-Tās pāris stundas, kas bija atlikušas lidz saulrietam, viņi gulēja un purinājās, pieraudzīdami, lai paliktu ēnā, kas, saulei pār debesjumu slidot, pamazām pārvietojās, lidz pēdigi iedobes rietummalas paēna izstiepās gara un visu ieplaku pārklāja krēsla. Tad viņi drusku ko ieeda un taupīgi padzērās. Gollums neēda ne kripatas, toties no ūdentiņa neatteicās.
— Drīz atdzersimies, — viņš aplaizīdamies noteica. — Tirs ūdentiņš strautos uz Dižupi skrien, labiņš ūdens tur, kurp iesim. Smeagoliņš tur, kazi, ari ko uz kārā zoba dabūs. Viņš dikti izbadējies, jā gan, golluml — Abas prāvās, plakanās plaukstas viņš piespieda pie iekritušā vēdera, un acis viņam iezalgojās blāva uguns.
Kad krēsla jau bija pamatīgi sabiezējusi, viņi pēdigi devās ceļā, no iedobes paslepšus aizlīzdami uz vakarpusi un kā rēgi aizslīdēdami gar ceļmalu, kur grēdojās akmeņu atlūzas. Līdz pilnmēnesim bija jāgaida vēl tris naktis, bet tad, kad sirpis pacēlās pāri kalnu korei, bija jau teju pusnakts, un lidz tam brīdim tumsa bija tik melna, ka vai aci dur. Augstu Zobu torņos spīgoja viena vienīga sarkana uguns actiņa, bet nekā citādi modrā Morannonu sardze sevi nelika manīt.
Sarkanās acs skatiens itin kā dūrās mugurā vēl daudzas jūdzes, ko viņi mēroja, cīnīdamies pa klintsbluķiem pilno apvidu.
Pa pašu ceļu viņi iet neiedrošinājās, bet, cik nu jaudādami, raudzīja turēties tam turpat līdzās, gar kreiso maliņu. Beidzot, kad nakts jau sliecās pret ritu un ari nogurums lika sevi manīt, jo atpūtušies viņi bija vien īsu brītiņu, ugunīgā actiņa saruka līdz sīkam punktiņam un tad pagaisa — nupat bija apmests loks piekalnes melnajai ziemeļu grēdai, un ceļš aizlīkumoja uz dienvidiem.
Savādi, bet sirds acumirklī tapa vieglāka, un viņi atkal atvilka elpu, tomēr ilgi ne. Gollums hobitus skubināt skubināja. Viņš lēsa, ka no Morannoniem līdz krustcelēm augšpus Osgiliatas ejamas teju trīsdesmit līgas, un ceļu cereja nomērot četros paņēmienos. Tālab, necik ilgi, viņi no jauna ņēma kājas par pleciem, līdz pār pelēko, vienmuļo klaidu palēnām iegaismojās ausma. Nupat bija nomērotas teju astoņas līgas, un tālāk kātot hobitiem nebija spēka, pat ja dūšas vēl būtu gana.
Rītausma acu priekšā atklājās zeme, kas nu vairs nebija tik tukša un izpostīta. Pa kreisi vēl arvien draudīgi slējās kalni, bet turpat rokas stiepiena attālumā vīdēja dienvidceļš, kas no grēdu melnās pakājes slīpeni skrēja projām uz rietumiem. Viņpus ceļam ka negaisa mākoņi tumsa ar mežu klātas nogāzes, bet šai pusē visapkārt pletās pinkuļains tīrelis, pieaudzis ar viršiem, irbu- lenēm, kiziliem un citiem krūmiem, ko hobiti nemaz nepazina. Šur tur vidēja augstu priežu puduri. Par spīti gurdumam, dūša hobitiem drusku vairojās — gaiss bija spirgts un smaržīgs un atmiņā atsauca Ziemeļāju augstienes tur, mājās. Kas nekaitēja tā uzelpot ar pilnu krūti un pastaigāties pa zemi, kura Tumsas pavēlnieka varā bija kritusi tikai pirms pāris gadiem un vēl nebija līdz pēdējam sagandēta? Tomēr briesmas viņi paturēja vērā un arī Melnos vārtus, kas vēl bija teju ar roku aizsniedzami, kaut arī slēpās drūmo kalnu aizsegā. Derēja pameklēt vietiņu, kur nolīst paslēpties no ļaunas acs, kamēr laukā gaišs.
Diena vilkās lēni un urdīgi. Nobēdzinājušies dziļi viršos, viņi skaitīja gausās stundas, kas teju līdzinājās cita citai kā ūdens piles, jo debesis joprojām aizklāja Ffelduati un saule slēpās mākoņos. Frodo brīžiem iekrita saldā un mierpilnā miegā — vai nu Gollumam uzticēdamies, vai arī tālab, ka bija pārāk noguris un tādiem kreņķiem vienkārši atmetis ar roku; bet Sems, lai kā centās, labi ja iesnaudās ar pusactiņu pat tad, kad Gollums nepārprotami gulēja kā nosists — šņākuļoja vien un, savos slepenajos sapņos dzīvodamies, lāgiem noraustījās. Miegs varbūt bēga ne tik daudz nelāgo aizdomu, kā izsalkuma dēļ — vēders sāka ilgoties pēc sātiga mājas paēdiena — kāda karsta brūķīša.
Kolīdz novakara mijkrēslis apkaimi bija vērtis bezveidīgu un pelēku, viņi atkal devās tālāk. Necik ilgi, Gollums noveda hobitus lejā uz dienvidceļa, un nu iešana vedās ātrāk, kaut arī bija nedrošāka. Visi ausljās, cik spēka, bīdamies priekšā vai aiz muguras izdzirdēt pakavu klaboņu vai soļu dipoņu, bet nakts aizritēja, un ne no jātniekiem, ne kājniekiem nebija ne miņas.
Ceļš bija izbūvēts neatminamos laikos un jūdzes trīsdesmit no Morannoniem svaigi labots, bet tālāk uz dienvidiem jau krietni ar zāli un brikšņiem aizaudzis. Veclaiku meistari savu amatu bija labi pratuši: ceļš stiepās taisns kā stīga un līdzens kā galds — lāgiem tas izcirtās nogāzēm cauri vai pa lokā izliektu izturīgu mūra tiltu pārlaidās strautiem pāri, taču pēdīgi akmeņkaļu liktais segums vairs nebija pat samanāms, tikai šur tur vēl vienā vai otrā pusē no krūmāja izslējās pa pusgruvušam stabam vai nezālēs un sūnās norēgojās pa vecam brugakmenim. Ceļmalas bija visgarām noaugušas ar viršiem, kokiem un kazenājiem, kas ceļam kārās pāri un spraucās tam cauri. Beidzot bija atlicis tik vien kā tāds novārtā pamests lauku celiņš, kur retumis rati cauri izbrauc, tomēr līkumus tas joprojām nemeta un droši rādīja īsāko un ātrāko ceļu.
