Itin ka snaudis vien dažas minūtiņas, Sems pamodies attapās, ka laukā jau vēla pēcpusdiena un Faramirs atgriezies. Gon- dorietis bija līdzi atvedis veselu pulku — nudien, tuvīnajā nogāzē bija sanākuši visi līdz pēdējam, kas kaujā bija palikuši dzīvi, pavisam simti divi trīs. Vīri bija satupuši plašā puslokā, Faramirs — ar muguru pret savējiem vidū nosēdies, un viņam iepretim stāvēja Frodo. Skats likās savāds — gluži kā gūsteknis tiktu tiesāts.
Sems izlavījās no papardēm, bet par viņu neviens nelikās ne zinis, un hobits iekārtojās cilvēku puslokam galā, kur viņš varēja redzēt un dzirdēt visu, kas notiek. Acis un ausis viņš turēja vaļā, vajadzības gadījumā gatavs tūliņ brāzties saimniekam talkā. Sems redzēja Faramira seju, ko tagad vairs neaizklāja apsējs: vaigs viņam bija nepielūdzams un paVēlniecisks, un pētošajā skatienā jautās ass prāts. Pelēkās acis šaubu pilnas cieši vērās uz Frodo.
Drīz vien Sems noprata, ka Faramiram Frodo stāstā daža laba vieta šķiet aizdomīga: kas viņam īsti bijis darāms Pulkā, kurš no Rivendellas ceļā devies; kālab viņš no Boromira nošķīries un kurp tagad iet? Jo īpaši viņš atkal un atkal gribēja dzirdēt par Isildura lāstu, skaidri atskārzdams, ka Frodo noklusē kaut ko ļoti svarīgu.
— Bet Isildura lāstam pār mums vajadzēja krist, kad sīkaliņš nāks, vismaz tā vārdi bija nolasāmi, — viņš uzstāja. — Tātad, ja reiz esi piesauktais sīkaliņš, visādā ziņā būsi to mantu, lai kādu, aizgādājis uz Sanāksmi, par kuru stāsti, un tur Boromiram tā būs acīs nākusi. Vai liegsies?
Frodo cieta klusu. — Tā! — Faramirs noteica. — Tad nu es no tevis par to gribu ko ciešāk izdibināt, jo viss, kas ar Boromiru saistās, arīdzan mani skar. Isilduru nomaitāja orku šautra, ciktāl vecās teikās stāstīts. Tak orkiem šautru, ka ne saskaitīt, un diezin vai Gondoras Boromirs, vienu tādu ieraudzījis, par likteņa zīmi to būtu ieskatījis. Vai tu glabāji ko tādu? Tu saki — tas esot apslēpts, tak, kazi, tikai tamdēļ, ka esi nospriedis to slēpt?
— Nē, ne jau tamdēļ, ka es tā būtu nospriedis, — Frodo atbildēja. — Manta nepieder man. Tā nepieder nevienam mirstīgajam — nedz diženam, nedz šikam, lai gan, ja vispār kāds ir tiesīgs to par savu saukt, tā pienāktos Aragornam, Aratorna dēlam, kuru es minēju, — viņam, kas mūsu Pulkam par vadoni bija no Morijas līdz Raurosam.
— Kālab viņam un ne Boromiram — tās pilsētas valdnieka dēlam, kam Elendila dēli pamatus likuši?
— Tālab ka Aragorns no tēva puses, tā ka dēls aizvien dēlam bijis, ir cēlies no paša Isildura, Elendila dēla. Un zobens, kas viņam pie sāniem, ir tas pats, kurš Elendilam piederējis.
Visu loku pāršalca pārsteiguma pilna murdoņa. Atskanēja izsaucieni: — Elendila zobens! Elendila zobens nāk uz Minastiritu! Brangas vēstis! — Bet Faramira sejā nepakustējās ne vaibsts.
— Varbūt, — viņš sacīja. — Bet- tam, kurš tik skaļus vārdus saka, nāksies tiem pamatojumu sniegt, un tiks prasīti droši pierādījumi, ja šis Aragorns vispār kad Minastiritā parādisies. Un tur nebija nedz viņa, nedz kāda cita no tava Pulka, kad pirms sešām dienām ceļā devos.
— Boromiram ar tādiem pierādījumiem bija gana, — Frodo atteica. — No tiesas — būtu Boromirs še, viņš atbildētu uz visiem taviem vaicājumiem. Un, tā kā jau daudzas dienas aizritējušas, kopš viņš līdz Raurosam bija ticis un cieši apņēmies no turienes taisnā ceļā doties uz jūsu pilsētu, atgriezies tu atbildes varētu izdibināt visai drīz. Kas man Pulkā darāms, viņam bija zināms — tāpat kā pārējiem, jo manu darbu nosauca Imladrisas Elronds visas Sanāksmes priekšā. Uzdevumu veikdams, es šajā zemē ierados, bet nav manā ziņā to izpaust kādam, kurš pie Pulka nepieder. Tomēr tie, kuri apgalvo, ka ir Naidniekam pretinieki, rikotos prātīgi, ja man šķēršļus ceļā neliktu.
Frodo izsacījās lepnā garā, lai kā ari jutās, un Sems atzinīgi noklanlja galvu, taču Faramiram ar to vis nebija gana.
— Tā! — viņš nerimās. — Tu vēli man svešās darīšanās degunu nebāzt, mājās doties un atstāt tevi mierā. Boromirs visu izstāstīs, kad pārnāks. Kad pārnāks — tā tu saki! Vai tu Boro- miram biji draugs?
Frodo atmiņā spilgti atausa brīdis, kad Boromirs viņam metās virsū, un vienu acumirkli viņš saminstinājās. Faramira pētošais skatiens vērtās caururbjošs. — Boromirs mums bija drosmīgs biedrs, — Frodo pēdīgi sacīja. — Jā, es no savas puses viņam biju draugs.
Faramirs drūmi pasmīnēja. — Tad tu skumtu, dabūjis zināt, ka Boromirs miris?
— Skumtu gan — kā nu ne! — Frodo apliecināja, bet tad, pamanījis Faramira skatienu, sastomījās. — Miris? — viņš izsaucās. — Tu gribi teikt, ka viņš ir miris un tu to zināji? Raugi piedabūt, lai es vārdos sapinos? Spēlējies? Vai centies mani ar meliem cilpā iedzīt?
— Ar meliem es cilpā nedzītu pat orku, — Faramirs atteica.
— Tad kā viņš bojā gāja, un kā tev tas zināms? Tu taču apgalvoji, ka neviens no Pulka līdz pilsētai neesot nonācis, kad tu ceļā devies.
— Kādā nāvē viņš aizgājis — to es cerēju dzirdēt no viņa drauga un biedra mutes.
— Bet viņš bija dzīvs un vesels, kad šķīrāmies. Un, ciktāl man zināms, ir dzīvs joprojām. Lai gan pasaulē, tiesa, briesmu netrūkst.
— Netrūkst gan, — Faramirs piekrita, — un nodevības ne tik.
Sems, sarunā klausīdamies, aizvien vairāk iesvēlās nepacietībā un dusmās. Pēdējas vārdus izdzirdis, viņš vairs nejaudāja nociesties un, lieliem soļiem iespēries aplim vidū, nostājās līdzās saimniekam.
— Atvainošanu, Frodo kungs, — viņš izgrūda, — bet nu jau būs gana. Viņam nav tiesību ar jums šitā runāt. Pēc tā, ko esat izcietis tiklab viņa paša un visu šiteno dižvīru dēļ, tāpatiņ kā visu pārējo dēļ. Tad nu paklau, karavadoni — Viņš izslējās, Faramira priekšā nostājies, rokas sānos iespraudis un savilcis tādu ģīmi, itin kā strostētu kādu hobitu jaunuli, kurš, kā Sems mēdza izteikties, "ar bezkaunēšanos" ko atcirtis uz vaicājumu, sak, kas šim tāds bijis meklējams viņa augļu dārzā. Sacēlās neskaidra murdoņa, bet skatītāju sejās arī atplaiksnījās pa smaidam — savu mūžu nebija nācies redzēt ko tādu: viņu karavadonis sēdēja zemē aci pret aci ar jaunu hobitu, kurš stāvēja, kājas izpletis un pikti sabozies, — abi vienā augumā. — Paklau! — Sems turpināja. — Tu kurpu vedini? Ķersimies vērsim pie ragiem, iekams visi Mordoras orki mums virsu saklupuši! Ja tu spried, ka mans saimnieks šiteno Boromiru nomaitājis un tad mucis kur prom pagalam, tev sajēgas nav, "bet tad runā skaidru valodu, un cauri! Un tad stāsti laukā, ko tu te iesākt domā! Tikai žēluma gals, ka ļautiņi, kas par cikstēšanos ar Naidnieku runā tā un šitā, nevar citiem ļaut savu tiesu pa savam lāgam darit, pa vidu nejaukdamies. Viņš nu gan varen priecātos, tevi tagadiņ redzēdams. Spriestu, ka jaunos draugos iedzīvojies, nu ka!
