Gollums kustējās žigli, galvu uz priekšu paslējis, kaklu izstiepis un nereti kņūpus uz visām četrām cilpodams. Frodo un Semam nenācās viegli viņam līdzi turēt, bet domu ņemt kājas pār pleciem Gollums itin kā bija metis pie malas, un, kolīdz tie abi atpalika, viņš atskatījies apstājās un pagaidīja. Pēc laiciņa viņi bija nonākuši pie tas pašas šaurās aizas, kura pirmiņ bija ceļu aizšķērsojusi, tikai nu jau labu-gabalu nostāk no kalniem.
— Areče! — Gollums iesaucās. — Tur pa leju taciņa iet, jā. Nu mēs turpu, turpu — un laukā, redz, tur. —'Viņš novēcināja uz dienvidaustrumiem, uz purvāju pusi. Nāsīs iesitās slīkšņas dvaka, smaga un smirdīga pat dzestrajā nakts gaisā.
Gollums ņēmās skraidelēt šurpu turpu gar aizas krauju un pēdīgi nosaucās. — Te! Mēs te varam lejā tikt. Smeagols te reiz jau gājis — teitan es spruku, no orkiem slēpdamies.
Viņš laidas pirmais, un hobiti Gollumam nopakaļ rāpās lejup, kur bija tik tumšs, ka vai acī dur. Kāpiens nebija grūts, jo te plaisa stiepās vien pēdas piecpadsmit dziļumā un ne vairāk kā duci platumā. Pašā dibena urdzēja ūdens — aiza bija gultne vienai no neskaitāmajām sīkupitēm, kas, lejup no kalniem skriedamas, baroja slīkšņas stāvošos ezerus un muklājus. Pacirties pa labi — vairāk vai mazāk uz dienvidiem —, Gollums, pēdas plun- činādams, aizmetās lejup pa seklo, oļaino strautu. Ūdentiņš viņam itin kā sagādāja varenu labpatiku, un viņš zem deguna gurguļodams smējās, reizumis pat uzraudams tadu kā čērkstošu dziesmu.
—Klintis cietas, aukstas Mumsim saldē plaukstas, sakož pēdiņas.
—Akmeņi un prauli
Dēd kā pliki kauli — gaļiņas nemaz.
Bet, kur ūdens skrien
Slapjš un vēss mūždien,
Veldze ķepiņām!
Nu tik kārojas…
— Ha-hā! Ko tadu mumsim kārojas? — viņš nogrudzināja, iesāņus pašķielēdams uz hobitiem. — Mēs pateiksim, — viņš no- čērkstēja. — Viņš jau sen, sen to atskārta, Tuntaks noprata. — Gollumam acis iegailējās, un Sems, pamanījis tās paspīdam tumsā, nepavisam nejutās omulīgi.
—Bez elpas, tomēr nemiris,
—Kaut ledusauksts kā nelaiķis;
—Bez mitas dzer, kaut negribas;
—Spožs bruņutērps bez šķindoņas.
—Kur sausa zeme — slāps,
Kur sala — augšā kāps,
Jo domās kalnu esam,
Bet strūklaciņu — nesam
šurp malkiem gaisa svaiga.
Tik gludena un maiga!
To jauko mīlīti!
Tik dikti karotu
Mēs nogrābt zivīti Tik gardu, sulīgu!
Šie vārdi Semu tikai aizvien ciešāk uzvedināja uz domam, ar ko viņš nokāvās jau no brīža, kad noprata, ka saimnieks ņems Gollumu pavadoņos, — ko uz zoba likt? Viņam nebija ne prātā, ka ari saimnieks par to varētu būt aizdomājies, taču Gollums laikam bija gan. Nudien, diez kā Gollums bija pamanījies uzturēt dzīvību kaulos, viens pats apkārt blandīdamies? "Necik labi gan šim nav vedies," Sems nosprieda. "Kauli un āda vien. Tā vien skaties — pie zivites netiks, ij hobita galiņu nesmādēs, lieku galvu ķīlā. Kā iesnaudīsimies, cauri būs. Nu nē, lika pagaidīt — Sems Ekušeks pieraudzīs."
Pa līkumoto, tumšo aizu viņi brida sazin cik ilgi — vismaz tā likās Frodo un Semam, kam kājas vairs negribēja klausīt. Pagriezusies uz rītiem, aiza tapa platāka un pamazām arī aizvien seklāka. Pēdīgi debesīs parādījās palss rītausmas svīdums. Gollums, tā vien šķita, nebija noguris itin nemaz, tomēr beidzot viņš pa- blenza augšup un apstājās.
— Diena nāk, — viņš čukstus izgrūda, itin kā dienai butu ausis un tā spētu kuru katru brīdi viņam virsū klupt. — Smeagols paliks tepat — es palikšu tepat, un Dzeltengīmis mani neredzēs.
— Mēs gan labprāt saulīti redzētu, — Frodo ieteicās, — bet lai iet — paliksim tepat ari mēs. Tik un tā esam pārlieku noguruši, lai jau tūliņ kātotu tālāk.
—Par Dzeltengīmi priecāties nav gudri, — Gollums aizrādīja. — Tam nodevīga daba. Jauki, prātigi hobiti paliek, kur Smeagols. Orki un nejaucēni visriņķī. Tālu redz. Hobiti paliek, kur es, un nobēdzinās!
Visi tris nometās atelsties pie aizas klints sienas. Tagad tā slējās vien krietna vīra augstumā, un klints pakāji klāja līdzenas apžuvuša akmens plātnes — strauts urdza gar viņu pusi, kur pamats bija zemāks. Frodo un Sems nosēdās uz vienas plātnes, muguru pūtinādami. Gollums šļakstinādamies šņakarējās pa strautu.
— Drusku jāieēd, — Frodo sacija. — Vai esi izsalcis, Smeagol? Pašiem mums tikai tāds mazumiņš, bet dalīsimies, kā nu spēdami.
Vārds "izsalcis" Golluma blāvajiem redzokļiem lika iegailē- ties zaļās ugunīs, un izkāmējušajā, novārgušajā ģīmī tie itin kā izvelbās uz āru vēl vairāk nekā parasti. Uz brīdi viņš atkal ņēmās gurguļot pa vecam — Golluma vizē. — Mēs essam izssalkuši, jā, izssalkuši essam, dārgumiņ, — viņš šņāca. — Kass viņiem tur ēdamss? Gardass zivitess? — Starp asajiem, dzeltenajiem zobiem izšāvās mēle, aplaizīdama bālās lupas.
— Nē, zivju gan mums nav, — Frodo atteica. — Vien šis te… — Viņš pacēla lembas gabaliņu. — Un ūdens, ja tas te maz dzerams.
— Jā, jā, labss ūdentiņšš, — Gollums apstiprināja. — Dzerssim, dzerssim, kamēr ir! Bet kass viņiem tur, dārgumiņ? Kraukššķi- nāms? Gardss?
Nolauzis gabaliņu cepuma, Frodo to viņam pasniedza, uzlicis uz mellorna lapas. Gollums pa gabalu paostīja lapu, un ģīmis viņam acumirklī pārvērtas — to izķēmoja riebums un pirmītējā ļaunīguma atblazma. — Smeagols saož! — viņš iebrēcās. — Lapas no elfu zemes, vēēē. Srnird. Viņš rāpās tādos kokos un nejaudāja smirdoņu no rociņām noberzt, no savām jaukajām rociņām! — Nosviedis lapu, viņš nolauza lembai stūrīti un, to paskribinājis, tūliņ izspļāva, neganti kāsēdams.