Tā viņi iesoļoja tās zemes ziemeļu robežās, ko cilvēki reiz bija dēvējuši par Itīliju, — zeme bija skaista, ar mežainiem pakalniem un straujiem kalnu strautiem rotāta. Nakts noskaidrojās, debesīs spulgoja zvaigznes un apvēlies mēness. Hobitiem šķita, ka gaiss ar katru soli top aizvien smaržīgāks, un, pēc Golluma sprauslāšanas un murmuļošanas spriežot, arī viņam tas nebija paslīdējis garām nemanīts, tomēr pie sirds vis negāja. Kolīdz iegaismojās rītausma, viņi apstājās. Ceļš pa garu, dziļu aizu, kam viduci abās pusēs slējās kailas klints sienas, bija izcirties cauri akmens kalnam. Uztrausušies ceļmalas rietumpuses nogāzē, viņi pavērās visapkārt.
Ausa diena, un kalni nu bija atkāpušies uz austrumiem, sastājušies ieloka, kas pagaisa tālē. Priekšā, rietumos, lēzenas nogāzes laidās lejup — dzijā ielejā, kas tinās neskaidrā dūmakā. Visapkārt izkaisītas vidēja sveķainu skuju koku audzes — egles, ciedri, cipreses un vēl citi, kādus Dalienā neviens nepazina, bet pa vidu pletās plašas lauces, un it visur pārpārēm zēla saldi smaržīgas zāles un krūmi. Mērojuši garo ceļu no Rivendellas, hobiti bija krietni vien pagājuši uz dienvidiem no pašu zemes, bet tikai šeit, kur no visām pusēm kā sargādami bija sastājušies kalni, viņi samanīja pārmaiņu gaisā. Te pavasaris jau bija pilnā sparā: sūnām un trūdiem cauri spraucās papardes, lapegles rotāja zaļi dzinumi, melnajā zemē ziedu kausus vaļā vēra sīkas puķītes, dziedāja putni. Gondoras dārzs Itīlija, nu pamesta un izmirusi, aizvien vēl bija saglabājusi izspūrušas meža nimfas neatvairāmo jaukumu.
Dienvidos un rietumos tā aizstiepās lidz siltajām Anduinas zcmlejām, kamēr austrumos sargādami slējās Efelduati, ar savu ēnu to tomēr nepārklādami, un ziemeļos — Emonmuili, tā ka te ieplūda dienvidu vēji un valgme no tālās jūras. Te netrūka dižkoku, sendienās sastādītu un draisku pēcnācēju pulkā savā nodabā nosirmojušu; tāpat tur auga birztalās un puduros sastājuši tamariski, sīvi smaržīgie terpentīnkoki, olīvu un lauru koki, arī kadiķi, mirtes un mārsili — vietumis sapinušies necaurejamos brikšņos, vietumis pārkoksnējušās atvases līču loču pāraudušās pāri akmeņiem kā gobelēns. Te zilus, sārtus un gaišzaļus ziediņus plaucēja dažādu pasugu salvijas, zaļoja majorāns, pētersīļu asni un dažnedažādu apveidu augi, kas dvesa visvisādas smaržas, par kādām Sems, dārznieks būdams, līdz šim bija dzīvojis neziņā. Odeņu izskalotās alas un klints sienas jau bija izspraudītas ar akmeņlauzītēm un zaķkapostiem. Lazdājos modās tuberozes, anemones un asfodeli, un sulīgi zaļā zālē visapkārt ezeriem, kur kalnu strauti, sakrituši vēsās palejās, brīdi atelsās, iekams metās tālāk, uz Anduinu, pusplaukušas ziedu galvas klanīja lilijas.
Visi tris, ceļu atstājuši aiz muguras, kāpa lejā no kalna. Jo tālāk viņi brida, lauzdamies cauri krūmājam un zāļu audzei, jo stiprāka kļuva skurbinošā smarža. Gollums kāsēja un rīstījās vien, bet hobiti aizgūtnēm vilka elpu, un Sems piepeši iesmējās — ne jau tālab, ka prāts uz kumēdiņiem nestos, bet no tā, ka sirds tik viegla. Turpat līdzās lejup urdza strauts. Tam gar krastu iedami, viņi nonāca pie dzidra ezeriņa, kas skalojās lēzena, senlaikos izmūrētā, nu pusgruvušā akmens baseinā, kura griezumiem rotātā apmale bija teju pavisam ieaugusi sūnās un mežrozītēs; visapkārt, rindās sastājušies, slējās īrisu zobeni, tumšajā, viegliem vilnīšiem klātajā ūdenī šūpojās ūdensrožu lapas, bet pats ūdens bija dziļš un spirdzinošs un viņā galā klusiņām plūda pāri akmens apmalei, kā strautiņš tālāk skriedams.
Tur viņi nomazgājās, pie strauta ietekas padzērās tiku tikām un tad lūkoja pec vietas, kur apmesties un paslēpties, jo vieta, lai cik no skata skaista, tagad tomēr bija Naidnieka varā. No ceļa nostāk viņi nebija aizbriduši necik tālu, taču pat tik mazā gabaliņā jau bija manāmas senu karu atstatas rētas un svaigākas vātis, ko cirtuši orki un citi Tumsas pavelnieka nešķīstie pakalpiņi: neaizbērta bedre, piegāzta ar drazām un mēsliem, bez vajadzības nogāzti koki, turpat pamesti, lai mirst, — ar mizā šā tā iecirstām lāstu rūnām vai ieskrīpātu Acs zīmi.
Nokārpījies lejāk, kur strauts plūda laukā no ezeriņa, Sems, ostidams un čamdīdams nepazīstamos augus un kokus un uz bridi pavisam piemirsis visu Mordoras būšanu, piepeši dabūja kā ar mietu pa pieri, sak, briesmas nekur nav pazudušas — viņš uzdūrās vēl manāmai apaļai izdegai, kam pašā vidū grēdojās pār- ogļojušies sadragāti kauli un galvaskausi. Savvaļas steidzīgā audze — mežrožu atvases un staipekņi — jau auda šķidrautu pāri baismīgajai dzīru un slaktiņa vietai, bet tā vis nebija te palikusi no senlaikiem. Sems ar skubu metās atpakaļ pie pārējiem, tomēr nebilda ne vārda: labāk lai kauli paliek dusam mierā — nav ko Gollumam tur gramstīties un rakāties.
— Sameklējam, kur nolikties, — viņš tikai noteica. — Uz leju gan ne. Man labāk tiktos kur paaugstāk.
