Frodo un Sems, līdz savām guļvietām aizgājuši, apgūlās un, ne vārda neparmijuši, maķenīt atpūtās. Tikmēr vīri modās no miega, un sākās dienas rosība. Pēc laiciņa viņiem tika atnests ūdens, un pēc tam hobiti tika aizvesti pie galda, kas saklāts trijiem. Ar viņiem kopā maltīti iebaudīja arī Faramirs. Kopš vakardienas kaujas viņš nebija gulējis, tomēr no skata nepavisam nelikās noguris.
Paēduši viņi piecēlās. — Lai ceļā jums salkums raizes nesagādā! — Faramirs novēlēja. — Edmaņas jums līdzi maz, tak liku, lai maisos jums tiek iekrauts kāds nieks krājuma, kas ceļavīram panesams. Kamēr Itīlijā būsit, ūdens netrūks, tik nebaudiet no ūdeņiem, kas no Imladmorgulas jeb Dzīvās nāves ielejas plūst. Un sakāms man vēl kas. Mani izlūki un sargi visi kā viens atgriezušies — pat tie, kuri aizlasījušies tika turp, kur Morannoni ar roku aizsniedzami. Visi ko savādu stāsta. Apkaime kā izmirusi. Ceļi tukši, nedz soļi dip, nedz taures skan, nedz loka stiegra nodžinkstam dzirdēta. Nogaidošs klusums klājas pār Bezvārža zemi. Nezinu, ko tas vēstī. Tak laiks auļiem skrien pretim varenam galam. Briest negaiss. Steidzieties, kamēr varat! Ja gatavi esat, iesim! Drīz saule tumsai pāri pacelsies.
Tika atnesti hobitu maišeļi (maķenīt smagāki, nekā bijuši) un arī divi paresni nospodrināta koka spieķi, ar dzelzi apkalti, — abiem bija ar grebumiem rotāts rokturis, kam cauri izvērta grodi sapīta ādas cilpa.
— Nav man atvadu veltes, kādu jūs pelnījuši būtu, — Faramirs sacīja, — tomēr ņemiet šos spieķus. Tie var noderēt tādiem, kas pa neapdzīvotu klaidu ceļu mēro un kalnos kāpj. Balto kalnu ļaudis tādus lietā liek, kauču šie īsāki pataisīti, lai jums pēc mēra, un nule par jaunu apkalti. No skaistā lebetrona koksnes tie drei- jāti — Gondoras kokgriezēji to lielā vērtē tur, un kokam spēks piedevēts — tas palīdzot uziet meklēto un atpakaļceļu rast. Lai lebetrona labais spēks neapsīkst jūsu ceļa tumsā!
Hobiti zemu paklanījās. — Visužēlīgo mājastēv, — Frodo bilda,
— Elronds Puselfs man lika pie sirds, ka es ceļā uziešot nezināmus draugus, kad vismazāk uz tādiem cerēšot. Un tādu draudzību, kādu no tevis sagaidīju, es neparko nebiju domājis atrast. Bet atradu — un tas ļaunu lieliski par labu vērš.
Viņi bija gatavi ceļam. No kāda kakta vai lienamā cauruma tika izvilkts un šurp atvests Gollums, un viņš, salīdzinot ar to, kāds bija pirmiņ, rādījās itin apmierināts, kaut arī ne soli neatkāpās no Frodo un vairījās no Faramira skatiena.
— Tavam pavadonim būs acis jāaizsien, — Faramirs pavēstīja,
—tak tev un tavam kalpam Semiusam es ļauju to nedarīt, ja vien esat ar mieru.
Kad gondorieši pienāca, lai Gollumam aizsietu acis, viņš ņēmās spalgi brēkt, locīties kā tārps, un pieķērās pie Frodo, tā ka nebija ne atraujams, un Frodo teica: — Aizsieniet acis mums visiem trim un man pašam pirmajam, tad viņš varbūt apjēgs, ka no tā nekāds ļaunums necelsies. — Sacīts — darīts, un viņi tika izvesti laukā no Hennetannūna alas. Nomērojuši gabalu pa gaiteņiem un kāpnēm, viņi samanīja visapkārt vējojam vēsu rīta dvesmu, spirgtu un smaržīgu. Tomēr vēl krietnu laiku viņi gāja, neko neredzēdami, drusku kalnup, tad lejup pa lēzenu nogāzi. Pēdīgi Faramira balss vēlēja noņemt apsējus.