— Aā! Nē! — viņš šķendējās. — Nabaga Smeagolam gribat rīklīti aizsprūdīt. Pīšļi un putekļi — tādus viņš nevar ēst. Viņam jāmirst badā. Bet Smeagolam par to nekas. Labi hobitīši! Smeagols solījies. Viņš badosies. Hobitu ēsmu viņš nevar ēst. Viņš badosies. Nabaga vājiņais Smeagols!
— Piedod, — Frodo sacija, — bet laikam nevarēšu tev nekādi līdzēt. Manuprāt, šī ēdmaņa tev nāktu par labu, ja vien tu pacen- stos. Bet, kazi, nekas neizdotos ar visu cenšanos — vismaz ne pagaidām.
Hobiti zelēja lembas klusēdami. Sems nosprieda, ka tagad tās sazin kālab garšo krietni vien labāk nekā pēdējā laikā — Golluma izdarības viņam lika cepumiņus itin kā no jauna izbaudīt. Bet no omulības nebija ne smakas. Gollums ar skatu pavadīja katru kumosiņu gluži kā suns, kurš gaidīdams aptupies līdzās saimniekam, kamēr tas pusdieno. Tikai tad, kad viņi ar ieturēšanos bija galā un gatavojās likties atpūsties, Gollums, jādomā, beidzot noticēja, ka hobiti nav nobēdzinājuši nekādus citus kārumus, kas arīdzan viņam būtu dabūjami. Pavilcies maliņā un aptupies pāris soļus atstatu, viņš drusku pašņaukājās.
— Klau! — Sems čukstus uzrunāja Frodo, tomēr ne pārāk klusiņām — viņam nudien bija viens pīpis, vai Gollums dzird vai nē. — Mums maķenīt jānosnaužas, tik ne jau abiem reizē, kad, šeku, tepatiņ ir tas badīgais nejaucēns, lai solijies vai nesolījies. Kad es jums saku, lai viņš Smeagols vai Gollums, vienā rāvienā vis kažoku uz otru pusi nepārmetis. Jūs, Frodo kungs, liecieties uz auss, un es jūs uzraušu kājās, kad acis vairs nejaudāšu vaļā noturēt. Tad otrādi un atkaliņ tāpat, kamēr šis bez valga klimst.
—Varbūt tev taisnība, Sem, — Frodo balsī atteica. — Pārgrozījies viņš ir gan, tikai, tieši kā un cik pamatigi, es vēl nezinu spriest. Tomēr, no tiesas runājot, diez vai te ir ko baiļoties — pagaidām. Bet sargā, ja gribi. Dod man stundiņas divas, ne vairāk, tad uzbungā.
Frodo bija tik gaužām pārguris, ka galva viņam nosliga uz krūtīm, un, tikko paguvis izteikt pēdējo vārdu, viņš jau gulēja ciešā miegā. Gollums rādījās visas bailes metis pie malas. Saritinājies līkumiņā, viņš mudīgi iesnaudās, itin kā ne par ko ne zinis nelikdamies. Dvaša, klusi šņakuļodama, spiedās caur sakostajiem zobiem, taču pats viņš gulēja nekustīgs kā akmens. Pēc brītiņa, baiļodamies, ka pašam acis aizkritīs, klausoties, kā tie abi šņāc, Sems piecēlās un vieglītēm iebikstīja Gollumam sānos. Pirksti šim izstiepās un noraustijās, bet viņš pats palika mierīgi guļam. Pieliecies Sems iečukstēja viņam ausi: "Zzzivlte!" Bet nekā — Gollums ne ausi nepakustināja un pat dvašu vilka tikpat rimti kā iepriekš.
Sems paieskāja pakausi. — Laikam nudien piemidzis, — viņš nomurmināja. — Un, būtu es pēc Golluma līdzības taisīts, viņš tā ari paliktu guļam uz mūžīgiem laikiem. — Atvairījis pagalam uzmācīgo domu par zobenu un auklu, viņš pagājās tālāk un nosēdās blakus saimniekam.
Kad Sems uztrūkās, debesis virs galvas plājās blāvas — nevis gaišākas, bet tumšākas nekā pirmiņ, kad viņi bija brokastojuši. Viņš pielēca kājās. Ari tālab, ka nupat mundrums jautās kaulos un vēders atkal ēst prasīja, viņš atskārta, ka nokrācis visu gaišo dienu — vismaz stundas deviņas no vietas. Frodo vēl aizvien gulēja ciešā miegā, nu uz sāna izstiepies. No Golluma nebija ne miņas. Semam prātā atausa visvisādi šaustīgi vārdi, smelti no Tētiņa apjomigā bārienu pūra, un tad viņš iedomājās, ka saimniekam bijusi taisnība — patlaban īsti nebija no kā sargāties. Katrā ziņā viņi abi bija pie dzīvības un nebūt ne nožņaugti.
—Nabaga pintiķis! — viņš novilka pat itin kā ar nožēlu. — Kur, diez, šis tagadiņ aizdevies?
— Tālu nē, tālu nē! — atskanēja balss kaut kur no augšas. Pavēries turp, Sems pret novakara debesim ieraudzīja melnējām Golluma prāvo galvu ar atkarenajām ausim.
—Ei, ko tu tur dari? — Sems iesaucās, tūliņ no jauna iesvēlies aizdomās.
— Smeagols badā, — Gollums atteica. — Drīz būs atpakaļ.
—Tūdaļ nāc atpakaļ! — Sems nokliedza. — Ei! Nāc šurp! — Bet Gollums jau bija izčibējis.
Sema saucieni uzrāva no miega Frodo — viņš pietrūkās sēdus, acis berzēdams. — Sveiki visapkārt! — Frodo ierunājās. — Vai kāda ķibele? Kas tagad par stundu?
— Nezinu, — Sems atzinās. — Rādās, saule jau nogājusi. Un šis sazin kur aizsperies. Saka — badā esot.
— Paliec nu mierā! — Frodo noteica. — Tur nekas nav līdzams. Bet viņš atgriezīsies — gan redzēsi. Solijums, mazākais, kādu bridi bUs turams. Un savu dārgumiņu viņš tik un tā nepametīs.
Visu līdz galam Frodo noprata tikai tad, kad atskārta, ka viņi bija saldi nogulējuši sazin cik stundu, kamēr turpat līdzās bija dzīvojies Gollums — turklāt tāds, kurš gaužām izbadējies un uz brīvām kājām. — Lai nu paliek tavs Tētiņš ar visu šķendēšanos, — viņš noteica. — Tu jau biji galīgi pārmocījies, un beigās jau labi vien iznāca — nu mēs abi esam atpūtušies. Un priekšā mums grūts ceļš — nelāgāku grūti pat iedomāties.
