Pamodies Frodo ieraudzīja Faramiru pāri pārliekušos. Uz mirkli viņu atkal sagrāba bailes — pietrūcies sēdus, Frodo mudīgi paravās nostāk.
— Nav ko baiļoties, — Faramirs teica.
— Vai jau rīts? — Frodo nožāvādamies jautāja.
—Vēl ne, tak nakts jau iet uz galu, un pilns mēness laižas uz rietu. Vai nenāksi pavērties? Arīdzan ir vēl kas, par ko gribu pēc tava padoma taujāt. Piedod, ka tevi no miega uzcēlu, bet vai nenāksi?
— Nākšu, — Frodo sacīja, rausdamies laukā no cisām un no- drebinādamies, no siltās segapakšas un zvērādām izllzdams. Alā, kur uguni neviens nebija kūris, likās salti. Klusumā skaļi šalkoja ūdenskritums. Uzvilcis apmetni, toņš devās nopakaļ Faramiram.
Sems, it kā neiemidzināmas modrības vadīts, ar joni uztrūkās, tūliņ ieraudzīja saimnieka tukšo gultu un pielēca kājās. Tad viņš pamanīja divus stāvus — Frodo un vēl kādu viru — melnējām arkā, ko nu piestrāvoja bālgana gaisma. Sems metās turp garām karavīriem, kas visgarām sienmalei rindās bija sagūluši uz cisu maisiem. Ticis lidz alas mutei, viņš ieraudzīja, ka ūdenskrituma aizkars tagad pārvērties par žilbīgu zīda šķidrautu, izliktu ar pērlēm un sudraba dzīpariem izaustu, itin kā no kūstošām mēnesnīcas lāstekām darinātu. Taču viņš nekavējās ne mirkli, lai to apbrīnotu, bet, sāņus pacirties, saimniekam nopakaļ iespruka šaurās durtiņās, kas vīdēja alas sienā.
Vispirms izgājuši cauri tumšam gaitenim, viņi kāpa augšup pa garām, miklām kāpnēm, līdz nonāca nelielā, līdzenā, klinti izcirstā laukumiņā, ko apgaismoja palsais debesjums — tas vizēja augstu virs galvas dziļas lūkas viņā galā. Tālāk sākās divējas kāpnes: pirmās itin ka veda augšup, uz strauta krasta krauju, otras aizstiepās pa kreisi. Turp viņi ari devās. Kāpnes lokiem vijās uz augšu, kā uz torņa galu vezdamas.
Beidzot izniruši no stingās tumsības, viņi pavērās visapkārt. Zem kājām bija plaša, līdzena klints, ne ar kādām margām ne- norobežota. Pa labi, austrumpusē, lejup gāzās straume, šļakstinādamās pāri akmens terasēm, tad, stāvus krizdama lejup, līdz malām piepildīja gludeni tēstu reni ar melnu, nevaldāmu, putu pikām izraibinātu ūdeni un, turpat pie kājām burzguļodama un virpuļos griezdamās, tālāk metās pāri klints kraujai, kas melnēja turpat pa kreisi. Tur, pie pašas maliņas, stāvēja kāds vīrs, klusu lejup vērdamies.
Frodo iesāņus noskatījās gludeni spīdošajās vērpetēs, kas izvldamās grima straumē, tad viņš pacēla galvu un pavērās tālē. Pasaule grima klusumā, gaisā vēdīja saltums itin kā pirmsausmas stundā. Tālu rietumos rietēja pilns mēness — apaļš un balts. Dziļi plašajā ielejā balsnldama virmoja migla — varens, sudrabainu mutuļu pilns atvars, kura dzīlēs vēsos nakts ūdeņus vēla Anduīna. Tālāk tumsa melns blāķis, kura vietumis saltas, asas, tālīnas, spoži baltas kā rēgu zobi vizēja Ērednimraīsu — Gondoras valstības Balto kalnu — smailes ar nemūžam nenokūstošiem sniegiem virsotnē.
Labu bridi Frodo tā stāvēja, pasaulei pāri noraudzīdamies, un manīja šermuļus pārskrienam, kolīdz ieprātojās par Pulka biedriem, kas varbūt tagad kur klīda pa naktī nogrimušajiem plašumiem, varbūt miegā kur dusēja, bet varbūt gulēja bez dzīvības, miglas līķautā ievīstīti. Kālab gan Faramirs viņu bija atvedis šurp, izraudams no miega saldās aizmirstības?
Arī Sems vai dega nepacietība dzirdēt atbildi uz to pašu jautājumu un nespēja novaldīties, nenoburkšķēdams ko tādu, ko, viņaprāt, vien saimnieks varēja saklausīt: — Skatam nav ne vainas, tur šaubu nav, Frodo kungs, tik saldē gan, ka tik turies, līdz kaulam! Kas te ir?
Faramirs tomēr sadzirdēja un atbildēja. — Mēnessriets pār Gondoru. Daiļā Itīla, no Viduszemes promiedama, uzlūko sirmā
Mindollulna baltās cirtas. Tamdēļ vērts maķenīt padrebināties. Tak nejau tālab saucu jūs lūkoties — kauču tu, Semius, saukts vis netiki, tamdēļ maksā vien par modrību, ko citu! Malks vīna še labos, kas labojams. Un nu nāciet, paverieties!