Viņi atkal stāvēja zem koku zaru jumola. Ūdenskrituma šalkas vairs nebija saklausāmas, jo aiza, pa kuru plūda strauts, nu slēpās aiz iegarenas kalnu grēdas, kas stiepās uz dienvidiem. Rietumpuse starp stumbriem spiedās gaisma, it kā tur pasaule piepeši nobruktu bezdibeni, kur, nostājies uz kraujas, vari vērties vien debesis.
— Še nu mēs šķirsimies pavisam, — Faramirs ierunājās. — Klausiet, ko teikšu: tūliņ uz rītiem vēl negriezieties! Labak taisni uz priekšu, jo tā vel daudzas jūdzes būsit meža aizsega. Rietumos ir krauja, kur zeme nobrūk plašās ielejās — te piepeši un stāvi, te kā lēzena nogāze lejup laižas. No kraujas projām neaizklīstiet un no mežmalas arīdzan! Kādu gabalu, es lēšu, varat droši pa dienas gaismu ceļu mērot. Te viss mānīgā mierā dus un ļaunais spēks uz brīdi atkāpies. Lai jums labi klājas, kamēr tā maz var būt!
Tad viņš apskāva hobitus, kā Gondorā ierasts, — pieliecies noguldīja plaukstas viņiem uz pleciem un noskūpstīja abus uz pieres. — Ejiet, un lai jums palīgos visu krietno ļaužu labā griba! — viņš novēlēja.
Hobiti paklanījās līdz zemei. Tad Faramirs pagriezās un, ne skatu nepametis atpakaļ, devās pie diviem saviem sargiem, kas stāvēja gabaliņu atstatu. Hobiti nevarēja vien nobrīnīties, cik žigli kustējās šie zaļā ģērbtie vīri — vienā acumirkli no viņiem vairs nebija ne miņas. Mežs, kur nule vēl bija stāvējis Faramirs, tagad likās tukšs un drūms, it kā sapnis būtu par nomodu pārvērties.
Frodo nopūtās un atkal pavērās uz dienvidiem. Itin kā lai tīši izrādītu, ka par visu to smalko izrunāšanos viņam nospļauties, Gollums šņakarējās pa trūdiem koka pakājē. "Jau atkal izbadējies?" Sems klusībā ieprātojās. "Tā, atkal jau viss no gala!"
—Pēdīgi aizvilkās? — Gollums ieprasījās. — Nelabie, negantie csssilvēki! Smeagolam vēl ssprandiņš smeldz, jā gan. Iesim!
— Jā, iesim, — Frodo piekrita. — Tikai, ja par tiem, kas pret tevi žēlsirdīgi bijuši, tu proti vien ļaunu runāt, labak nesaki neko!
— Labiņš saimnieks! — Gollums steigšus atsaucās. — Smea- goliņš tikai jokus plēš. Viņš mūžam piedod, jā gan, jā, jā, pat labiņajam saimniekam piedod, ka viņš drusku krāpnieks. Ja, jā, labiņš saimnieks, labiņš Smeagols!
Frodo un Sems par atbildi cieta klusu. Uzvēluši mugurā mai- šeļus un paņēmuši spieķus, viņi iegāja Itīlijas mežā.
Todien viņi divreiz atvilka elpu un noēda nelielu tiesu Faramira līdzdotās ēdmaņas: tur bija kaltēti augļi un sālīta gaļa, vēl daudzām dienām krājums, un maize — notērējama, kamēr nav saziedējusi. Gollums neēda ne kripatas.
Saule uzlēca un, aiz koku vainagiem noslēpusies, aizslīdēja pāri debesjumam, tad sāka laisties uz rietu, un gaisma, kas rietumpusē spiedās caur kokiem, vērtās zeltaina, bet viņi tikai gāja un gāja, vēsas, iezaļganas pustumsas apņemti, un visapkārt viss slīga klusumā. Likās, ka putni visi kā viens ir vai nu kur projām aizlaidušies, vai arī balsi pazaudējuši.