— Pacieties! — Faramirs sacīja, taču bez dusmām. — Nerunā saimnieka vārdā — viņam prāta vairāk nekā tev. Un nevajag man neviena pamācītāja, kurš klāstītu, kādas briesmas mums draud. Pat ja tā, es atlicinu brītiņu, lai smagā lietā taisnu tiesu spriestu. Butu es tāds vējgrābslis kā tu, kazi, būtu jūs jau sen nogalējis. Jo man likts nogalēt visus, ko uzeju pa šo zemi klīstam bez Gondoras pavaldoņa atvēlēs. Tomēr bez vajadzības es dzīvību neatņemu nedz cilvēkam, nedz zvēram un arī, kad citādi nevar, neba ar vieglu sirdi. Arīdzan tukšu runāt nemēdzu. Tālab esi nu mierā! Sēsties saimniekam līdzās un ciet klusu!
Sems smagi nokrita sēdus, koši pietvīcis. Faramirs atkal uzlūkoja Frodo. — Tu vaicāji, kā man zināms, ka Denetora dēls miris. Nāves vēstīm spārnu netrūkst. Runā, ka nakts mēdz ziņu dot tiem, kam vienas asinis dzīslās plūst. Boromirs man bija brālis.
Viņa seju apēnoja skumjas. — Vai atminies jelko iezīmīgu, kas pavēlniekam Boromiram līdzi ceļā bija?
Frodo brīdi apdomājās, bīdamies no jauniem slazdiem un pratodams, diez kā visa runāšana beigsies. Tikai par mata tiesu bija izdevies paglābt Gredzenu no Boromira pašpārliecinātā grābiena, un, kā klāsies tagad, kad visapkārt tik daudz kareivīgu un spēcīgu vīru, viņš nezināja. Tomēr dziļi sirdī Frodo juta, ka Faramiram, kaut arī no skata viņš brālim itin lidzinājās, patmīlības bija iemērīts mazāk, toties vairāk gan stingrības, gan prāta. — Atminos, ka Boromiram bija kaujas rags, — viņš beidzot sacīja.
— Atmiņa tevi neviļ, un to var zināt tikai tas, kurš viņu no tiesas redzējis, — Faramirs teica. — Tad varbūt vari uzburt to acu priekšā — varens austrumu savvaļas buļļa rags, ar sudrabu apkaldināts un senlaiku zīmēm izrakstīts. Tas rags jau daudzās paaudzēs mUsu dzimtas vecākajam dēlam mantojumā bijis, un runā, ka, Gondoras robežās, kādas tās senlaikos bija, jelkur nestundā skandināts, tas allaž sadzirdēts taps. Pirms piecām dienām, iekams es šurpceļā devos, tātad pirms vienpadsmit dienām ap šo pašu stundu, es ragu dzirdēju — itin kā ziemeļos, taču neskaidri, gluži kā vien prātā man atbalsojamies. Mēs ar tēvu spriedām, ka zīme nelāga, jo par Boromiru nekādas vēstis nebija atskrējušas, kopš viņš projām devās, un neviens uz robežām viņu nebija manījis garām ceļu mērojam. Un trešajā nakti pēc tam mani piemeklēja vēl kas dīvaināks.
— Naktī sēdēju, kur Anduina ūdeņus veļ, — viņš stāstīja. — Tumsa balsnija pelēcīga, jo pie debesīm spīdēja nespodrs jauna mēness sirpis, vērdamies mūžam nemierīgajā straumē, un skumīgi šalkoja niedres. Tā mēs allaž krastus sargājam pie Osgiliatas, kas nu pa daļai mūsu ienaidnieku varā kritusi un no kurienes viņi gāžas pa mūsu zemēm sirot. Tak tonakt visa pasaule ap pusnakti miegā slīga. Tad es ieraudzīju vai ari domājos redzam ūdeņu nestu laivu — pelēki vizošu. Laiviņa bija maza, svešādi darināta, ar augstu priekšgalu, un nebija neviena, kurš pie irkļiem vai stūres būtu. Aizgrābts tapu, jo laiva bija blāvas spozmes apņemta. Tomēr piecēlos, līdz krastam aizgāju un straumē iebridu, jo mani turpu kas vilka. Tad laiva pagriezās uz manu pusi, gaitu lēnāku uzņemdama, un gausi aizlīgoja man garām, ar roku sasniedzama, taču man nebija dūšas tai klāt skarties. Dziļi tā bija iegrimusi, itin kā smagi piekrauta, un, kad tā garām slīdēja, man šķitās, ka laiva teju pilna ar skaidru ūdeni, no kura tā gaisma nāca, un apakš ūdens tur dusēja karavīrs. Uz ceļiem viņam gulēja pušu lūzis zobens. Pašu redzēju, daudzām brūcēm1 klātu. Mans brālis Boromirs tas bija — miris. Pazinu viņa mantību, zobenu, viņa mīļo vaigu. Tik viena man trūka — raga tur nebija. Tik viena manta man tur svešāda bija — spoža josta, itin kā no zelta lapām savērta, viņam ap vidu bija apjozta. "Boromir!" es saucu. "Kur tavs rags? Kurpum tu brauc? Ai, Boromir!" Bet viņš jau bija gabalā. Laiva iegriezās straume un vizēdama pazuda nakti. Gluži kā sapnī tas bija, tomēr ne īsti sapnis, jo atmosties neatmodos. Un man nav šaubu, ka viņš ir nāvē aizgājis un pa Dižupi lejup uz jūru aizlīgojis.
— Ak vai! — Frodo noteica. — Patiesi tādu es Boromiru pazinu. Jo zelta jostu viņam Lotloriēnā uzdāvāja ķēniņiene Gala- driēla. Viņa mūs ietērpa drānas, kādās mūs redzi — elfu pelēkās.
Šo piespraudi tie paši meistari darinājuši. — Viņš pieskārās zaļi sudrabotajai lapai, kas sastiprināja apmetni zem zoda.
Faramirs to vērigi nopētīja. — Skaista, — viņš atzina. — Jā, tāds pats darinājums. Tātad gājāt cauri Loriēnas zemei? Par Lau- relindorenanu to senlaikos dēvēja, bet nu jau ilgi, kopš tā no cilvēku miņas pagaisusi, — viņš klusiņām piebilda, Frodo no jauna uzlūkodams ar pārsteigumu. — Lielu tiesu no tā, kas man savāds tevi rādījās, es nu sāku apjaust. Vai neizstāstīsi ko vairāk? Jo sūri man domāt, ka Boromirs kritis, kur dzimtā zeme jau saredzama.
— Visu, ko varēju, jau esmu izstāstījis, — Frodo atbildēja. — Kaut gan tavs stāsts mani iesveļ nelāgu nojausmu. Manuprāt, tevi piemeklēja vien redzējums, ne vairāk — ļauna liktens pirksts, vēsts par to, kas bijis vai būs. Ja vien no tiesas Naidnieks kādu meligu viltību netika izspēlējis. Esmu redzējis senlaiku varoņus ar gaišu vaigu miegā dusam Miroņu purvāju akaču dzīlēs, bet varbūt tie tikai rēgi, ko viņš pesteļodams uzbūris.
— Nekā, tā vis nebija, — Faramirs iebilda. — Jo viņa pesteļi sirch derdzīgumu iesveļ, bet man sirds bija sāpju un žēluma pilna.
— Tomēr kā kaut kas tāds no tiesas varēja lēkties? — Frodo šaubījās. — Jo no Tolbrandiras neviena laiva nebūtu sveika tikusi pāri klinšu krācēm un Boromirs bija apņēmies doties mājās pāri Entavai un Rohānas pļavām. Un kura laiva spētu pa lielo, putojošo ūdenskritumu lejā nobraukt, nenogrimdama kūsājošajos atvaros, kaut pati ar ūdeni pilna?
— Es nezinu, — Faramirs atteica. — Bet no kurienes ir laiva?
— No Loriēnas, — Frodo paskaidroja. — Trijās tādās laivās mēs īrāmies lejup pa Anduinu līdz ūdenskritumam. Arī tās elfi darinājuši.
— Esi devies Paslēpu zemei cauri, — Faramirs bilda, — bet, rādās, tās spēku īsti neizproti. Kolīdz cilvēki ielaižas darīšanās ar Burvju kundzi, kura Zeltmežā mīt, kaut kas savāds var lēkties — to vien gaidi. Jo mirstīgam cilvēkam bīstami spert kāju, kur viņa saules apspīdētai pasaulei gals, un runā, ka vecos laikos no turienes maz kurš atgriezies, kāds bijis.
— Boromir, ai, Boromir! — viņš izsaucās. — Ko vīna tev sacīja — ķēniņiene, kas nāvi nepazīst? Ko viņa redzēja? Kas tev tai brīdī sirdī sakustējās? Kamdēļ tu spēri kāju Laurelindorenanā, nevis savu ceļu gāji un ar Rohānas zirgiem rītausmā mājās pārjāji?
Tad, atkal pievērsies Frodo, viņš no jauna ierunājās paklusām. — Man rādās, uz šiem vaicājumiem tu, Frodo, Drogo dēls,
ko zinātu atbildēt. Tak varbūt ne še un ne tagad. Bet, lai tu aizvien vēl nedomātu, ka mans redzējums vien šķitums bijis, pastāstīšu tev, luk, ko. Boromira rags pēdīgi atgriezās no tiesas, nevis kā šķitums. Rags pārradās, tikai uz pusēm pārcirsts itin kā ar cirvi vai zobenu. Gabali krastā katrs savrup izskalojās: viens tika uziets niedrājā, kur Gondoras izlūki bedzinājās — ziemeļos, lejpus Entavas ietekai; otrs straumē uz riņķi griezās — to atrada kāds, kam uz ūdens bija darbs. Savādas sakritības, tomēr slepkavību, kā runā, nenoslēpsi. Un nu vecākā dēla kaujas rags divos gabalos dus klēpi Denetoram, kas troni sēd, vēstis gaidīdams. Un tu man neko nezini teikt par to, kā rags pārcirsts tapis?
