolaidenās aizās, kas vietumis bija tik platas kā kāpnes.
— Un, ja lūkojam lejā tikt, tas darāms uz karstām pēdām. Tumsiņa metas agri. Izskatās, ka briest negaiss.
Austrumkalnu dūmaka bija saplūdusi ar piķa melnumu, kas uz vakariem jau snaikstīja garus taustekļus. Vējš cēlās un līdzi nesa tālīnus pērkona dārdus. Paostījis gaisu, Frodo uzmeta šaubīgu skatu debesim. Viņš apmeta jostu ap apmetni un to cieši sajoza, sakārtoja neslavu uz muguras, tad nostājās uz kraujas malas. — Es mēģināšu, — viņš paziņoja.
— Vareni! — Sems drūmi piebalsoja. — Tikai es kāpšu pa priekšu. . <
— Tu? — Frodo izbrīnījās. — Vai tad tev vairs no augstuma nav baiļu?
— Ir gan. Tikai spriediet pats — lai pirmais iet tas, kuram kāja var paslīdēt. Negribu jums uz galvas uzgāzties un bezdibenī aizraut — tā jau divi aizies bojā, ka nebūs ko redzēt.
Iekams Frodo paguva viņu aizkavēt, Sems aptupās, pārka- rinādams kājas pār krauju, un apsviedās, kājām atbalstu meklēdams. Skaidra prātā viņš kam tādam savu mūžu nebūtu piekritis, un ko muļķīgāku iedomāties vispār nebija iespējams.
— Nē taču, nē, Sem, dulburi tāds, — Frodo ieteicās. — Tu taču noteikti nositīsies, pat neredzēdams, kur un kā! Atpakaļ — mudīgi! — Saķēris Semu pie padusēm, viņš uzvilka viņu atpakaļ uz kraujas. — Tagad drusku pagaidi un pacieties! — viņš teica, tad nometās garšļaukus un pavērās lejā pāri kraujas malai, bet tur viss ar joni tinās mijkrēsli, kaut arī saule vēl nebija nogājusi.
— Manuprāt, mums tas būs pa spēkam, — viņš pēdīgi sacīja. — Man jau nu noteikti, un ari tu jaudātu, ja vien galvu nepazaudētu un man sekotu piesargādamies.
— Nesaprotu, kā jūs to tik droši zināt, — Sems atsaucās. — Kā tas nākas? Līdz lejai nekas nav redzams — par daudz tumšs. Kas būs, ja nonāksit tur, kur nedz ar kāju, nedz roku nav kur aizķerties?
— Laikam jau rāpšos atpakaļ, — Frodo atbildēja.
— Viegli teikt, - Sems iebilda. — Labāk nogaidīsim lidz ritam, kad gaišāks.
— Nē! Nekā nebūs, ja vien citādi nevar! — Frodo iesaucās piepešā, savādā dedzībā. — Ik stunda, ik minūte man kā nazis pie rīkles. Stāvi, iekams neatgriežos vai saucu!
Iekampies akmens korē ar pirkstiem, viņš prātīgi laidās lejup, kamēr, rokas izstiepis teju visā garumā, uzgāja, kur kāju pirkstus atbalstīt. — Rokā ir! — viņš izsaucās. — Un dzega stiepjas vēl pa labi. Varu te nostāvēt, ij ar rokām nekur nepieturēdamies. Es… — balss aprāvās.
Skrejošā tumsa, kas nu biezēja arvien steidzīgāka, no austrumiem skriedama, aizklāja debesis. Tieši virs galvas nosprakšķēja apdullinošs pērkons. Lejup, pret kalniem, noplaiksnīja zibens strēle. Tad sacēlās piepeša vēja brāzma, un, saplūzdams ar tās auriem, ieskanejās spalgs, griezīgs kliedziens. Tieši tādu hobiti bija dzirdējuši tālu projām, Purvājos, kad bēga no Hobitonas, un pat tur, Dalienas mežos, tas stindzināja asinis. Te, kur vieta bija klaja, tas iedvesa daudz lielākas šausmas — kā salti asmeņi cauri izcirtās bailes un izmisums, tā ka sirds stājās pukstēt un elpa aizrāvās. Sems nokrita garšļaukus ar seju pret zemi. Frodo nevilšus atlaida rokas, ar plaukstām aizsegdams galvu un ausis aizspiezdams. Viņš sagrīļojās, paslīdēja un, žēli ievaidēdamies, gāzās lejā.
Sems, to padzirdējis, par varītēm pierāpās pie kraujas malas.
— Saimniek, saimniek! — viņš sauca. — Saimniek!
Atbildes nebija. Sems attapās, ka trīc pie visām miesām, bet, elpu atdabūjis, ņēmās saukt no jauna: — Saimniek! — Vējš saucienu itin kā grūda atpakaļ riklē, bet, brāzmai pierimstot, tas aizdārdēja lejup, aizā, tad atbalsojās kalnos, un beidzot ausis ieskanējās vāra atbilde: — Ir labi, labi! Esmu tepat! Tikai neko neredzu.
Frodo balss bija tikko saklausāma. Necik tālu viņš gan nebija — bija vien paslīdējis, nevis lejā pavisam nogāzies, un atradis kājām balstu uz platākas dzegas, kas stiepās tikai nedaudz zemāk. Par laimi, kraujā tur bija iedobums, un vējš viņu bija pie klints piespiedis, nevis dzegas malai pāri pārsviedis. Frodo mazu- liet pastāvēja, vaigu pie saltā akmens piespiedis un ieklausīdamies paša sirdspukstu joņos. Bet vai nu visapkārt bija savilkusies nakts tumsa, vai arī acis bija aklas tapušas. Apkārt viss rādījās piķa melns. Viņš ieprātojās, ka varbūt zaudējis acu gaismu. Tad dziji ieelpoja.
— Griezieties atpakaļ! Rāpieties atpakaļ! — no tumsības atvil- nīja Sema balss.
— Nevaru, — viņš atsaucās. — Neko neredzu. Neredzu, kur pieķerties. Pagaidām nevaru nedz pakustēties.