— Es par to ēdmaņu, — Sems ierunājās. — Cik drīz mēs ar to padarīšanu varētu galā tikt? Un, kad tas būs nodarīts, ko pēcāk iesāksim? Ceļamaizite, rau, jus uz kājām tur tā, ka atliek vien no brīnumiem rokas plātīt, lai gan māgu ar tādām, kā nākas, nepie- bāzisi, kā sacīt jāsaka, — nav man kaut kā tādas jušanas, kaut beķeriem — visu cieņu. Bet ik dienu kāda druska šā vai tā ap- ēdama, un klāt nekas neaug. Es lēšu, varam novilkt nedēļas tris un ari tad, jostas cieši savilkuši un zobus vadzi kārdami, to lieciet vērā. Pagaidām esam drusku par daudz šķiedušies.
— Es nezinu, cik laika vajadzēs, lai tiktu līdz… līdz galam, —
Frodo atteica. — Kalnos noklīdām, nejēdzīgi aizkavēdamies. Bet, Semius Ekušek, manu mīļo hobit… Nudien, manu visumīļo hobit Sem, visu draugu draugs, diez vai mums der nokauties ar domām par to, kas būs pēcāk. Ar to padarīšanu gala tikt, kā tu saki, — vai maz ir kāda cerība, ka mums tas var izdoties? Un, ja tomēr, kas zina, ar ko tas beigsies? Ja Lielvaras gredzens iekrīt liesmās, bet mēs turpat blakus stāvam? Es tev prasu, Sem, vai varētu būt tā, ka mums vēl maizīte bUs vajadzīga? Manuprāt, nē. Labi ja spēsim aizvilkt savas miesas līdz Likteņkalnam, nekam vairāk jau nu spēka neatliks. Kazi, nepietiks ij tam pašam, kā es nule sāku manīt.
Sems klusēdams pamāja. Saņēmis saimnieka roku, viņš noliecās tai pāri — nenoskūpstīja, tikai uzbirdināja pāris asaru. Tad viņš novērsās, pārvilka ar piedurkni pār degunu, piecēlās un ņēmās staigāt šurpu turpu, raudzīdams pasvilpot un pa starpām izgrūzdams: — Kur tas sasodītais pintiķis?
īstenībā neaizritēja necik ilgs laiks, kad Gollums atgriezās, taču pārradās viņš tik klusiņām, ka hobiti viņu nakam nemaz nedzirdēja un ieraudzīja tikai tad, kad viņš jau stāvēja turpat acu priekšā. Pirksti un gimis viņam bija nošķiesti ar melnām dūņām. Vēl īsti muti neizēdis, viņš tecināja slienas pār zodu. Ko viņš tādu zelēja, hobiti neprasīja un pat domāt negribēja.
"Tārpus vai vabules, vai kādus glumekļus no akačiem izķeksējis," — Sems nosprieda. "Brr! Razbainieks tāds, nabaga pintiķis!"
Gollums nebilda ne vārda, iekams no strauta nebija kārtīgi padzēries un nomazgājies. Tad viņš laizīdamies piegāja hobitiem klāt. — Tagad labāk, — viņš paziņoja. — Esam atpūtinājušies? Esam gatavi soļot tālāk? Jauki hobitiši, skaisti guļ. Tagad ticam Smeagolam? Labi, gaužām, gaužām labi.
Gājiena nākamais cēliens no iepriekšējā daudz neatšķīrās. Jo tālāk, jo aiza tapa seklāka un tās grīda — aizvien lēzenāka. Akmeņu zem kājām vairs nebija tik daudz, pamats kļuva mīkstāks, un kraujas abās pusēs saruka par nolaideniem krastiem. Ceļš aizvijās liču loču. Nakts jau teju bija galā, bet nu mēnesim un zvaigznēm priekšā aizvilkās mākoņi, un par tuvīno ritu vēstīja vien vārs, palss svīdums, kas palēnām pieņēmās spēkā.
Saltā pirmsausmas stundā viņi nonāca vietā, kur strautiņš beidzās. Krasti pārvērtās par ķērpjiem noaugušiem ciņiem. Pārmeties pāri pēdējai izdēdējušas klints dzegai, strauts burzgu- ļodams iesūcās rāvainā dūksti un pagaisa. Šalkoja un čabēja izkaltuši meldri, lai gan gaisā nebija ne vēja pūsmiņas.
Abās pusēs un priekšā plājās nepārredzami dumbrāji un muklāji, blāvajā mijkrēsli aizstiepdamies uz dienvidiem un rītiem. No melniem, dvakojošiem akačiem virmodama cēlās migla. Smirdīgie izgarojumi bezvējā turējās turpat pie zemes un rāva elpu ciet. Pie pamales, tagad teju tieši dienvidos, kā melns izpluinitu mākoņu blāķis vidēja Mordoras klints sienas, sliedamās pāri briesmu pilnas miglas jūras ūdeņiem.
Nu hobiti bija iekrituši Gollumam nagos ar visu galvu. Tādā vājā gaismiņā neviens no abiem nedz zināja, nedz varēja nojaust, ka īstenībā viņi stāv turpat pie purvāja ziemeļu robežas un viss garais ceļš, kas tam pāri uz dienvidiem mērojams, vēl tikai priekšā. Būtu viņi šo apkaimi pazinuši, kādu gabaliņu būtu pa savām pēdām atpakaļ pagājušies un, kaut ari maķenīt aizkavējušies, uz austrumiem likumu mezdami, pa cietu zemi būtu kātojuši lidz Dagorladas tīrelim — senlaiku kaujas laukam Mordoras pievārtē. Tomēr necik cerīgs tāds ceļš nebija. Klinšainajā līdzenumā viņi būtu kā uz delnas, turklāt tam pāri gāja orku un Naidnieka karapulku lielceļi. Tur noslēpties nebūtu līdzējuši pat Loriēnas apmetņi.
— Kā nu iesim, Smeagol? — Frodo ieprasījās. — Vai patiesi jābrien pāri tai derdzīgajai dūkstij?
— Nav spiesta lieta, nepavisam nav spiesta lieta, — Gollums atsaucās. — Ja vien hobitiem nekārojas daudz drīzāk līdz melnajiem kalniem tikt un Viņu sastapt. Drusku atpakaļ ar līkumiņu, — viņš pavēcināja izdēdējušo roku uz. ziemeļaustrumiem, — un līdz Viņa zemes vārtiem aiztecēsit pa cietiem, aukstiem ceļiem. Tur Viņējie pulkiem vien pēc nācējiem lūkosies, no prieka vai gaisā lēkdami, ka varēs tādus pie Viņa aizgādāt taisnā ceļā, tā gan. Turp Viņa acs veras nepagurusi. Tur tā pieķēra Smeagolu. Sen. — Gollums notrīsēja. — Bet pēcāk Smeagols lika actiņas lietā, jā, jā: actiņas, kājiņas un deguntiņu. Zinu citas taciņas. Grūtākas, ne tik taisnas, bet labākas, ja gribam, lai Viņš neredz. Smeagols rādīs ceļu! Viņš zina, kā aizvest jūs pāri purvam, cauri miglai — jaukai, biezai migliņai. Iesit Smeagolam pakaļ un gaužām piesargāsities, varēsiet tikt tālu, visai tālu, iekams Viņš jus noķers, jā, varbūt.
