Nākamā diena vēl nebija uzaususi, kad viņu ceļojumam uz Mordoru pienāca gals. Purvāji un tuksnesis palika aiz muguras. Priekšā pret miroņbālajām debesim draudīgās smailes slēja melnie, varenie kalni.
Mordoras rietumos drūmā grēdā stiepās Efelduati jeb Tumsas kalni, un ziemeļos - pelnu pelēko Ēredlituju pusbrukušās virsotnes un kailās klintis. Bet vietā, kur grēdas tiecās viena otrai pretim, īstenībā būdamas vien daļa no vienlaidu sienas, kura apjoza sērīgos Litladas un Gorgorotas līdzenumus, kam pašā vidū plājās sūrā Nurnenas iekšjūra, tās abas bija izsviedušas klints taustekļus uz ziemeļiem, veidodamas dziļu aizu. Tā bija Siritgorgora — Apsēstā pāreja, ieeja Naidnieka zemē. Abpus aizai slējās augstas, pārkarenas klintis, bet to starpā, gluži kā izlīduši uz priekšu, gulēja divi melni, kaili kalni. Tiem pašā virsotnē slējās Mordoras Zobi — divi stalti, vareni torņi. Sen aizmirstās dienās, pēc tam kad Saurons bija gāzts un devies bēgļu gaitās, tos savā lepnibā un varenībā bija uzcēluši Gondoras ļaudis, lai viņš nedomā atgriezties tur, kur viņam valstība bijusi. Bet Gondoras varenība gāja mazumā, un cilvēki ieslīga snaudā, un torņi ilgus gadus stāvēja tukši. Tad Saurons atgriezās. Sargtorņi, jau brukt sākuši, tika savesti kartībā, piekrauti pilni ar ieročiem un apgādāti ar allaž modriem sargkareivjiem. Torņiem bija akmens sienas, melnām šaujamlūkam līdzīgi logi, kas vērās uz ziemeļiem, ritiem un vakariem, un ik logā čumēja un mudžēja redzokļi, kas miegu nepazina.
Aizai šķērsām pāri no vienas klints līdz otrai Tumsas pavēlnieks bija uzmūrējis akmens cietokšņa valni. Tajā bija iebūvēti dzelzs vārti, virs kuriem stiepās nocietināta eja, pa kuru nemitīgi maršēja sargkareivji. Abās pusēs kalnu pakājē klintīs bija izcirstas simtiem alu un slepenu eju — tur slapstījās orku karapū- lis, gaidīdams zīmi, lai mestos laukā kā karam allaž gatavas melnas skudras. Nebija neviena, kurš nesadzelts jaudātu tikt garām Mordoras Zobiem, ja vien nebija paša Saurona aicināts vai nezināja slepenos vārdus, ar ko atdarīt Morannonus — viņa zemes melnos vārtus.
Abi hobiti vērās uz torņiem un mūri, pagalam izmisuši. Pat pa gabalu nespodrajā gaismā bija redzams, kā uz mūra čum un ņudz melnie sargi un gar vārtiem maršē patruļas. Viņi bija iegūluši klinšaina iedobe, Efelduatu tālākā ziemeļkalna garajā paēnā, un piesardzīgi šķielēja pari bedres malai. Vārnai, smagajā gaisā spārnus vēcinot, no viņu paslēptuvēs līdz tuvākā torņa melnajai virsotnei taisnā ceļā butu mērojama labi ja astotdaļ- jūdze. No torņa augšup vērpās plāna dUmu strūkla, it kā kalna dzīlēs gruzdētu uguns.
Atausa diena, un pāri nedzīvajām Eredlituju korēm ieblisi- nājās dzeltenīga saule. Piepeši ieķērkstējās misiņa taures — vispirms sargtorņos, tad tām atsaucās citas no tālu kalnos apslēptiem nocietinājumiem un posteņiem, un vēl citas, pavisam tālinas, toties dobjas un draudīgas, atbalsojās dobajā ieleja viņpus Baradūras varenajām smailēm un vaļņiem. Mordorā sākās jauna un baiga baiļu un moku pilna diena, naktssargi tika saukti uz pagrabiem un pazemes kambariem, un viņu vietā stājās tie, kuriem sardzē jāstāv pa dienu, no skata ļaunīgi un neganti. Uz cietokšņa vaļņa blāvi iespīgojās tērauds.
— Eku še, klāt esam! — noteica Sems. — Rau, kur tie Vārti, un man radās, ka tuvāk mēs tiem netapsim ne par matu. Kad es jums saku, tak, redzētu nu mani Tētiņš, viņam gan būtu vēl šis tas piebilstams! Vai netika man licis pie sirds, ka es nelabu galu ņemšu, ja bāzīšos visur bez sajēgas? To vien skandināja. Taču diez vai man vēl būs lemts večuku redzēt. Būs palaidis garām izdevību pakratīt pirkstu, sak, vai es tevim, Sem, netiku teicis?
Žēluma gals, nudien. Manis pēc lai baras, kamēr dvašas aptrūkstas, tik kaut es atkal reiz ieraudzītu viņa grumbaino vaigu! I.ai gan pirmāk derētu nomazgāties, citādi šis mani ij nepazīs. Prašņāt, sak, kurp nu griezīsimies, laikam nav ko. Tālāk jau netiekam, ja vien nesadomājam orkiem nagos dzīties.
—Nē, nē! — Gollums sabijās. — Nav ko. Tālāk netiekam. Smeagols jau teica. Viņš teica — aiziesim līdz Vārtiem un tad redzēsim. Un redzam. Jā gan, manu dārgumiņ, nu mēs redzam. Smeagols zināja, ka hobiti te cauri netiks. Jā gan, Smeagols zināja.