— Ko tādu varu palīdzēt, Frodo kungs? Kā palīdzēt? — Sems kliedza, bīstami tālu pārkarinādamies kraujas malai pāri. Kālab saimnieks neko redzēt nevarēja? Mijkrēslis — tas skaidrs, bet ne jau tik tumšs, ka vai aci dur. Pats viņš skaidri redzēja Frodo gabaliņu lejāk bezcerīgu un vientulīgu spiežamies pie klints. Tikai ar roku līdz viņam aizsniegties nebija ko domāt.
Vēlreiz nogranda pērkons, un tad nāca lietus gāzma. Aizklādama skatu, juku jukām ar krusu tā triecās pret klinti, stindzinoši salta.
— Kāpšu lejā pie jums, — Sems nokliedzās, lai gan pašam
nebija ne jausmas, kā ar to kas būtu līdzams.
— Nē, nē! Pagaidi! — Frodo atsaucās, nu jau apņēmīgāk. — Nu jau drīz atgūšos. Jau tagad ir labāk. Pagaidi! Bez auklas te nav ko iesākt.
— Aukla! — Sems iebrēcās, no uztraukuma un atvieglojuma pats ar sevi kā nesamanīgs sarunādamies. — Nu es gan būtu pelnījis striķa galā karāties visiem dulburiem par pamācīšanu! Amur- galva tu esi, Sem Ekušek, nekas cits, kā Tētiņš man mūždien daudzinājis, ne tur ko pielikt, ne atņemt. Aukla!
— Rimsties melst! — uzsauca Frodo, nu jau gana atgidies, lai ij smieties, ij piktoties jaudātu. — Liec mierā Tētiņu! Tu gribi teikt, ka tev auklas gabals kabatā ietūcīts? Ja tā, velc laukā!
— Kabatā nē, Frodo kungs, bet nastiņā gan! Jau sazin cik jūdžu nostaipīts un tīri no prāta bij' izkritis!
— Tad ķeries pie lietas un laid lejā!
Sems ar skubu nosvieda no muguras maišeli un ņēmās tur rakāties. Pašā apakšā nudien atradās Loriēnas meistaru vītās zīdaini pelēkās auklas ritulis. Viņš pasvieda galu saimniekam. Tumsas aizkars, kurš Frodo bija acīm priekšā aizvilcies, pašķirās, vai ari redze atgriezās. Viņš samanīja lejup nostiepjamies palseno stigu, kas itin kā izstaroja vāru, sudrabainu gaismu. Nu tumsībā vidēja kaut kas, pie kā acīm aizķerties, un reiblgais mulsums maķenīt atlaidās. Pasvēries uz priekšu, viņš apmeta auklas galu ap vidu, aizmeta mezglu un ar abām rokām iekampās auklā.
Sems, pakāpies atpakaļ, atspērās pret aplūzušu koka stumbeni, kurš slējās jardu vai divus no pašas kraujas malas. Vilkšus vilkts un pats kārpīdamies, Frodo uztika augšā un palika guļam uz mutes.
Tālē ducināja un grandēja pērkons, un lietus joprojām gāzās aumaļām. Ilobiti aizrāpās atpakaļ uz aizu, bet ari tur īsti nebija kur patverties. Ūdens lija straumēm vien, drīz vien pārtapdams plūdos, kas, putās uzkuldamies, šļācās pār akmeņiem un gāzās lejā ņo kraujas, itin kā skriedams lejup pa notekām no varen plaša jumta.
— Turpat palicis, es būtu apslīcis vai noskalots lejā viens un divi, — Frodo ieminējās. — Laime gan, ka tev tā aukla bija līdzi!
— Būtu ātrāk par to atminējies, laime būtu vēl jo krietnāka, — Sems atsaucās. — Varbūt atminaties, ka ritulišus laiviņās iekrāvām, kad ceļā laidāmies — tai elfu zemē. Man tās auklas itin iepatikās, un vienu ritullti maišeli ietūclju. Nule rādās, tas bij' pirms sazin cik gadiem. "Gan noderēs — vajadzibu netrūks," tā viņš teica — Haldirs vai kāds cits no šamējiem. Un tiesa vien bij'.
— Zēluma gals, ka neiedomājos vēl kādu tiesu paķert lidzi, — Frodo nosodijās, — bet no Pulka muku pa kaklu, pa galvu, pagalam apjucis. Būtu mums gabals gana garš, mēs varētu līdz pašai lejai nolaisties. Paklau, cik gara tā tava aukliņa, ko?
Sems auklu prātīgi atritināja un izmērīja. — Piecas, desmit, divdesmit, trisdesmit olektis — drusku vairāk vai mazāk, — viņš pavēstīja.
— Kas to būtu domājis! — Frodo izsaucās.
— Aā! Nudien, — Sems piebalsoja. — Elfi ir divi ļautiņi. Aukliņa pasmalka, tak izturīga un pirkstos maiga kā tikko slaukts piens. Ritulītis sīciņš, un svara tam itin nekāda. Brīnumaini ļautiņi, nav ko teikt!
— Trīsdesmit olektis! — Frodo apsvēra. — Man rādās, būs gana. Ja negaiss lidz tumsiņai būs pāri, es mēģināšu.
— Lietus jau teju mitējies, — Sems piebilda, — tikai mijkrēslī gan neder atkaliņ ko uz labu laimi pasākt, Frodo kungs! Un otru tādu brēcienu, ko vējš pirmiņ atnesa, es vairs nepārcietīšu — nezinu, kā jūs. Rādījās itin pēc Melnā jātnieka, tikai no gaisa nāca: vai šie būtu lidināties iepratušies? Man prātā, ka labāk pārlaist nakti šepat, kur klintis visriņķī.
— Un man prātā, ka es vairs nevienu lieku brīdi nepalikšu te, kur esmu kā spīlēs iežmiegts un Tumsas zemes redzokļi purvājiem pāri veras, — Frodo atsvieda.
To teikdams, viņš piecēlās, vēlreiz pagājās līdz aizas galam un paraudzījās pāri kraujas malai. Austrumos debesis atkal skaidrojās. Negaisa mākoņu pamales skrandas izpluinītas un piemirkušas cēlās augstāk, un lielākā junda tagad varenos spārnus vēcināja pār Emonmuīliem, kurp Saurona tumšās domas bija uz brīdi aiztraukušās. Tur negaiss griezās, triekdams krusu un lietu pār Anduīnas ieleju un mezdams kara draudu ēnu pār Minastirītu. Tad, nolaizdamies zemu pār kalniem un aprīdams to diženās smailes, tas palēnām aizvēlās pāri Gondorai un Rohānas pierobežām, līdz jātnieki, kas tālu projām uz rietumiem auļoja, ieraudzīja melnos padebešus sauli aizklājam. Bet še, virs tuksnesīgajiem, dvakojošajiem purvājiem, pavērās tumšzilas novakara debesis un vienlaidu debesu seģenē virs mēness sirpja kā sīki, balti izdilumi parādījās dažas mironīgi bālas zvaigznītes.