Drusku pagājušies atpakaļ uz ezeriņa pusi, viņi atrada biezu, sabrūnējušu pērno paparžu klājienu. Tūliņ tālāk sākās tumšla- painu laurkoku briksnājs, kurš klāja stāvu nogāzi līdz pašai korei, apaugušai ar veciem ciedriem. Tur viņi nosprieda apmesties un pārlaist dienu, kas jau solījās būt saulaina un silta. Tāda būtu īsti reizē, ko mērot ceļu pa Itīlijas birzīm un laucēm, bet orki, kaut no saules varbūt ari vairījās, te uz katra soļa varēja kur satupt, slēpni nobēdzinājušies, un netrūka jau ari citu glūnīgu acu — Sauronam kalpu bija atliku likām. Un Gollums tik un tā ne sitams nekustētu no vietas, kamēr Dzeltenģīmis pie debesīm rēgojas. Kuru katru brīdi saulei vajadzēja parādīties virs
Efelduatu melnajām korēm, Gollumu ar gaismu un karstumu vārdzinot tā, ka čokurā jāraujas.
Soļodams Sems bija cieši piedomājis par paēdienu. Tagad, kad izmisums, neieņemamo Melno vārtu uzvēdits, bija palicis aiz muguras, viņš pretstatā saimniekam nebūt nebija ar mieru nelikties ne zinis par to, kas notiks, kad uzdevums būs paveikts; turklāt, lai vai kā, viņam šķita prātīgāk elfu ceļamaizi pietaupīt kādai nebaltākai dienai — vai nu tāda izpaliks? Dienas sešas vai pat vairāk bija aizritējušas kopš brīža, kad viņš aplēsa, ka ēsmas tik tikko būs gana trim nedēļām.
"Ja tikmēr pagūsim līdz tai Ugunij aizkātot, šai ziņā būsim vinnētajos!" viņš sprieda. "Un tad, kazi, sakārosies atpakaļ tikt. Kā nu nesakārosies?"
Turklāt, augu nakti uz kājām bijis, dabūjis nomazgāties un padzerties, viņš nomanīja vēderu burkšķam skaļāk nekā jebkad. Ko nu no tiesas kārojās — vakariņas vai brokastiņu pie pavarda Maztuntu vecajā ķēķītī. Doma apsēda viņu kā uts, un Sems ņēmās raudzīties pēc Golluma. Tas nupat grasījās aizklīst pats savās gaitās — uz visām četrām jau manījās prom caur papardēm.
—KukU! Gollum! — Sems uzsauca. — Kur šmauksi? Medībās? Paklau, šņakari, mūsu ēdmaņa tev neiet pie dūšas, un es pats ar' nelietu asaras, ja dabūtu ko citu uz kārā zoba. Tu te esi ieņēmies skandināt, sak, palīdzētājs, palīdzētājs. Varēsi sadabūt ko tādu, kas hobitam tukšā māgā iebāzljams?
— Jā, varbūt, jā gan, — Gollums noteica. — Smeagoliņš allaž palīdz, ja viņš ir prasīts — ja laipnīgi paprasīts.
— Kā tad! — Sems apstiprināja. — Tad nu viņš ir paprasīts. Un, ja vēl nav gana laipnīgi, — palūdzīts.
Gollums pazuda. Kādu bridi viņš bija projām, un tikmēr Frodo, noēdis pāris kumosu lembu, ierušinājās dziļi rūsganajās papardēs un iemiga. Sems uz viņu noskatījās. Koku paēnas pustumsā tikai tagad iezagās pirmais dienas gaismas svīdums, bet saimnieka seja bija saskatāma pavisam skaidri, un ari rokas, ko viņš bija gar sāniem izstiepis. Piepeši Semam Frodo atmiņā atausa tāds, kāds bija gulējis Elronda namā, pēc nāvīgā ievainojuma atkopdamies. Toreiz, aizmigušajam vājiniekam klāt sēdēdams, Sems bija ievērojis, ka saimnieka vaigs lāgiem blāvi iegais- mojas, itin kā iekšējas uguns apspīdēts, bet nu gaisma bija tapusi vēl skaidrāka un spēcīgāka. Seja bija mierpilna, no bailēm un raizēm tur nebija ne miņas, tikai tā izskatījās veca — gaužām novecojusi un skaista, it kā gadu ievilktās pēdas tagad atklātos neskaitāmās smalkās rieviņās, kas pirmiņ slēptas bijušas, lai gan seja nepārprotami bija tā pati. Gluži tādi vārdi Semam Ekušekam galvā gan neuzpeldēja. Nogrozījis galvu, itin kā ar runāšanu te nekas nebūtu līdzams, viņš nomurmināja: — Miļš viņš man. Tāds jau ar' ir, un lāgiem gaišums sazin kā uz āru iznāk. Tak mīļš tik vai tā — tais citās reizēs ar'.
Gollums, klusiņām pārradies, pablenza Semam pār plecu. Pavēries uz Frodo, viņš aizmiedza acis un aizlavījās projām kā ēna. Brīdi vēlāk Sems piegāja viņam klāt — Gollums tupēja, sazin ko gremodams un zem deguna gurguļodams. Turpat līdzās zemē gulēja divi trusēni, uz kuriem viņš jau sāka mest kāru aci.
— Smeagoliņš allaž palīdz, — Gollums ierunājās, — atnes tru- šēnus, gardus trušēnus. Bet saimnieks aizgājis gulēt, un arī Semam varbūt miedziņš nāk. Trušēnus tagad negrib? Smeagoliņš cītīgi palīdz, bet nevar visu vienā rāvienā noķert.
Tomēr Semam pret trusēniem itin nekas nebija iebilstams, un tieši tā viņš arī pateica. Vismaz ne pret trusēniem, kuri pagatavoti, ka nākas. Hobiti, protama lieta, visi kā viens zina, kas un kā cepams un vārāms, jo šajā mākslā sāk ieprasties, iekams vēl lasīt un rakstīt iemācījušies (ar ko liela tiesa tā arī netiek galā), bet Sems bija labs pavārs pat hobitu izpratnē un pārgājienos bija maltītes gatavojis, kad vien izgadījās tāda iespēja. Līdzpaņemtajā nastiņa viņš vēl aizvien cerīgi staipīja līdzi to, bez kā šāda reizē kā bez rokām: krama šķiltaviņas, divus seklus kastrolīšus — mazāko lielākajā ieliktu —, augšējā bija ieguldita koka karote, strupa divzaru dakšiņa un pāris cepamo iesmiņu, bet maišelim pašā dibenā plakanā koka dozītē bija nobēdzināts dārgums, kurš aizvien gāja mazumā, proti, šķipsniņa sāls. Bet nu vajadzēja pakurt uguntiņu, un trūka vēl šā tā. Sems drusku apdomājās, kamēr vilka laukā nazi, to notīrīja, uztrina un ķērās pie trusēnu dīrāšanas. Viņam nebija ne prātā aizmigušo Frodo atstāt vienu pašu ij ne uz pāris minūtiņām.