— Nē, par to man nebija ne jausmas, — Frodo sacīja. — Bet diena, kad dzirdēji to skanam, ja tu lēs pareizi, bija tā pati, kad mēs šķīrāmies — kad es un mans puisis Pulku atstājām. Un nu tu stāsti ko tādu, ka man baisi metas. Ja reiz Boromirs tad bija briesmās un tika nonāvēts, atliek vien domāt, ka bojā gājuši ari visi pārējie. Un viņi bija mani ciltsbrāļi un draugi. Vai nemetīsi aizdomas pie malas un neļausi man iet? Man nav spēka, esmu nokāvies ar sirdssāpēm un bailēm. Taču man ir darbs darāms — vismaz man katrā ziņā jāmēģina, iekams arī topu nonāvēts. Un jāsteidzas ar vēl jo lielāku skubu, ja reiz no mūsu brālības atlikuši vien mēs — divi sīkaliņi. Dodies mājup, Faramir, drosmīgais Gondoras karavadoni, un aizstāvi savu pilsētu, kamēr vari, un laid man vaļu iet, kurp liktenis mani nes!
— No mūsu runām sirds man it nemaz netop mierīgāka, — Faramirs atteica, — tomēr baiļojies tu pārlieku. Ja vien paši Lo- riēnas ļaudis pie Boromira neieradās, kurš gan viņu saposa pēdējai gaitai? Taču ne orki vai tie, kas Bezvārdim kalpi! Es lēšu, ka no tava Pulka kāds aizvien vēl dzīvajos staigā. Tak lai kas tevi, Frodo, piemeklējis uz ziemeļu robežām, man šaubu vairs nav. Ja grūtos laikos esmu dabūjis ieprasties patiesību nolasīt cilvēku vārdos un sejās, kazi, ari par sīkaliņiem es zināšu ko teikt! Kaut gan… — Nu viņš pasmaidīja. — Tevī, Frodo, ir kas svešatnigs — varbūt elfu dvesma. Taču tavos vārdos slēpjas kas vairāk par to, kas man iesākumā rādījās. Tagad man nāksies vest tevi uz Minas- tirltu, kur tevi Denetoram bus iztaujāt, un būšu pelnījis dzīvību zaudēt, ja nu izraudzišos ceļu, kurš rnanu pilsētu postā iegrūdis. Tālab to, kas darāms, steigā nespriedīšu. Tomēr ilgāk še kavēties vairs nedrīkstam — projām jādodas tūliņ.
Pielēcis kājās, viņš izkliedza rīkojumus. Tūdaļ vīri, kas bija sapulcējušies apkārt, sadalījās nelielos pulciņos un izklīda uz visām pusēm, ātri vien pazuzdami klinšu un koku paēnā. Drīz palikuši bija vien Mablungs ar Damrodu.
— Tagad jūs abi, Frodo un Semius, nāksiet līdzi man un maniem apsargiem, — Faramirs sacīja. — Tālāk uz dienvidiem pa ceļu iet nevarat, ja tas jums bija padomā. Tur vēl vairākas dienas rādities būs bīstami un pēc tāda kautiņa pēcāk vērīgu acu būs vairāk nekā jebkad. Un šodien tik un tā jūs tālu netiktu, jo guruši esat. Un mēs tāpat. Tagad iesim uz paslepenu vietu, līdz kurai no šenes nav ne desmit jūdžu. Orki un Naidnieka spiegi to vel nav uzgājuši, un, ari ja uzietu, mēs tur ilgi varam pret lielu pulku noturēties. Tur varēsim nolikties un laiciņu pūtināties, un jūs ar mums kopā. Rītā nospriedīšu, ko labāk iesākt gan man, gan jums.
Frodo neatlika nekas cits kā paklausīt Faramira lūgumam — vai pavēlei. Jebkura gadijumā acumirklī tas rādījās visai prātīgi, jo gondoriešu sarīkotais jandāliņš Itīlijas ceļus bija padarījis nedrošākus kā jebkad.
Viņi tūliņ saposās uz iešanu — Mablungs un Damrods gāja gabaliņu pa priekšu, Faramirs ar Frodo un Semu — nopakaļ. Nogājuši gar malu ezeriņam, kur hobiti bija mazgājušies, viņi pārbrida pāri strautam, uzrāpās iegarenā pakalnā un iegāja zaļi ēnainā mežā, kas laidās aizvien uz leju un vakariem. Soļodami tik ātri, cik vien hobiti jaudāja, viņi paklusām sarunājās.
— Runāšanu aprāvu, — Faramirs klāstīja, — ne vien tālab, ka laiks negaida, kā Semiusa kungs man lika pie sirds, bet arī tamdēļ, ka teju sākām apspriest to, par ko lielā ļaužu pulkā mēli kulstīt labāk nevajag. Tāpēc es par brāli uzņēmu valodu, Isildura lāstam mieru mezdams. Tu, Frodo, man nebūt neizliki visu kā uz delnas.
— Melus neteicu un no patiesības stāstīju visu, ko varēju, — Frodo taisnojās.
— Es nepārmetu, — Faramirs sacīja. — Tu, sprukās nonācis, runāji veikli un ar gudru ziņu — tā man rādījās. Tak no taviem vārdiem es izdibināju vai nopratu vairāk, nekā tie paši pauda. Ar Boromiru jūs nebijāt draugos vai arī kā nedraugi šķīrāties. Tev un arīdzan Semiusa kungam es manu kādu rūgtumu sirdī. Boromiru es karsti mīlēju un viņa nāvi būtu atriebt gatavs, tomēr labi viņu pazinu. Isildura lāsts — varu likt galvu ķīlā, ka Isildura lāsts starp jums bija nogūlis un Pulkā par strīdus ābolu tapis. Skaidrs, ka tas ir kāds varens senlaiku dārgums, un tādas mantas mieru starp sabiedrotajiem nevairo, ja jelko no vecām teiksmām varam mācīties. Vai trāpīts?
— Gandrīz, — Frodo atbildēja, — taču ne pašā desmitniekā. Strīdiņu Pulkā nebija, kaut ari trūka vienprātības par to, uz kuru pusi no Emonmulliem doties. Tomēr, lai notiek, kas notikdams, vecas teiksmas mums māca arīdzan mēli pievaldīt, kad runa par tādām mantām kā… Kā senlaiku dārgumi.
— A, tātad ir, kā spriedu — Boromirs viens pats tev raizes darīja. Viņš to mantu gribēja uz Minastiritu aizgādāt. Ak vai! Cik nelāgs liktenis — tev, kurš viņu pēdējais redzējis, lupas slēgtas, un man paliek slēpts, ko es karsti zināt ilgojos — kas viņam sirdi un prātā tais pēdējās stundās bija? Vai nu viņš tika kļūmīgu soli spēris, vai uz taisnas takas palicis, par vienu esmu drošs — aizgāja viņš krietnā nāvē, ko labu paveicis. No vaiga viņš bija vēl skaistāks nekā dzīvs būdams.
— Bet es iesākumā ņēmos tevi par Isildura lāstu tērpināt. Piedod man, Frodo! — Faramirs turpināja. — Tādā stundā un vietā tā izrīkoties nebija prātīgi. Man nebija laika apdomāties. Tikām bargi kāvušies, un nekas cits man nebija ij ne prātā. Tak, ar tevi runādams, es bīstamai robežai klātu piestūmos, tālab apķēries sarunu sāņus aizvedināju. Jo tev jāzina, ka pilsētas pavaldoņi aizvien vēl glabā lielu tiesu no senlaiku nostāstiem, ko nevienam no svešatniekiem neizpauž. Manis paša dzimtā Flendila asins nav, kauču esam nUmenori. Mūsu ciltstēvs ir Mardils — krietnais pavaldonis, kurš ķēniņa vietā palika, kad tas karā aizgāja. Un ķēniņš bija Earnurs, pēdējais no'Anariona cilts, un bez bērniem, un tā ari nepārnāca. Un kopš tās dienas pilsēta ir pavaldoņu pārziņā — lai gan jau daudzas cilvēku paaudzes aizritējušas. Un par Boromiru man prātā palicis, lūk, kas. Kad mazi bijām un abi mācījāmies, kas mums senči un kāda mūsu pilsētai pagājība, viņš allaž piktojās, ka viņa tēvs nav ķēniņš. "Cik simtiem gadu jāpaiet, lai pavaldonis taptu par ķēniņu, ja reiz ķēniņš neatgriežas?" viņš nelikās mierā. "Varbūt cituviet, kur asinis nav tik dižciltīgas, ari mazāk," mans tēvs mēdza atteikt, "tak Gondorā nebūs gana pat ar desmit tūkstošiem." Ak vai! Nabaga Boromirs. Vai, tavuprāt, tas kaut ko par viņu liecina?
— Liecina gan, — Frodo piekrita. — Tomēr pret Aragornu viņš vienādiņ bija godbijīgs.