— Labi gan, ka acis atkal rāda, — Frodo ieteicās, uzelpodams ar pilnu krūti. — Vai zini, ka vienubrīd es jau nospriedu, ka esmu acu gaismu pazaudējis? Kazi, zibens tur bija pie vainas, bet varbūt kas ļaunaks. Neko neredzēju — itin neko, lidz sudrabainā aukliņa lejup nolaidās. Tā itin kā vizēja.
— Tumsā tā patiesi rādās sudrabaina, — Sems piekrita. — Senāk to ne reizi netiku matījis, tik kā gan lai es to būtu matījis, ja šī visu laiku maišelī iebāzta stāvēja un es tik pirmo reizi to laukā izvilku? Bet, ja reiz esat lejā laisties apņēmies, Frodo kungs, kā jums prātā to lietā likt? Trīsdesmit olekšu jeb, teiksim, asis astoņpadsmit: lidz klints apakšai tā vien tik tikko būs.
Frodo apdomājās. — Apsien galu ap to stumbeni, Sem! — viņš norīkoja. — Tad tu šoreiz varēsi darīt pēc sava prāta un laisties pa priekšu. Es pieturēšu, lai tu tiec zemē, tikai skaties — liec lietā rokas un kājas, lai pret klinti nesatriektos. Bet būtu labi, ja tu uz kādas dzegas atbalstītos un dotu man drusku atelpas. Tiksi lejā, es laidišos pakaļ. Nu jau esmu atģidies.
— Lai iet, — Sems grūtsirdīgi atsaucās. — Ja reiz citādi nevar, kas darāms — darāms! — Paķēris auklu, viņš apmeta tās galu ap stumbeni, kurš čurnēja vistuvāk pie kraujas malas, un otru galu apsēja sev ap viduci. Tad viņš negribīgi pieslāja pie kraujas, gatavodamies laisties lejā.
Tomēr nepavisam nebija tik ļauni, kā viņš bija iedomājies. Aukla itin kā vairoja pašpaļāvību, lai gan, pametis skatu lejup, viņš ne reizi vien cieši aizmiedza acis. Vienubrīd rādījās nejauki — ar kājām nebija kur atsperties, klints bija gludena, un siena pat aizvirzījās, leņķi uz iekšpusi nošķelta, tā ka viņš, paslīdējis un zaudējis pamatu zem kājām, palika šūpojamies sudrabotās auklas galā. Bet Frodo viņu palēnam un droši laida lejup, līdz viss bija galā. Visvairāk Sems baidījās, ka aukla izbeigsies, kad viņš vēl karāsies labu gabalu virs zemes, bet Frodo vēl ne tuvu nebija visu rituli notērējis, kad Sems jau stāvēja uz kājām un uzsauca:
— Esmu lejā! — Balss augšup atvilnlja skaidra, bet Frodo Semu neredzēja, jo tā pelēkais elfu apmetnis pilnīgi saplūda ar mijkrēsli.
Pašam Frodo tik veikli vis nevēdās. Auklu viņš bija apsējis ap vidu un tās galu nostiprinājis pašā augšā, turklāt saīsinājis, lai gluži līdz lejai tā nesniegtos, tomēr krišus krist viņš negribēja un uz smalko, pelēko striķlti paļāvās ne gluži tik droši kā Sems. Taču ari viņam divreiz iznāca tam uzticēt savu dzīvību — tur klints bija gludena, bez nevienas plaisiņas, tā ka pat hobita spēcīgajiem pirkstiem nebija kur ieķerties, un izciļņi nebija aizsniedzami. Lai nu kā, arī viņš pēdīgi bija lejā.
— Urā! — Frodo nosaucās. — Pievārējam gan! Izsprukam no Emonmuīliem! Un diez ko tagad? Kazi, necik ilgi, ilgosimies, kaut zem kājām atkal būtu krietna, cieta klints.
Bet Sems cieta klusu — viņš vērās augšup, uz klints krauju.
—Amurgalvas tādi! — viņš sodījās. — Dulburi! To skaisto aukliņu! Seku, tā ap tumpuci apmesta, bet mēs te, pašā lejā. Tam okšķerim Gollumam parocīgakas kāpnītes mēs ij ne gribēdami nevarētu atstāt. Tikpat labi būtu varējuši uzrakstiņu atstāt, sak, re, kurpum esam aizdevušies! Man jau rādījās, ka viss par daudz viegliņām rokās dodas.
— Ja tu zini, kā mēs būtu varējuši gan auklu lietā likt, gan līdzi to paņemt, tad esmu gatavs, lai mani sauc par āmurgalvu vai kā nu tur Tētiņš tevi godājis, — Frodo sacija. — Ja gribi, rāpies vien augšā, sien to vaļā un meties uz galvas lejā!
Sems paieskāja pakausi. — Nē, atvainošanu, es nevaru izprātot — kā, — viņš atzinās. — Tik atstāt to šepat man netik, tas ar' viss. — Noglāstījis auklas galu, viņš to viegli paraustīja. — Smagi šķirties no tā, kas no elfu zemes līdzi dots. Kazi, pati Galadriēla to vijusi. Galadriēla, — viņš nomurmināja, sērigi galvu noklanl- dams. Paveries augšup, viņš, itin kā atvadīdamies, noraustīja auklu pēdējo reizi.
Abiem hobitiem par neizsakāmu pārsteigumu, tā padevās. Sems atkrita uz pēcpuses, un garā, sudrabotā aukla, likumos saritinājusies, klusi uzkrita viņam virsū. Frodo iesmējās. — Kurš tos mezglus sēja? — viņš noprasīja. — Labi gan, ka vismaz tik ilgi turējās! Padomā tikai — paļāvos uz tādiem, ar visu svaru kara- damies!