Tikmēr bija atausis kluss un nomācies rīts, un purva izgarojumi bezvējā gūlās smagos blāķos. Zemajiem mākoņiem cauri netika neviens saules stariņš, un Gollums vai dega nepacietībā tālāk doties uz karstām pēdām. Tāpēc, tikai drusciņ atvilkuši elpu, viņi atkal cēlās kājās un driz ienira krēslainā klusumā, skatam pazaudējuši gan kalnus, no kuriem bija lejā nokāpuši, gan tos, līdz kuriem lūkoja tikt. Visi virzījās nesteidzīgi, cits cita pēdās: Gollums, tad Sems un Frodo.
Frodo no visiem trim šķita visvairāk zaudējis spēkus, un, kaut ari abi pārējie kātoja lēnām, viņš bieži atpalika. Drīz hobiti atklāja, ka vienlaidu slīkšņa, kāda tā bija rādījusies pa gabalu, īstenībā ir nebeidzams ezeriņu, staignu dūksnāju un līkumotu, vārgulīgu tērclšu tīklojums. Acīgs un prasmīgs gājējs tur varēja uziet izbrienamu taciņu. Gollumam netrūka šādas izmaņas, un tā it visa bija lietā liekama. Garo kaklu izstiepis, viņš nemitīgi grozīja galvu uz visām pusēm, ošņādamies un zem deguna sazin ko murminādams. Reizumis viņš pacēla roku, vēlēdams hobitiem apstāties, bet pats, četrrāpus nometies, palīda uz priekšu, pamatu ar roku vai kāju pirkstiem iztaustīdams vai tikai ieklausīdamies, ausi pie zemes piespiedis.
Gājiens bija drūms un nogurdinošs. Šajā pamestajā apvidū vēl pilnā sparā valdīja stindzinošs ziemas aukstums. Zaļuma nekāda, ja nu vienīgi putas un pelēcīgās ūdenszāles, ar ko bija pārvilkušies stāvošie, melni eļļainie ūdeņi. Nokaltušas zāles kušķi un trūdoši meldri miglā vīdēja kā noskrandušas sen aizmirstu vasaru ēnas.
Dienai austot, apkārt kļuva mazliet gaišāks, un migla pacēlās augstāk, nu maķenit plānāka un caurredzamāka. Augstu pāri smirdoņai un izgarojumiem savā skaidrajā pasaulē ar virmojošu mākoņu grīdu spīdēja zelta saule, bet no lejas tā izskatījās vien pēc gaistoša, aizmiglota, nespodra rēga, kurš liedzās dot ij gaismu, ij siltumu. Bet Gollums viebās un miedzās, pat tādu tikko atpazīstamu saules līdzinieci ieraudzījis, tālāk iet atteicās, un viņi nometās atpūsties, kā sīki, vajāti Zvēriņi ierāvušies plaša, sabrū- nējuša meldrāja malā. Valdīja kapa klusums, vien tikko saklausāmi trīsēja tukšās skaras, un vieglās, netveramās vēsmiņās čabēja aplūzuši zāles stiebri.
— Neviena paša putniņa! — Sems sērīgi bilda.
— Nē, nē, putnīšu nav, — Gollums piebalsoja. — Jauki put- nīši! — Viņš pārlaida mēli pār zobiem. — Putnīšu te nav. Čūššļi ir, tārpīšši, kass vēl ne — akačos. Lērumiem, lērumiem vissādu ne- jaucību. Putnīšu nav, — viņš skumji novilka. Sems uzmeta viņam riebuma pilnu skatu.
Tā aizritēja trešā diena, kopš viņi mēroja ceļu kopā ar Gol- lumu. Iekams novakara ēnas kur gaišākās zemēs bija izstiepušās garas, viņi atkal devās tālāk, arvien uz priekšu, atelpai ļaudamies vien īsu mirkli. Apstājās viņi ne tik daudz tamdēļ, lai atpūstos, bet drīzāk — lai Gollumam palīdzētu, jo tagad pat viņš soļus lika pārmēru uzmanīgi un reizumis ceļu uz bridi pazaudēja. Nupat viņi bija nonākuši pašā Miroņu purvāju sirdi, un tā bija nelāga vieta.
Viņi virzījās pagalam gausi, pamatu zem kājām izlūkodami, turedamies Gollumam cieši aiz muguras un vērīgi raudzīdamies, lai ik soli liktu turpat, kur viņš. Dūksnājs tapa staignāks, piesmir- dušie akači izpletās plaši, un to krastos aizvien grūtāk bija uziet stingrāku vietu, kur ar kāju atsperties, neiegrimstot žļurkstošā zampā. Laime, ka visi trīs bija miesās paknapi, citādi diez vai kāds no viņiem būtu tur cauri izbridis.
Apkārt jau bija savilkusies melna nakts — pat gaiss šķita samelnējis un tapis elpošanai nederīgs. Kad paspīdēja gaismiņas, Sems izberzēja acis, nospriedis, ka galvā kaut kas sagriezies. Pirmo viņš pamanīja ar kreisās acs kaktiņu — tādu blāvu mirdzumu, kas tūliņ nodzisa. Bet drīz ieplaiksnījās vēl citas — daža kā nespodra dūmakas vērpetīte, cita kā lēni līgana neredzamas sveces miglaina liesmiņa: te šur, te tur tās uzvilnīja kā acīm nesaskatāmu roku purināti spokaini nēzdodziņi. Taču ne Frodo, ne Gollums nebilda ne vārda.
Pēdīgi Sems vairs nespēja nociesties. — Kas te ir, Gollum? — viņš čukstus noprasīja. — Kas tie par uguņiem? Nu jau visriņķī. Gūsta mūs, vai? Kas tie tādi?
Gollums pacēla galvu. Turpat pie kājām viņam plājās melna dzelme, un viņš, četrrāpus nometies, izčamdīja zemi, īsti nezinādams, kur tālāk soli spert. — Jā, visriņķī, — viņš čukstus atsaucās. — Viltīgāss gaissmiņass. Miroņu svecess, jā, jā. Neliecies zinis! Neskaties! Klāt neej! Kur saimnieks?
Sems atskatījies atskārta, ka Frodo atkal palicis iepakaļ. Nebija pat samanāms. Viņš paspēra pāris soļus tumsā, neiedrošinādamies nedz tālāk iet, nedz balsī saukt — vien apslāpētā čuk- stienā. Piepeši viņš atdūrās pret Frodo, kas stāvēja, domās iegrimis un blāvajās gaismiņās nolūkodamies. Rokas viņam stingi karājas gar sāniem, no pirkstiem lejup pilēja rāva un dUņas.
— Nāciet nu, Frodo kungs! — Sems noteica. — Nevajag skatīties! Gollums saka — nedrīkst. Labāk pieraudzīsim, ka neatpa- liekam, lai tiekam laukā no šitenā čūkslāja, cik driz vien jaudājam… Ja iespēsim!
— Labs ir, — Frodo atsaucās, it kā no sapņa atmodināts. — Jau nāku. Uz priekšu!
Pagriezies uz iešanu, Sems steigā paklupa, aizķēries aiz kādas satrunējušas saknes vai zāles cera. Krizdams viņš ar visu svaru atslējās uz rokām, kas dziļi iestiga staignā zampā, tā ka deguns teju atdūrās pret melna akača spoguli. Atskanēja apslāpēta šņākoņa, izvirda derdzīga smirdoņa, gaismiņas noplaiksnijās, iedaneojās un sagriezās virpuli. Uz bridi ūdens vērtās līdzīgs logam, kurš aizklāts ar nokvēpušu stiklu, un Sems lūkojās tam cauri. Ar joni izrāvis rokas no dūksts, viņš iebrēkdamies atlēca atpakaļ. — Tur, ūdenī, miroņi — skatās, — viņš šausmās izgrūda. — Ar miroņu ģīmjiem!