Viņš piegāja klāt klusējošajam sargkareivim, kas stāvēja uz melnās kraujas malas, un Frodo sekoja. Sems vilkās nopakaļ. Viņam jau tāpat bija nelāgi ap sirdi te, kur klints bija tik augsta un no ūdens gluma. Faramirs un Frodo raudzījās lejup. Tālu lejā baltie ūdeņi, putās sakūlušies, sakrājās ieplakā un pēc tam tumšās vērpetēs griezās dziļā, ieapaļā, klinti izcirstā padziļinājumā, līdz atkal uzgaja šauru eju, kur laukā tikt, un putodami, čalodami aizplūda rimtāku gaitu, vairs ne tik stāvu ceļu mērodami. Mēness staru kūļi aizvien vēl ieslipi apspīdēja ūdenskrituma pakāji un ūdenskrātuves ņirblgo virsmu. Piepeši Frodo tepat, šai krastā, pamanīja melnējām siku stāvu, bet, kolīdz piepūlēja acis, tas ienira un pazuda tieši kūsājošajā, burbuļojošajā ūdenskritumā, melnos ūdeņus šķeldams tik viegli kā bulta vai sāniski sviests plakans olis.
Faramirs uzrunāja viru, kurš stāvēja līdzās. — Ko nu teiksi, Anborn — kas tas tāds? Vāvere vai zivju dzenis? Vai Drūmmeža ezeros ir melni zivju dzeņi, kam nakti nav miera?
— Putns nebūs, lai kas, — Anborns atsaucās. — Visas četras liek lietā un nirst kā cilvēks — un gaužām izmanīgi. Kas tādam padomā? Lūko aiz Aizkara uziet taku, lai tiktu līdz mūsu slēpnim? Rādās, pēdīgi mums kāds uz pēdām uztapis. Loks man ir Ildzi, un arīdzan citus strēlniekus, kam roka tik trāpīga kā man pašam, nolicis esmu abos krastos. Saki tik, un šausim.
— Vai šaut? — Faramirš noprasīja, pacirzdams galvu uz Frodo pusi.
Frodo acumirklī neatbildēja. Tad noteica: — Nē. Nē! Lūdzami nešaujiet! — Būtu Semam dūša, viņš būtu izsaucies: — Jā! — mudīgāk un skaļāk. Redzēt viņš neko neredzēja, bet no sarunas it labi noprata, uz ko visi tur lūkojas.
— Tātad tu zini, kas tas par kustoni? — Faramirs taujāja. — Kad nu esi viņu redzējis, stāsti, kamdēļ viņš saudzējams butu! Runājām garas runas, tak tu ne reizi neesi savu neceļos noklīdušo biedru piesaucis, un es viņu nesteidzos nomaitāt. Spriedu, lai pagaida, līdz notverts taps un manā priekšā stāsies. Aizsūtīju modrākos ķērājus viņu uzmeklēt, tak loms izspruka, un neviens netika viņu manījis lidz šim brīdim, vien Anborns, rau, vakarvakara puskrēslā. Šoreiz viņa noziegums smagāks par trušu tvarstīšanu kalnājos — viņš iedrošinājies Hennetannūnam tuvoties, un par to ar dzīvību maksājams. Man par to kustoni brīnums: tik slapstīgs un izmanīgs, tak pa ezeru nak lustēties mums zem paša loga. Vai viņš domā, ka cilvēki augu nakti miegā guļ, sargus neizlikuši? Kamdēļ viņš tā?
— Atbildes te, manuprāt, divas, — Frodo sacīja. — Pirmām kārtām, viņš par cilvēkiem neko lāgā nezina, un jūsu patvērums ir tik labi noslēpts, ka, lai cik izmanīgs, viņš, kazi, nemaz nenojauš, ka cilvēki kur tepat. Un vēl, es spriežu, viņu šurp vilktin velk nepārvaramas alkas, stiprākas par visu, kas viņam liek piesargāties.
— Tu saki, viņu šurp vilktin velk? — Faramirs klusām atkārtoja. — Vai viņš var zināt… Tad viņš zina par tavu nastu?
—Jā, zina gan. Viņš pats to daudzus gadus nesis.
— Viņš nesis? — Faramiram no brīnumiem aizrāvās elpa. — Te aizvien viss jaunās mīklās sapinas. Tad viņš tai pēdas dzen?
— Varbūt. Tā viņam dārga. Bet ne jau to es domāju.
— Kas tad tam kustonim meklējams?
— Zivis, — Frodo atteica. — Re!
Viņi pavērās lejup, tumšajā dzelmē. Iedobes viņā gala, tieši līdzās klinšu necaurredzamajai ēnai, virs ūdens iznira melna galviņa. Pazibēja sudrabs, un sacēlās sīki vilnīši. Tie stūmās uz malu, un tad apbrīnojami izveicīgi no ūdens izlēca vardulēnam līdzīgs stāvs, kas uzkūņojās augšā pa krastu, tūliņ aptupās un iegrauzās sudrabainā vizulī, kurš, viņam grozoties, iemirdzējās pēdējos mēness staros — tie jau nāca no ezermalas klints sienas viņas puses.