Sems gan nesmejas. — Uz rāpšanos es varbūt ar' neesmu tik nadzīgs, Frodo kungs, — viņš aizskarts novilka, — tak no auklām un mezgliem šo to sajēdzu gan. Man tas, kā sacīt jāsaka, asinis. Kā nu ne — manam vecpapam un tad tēvocim Andukam, kas Tētiņam bija vecākais brālis, daudzus gadus Grodiņā bij' virvju vitava. Un ap tumpuci es mezglu savilku tik ciešu, kā to būtu jaudājis kurš katrs ij Dalienā, ij citur kur.
— Tad aukla laikam būs pušu gājusi — pret klinti acīmredzot pārtrinusies, — Frodo sacīja.
— Neka nebij' — lieku galvu ķilā! — Sems atsaucās, vēl jo dziļāk aizvainots. Pieliecies viņš izpētīja auklas galus. — Un nav ar'! Nevienas plūksniņas!
— Tad laikam tomēr mezgls pie vainas, — Frodo secināja.
Sems nogrozīja galvu un nebilda ne vārda. Viņš domīgi iz-
slidināja auklu caur pirkstiem. — Kā nu gribat, Frodo kungs, — viņš pēdīgi ierunājās, — bet, manuprāt, aukliņa pati atlaidās, kad pasaucu. — Satinis auklu ritulī, viņš to gādīgi iekrāva maišeli.
— Atlaidās gan, — Frodo piekrita, — un tas jau pats galvenais. Bet nu mums jāizprāto, ko tālāk iesākt. Tūliņ nakts būs klāt. Palūk, cik zvaigznes skaistas, un mēness!
— Priecē sirdi, vai ne? — Sems piebalsoja, augšup pavērdamies. — Elfus sazin ka atsauc prātā. Un mēness aug augumā. Nu jau veselu nakti vai divas neesam to matījuši — tālab ka debesis mākoņiem pilnas. Tagad jau itin gaišs.
—Jā, — Frodo atsaucās, — tikai lidz pilnmēnesim vēl vairākas dienas. Diezin vai spersimies purvam pāri, kamēr pie debesim tikai tāds sirpītis.
Lidz ar tumsu viņi devās tālāk, lai pievārētu ceļa nākamo posmu. Pēc brīža Sems pavērās atpakaļ, lai redzētu, cik viņi tālu tikuši. Aiza krēslainajā klintī vīdēja ka melns ierobijums. — Labi gan, ka mums bij' tā aukliņa, — viņš noteica. — Vismaz tas ķepai- nis tagadiņ dabūs drusku galvu palauzīt. Lai nu rauga ar savām plakšķu pekām pa tādu stāvumu lejā nokārpīties!
Taustīdamies viņi trausās lejā pa kalna pakāji, kur stāvgrūdām bija sabiruši laukakmeņi un asas klints atlūzas, lietus gāz- mās samirkušas un slidenas. Pamats aizvien vēl itin stāvi laidās lejup. Necik tālu, zem kājām piepeši pavērās dziļa, melna plaisa. Tā nebija diez ko plata, tomēr tik vājā gaismā ar vienu lēcienu nebija pārvarama. Aizas dibenā itin kā urdzēja ūdens. Plaisa aizvijās pa kreisi, uz ziemeļiem, atpakaļ uz kalniem, aizšķērsodama ceļu — vismaz tikmēr, kamēr viss tinās nakts tumsā.
— Manuprāt, būs labāk, ja griezīsim ilksis atpakaļ un raudzīsim gar klinti paieties uz dienvidiem, — Sems ieteicās. — Kazi, uziesim tur kādu kaktiņu vai pat alu, vai ko tādu.
— Laikam gan, — Frodo piekrita. — Esmu nokusis un šonakt diez vai vēl ilgi jaudāšu pa akmeņiem kāpelēt, lai gan vilcināties man it nemaz netīk. Kaut priekšā būtu labi iemita taka — tad es steberētu, līdz kājas vairs neklausītu.
Emonmuilu akmeņainā pakāje nemaz nebija vieglāk izbrie- nama. Tāpat Semam nelaimējās uziet nedz cerēto kaktiņu, nedz iedobiti, kur patverties: klints slējās kā kails vienlaidu mūris, aizvien augstāka un stāvāka. Galu galā, pagalam nokausēti, viņi vienkārši nometas pie paliela klintsbluķa, kas slējās netālu no kalna pakājes. Tur labu laiku, kopā saspiedušies, abi sērīgi čurnē- ja aukstajā, stingajā tumsā, līdz piezagās snaudiens, lai kā viņi centās to atvairīt. Mēness uzkāpa augstu debesis skaidrs un spožs. Bālganā mēnesnīca izgaismoja akmeņus un saltās, rievām izvagotās klints sienas, neaptverami plašo tumsību vērsdama ledaini palsenu, ar melnējošām ēnām caururbtu.
— Tā! — Frodo izsaucās, kājās pietrūcies un ciešāk apmetnī ievīstīdamies. — Tu, Sem, drusku nosnaudies — paņem manu segu. Es izvingrināšu kājas — sargādams apgaitā pastaigāšu. — Te viņš pārakmeņojās, pieliecās un saķēra Semu pie rokas. — Kas tas tāds? — viņš iečukstējās. — Redzi? Tur, uz klints…
Turp pavēries, Sems spēji ievilka elpu, zobus cieši sakodis.
— Ssssss! Šeku, reku. Gollums! Mūdzis, ko! Un padomā tik — es tak lēsu, ka būsim viņu ar to kāpienu ap stūri apveduši! Skat, skat! Rāpo pa sienu tīri kā tāds zirneklis.
Lejup pa klints sienu, kas nespodrajā mēnesnīcā vidēja kaila un teju gludena kā stikls, rokas un kājas uz visām pusēm izpletis, kūņojās sīks, melns stāvs. Varbūt jutīgie, ķerstlgie roku un kāju pirksti prata uziet plaisiņas un izcilnīšus, ko hobits nemūžam nebūtu nedz pamanījis, nedz jaudātu kā lietā likt, bet izskatījās, ka viņš lien lejup, pie akmeņiem ar pirkstu spilventiņiem pielipi- nādamies — kā tāds paprāvs rāpulis vai kukainis. Un līda viņš ar galvu pa priekšu, itin kā ceļu izošņādams. Ik pa laikam viņš lēnītēm paslēja galvu, uz garā, dzīslaina kakla to pavisam uz mugurpusi aizgriezdams, un hobiti redzēja iezalgojamies divas bālganas uguntiņas, kad ačeles uz bridi pavērās uz mēnesi — tad tās tūliņ aizsedza plakstiņi.