— Klau, Gollum, — viņš uzsauca. — Šeku, tev būs vēl viens darbiņš. Aizteci un piepildi kastrolīšus ar ūdeni, tad atstiep man!
—Smeagols dabūs ūdentiņu, jā, — Gollums sacīja. — Bet kam hobitam tik daudz ūdentiņa? Padzēries ir, nomazgājies ir.
— Kas tad tev tur? — Sems atsvieda. — Ja reiz pats nesaproti, gan redzēsi. Un, jo drizāk ūdentiņu dabūsi, jo drīzāk redzēsi. Tikai tā ka lai kastrolīšus tu man sargātu kā aci pierē, citādi sakapāšu tevi putrā.
Kamēr Gollums bija projām, Sems vēlreiz uzmeta acis Frodo, kas joprojām gulēja mierīgā miegā, bet nu Sems pārsteigts attapās, ka seja un rokas saimniekam briesmīgi izdēdējušas. — Tik gaužām kārns un sakrities, — viņš nomurmināja. — Hobits tak — kur tas der? Ja vien pamanīšos tos lopiņus ēdamus pataisīt, raušu viņu augšā.
Savācis kaudzē pašas sausākās paparžu lapas, viņš uzkār- pljās kalnā un salasīja saišķi žagaru un sprunguļu — te krietns atspaids izrādījās kalngala ciedram nolūzis nokaltis zars. Palejā, kur paparžu audze beidzās, viņš izcēla no zemes pāris velēnu, izkašāja paseklu iedobi un sakrāva tur iekurus. Ar kramu un posu rīkoties viņš nebija mācāms, un drīz jau kurējās maza uguntiņa, kas nedūmoja teju nemaz, toties izplatīja patīkamu smaržu. Tā viņš likņāja pār sārtu, uguntiņu no vēja sargādams un klāt kraudams paresnāku malciņu, kad atgriezās Gollums, uzmanīgi stiepdams kastrolīšus un zem deguna sazin ko ņurdēdams.
Nolicis nešļavu zemē, viņš piepeši ieraudzīja, ko Sems dara, izgrūda spalgu, šņācošu brēcienu un rādijās tiklab sabijies, kā pārskaities. — Ahhh! Ssss — nē! —viņš izspēra. — Nē! Hobiti dumiķi, tukšu pauri, jā, tukšu! Tā nedrīkst!
—Kā nedrīkst? — Sems izbrīnījies noprasīja.
— Taisit kodīgās, sarkanās mēles, — Gollums nošņāca. — Uguns, uguns! Briesmas, jā gan. Svilina, galē nost. Un ienaidniekus šurpu atvedinās, jā gan.
— Diezin vai, — Sems atteica. — Ne nu atvedis, nekā, tikai nevajag sviest uguntiņā slapju malku — lai nesāk kūpēt. Tak, ja atvedinās, — atvedinās. Es tomēr paraudzīšu, lai tur vai kas. Tos lopiņus gribu izsutināt.
— Trušēnus sutināt? — Gollums sašutis iespiedzās. — Maitāt skaisto galiņu, ko Smeagoliņš jumsim pataupīja, nabaga tukšais vēderiņš? Kamdēļ? Kamdēļ hobits, stulbiķis, tā? Tādi jauniņi, mīksti, labiņi. Ēdiet tak nost, ēdiet! — Viņš pakampa tuvāko tru- sēnu, kurš jau nodīrāts gulēja līdzās ugunskuram.
— Paga, paga! — Sems viņu apsauca. — Kā nu kurš ieradis. Mūsu maizīte tev rīklē sprūst, bet man rīklē ķeras jēls trusēns. Ja reiz tu man iešķieb trusēnu, galiņa ir manējā, un es ar to varu izrīkoties pēc patikas, skaidrs? Un man labpatīk to izsutināt. Nav ko acis bolīt. Laidies, noķer vēl kādu un nolobi, kā pašam patīk, tikai, lūgtum, nolien patālāk no manām acim. Tad tu uguntiņu neredzēsi, es atkaliņ neredzēšu tevi, un mums abiem būs līksmāks prāts. Pieraudzīšu, lai sārts nedūmo, ja tev tālab būs mierīgāk ap sirdi.
Gollums pukstēdams atkāpās un ielīda papardēs. Sems rosījās ap kastrolīšiem. — Ar ko hobits aizdara trušgaļiņu? — viņš zem deguna ierunājās. — Te neiztiksi bez šādam tādām garš- zālltēm un saknītēm, īpaši tupenlšiem — un kur nu bez maizītes! Zālītes mēs, rādās, kā nebūt varam sadabūt.
— Gollum! — viņš klusiņām pasauca. — Tris lietas — labas lietas. Man vajag drusku zālišu garšai. — Golluma galva pabāzās laukā no papardēm, bet viņš nepavisam neizskatījās nedz uz izpalīdzēšanu, nedz draudzēšanos kārs. — Pārītis laurlapu, maķenīt timiāna un salviju būtu pašā reizē — kamēr ūdentiņš nav uzviris, — Sems sacija.
— Nē! — Gollums atcirta. — Smeagols pikts. Un Smeagolam nepatīk smirdošas lapas. Viņš negrauž ne zāles, ne saknes, nē, dārgumiņ, — tikai kad it nekā cita nav vai viņš smagi savārdzis, nabaga Smeagoliņš.
—Ja Smeagoliņš neklausīs, viņš applaucēsies ar riktīgi karstu ūdentiņu, kad tas uzmetis mutuliti, — Sems noburkšķēja. — Se- miņš iegrūdis viņu kastrolītī ar galvu, jā, dārgumiņ. Un būtu licis vēl rāceņus pameklēt un burkānus, un tupenīšus ar', nebūtu vēl vien pavasaris laukā. Lieku galvu ķīlā, ka te savā vaļā visādas labas mantas aug. Ko visu es neatdotu par pusduci tupeņu!
— Smeagols neies, nepavisam neies, dārgumiņ, šoreiz ne, — Gollums atšņāca. — Viņam bailes, un viņam nav spēka, un hobits nav laipnīgs, nepavisam, nav labiņš. Smeagols nekašās saknes, burkānus un… Tupeņus. Kas tie par tupeņiem, dārgumiņ, mmm? Kas tie par tupeņiem?
—Kar-tu-pe-ļi, — Sems noskaitīja. — Tētiņa acuraugs un tukšam vēderam reti sātīga ēsma. Tak tādus tu mekledams nesameklēsi, tālab paliec mierā. Tik esi nu labs Smeagoliņš, saplūc man zālītes, un būsi manās acīs uzkalpojies. Vēl vairāk — ja sāksi jaunu dzīvi un turpatiņ ar' paliksi, es tevi vienudien ar ceptiem tupenlšiem pamielošu. Tici, ko saku: dabūsi nobaudīt ceptu zivtiņu ar tupeņiem S. Ekušeka gaumē. No tādas tu neatteiksies, kauču gribēdams.