Gollums nosmējās. — Miroņu purvāji, jā, jā, tā šiem vārdā, — viņš nogrudzināja. — Nevajag uz viņiem skatīties, kad sveces aizdegtas.
— Kas tie tādi? Kas tie tādi ir? — Sems trīcēdams iejautājās, pagriezdamies pret Frodo, kas nu stāvēja viņam aiz muguras.
— Nezinu, — Frodo atsaucās itin kā pa sapņiem. — Bet arī es viņus redzēju. Dzelmē, kad sveces aizdegtas. Viņi guļ visos aka- čos, bālām sejām, dziļi, dziļi apakš melna ūdens. Redzēju sejas — drūmas un ļaunīgas, cildenas un skumjas. Daudzas ir lepnas un apskaidrotas, ar ūdenszālēm sudraba matos. Bet visas smakojošas, satrūdējušas, mirušas. Dveš mironlgu gaismu. — Frodo paslēpa seju rokās. — Kas viņi tādi, es nezinu, bet man likās, ka redzēju cilvēkus un elfus, un viņiem līdzās — orkus.
— Jā, jā, — Gollums piebalsoja. — Visi pagalam, visi sapuvuši. Elfi un cilvēki, un orki. Miroņu purvāji. Sen, sen te bija liela kaušanās, jā, jā, tā Smeagolam tjka stāstits, kad viņš jaunulis bija, kad es biju jaunulis, pirms dārgumiņa. Varena kaušanās. Lieli cilvēki ar gariem zobeniem, un briesmīgi elfi, un orkšši — bļauri. Dienām un mēnešiem ilgi kāvās laukā pie Melnajiem vārtiem. Bet purvāji tikām izplājušies, kapus aprīdami, tikai lavī- damies plešas un plešas.
— Bet tas tak trakoti sen, — Sems iebilda. — Miroņiem, jau kur tas laiks, pienākas sadēdējušiem būt! Kas te — kādi pesteļi, Tumsas zemē izperināti?
— Kas zina? Smeagols nezina, — Gollums atteica. — Aizsniegties nevar, saķert ne tik. Reiz mēs raudzījām, jā, dārgumiņ. Reiz es raudzīju, bet aizsniegties nevar. Varbūt tikai rēgojas — ar acīm klāt tiec, citādi ne. Nekā, dārgumiņ! Visi beigti.
Sems uzmeta viņam aizdomu pilnu skatienu un atkal noclre- binājās, ieprātodamies, ka laikam zina gan, kālab Smeagols bija raudzījis lidz miroņiem aizsniegties. — Jā, bet es viņus ij redzēt negribu, — viņš paziņoja. — Nemūžam vairs! Vai nevaram kustēt uz priekšu, lai tiekam projām?
— Jā, jā, — Gollums atsaucās. — Tikai lēnām, lēnltiņām.
Gaužām uzmanīgi! Citādi hobiti iezvelsies pie miroņiem un aizdegs mazas svecītes. Nāciet Smeagolam pa pēdām! Uz gaismiņām skatīties nevajag!
Viņš aizrāpās pa labi, taustīdamies gar ūdens malu. Ilobiti turējās viņam cieši aiz muguras, kūkumu uzmetuši un ceļu, tāpat kā Gollums, nereti ar rokām čamdīdami. "Vēl drusku, un no mums iznāks trīsi gabali smuku Gotlumiņu," — Semam iešāvās prātā.
Ar dzīvības briesmām rāpdamies vai lēkdami no viena nodevīga zālaina ciņa uz citu, viņi pārvarēja melno ūdens klaju. Nereti kāja kur pašļuka sāņus, un viņi iebruka vai ar rokām pa priekšu iešļuka ūdeni, kas smirdēja kā samazgu bedre, līdz visi teju lidz kaklam bija nošķiedušies ar dūņām un smakoja tā, ka vai deguns bija jāspiež ciet.
Vēlā nakti viņi pēdigi aizkārpijās līdz cietākai zemei. Gollums nošņācās un čukstus iemurmuļojās, bet itin priecīgi — neizskaidrojamā kārtā, vadīdamies no dīvaina taustes, ožas un pārdabiski atmiņā iemūžinātu, vien tumsā redzetu apveidu sajaukuma, viņš, likās, atskārta, kur tieši atrodas, un nu skaidri zināja, kurp doties tālāk.
— Nu tik uz priekšu! — viņš ierunājās. — Labiņi hobitlši! Dūšīgi hobitlši! Gaužām, gaužām nomocījušies, tas jā, mēs ari, manu dārgumiņ, mēs visi. Bet mums jāaizvedina saimnieks tālāk no ļaunajām gaismiņām, jā, ja, kā gan citādi. — To teicis, viņš metās tālāk, tagad teju riksī, pa tādu kā augsta niedrāja ieskautu taku, un hobiti klunkuroja viņam nopakaļ, cik jaudas. Bet, necik ilgi, Gollums piepeši apstājās un aizdomu pilns ievilka gaisu nāsis, atkal nošņākdamies, tikai nu itin raizīgi un ar nepatiku.
— Kas ir? — Sems noburkšķēja, viņa izrlkošanos pārpraz- dams. — Kas te ko degunu raukt? Man pašam, kaut degunu aizspiedušam, no tās smakas vai gar zemi jākrīt. Tu esi apsmirdis, saimnieks tāpat — te viss piesmirdis.
—Jā, jā, un ari Sems apsmirdis! — Gollums atsaucās. — Nabaga Smeagolam deguntiņš jūt, bet labiņais Smeagols ciešas. Palīdz labiņajam saimniekam. Bet tas nekas. Gaiss kustas, Smeagols baidās, ka vējš var mainīties; Smeagols raizlgs.
Viņš lēkšoja tālāk, bet uztraukums vairojās — tagad ik pa laikam viņš izslējās pilnā augumā, kaklu staipīdams uz dienvidaustrumiem. Kādu bridi hobiti nedz dzirdēja, nedz manīja ko tādu, par ko Gollums varētu bažīties. Tad visi trīs piepeši apstājās kā zemē iemieti un sastinga ausīdamies. Frodo un Sems tālē sadzirdēja itin ka garu kaucienu — spalgu, griezīgu un ļaunigu. Abi notrīsēja. Tieši tobrid viņi samanija ari vēja pūsmu, un tā bija stindzinoši salta. Kamēr viņi tā stāvēja, saspringti ieklausīdamies, tālē iešalcās tāds ka viesulis. Nespodrās gaismiņas sapluinljās, vērtās blāvākās un apdzisa.
Gollums nepakustējās. Viņš stāvēja, trīcēdams pie visām miesām un nesakarīgi gurguļodams zem deguna, līdz purvājiem pāri šņākdams un rūkdams atskrēja viesulis. Nakts tumsa izklīda, un gaismas bija gana, lai viņi redzētu vai pa pusei nomanītu bezveidīgus miglas lēverus, kas virmodami un mutuļodami uz- jundljās visapkārt, aizraudamies vējam līdzi. Pavērušies augšup, viņi ieraudzīja mākoņus plīstam un jūkam, un tad augstu dienvidos cauri vēja dzīto skrandu jūklim iemirdzējās mēness.