— Domājat, viņš mūs redz? — Sems klusītēm ieprasījās.
— Nezinu, — Frodo atteica, — bet diez vai. Elfu apmetņus pat draugam grūti samanīt — es tevi nevaru saredzēt, kad tu pāris soļus projām mijkrēsli pasper. Un man nācis ausis, ka viņš necieš ne sauli, ne mēnesi.
—Tad kamdēļ viņš tieši te lejup lien? — Sems prašņāja.
— Klusāk, Sem! — Frodo viņu apsauca. — Varbūt viņš mūs saož. Un ausis viņam, cik zinu, tikpat labas kā elfiem. Manuprāt, viņš kaut ko padzirdējis — varbūt, kā runājam. Pie kraujas bļaustījāmies, ka nu tikai, un vēl pirms brīža mēļojām daudz par skaļu.
— Zināt ko, man no viņa jau šķērmi metas, — Sems atzinās.
— Nav vairs miera, un, ja izgadisies, man kārojas pārmit ar viņu dažu labu vārdu. Nekur jau, rādās, tagadiņ tik vai tā nespruks. — Pārvilcis pār ģirni pelēko kapuci, viņš lavijās uz klints pusi.
— Uzmanies! — Frodo viņam nočukstēja nopakaļ. — Nesabiedē! Viņš ir daudz bīstamāks, nekā izskatās.
Melnā, slapstlgā ēna tikmēr bija nomērojusi trīs ceturtdaļas stāvuma, un nupat no klints pakājes to šķira nieka piecdesmit pēdas. Sakņupuši un stingi ka akmens nobēdzinājušies prāvā klintsbluķa ēnā, hobiti nenolaida no tās ne acu. Gollums itin kā nezināja, kā tālāk tikt, vai ari kaut kas viņam nešķita īsti, kā nākas. Viņš ostīja gaisu un ik pa laikam spēji ievilka dvašu caur sakostiem zobiem, itin kā gānīdamies. Gollums paslēja galvu, un hobitiem norēg'ojās, ka viņš nospļaujas. Tad viņš atkal rāpās zemāk. Tagad bija sadzirdama čērkstoša un šņākuļojoša sodīšanās.
— Uhhh, ssss! Uzmaniess, dārgumiņ! Kā vējš sskriesi, kā miets atdurssies. Kaklu tak negribēssim nolauzt, vai ne, dārgumiņ? Nē, dārgumiņ — golluml - Viņš atkal paslēja galvu, mēnesnīcā sablisinādamies, un ar skubu aizmiedza acis. — lenižam, — viņš iešņācās. — Riebīga, riebīga, drebelīga gaiss-ssma izspiego mūs, dārgumiņ, mumssim actiņās kož.
Viņš jau bija norāpies pavisam zemu, un šņākoņa bija saklausāma pavisam skaidri. — Kur ir, kur ir mans dārgumiņšš, mans dārgumiņšš? Tas mumssim pieder, mumssim, un mumssim to vajag. Zagļi, zagļi, smirdīgie zaglēni. Kur šie ir, kur aizsstiepuši manu dārgumiņu? Nolādētie! Ienīžam.
— Neizklausās, ka viņš zinātu, kur esam, vai ne? — Sems iečukstējās. — Un kas tas par dārgumiņu? Viņš tak nedomā…
— Kuš! — Frodo izdvesa. — Viņš jau pavisam tuvu, pat čuk- stienu izdzirdēs.
Gollums patiesi atkal sastinga, prāvo galvu uz izkāmējušā kakla šurpu turpu šūpodams, itin kā ausīdamies. Bālganās ačeles bija puspievērtas. Sems savaldījās, dūres vistidams. Viņš ar dusmām un riebumu vērās uz nožēlojamo kustoni, kas nule atkal rāpās tālāk, zem deguna aizvien vēl čukstēdams un šņākuļodams.
Pēdīgi, kad lidz zemei bija atlicis vien ducis pēdu, viņš atradās hobitiem tieši virs galvas. No turienes atlika vien lejā mesties, jo lejāk klints bija uz iekšpusi nošķelta un pat Gollums tur nevarēja uziet, kur pieķerties. Viņš itin kā raudzīja apsviesties otrādi, lai kristu ar kājām pa priekšu, un tad, izgrūzdams svelpjošu spiedzienu, gāzās lejup. Krizdams viņš apkampa rumpi ar kājām un rokam kā zirneklis, kuram timekļa pavediens pušu trūcis.
Sems zibens ātrumā izšāvās no paslēptuves un ar pāris lēcieniem aizbrāzās līdz klints pakājei. Iekams Gollums paguva pieslieties kājās, Serns uzmetās viņam virsu. Tomēr izrādījās, ka Gollums pat šādi, no gaisa zemē nogāzies un piepeši pieķerts, nebija ar pliku roku ņemams. Iekams Sems bija pretinieku sagrābis, viņš samanīja apkārt apvijamies garas kājas un rokas, un mīksts.
tomēr briesmīgi stingrs tvēriens sažņaudza viņu kā auklas, aizvien ciešāks savilkdamies, un mikli pirksti jau čamdījās viņam ap rīkli. Tad plecā iekampās asi zobi. Neatlika nekas cits kā ar cieto, apaļenisko pauri no sāniem triekties negantniekam ģīmī. Gollums nošņācās un ņēmās spļaudīties, tomēr vaļā vis nelaidās.
Butu Sems viens pats, labu galu viņš nebūtu ņēmis. Bet klāt pielēca Frodo, no maksts izraudams Dzeloni. Ar kreiso roku viņš atlieca atpakaļ Golluma galvu, plānajās matu šķieznās iegrābies. Garais kakls izstiepās, un bālganās, ļaunigās acis pagriezās pret debess jumu.
— Atlaidies, Gollum! — viņš noteica. — Tas ir Dzelonis. Reiz tu jau esi to redzējis. Atlaidies, citādi šoreiz matīsi pa īstam! Rīkle būs pušu.