— Atteikšos, atteikšos gan. Maitāt gardo zivīti, svilināt! Dod ziviti tūliņ un nejaukos tupeņus rij pats!
— Nu ko ar tevi lai iesāk? — Sems nopūtās. — Vāķies sust!
Galu galā viņam visu nācās iet meklēt pašam, tikai ne tālu, lai varētu paturēt acis aizmigušo saimnieku. Labu bridi Sems domigi tupēja pie sārta un pieskatīja uguntiņu, kamēr ūdens sāka mest mutuļus. Dienas gaisma pieņēmās spēkā, gaiss iesila, zālē un lapās nožuva rasa. Drīz trusēni, sašķērēti gabalos, gulēja burbuļojošajos kastrolīšos kopā ar garšzāļu saišķišiem. Laiks ritēja, un Sems kāvās ar miegu. Viņš ļāva trusēniem sutināties teju veselu stundu, ik pa laikam ar dakšiņu paraudzldams, cik gaļa mīksta, un nogaršodams virumu.
Pēdīgi nospriedis, ka viss gatavs, viņš nocēla kastrolīšus no uguns un uz pirkstgaliem aizlavījās pie Frodo. Kad Sems pārliecās viņam pāri, saimnieks, pavēris acis, uztrūkās no sapņa — tas atkal bija liegs, mierpilns un tūliņ aizslīdēja, atmiņās netverams.
—Sveiki, labdien, Sem! — viņš ierunājās. — Neguli? Kaut kas lēcies? Kāda tagad stunda?
— Otrā vai trešā pēc rītausmas, — Sems atteica, — un pēc Dalienas mera, kazi, pusē deviņi. Bet viss kā nākas. Tak pēc manas saprašanas riktīgi, kā nākas, nav vis — ne tev saknīšu, ne sīpolu, ne tupenlšu. Es te jums šo to pasutināju, un virumiņš ar' ir, Frodo kungs. Nāks par labu. Ko darīsi — nāksies ar krūziņu pasmelties vai strēbt no visa kastrolīša, kad drusku padzisīs. Galīgi bešā esmu — ne kādas bļodeles, nekā.
Frodo nožāvājās un izstaipījās. — Labāk būtu gulējis, Sem, — viņš sacīja. — Un uguni te kurt nav droši. Bet ēst man nudien gribas ka vilkam. Mmm! Vai patiesi jau no šejienes var saost? Ko tad tādu sutināji?
— Smeagola dāvaniņu, — Sems atbildēja. — Pārītis trusēnu, kaut man rādās, ka nu viņš par to kož pirkstos. Tik aizdaram nekā nav — vien pušķītis garšzālīšu.
Iesēdušies papardēs, abi hobiti ņēmās strēbt sautējumu tieši no kastrolīšiem, pārmijus brālīgi lietodami veco dakšu un karoti. Katrs atļāvās noēst vēl pa pusītei elfu lembas. Abi nudien sajutās tikuši itin kā pie dzīru galda.
— Gollum! — Sems pasauca un klusiņām nosvilpās. — Kukū! Vēl vari pārdomāt. Drusku vēl atlicis, ja gribi nobaudīt sutinātu trušgaļiņu. — Atbildes nebija.
— Ek, labi vien ir, laikam aizlaidies ko pats sev samakarēt. Ēdīsim tik laukā, — Sems noteica.
— Un tad tev jāliekas nosnausties, — Frodo piebilda.
— Tik pieraugiet, ka jums acis neaizkrit, kamēr es ar to snaušanu, Frodo kungs. Es par viņu galvu ķilā vis neliktu. Laba tiesa Smerdeļa — tā nelāgā Golluma, ja tik noprotat, ko saku, — šim pa iekšu vēl grozās un atkaliņ spiežas uz āru. Un man tik prātā, ka vispirmāk viņš man raudzīs rīkli aizžmiegt. Mēs viens otru ij ne acu galā nevaram ieraudzīt, un viņš uz Semiņu ir pikts, jā gan, dārgumiņ, gaužām pikts.
Kad maltīte bija galā, Sems aizcilpoja līdz strautam traukus izmazgāt. Iztaisnojis muguru un jau grasīdamies atpakaļ doties, viņš pār plecu pavērās uz kalna nogāzi. Tobrīd no izgarojumiem, dūmakas vai melnās ēnas, vai sazin kas tas bija, kas mūžam klājās pāri austrumu pamalei, izlida saule, liedama zelta starus pāri kokiem un laucītēm visapkārt. Tūliņ viņš ieraudzīja vāru zilpelēku dumu vērpetīti, kas cēlās no briksnāja, saules gaismā skaidri pamanāma, un ar pārbīli atskārta, ka dūmi ceļas no mazā ugunskuriņa, ko viņš, auša, bija piemirsis nodzēst.
— Tas nekur neder! Savu mūžu nebūtu domājis, ka tas tik briesmīgi krīt acis! — viņš nopurpināja un ar skubu metās atpakaļ. Tad apstājās kā zemē iemiets un ieklausījās. Svilpiens bija vai nebija? Varbūt kāds svešāds putns? Lai kurš, tikai ne Frodo — svilpiens nāca no citas puses. Tad atkal — tikai vēl no citas! Sems, cik jaudas, skriešiem metās kalnā.
Tur viņš atklāja, ka viens sprungulitis, līdz galam nenode- dzis, bija aizsvilinājis papardes sārta malā, un tās uzliesmodamas bija aizdedzinājušas kūdras veļēnu, kas gruzdēja dūmodama. Steigšus izbradājis ugunskura paliekas, viņš izkaisīja pelnus, sārta vietu apsedza ar velēnām un aizlavījās atpakaļ pie Frodo.
— Vai dzirdējāt — svilpa un tad itin kā atbildēja? — viņš ieprasījās. — Nupat, pirms brītiņa. Kaut nu būtu vien putnelis, bet īsti vis neizklausījās — drīzāk, lēšu, kads putnam pakaļ taisījās. Un mana uguntiņa būs drusku dūmus gaisā palaidusi. Būšu nelaimi piesaucis, nemūžam sev nepiedošu. Lai gan, kazi, ij mocīties neiznāks!
— Kuš! — Frodo viņu čukstus apsauca. — Man likās — balsis dzirdēju.
Abi hobiti aizsēja maišeļus, sagatavojās ņemt kājas pār pleciem un tad ielīda dziļāk papardēs. Tur viņi ietupa ausidamies.
Balsis nupat skanēja skaidri — paklusas, apvaldītas, bet pavisam tuvu un aizvien tuvāk. Piepeši kāds skaidri ierunājās tepat blakus: — Re! No šenes dūmi cēlās! Tālu nebūs ticis. Papardēs ielidis, kur citur. Iesprucis kā trusis slazdā. Gan izdibināsim, kas šis par putnu.