— Par to man šaubu nav, — Faramirs atsacīja. — Ja tu runā no tiesas un Boromirs tika atzinis Aragornu par Elendila mantinieku, viņš to būtu dziļi godājis. Tikai liktenīgais bridis vēl bija vien priekšā. Vēl viņi nebija lidz Minastiritai tikuši, vēl nebija par sāncenšiem tapuši, par pilsētu kaudamies. Bet atpakaļ pie lietas. Mēs Denetora namā zinām daudz senu nostāstu, kas ilgi no paaudzes paaudzē tālāk nodoti, un mūsu kambaros vēl jo vairāk mantu glabājas: grāmatas un raksti, izbalojušos pergamentos iemūžināti, jā gan, un akmenī cirsti, un uz zelta un sudraba lapām visvisādos burtos ieskrīpāti. Dažu labu tagadiņ neviens vairs nemāk izlasit, un arīdzan pārējiem aizvien retāks zina atslēgu. Es tur jaudāju cik necik ielasīties, jo mācibā esmu gājis. Tieši šo rakstu dēļ Pelēkais Ceļinieks pie mums atklīda. Pirmoreiz viņu redzēju, kad biju vēl bērns, un pēc tam vēl reizes divas tris.
—Pelēkais Ceļinieks? — Frodo pārvaicāja. — Vai vārds viņam bija?
— Dēvējām viņu par Mitrandiru — elfu dotā vārdā, — Faramirs atbildēja, — un ar to viņš bija mierā. "Man vārdu daudz — kā nu kurā zemē," viņš teica. "Elfiem esmu Mitrandirs, rūķiem — Tarkūns, rietumos, kad jauns biju, — Olorins, tikai nu tas viss jau aizmirstībā nogrimis, dienvidos — Inkanuss, ziemeļos — Gendalfs, uz austrumiem es ceļot nemēdzu."
—Gendalfs! — Frodo izsaucās. — Man jau likās, ka tas ir viņš. Gendalfs Pelēkais — visumīļais padomdevējs. Mūsu Pulka vadonis. Viņš aizgāja zudībā Morijā.
— Mitrandirs aizgājis zudībā? — Faramirs sadrūma. — Jūsu brālību, rādās, ļauns liktenis vajājis. Nudien grūti noticēt, ka zudībā var aiziet tāds, kurš tik diži vieds un varens — jo pie mums viņš pulka brīnišķa paveicis —, un līdz ar viņu tik daudz sendienu zinību no pasaules pagaisušas. Vai tu to zini droši? Kazi, viņš vien pameta jūs, lai ietu pats savu ceļu?
— Diemžēl zinu droši, — Frodo sacīja. — Pats redzēju, kā viņš bezdibeni iekrita.
— Noprotu, ka te slēpjas stāsts par dižām briesmām, — Faramirs teica, — ko varbūt reiz izpaudīsi man pie vakarēšanas. Nupat man prātā, ka šis Mitrandirs bija kas vairāk, ne vien sendienu nostāstu zinātājs — dižs mūslaiku darbu virzītājs. Butu viņš bijis līdzās, kad sapņa miglainie vārdi prasījās būt tulkojami, gan viņš butu skaidrību viesis, un vēstnesi kur sūtīt būtu lieki. Tomēr, kazi, tā viņš nebūtu darījis vis, un Boromira ceļš bija likteņa lemts.
Mitrandirs mums nemūžam neklāstīja, kas gaidāms, un arīdzan savus nolūkus neizpauda. No Denetora viņš izdabūja atvēli — kā, es nezinu — uzmest aci mūsu mantu kambaru noslēpumiem, un es no viņa teju neko neizdibināju, kad viņš uz pamācīšanu bija noskaņots (un tā gadījās reti). Aizvien viņš nemitējās pētīt un prašņāt par Lielo kauju, kas Dagorladā notika Gondoras rītausmā, kad Viņš, kuru vārdā nepiesaucam, tika pievārēts. Un viņš bija kārs uz stāstiem par Isilduru, kauču par to mums bija vismazāk ko klāstīt, jo par viņa galu mēs nemūžam neko neesam droši zinājuši.
Faramira balss noslāpa līdz čukstam. — Tak vienu gan esmu izdibinājis, jebšu nopratis, un esmu noslēpumā dziļi sirdī glabājis: Isildurs Bezvārdim no rokas ko tika ņēmis, iekams no Gondoras projām aizgāja, lai starp mirstīgiem ļaudīm vairs redzēts netaptu. Šeitan, manuprāt, atbilde ir uz Mitrandira klaušinašanu. Tak tolaik tā rādījās vien tāda, kas vienīgi tiem no svara, kuri sendienu zinības pētī. Vien tad, kad sapņa mīklainos vārdus ķērāmies tulkot, es ieprātojos, ka Isildura lāsts būs tā pati manta. Jo Isilduram no slēpņa orki uzklupa, ar šautrām viņu nomaitādami, kā vien vienīgajā mums zināmajā leģendā vēstīts, un neko vairāk Mitrandirs man netika stāstījis.
— Kas tā īsteni par mantu, es aizvien vel neapjaušu, — viņš turpināja, — tak kas cits kā varas un briesmu pilns mantojums? Kazi, nelāgs ierocis, Tumsas pavēlnieka sameistarots. Būtu tas kas cīņā liekams lietā, es it labi varu iedomāties, ka Boromirs, būdams tik lepnīgs un bezbailīgs, nereti pārsteidzīgs un allaž tiekdamies pēc Minastirītas uzvaras (un tiklab pēc paša slavas), pēc tādas mantas varētu kārē iesvelties un tās kārdinājumam par upuri krist. Žēluma gals, nudien, ka viņš tādā ceļā devās! Tēvam un vecajiem derēja mani izraudzīties, tak viņš pieteicas pats, būdams vecāks un rūdītāks (abējādi tiesa!), un nebija novaldāms. Tik nebīsties nenieka! Es to mantu nepaceltu, pat ja tā ceļmalā kur mētātos. Neparko, pat ja Minastirīta gulētu drupās un es viens jaudātu to glābt, likdams lietā Tumsas pavēlnieka ieroci, lai tās likteni par labu vērstu un pats slavā iedzīvotos. Nē, pēc tādas uzvaras man sirds nekāro, Frodo, Drogo dēls.
— Ari Sanāksme nosprieda tāpat, — Frodo bilda. — Un es pats. Es vispār gribētu tādās lietās nejaukties.
— Es pats, — Faramirs turpināja, — labprāt redzetu ķēniņpils pagalmā atkal reiz Baltkoku ziedos un Sudrabkroni atgriežamies, un Minastirltā mierlaikus atnākam: lai Minasanora atkal butu tāda kā sendienās — gaismas pilna, dižena un skaista, daiļa kā ķēniņiene lidzās citām ķēniņienēm, nevis neskaitāmu vergu kundze, nē, pat ne laipnīga kundze vergiem, kas paši tādi grib būt. No kara neizbēgsim, ja reiz nākas uz dzīvību vai nāvi stāties pretim nicinātājam, kurš grasās aprit mūs visus, tak man netik spožs zobens tālab, ka tas ass, nedz šautra tālab, ka tai straujš skrējiens, nedz karavīrs tālab, ka viņš dižs. Man mīļš vien tas, ko tie sargā, — nūmenoru pilsēta, un mīļu man to dara piemiņa, se- natnlgums, daile un viedums, kas tur šodien iemājo. Nejau bīties tās vajag — lai bīstas vien tie, kuri no vecu un viedu ļaužu spēka vairās. Tālab manis nebīsties! Neprasu, lai tu man ko vairāk izpaud. Pat neprasu, lai saki, vai nu esmu patiesībai tuvāk. Tak, ja uzticēsies man, kazi, jaudāšu dot tev padomu, kas var izrādīties noderīgs, lai kāds, — ja gan, pat palīdzību tev sniegt.
Frodo cieta klusu. Viņš jau teju ļāvās alkām rast palīgu un padomu un nopietnajam jauneklim, kura vārdi šķita tik viedi un patiesi, izpaust it visu, kas viņam grozījās prātā. Tomēr kaut kas lika apvaldīties. Sirdi nospieda bailes un skumjas: ja no visiem deviņiem ceļiniekiem, kā rādijās, sveiki tiešām palikuši tikai viņi ar Semu, viņš viens bija atbildīgs par to, lai ceļa mērķis netaptu atklāts. Labāk nepelnīta neuzticēšanās nekā pārsteidzīgas pļāpas. Turklāt tagad, kad viņš raudzījās uz Faramiru un klausījās viņa balsi, acu priekšā spilgtas uznira atmiņas par Boromiru, par baismīgo pārvērtību, ko Gredzena valdzinājums bija viņā rosinājis: abi gondorieši bija atšķirīgi, tomēr ari tik līdzīgi.
Viņi klusēdami soļoja labu laiku, zem sirmkokiem slīdēdami kā zaļpelēkas ēnas un nesaceldami ne mazāko troksnīti; zaru vainagos vīteroja neskaitāmi putni, un Itīlijas mūžzaļajos mežos saule spulgoja pār tumšzaļo skuju spodro jumolu.