— Tad kāda joda pēc tu vilki mūs šurp? — Sems noprasīja, būdams neomā un tālab nelikdamies ne zinis nedz par taisnīgumu, nedz par veselo saprātu.
— Saimnieks teica. Saimnieks saka — aizved mūs pie Vārtiem. Tālab krietnais Smeagols tā ari dara. Saimnieks tā teica, gudrais saimnieks.
— Tā bija, — Frodo atzina. Vaigs viņam bija drūms un sakrities, tomēr skats apņēmīgs. Viņš bija viscaur netīrs, noskrandis un bezgala pārguris, taču vairs nerāvās čokurā, un acis viņam mirdzēja skaidras. — Tā es teicu, jo man padomā ietikt Mordorā un cita ceļa es nezinu. Tāpēc es iešu šo pašu. Nevienu citu līdzi iet es nelūdzu.
— Nē, nē, saimniek! — Gollums savicināja rokas, izskatīdamies briesmīgi noraizējies. — Tur iet nav ko! Nav ko! Nevajag nest dārgumiņu Viņam! Viņš mūs visus apris, kolīdz to dabūs, apris visu pasauli. Paturi to pats, labiņo saimniek, un esi labiņš pret Smeagolu. Neļauj, lai Viņš to dabū! Vai ej projām, ej, kur labāk, un atdod to atkal Smeagoliņam. Jā, jā, saimnieks atdos, ja? Smeagols droši paglabās, viņš darīs visu ko labu, sevišķi labiņiem hobitlšiem. Hobiti iet mājās. Nevajag uz Vārtiem!
— Man vēlēts doties uz Mordoras zemi, un tālab es iešu, — Frodo atteica. — Ja cita ceļa nav, man tas jāmēro. Lai tad notiek, kas notikdams.
Sems cieta klusu. Pietika paskatīties uz Frodo, un bija skaidrs, ka te nav ko vārdus velti šķiest. Turklāt viņš jau no sākta gala nebija lolojis cerības, ka te kas var izdoties, tomēr, būdams visnotaļ dzīvespriecīgs hobits, bez tādām cerībām it labi iztika, kamēr izmisums gluži nemācās virsū. Nu bija klāt bēdīgais gals. Taču visu laiku viņš pie saimnieka bija turējies — tikai tālab jau galvenokārt bija ceļā devies, un pamest saimnieku viņam nenāca ne prātā. Viens pats Frodo kungs uz Mordoru vis neies. Sems trenksies līdzi — lai vai kā, vismaz no Golluma viņi būs atkratījušies.
Tomēr Gollums vēl nebūt negrasījās pieļaut, lai kāds no viņa atkratās. Viņš sabruka pie Frodo kājām, rokas lauzīdams un činkstēdams. — Turpu nē, saimniek! — viņš lūdzās. — Ir cita taka. Jā gan, ir gan, ir. Cita, tumšāka, grūtāk uzejama, slepenāka. Bet Smeagols zina. Smeagols parādīs, ja?
— Cita taka! — Frodo šaubu pilns novilka, pētoši vērdamies lejup uz Gollumu.
— Jā, jā gan! Cita bijal Smeagols tādu uzgāja. Iessim paskatīties, vai tā vēl turpat!
— Pirmīt tu par tādu ij neieminējies.
— Jā. Saimnieks neprasīja. Saimnieks neteica, ko pasāks. Viņš nabaga Smeagolam nesaka. Viņš saka — Smeagol, aizved mani līdz Vārtiem un tad — paliec sveiks! Smeagols var projām skriet un palikt labiņš. Bet nu viņš saka — man padomā te iet, Mordorā iekšā. Tāpēc Smeagolam gaužām bailes. Viņš negrib pazaudēt labiņo saimnieku. Un viņš solījās — saimnieks viņam lika solīties — paglābt dārgumiņu. Bet saimnieks aiznesīs to Viņam, kur Melnā roka, ja saimnieks ies te. Tāpēc Smeagolam vajag paglābt abus divus, un viņš iedomājas par citu taku, kura te bija sensenos laikos. Labiņš saimnieks. Smeagols gaužām krietns, allaž palīdz.
Sems saviebās. Butu viņa« skatiens spējis caurumus izurbt, Gollums jau spīdētu ka siets. Pa galvu Semam grozījās viens vienīgs šaubu kamols. Gollums, ne ko pielikt, ne atņemt, par Frodo rādijās no tiesas noraizējies un no visas sirds kārs uz palīdzēšanu. Bet Sems, kolīdz atminējās dzirdēto ķīviņu, neparko nespēja noticēt, ka tik ilgi nomāktais Smeagols pēdīgi būtu guvis neapstrīdamu virsroku — katrā ziņā ne jau viņš toreiz bija teicis pēdējo vārdu. Sems savā nodabā sprieda, ka Smeagola un Golluma balsis (jeb, kā viņš tās klusībā dēvēja, — Glumiķis un Smerdelis) noslēgušas pamieru un uz laiku apvienojušās: neviens no abiem negribēja, lai Gredzenu dabū Naidnieks, abi gribēja Frodo pasargāt no krišanas gūstā un paturēt viņu acīs, cik ilgi vien iespējams, vismaz tik ilgi, kamēr Smerdelim aizvien vēl bija kāda iespēja dārgumiņu nogrābt. Vai uz Mordoru patiesi veda kads cits ceļš — par to Sems šaubijās.