Faramirs klusiņām iesmējās. — Zivis! — viņš izsaucās. — Tāds salkums nav tik bīstams. Lai gan — par Hennetannūna ezera zivīm viņš, var gadīties, dabūs atdot pēdējo kreklu.
— Mana šautra uz viņu skatās, — ieminējās Anborns. — Nešaut? Pēc mūsu likuma nelūgts viesis te ar dzīvību maksā.
—Pagaidi, Anborn, — Faramirs atteica. — Nav tik vienkārši, kā rādās. Ko nu teiksi, Frodo? Kālab mums viņu saudzēt vajadzētu?
— Tas kustonis ir nomocījies un izbadējies, — Frodo sacīja, — un briesmas nenojauš. Un Gendalfs, jūsu Mitrandirs, būtu vēlējis tālab vien viņu nenokaut un arī citu iemeslu dēļ ne. Viņš elfiem noliedza viņam dzivibu atņemt. īsti nezinu, kāpēc, un to, ko noprotu, es še klaji izpaust nevaru. Bet šis kustonis ir sazin kā saistīts ar to, kas man veicams. Pirms jūs mūs uzgājāt un lidzi aizvedat, viņš man ceļu rādija.
— Ceļu rādija? — Faramirs atkārtoja. — Aizvien dīvaināk. Es, Frodo, tavā labā esmu daudz gatavs darīt, tak vienu nevaru apsolīt — ļaut, lai tāds paslepšus klaidonis svabads, pēc paša gribas, projām tiek, lai pēcāk tev piebiedrotos, ja labpatīk, vai orku nagos krīt un, sāpju bīdamies, izpauž visu, ko zina. Viņš jānokauj vai jāsavaņgo. Jānokauj, ja nav vienā rāvienā savaņ- gojams. Tak kā lai tādu apsviedīgu glumiķi notver — vien ar spalvotu šautru!
— Ļauj, paklusām nokāpšu lejā, — Frodo sacīja. — Lokus varat turēt uzvilktus un vismaz mani nošaut, ja pievilšu. Projām nebēgšu.
— Tad ej un aši! — Faramirs atļāva. — Ja izspruks ar veselu ādu, tu būsi pelnījis, lai viņš tev padevīgi kalpo līdz sava nožēlojamā mūža galam. Noved Frodo līdz krastam, Anborn, un ejiet klusītēm! Viņam ir deguns un ausis. Dod man loku!
Anborns, kaut ko noburkšķējis, aizgāja pa priekšu: pa vītņu kāpnēm nokāpa līdz laukumiņam un devās augšup pa otrajām kāpnēm, līdz viņi nonāca pie šauras, ar kupliem krūmiem aizaugušas spraugas. Klusiņām izlīdis laukā, Frodo attapās stāvam uz dienvidkrasta kores. Ezers skalojās gabalu lejāk. Nu tas tinās tumsā, un ūdenskritums balsnīja iepelēks, atstarodams vien mēness blāzmu, kas gaismojās rietumu pamalē. Gollums nekur nebija manāms. Frodo pagājās gabaliņu tālāk, un Anborns sekoja, sperdams nedzirdamus soļus.
— Ej tālāk! — viņš izdvesa Frodo pie auss. — Pa labi krauja — uzmanies! lekritīsi ezerā, neviens nejaudās lidzēt, tik tavs draudziņš — zivju makarētājs. Un paturi prātā, ka strēlnieki tepat blakus, kauču redzēt viņus varbūt neredzi.
Frodo zagās uz priekšu, gluži kā Gollums likdams lietā rokas, lai ceļu iztaustītu un nezaudētu līdzsvaru. Klintis pa lielākai daļai bija lidzenas un gludas, toties slidenas. Viņš sastinga un ieklausījās. Iesākumā nebija dzirdams nekas, vien aiz muguras nemitīgi krāca ūdenskritums. Tad piepeši priekšā, necik tālu, atskanēja šņakajoša murmuļošana.
— Zzivīte, garrrda zzivīte. Bālgimis pazudis, dārgumiņ, pēdīgi, jā gan. Nu varam nolocīt ziviti vienā mierā. Nē, kur nu
vienā mierā, dārgumiņ! Jo dārgumiņš pagalam, jā, pagalam. Nekrietnie hobiti, nejaukie hobiti. Aiziet un pamet mūsus, gollum, un dārgumiņš projām. Paliek nabaga Smeagoliņš pavisam viens. Ne dārgumiņa, neka. Nejaukie cilvēki — atņems, nozags rnanu dārgumiņu. Zagļi. Ienīžam. Zzzivite, garda zzivīte. Mumsim spēks būs. Actiņas būs gaišas, pirkstiņi krampigi, jā. Aizžņaugsim rīkli, dārgumiņ. Visiem līdz pēdējam aizžņaugsssim, jā gan, lai tik tiekam klāt. Garda zzivīte. Garrrda zzivīte!