Klusajā mežā satumsa agrs vakars, un, pirms savilkās nakts, viņi apstājās, gluži nokausēti, jo, aizgājuši no Hennetannūna, bija nomērojuši ligas septiņas vai pat vairāk. Frodo cauru nakti nogulēja viena mierā, nolicies uz biezas trūdu kārtas sirma koka pakājē. Sems viņam lidzās tik saldi vis negulēja, ik pa brīdim uztrūkās no miega, bet no Golluma nebija ne miņas — kolīdz hobiti bija iekārtojušies uz naktsguļu, viņš tūdaļ sazin kur aizlavījās. Ko darījis — gulējis uz savu roku, kādā dobumā ielīdis, vai augu nakti sirojis — viņš neizpauda, bet uzradās līdz ar pirmajiem rīta blāzmas stariem un hobitus modināja.
— Celties vajag, jā, celties! — viņš skubināja. — Tāls vēl ceļš uz dienvidiem un austrumiem. Hobitiem vajag steigties!
Jaunā diena no iepriekšējās daudz neatšķīrās, tikai klusums šķita vēl jo stingāks, gaiss tapa spiedīgs, un pamežā sāka trūkt elpas. Tā vien likās, ka tuvojas negaiss. Gollums it bieži apstājās, vilkdams gaisu nāsis, iegurguļojās un atkal un atkal mudināja hobitus pielikt soli.
Trešajā dienas gājuma cēlienā, kad pēcpusdiena jau sliecās pret vakaru, mežs kļuva skrajāks — koki tapa prāvāki un auga vairāk izklaidus. Plašās laucēs melni.un svinīgi slējās milzum lieli un resni akmeņozoli, starp tiem te šur, te tur vidēja sirmi oši un dižozoli, kas nupat briedināja brūnganzaļus pumpurus. Visapkārt ceroja gara zāle, izraibināta ar zilām un baltām balzamlnēm un anemonēm, kam ziedi jau aizvērušies uz nakti, un šur tur lieli lauki bija no vienas vietas klāti ar savvaļas hiacinšu lapām — trūdiem cauri jau spraucās slaikie ziedu zvārguļu kāti. Nekur nebija manāma neviena dzīva būtne, ne zvērs, ne putns, tomēr tik klajā vietā Gollumam sametās bailīgi ap sirdi, un nu viņi uz priekšu virzījās piesargādamies, no vienas koka paēnas sprukdami uz nākamo.
Kad viņi nonāca vietā, kur mežs beidzās, gaisma jau strauji dzisa. Tur visi nosēdās zem veca, červeļaina ozola, kas saknes kā čūskas snaikstīja lejā pa stāvu, drupanu nogāzi. Priekšā neskaidri vidēja dziļa ieleja. Viņā pusē atkal sākās mežs, drūmajā novakarā zili pelēks, un aizstiepās uz dienvidiem. Pa labi, pie rietumu pamales, zem ugunīgajām debesim sarkani gailēja Gondoras kalni. Pa kreisi viss tinās tumsā — tur melnēja augstās Mordoras sienas, un no tumsības šurp stiepās garā ieleja, krauja un aizvien platāka laizdamās lejup uz Anduīnu. Tās dibenā putoja straume —
Frodo dzirdēja tās krāčaino balsi šalcam klusumam pāri, un upei gar tuvāko krastu kā palsena lente lejup vijās ceļš, pazuzdams saltā, pelēkā miglā, kas virmoja, rieta blāzmas neskarta. Frodo vienubrīd likās, ka tālē, itin kā slejamies pāri tumsas jūrai, pavīd augstu, veclaicīgu, sen pamestu, melnu torņu apdrupušas smailes.
Viņš pavērās uz Gollumu. — Vai zini, kur esam? — viņš vaicāja.
— Jā, saimniek. Briesmu vietas. Tur ceļš no Mēness torņa, saimniek, iet lejā uz sagruvušo pilsētu, kas Dižupei krastā. Tā sagrautā pilsēta, jā, gaužām nejauka vieta, ienaidnieku pilna. Nevajadzēja kļausit, ko cilvēki teica. Hobiti lielu gabalu no ceļa aizklīduši. Tagad vajag iet uz austrumiem — tur, augšā. — Viņš novēcināja izdēdējušo roku pret tumstošajiem kalniem. — Un pa ceļu iet nedrikst. Kur nu! Tur staigā tādi, kam cieta sirds, — no torņa nāk.