"Un labi, ka nevienam no abiem nekrietneļiem nav ne prātā, kas saimniekam īsti padomā," viņš nosprieda. "Ja viņš zinātu, ka Frodo kungs lūko viņa dārgumiņam vienreiz par visām reizēm darīt galu, mēs būtu ķezā viens un divi, lieku galvu ķīlā. Lai cik dikti vecais Smerdelis no Naidnieka bīstas — un šim klausa vai klausīt solījies —, viņš drīzāk gan mūs nodos nekā ļausies būt pieķerams kā tāds, kurš mums palīgos, vai noskatīsies rokas klēpi salicis, ka dārgumiņš izkūst putrā. Mazākais, tā es to saprotu. Un es tik ceru, ka saimnieks visu krietni apsvērs. Prāta jau viņam netrūkst, tak sirds par mīkstu, tā nu reiz ir. Kur nu vienam Ekušekam noprast, ko šis sadomās pasākt!"
Frodo Gollumam acumirkli neatbildēja. Kamēr lēnīgais, tomēr asredzigais Sems nokāvās ar šaubām, viņš stāvēja, skatienu piekalis Siritgorgoras melnajai klintij. Iedobe, kurā viņi bija no- bēdzinājušies, atradās zema pakalna nogāzē, mazliet augstāk virs garās, ierakumu grāvim līdzīgās ielejas, kam otrā pusē slējās kalnu grēdas pirmie klintsbluķi. Pašā ielejas vidū melnēja rietumu sargtorņa pamati. Rīta gaismā palsi un putekļiem klāti nupat bija skaidri redzami ceļi, kas veda uz Mordoras vārtiem — viens aizvijās atpakaļ uz ziemeļiem, otrs aizllkumoja uz rītiem, pazuzdams miglā, kas vērpas ap Ēredlituju pakaji, bet trešais skrēja tieši šurp. Apmetis strauju līkumu ap torni, tas ietiecās šaurā aizā un stiepās pavisam netālu no iedobes, kur Frodo nupat stāvēja, tas aizvijās pa labi, uz rietumiem, pāri kalnu nogāzēm, un tālāk aizstiepās uz dienvidiem, ienirdams tumsā, kas tinās ap Efelduatu rietumu kraujām, no skata pagaisdams un vēl tālāk aizskriedams pa šauro spraugu starp kalniem un Dižupi.
Tā skatīdamies, Frodo attapās, ka klajumā sacēlusies varena kņada un rosība. Tā vien likās, ka veseli karapūļi uzrauti kājās, lai gan pa lielākai daļai tos aizsedza smirdīgā migla un dūmi, kas cēlās no dumbrājiem un izdegušās tukšaines. Taču te šur, te tur viņš manīja nozibsnijam šķēpus un bruņcepures, un pa līdzenumu gar ceļu auļoja jātnieki veseliem pulkiem. Prātā atausa skats, ko viņš bija redzējis, Amonhena galā sēdēdams, pirms pavisam nedaudzām dienām, lai gan nupat šķita, ka tas noticis pirms sazin cik gadiem. Tad viņš atskārta, cik veltīga bijusi cerība, kas vienā neprātīgā brīdī sakustējās sirdī. Taures nevis vēstija par uzbrukumu, bet skandināja sveicienu. Tie nebija gondorieši, kā rēgi cēlušies no sen pagaisušas varoņdrosmes pilniem kapiem, lai nestu pelnīto atmaksu Tumsas pavēlniekam. Tie bija pavisam citi ļaudis, no plašajām ritu zemēm, un viņi pulcējās, sava virspavēlnieka aicināti, — karapūļi, kas pie Vārtiem bija nakti pārlaiduši un nu soļoja viņa augošos spēkus vairot. It kā piepeši aptverdams, cik bīstami te vieniem pašiem stāvēt, kad dienas gaisma pieņemas spēkā un nepārvaramas briesmas tik tuvu, Frodo mudīgi pārvilka pāri galvai plāniņo, pelēko kapuci un atkāpās lejāk iedobē. Tad viņš uzrunāja Gollumu.
— Smeagol, — viņš teica, — uzticēšos tev vēlreiz. Nudien rādās, ka nekas cits neatliek un man lemts pieņemt palīdzību no tevis, kad es tādu meklēju vismazāk, bet tev lemts palīdzēt man — tam, kuru tu tik ilgi esi vajājis, ļaunas domas perinādams. Tiktāl tu esi man kalpojis krietni un godam turējis savu solījumu. Godam, es saku un tā ari domāju, — viņš piebilda, pašķielējis uz Semu, — jo nu jau divreiz esam bijuši tavā varā un tu mūs neesi pievīlis. Tāpat tu neesi raudzījis atņemt man to, ko reiz tik nerimtīgi meklēji. Lai nu trešā reize izrādās pati labākā! Tikai brīdinu, Smeagol, ka tev draud briesmas.
— Jā, jā, saimniek! — Gollums atsaucās. — Šausmīgas briesmas! Smeagolam visi kauliņi trīc, kad viņš to iedomājas, bet projām viņš neskrien. Vajag palīdzēt labiņajam saimniekam.