Gollums atslāba un sašļuka kā slapja lupata. Sems uzslējās kājās, plecu taustīdams. Acis viņam gailēja nevaldāmā niknumā, bet atriebties mesties nebija dūšas — nožēlojamais pretinieks činkstēdams locījās uz akmeņiem.
— Nedariet mumssim pāri! Neļauj viņiem darīt mumssim pāri, dārgumiņ! Viņi tak nedarīs mumssim pāri, ko, jaukie, mazie hobitīšši? Neba mēs no ļauna prāta, bet viņi mumssim brūk virsu kā kaķi nabaga peļu bērniņam, nudien, dārgumiņ. Un mēs esam tik vientulīgi, gollum. Mēs būsim labiņi, pavisam labiņi, ja arīdzan viņi būs pret mumssim labiņi, tā gan, jā, jā.
— Nu, un ko tagadiņ iesāksim? — Sems apvaicājās. — Es teiktu, sasiesim, lai šis vairs neslapstās mums nopakaļ.
—Bet tad mēs būsim pagalamss, pagalamss, — Gollums iesmilkstējās. — Hobitīššiem cieta sirds. Sassiet mūs, kur salti, cieti akmeņi, un atstāt, gollum, gollum. <— Gurguļošana rīklē aizslāpa elsās.
— Nē, — Frodo sacīja. — Ja viņš nobeidzams, tad nobeidzam uz vietas. Bet to mēs nevaram — tā nu tas ir. Nabaga plunduris! Mums viņš neko ļaunu nav nodarījis.
— Ak tā? — Sems paberzēja plecu. — Lai kā, to viņš gribēja gan un grib vēl tagadiņ, kad es jums saku. Nožmiegt, kamēr guļam, — tas viņam padomā.
— Kā gan citādi, — Frodo piekrita. — Bet tas, kas viņam padomā, ir pavisam cita lieta. — Viņš brīdi apdomājās. Gollums gulēja pavisam mierīgs, bet činkstēt bija rimies. Sems, dusmās zvērodams, stāvēja turpat līdzās.
Frodo prātā itin kā atausa balsis, ko viņš bija dzirdējis sen, sen, — skaidras, tomēr tālīnas:
Ai, nu kālab gan Bilbo nenodūra to zemisko kustoni, kad izgadījās tāda iespēja! Žēluma gals, nudien!
Tu domā, ka vajadzēja? Tieši žēlums jau apvaldīja viņa roku. Zēlums un līdzcietība: nenonāvē bez vajadzības.
Man Golluma žēl nav ne drusciņas. Viņš ir pelnījis nāvi.
Pelnījis! Jādomā gan. Nāvi pelnījuši ir daudzi no tiem, kas dzīvo šaisaulē. Un daži no dzīvajiem mirst nepelnīti. Vai viņiem tu spēj dāvāt dzīvību? Tad padomā, iekams svaidies ar nāves spriedumiem. Jo to, kā visam lemts beigties, nespēj paredzēt pat gudrajie.
— Labi, — viņš balsi atbildēja, zobenu nolaizdams. — Tomēr man tik un tā bail. Taču, kā redzi, to kustoni es nenomaitāšu. Jo nu, kad viņu redzu, man viņa žēl.
Sems vērās uz saimnieku, kas itin kā sarunājās ar kādu, kura te nemaz nebija. Gollums paslēja galvu.
— Jā gan, nabaga plunduriss mēs essam, dārgumiņ, — viņš ieķilkstējās. — Nabaga, nabaga! Hobiti mūs nenomaitāss vis, labiņie hobiti.
— Nē, nenomaitāsim, — I: rodo atsaucās. — Bet ari vaļā tevi nelaidīsim. Tu esi ļaunuma un negantību piezīdies, Gollum. Nāksi mums līdzi, un viss. Lai varam tevi paturēt acis. Taču tev nāksies mums palīdzēt, cik jaudāsi. Pakalpojums pret pakalpojumu.
— Jā gan, jā gan, — Gollums izgrūda, uzsliedamies sēdus. — Jaukie hobitlšši! Iesimss viņiem līdzi. Uziesimss tumsā drošas taciņas, uziesimss gan. Un kurpu viņi dodas, kur zemīte tik cieta un salta, ko? Kurpu, ko, mēs prātojamss? — Gollums viņus uzlūkoja, un bālganajās, blisīgajās ačelēs vienu tikko jaušamu acumirkli uzzibsnīja viltība un dedzība.
Sems viņam uzmeta drumu skatienu un sakoda zobus, bet itin kā nojauta, ka saimnieks ir savādā prātā un strīdēties nav vērts. Tomēr Frodo atbilde viņu pārsteidza tik un tā.
Cieši ielūkojies Golluma izvairīgajās ačelēs, Frodo klusi un stingri noteica: — Tu to zini vai ari it labi nojaut, Smeagol. Mēs, protams, ejam uz Mordoru. Un tu, cik noprotu, ceļu turp zini.
— Uhhh, ssss! — Gollums aizšāva ausim priekšā plaukstas, it kā tik atklāta runāšana un klaja vārdu piesaukšana viņam darītu sāpes. — Mēs nojautāmss, nojautāmss, — viņš iečukstējās, — un mēs negribam, lai viņi turpu iet, vai tā? Nē, dārgumiņ, ne jau jaukie hobitlšši. Pīššļi, pīššļi un putekļi, un sslāpes tur ir, un bedress, bedress, bedress, un orki, tūkstošiem orkššu. Lai jaukie hobitišši neiet uz… sss… turieni.
—Tātad tu tur esi bijis? — Frodo neatlaidās. — Un atkal tevi turpu kas velk gribot negribot? Tā?