Uz mirkli mēnesnīca ielēja prieku hobitiem sirdī, bet Gollums nokrita garšļaukus, pusbalsī zākādams Bālgīmi. Tad Frodo un Sems, debesīs vērdamies un ievilkdami plaušās spirgtāka gaisa malku, ieraudzīja, kas tuvojas: no nīstajiem kalniem šurp brāzās neliels mākonītis kā no Mordoras tumsības atšķēlusies ēna — spārnots un draudīgs milzenis. Tas aiztraucās šķērsam pāri mēnesim un ar asinis stindzinošu kliedzienu aizšāvās uz rietumiem, apsteigdams viesuli.
Hobiti nogāzās uz mutes, pieplakdami pie zemes, lai cik saltas. Bet šausminošā ēna apmeta loku un atgriezās, tagad laizdamās zemāk, viņiem tieši pāri, ar derdzīgajiem spārniem dum- brāja niedru galus aizķerdama. Un tad tā bija projām — aizlaidās atpakaļ uz Mordoru tik strauji ka Saurona dusmas, un saceltais viesulis noklusa, Miroņu purvājus atklādams skatam tukšus un drūmus. Kailais līdzenums, ciktāl bija pārredzams, līdz pat draudīgajiem kalniem bija ņirbošas mēnesnīcas izraibināts.
Frodo un Sems pieslējās kājās, berzēdami acis kā bērni, kas atmodušies no nelāga sapņa un ieraudzījuši, ka pasauli vēl aizvien klāj nakts, kas tuva un pazīstama. Bet Gollums gulēja garšļaukus kā nolēmēts. Hobiti viņu ar pūlēm uzpurināja, un labu laiku Gollums neparko necēla galvu augšā, tikai ļima kopā, uz elkoņiem atbalstījies un ar prāvajām, plakanajām plaukstām pakausi apķēris.
— Rēgi! — viņš činkstēja. — Rēgi ar spārniem! Dārgumiņš viņiem kungs. Viņi visu redz, visu. No viņiem nekas nevar no- bēdzināties. Nolādētais Bālgimis! Un viņi visu Viņam izstāsta. Viņš redz, Viņš zina. Vaimandieniņ, gollum, gollum, gollum! — Tikai tad, kad mēness norietēja, aizslēpdamies aiz tālīnās Tolbrandiras, viņš bija ar mieru pieslieties kājās un izkustēties no vietas.
Kopš tās reizes Sems sāka manīt, ka Gollums atkal ir itin kā pārgrozījies. Luncinājās viņš vēl vairāk un izlikās par draugu, bet reizumis Sems viņu pieķēra savādi glūnam — īpaši uz Frodo; un aizvien biežāk viņam uz mēles atkal bija tā pati vecā Golluma valoda. Un bija vēl kas, par ko Semam aizvien vairāk bija raizīgs prāts. Frodo rādījās pārguris — teju pavisam bez spēka. Teikt viņš neko neteica, vispār gandrīz nerunāja ne vārda un nesūrojās, bet kājas vilka, itin kā būtu apkrauts ar nastu, kura ar katru soli top aizvien smagāka, un viņš steberēja aizvien lēnāk un lēnāk, līdz Semam it bieži nācās lūgt, lai Gollums pagaida un neļauj saimniekam atpalikt.
Tā ari bija — ar katru soli, ko Frodo spēra tuvāk Mordoras vārtiem. Gredzens važiņā kārās arvien smagāks un smagāks. Tagad tas jau pa īstam vilka viņu pie zemes. Taču vēl lielākas raizes viņam darīja Acs — tā viņš to bija iedēvējis. Kūkumu uzmest un čokurā rauties viņam lika ne tikai Gredzena svars. Arī Acs — tā šausminošā sajūta, kas aizvien pieņēmās spēkā: naidpilna griba, kas ar milzu spēku tiecās izlauzties cauri vispēdējai mākoņu mestajai ēnai, zemei un miesai, lai tevi saskatītu, lai sakaltu mērdējoša skatiena važās kailu un pavisam bezpalīdzīgu. Aizsegs, kurš to līdz šim bija spējis atvairīt, tagad bija sadilis pavisam plāniņš — vārīgs un trausls. Frodo zināja, kur griba patlaban mīt un perinās, — zināja tikpat skaidri kā cilvēks, kurš, acis aizvēris, zina noteikt, tieši kurā vietā pie debesīm spīd saule. Tā bija tur, priekšā, un ar pilnu sparu triecās viņam tieši pierē.
Ari Gollums varbūt juta ko līdzīgu. Tikai, kas norisinājās viņa izkurtējušajā sirdī, ko dedzināja Acs, alkas pēc Gredzena, kas nu bija turpat ar roku sasniedzams, un lišķīgais apsolījums, pa pusei bailēs no saltas dzelzs dots, — to hobiti nespēja nojaust. Frodo par to galvu nelauzīja. Sems lielākoties domāja vien par saimnieku, par paša sirdī iekritušo aizdomu ēnu teju nelikdamies zinis. Nu viņš Frodo lika iet pa priekšu, tūliņ aiz Golluma, un saimnieku modri pieskatīja, piesteigdamies palīgā, kad tam kāja kur aizmetās, un raudzīdams viņu iedūšināt, kādus nebūt neveiklus vārdus piemeklēdams.
Kad beidzot atausa dienas gaisma, hobiti nevarēja vien nobrīnīties, redzēdami, cik daudz tuvāk piestūmušies baismīgie kalni. Gaiss nu bija svaigāks un dzestrāks, un Mordoras klintis, kaut arī joprojām tālu projām, tagad vidēja nevis kā draudīgs mākoņkalns paša pamalē, bet kā drūmi, melni torņi, kas slējās pāri nomācošajam klajumam. Slīkšņa jau teju beidzās, pārtap- dama nedzīvos kūdrājos un plašos izkaltušu, saplaisājušu dūņu laukos. Zeme priekšā lēzeni cēlās uz augšu — kailās, skarbās nogāzes veda uz tuksnesi, kurš plājās Saurona pievārtē.
Vājo dienas gaismu viņi pārlaida, nobēdzinājušies aiz kāda melna akmens, kā tārpi čokurā sarāvušies, bīdamies no spārnotajām šausmām, kas varētu, garām laizdamās, caururbt viņus ar nežēlīgo skatienu. Ceļa atlikusī daļa tinās tumsā, kur bailes bija pieņēmušās spēkā tiktāl, ka atmiņām nebija kur aizķerties. Vēl divas naktis viņi kūņojās uz priekšu tur, kur iešana bija smaga un ceļa nekāda. Gaiss itin kā bija tapis dzeldīgs un sūri smirdīgs, ķērās rīklē un dedzināja muti. •
Pēdīgi, piektajā rītā kopš dienas, kad viņi bija sastapuši Gollumu, visi trīs atkal apstājās. Varenie kalni, melni pret rītausmas iekrāsotajām debesīm, sniedzās lidz pat dūmu un mākoņu jumolam. To pakājē grēdojās milzīgi klints stabi un pusgruvušas grēdas, līdz kurām nu bija ne vairāk par jūdzēm divpadsmit. Frodo šausmās vērās visapkārt. Lai cik baismīgi bija Miroņu purvāji un neauglīgais, izmirušais tīrelis, apvidus, kurš austošajā dienas gaismā nupat palēnām atklājās viņa kaistošo acu priekšā, bija vēl jo derdzīgāks. Pat Miroņgīmju ezeru varēja piemeklēt kāds noplucis zaļa ziedoņa līdzinieks, bet šeit nemūžam vairs nebija sagaidāms nedz pavasaris, nedz vasara. Te nebija it nekā dzīva — pat ne sīkaugu, kas no puvekļiem barojas. Iedobes bija stāvgrūdām pieķipušas ar pelniem un šķebigi pelēkbaltu, staipīgu dubļu ķēpu, it kā kalni 1e visapkārt būtu izvēmuši savu smirdīgo iekšu saturu. Augsti sabirzušu akmeņu uzkalni, vareni apsvilušas un indes saēstas zemes konusi stiepās nebeidzamās virtenēs, līdzinādamies atbaidošiem kapa pieminekļiem un gausi atklādamies skatam rīta gaismā, kas itin kā liedzās pieņemties spēkā.