— Es nerunāju par briesmām, kuras draud mums visiem, — Frodo iebilda. — Es domāju tās, kuras draud tev vienam pašam. Solījumu turēt tu zvērēji pie tā, ko pats dēvē par dārgumiņu. Paturi prātā! Tas tev neļaus solījumu lauzt, tomēr meklēs ceļu, kā ievilināt tevi ļaundarībās. Jau tagad tu esi aizvilināts sāņus. Vēl nupat tu muļķīgā kārtā pats s'evi atmaskoji. Atdod to atkal Stneagoliņam — tu teici. Tā vairs nesaki! Neļaujies, lai tev galvā tādas domas perinās! Atpakaļ tu to nemūžam nedabūsi. Bet alkas var tevi nodot un iegrūst postā. Atpakaļ tu to nemūžam nedabūsi. Ja nekas cits neatliks, Smeagol, man nāksies uzvilkt dārgumiņu pirkstā, un dārgumiņš tevi sagrābis savā varā jau sen. Ja es, to uzvilcis, tev ko pavēlēšu, tu klausīsi, pat ja likšu tev mesties bezdibeni vai ugunij rīklē. Un tieši to es likšu. Tāpēc piesargies, Smeagol!
Sems uzlūkoja saimnieku atzinīgi, tomēr ar zināmu izbrīnu — tādu viņš Frodo nemūžam vēl nebija ne redzējis, ne dzirdējis. Viņš, jau kur tas laiks, bija ieņēmis galvā, ka mīļais Frodo kungs ir tik pārmēru labsirdīgs, ka tālab noteikti lielā mērā ir itin kā ar aklumu sists. Protams, vienlīdz cieši viņš turējās pie pārliecības, kura ar iepriekšminēto nebija savienojama, — proti, ka Frodo kungs ir pats gudrākais no visiem (varbūt atskaitot veco Bilbo kungu un vēl Gendalfu). Gollums laikam no savas puses bija pieļāvis to pašu kļūdu, labsirdību noturēdams par tuvredzību, lai gan viņam tas bija daudz vieglāk piedodams, jo Frodo viņš pazina daudz īsāku laiciņu. Katrā gadījumā tādi vārdi viņu pārsteidza nesagatavotu un pārbiedēja līdz nāvei. Pieplacis pie zemes, viņš nespēja izdabūt pār lūpām nevienu sakarīgu vārdu, tikai vāvuļoja, "labiņo saimnieku" piesaukdams.
Labu brīdi pacietīgi nogaidījis, Frodo atkal ierunājās mazliet vēlīgāk. — Rimsties nu, Gollum vai, ja vēlies, Smeagol, un pastāsti par to citu taku. Un izstāsti, ja vari, cik lielas uz to cerības liekamas — vai gana lielas, lai es grieztos sāņus no sava taisnā ceļa? Man nav laika.
Bet uz Gollumu bija žēl skatīties, un, Frodo sabaidīts, viņš bija galīgi zaudējis dūšu. Pie skaidrības te tikt nebija iespējams — nabags tikai murkšķēja, činkstēja un ik pa bridim vispār tikai vārtījās pa zemi, lūgdamies tos abus divus, lai viņi esot "labiņi pret nelaimīgo Smeagoliņu". Pēc laiciņa viņš maķenīt nomierinājās, un vārdu pa vārdam Frodo izlobīja, ka tas, kurš ies pa ceļu gar Efelduatu rietumpusi, pēc laba gabala nonāks krustcelēs melnu koku ielokā. Pa labi ceļš ved uz Osgiliatu un Anduinas tiltiem, vidējais — uz dienvidiem.
— Tālu, tālu, tālu, — Gollums klāstīja. — Mēs tur neesam gājuši, bet runā, ka tas stiepjoties savas simt līgas, līdz ieraugi Dižūdeni, kurš nekad mierā nestāv. Tur ir lērums zivīšu, un lieli putni zivltes rij — gardi putnīši, bet mēs tur neesam gājuši, žēl, žēl! Nav izgadījies. Un vēl tālāk, stāsta, esot citas zemes, tikai Dzeltenģīmis tur gaužām karsts, mākonīšu tikpat kā neesot un cilvēki neganti, melni no vaiga. Negribam tādu zemi ne redzēt.
— Nepavisam! — Frodo atsaucās. — Bet turies pie lietas. Kas ar to trešo ceļu?
— Jā, jā gan, ir vēl trešais, — Gollums attapās. — Tas — pa kreisi. Tūliņ sāk kalnā iet, uz augšu vien, liču loču un kalnup — atpakaļ, kur garās ēnas. Kad melnā klints garām, tūliņ ieraugi, ui! — un skaties, šis turpat virs galvas, un tūliņ kur nobēdzināties gribas.
— Ieraugi? Ko tādu?
— Veco cietoksni, gaužām veco, veco, kas tagadiņ gaužām briesmīgs. Esam dzirdējuši teikas, kuras no dienvidiem atklīdušas, — kad Smeagols bija jaunulis, sen, sen. Jā gan, tad mēs stāstījām teikas lērumiem vien, Dižupes krastā sēdēdami, kur vītolu birzis, kad ari upe nebija tik sirma, gollum, gollum. — Iešņukstējies viņš iegrima nesaprotamā murmuļošanā.
— Dienvidu teikas, — Gollums atkal ierunājās, — par lielajiem cilvēkiem ar spožām acīm un viņu namiem, kas kā akmens kalni, un viņu ķēniņa sudraba kroni, un Balto koku — brīnumainas teikas. Viņi cēla gaužām augstus torņus, un viens tāds bija sud- rabbalts, un tur glabājās tāds akmens kā mēness, bet visriņķī — vareni, balti mūri. Jā gan, par Mēness torni teiku bija lērums.
—Ta būs Minasitīla, ko Elendila dēls Isildurs cēlis, — Frodo noteica. — Isildurs, kas Naidniekam pirkstu nocirta.
— Jā, Melnajai rokai ir četri vien, bet ar tiem pašiem gana, — Gollums notrīsēdams izgrūda. — Un viņš nida Isildura pilsētu.