Frodo palūkojās lejup uz ceļu. Vismaz šobrīd tur nebija manāma ne mazākā kustība. Ceļš izskatījās vientulīgs un pamests, tā stiepdamies lejup uz pilsētas drupām, kas slēpās miglā. Bet gaisā vēdīja ļaunuma dvaša, it kā tur patiesi varētu staigāt kāds, kas acīm paliek neredzams. Vēlreiz pametis skatu uz tālīnajām smailēm, kas nu jau teju saplūda ar tumsu, Frodo nodrebinājās, un straume itin kā iešalkojās salti un nežēlīgi — tur runāja Morgul- duīna, piegānītā upe, kas iztecēja no Rēgu lejas.
— Ko iesāksim? — viņš noprasīja. — Esam ilgi un tālu gājuši. Varbūt uzmeklēsim mežā kādu vietu, kur varam nobēdzinājušies nakti pārlaist?
— Kas tumsā ko bēdzināties? — Gollums iebilda. — Tagad hobitiem pa dienu jābedzinās, jā, pa dienu.
— Liecies mierā! — Sems izsaucās. — Mums tak drusku jāatpūšas, pat ja nakts vidū atkal augšā raujamies. Vēl būs tumsiņa stundām ilgi — gana, lai mūs garu gabalu aizvedinātu, ja ceļu zini.
Gollums negribīgi piekrita un griezās atpakaļ, kur koki, gar pareto mežmalu labu gabalu aizbrizdams tālāk uz austrumiem. Viņš neparko nebija ar mieru nakšņot uz zemes tik tuvu bīstamajam ceļam, un, drusku pastrīdējušies, visi uzrāpās liela akmeņ- ozola staklē, kas tālab, ka resnie zari visi reizē no stumbra atzarojās, noderēja par labu paslēptuvi un samērā omulīgu patvērumu. Pār zemi nolaidās nakts, un zem koka vainaga tumsa savilkās tik melna kā piķis. Frodo un Sems iedzēra pa malkam ūdens, iebaudīja pa kumosam maizes un kaltētos augļus, bet Gollums tūliņ saritinājās kamolā un aizmiga. Hobiti ne acu neaizvēra.
Varēja būt nedaudz pāri pusnaktij, kad Gollums pamodās: piepeši hobiti apjauta, ka no tumsas pretim gail viņa blāvās, plaši ieplestās acis. Gollums paausijās un ievilka gaisu nāsis — hobiti jau agrāk bija ievērojuši, ka tā viņš laikam nosaka, cik tālu līdz rītam.
— Esam atpūtinājušies? Esam skaisti pagulējuši? — viņš ierunājās. — Ejam!
— Ne nu esam, nekā, — Sems noburkšķēja. — Bet ejam, ja reiz jāiet!
Gollums vienā paņēmienā nolēca no koka, piezemēdamies uz visām četrām, un hobiti viņam sekoja — tikai lēnāk un prātīgāk.
Tikuši zemē, viņi atkal ņēmās kātot nopakaļ Gollumam, bet nu uz austrumiem, augšup pa tumšo nogāzi. Viņi gaja, teju neko neredzēdami, jo nakts biezēja tik melna, ka pat koku stumbri bija pamanāmi vien tad, kad hobiti pret tiem jau teju ar degunu atdūrās. Pamats zem kājām vairs nebija tik līdzens, un iešana vedās grūtāk, bet Gollums, pēc visa spriežot, par to nebēdāja. Viņš līda cauri brikšņiem un kazenājiem, reizumis pa pašu maliņu apgāja dziļu aizu vai tumsas pielietu bedri, reizumis laidās lejā melnās, ar krūmiem pieaugušās palejās un tad atkal rāpās laukā, bet ikreiz, kad viņi bija nokāpuši maķenīt lejāk, atklājās, ka nākamā nogāze ir augstāka un stāvāka. Tā nu viņi pamazām virzījās aizvien kalnā. Pirmoreiz apstājušies atvilkt elpu, hobiti pavērās atpakaļ un tikko samanīja mežu, no kura bija iznākuši, plājamies lejāk kā apjomīgu, blīvu tumsas seģeni, itin kā zem melnā, tukšā debesjuma tumstu otra, vēl necaurredzamāka nakts. No austrumiem palēnām augšup cēlās tāds kā melns blāķis, aprīdams vārās, nespodrās zvaigznītes. Vēlāk rietošais mēness izlauzās no mākoņa, kurš tam nemitīgi pakaļ dzinās, bet ari tam visapkārt plājās šķebīgi dzeltens gaismas loks.