Un tā aizvien, teju tikpat vienmuļi kā ūdenskritums, tikai reizumis kaut kas klusu nočapstēja un noguldzēja. Frodo trīsēdams klausījās, žēluma un riebuma pārņemts. Viņš ilgojās, kaut tam reiz pienāktu gals un nemūžam vairs nevajadzētu šo balsi dzirdēt. Anborns bija turpat netālu. Varētu aizlavīties atpakaļ un palūgt, lai viņš strēlniekiem liek šaut. Droši vien šāvēji tiktu gana tuvu, kamēr Gollums rij, neko nenojauzdams. Viena drošas rokas raidīta bulta, un Frodo no pretīgās balss būtu atsvabināts uz visiem laikiem. Taču nekā — Gollumam tagad bija tiesības uz viņu paļauties. Kalpam ir tiesības uz saimnieku paļauties, ja tas viņam kalpojis, kaut vai tikai izbaiļu mākts. Nebūtu Golluma, viņi Miroņu purvājos būtu galu atraduši. Un sazin kā Frodo arīdzan visai skaidri noprata, ka Gendalfam te būtu kas iebilstams.
— Smeagol! — viņš klusītēm pasauca.
— Zzivīte, garrrda zzivīte, — murdēja balss.
— Smeagol! — viņš pasauca mazliet skaļāk. Balss apklusa.
— Smeagol, saimnieks atnācis tevi uzmeklēt. Saimnieks ir klāt. Nāc, Smeagol! — Par atbildi atskanēja tikai kluss šņāciens, itin kā ieelpa.
— Nāc, Smeagol! — Frodo aicināja. — Mums draud briesmas. Cilvēki tevi nogalēs, ja te uzies. Nāc aši, ja gribi no nāves izsprukt! Nāc pie saimnieka!
— Nē! — balss noskaldīja. — Nelabs saimnieks. Pamet nabaga Smeagoliņu un aiziet ar jauniem draugiem. Saimnieks var pagaidīt. Smeagols nav paēdis.
— Nav laika, — Frodo neatlaidās. — Ņem zivi līdzi. Nāc!
— Nē! Zivīti vajag noēst.
—Smeagol! — Frodo izmisis izgrūda. — Dārgumiņš dusmosies. Paņemšu dārgumiņu un teikšu — lai viņš ar asakām aizrijas! Lai nemūžam vairs zivi nedabū nobaudīt! Nāc, dārgumiņš gaida!
Atskanēja skaļa šņākāšana. Tūliņ no tumsas iznira Gollums, uz visām četrām līzdams kā nogrēkojies suns, kuram saimnieks pavēlējis klāt nākt. Zobos viņam bija pusēsta zivs, un vēl otra — saujā sažņaugta. Pierāpies Frodo cieši klāt, teju degunu klāt pie- grūdis, Gollums viņu apošņāja. Bālganās acis spīdēja. Tad, izņēmis zivi no mutes, viņš izslējās stāvus.
— Labiņš saimnieks! — viņš iečukstējās. — Labiņš hobits, nāk atpakaļ pie nabaga Smeagoliņa. Labiņais Smeagols nāk. Tagad iesim, iesim naski, jā gan. Kokiem cauri, kamēr Ģīmji apdzisuši. Jā, nāču, iesim!
— Jā, drīz iesim, — Frodo sacīja. — Bet ne uzreiz. Es iešu ar tevi kopā, kā solījos. Un solos aizvien. Bet ne tūliņ. Tu vel neesi drošībā. Es tevi paglābšu, tikai tev nāksies man uzticeties.
— Mumsim nāksies saimniekam uzticēties? — Gollums šaubīgi novilka. — Kā tā? Kāpēc neiesim uzreiz? Kur tas otrais — tas ķildīgais, nelaipnais hobits? Kur viņš ir?
—Tur, augšā, — Frodo norādīja uz ūdenskritumu. — Es bez viņa nekur neiešu. Mums jāuzkāpj pie viņa atpakaļ. — Sirds viņam iesmeldzās. Par daudz līdzinājās krāpšanai. Viņš īsti neticēja, ka Faramirs savējiem ļaus Gollumu nobendēt, tomēr gūstā, visticamāk, saņems un sasies, un tas, kā Frodo izrīkojies, nabaga nodevīgajam kustonim visādā ziņā izskatīsies pēc nodevības. Varbūt Gollums nemūžam nedz. sapratīs, nedz noticēs, ka saimnieks viņam izglābis dzīvību, nekādu citu ceļu nezinādams. Ko citu Frodo .varēja iesākt? Vien turēt vārdu, cik nu iespējams, ko viņš bija abām pusēm devis.
— Nāc! — viņš teica. — Citādi dārgumiņš dusmosies. Tagad iesim atpakaļ, gar straumi uz augšu. Ej nu, ej, tu ej pa priekšu!
Gollums gar pašu krasta maliņu aizrāpās mazu gabaliņu, dziļās aizdomas ošņādamies, bet tūliņ sastinga un paslēja galvu.
— Tur kaut kas ir! — viņš iemirtējās. — Hobits nē. — Piepeši viņš cirtās atpakaļ. Izvalbītajās acīs dzalkstīja zaļa uguns. — Ssaim- niekss, ssaimniekss! — viņš iešņācās. — Ļaundariss! Krāpniekss! Melisss! — Nospļāvies viņš kampa uz priekšu ar garajām rokām, balganos pirkstus izpletis.