—Vai tad ir kaut kas, ko viņš nenīst? — Frodo atsaucās. — Bet kam mums Mēness tornis?
— Redz, saimniek, tas stāv, kur stāvējis: ij lielais tornis, ij baltie nami, ij mūris, tikai tagad jaukuma nekāda, no skaistumiņa ne smakas. Viņš to sen, sen savā varā pārņēma. Tagad tā vieta ir gaužām briesmīga. Visi, kam garām iznāk iet, pie visām miesām trīc, to ieraudzījuši — manās projām, kā patapdami, ij uz ēnas bīstas virsū kāpt. Bet saimniekam turpu jāiet. Citas taciņas nav. Jo kalni tur zemāki, un vecais ceļš stiepjas augšā, augšā, līdz pašā galā nonāk pie tumšas pārejas, un tad atkal iet uz leju vien — lejā, lejā, atkal uz Gorgorotu. — Balss noslāpa līdz čukstienam, un viņš nodrebēja.
— Bet kas tad mums. no tā?. — noprasīja Sems. — Naidnieks, skaidra lieta, savus kalnus pazīst kā paša kabatu, un gan jau tas ceļš tikpat cieši sargāts! Tornis tak nestāv tukšs, ko?
—Nē, nē, tukšs nē! — Gollums izdvesa. — Tukšs tikai izskatās, bet nav gan — kur nu! Tur šausmoņi ieperinājušies. Orki, jā, kur nu bez orkiem, bet tur vēl citādi mošķi mitinās — vēl baigāki, vēl nelāgāki. Ceļš uz augšu iet gar pašiem mūriem un vārtiem. Nemanīts tur neviens nevar ne soliti spert. Tie, kas iekšā tup, visu redz — tie Mēmie Glūņas.
— Tātad tu mums iesaki, — Sems sacija, — sperties vēl sazin cik lielu gabalu projām uz dienvidiem, kur mēs iekulsimies tādā pašā ķīseli vai, kazi, vēl biezākā, kolīdz galā nonāksim, ja vispār tiktāl tiksim?
— Nē, nē, nepavisam, — Gollums teica. — Lai hobitlši saprot, lai rauga saprast! Viņš nedoma, ka no tās puses kāds uzbrukumā nāks. Acs uz visām pusēm grozās, bet citas vairāk vērā patur, citas — mazāk. Visu uzreiz Viņš redzēt nejaudā — vēl ne. Redz, nupat Viņš savā varā dabūjis visu zemi uz rietumiem no Tumsas kalniem līdz pat Dižupei, un tagad viņam tilti roka. Viņš domā, ka neviens lidz Mēness tornim nevar tikt, pie tiltiem varenu kauju neizcinidams vai nebraukdams ar sazin cik kuģiem, kas nav kabatā noslēpjami un par ko Viņš tūliņ zinātu.
— Ko tik visu tu nezini par to, kādi Viņam darbi un kādas domas galvā grozās! — Sems uzkrītoši nobrīnījās. — Pēdējā laikā būsit apspriedi turējuši, vai? Vai ar orkiem būsi brāļojies?
— Nelabs hobits, prātu izkūkojis, — Gollums izgrūda, nozi- binājis acis uz Sema pusi, un pievērsās Frodo. — Smeagols ar orkiem runājis, jā, no tiesas runājis, kad saimnieku vēl nebija sastapis, un ar citiem ari runājis — viņš garu ceļu staigājis. Un nu viņš saka, ko daudzi citi saka. Apjauš Viņš, ka te, ziemeļos, Viņam lielas briesmas, un mums tāpat. Kādudien Viņš nāks laukā pa Melnajiem vārtiem, un tas būs drīz. Liels karapulks tikai tur var cauri iet. Bet no rietumiem Viņš neko daudz nebīstas, un tur ir Mēmie Glūņas.
— Še tev reize! — Sems nerimās. — Un mums tātad jāsperas turpu un tik jāpiedauza pie vārtiem — sak, mīļie, vai riktigi uz Mordoru kātojam? Vai ari šie tādi memuļi, ka ij pateikt nejaudās? Kur prāts? Tad jau taisni tā varam izrīkoties šepat — mazākais, kājas būsim pietaupījuši.
— Nav ko zobus trit, — Gollums iešņācās. — Nav nekāds smiekls, nepavisam! Nav joks. Mordorā raudzīt iekšā tikt vispār nav nekāds prāta darbs. Bet saimnieks saka — man jāiet un es iešu, tāpēc viņam vajag lūkot, kā. Bet uz šausmu pilsētu viņam iet nevajag, nepavisam, kur nu! Un tad Smeagoliņš palīdz, labiņais Smeagols, kaut neviens viņam nestāsta, kas par lietu. Smeagoliņš atkal palīdz. Viņš uzgāja. Viņš zina.
— Ko tādu tu uzgāji? — Frodo taujāja.
Gollums sarāvās čokurā un atkal ņēmās čukstēt. — Taciņu, kura augšā, kalnos, ved, un galā kāpnes, šauriņas kāpnītes, jā gan, gaužām garas un šauriņas. Un tad galā citas kāpnes. Un tad… — balss noslāpa teju pavisam, — …ejiņu — tumšu, tumšu — un pēdīgi aizu un taciņu, kura lielajai pārejai tālu pa augšpusi iet. Tā Smeagols no tumsības izkūlās. Taču tas bija pirms daudziem gadiem. Varbūt taciņa izčibējusi, bet varbūt arī nē, varbūt nē.