Sems sarunā nejaucās, kaut ari spicēja ausis, un vienlaikus, kā jau hobits, kam dzirde tik smalka, ieklausījās apslāpētajos meža trokšņos. Viņš ievēroja vienu — runās ne reizi netika uzpeldējis Golluma vārds. Un Sems par to priecājās, lai arī noprata — nav ko cerēt, ka tas nemūžam vairs ausīs nenonāks. Tāpat viņš drīz atskārta, ka, tā iedami, viņi nebūt nav vientuļi: turpat lidzās ceļu mežam cauri mēroja ne vien Damrods un Mablungs, kuri ik pa bridim iznira no paēnas kur priekšā, bet arī vēl citi te vienā te otrā pusē, nadzīgi un paslepšus virzīdamies uz kādu iepriekš noteiktu vietu.
Vienubrīd, piepeši pavērdamies pār plecu, it kā sajuzdams mugurā duramies skatienu, viņš domājās pamanījis pavīdam sīku, melnu stāvu aiz koka stumbra aizsprūkam. Pavēris muti, lai ko teiktu, viņš to atkal aizvēra. — īsti drošs neesmu, — viņš pie sevis noteica, — un kālabad man vajadzētu par to veco neģēli ko atgādināt, ja reiz viņiem labpatīk šo izmest no galvas? Kaut es to jaudātu!
Tā viņi gāja, līdz mežs kļuva retāks un pamats zem kājām aizvien stāvāk laidās uz leju. Tad viņi atkal pagriezās sāņus, pa labi, un, necik ilgi, nonāca pie upītes, kas plūda pa šauru aizu: tas bija tas pats strauts, kurš pirmiņ kalnā bija no apaļā baseina iztecējis, nu pārtapis krāčainā straumē, kas pāri akmeņiem gāzās lejup pa dziļi izgrauztu, akmeņozolu un skābaržu apēnotu gultni. Rietumpusē, dziļi palejā, gaismas mirgā plājās zemienes un nepārredzamas pļavas, bet pamalē rietošajā saulē spīguļoja Anduinas platā josla.
—Te man diemžēl nāksies laipnību pie malas likt, — Faramirs ierunājās. — Ceru, ka piedosit tam, kurš tiktāl rīkojumus piemirsis pieklājības labad un nav jūs nedz nomaitājis, nedz saitēs savažojis. Tak rīkojums ir tāds, ka neviens svešatnieks, kauču no rohāņiem, kas mūsu pusē kaujas, ar vaļā acim lai ceļu tagadiņ neredz. Man jums acis jāaizsien.
— Kā vēlies, — Frodo atteica. — Pat elfi tā rīkojas, kad citādi nevar, un ar aizsietam acīm mēs šķērsojām skaistās Lotloriēnas robežas. Rūķis Gimlins to ļaunā ņēma, bet hobiti pārcieta.
— Vieta, kurpum jūs vedu, tik skaista vis nebūs, — sacīja Faramirs. — Tomēr man prieks, ka jūs to labprātīgi pieņemat, ne ar varītēm piespiesti.
Viņš klusiņām pasauca, un tūdaļ no pameža pustumsas iznira Mablungs un Damrods. Abi piesteidzās klāt. — Aizsaitējiet viesiem acis! — Faramirs vēlēja. — Droši, tak ne par ciešu. Rokas lai paliek svabadas. Viņi vārdu dos — noskatīties neraudzīs. Es varētu paļauties, ka viņi paši acis ciet turēs, tak, ja kāja kur aizķersies, plaksti paši pavērsies. Vediet viņus tā, lai kāja neaizmetas!
Abi apsargi ar zaļām, platām saitēm aizsēja hobitiem acis un kapuces viņiem pārvilka sejai pāri teju līdz zodam, tad ar skubu saņēma viņus aiz rokas un veda tālāk. Pēdējo jūdzi Frodo un Sems atminējās vien tik daudz, cik itin pa tumsu taustījās. Pēc brītiņa viņi noprata, ka taka strauji laižas lejup pa nogāzi, drīz tā tapa tik šauriņa, ka gājēji tur tikai pa vienam jaudāja cauri tikt — pleci skrāpējās gar klinti. Sargi gāja no mugurpuses, hobitus apņēmigi uz priekšu bīdīdami. Ik pa laikam ceļš bija grūti pārvarams, hobiti tika pacelti gaisā un tad atkal nostatīti uz kājām. Labajā pusē nemitīgi šalca ūdens — aizvien tuvāk un skaļāk. Pēdīgi viņi tika apturēti. Mablungs un Damrods abus veikli vairākas reizes apgrieza riņķi apkārt, un hobiti pazaudēja jebkādu virziena izjūtu. Tad viņi maķenīt pakāpās kalnup — uzdvesa saltums, un strauta čalas noklusa. Pēc tam sargi viņus paņēma uz rokām un nesa lejup pa daudziem pakāpieniem, pagriezās ap stūri. Piepeši atkal iešalcās ūdens — tagad skaļi, burzguļodams un krāčains. Tas itin kā bija visapkārt — rokas un seju apšļāca sīki ūdens putekļi. Pēdīgi viņi atkal tika nostatīti uz kājām. Vienu bridi viņi palika stāvam, pa pusei sabijušies, neko neredzēdami un neapjauzdami, kur atrodas, un neviens nebilda ne varda.
Tad turpat līdzās atskanēja Faramira balss: — Noņemiet apsējus! — viņš teica. Šalles tika nosaitētas, kapuces — noņemtas, un hobiti, acis blisinādami, bez elpas vērās visapkārt.
Viņi stāvēja uz miklas, ūdens nogludinātas grīdas — īstenībā uz raupji tēsta, melna vārtu joma sliekšņa. Bet priekša plājās ūdens aizkars — tik tuvu, ka Frodo pastiepies tajā būtu varējis iemērkt roku. Ūdenskritums vērās uz rietumiem. Tam cauri lauzās vakara saules lēzenie staru kūļi, un sarkanais saulriets zibsnījās mainīgos atspulgos. Viņi itin kā stāvēja pie kāda elfu torņa loga, aizausta ar zelta, sudraba, rubīnu, safīru un ametistu dzīpariem, gailējošiem neremdināmā ugunī.
— Pēdīgi, lai paldies liktenim, esam īstā laikā galā tikuši, lai atalgotu jūs par pacietību, — Faramirs sacīja. — Tas ir Saulrieta logs — Hennetannūns, skaistākais no krāču zemes Itīlijas ūdenskritumiem. Retais svešatnieks to savām acīm skatījis. Tak ķeniņkambari aiz tā nebūt nav tik grezni — nāciet nu iekšā un apraugiet!
Kamēr viņš runāja, saule noslīdēja aiz apvāršņa, un uguns ūdens priekškarā apdzisa. Pagriezušies viņi ielīda pazemā, nemīlīgā velvē un nonāca raupji izcirstā plašā klints jomā ar nelīdzeniem, nolaideniem griestiem. Tur dega vairākas lāpas, mezdamas nespodru gaismu uz vizuļojošajām sienām. Telpā bija sapulcējušies ļaudis. Citi pa diviem un trim vēl nāca klāt pa tumšām un šaurām sānu durvim. Kolīdz acis aprada ar pustumsu, hobiti ieraudzīja, ka ala ir plašāka, nekā iesākumā licies, un tur netrūkst nedz ieroču, nedz pārtikas krājumu.
— Nu re, te mums patvērums, — Faramirs sacīja. — Nav jau nekāda miera vieta, tak nakti varēsit pārlaist, nenieka nebīstoties. Vismaz sausumā, un ir ko vēderā likt, kauču uguns nav. Reiz te ūdens gāzās cauri un pa arku laukā, tak senlaiku meistari to aiz- plūdināja augstāk pa aizu, tā ka strauts no klintīm divkārt augstākā kritumā metas. Tad visas ejas ūdenim tika aizziegelētas, tik viena atstāta palika. Nu še izejas vien divas — tā, pa kuru jūs ar aizsaitētām acīm atnācāt, un vēl cauri ūdens aizkaram un dziļajam ezeriņam, kas asu akmens nažu pilns. Tagad pūtinieties, līdz vakara maltīte būs saposta.
Hobiti tika aizvesti līdz kaktam, kur viņiem ierādīja pazemu lāviņu gulēšanai, ja nu iegribas. Tikmēr vīri klusiņām un pavēlēm žigli klausīdami rosījās pa alu. No sienmales viņi atnesa galdus, uzstatīja uz kājām un salika virsū visu, kā klājas. Trauki lielākoties bija vienkārši un ne sevišķi grezni, toties pamatīgi un glīti: apaļas paplātes, bļodas un šķīvji no glazēta rūsgana māla vai virpota skābarža koka — gludeni un tīri. Pa vidu bija manāms ari kāds nospodrinātas bronzas kauss vai bļoda, un Faramira vietā — vidusgalda galā — bija nolikts šķīvis no tīra sudraba.
Faramirs ienācis apstaigāja savējos, viņus klusiņām izklaušinādams. Daži bija atgriezušies no dienvidiešu vajāšanas, citi, ceļmalā par izlūkiem atstāti, tikai nupat pārradušies. Neviens dienvidietis nebija nemanīts izsprucis, vienīgi lielais mūmaks — kur tas palicis, neviens nezināja teikt. Ienaidnieku rosāmies neviens nebija manījis, ne miņas nebija pat no orku spiegiem.
— Neko neredzēji un nedzirdēji, Anborn? — Faramirs vaicāja pēdējam atnācējam.