Tobrīd viņam aiz muguras izslējās Anborna varenais, melnais stāvs un klupa Gollumam virsū. Prāva, spēcīga roka sagrāba viņu aiz spranda un pienagloja pie zemes. Gollums zibensātrumā apsviedās un, viscaur slapjš un dūņām notriepies, locījās kā zutis, kozdams un skrāpēdamies kā kaķis. Bet no tumsas piesteidzās vēl divi vīri.
— Paliec mierā! — viens uzsauca. — Citādi piebakstīsim tevi ar šautrām pilnu kā ezi. Mierā!
Gollums sašļucis ņēmās smilkstēt un šņaukāties. Gondorieši viņu sasēja, mezglus savilkdami bez žēlastības.
— Saudzīgāk, saudzīgāki — Frodo bilda. — Viņš par jums daudz vājāks. Nedariet viņam pāri bez vajadzības! Tad ari viņš būs rāmāks. Smeagol! Viņi nedarīs tev pāri. Es iešu līdzi, un tev nekas ļauns nenotiks. Citādi viņiem arī mani nāksies nogalēt. Paļaujies uz saimnieku!
Gollums nospļāvās uz viņa pusi. Gondorieši, paķēruši gūstekni, uzgrūda viņam kapuci pār acīm un aizstiepa projām.
Frodo gāja nopakaļ, juzdamies pagalam satriekts. Ielīduši pa krūmiem aizaugušo spraugu, viņi pa kāpnēm un gaiteņiem atgriezās alā. Tur dega divas trīs lāpas. Vīri modās. Sems jau bija priekšā un, uzmetis savādu skatienu gondoriešu ļenganajai neš- ļavai, uzrunāja Frodo: — Dabūjāt rokā?
—Jā. Nē, nejau es. Pasaucu, un viņš nāca, jo iesākumā man laikam noticēja. Negribēju, lai viņu tā sasien. Ceru, ka viss būs labi, bet man riebjas visa tā padarīšana.
— Man tāpat, — Sems atsaucās. — Un tur, kur šitā grēkapa- gale degunu parāda, savu mūžu nekas labi nebūs.
Ienāca kāds vīrs un, hobitiem pamājis, aizveda viņus uz nišu alas dziļumā. Tur krēslā sēdēja Faramirs, un viņam virs galvas sienas iedobumā no jauna bija aizdegts kvēpeklis. Faramirs pa- maja, lai hobiti apsēžas viņam līdzās uz soliņiem. — Atnesiet viesiem vīnu! — viņš norīkoja. — Un atvediet vaņģinieku šurp!
Tika atnests vīns, un tad ienāca Anborns, Gollumu stiepdams. Novilcis viņam kapuci no galvas, gondorietis nostatīja gūstekni uz kājām, pats viņu no mugurpuses balstīdams. Gollums samie- dza acis, ļaunīgo skatienu zem pietūkušajiem, bālganajiem plakstiem slēpdams. Viņš izskatījās gaužām nožēlojams — no nosalušajām miesām uz klona pilēja ūdens, viņš smakoja pēc zivīm (viena joprojām bija pirkstos cieši sažņaugta), plānās matu šķiez- nas karājās par kaulaino pieri kā puspuvušas aļģes, un no deguna tecēja slapjums.
—Sieniet mūsus vaļā! Sieniet vaļā! — viņš kunkstēja. — Aukla mumsim grauž, jā gan, mumsim grauž, un mēs neko neesam nodarījuši.
— Neko? — Faramirs pārjautāja, nožēlojamo kustoni uzlūkodams vērīgi, tomēr viņa sejā nebija lasāms it nekas — nedz dusmas, nedz žēlums, nedz pārsteigums. — Neko? Vai nemūžam neesi nodarījis ko tādu, lai pelnījis būtu, ka sasiets tiec, vai sodu, kurš vel smagāks? Tomēr laime, ka ne jau man tas izspriežams. Tak šonakt tu esi kāju spēris tur, kur par to nāve pienākas. Par šā ezera zivim dārgi jāmaksā.
Gollums izlaida zivi no pirkstiem. — Negribam zivīti, — viņš izgrūda.
— Neba par zivīm maksājams, — Faramirs sacīja. — Ar nāvi sodāms ikviens, kurš šurpu nācis un ezeru uzlūkojis. Tiktāl esmu tevi saudzējis, jo, rau, Frodo par tevi vārdu aizlika, apgalvodams, ka, mazākais, viņš tev esot zināmu pateicību parādā. Tak arīdzan manā priekšā tev par atbildētāju jābūt. Kā tev vārdā? No kurienes esi nācis? Un kurpu dodies? Kas tev darāms?
—Esam nomaldījušies, nomaldījušies, — Gollums dīca. — Vārdiņa nav, nekā darāma nav, dārgumiņa nav, itin nekā. Pavisam tukšā. Tikai izbadējušies, jā, mēs izbadējušies esam. Pārītis nieka zivlšu, nejauku, asakainu nieka zivišu vienam nabadziņam, un viņi sakās nost galēt. Tik gudri, tik taisnīgi, tik gaužām taisnīgi.