—Tā ja, un arīdzan, kas šim zināms! — piebalsoja otrs.
Tūliņ paparžu audzē no dažādām pusēm iebrida četri vīri. Ne
aizmukt, ne paslēpties nu vairs nebija ko cerēt, tālab Frodo un Sems pieleca kājās, ar mugurām kopā sastājušies un izraudami zobentiņus.
Ja arī hobiti jutās pārsteigti, ieraudzījuši to, ko ieraudzīja, tie otrie izbrīnījās vēl jo vairāk. Četri labi noauguši vīri apstājās kā sasaluši. Diviem rokā bija pa šķēpam ar platu, spožu uzgali. Otriem diviem — katram liels šaujamloks, teju viņu pašu augumā, un uz muguras — ietilpīgs bultu maks, pilns ar garām, zaļspalvotām šautrām. Visiem pie sāniem bija zobens, un visi bija tērpušies dažādu nokrāsu brūni zaļās drānās, kādas Itīlijas laucēs kājniekam vislabāk ļāva iet un nakt nemanītam. Rokās viņiem bija zaļi cimdi, sejas slēpa kapuces un zaļi apsēji — tikai acis mirdzēja vērigas un spožas. Frodo tūliņ atminējās Boromiru, jo šie vīri bija tikpat stalti un iznesīgi un ari valoda viņiem bija tāda pati.
—Ko meklējām, neuzgājām, — viens ierunājās. — Bet ko tādu esam uzgājuši?
— Orki nebūs, — piebilda cits, atlaizdams zobena spalu, ko bija sakampis, ieraudzījis Frodo rokā paspīdam Dzeloni.
— Elfi? — trešais šaubīdamies minēja.
— Nekā! Elfi nebūs, — sacīja ceturtais, pats raženākais, kurš, kā atklājās, visiem bija par vadoni. — Elfi šais dienās vairs Itilijā nesper kāju. Un elfi esot brinum skaisti no vaiga — vismaz tādas runas klīst.
— Tad mēs par skaistuļiem turami nebūtu, ja riktīgi noprotu, — Sems atsaucās. — Lielais paldies par tik laipnīgiem vārdiem. Un, kad nu būsit galā, mūs tā un šitā aprunadami, kazi, pateiksit, kas paši tādi un kālab neļaujat diviem izvārgušiem ceļiniekiem elpu atvilkt.
Raženais zaļvirs drūmi pasmīnēja. — Esmu Faramirs, Gondoras karavadonis, — viņš sacīja. — Tikai ceļinieku šai zemē nav — vien tie, kuri vai nu Tumsas, vai Baltajam tornim kalpo.
<l> 306 «3>
— Bet mēs nekalpojam ne vienam, ne otram, — Frodo iebilda. — Un no tiesas esam ceļinieki, lai ko sacītu karavadonis Faramirs.
— Tad ar skubu izpaudiet, kas esat un kurp jums ejams, — Faramirs norādīja. — Mums darbs darāms, un nedz miklām, nedz aplinkus mēļošanai še nav ne īstais laiks, ne vieta. Nu? Kur tas trešais, kas jums biedros?
—Trešais?
— Jā, tas slapstlgais zellis, ko manījām tur, projām, šņukuru ezerā mērcējam. No skata īsts nejaucēns. Okšķeris, kam orku asinis dzīslās rit, es lēšu, vai arī tāds, kurš viņu pusē nostājies. Bet izspruka, aizmanījās kā kūmiņš.
— Es nezinu, kur viņš ir, — Frodo atteica. — Viņš mums nejauši pa ceļam pieklida, un atbildēt par viņu es negrasos. Ja dabūsiet rokā, saudzējiet. Atvediet vai atsūtiet pie mums. Viņš ir tikai nožēlojams, neceļos noklīdis kustonis, bet uz laiku esmu viņu ņēmis savā paspārnē. Taču mēs paši — mēs esam hobiti no Dalienas, kas tālu ziemeļrietumos, aiz daudzām upēm. Frodo, Drogo dēls, man vārdā, un man biedros ir Semiuss, Hemduka dēls, krietns hobits, kurš man par puisi. Garu ceļu esam mērojuši no pašas Rivendellas jeb Imladrisas, kā to citi dēvē. — Te Faramirs satrūkās un cieši ieklausījās. — Pavisam bijām septiņi: vienu pazaudējām Morijā, pārējos — pie Atspirgas, kas augšup Raurosam: divi tur bija mani tautieši, vēl arīdzan rūķis, elfs un divi cilvēki. Aragorns un Boromirs, kas teicās nācis no Minastirītas — dienvidos tāda pilsēta esot.
— Boromirs! — visi četri viri izsaucās vienā balsi.
— Boromirs? Pavaldoņa Denetora dēls? — Faramirs pārjautāja, un viņa vaigā iegūla savāds skarbums. — Ar viņu kopā šurp nācāt? Tad ta' jaunumi, ja tu no tiesas runā! Vai zināt, mazie svešatnieki, ka Denetora dēls Boromirs bija Baltajam tornim virs- sargs un mūsu karapulkam virspavēlnieks? Gauži mums bez viņa klājas. Tad kas jUs tādi, un kas jums ar viņu kopā darāms bija? Sakiet laukā drīz, jo saule kāpj arvien augstāk!
— Vai pazīsti mīklainos vārdus, kurus Boromirs uz Riven- dellu aizgādāja? — Frodo atbildēja un noskaitija:
— Ej, mckle zobenu, kas lauzts: Tas Imladrisā dus.
— Vārdi patiesi pazīstami, — Faramirs pārsteigts atzina. — Ja reiz arīdzan tev tie zināmi, esmu gatavs ciešāk uz to, ko saki, paļauties.
— Aragorns, ko pieminēju, ir Lūzušā zobena saimnieks, — Frodo turpināja. — Un mēs esam sīkaliņi, par kuriem vārsmās stāstīts.
— To noprotu, — Faramirs domīgi novilka. — Vai noprotu, ka tā varētu būt. Un kas ir Isildura lāsts?
— Tas nav atklājies, — Frodo atbildēja. — Droši, ka atklāsies, kad īstais laiks būs pienācis.
— Par to mums jāizdibina kas vairāk, — Faramirs sacīja. — Un ari par to, kas jūs atvedis tik tālu uz rītiem, kur tumst… — no- vēcinājis ar roku, viņš vārdu balsi neizrunāja. — Tikai ne tūliņ. Mums steidzams darbs paveicams. Jums draud briesmas — šodien jūs nebūtu tālu tikuši nedz pa ceļu, nedz klaju lauku. Vēl pirms dienvidus še barga ciršanās būs. Tad vai nu nāve, vai ātrām kājām uz Andulnu atpakaļ. Divus atstāšu pie jums par sargiem — tā jums būs labāk un man tāpat. Gudrais šai zemē nepaļausies uz tādu, kurš ceļā netīši pagadās. Ja atgriezīšos, pārmisim vēl kādu vārdu.