— Izklausās pagalam aizdomīgi, — Sems noteica. — Mazākais, par daudz viegli, kad tu tā stāsti. Ja taka vēl turpat, nebūs tak bez sargiem atstāta. Vai tur nebija neviena paša sargātāja, Gollum? — To izteicis, viņš pamanīja Golluma acis iezalgojamies, bet varbūt tas bija vien šķitums. Gollums sazin ko nomurmināja, taču neko neatbildēja.
—Vai sargātāju tur nav? — Frodo stingri noprasīja. — Un vai tu, Smeagol, no tumsības izbēgi? Vai drīzāk nebija tā, ka tu saņēmi atvēli doties projām, lai kādu rīkojumu pildītu? Vismaz tā sprieda Aragorns, kas tevi notvēra pirms dažiem gadiem slap- stāmies gar Miroņu purvājiem.
— Meli! — Gollums iešņācās un, padzirdējis pieminam Aragorna vārdu, ļaunlgi nozibsnlja acis. — Viņš mani apmelojis, jā gan. Es izbēgu, nabadziņš, pats saviem spēkiem. Jā gan, man tika vēlēts dārgumiņu uzmeklēt, un es meklēju un meklēju, kā gan citādi! Tikai ne tālab, lai Melnajam atdotu. Mūsu dārgumiņš, mūsu — manējais, kad es jums saku. Es izbēgu.
Savādi, bet Frodo jutās pārliecināts, ka šoreiz Golluma vārdi ir tuvāk patiesībai, nekā varētu domāt, un ka viņam tiešām sazin kā bija izdevies atrast ceļu, kurš ved laukā no Mordoras, un viņš pats vismaz bija pārliecināts, ka te līdzējusi vien paša izmaņa. Pirmām kārtām Frodo ievēroja to, ka Gollums par sevi sacīja "es", un tā vienādiņ šķita esam zime, kura, lai ari parādīdamās visai reti, liecināja, ka virspusē izcīnījušās kādreizējā patiesīguma un godprātības pārpalikas. Tomēr, pat ja šajā ziņā uz Gollumu varēja paļauties, Frodo paturēja prātā Naidnieka viltu. Uz "bēgšanu" Tumsas pavēlnieks tikpat labi varēja būt pievēris acis vai pats tādu sarīkojis, tāpēc par to it visu zinājis. Lai kā arī būtu, Gollums nepārprotami kaut ko noklusēja.
— Prasu vēlreiz, — Frodo teica. — Vai slepenajai takai ir sargi?
Bet, dabūjis atminēties Aragornu, Gollums bija iesvēlies īgnumā un rādīja pagalam aizvainotu ģīmi kā melis, kurš vienreiz mūžā nospriedis vismaz pa daļai teikt taisnību, bet tiek apkrauts ar nelāgām aizdomām. Viņš saknieba lupas.
— Vai ir sargi? — Frodo nerimās.
— Jā, jā, varbūt. Zeme te tāda, ka nekur nav droši, — Gollums nīgri izgrūda. — Nekur nav droši. Bet saimniekam jāpalūko, citādi jāiet mājās. Citas taciņas nav. — Vairāk no viņa itin nekas nebija izdabūjams. To, kā bīstamajai vietai un pārejai vārdā, viņš neizpauda vai izpaust negribēja.
To dēvēja par Siritungolu, un šī vieta bija apvīta ar baisiem nostāstiem. Varbūt Aragorns viņiem šo vārdu būtu minējis un pastāstījis, kāds tam svars; Gendalfs būtu viņus brīdinājis. Taču hobiti bija vieni paši, Aragorns tālu projām, un Gendalfs stāvēja Izengardas drupās un cīkstējās ar Sarumanu, nodevības dēļ nepiedodami aizkavējies. Tomēr pat brīdī, kad viņš Sarumanam teica pēdējos vārdus un pret Ortankas pakāpieniem tā, ka ugunis pašķīda, triecās palantirs, burvis ne uz mirkli nepiemirsa Frodo un Semiusu, un viņa domas, tos abus meklēdamas, skrēja pāri neskaitāmām līgām cerīgas un līdzcietīgas.
Varbūt Frodo tās nomanīja, pats neapjauzdams, kā bija nomanījis Amonhenā, kaut tobrīd cieši ticēja, ka Gendalfs ir pagalam, uz mūžiem zudis tālās Morijas tumsībā. Viņš ilgi sēdēja, zemē nometies, klusēdams un galvu nokāris, par varītēm raudzīdams atsaukt atmiņā visu, ko Gendalfs bija teicis, tomēr nespēja rast itin neko, kas derētu šādai reizei. Patiesi, Gendalfa padoms viņiem bija liegts par daudz ātri, par daudz — kad līdz Tumsas zemei vēl bija tik gaužām tālu. Kā tur galu galā iekļūt, Gendalfs netika stāstījis. Varbūt nemaz nezināja teikt. Reiz viņš bija sadūšojies spert kāju Naidnieka ziemeļu cietoksnī Dolgul- durā. Bet Mordorā, Ugunskalnā un Baradūrā pēc tam, kad Tumsas valdnieka vara bija no jauna pieņēmusies spēkā, vai turp viņam bija nācies aizklīst? Diez vai — Frodo sprieda. Un te nu viņš bija — Dalienas sīkaliņš, parasts hobits no klusa lauku no- stūrīša, un tādam vajadzēja atrast ceļu turp, kurp dižajie to atrast nebija jaudājuši vai meklēt baiļojās. Ļauns liktenis. Taču tādu viņš sev bija lēmis pats savā viesistabā tālajā pērnpavasarī, kas nule rādījās tik sens, ka šķita esam nodaļa iz stāsta par pasauli jaunības plaukuma, kad Sudraba un Zelta koki vēl stavēja pilnos ziedos. Izvēle bija smaga. Kuru ceļu izraudzīties? Un, ja reiz abi veda šausmās un navē, vai te vispār jēga lauzīt galvu?