— Gudrības te maz, — Faramirs piekrita, — tak taisnīgi ir — jā, varbūt tieši tik taisnīgi, cik ļauj tas nieciņš gudrības, kas mums iemērīts. Atsien viņu, Frodo! — Izvilcis aiz jostas aizbāztu kabatas nazīti, viņš pasniedza to Frodo. Gollums, nazi ieraudzījis, visu pārprata un iespiedzies sabruka uz klona.
— Nu taču, Smeagol! — Frodo viņu uzrunāja. — Tev man jāuzticas. Es tevi nepametīšu. Atbildi vaļsirdīgi, ja spēj. Tev tas nāks par labu, ne par ļaunu. — Pārgriezis auklas, kas Gollumam bija savilktas ap delnām un potītēm, viņš palīdzēja gūsteknim piecelties.
— Nāc tuvāk! — Faramirs uzsauca. — Skaties man acis! Vai zini, kā šo vietu sauc? Vai esi še jau bijis?
Gollums lēnām pacēla galvu un negribīgi uzlūkoja Faramiru. Skatiens tagad bija apdzisis — drūms un blāvs tas brīdi urbās gondorieša skaidrajās, apņēmīgajās acis. Iestājās kapa klusums. Tad Gollums nokāra galvu un sāka rauties čokurā, līdz noslīga tupus uz klona, trīcēdams pie visām miesām. — Mes nezinām, un mēs negribam zināt, — viņš činkstēja. — Neesam te nākuši, nemūžam vairs nenāksim.
— Domas tev aizslēģotu duravu un logu pilnas, un aiz tām tumši kambari, — Faramirs sacija. — Tomēr lēšu, ka šoreiz tu taisnību saki. Tas runā tev par labu. Kādu zvērestu dosi, solīdams nemūžam vairs šurpu nenākt un nevienu dzīvu radību šurpu neatvedināt nedz ar vārdu, nedz kādu zīmi?
— Saimnieks zina, — Gollums izgrūda, iesāņus pašķielēdams uz Frodo. — Jā, viņš zina. Mēs solīsimies saimniekam, ja viņš mūsus paglābs. Mēs solīsimies, pie Tā zvērēdami, jā. — Viņš pierāpās Frodo pie kājām. — Paglāb mūsus, labiņo saimniek! — viņš smilkstēja. — Srneagols solās, pie dārgumiņa zvēr — no tiesas. Nemūžam nenāks, nemūžam neteiks, nē, nemūžam! Nē, dārgumiņ, nē!
— Vai tev ar to gana? - Faramirs vaicāja.
—Jā, — Frodo atbildēja. — Tev vai nu jāpieņem viņa solījums, vai ari jārīkojas, kā jūsu likums prasa. Neko vairāk tu nesagaidīsi. Bet es solījos, ka viņam, pie manis nākušam, nekāds ļaunums netiks nodarīts. Un es negribētu pieredzēt, ka esmu viltus vārdu devis.
Faramirs bridi sēdēja, domās iegrimis. — Labi, — viņš pedigi sacīja. — Nododu tevi saimniekam — Frodo, Drogo dēlam. Lai viņš pasludina, ko ar tevi iesāks!
— Bet, pavēlniek Faramir, — Frodo palocīdamies iebilda, — tu vel neesi pasludinājis, ko tev labpatiks iesākt ar minēto Frodo, un, iekams tas nav zināms, viņš nevar nedz pats savā, nedz savu biedru sakarā nekādas ieceres vērpt. Tavs spriedums tika līdz ritam atlikts, bet rīts jau teju klāt.
— Tad pasludināšu, ko nolēmis esmu, — Faramirs teica. — Tevi, Frodo, ciktāl man augstāka vara teikšanu devusi, es pasludinu par svabadu esam Gondoras valstībā līdz pašām tālākajām senlaiku robežām, tik šajā vietā nedz tu, nedz neviens no tiem, kas tev līdznācējos, nedrīkst neaicināts kāju spert. Šim spriedumam būs spēkā palikt gadu un vienu dienu, un tad tas atcelts taps, ja vien, līdz noteiktais laiks bUs garām, tu Minastintā neieradīsies un pilsētas pavēlnieka un pavaldoņa vaiga priekšā nestāsies. Tad es viņu lūgšu apstiprināt to, ko darījis esmu, un noteikt, ka šis spriedums uz mužu paliek spēkā. Tikmēr ikvienam, ko tu savā aizbildnībā ņemsi, būs ari manā aizbildnībā un Gondoras paspārne būt. Vai esmu atbildējis?
Frodo zemu paklanījās. — Tu esi atbildējis, — viņš apstiprināja, — un es sevi pasludinu par tavu padevīgu kalpu, ja tāds tik godājamam augstmanim kur der.
— Viņš lielā vērtē turams, — Faramirs atsaucās. — Un nu — vai tu ņem šo kustoni, šo Smeagolu, savā aizbildnībā?
— Es ņemu Smeagolu savā aizbildnībā, — Frodo apliecināja. Sems izgrūda paskaļu nopūtu — ne jau par to apmainlšanos ar laipnībām, uz ko viņš, kā jau kurš katrs hobits, raudzījās caurcaurēm atzinīgi. Taisnību sakot, Dalienā tādā reizē nekādi nevarētu iztikt bez daudz garākas runāšanas un pamatīgākas klanīšanās.