Pēdīgi Gollums pagriezās pret hobitiem. — Driz diena, — viņš pavēstīja. — Hobitiem vajag steigties. Te klajā vietā palikt nav labi. Steigšus!
Viņš pielika soli, un hobiti gurdi klunkurēja nopakaļ. Drīz viņi sāka rāpties augstā, stāvā korē. Pa lielākai daļai zemi klāja biezi saaugušas irbulenes, melleņu mētras un pazemi, sīksti ērkšķu krūmi, kaut vietumis vidēja klajas vietas — uguns cirstas, vēl neaizdzijušas brūces. Jo tuvāk virsotnei, jo irtauleņu krūmi ceļā gadījās biežāk — tagad gaužām veci un lieli, pie saknēm kārni un izstīdzējuši, toties sazarojuši kupli un jau klāti ar pus- plaukušiem dzelteniem ziediņiem, kas vizēja cauri tumsai un izplatīja vāru, saldenu smaržu. Dzeloņainie krūmi bija izstiepušies tik gari, ka hobiti, ij ne galvu nepieliekdami, varēja soļot cauri briksnājam pa garām, sausām ejām, izklātām ar biezu, ērkšķiem piebirušu trudu segu.
Aizgājuši līdz platās kalna muguras malai, viņi apstājās, lai atpūstos, un ierāpās noslēpties zem mudžekļaina ērkšķu krūma. Krustu šķērsu savijušos zarus, kas slīga līdz pašai zemei, bija pārmācis vecu mežrozīšu labirints. Dziļi biezokni bija tāda kā istabiņa ar nokaltušu zaru un kazenāju griestiem, kas pārjumti ar tikko izplaukušu lapu un jauno dzinumu klājienu. Tur viņi labu bridi pagulēja, pārāk noguruši, lai spētu ko ieēst, un pa spraugām patvēruma sienās noraudzijās, kā palēnām aust diena.
Taču dienas gaismu viņi nesagaidīja — tikai mironigi brūnganu mijkrēsli. Austrumos zem smagā mākoņa dega vienmērīga, sarkana blāzma — nejau rītausmas sārtums. Pāri krokās sagrūstajai zemei pretim bargi raudzījās Efelduatu kalni: zemāk, kur neatkāpdamās gūlās nakts tumsa, melni un bezveidīgi, bet augstāk ar zobainām smailēm un korēm, kas skaidras un draudīgas iezīmējās pret ugunīgo blāzmu. Projām pa labi slējās varena kalnu grēda, izbīdīta uz rietumiem un tumsā kā piķis melnēdama.
— Uz kuru pusi tagad? — Frodo noprasīja. — Vai tur sākas… Morgulu leja, tur, aiz tā melnā blāķa?
— Vai nu gluži tagadiņ par to der galvu lauzīt? — Sems atsaucās. — Šodien tak tālāk vairs nekustēsim, ja to maz par dienu var saukt?
— Varbūt nē, varbūt nē, — Gollums noteica. — Bet iet mums vajag drīz — uz krusttelēm. Jā, uz krustcelem. Turpu, turpu, ja, saimniek.
Sarkana blāzma virs Mordoras apdzisa. Mijkrēslis sabiezēja — austrumos sacēlās miklu dūmu mākonis, šurp vilkdamies. Frodo un Sems drusku ko ieeda un apgūlās, bet Gollums dldījās vien. No hobitu ēdmaņas viņš neko ne mutē neņēma, bet mazliet padzērās un tad ošņādamies un murminādams aizlīda pa brikšņiem. Piepeši viņš pazuda kā zemē iekritis.