— Paliec sveiks! — novēlēja Frodo, zemu paklanīdamies. — Domā, ko gribi, bet es esmu draugs visiem, kuri Naidniekam ienaidnieki. Mēs ietu tev palīgos, ja tādi sīkaliņi varētu cerēt kā nebūt noderēt jums — tik bezbailīgiem stipriniekiem, kādi esat no skata, — un ja man nebūtu pašam savs darbs veicams. Lai gaiši mirdz jūsu zobeni!
— Sīkaliņiem, lai kādiem, smalkas iznešanās gan netrūkst, — Faramirs noteica. — Palieciet sveiki!
Hobiti atkal apsēdās, bet nedz par savām domām, nedz šaubām viens otram nebilda ne vārda. Turpat netālu, ieslēpušies melnējošo laurkoku audzes ņirbigajā ēnā, kavējās tie divi, kas atstati par sargiem. Ik pa laikam viņi nosēja sejsegus, lai atvēsinātos, jo karstums pieņēmās spēkā, un Frodo redzēja, ka no vaiga abi ir izskatigi, ar gaišu ādu, tumšiem matiem un pelēkām acīm, skumīgi, bet lepni. Viņi paklusām sarunājās — vispirms kopus mēlē, tikai tādā, kas itin kā no sendienu dzīlēm skanēja, bet tad pārgāja paši uz savu valodu. Tajā klausīdamies, Frodo pārsteigts atklāja, ka skan itin kā elfu mēle vai kāda, kura tai cieši līdzīga, un uzlūkoja viņus ar apbrīnu, jo atskārta, ka abiem jābūt dienvidu dandaniem, Aizrietu ķēniņu pēctečiem.
Pēc laiciņa viņš raudzīja uzsākt sarunu, bet sargi atbildēt nesteidzās un izturējās gaužām piesardzīgi. Viens teicās esam Mablungs, un otrs — Damrods. Abi bija Gondoras kareivji un Itilijas Pēddziņi, jo bija cēlušies no ļaudīm, kuri reiz mita Itīlijā, pirms tā tika pārmākta. No viņu vidus pavaldonis Denetors izraudzījās savus priekšpulka sirotājus, kas paslepšus cēlās pāri Anduīnai (kā un kur — to viņi neizpauda), lai negaidīti triektos virsū orkiem un citiem ienaidniekiem, kas bija apsēduši visu apkaimi no EFelduatiem līdz pat Dižupes krastam.
— Tuvu desmit līgām no šenes līdz Anduīnas austrumkras- tam, — stāstīja Mablungs, — un tik tālu pa klaju lauku mēs atklīstam reti. Tak šai reizē mums citāds darbs — esam nākuši Haradas vīriem uzglūnēt. Kauču šie izputētu!
— Tā ja, kauču izputētu tie dienvidieši! — Damrods piebalsoja. — Runas klīst, ka vecos laikos Gondorai veikali bijuši ar Haradas ķēniņzemēm, kas tālu dienvidos, tak draugu būšanas nekādas. Tais laikos robeža Gondorai gāja prom pa dienvidiem, lejāk vēl, kur Andulna jūrā gāžas, un Umbara, kas visciešākā mums no viņējām ķēniņzemēm, mums par vasali bija. Taču tas bija sen. Pulka paaudžu gājumu jau, kopš te kāds šurpu turpu ceļu mērojis. Nule tik zināt dabūjām, ka Naidnieks viņiem piemeldējies un šie viņa pusē nosvērušies jebšu atpakaļis pārgājuši — vienādiņ jau bijuši gatavi šim klausīt, tikpat jau daudzi citi ar', kas aus- trumieši. Nav man šaubīšanās, ka Gondoras dienas nu skaitītas un Minastirītas mūri iznīcībai lemti — gaužām liels ir Naidnieka spēks un Jaunība.
—Tak mēs neiesim vis sēdēt rokas klēpi salikuši, lai viņš izrīkojas pēc sava prāta, — noteica Mablungs. — Tagadiņ tie sasodītie dienvidieši pa senlaiku lielceļiem šurpum soļo, lai Tumsas torņa karapūļiem piepulcētos. Tā ja, pa tiem pašiem lielceļiem, kuri Gondoras meistaru likti. Un iet, tā vien raugi, arvienu drošāk, spriezdami, ka jaunā saimnieka vara gana stipra, tā ka pat viņa kalnu pavēnī nav no kā bīties. Tad nu nākam viņus pie prāta vest. Pirms dažām dienām dabūjām zināt, ka varens karapūlis uz ziemeļiem dzenas. Vienam pulkam, lēšam, te garām jāsoļo jau pirms dienvidus — tur, pa kalna ceļu, kas aizai cauri iet. Ceļš lai iet, kur ejams, tak viņi cauri vis netiks! Neparko, kamēr Faramirs mums par vadoni. Nu viņš pa priekšu triecas visur, kur briesmas draud. Tak vienādiņ dzīvajos izkuļas — vai nu apvārdots kā, vai liktenis viņu kādam citam galam vēl taupa.
Runas apsīka, viņi vērīgi ieklausījās. Valdīja nogaidošs klusums. Sems, aizrāpojis līdz paparžu audzes malai, piesardzīgi pabāza lauka galvu. Būdams asredzīgs, kā jau hobits, viņš tūliņ ieraudzīja, ka apkārt cilvēku saradies ka biezs. Viņi zagās augšup pa nogāzēm pa vienam un veselām rindām, turēdamies birztalu un krūmāju paēnā, vai, brūni zaļajās drānās tikko pamanāmi, līda cauri zālei un brikšņiem. Visiem bija kapuces galvā un seja aizklāta, rokas cimdotas un bruņojums tāds pats kā Faramiram un viņa biedriem. Necik ilgi, viņi bija garām un pazuda bez miņas. Saule kāpa arvien augstāk, līdz aizripoja teju līdz dienvidiem. Ēnas sarāvās isiņas.
"Diez kur tas nolāpītais Gollums licies?" Sems prātoja, dziļāk paēnā aizrāpdamies. "Tā vien skaties: par orku šo noturēs — uz iesma uzdurs, jebšu Dzeltengīmis ņems un izcepinās. Tak, es lēšu, gan šis pats par sevi zinās gādāt." Atlaidies līdzās Frodo, viņš ieslīga snaudienā.