— Tad es tev saku, — Faramirs turpināja, uzrunādams Gol- lumu, — ka tev nāve piespriesta, tak, kamēr tu ar Frodo kopā ej, no mūsu puses drošībā esi. Tomēr, ja kāds, kurš gondorietis, uzies tevi no viņa aizklīdušu, spriedums stāsies spēkā. Un kauču nāve tevi drīzi piemeklētu, lai Gondorā vai citur kur, ja nekalposi viņam krietni! Tagad atbildi man: kurpu gribi iet? Frodo saka — tu viņam esot ceļu rādījis. Kurpu tu viņu vedini? — Gollums nebilda ne vārda.
— Tam es neļaušu noslēpumā palikt, — Faramirs noteica. — Atbildi, citādi spriedumu grozīšu! — Gollums joprojām cieta klusu.
— Es atbildēšu viņa vietā, — Frodo ieminējās. — Viņš, manam lūgumam klausīdams, līdz Melnajiem vārtiem mani aizveda, bet tur mēs nevarējām cauri tikt.
— Bezvārža zemei nav vārtu, kas vaļā stāv, — Faramirs sacīja.
— To apjauzdami, griezāmies sāņus un nācām pa dienvid- ceļu, — Frodo stāstīja tālāk, — jo viņš teica, ka esot vai varot būt taka, kura garam Minasitīlai iet.
— Minasmorgulai, — Faramirs noteica.
—Skaidri nezinu, — Frodo turpināja, — bet, manuprāt, tā taka ved kalnos, kas ziemeļpusē ieleja'i, kur senā pilsēta stāv. Stiepjas līdz aizai, kura kalnam galā, un tad laižas lejā, kur… Kur tas, kas viņā pusē.
— Vai zini, kā to pāreju sauc? — Faramirs ievaicājas.
— Nē, — Frodo atzinās.
—Tai vārdā Siritungola.
Gollums izgrūda aprautu šņācienu un iegurguļojās. — Vai nav tiesa? — Faramirs viņu uzlūkoja.
— Nē! — Gollums atcirta un tad spalgi iebrēcas, it kā dunča dūrienu sānos dabūjis. — Ja, jā, mēs vienu reizīti to vārdu esam dzirdējuši. Bet vai mumsim tas vārds no svara? Saimnieks saka — viņam iekšā jātiek. Tālab mumsim vajag raudzīt, kā. Citas taciņas nav, ko raudzīt nav.
— Citas takas nav? — Faramirs pārjautāja. — Kā tev tas zināms? Un kurš gan tai tumsas valstībai visas robežas izpētījis? — Ilgi un domīgi noraudzljies uz Gollumu, viņš beidzot sacīja: — Ved to kustoni projām, Anborn. Apejies saudzīgi, tak nenolaid no viņa ne acu. Un tu, Smeagol, ūdenskritumā mesties ij nemēģini! Klintis tur tik zobainas, ka atņems tev dzīvību pirms laika. Tagad ej un savu zivi ņem līdzi!
Anborns pagriezās uz iešanu, un Gollums, verdzisku kūkumu uzmetis, aizklunkurēja viņam pa priekšu. Nišas ieejai priekšā tika aizvilkts priekškars.
—Tu, Frodo, manuprāt, še nerīkojies prātīgi, — Faramirs ierunājās. — Es teikšu, ka tev viņam līdzi iet nevajag. Viņš ir samaitāts.
— Nē, nejau pavisam, — Frodo iebilda.
—Varbūt caurcaurēm ne, — Faramirs piekrita, — tak ļaunums viņu kremt kā tārps un pieņemas spēkā. Pie laba gala viņš tevi nevedīs. Ja iesi ar viņu šķirtus ceļus, es došu viņam atvēli sveikam projām tikt un likšu aizvest līdz Gondoras robežai, lai kuru vietu viņš nosauktu.
— Viņš nebūs ar mieru, — Frodo atteica. — Viņš sekos man pa pēdām, kā, jau kur tas laiks, darījis. Un es viņam daudzkārt esmu solījis savu aizbildnību un iet, kurp viņš ved. Tu taču nelūgsi, lai laužu vārdu, ko esmu viņam devis?
— Nē, — Faramirs sacīja. — Tak sirds runā pretim. Jo ļaunums rādās mazāks, kad tu citam dod padomu vārdu lauzt, nekā tad, kad pats tā rīkojies, — un vēl jo mazāks, kad redzi, ka draugs nesamanigi solījies, sevi postā grūzdams. Tak nē — ja reiz ņemsi viņu biedros, tev nāksies viņu paciest, ko citu? Tomēr, manuprāt, tev nevajag par varītēm uz Siritungolu iet — par to viņš tev mazāk izpaudis, nekā pašam zināms. Tik daudz es viņa domās skaidri nolasīju. Uz Siritungolu neej!
— Kurp tad lai eju? — Frodo atsaucās. — Atpakaļ uz Melnajiem vārtiem? Sargiem rokās doties? Kas tev tik nelāgs par šo vietu zināms? Kālab lai to pat piesaukt butu bail?