— Jā, jā. Nē! — Gollums iebrēcās. — Tikai reizīti, reiziti tā izgadījās, vai ne tā, dārgumiņ? Jā, nejaušši. Bet atpakaļ mēs turpu neiesim, nē, nē! — Tad viņa balss un valoda piepeši pārvērtās, rīklē aiztrūka elsas, un viņš ierunājās, tikai itin kā citu kādu uzrunādams: — Liec mani mierā, golluml Ssāp. Ui, manas nabaga rociņas, golluml Ess, mēss, ess negribu atpakaļ. Nevaru to atrasst. Essmu paguris. Ess, mēss nejaudājam to atrasst, gollum, gollum, nē, it nekur. Viņi neguļ ne bridi. Rūķi, cilvēki un elfi — briesmīgie elfi ar degoššām acīm. Nevaru atrasst. Uiii! — Pietrūcies kājās, viņš sažņaudza izdēdējušos, kaulainos pirkstus un, garo roku izstiepis, pakratīja dūri pret austrumiem. — Nekā! — viņš iekliedzās. — Nejau tevis dēļ. — Tad viņš atkal sabruka. — Gollum, gollum, — viņš iečinkstējās, seju zemē iespiedis. — Ncs- skaties! Ej projām! Ej gulēt!
—Pēc tavas pavēles, Smeagol, viņš nedz projām ies, nedz gulēt liksies, — Frodo sacīja. — Bet, ja no tiesas gribi no viņa vaļā tikt, tev jānāk man palīgos. Un, bīstos, tas nozīmē, ka mums jāmeklē ceļš, kurš pie viņa ved. Lidz galam tev nav jāiet — ne tālāk kā līdz viņa zernes vārtiem.
Gollums atkal uzrāvās sēdus un uzlūkoja viņu, acis piemiedzis. — Tur jau viņšš tup, — viņš ietarkšķējās. — Nekusst ne no vietas. Orki aizvedīs. Upes austrumkrastā orki čum un mudž. Smeagolam neprassi. Nabaga, nabaga Smeagols, tik sen jau apkārt klīsst. Dārgumiņš viņam atņemts, un nu viņš maldāss.
— Kazi, to atkal atradīsim, ja nāksi mums līdzi, — Frodo ieteicās.
— Nē, nē, nemūžam! Viņš dārgumiņu pazaudējiss, — Gollums nosūkstījās.
— Celies! — Frodo pavēlēja.
Gollums pieslējās kājās, ar muguru pret klinti balstīdamies.
— Tagad tā! — Frodo turpināja. — Vai zini uziet vieglāku ceļu — vienalga, pa dienu vai pa nakti? Esam noguruši, bet, ja tev labāk patīk pa nakti iet, dosimies tālāk vel šonakt.
— Gaismekļi mumssim actiņās kož, kož gan, — Gollums ieķilkstējās. — Nejau tūliņ, kad Bālgimis lūr, vēl ne. Drīz tas aiz kalniem aizmukss, jā. Vispirms drussku atpūššas jaukie hobitlšši!
—Tad sēdies, — Frodo lika, — un nekusties ne no vietas!
Hobiti nosēdās viņam līdzās katrs sava pusē, ar mugurām atslējušies pret klints sienu un kājas pūtinādami. Vārdi te bija lieki — abi tāpat zināja, ka acis pievērt nedrīkst ne bridi. Mēness palēnām slidēja lejup. No kalniem nostiepās garas ēnas, un priekša viss ietinās melnā tumsā. Zvaigznes debesis iedegās treknas un spožas. Neviens no viņiem ij nekustējās. Gollums tupēja, zodu uz ceļgaliem atslējis, plakanās plaukstas un pēdas pie zemes piespiedis un acis aizvēris, taču šķita modrs un sasprindzis, it kā pārdomās iestidzis vai vērīgi ausīdamies.
Frodo pašķielēja uz Semu. Abu skatieni sastapās, un viņi sapratās. Hobiti atslābināja locekļus, ar pakausi atslējās pret klinti, un acis viņiem itin kā aizkrita. Drīz atskanēja klusa, rimta šņā- kuļošana. Gollumam rokas druscītiņ noraustījās. Tikko jaušami viņa galva pagriezās pa labi, tad pa kreisi, vispirms šaurā sprau- dziņā pavērās viena, tad otra acs. Hobiti nekustējās.
Piepeši, pat kājās nepieceldamies, Gollums negaidīti sprigani un žigli aizlēca tumsā gluži kā tāds sienāzis vai varde. Bet Frodo un Sems tieši to bija gaidījuši. Gollums pēc piezemēšanās vēl nebija paspēris ne divus soļus, kad Sems viņu jau bija saķēris. Frodo piesteidzies sagrāba bēgli aiz kājas un nogāza gar zemi.
—Te atkal aukla varētu noderēt, Sem. — viņš ieteicās.
Sems sadabūja auklu. — Un kurp tad bijāt nodomājis sperties, kur zemīte tik cieta un salta, Golluma kungs? — viņš norūca. — Kurpu, mēs prātojamss, ai, kā prātojamss. Uziet kādus orku drauģeļus, lieku galvu ķīlā. Nešpetnais nodevīgais rāpulis! Šito aukliņu tev būtu īsti reizē ap kaklu apmest un cilpiņu savilkt tā ciešāk.
Gollums gulēja pavisam mierīgs, spirināties vairs nelūkodams. Semam viņš neko neatbildēja, tikai uzmeta mudīgu, indīgu skatu.
— Tagad mums vajag vien pielūkot, lai viņš neaizlaižas lapās, — Frodo sacija. — Iet viņam nāksies pašam, tālab nav vērts sasiet kājas… un rokas, jo tās viņš tikpat liek lietā. Apmet vienu galu ap potīti un otru turi ciet.
Stāvēdams Gollumam līdzās, viņš noraudzījās, kā Sems aizmet mezglus. Iznākums pārsteidza viņus abus. Gollums ņēmās brēkt: spalgi, griezīgi — tā, ka vai ausis plīsa pušu. Visvisādi izlocīdamies, viņš raudzīja ar zobiem tikt līdz auklai un to pārgrauzt pušu, brēkt nemitēdamies ne uz brīdi.
Pēdīgi Frodo noprata, ka Gollumam patiesi sāp, tikai ne jau tamdēļ, ka mezgls būtu savilkts pārlieku cieši. Mezglu pārbaudījis, viņš atklāja, ka tas ir visai vaļigs — varbūt pat par daudz vaļīgs. Sems vārdos bija bargāks nekā darbos: — Kas ir? Ja reiz grasies mukt, esi sasienams — ko citu? Bet tev pāri nodarīt mums nav ne prātā.