Te nu bija pamestais līdzenums, kas pletās Mordoras pievārte, — mūžīga piemiņa vergu mokpilnajiem pūliņiem, kam bija lemts palikt un pastāvēt vēl ilgi pēc tam, kad pati darbu iecere jau sen bija nogrimusi aizmirstībā; sagandēta, nedziedināmi sa- postita zeme — te ko līdzēt spētu vien Dižjūra, šurp pāri atvil- nljusi un visu aizskalojusi nebūtībā.
— Šķērmi metas, — Sems noteica. Frodo cieta klusu.
Labu bridi viņi tā stāvēja itin kā pusnomodā, kad murgs vēl slapstās, turpat ar roku aizsniedzams, un raudzīja to kā nebūt atvairīt, kaut ari labi zināja, ka vienīgais ceļš uz rītausmu ved caur melnu tumsu. Dienas gaisma tapa spēcīgāka un skadrāka. Staignās bedres un indes izēstām vātīm izraibinātie uzkalni skatam atklājās šausminoši skaidri. Debesis starp mākoņiem un garām dūmu šķieznām spīdēja saule, bet apgānīta te bija pat saules gaisma. Tā hobitiem prieku sirdi nelēja — gaisma šķita naidīga, saules stari viņus izgaismoja kā uz delnas — bezpalīdzīgus, sīkus, pikstullgus rēgus, kas maldījās starp Tumsas pavēlnieka pīšļu kalniem.
Tālāk kātot nebija speķa, tāpēc viņi uzmeklēja kādu vietiņu, kur atpūsties. Labu laiku viņi klusuciezdami kluknēja izdedžu grēdas paēnā, bet no tās garoja kodīgi dūmi, kas ķērās rīklē un ņēma ciet elpu. Gollums piecēlās pirmais. Spļaudīdamies un gānīdamies viņš pieslējās kājās un, hobitiem neveltījis ne vārdu, ne skatienu, aizlīda projām uz visām četrām. Frodo un Sems rāpās viņam nopakaļ, līdz visi nonāca pie platas, teju apaļas bedres, ko no rietumpuses sargāja paaugsts uzbērums. Tur bija salti un no dzīvības nebija ne miņas, turklāt pašā dibenā skalojās daudzkrāsaina, eļļaina, smirdīga peļķe. Te, šajā nelāgajā caurumā, viņi patvērās, cerēdami nobēdzināties no Acs skatiena.
Diena vilkās pagalam gausi. Neciešami slāpa, bet no blašķēm viņi iedzēra vien pāris pilienu — pēdējoreiz tās bija piesmeltas aizā, kas nu gara acīm rādījās tik mierpilna un skaista. Hobiti gulēja pēc kārtas. Iesākumā, pārguruma nomocīti, viņi nekādi nespēja iemigt, bet, kad saule, tālē uz leju laizdamās, ienira nesteidzīgi peldošā mākoni, Sems iesnaudās. Pienāca Frodo kārta būt par sargu. Viņš atgūlās, ar muguru atslējies pret bedres nogāzi, taču smagums, kas spieda viņu vai nost, vieglāks netapa. Vērdamies dūmu šķieznu aizaustajās debesis, viņš tur redzēja savādus tēlus — melnus jātniekus un pagātnes sejas. Tā, kavēdamies pa pusei sapni, pa pusei nomodā, viņš pazaudēja laikam skaitu, lidz iegrima nebūtibā.
Sems pietrūkās no miega, domājies sadzirdējis, ka saimnieks sauc. Bija vakars. Frodo nekādi nebūtu varējis viņu saukt, jo gulēja aizmidzis, noslīdējis teju lidz pašam bedres dibenam. Viņam līdzās čurneja Gollums. Vienubrīd Sems nosprieda, ka Gollums grib Frodo modināt, bet tad saprata, ka tā vis nav. Gollums sarunājās pats ar sevi. Smeagols strīdējās ar kādu citu, kurš runāja ar tām pašām lūpām, taču spiedzīgā un šņākuļojošā balsi. Acis viņam pārmijus gailēja te palsas, te zaļganas.
— Smeagols solijies, — bilda pirmā balss.
— Jā, jā, manu dārgumiņ, — atskanēja atbilde, — mēs solījāmies: paglābt dārgumiņu, neļaut, lai Viņš to dabu — nemūžam. Bet tas pie Viņa iet, jā, ar katru soli tuvāk. Ko tas hobits ar dārgumiņu darīs, mēs sspriežams, jā, mēs sspriežams.
— Nezinu. Es tur neko nevaru darīt. Tas ir pie saimnieka. Smeagols solījies saimniekam palīdzēt.
—Jā, jā, palīdzēt saimniekam — dārgumiņa saimniekam. Bet, būtu mēs par saimnieku, mēs varētu palidzēt pašši sev, jā, un solījumu mēs nebūtu lauzušši.
— Bet Smeagols teicās būt gaužām, gaužām labiņš. Hobits labiņš! Nosēja nelabo valgu Smeagolam no kājiņas. Runā ar mani laipnīgi.
— Gaužām, gaužām labiņš, ko, manu dārgumiņ? Tad būsim labiņi, labiņi kā zivīte, milite, tikai pašši pret sevi. Labiņajam hobitam pāri nedarissim, kur nu, nē, nē.
— Bet es solījos pie dārgumiņa, — tiepās Smeagola balss.
— Tad ņem to ciet, — otrais ieteica, — paturēssim to pašši! Tad mēs būssim par saimnieku, golluml Lai tas otrais hobits, tas nejaukais, glūnīgais hobits, lai viņš lien uz vēdera, jā, golluml
— Bet labiņais hobits taču nē!
— Nē, nē, ja akurāt neievajadzēssies. Viņš tomēr ir Tuntaks, manu dārgumiņ, jā, Tuntaks. Un tas zaglis bija Tuntaks. Uzgāja un neteica ne puššplēsta vārda, it neko. Ienīžam Tuntakus.
— Nē, nejau šito Tuntaku.
—Jā gan, vissus Tuntakus. Visus, kas dārgumiņu pievākušši. Mums tas jādabū!
— Bet Viņš redzēs, Viņš dabūs zināt. Viņš atņems!