— Droši man zināms nav nekas, — Faramirs atbildēja. — Mēs, kas Gondorā, šais laikos uz austrumiem no ceļa aizklīst nemēdzam, un no mums, kas gados jaunāki, tur neviens nav bijis, tāpat kā neviens no mums nav kāju spēris Tumsas kalnos. Par tiem mēs zinām vien no senlaiku nostāstiem un runām, kas klīda dienās, kuras pagājībā nogrimušas. Tak pārejās, kas augšpus Mi- nasmorgulas, mīt kādas melnas šausmas. Kolīdz Siritungolas vārds top piesaukts, sirmgalvji un zinību vīri bailēs balti nobāl un valodu pazaudē.
— Minasmorgulas ieleja ļaunuma varā krita sensenos laikos, — viņš turpināja, — un tur bija briesmu un šaušalu vieta, kamēr padzītais Naidnieks vēl tālu projām mitinājās un Itilijā pa lielākai daļai mēs paši par saimniekiem bijām. Tu zini, ka tā pilsēta — Minasitīla, mūsu pašu Minastiritai asinsmasa — reiz bija varena, lepna un skaista. Tak to ieņēma nekrietni ļaudis, kuri Naidniekam viņa pirmajā varas laikā par apakšniekiem bija un pēc viņa gāšanas bez pajumtes un valdīšanas apkārt klimta. Stāsta, ka par kungiem viņiem bijuši nūrnenori, kuri ļaunuma varā krituši, — viņiem Naidnieks devis varas gredzenus un pašus aprijis: par dzīviem rēgiem viņi tapuši, baigiem un ļauniem. Pēc Naidnieka aiziešanas viņi Minasitīlu ieņēma un tur ieperinājās, un pilsētu līdz ar ieleju visriņķī ar nāves dvašu piepildīja: viss itin kā izmiris rādījās, tak īsti ne, jo sagrautajos mūros dzivas bija šausmas, kam apveida trūka. Tur mita Deviņi karakungi, un, kad atgriezās Tumsas pavēlnieks, kur viņi par palīgiem bija, slepenībā viņa gailu posdami, visi deviņi no jauna pieņēmās spēkā. Tad no šausmu vārtiem izbrāzās Deviņi jātnieki, un mēs viņiem nejaudājām pretim turēties. Citadelei netuvojies! Nemanīts garām netiksi. Ļaunums tur miega nezina — tur čum un mudž redzokļi, kas bez plakstiem un allaž vaļā. Neej turp!
— Bet kurp tad tu man vēlēsi doties? — Frodo vaicāja. — Pats, tu saki, nevari mani nedz aizvest līdz kalniem, nedz tiem pāri ceļu parādīt. Bet kalniem pāri man jātiek — es Sanāksmes priekša svinīgi apņēmos ceļu uzmeklēt vai arī, to meklēdams, galu atrast. Un, ja griezīšos atpakaļ, liegdamies grūto ceļu līdz galam mērot, kur es likšos? Nedz elfiem, nedz cilvēkiem nespēšu acis raudzīties. Vai tu gribi, lai es eju uz Gondoru ar visu to mantu — ar to pašu, kura tavu brāli iesvēla neprātīgās alkās? Ko tā Minastiritā sapesteļotu? Vai būs divām Minasmorgulām būt, kas ņirdz viena otrai pretim pāri izmirušai zemei, ar trūdiem un puvekļiem pilnai?
— To cs negribētu, — Faramirs noteica.
— Tad saki — ko man iesākt?
— Tas man nav zināms. Tikai negribu, ka tu ej nāvei un mocībām pretim. Un es nedomāju, ka Mitrandirs būtu šo ceļu izraudzījies.
— Tomēr viņa vairs nav, tālab man atliek mērot tos ceļus, kādus nu protu uziet. Un ilgi meklēt nav laika, — Frodo piebilda.
— Sūra izšķiršanās, un cerību nekādu, — Faramirs sacīja. — Tak, mazākais, ielāgo, ko teikšu: sargies no tā ceļa zinātāja, no Smeagola. Viņš dzīvību atņēmis ne reizi vien. Tas viņam acīs lasāms. — Viņš nopūtās. — Tā nu mēs sastopamies un šķiramies, Frodo, Drogo dēls. Pēc smalkiem vārdiem kabatā nemeklē — es neceru tevi jelkad vēl šaisaulē ieraudzīt. Tak nu tev tālāk būs doties ar manu svētību, un lai mana svētība arī visai tavai ciltij! Tagad atpūties, līdz ceļamaizi jums sapošam. Man kārojas zināt, kā tas rāpulīgais Smeagols tika pie mantas, par kuru runājam, un kā to pazaudēja, tak nu tevi netirdīšu. Ja jelkad, kauču cerību nekādu, tu tomēr atgriezīsies, kur dzīvajie mīt, un mēs savus stāstus vēlreiz kamolā tīsim, piesaulītē sienmalē sēdēdami un smiedamies par reiz piedzīvotām bēdām, gan tu man pastāstīsi. Līdz tai reizei vai kādai citai, kura tai laikā būs, kas Nūmenoras Redz- akmeņu skatam slēpts, paliec sveiks!
Piecēlies viņš pagriezās pret Frodo un zemu paklanījās, tad, pašķīris aizkaru, izgaja alā.