— Ssāp, mumssim ssāp, — Gollums nošņāca. — Ssaldē, kožž! Elfi to sapinuši, nolādētie! Ssliktie hobiti, cieta sirdss! Talab gri- bējāmss mukt, nūja, dārgumiņ. Jau nopratām, ka hobitiem cieta sirdss. Ciemojass, kur elfi, negantie elfi, kam aciss deg. Rauj to nosst! Ssāp.
— Nu nē, nost vis neraušu, — Frodo noteica. — Ja vien… — Viņš bridi apdomājās. — Ja vien tu nesoli kaut ko, uz ko varu paļauties.
— Mēs zvērēsimss darīt, ko viņš grib, jā, jā, — Gollums attrauca, aizvien vēl locīdamies un gramstīdamies gar potīti. — Ssāp.
— Zvērēsi?
—Smeagols, — Gollums piepeši skaidri ierunājās, acis ieplētis un uzlūkodams Frodo ar savādi degošu skatu, — Smeagols zvērēs pie dārgumiņa.
Frodo izslējās, un Sems atkal iztrūkās, dzirdēdams, ko viņš teica un cik stingri. — Pie dārgumiņa? Kā tu iedrošinies? — Frodo izsaucās. — Padomā!
Gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važās kaļ.
Vai tu solīsies, pie kā tāda zvērēdams, Smeagol? Tādu zvērestu tu nelauzīsi. Tikai tas ir vēl nodevīgāks par tevi pašu. Sargies, lai tavi vārdi netop sagrozīti!
Gollums sarāvās čokurā. — Pie dārgumiņa, pie dārgumiņa, — viņš tiepās.
— Un ko tādu tu zvērēsi? — Frodo noprasīja.
— Gaužām labiņam būt, — Gollums novilka. Tad, pierāpies Frodo pie kājām, viņš nostiepās garšļaukus, aiztrūkušā balsī čukstēdams un viscaur trīcēdams, it kā vārdi iesveltu bailes ikkatrā miesas šūniņā: — Smeagols zvērēs nemūžam, nemūžam neļaut, lai Viņš to dabū. Nemūžam! Smeagols paglabās. Tikai viņam jāzvēr pie dārgumiņa.
—Nē! Tā vis nebūs, — Frodo noteica, noraudzidamies uz viņu bargi, tomēr ar žēlumu. — Tu tikai kāro tam skatu uzmest un pieskarties, ja izgadīsies, lai gan labi zini, ka tas tevi iesvels neprātā. Pie dārgumiņa zvērēt nevar. Zvēri, to vārdā piesaukdams, ja gribi. Jo tu zini, kur tas ir. Jā, to tu zini gan, Smeagol. Tev acu priekšā.
Uz bridi Semam likās, ka saimnieks piepeši izaudzis augumā, bet Gollums sarāvies: liela, barga ēna, varens valdnieks, kurš savu spozmi slēpj apakš pelēka mākoņa, bet viņam pie kājām — smilkstošs šunelis. Tomēr abi bija vienā ziņā asinsbrāļi un nebūt ne svešinieki — viņi spēja ietiekties viens otra domās. Gollums paslējies pielīda Frodo tuvāk, luncinādamies viņam ap ceļgaliem.
— Nost! Nost! — Frodo uzsauca. — Tagad saki, ko solies!
— Mēs solāmiess, jā, solāmiess! — Gollums izgrūda. — Es kalpošu dargumiņa saimniekam. Labs saimnieks, labs Smeagols, gollum, gollum! — Piepeši viņš atkal ieraudajās un kampa ar zobiem pie potītes.
— Atsien auklu, Sem, — Frodo lika.
Sems negribīgi paklausīja. Gollums tūliņ pielēca kājās un ņēmās spriņgot riņķi apkārt kā nopērts krancis, ko saimnieks aiz auss pabužinājis. Kopš tā mirkļa viņš uz laiku pārvērtās. Runādams viņš vairs tā nešņākuļoja un nečinkstēja un pārējos uzrunāja tieši, nevis pļāpādams pats ar sevi. Kolīdz hobiti spēra soli par tuvu vai piepeši sakustējās, viņš aizvien vēl verdziski saguma un rāvās čokurā, tāpat pa gabalu bēga no elfu apmetņiem, tomēr izturējās draudzīgi un tik dedzīgi raudzīja visvisādi izpatikt, ka vai žēl metās. Kad Frodo pajokoja vai tikai viņu vēlīgi uzrunāja, Gollums klukstoši smējās no prieka un izplūda asarās, kolīdz tika nobarts. Sems ar viņu teju nemaz nerunāja ne vienādi, ne otrādi. Viņa aizdomīgums bija tikai audzis augumā, un jaunais Gollums — Smeagols — viņam patika vēl jo mazāk nekā vecais, ja tas vispār bija iespējams.
— Nu tad tā, Gollum, vai kā nu tu būtu dēvējams, — viņš sacīja, — ķeries pie lietas! Mēness, rau, nogājis, un nakts iet uz priekšu. Derētu kustēt.
— Jā, jā, — Gollums piebalsoja, lēkādams kā nesamanlgs. — Iesim nu! No ziemeļgala uz dienvidgalu iet tikai viens ceļš. Es to uzgāju — es pats. Orki tur nestaigā. Orki tādu nezina. Orki Purvājiem pāri nebrien — iet riņķī apkārt jūdzēm tālu. Laime gan, ka te nācāt. Laime gan, ka Smeagolu uzgājāt, jānudien. Smeagols aizvedīs!
Paspēris pāris soļu, viņš kāri pavērās atpakaļ kā suns, kurš vedina uz pastaigu saimnieku. — Paga, paga, Gollum! — Sems izsaucās. — Nedomā jozt tālu uz priekšu! Es tev mīšu uz papēžiem ar aukliņu rokā.
— Nē, nē! — Gollums atsaucās. — Smeagols solījies.
Dziļā naktī skadru, spožu zvaigžņu gaismā viņi devās ceļā. Kādu laiku Gollums viņus veda atpakaļ uz ziemeļiem pa to pašu ceļu, ko viņi bija šurp mērojuši, bet tad nogriezās pa labi, atstādams aiz muguras stāvo Emonmuīlu krauju, un pa akmeņaino nogāzi metās lejup uz plašo dumbrāju. Atri un klusi viņi ienira tumsā. Līdzenajā klaidā, kas viņus šķīra no Mordoras vārtiem, valdīja melns klusums.