— Laikam aizdevies medībās, — Sems noteica un nožāvājās. Viņam bija kārta gulēt pirmajam, un, necik ilgi, jau sapnis bija klāt. Semam rādījās, ka viņš atkal rosās pa Tuntmales dārzu, sazin ko mekledams, bet uz muguras bija smaga neslava uzsieta, tā ka ragā vien jātiecas. Dārzs izskatījās pagalam aizaudzis un aizlaists, un dobēs pie lejas dzīvžoga saviesušies ērkšķu krūmi un papardes.
— Te man darba cik uziet, tas nu skaidrs, tak nokusis esmu pie nabaga, — viņš daudzināja un tad ar joni atminējās, ko meklējis. — Pīpīte! — viņš izsaucās un tūdaļ pamodās.
— Dulburis! — viņš sev lika pie sirds, atvērdams acis un nobrīnīdamies, diez kālab pie dzīvžoga garšļaukus nolicies. — Maišeli tak iepaunota,jau kurtas laiks! — Tad viņš apjēdza, ka pīpīte maišeli varbūt arī guļ, taču pīpes zāles gan nav, un tūliņ attapās, ka lidz Tuntmalei simtiem jūdžu. Sems pieslējās sēdus. Laukā jau valdīja teju pilnīga tumsa. Kālab saimnieks bija ļāvis viņam gulēt ilgāk, nekā runāts, lidz pašam vakaram?
— Vai jūs, Frodo kungs, it nemaz ar' neesat uz auss licies? — viņš noprasīja. — Kas tagad par stundu? Rādās, jau vēls!
— Nē, nav vis, — Frodo atteica. — Tikai dienas gaisma nevis spēkā pieņemas, bet mazumā iet — tumsa arvien biezāka savelkas. Pēc manas saprašanas, vēl nav ne dienvidus, un tu tikai stundas trīs esi nogulējis.
— Diez ko tas nozīmē? — Sems pabrīnījās. — Negaiss nāk virsū? Ja tā, bargāks par visiem, kādi jelkad redzēti. Ka tik nebūs ar ilgošanos jācer, kaut mēs kur dziļi alā būtu ielīduši, ne nieka krūmiņos ietupuši. — Viņš ieklausījās. — Kas tas? Pērkons vai bungas rībinās, vai kas?
— Nezinu, — Frodo atteica. — Nu jau labu laiku ducina. Reizumis itin kā zeme drebinās, reizumis itin kā spiedīgi ausis pukst.
Sems palūkojas visapkārt. — Kur Gollums? — viņš iejautajās.
— Vēl nav atpakaļ?
— Nē, — Frodo atbildēja. — Ne ziņas, ne miņas.
— Uh, nevaru viņu ciest ne acu galā. — Sems noskurinājās.
— Taisnību sakot, pirmo reizi man ceļā līdzi kas tāds, ko pazaudējis es ij nedomātu sūroties. Tak tas būtu itin viņa garā: aizvedināt jūdzēm tālu un tad kā akā iekrist — akurāt, kad mums viņu kā ēst vajag, tas ir, ja no viņa maz kāda jēga būtu, par ko es galvu ķīlā vis neliktu.
—Purvājus esi piemirsis, — Frodo atgādināja. — Kaut nu viņš nebūtu iekūlies kādā nelaimē!
— Un kaut nu nebūtu ko nelāgu izperinājis. Un kaut nu viņš nebūtu iekritis svešos nagos, kā sacit jāsaka. Tālab ka tad, necik ilgi, būsim ķezā.
Tobrīd dārdoņa nograndēja no jauna — tagad skaļāka un dobjāka. Zeme zem kājām itin ka salīgojās. — Manuprāt, ķezā mēs esam šā vai tā, — Frodo noteica. — Bīstos, ka mūsu ceļam drīz gals būs klāt.
— Varbūt, — Sems atsaucas, — tak, kamēr kusti, pagalam vēl neesi, kā Tētiņš daudzināja, un tikām ij spēks kaulos nav par skādi — viņš vienādiņ mēdza piemetināt. Uzēdiet nu kādu kumosiņu, Frodo kungs, un tad liecieties drusku nosnausties!