Diena vilkās uz priekšu. Pāri putekļainajai iedobītei, kur viņi gulēja nobēdzinājušies pavisam tuvu šausmu zemes robežām, sliga dziļš klusums. Tas bija teju sataustāms, itin kā smags priekškars, kas viņus nošķīra no visas pasaules. Virs galvas vīdēja dūmu grīstēm aizausts blāvu debesu jumols, bet tas šķita augsts un tālīns, it kā rēgotos caur gaisa dziļjūras blīvu, kas sabiezējusi no drūmu domu smagmes.
Pat ērglis, saules gaismā riņķodams, nebūtu spējis saskatīt hobitus, kas tur kluknēja, likteņa nastas saliekti, klusi un nekustīgi, plānajos, pelēkajos apmetņos satinušies. Varbūt uz mirklīti viņš uzmestu ziņkāru skatienu Gollumam: siciņam stāvam, kurš izstiepies gulēja zemē, — kazi, izdēdējis cilvēkbērna liķītis ar šur tur pielipušām drānu skrandām, garās kājas un rokas izbalojušas un noliesējušas kā balti kauli, un nerāsi ne miesas kumšķīša, kur knābi iecirst.
Frodo sēdēja, zodu uz ceļgaliem atspiedis, bet Sems gulēja uz muguras, rokas zem pakauša salicis un no kapuces apakšas vērdamies tukšajās debesis. Krietni ilgi tās patiešām bija pavisam tukšas. Tad Semam norēgojās tāds kā melns putns, kas parādījās, lokus mezdams, palaidelējās un tad atkal šāvās projām. Pirmajam piebiedrojās vēl divi, tad vēl ceturtais. Pavisam sīciņi, tikko saskatāmi, tomēr Sems sazin kā noprata, ka tie ir milzum lieli un platiem spārniem, tikai laižas varen augstu. Aizklājis acis, viņš sakņupa, noslēpties raudzīdams. Uzmācās tās pašas brīdinošās bailes, ko viņš bija manījis ikreiz, kad tuvumā uzradās Melnie jātnieki — nepārvaramās šausmas, kas strāvoja no vēja atnestajām gaudam un ēnas, kura aizklāja mēnesi, lai gan tagad tās nebija tik iznīcinošas un uzmācīgas: draudi nebija tik tuvu. Tomēr nepārprotami draudi. Arī Frodo tos nomanīja. Doma pārtrūka. Viņš sakustējās un notrīsēja, tomēr galvu nepacēla. Gollums sarāvās čokurā kā stūrī iedzīts zirneklis. Spārnotie lidoņi apmeta loku un stāvi šāvās lejuļ), steigdamies atgriezties Mordorā.
Sems dziļi ievilka elpu. — Jātnieki atkaliņ plosās, tik tagad pa gaisu, — viņš neskanīgi izdvesa. — Redzēju savām acīm. Domājat — redzēja mūs ar'? Varen augstu laidās. Un, ja šie ir tie paši melnie, kas pirmiņ, pa dienu daudz neko vis saredzēt nejaudā, vai ne?
— Jā, varbūt nejaudā, — Frodo atteica. — Bet rumaki gan varētu redzēt. Un tiem ar spārniem, kas viņus tagad nes, acis, kazi, labākas par visiem. Rādās pēc maitas putniem, tikai milzum lieli. Kaut ko izlūko — vai tikai Naidnieks nav sarosījies?
Bailes pārskrēja, bet visaptverošais klusums nu bija pagaisis. Labu laiku viņi bija sēdējuši itin kā uz neredzamas saliņas, kas nošķirta no visas pasaules, bet nu atkal sajutās kā uz delnas, briesmas atkal atgriezās. Tomēr Frodo vēl arvien nedz Gollumam ko sacīja, nedz bija nospriedis, ko iesākt. Acis aizvēris, viņš itin kā kavējās sapni vai cieši vērās pats sev sirdī un prātā. Pēdigi viņš sakustējās un pacēla galvu — tā vien šķita, ka teju ko teiks un izšķirsies. Bet…
— Klau! — viņš ierunājās. — Kas tas?
Uzvilnīja atkal jaunas bailes. Ieskanējās dziesma un ķērcošas klaigas. Vispirms šķita pavisam tālu, bet tad aizvien tuvāk — uz šo pusi. Visiem tūliņ iešāvās prātā, ka Melnspārņi viņus samanījuši un nu sūta šurp bruņotus gūstītājus — varbūt tiešām Saurona kalpi ko tādu spētu paveikt zibens ātrumā. Viņi ausi- damies pieplaka pie zemes. Balsis klaigāja, ieroči žvadzēja un iemaukti klinkstēja jau pavisam tuvu. Frodo un Sems sataustīja zobenus. Bēgt nebija kur.
Gollums, lēnltiņām pieslējies kājās, kā vabole aizrāpās līdz iedobes malai. Gaužām piesardzīgi viņš stiepa kaklu aizvien garāku, līdz varēja palūrēt pāri vietā, kur klintī vīdēja ierobījums. Tur viņš sastindzis palika labu laiku, neizdvesdams ne skaņas. Tad balsis sāka noklust, līdz pamazām pagaisa pavisam. Uz Morannonu vaļņa ieķērkstējās taure. Tad Gollums klusiņām ievilka galvu plecos un noslidinājas lejāk iedobē.