— Viņš redz. Viņš zina. Viņš dzirdēja, cik mēs dumji solījāmies, Viņa pavēli pārkāpdami, jā. Ņemssim ciet. Rēgi meklē. Ņemssim.
— Bet Viņam nedosim!
— Nē, mīlīt. Redzi, manu dārgumiņ: ar to mēss pat no Viņa aizššmauksim! Varbūt tapssim gaužām stipri, vēl stiprāki par Rēgiem, pavēlniek Smeagol! Būssim Gollums Lielais! Visu Gol- lumu Gollums! Katru dienu zivltes rlssim, trisreiz dienā, svaigas no jūriņas. Visudārgais Gollumiņš! Mumss tas jādabū. Mumss to vajag, mumss vajag, mumss vajag!
— Bet viņi ir divatā. Pamodīsies nelaikā un mūs nomušis, — Smeagols iečinkstējās, saņēmis pēdējos spēkus. — Uzreiz nē. Vēl nē.
— Mumss to vajag! Bet… — un iestājās ilgs klusums, it kā nupat būtu sakustējusies vēl kada doma. — Vēl nē, ko? Varbūt ari nē. Ššl varētu palīdzēt. Ššl varētu gan, jā.
— Nē, nē! Uz turieni nē! — Smeagols iegaudojās.
—Jā! Mumss to vajag! Mumss vajag!
Ikreiz, kolīdz atskanēja otrā balss, Golluma garā roka lēnītēm zaglīgi aizčamdījās uz Frodo pusi, bet ar joni parāvas atpakaļ, kad atkal ierunājās Smeagols. Visbeidzot abas rokas, izstiepušas garus, trīcošus pirkstus, aiztaustījās Frodo lidz rīklei.
Sems gulēja rāms, kā apmāts klausīdamies ķīviņā, tomēr no puspievērto plakstu apakšas modri vēroja katru Golluma kustību. Viņš savā vientiesībā visu laiku bija spriedis, ka visvairāk jābīstas no Golluma izsalkuma tin kāres hobitus aprit. Nu viņš aptvēra, ka īstenība ir citāda: Gollums cīnījās ar nepārvaramo Gredzena aicinājumu. Viņš, protams, bija Tumsas pavēlnieks, bet kas diez bija Šī, Sems prātoja. Laikam kāds nešķīstenis, ar ko tas nabaga pintiķis bija sapinies, apkārt klimzdams. Tad doma aprāvās, jo stāvoklis vienkārši kļuva pārlieku bistams. Visa miesa bija pielijuši ar svina smagumu, tomēr Sems sasparojās, nopurināja miegu un pieslējās sēdus. Sazin kas viņam lika iedomāties, ka der piesargāties un neatklāt, ka stridēšanos viņš dzirdējis. Skaļi nopūties, viņš uzkrītoši nožāvājās.
—Vai jau vēls? — viņš miegaini ieprasījās.
Gollums, sacirtis zobus, izgrūda garu šņācienu. Uz bridi viņš izslējās sasprindzis un draudīgs, tad atslāba, nozvēlās uz visām četrām un parāpās augstāk pa bedres slīpumu. — Labiņi hobitlši! Labiņš Sems! — viņš iemurdējās. — Miegapūžņi, jā, miegapūžņi! Lai krietnais Smeagols sargā! Bet laukā jau vakars. Metas krēsla. Ejam! Laiks!
"Laiks gan," Sems pie sevis nosprieda. "Un laiks mums arīdzan uz šķiršanos taisīties." Tomēr tūliņ viņam iešāvās prātā, ka uz brīvām kājām Gollums, kazi, būs vēl bīstamāks nekā tepat, kur bija acis paturams. — Sasodītais utubunga! Kaut tu izputētu! — viņš nomurmināja, nokūņodamies lejāk bedrē, lai uzmodinātu saimnieku.
Savādi, bet Frodo jutās labi izgulējies. Viņš bija redzējis sapni. Melnā tumsa bija aizvilkusies, un šajā sērgas saēstajā zemē viņu bija piemeklējis gaišs redzējums. Atmiņā tas nebija iegūlis, taču ap sirdi nu bija vieglāk un priecīgāk. Nasta vairs nešķita tik smaga. Gollums metās viņam klāt, gluži kā suns no prieka nezinādams, kur likties, — grudzināja, klukstēja, garos pirkstus lauzīdams un glaudīdams Frodo ceļgalus. Frodo viņam uzsmaidīja.
— Klausies nu! — viņš sacīja. — Tu mums esi bijis krietns un uzticams pavadonis. Nu drīz ceļam gals. Aizved mūs lidz Vārtiem, tad neprasīšu, lai ej tālāk. Aizved mūs līdz Vārtiem, un vari iet, kurp gribi, — tikai ne pie mūsu ienaidniekiem.
— Uz Vārtiem, ko? — Gollums iepīkstējās, rādīdamies pārsteigts un sabijies. — Uz Vārtiem, saimnieks saka? Jā, tā viņš saka. Un krietnais Smeagols dara, kā saimnieks prasa, jā gan. Bet, tiksim tuvāk, varbūt paskatīsimies, tad redzēsim. Nepavisam neizskatīsies tik labiņi. Nepavisam! Nē!
— Gana tukšus salmus kult! — Sems noteica. — Ved, lai reiz tiekam galā!
Mijkrēslim biezējot, viņi iztrausās no bedres un palēnām kūlās pāri izmirušajam klaidam. Necik tālu netikuši, viņi no jauna samanīja uzvilnījam šausmas, ko bija pārdzīvojuši, kad purvājiem pāri laidās spārnotais nešķīstenis. Visi apstājās, nometās garšļaukus, pieplakuši pie kodīgi dvakojošās zemes, bet drūmās vakara debesis bija un palika tukšas, un šausmas drīz pārskrēja, varbūt aizšāvušās augstu padebešos, steigdamās pildīt kādu neatliekamu Baradūras rīkojumu. Pēc brītiņa Gollums pieslējās kājās un atkal zagās tālāk, zem deguna murminādams un trīcēdams pie visām miesām.
Kādu stundu pēc pusnakts šausmas uzvilnīja trešo reizi, bet nu rādījās tālīnākas, it kā tās laistos augstu virs mākoņiem, baismīgā ātrumā brāzdamās uz rietumiem. Taču Gollums no bailēm pilnīgi pazaudēja galvu un ļāvās nesatricināmai pārliecībai, ka vajātāji jau uz pēdām, zinādami, kāds viņiem ceļš.
— Trīs reizes! — viņš ņerkstēja. — Trīs reizes — tātad briesmas. Samana, ka mēs te, samana dārgumiņu. Dārgumiņš viņiem pavēlnieks. Tālāk iet nevaram, nē. Nav vērts, nav vērts!
Visa lūgšanās un laipnā runāšana nu bija veltīga. Gollums kājās pieslējās tikai tad, kad Frodo viņam bargi uzkliedza un jau ķērās pie zobena. Tad viņš pedigi gremzdamies cēlās un aizvilkās pa priekšu kā nopērts suns.
Tā viņi klunkurēja visu ilgo nakti līdz pat ritam, kas iezvanīja jaunu baiļpilnu dienu: vilkās klusēdami, galvu nokāruši, neredzēdami it neko un neko arī nedzirdēdami — vien vējš svilpoja ausis.