Pēcpusdiena (laikam taču, jo kā diez citādi tā būtu dēvējama? — Sems sprieda) vilkās kā gliemezis. Izbāzis galvu no krūmu aizsega, viņš redzēja vien pelēcīgi brūnganu, nomākušos pasauli, ko palēnām aprija vienmuļš, bezkrāsains mijkrēslis. Gaiss bija spiedīgs, tomēr ne silts. Frodo gulēja nemierīgi, grozīdamies un svaidīdamies, un reizumis miegā ko murminādams. Divreiz Semam likās, ka Frodo piesauc Gendalfa vārdu. Laiks vilkās neciešami gausi. Piepeši aiz muguras atskanēja šņāciens — Gollums bija klat, nometies uz visām četrām un piekalis hobitiem spīdošo acu skatienu.
—Augšā! Augšā! Lai miegapūžņi mostas! — viņš iečukstējās. — Augšā! Nav laika, nedrīkst kavēties. Mums vajag iet, jā, vajag iet uz karstām pēdām. Nedrīkst kavēties!
Sems uzmeta viņam aizdomu pilnu skatienu: Gollums rādījās sabijies vai uztraucies. — Tūliņ? Kas tev aiz ādas? Vēl tak nav laiks. Ij ne tējas laiks vēl nav klāt, mazākais, pie kārtīgiem ļaudīm, kas tādu ievēro.
— Tukššpauris! — Gollums atšņāca. — Nav te nekādu kārtīgu ļaužu. Laika vairs nav, jā, skriešus skrien. Nedrīkst kavēties. Vajag iet. Augšā, saimniek, augšā! — Viņš ar nagiem iekampās Frodo plecā, un tas, no miega uzrauts, ar joni pietrūkās sēdus un sagrāba viņu pie rokas. Gollums izrāvās un pamuka gabaliņu nostāk.
— Nedrīkst tukšpauri bUt, — viņš šņākāja. — Vajag iet. Nedrīkst kavēties! — Un vairak no viņa itin nekas nebija izdabūjams. Kur Gollums bija aizklīdis un ko savā nodabā izperinājis tādu, ka piepeši vajadzēja steigties pa kaklu, pa galvu, viņš neparko neizpauda. Sems nokāvās ar dziļām aizdomām un nemaz nedomāja to slēpt, bet Frodo it nekā nelika manīt, kas viņam prātā.
Nopūties viņš uzvēla mugurā maišeli un sagatavojās doties laukā, kur krēsla biezēja ar katru mirkli melnāka.
Gaužām piesardzīgi Gollums viņus veda lejā no kalna, turēdamies aizsegā, cik vien iespējams, un klajākām vietām, teju pie zemes pieplacis, jozdams pāri, ko nagi nes, bet mijkrēslis nu bija savilcies tik biezs, ka pat asredzigs meža zvērs nez vai butu spējis pamanīt hobitus, kas bija ietinušies pelēkajos apmetņos un kapuces pār acīm pārvilkuši, nedz ari sakļausit mazļautiņu soļus, ko viņi spēra, cik klusu vien mācēdami. Ne zariņš nenobrikšķēja, ne lapiņa nenočaukstēja — te viņi bija, te izbija.
Tā viņi gāja kādu stundu, nebilzdami ne vārda, cits pakaļ citam. Ap sirdi bija smagi — apkaime tinās tumsā un pilnīgā klusumā, kuru laiku pa laikam sadrebināja tikai tādi kā tālīna pērkona grandi vai doba kalna vēderā rībinātu bungu dunoņa. No paslēptuves izlīduši, viņi devās lejup pa nogāzi un tad, pagriezušies uz dienvidiem, steidzās pāri garai, nelīdzenai nogāzei, kas veda augstāk kalnos, likumus mezdami vien tad, kad Gollumam taisnu ceļu atrast neizdevās. Pēkšņi netālu priekšā izslējās tāds kā melns mūris, un hobiti ieraudzīja koku joslu. Tuvāk piegājuši, viņi atskārta, ka koki ir milzum resni, no skata gaužām veci, tomēr aizvien vēl brīnum augsti — galotnes zari gan bija nīkulīgi un aplūzuši, it kā pāri būtu brāzies viesulis, ar zibeni šķiez- damies, tomēr nedz kokus nogalēt, nedz izkustināt dziļi zemē iezīdušās saknes tas nebija spējis.