— Nē, pavēlniek, — tas atbildēja. — Vismaz orkus nemanīju. Tak redzēju — norēgojās, vai? — ko ērmotu. Krēsla savilkās, kad viss pārmēru vairāk rādās. Tālab, kazi, vien vāvere bija. — Sems tūdaļ saausijās. — Tomēr, ja tā, vāvere bij* no melnajām, un asti nemanīju. Itin kā ēna pie zemes sakustējās un aizspruka aiz koka, kolīdz soli tuvāk spēru, un uzkārpijās augšā tik naski, kā vien vāvere jaudātu. Tu nevēlēji bez iegansta meža zvērus bendēt, un tāds tas vien rādījās, tālab šautru lietā neliku. Tik un tā bij' par tumšu, lai varētu uz drošu trāpījumu cerēt, un tas kustonis lapotnē pazuda, ka nepaguvu ij ne acu pamirkšķināt. Tak brīdi pastāvēju, jo savādi man tas rādījās, un tad ar skubu atpakaļis devos. Kolīdz muguru pagriezu, man norēgojās, ka šis no augšas nošņācās. Kazi, paprāva vāvere. Varbūt Bezvārža tumsas aizsegā kādi Drūmmeža lopi līdz mūsu mežiem atklīduši. Runā, tur esmot tādas vāveres, kas melnas.
— Varbūt, — Faramirs sacīja. — Tomēr tā būtu ļauna zīme. Itīlijā Drūmmeža bēgļus nevajag. — Semam likās, ka, to sacīdams, gondorietis pamet skatu uz hobitiem, taču viņš pievaldīja muti. Labu laiku viņi ar Frodo gulēja līdzās, lāpu liesmās vērdamies, bet gondorieši rosījās, klusināti sarunādamies. Tad Frodo piepeši ieslīga miegā.
Sems pūlējās palikt nomodā, pats ar sevi tā un šitā strīdēdamies. "Kazi, viņš ir no krietniem ļaudīm," viņš prātoja, "bet, kazi, nav vis. Runā kā no grāmatas, bet to pieprot arīdzan tie, kam sirds melna." Viņš nožāvājās. "Es varētu nogulēt vai veselu nedēļu no vietas — nāktu tik par labu. Un ko es jaudātu iesākt, nomodā palicis — viens pats, kad vi-si tie dižvīri riņķī apkārt? Itin neko, Sem Ekušek, tak gulēt tu tik un tā nedrīksti." Un sazin kā viņam izdevās palikt nomodā. Alas mute apdzisa, ūdenskrituma pelēkais aizkars ietinās krēslā un saplūda ar biezējošo tumsu. Odens gan čaloja, kā čalojis, — vienādi vienmuļš, vai rīts vai vakars, vai nakts. Murdēja un piečukstēja miegu. Sems sparīgi izberzēja acis.
Iedegās vēl citas lāpas. Viri vīna vātij sānos izurba caurumu, atlauza vākus ēdamlietu mucām un pietecināja kausos ūdeni no ūdenskrituma. Daži bļodā mazgāja rokas. Faramiram tika pienests liels kapara kauss un balts dvielis, un arī viņš nomazgājās.
— Modiniet viesus, — viņš vēlēja, — un pienesiet viņiem ūdeni! Laiks baudīt maltīti.
Frodo pieslējās sēdus, nožāvājās un izstaipījās. Sems, nebūdams radis pie apkalpotājiem, drusku izbrīnījies, noraudzījās uz lamzaku, kurš paklanījies turēja rokās ūdens bļodu.
— Liec to pie zemes, kundziņ, esi nu tik labs! — viņš teica.
— Man būs vieglāk un tev tāpat. — Tad, gondoriešiem par pārsteigumu un uzjautrinājumu, viņš iegrūda galvu saltajā ūdeni, apšļākdams kaklu un ausis.
— Vai jūsu zemē ierasts pirms vakariņām galvu mazgāt? — ieprasījās vīrs, kurš hobitiem bija norīkots par apteksni.
— Nekā, pirms brokasta gan! — Sems atsaucās. — Tak pie miega trūkuma auksts ūdentiņš uz spranda der kā lietutiņš uz noļekušām salātlapām. Eku še! Nu es jaudāšu acis vaļā noturēt gana ilgi, lai drusku iestiprinātos.
Tad viņi tika nosēdināti līdzās Faramiram — sēdekļi bija ar zvērādām pārklātas mucas un gana augstāki par cilvēku soliem, lai hobiti pie galda justos ērti. Pirms ķerties pie maltītes, Faramirs un visi gondorieši pagriezās ar seju pret vakariem un brīdi klusēja. Faramirs deva zīmi Frodo un Semam, lai viņi rīkojas tāpat.
—Tā mēs allaž darām, — viņš sacija, kad visi apsēdās. — Veramies, kurp Nūmenora reiz bija, tālāk, kur elfi joprojām mīt, un vēl jo tālāk — kur zeme, kas viņpus elfu mājokļiem ir un mūžam būs. Vai jūs pirms maltītes tā nedarāt?
— Nē, — Frodo atbildēja, ērmotā kārtā sajuzdamies kā nemācīts lauķis. — Bet, kad esam viesos, mājastēvam paklanāmies un paēduši kājās pieceļamies, un viņu tencinām.
—Tā arī mēs esam paraduši, — Faramirs teica.
Pēc tik ilgas klejošanas un nakšņošanas klaja laukā, pēc dienām ilgas klīšanas izmirušā tukšainē vakara maltīte hobitiem šķita īstas dzīres: gaišdzeltens, vēss un smaržīgs vīns, maize un sviests, sālita gaļa, kaltēti augļi, nobriedis, iesarkans siers — ar nomazgātām rokām un spodriem galda rīkiem no tīriem traukiem. Ne Frodo, ne Sems neatteicās ne no kā, kas tika celts priekša, — nedz no otrās, nedz arī trešās papildporcijas. Vīns ielija dzīslās un gurdajās miesās, un hobitiem ap sirdi sametās tik priecīgi un viegli, kā nebija kopš Loriēnas bijis.
Kad ēšana bija galā, Faramirs aizveda viņus līdz nišai alas dziļumā, ko pa daļai sedza aizkars, un turp tika aiznests krēsls un divi soliņi. Sienas iedobumā dega māla kvēpeklis.
— Drīz laikam karosit uz auss likties, — viņš sacīja, — un sevišķi krietnais Semiuss, kas pirms maltītes ne acu neaizdarīja — vai nu bīdamies, ka lieliskais salkums māgā pierimsies, vai no manis, to es nezinu. Tak pārāk drīz pēc maltītes migt nav labi — kur nu vēl, ja pirms tādas gavēt iznācis. Aprunāsimies maķenīt! Ceļā no Rivendellas tak bUsit daudz stāstāma pieredzējuši. Un paši arīdzan, kazi, gribēsit ko uzzināt par mums un zemi, kur nonākuši esat. Pastāstiet man par manu brāli Boromiru un veco Mitrandiru, un Lotloriēnas gaišļaudīm!
Frodo vairs miegs nenāca, un viņš labprāt vēlējās parunāties. Bet, kaut arī sātīgās ēdmaņas un vīna dēļ iesvēlies omulībā, viņš gluži visu modrību nebija zaudējis. Sems starot staroja un dungoja zem deguna, bet, kad Frodo ierunājas, bija ar mieru palikt klausītājos, tikai reizumis iesprauzdams pa piekrītošam izsaucienam.
Frodo stāstīja un stāstīja visu ko, tomēr vienādiņ vairījās pieminēt Pulka gaitas mērķi un Gredzenu, vairāk toties pievērsdamies drosmei, kādu Boromirs bija parādījis viņu kopīgajās dēkās: cīņā ar savvaļas vilkiem, Karadrasa pakājes sniegājos un Morijas raktuvēs, kur Gendalfs gāja bojā. Faramiru visdziļāk satrieca stāsts par kauju uz tilta.
— Boromirs, droši, īgņojās, ka no orkiem iznāk bēgt, — viņš bilda, — un pat no tā nešķīsteņa, no Balroga, ko tu pieminēji, arīdzan ja viņš tam pats pēdējais muguru pagrieztu.
— Viņš bija pats pēdējais, — Frodo sacīja, — bet Aragornam, gribi negribi, nācās mums priekšgala stāties. Pēc tam kad Gendalfs bija pagalam, viņš vienīgais zināja ceļu. Bet, nebūtu neviens vājāks sargājams, nedz viņš, nedz Boromirs, manuprāt, bēgt vis neietu.
—Varbūt labāk būtu, ja Boromirs būtu kritis tur — ar Mitrandiru kopā, — Faramirs noteica, — nevis devies pretim liktenim, kas viņu pie Raurosa gaidīja.
— Varbūt. Bet nu izstāsti, kā jums klājas, — Frodo bilda, sarunu atkal izgudrēm novirzīdams sāņus. — Jo es labprāt uzzinātu ko vairāk par Minasitīlu un Osgiliatu, un seno, stipro Minas- tirltu. Vai tai pilsētai jūsu ilgajā karā ir kāda cerība noturēties?