— Atkal cilvēki uz Mordoru iet, — viņš paklusām pavēstīja. — Melniem ģīmjiem. Tādus ļautiņus mēs nemūžam neesam redzējuši, nē, Smeagols nav redzējis. Neganti. Melnas acis, garas, melnas pinkas, un zelta riņķi ausīs, jā, pulka skaista zeltumiņa. Un citiem vaigi sarkani nopervēti un sarkani apmetņi; un karogi viņiem sarkani, un šķēpiem uzgaļi tāpat. Un apaļeniski vairogi — dzeltenmelni ar gariem dzelkšņiem. Nelabi — no skata gaužām nikni, ļaunīgi ļaudis. Teju tik nelāgi kā orki, tikai pulka lielāki. Smeagols domā, ka viņi no dienvidiem nākuši, kur Dižupe jau beigusies, — pa to ceļu nākuši. Pa Melnajiem vārtiem iegāja, bet pēcāk var nākt vēl vairāk. Vienādiņ nāk un nāk uz Mordoru pulks pakaļ pulkam, aizvien lielāki. Un kādudien visi lidz pēdējam būs tur iekšā sagājuši.
— Olifauntus neredzēji? — ieprasījās Sems, savā dedzīgajā kārē dzirdēt ko par svešām zemēm bailes pavisam piemirsis.
— Nē, nekādus olifauntus ne. Kas tie tādi — olifaunti? — Gollums nesaprata.
Sems piecēlās, salika rokas aiz muguras (ka allažiņ darīja, "vārsmas penterēdams") un ņēmās deklamēt:
— Pelēks es pūslis,
Šņukurs kā čūslis.
Kur lieku kāju,
Saminu māju,
Dreb mežu gali,
Koki man — skali.
Rīklē man ragi,
Soļoju smagi,
Ausis kā zēģeles —
Vējam tur šūpoles.
Dienvidos brienu
Nakti un dienu,
Mirstu pat stāvus.
Citu tik prāvu,
Mūžvecu kustoni
Pasaulē nerasi.
Olifaunts lielais es.
Mūžīgi atminēs
Mani, kurš sastaps.
Kurš mani nesastaps,
Spriedis, ka māņi,
Smīnēs vien skāņi;
Tak olifaunts brien,
Vari ticēt, aizvien.
— Tāds, — Sems sacīja, kad skaitīt bija beidzis, — tāds pantojums ir pie mums, Dalienā. Kazi, tukša gvelšana, bet, kazi, nav vis. Tak pie mums ar', vai zini, par dienvidiem šādi tādi nostāsti klīst. Vecos laikos hobiti reizumis mēdza šur tur aizceļot. Nebija jau pulka tādu, kas atpakaļ pārradās, un nejau visu, ko šie klāstīja, citi par pilnu ņēma — viens, redz, ir Virpils pilītes, un tas, kas Dalienā iegrāmatots, atkaliņ pavisam kas cits, kā tas parunās iegājies. Bet man nākušas ausīs valodas par milzu lamzakiem, kuri Saulzemēs mīt. Mēs šamējos teiksmās par melnišķiem dēvējam, un runā, ka viņi kaujoties, uz olifauntiem satupuši. Un tiem olifauntiem šie uz kumbra ij mājas, ij torņus ar visu labu sakraujot, un olifaunti tik cits citam akmeņus un kokus virsū lidinot.
Tālab, kad tu teici, sak, cilvēki no dienvidiem, sarkanā un zeltā vien, es prasīju, vai olifauntus neredzēji. Jo, būtu šie tur bijuši, es būtu gājis skatīties, lai tur lūst vai plīst. Bet nu es sāku domāt, ka diez vai kādu olifauntu manas acis maz skatīs. Kazi, tāda lopiņa nemaz ar' nav. — Viņš nopūtās.
— Nē, nekādus olifauntus ne, — Gollums atkārtoja. — Smeagols par tādiem nav dzirdējis. Negrib tādus redzēt. Negrib, lai tādi būtu. Smeagols grib projām tikt un nobēdzināties, kur drošāk. Smeagols grib, lai saimnieks iet. Labiņais saimnieks — nenāks Smeagoliņam līdzi?
Frodo piecēlās. Kaut ari ar raizēm nokāvies, viņš, klausīdamies, kā Sems penterē pie kamīna vakarēšanas reizēs tik bieži dzirdēto olifaunta gabalu, bija kārtīgi izsmējies, un smiekli visas šaubas bija aizslaucijuši kā ar slotu. — Kaut mums būtu viens tūkstotis olifauntu un pašā priekšā Gendalfs vienam tādam baltam mugurā, — viņš sacīja. — Varbūt tad mēs jaudātu ielauzties tajā ļaunuma perēkli. Bet nekā tāda mums nav — tikai kājas, un tās pašas pagalam piekusušas, tas ari viss. Labs ir, Smeagol, lai nu trešais ceļš izrādās pats labākais. Iešu tev līdzi.
— Krietns saimnieks, gudrinieks, labiņš saimnieks! — Gollums aizrautīgi nopriecājās, mezdamies paijāt Frodo ceļgalus. — Labiņš saimnieks! Tad tagad labiņie hobitlši liekas atpūsties, kur akmeņiem ēna — cieši, cieši pie pašiem akmeņiem! Pūtinās un guļ klusītiņām, kamēr Dzeltenglmis aizvelkas. Tad varēsim skriet žigli. Klusiņiem un mudīgiem kā ēnas — tādiem mums vajag būt!