— Krustceles, jā, — Gollums iečukstējās, visu ceļu no paslēptuves nebildis ne vārda. — Vajag iet tur. — Pagriezies uz austrumiem, viņš hobitus veda augšā pa nogāzi, un piepeši priekšā parādījās dienvidceļš, kas, apmetis līkumu ap kalnu grēdas pakāji, ienira lielajā koku lokā.
— Citas takas nav, — Gollums čukstēja. — Ceļam otrā pusē nav. Nevienas taciņas. Vajag iet uz krustcelēm. Tikai aši! Klusu!
Gluži kā izlūki, kuri ienaidnieka nometne iezagušies, viņi lavījās līdz ceļam un manījās tam gar pašu rietumu maliņu, kur tūliņ sākās klints siena, — paši pelēki kā akmeņi un soļus likdami tik klusi kā kaķis, medībās izgājis. Beidzot tikuši līdz kokiem, hobiti attapās, nonākuši varenā lokā, kuram griestu vietā pašā vidū vidēja klajš, drūms debesjums, bet tukšumi starp milzīgajiem stumbriem melnēja itin kā diženas arkas pusgruvušas pils zālē. Pašā vidu sastapās četri ceļi. Tas, kurš bija palicis aiz muguras, veda uz Morannoniem, tālāk uz priekšu atkal uzņemdams tālo gaitu uz dienvidiem. Pa labi no palejas šurp stiepās ceļš, kurš nāca no senās Osgiliatas, un otrpus krustcelēm tas ienira austrumu tumsībā — tas bija ceturtais ceļš, kurš viņiem mērojams.
Uz bridi šausmās sastindzis kā zemē iemiets, Frodo atskārta, ka sazin no kurienes atspīdējusi sarkanīga gaisma — tā atblāz- mojās sejā Semam, kas stāvēja turpat līdzās. Pagriezies uz gaismas pusi, viņš ieraudzīja Osgiliatas ceļu viņpus koku arkai stiepjamies no kalna lejā uz vakariem, teju tik taisnu kā uzvilkta stīga. Tur, tālu projām, aiz skumīgās, nu jau tumsā tītās Gondoras, rieteja saule, pēdīgi tikusi līdz milzīgā, gausā mākoņu blāķa malai un, aizsvilusies draudīgās ugunīs, slīdēdama uz vēl neaptraipītās jūras pusi. Atblāzma uz īsu mirkli apspīdēja milzigu, sēdošu stāvu — rimtu un svinīgu kā diženie Argonatas akmens ķēniņi. Tēlu bija sagrauzis laikazobs un sakropļojušas uz posta darbiem kāras rokas. Galvas vairs nebija uz pleciem, un tās vietā par apsmieklu bija uzsliets šā tā aptēsts apaļenisks akmens, kam mežoņu rokas bija pavirši uzkrāsojušas ņirdzīgu viepli ar vienu pašu lielu, sarkanu redzokli pieres vidū. Tēla klēpis, varenais tronis un pjedestāls bija visgarām apskrīpāts ar nesakarīgiem ķeburiem, bet pa to vidu rēgojās arī Mordoras kalnu orku pretīgās zīmes.
Piepeši rietošās saules staros Frodo ieraudzīja pamirdzam senķeniņa galvu — tā gulēja ceļmalā, turp velšus aizvelta. — Skaties, Sem! — viņš iekliedzās, no uztraukuma atguvis valodu. — Skaties! Ķēniņam atkal ir kronis!
Acis tēlam bija dobās un tukšas, cirtainā bārda noskaldīta, bet augsto, bargo pieri rotāja sudraba un zelta vainags. Kāds vīteņaugs, ar baltu ziedu zvaigznītēm klāts, bija apvijies gāztajam ķēniņam ap galvu, tam itin kā godu izrādīdams, un akmens matos plaisās vizēja zeltainas akmeņlauzītes.
— MUžīgi viņi par uzvarētājiem nevar būt! — Frodo noteica. Un tad gaistošā atblāzma strauji nodzisa. Saule nogrima aiz pamales un pazuda, un, itin kā lākturi kāds būtu aizklājis, visapkārt ar joni satumsa melna nakts.