— Vai ir kāda cerība? — Faramirs pārvaicāja. — Cerības mums nav jau sen. Flendila zobens, ja patiesi atgriezīsies, to varētu iesvelt no jauna, tak es lēšu, ka diez vai tas ko iespēs — vien novilcinās ļauno dienu, ja tik vēl citi necerēti palīgi neuzrodas no elfiem vai cilvēkiem. Jo Naidnieks pieņemas spēkā un mūsu spēks iet mazumā. Mūsu cilts nīkst — rudens mums klāt, un pavasara vairs nebūs. Nūmenori reiz L.ielzemē mita visgarām piejūras krastiem un vēl uz iekšzemes pusi, tak pa lielākai daļai ļaunumam un ģeķībai par upuri krita. Daudzus Naidnieks un melnās zintis apbūra, citi viscaur dīkai dzīvei un priekiem nodevās, un vēl daži cits ar citu plūkties ņēmās, līdz, vājus tapušus, viņus savvaļnieki pārmāca.
— Nav dzirdēts, ka Gondorā kāds būtu pesteļojies vai Bezvārdis ar cienīšanu tur būtu piesaukts tapis; no Rietumiem līdzi atnestā sendienu viedlba un daile Elendila Gaišā dēlu valstībā ilgi bija dzivas un vēl tagad nav pavisam zudībā aizgājušas. Tak ar visu to Gondora pati uz savu galu gāja, pamazām vecuma plānprātībā ieslīgdama un iedomādama, ka Naidnieks snauž, taču viņš bija tikai padzīts, ne iznīdēts. Nāve visam klājās pāri, jo numenori aizvien, tāpat kā senlaiku ķēniņvalstī, ko tālab pazaudēja, salka pēc dzīves, kurā mūžam nekas nemainītos. Ķēniņi kapenes cēla krāšņākas par mājokļiem, kur dzīvajie mita, un tīstokļos ierakstītos ciltstēvu vārdus turēja par mīļākiem nekā tos, kuri pašu dēliem doti. Augstmaņi, bērnus neradījuši, sēdēja senatnīgās zālēs, par ģerboņiem pārdomās kavedamies, slepenos kambaros savītuši sirmgalvji brūvēja spēcinošus eliksīrus vai augstos, saltos torņos raudzīja ko par zvaigznēm izdibināt. Un pēdējam ķēniņam, kam dzīslās Anariona asins ritēja, nebija mantinieka. Toties pavaldoņi bija gudrāki, un viņiem liktenis bija labvēlīgāks. Gudrāki, jo karakalpos ņēma jūrmalas stipriniekus un sīkstos Erednimraīsu kalniešus. Un viņi saliga pamieru ar lepnajām ziemeļtautām, kas mums nereti virsū klupa, — neganti drosminieki, tak mums tālīna rada, kādi nav nedz mežonīgie autru- mieši, nedz nežēlīgie haradrimi. Tā divpadsmitā pavaldoņa Si- riona laikā (un mans tēvs ir pēc skaita divdesmit sestais) viņi jāja mums palīgos un lielajā Selebrantas laukā satrieca Gondoras ienaidniekus, kas mūsu ziemeļu pierobežas bija sagrābuši. Viņus mēs par rohāņiem dēvējam, par zirgvalžiem, un atdevām viņiem Kalenardonas laukus, kurus kopš tā laika par Rohānu sauc, jo tas apvidus ilgi bija stāvējis teju neapdzīvots. Un rohāņi mums par sabiedrotajiem tapa un allaž mums uzticami bijuši, nestundā palīgos nākdami un sargādami mūsu ziemeļu robežas un Rohānas aizu.
— No mūsu zinību pūra un ieražam viņi ņēmuši, ko nu paši gribējuši, un viņu dižmaņi, kad vajag, mūsu mēli pieprot lietā likt, tomēr pa lielākai daļai viņi turas pie pašu senču gudrībām un pašu atmiņām un savā pulkā paši savā ziemeļnieku mēlē runā. Un mums viņi tīk: vīri stalti, sievas daiļas no vaiga, visi vienlīdz drosminieki, ar zelta matiem, spulgām acīm un stiprinieki; viņi mums prātā atsauc cilvēku cilti jaunības plaukumā — kāda tā Sendienās bija. Nūja — mUsu zinību vīri stāsta, ka viņi mums izsenis rada, jo cēlušies no tiem pašiem trim cilvēku namiem, no kuriem arīdzan nUmenori aizsākušies, — ja ne no paša Zeltma- tainā Hadora, elfu drauga, kazi, no viņa dēliem un ļaudīm, kuri, aicinājumam neklausīdami, neaizceļoja jūrai pāri uz vakariem. Jo mūsu teiksmās cilvēki trejādi nošķirti: Augstļaudis — rietumieši, kas nūmenori bija; Vidļaudis, Mijkrēšļa ciltis — tādi ir rohāņi un viņiem rada, kas aizvien vēl tālu ziemeļos mīt; un Savvaļnieki, Tumsas ļaudis. Tak nu, ja rohāņi mums tapuši šā tā vairāk līdzinieki, amata prasmes un lēnprātību vairodami, arīdzan mēs esam viņiem pielīdzinājušies un diezin vai varam vairs par Augst- ļaudlm godam dēvēties. Esam par Vidļaudīm, kas no Mijkrēšļa, tapuši, tikai atmiņā mums kas cits glabājas. Jo nu mēs, tāpat kā rohāņi, karu un drošu dūšu mīlam un atzīstam par labiem esam pašus par sevi — ij kā laika kavēkli, ij kā īpaši kopjamu māku. Un, kauču arī aizvien vēl turamies pie ieskata, ka krietnam karavīram der prast un zināt ko vairāk, ne vien ar ieročiem rīkoties un citiem dzīvību atņemt, karavīra amatu mēs tomēr turam augstākā vērtē nekā visus citus. Šais laikos citādi nevar. Tāds bija arīdzan mans brālis Boromirs — caurcaurēm drosminieks un kara mākslas zinātājs, un tālab viņš par dižāko Gondoras vīru tika turēts. Un dūšas viņam nudien netrūka — ilgs laiks aizritējis, kopš Minas- tirītai bijis troņmantnieks, kurš pūliņos tik neatlaidīgs, kaujā tik neapturams un tik skaņi jaudāja Lielo ragu pūst. — Faramirs nopūtās un labu brīdi klusēja.
—Par elfiem gan, godātais, tavos stāstos nekā daudz vis nav, — ierunājās Sems, piepeši sadūšojies. Viņš tika ielāgojis, ka Faramirs elfus piemin itin kā ar bijību, un tamdēļ gondorietis pat vairāk nekā laipnās izturēšanās, cienasta un vīna dēļ bija izpelnījies viņa cieņu un mazinājis neuzticību.
— Patiesi tā, Semiusa kungs, — Faramirs atsaucās, — jo es neesmu skolots elfu zinībās. Tomēr, ja reiz ieminejies, arīdzan šai ziņā esam norietu piedzīvojuši, no Numenoras uz Viduszemi pārceldamies. Jo, kā varbūt zināt, ja reiz Mitrandirs jums bija biedros un ar Elrondu esat runājuši, edaini, kas nūmenoriem ciltstēvi, pirmajos karos ar elfiem plecu pie pleca kāvās un par atalgojumu kā velti saņēma ķēniņvalsti vidū jūras, no kurienes Elfu zeme saredzama bija. Tak tumsas laikos Viduszemes ļaudis un elfi svešāki tapa — tur pie vainas bija ij Naidnieka zintis, ij tas, ka, gadiem ritot, viss palēnām mainijās un abas ciltis aizvien tālāk aizklīda katra pa savu taku. Tagad cilvēki no elfiem bistas un aizdomas perina, tomēr neko daudz par viņiem vis nezina. Un mēs Gondorā esam tapuši citiem ļaudīm lidzīgi, tādi kā rohāņi, jo pat viņi, kauču Tumsas pavēlniekam ienaidnieki, no elfiem vairās un Zeltmežu baiļodamies piesauc. Tomēr mūsu vidū aizvien vēl atrodas pa kādam, kas ar elfiem biedrojas, kad gadās, un arvien kāds atkal lāgiem paslepšus uz Loriēnu dodas, kauču atgriežas retais. Es nē. Jo, pēc manas saprašanas, mirstīgajam bīstami tīši iet senļaudis meklēt. Tomēr man skaudīgs prāts, ka ar Baltkundzi esat runājuši.
— Ar Loriēnas ķēniņieni? Ar Galadriēlu? — Sems izsaucās.
— Tev derētu viņu redzēt, godātais, nudien, derētu. Es esmu vien hobits, un mājās dārza darbi manā pārziņā, ja tik noprotat, ko saku, un no vārsmām neko lāgā nejēdzu — no vārsmu darināšanas: ja nu, zinies, reižu reizēm saburas kāds joku pantiņš, tak ne jau īstenas vārsmas, tālab nejaudāšu pateikt, kas man prātā. Te bez dziedāšanas nekādi. Tur derētu dabūt rokā Nerimšu, nu, Aragornu, vai ar' veco Bilbo kungu. Tik kaut es spētu tādu dziesmu saburt, kur viņa apdziedāta! Viņa ir daiļa, godātais! Brīnišķa! Lāgiem kā dižkoks ziedu plaukumā, lāgiem kā sniegbalta narci- site — gaužām sīciņa un slaika. Cieta ka dimants un liega itin kā mēnesnīca. Silta kā saulīte, salta kā zvaigžņota sarma. Lepna un tāla kā kalngalā sniegs un tikpat draiska kā ikkura meiča, ko man nācies ziedoņa laikā redzēt dejām ar pīpenēm matos. Tak tāda gvelšana vien iznāk, un izteicis neesmu ij ne tuvu.