No miega Sems uztrūkās, itin kā padzirdējis taures skanam, un uzrāvās sēdus. Pusdienlaiks bija klāt. Sargi koku paēnā stāvēja modri un saspringuši. Piepeši taures ieskanējās vēl jo sparīgāk — nepārprotami kalnā, pašā nogāzes korē. Sems domājās padzirdējis arī saucienus un nešpetnas klaigas, bet tās bija tikko saklausāmas, itin kā nāktu no kādas tālīnas alas. Tad kaujas kņada sacēlās turpat blakus, tikai drusku augšup no viņu slēptuves. Skaidri bija sadzirdams, kā, žvadzēdams un griezīgi šņirkstēdams, triecas tērauds pret tēraudu, pret dzelzs bruņcepurēm šķindēdami cērtas zobeni, asmeņi būkšķēdami sitas pret vairogiem, skanēja klaigas un brēka, un visam pāri kāds dzidri, skaļi sauca: — Gondora! Gondora!
— Tā vien rādās, ka simt kalējmeistaru pa vienu smēdi ņemas, — Sems sacīja Frodo. — Tuvāk labāk lai ij soli nesper.
Bet kņada tuvojās. — Nāk! — iesaucās Damrods. — Raugiet! Pulks dienvidiešu no slazda izlauzies — no ceļa nost bēg. Pavei, kā triecas! Mūsējie nopakaļis, un Faramirs visiem pa priekšu.
Sems, dedzīgi kārodams visu savām acīm redzēt, aizjoza pie sargiem un parāpās uz augšu vienā no raženākajiem laurkokiem. Uz bridi viņš manija pazibam melnīgsnējus, sarkanās drānās tērpušos Vīrus, kas lēkšoja lejup pa nogāzi, bet viņiem nopakaļ dzinās karavīri viscaur zaļā, bēgļus ar zobeniem kapādami. Šautras spindza, ka biezs. Piepeši tieši pār kores malu, zem kuras viņi bija patvērušies, pārvēlās kāds virs, izbrlkšķinādamies cauri pajauniem kociņiem un uzkrizdams viņiem teju uz galvas, tad palika guļam uz mutes papardēs pāris pēdas atstatu — lejpus zelta kaklarotai viņam kaklā ieurbušās vīdēja zaļspalvotas bultas. Koši sarkanais ģērbs bija lupatās, misiņa zvīņu bruņukrekls saplīsis un pušu pārcirsts, melnās, ar zeltu cauraustās matu pīnes — asinīm piemirkušas. Brūnie pirksti vēl aizvien cieši turēja nolūzušu zobena spalu.
Sems pirmoreiz redzēja, kā cilvēki ar cilvēkiem kaujas, un nekāds tīkamais skats tas nebija. Viņš no sirds priecājās, ka nevar redzēt nokauto vaigā. Diez kā viņam vārdā, Sems ieprātojās, un no kurienes tāds nācis, vai viņš patiesi sirdī ļauns bijis un ar kādiem meliem vai draudiem piedabūts tik garu ceļu no mājām prom mērot, un vai drīzāk nebūtu gribējis turpatiņ palikt vienā mierā, — tas viss izšāvās caur galvu kā viens vienīgs zibsnis, lai tūliņ atkal izskrietu no prāta. Jo, kolidz Mablungs spēra soli, lai kritušajam klāt piesteigtos, sacēlās milzu jezga — varena brēka un klaigas. Pa to vidu Sems padzirdēja griezīgu pūšanu vai taurē- šanu. Un tad apdullinošu dimdoņu un būkšķus, itin kā pret zemi sistos milzīgi tarāni.
— Sargās! Sargās! — Damrods pakliedza biedram. — Kauču valāri šim ceļā stātos! Mūmaks! Mūmaks!
Apstulbis, pārbijies.un vēl ilgi nezinādams, kur no prieka likties, Sems no pameža ieraudzīja izlaužamies milzonīgu stāvu, kas dipinājās lejā pa nogāzi. Liels kā māja un vēl daudz lielāks tas viņam likās — staigājošs kalns, ar pelēku ādu apvilkts. Varbūt hobita acīs to izbaiļu un brīnumu dēļ viņš vēl jo lielāks pataisījās, bet Haradas mūmaks patiesi bija varen liels lops — tādu Vidus- zemē vairs nav, un mūmaka ciltsbrāļi, kas nule vēl sastopami, ne tuvu vairs nav tik diženi un iznesīgi. Mumaks triecās uz priekšu, viņiem tieši virsū, un tad pēdēja bridi pacirtās sāņus, aizgāz- damies garām tikai pāris jardus atstatu, zemi drebinādams, — varenās kājas kā koku stumbri, milzīgās ausis kā plandošas buras, garais snuķis gaisā saslējies kā uzbrukumam gatava čūska, negantās ačeles ar asinim pielijušas. Ilkņi, uzliekti kā ragi, bija ar zelta lentēm nosieti un ar asinīm notriepti. Visriņķi viņam plandījās sarkanzeltainais iejūgs, skrandās saplosīts. Uz līganās muguras vēl turējās tas, kas bija palicis pāri no paša kaujas torņa, kurš bija lupatās satriekts, mūmakam ar joni cauri mežam laužoties, bet, zvēram kumbrā iekampies, vēl izmisīgi turējās mazs īkstītis — varens karavīrs, īsts melnišķu milzenis.
Dižais lops aizbūkšķinājās kā plēsts, aklās dusmās aiztriekdamies pāri ūdeņiem un cauri brikšņiem. Šautras atlēca no mumaka sānu biezās ādas vai ieķērās tur un palika karājamies, neko padarīt nejaudādamas. Ij viena, ij otra karapulka vīri bēga, kur patapa, bet daudzus viņš panāca un sabradāja, ka nebija ko redzēt. Drīz viņš pagaisa tālē, aizvien vēl taurēdams un dimdinā- damies. Kur likās — to Sems tā ari nedabūja zināt: kazi, tas vēl ilgi savvaļā klimta, līdz tālu svešatnē galu kur atrada vai kur dziļā bedrē kā sprostā iegāzās, bet varbūt joņoja, līdz Dižupē ieskrēja un ūdeņi viņu aprija.
Sems dziļi uzelpoja. — Tas tak olifaunts! — viņš izsaucās. — Tad olifaunti tomēr pa pasauli brien, un vienu tādu manas acis ir skatījušas. Tad ta' dzīvīte! Tik mājās man itin neviens neparko ar' neticēs. Uh, ja nu tas reiz ir galā, es drusku nosnaudīšos.
—Guli vien, kamēr vari, — Mablungs sacīja. — Tikai Faramirs atpakaļis nāks, ja sveiks palicis, un, kad viņš nāks, mums ar skubu prom doties nāksies. Kolīdz vēstis par to, ko pastrādājuši esam, līdz Naidniekam aizskries, vajātāji mums būs uz pēdām, un ilgi vis nebūs jāgaida.
— Ejiet vien! Tikai paklusām, — Sems noteica. — Mani no miega augšā neraujiet. Es augu nakti uz kājām bijis.
Mablungs iesmējās. — Diezin vai Faramirs atstās tevi iepaka- ļis, Semiusa kungs, — viņš sacija. — Tak gan redzēsi.