—Tad viņai nudien jābūt brīnišķai, — Faramirs sacija. — Bīstami skaistai.
— Par to "bīstami" nezinu teikt, — Sems atteica. — Tā vien liekas, ka ļaudis paši savas briesmas nastiņā uz Loriēnu līdzi vāc un tur ar' atrod, tālab ka turpu aizstiepuši. Tomēr, kazi, par bīstamu viņu varētu dēvēt, jo spēks viņā tik varens. Itin kā varētu pret viņu triekties un smalkās šķēpelēs sašķīst kā kuģis pret klinti vai ar' noslikot kā hobits upē. Tik pie vainas še nebūtu nedz klints, nedz upe. Šeku, Boro… — Viņš apravās un pietvīka gluži sarkans.
— Jā? Šeku, Boromirs — tu gribēji sacīt? — Faramirs vaicāja.
— Kas tev bija uz mēles? Vai viņš savas briesmas līdzi stiepa?
— Jā, godātais, atvainošanu, kaut brālis tev bija diža kaluma, ja tā var izsacīties. Tak tu ko tādu saod jau no sākta gala. Šeku, es Boromiru turēju acīs visu to ceļu no pašas Rivendellas un ne vārdiņu nelaidu gar ausīm — sapratīsi tak, ka, par saimnieku rūpi turēdams, nejau tamdēļ, ka Boromiram kāda vaina bUtu bijusi. Un es teikšu, ka Loriēnā viņš pirmoreiz skaidri noprata, ko es pats jau sen biju atskārtis — sak, ko viņš tādu grib. Kolīdz ieraudzīja, tā ar' uzkaroja — Naidnieka gredzens šim bija vajadzīgs.
— Sem! — Frodo šausmās iekliedzās. Uz brīdi viņš bija dziļi iegrimis pats savās domas un iztrūkās no tām piepeši un pārāk vēlu.
— Mīļo stundiņ! — Sems attapās, vispirms nobālēdams un tūliņ koši piesarkdams. — Atkaliņ vecā indeve! "Kolīdz paver kla- batas, tūdaļ ar kāju sprUdī ciet," Tētiņš man mūžam skandināja, un riktīgi vien bija. Ak vai, ak vai!
— Tagadiņ paklau, godātais! — Pagriezies pret Faramiru, Sems viņu uzlūkoja, sadūšojies, cik spēka. — Ij nedomā manu saimnieku kā apvest ap stūri tik tālab, ka par puisi viņam īstens dulburis! Tu no sākta gala runā kā no grāmatas, tā ka es gluži aizmirsos, par elfiem un visu ko tādu klausīdamies. Tak par vīru pēc darbiem spriež — tā pie mums mēdz teikt. Nu tev reize parādīt, no kādas miklas esi mīcīts.
— Tā rādās, — Faramirs noteica gausi un tikko sadzirdami, ar savādu smaidu uz lūpām. — Tad lūk, kur visām mīklām atminējums! Lielvaras gredzens, ko visi domāja no pasaules zudušu esam. Un Boromirs raudzija to ar spēku atņemt? Un tu izglābies? Un bēgi garu ceļu — pie manis! Un še, kur vieta nomaļa, man ir divi sīkaliņi, karapulks, kas atskries, kolīdz saukšu, un visu Gredzenu Gredzens. Tad ta' likteņa pirksts! īstā reize Faramiram, Gon- doras karavadonim, parādīt, no kādas mīklas viņš mīcīts! Ha! — Kājās piecelies, viņš izslējās visā augumā — stalts, bargs, pelēkās acis meta zibeņus.
Frodo un Sems pielēca kājās un plecu pie pleca nostājās ar muguru pret sienmali, taustīdamies pēc zobentiņiem. Valdīja klusums. Viri alā visi kā viens mitējās sarunāties un pārsteigti vērās šurp. Bet Faramirs no jauna apsēdās krēslā un, bridi klusiņām smējies, piepeši atkal tapa nopietns.
— Nabaga Boromirs! Pārbaudījums bija pārlieku smags! — viņš teica. — Un cik daudz smagākas esat darījuši manas bēdas — jūs, divi nepazīstami ceļinieki, no tālīnas zemes atklīduši, līdzi nesdami nastu, kas cilvēkiem par postu! Tak jUs par cilvēkiem zināt spriest mazāk nekā es par sīkaliņiem. Mēs, gondorieši, melus teikt nemēdzam. Lielibā iesveļamies reti un tad turam vārdu vai ari bojā ejam, to turēt raudzīdami. Es to mantu nepaceltu, pat ja tā ceļmalā kur mētātos, — tā es teicu. Kauču es būtu tāds cilvēks, kurš pēc tās alktu, un kauču īsti nezināju, kas tā par mantu, kad tā sacīju, mani vārdi būtu turami par apsolījumu, kas nav laužams. Tak es tāds cilvēks neesmu. Vai arī man prāta gana, lai noprastu, ka ir briesmas, no kurām cilvēkam bēgšus jābēg. Sēdiet vien bez bažu! Un esi mierā, Semius! Nezūdies, ka tevi sazin kas aiz mēles parāvis, — varbūt tas bija pats liktenis! Sirds tev ne vien uzticama, bet arīdzan par acīm redzīgāka. Jo, kauču tas savādi var rādīties, man tādus vārdus varēji teikt bez baiļu. Kazi, saimniekam, kas tev tik dārgs, tas pat būs par palīdzēšanu. Viņam tas par labu iegrozīsies, cik nu manos spēkos būs. Tālab esi mierā! Tikai balsi gan vairs to mantu nepiesauc! Gana ar vienu reizi.
Hobiti atkal iekārtojās uz soliņiem un sēdēja klusi kā peles. Vīri no jauna ņēmās tukšot kausus un runāties, noprazdami, ka Faramirs ar mazajiem ciemiņiem izspēlējis kādu joku vai ko tādu, bet nu tas galā.
— Tā, Frodo, nu mēs pēdīgi saprotamies, — Faramirs turpināja. — Ja to mantu esi apņēmies glabāt pret savu gribu, svešam lūgumam klausīdams, žēlums man pret tevi un bijāšana. Un apbrīnoju, ka tu paslēptu to turi, lietā nelikdams. Jūs man esat neredzēta cilts un jauna pasaule. Vai visi jūsējie tādi? Tur, kur mītat, laikam miers un omulība' valda un dārznieki augstā godā.
—Nejau viss rit tik gludi, — Frodo atbildēja, — bet dārznieki tiešām ir lielā cieņā.
— Tak gurdums, droši, jūsļaudis māc pat dārzos — kā visu, kas zem saules mīt. Un jūs esat tālu no mājām un garu ceļu mērojuši. Šovakar būs gana. Liecieties uz auss — abi divi — un dusiet mierīgi, ja spējat! Nebīstieties nenieka! Nav man kāres to nedz. redzēt, nedz klāt skarties, nedz zināt par to ko vairāk, nekā zinu [jau pietiek!), lai es netīši no ceļa nenoklīstu un Frodo, Drogo dēla, acis godu nezaudēju. Tagad dodieties pie miera, tikai pirmāk, lūdzami, izstāstiet vien to, kurpum gribat doties un ko iesākt! Jo man jāpaliek nomodā un jāgaida, un jāapdomā. Laiks rit. No rīta mums jāsteidzas tālāk, kur nu katram ceļš nolikts.
Kolīdz bija pārskrējušas pirmās bailes, Frodo apjauta, ka trīc pie visām miesām. Tagad kā mākonis uzkrita nepārvarams gurdums. Nebija vairs spēka nedz izlikties, nedz pretim stīvēties.
— Grasījos meklēt ceļu uz Mordoru, — viņš vārgi izmocīja. — Uz Gorgorotu gāju. Man jātiek līdz Uguns kalnam un jāiesviež tā manta Likteņa bezdibenī. Gendalfs tā vēlēja. Diez vai es līdz turienei aizkulšos.
Faramirs bridi vērās uz Frodo drUmā pārsteiguma, tad, ieraudzījis viņu sagrīļojamies, saķēra, saudzīgi pacēla, aiznesa līdz lāviņai, noguldīja un silti sasedza. Frodo acumirklī ieslīga dziļā miegā.
Līdzās bija saklāta otra guļvieta. Sems, mirkli minstinājies, dziļi paklanījās. — Labu nakti, augstu godātais karakungs, — viņš sacīja. — Tu sevi paradīji godam.
— No tiesas? — Faramirs atsaucās.
—Jā gan, un mīcīts esi no pašas krietnākas mīklas.
Faramirs pasmaidīja. — Tu esi nekaunīgs kalps, Semiusa kungs.
Kauču nē — nav augstākas balvas par uzslavu, kura no godavīra mutes nākusi. Tomēr nebija še uzslavai vietas. Man nebija nedz kāres, nedz vēlmes jelkā citādi rīkoties.
— Labs ir, godātais, — Sems nerimās, — tu sacīji, ka no mana saimnieka vēdījot elfu dvesma, un tas bija krietni teikts un tiesa. Bet es teikšu, rau, ko: arīdzan no tevis, godātais, tāda dvesma nāk, kas man prātā atsauc itin kā… Nu, Gendalfu, burvjus.
— Varbūt, — Faramirs noteica. — Varbūt tu samani tālīnās Nūmenoras dvesmu. Labu nakti!