Gollums saķēra Frodo pie apmetņa stērbeles un izbīlī nepacietīgi iešņācās: — Vajag iet. Nedrīkst te stāvēt. Aši!
Negribīgi pagriezis vakariem muguru, Frodo devās, kurp Gollums vedināja — tieši austrumu tumsībā. Koku ieloks palika aiz muguras, un viņi pa ceļu zagās uz kalnu pusi. Ari šis ceļš kādu gabalu stiepās taisns, taču drīz palēnām aizliecās uz dienvidiem, līdz aizveda pie tās pašas klints grēdas, ko viņi bija redzējuši no paugura kores. Tumša un atbaidoša tā slējās turpat virs galvas, vēl melnāka par melnajām debesim. Ceļš, pie klints pakājes spiezdamies, izlīda cauri grēdas ēnai, tad, ar likumu garām ticis, atkal pacirtās uz austrumiem un stāvs metās kalnup.
Frodo un Sems klunkuroja ar smagu sirdi, par draudošajām briesmām vairs necik nejaudādami raizēties. Frodo steberēja, galvu nokāris — nasta atkal vilktin vilka pie zemes. Kolīdz lielās krustceles palika aiz muguras, tās svars, Itīlijā teju piemirsies, no jauna sāka likt sevi manīt. Noprazdams, ka ceļš zem kājām kļūst stāvāks, viņš gurdi pavērās augšup un tūliņ ieraudzīja — tieši kā Gollums bija stāstījis — Gredzenrēgu pilsētu. Viņš pieplaka pie ceļmalas klints.
Dziļi kalnos iestiepās gara, nolaidena ieleja — dziļa, tumsas pielieta aiza. Viņā pusē, labu gabalu tālāk ielejā, itin kā Efelduatu melnajā akmens klēpi iesēdināti, augstu slējās Minasmorgulas mūri un tornis. Apkārt it viss tinās tumsā — gan zeme, gan debess —, bet cietoksnis spīdēja. Tā nebija sagūstītā mēnessgaisma, kura sensenos laikos strāvoja no Minasitilas, Mēnesstorņa, marmora sienām, ielejā spodra starodama. Tagad gaisma bija vārāka par blāzmu no mēness, kurš sirgst ar nebeidzamu aptumsumu: trīsuļojoša un krampjaina kā puvekļu izgrūsta smirdoņa, trūdoša līķa blāzma — tāda, kas neko neapgaismo. Mūros un tornī kā neskaitāmi melni caurumi vīdēja logi, itin kā vērdamies paši savā dobajā tukšumā, bet torņa augšdaļa lēnām grozījās — te uz vienu, te otru pusi — kā milzīga rēgaina galva, tumsā vērīgi glūnēdama. Hobiti un arī Gollums uz acumirkli sastinga, čokurā raudamies un vērdamies augšup — turp, kurp nevienam negribējās iet. Gollums atģidās pirmais. Viņš atkal ņēmās uzstājīgi raustīt hobitus aiz stērbelēm, bet nebilda ne vārda. Teju vilkšus viņš aizvilka abus tālāk. Ik solis bija sperams par varītēm, un laiks itin kā ritēja arvien lēnāk un lēnāk, tā ka, pacēlis kāju, tu dabū gaidīt mokoši ilgas minūtes, iekams to atkal vari spert pie zemes.
Tā viņi lēnām tuvojās baltajam tiltam. Te ceļš, blāvi spīdēdams, stiepās pāri upei, kas plūda ielejas dziļumā, un tad tālāk, līču loču kalnā, uz pilsētas vārtiem, kas kā melna rīkle ņirdza ziemeļpuses mūru ārsienā. Upei abos krastos plājās līdzenas, tumsā tītas pļavas, ar bālganiem ziediem nosētas. Ari tie izstaroja gaismu — skaisti, tomēr baismi kroplīgi, it kā neprāta murgos izsapņoti, — un izplatija vāru, šķebīgu kapsētas dvaku. Gaisā vēdīja trūdu smaka. Tilts bija pārsviests no vienas pļavas uz otru, un šai galā abās pusēs stāvēja pēc cilvēku un zvēru līdzības prasmīgi cirsti akmens tēli, tomēr visi ļaunlgi un atbaidoši. Upe lejā plūda bez skaņas, un ūdens kūpēja, bet izgarojumi, kas cēlās augšup un grīstēs vērpās ap tiltu, bija salti kā ledus. Frodo samanīja uzmācamies reiboni — tumšs sametās gar acīm. Tad piepeši, it kā sazin kāda cita spēka, nevis paša gribas vadīts, viņš sarosījās un aiztenterēja uz tilta pusi kā divi deviņi, rokas drebelīgi izstiepis un galvu nevarīgi kūļādams. Sems un Gollums metās viņam pakaļ. Teju jau uz tilta ticis, Frodo paklupa un būtu pakritis, nebūtu Sems viņu paguvis saķert.
— Turp nē! Nē, nē, nejau turp! — Gollums iečukstējās, bet apvaldītā elpa, izlauzdamās caur zobiem, stingo klusumu satricināja itin kā svilpiens, un viņš šausmās pieplaka pie zemes.
—Lēnāk pār tiltu, Frodo kungs! — Sems iemurmināja saimniekam ausī. — Griezīsimies nu atpakaļ! Turpu nē. Gollums saka — turpu nē, un nu ir tā reize, kad es ar viņu esmu vienisprātis.
Pārvilcis ar roku pār pieri, Frodo piespieda sevi novērsties no pilsētas kalna galā. Zaigojošais tornis viņu nepārvarami valdzināja, un viņš apvaldīja dedzīgās alkas pa spīdošo ceļu skriet tieši uz vārtiem. Pēdīgi viņš ar pūlēm pagriezās uz iešanu un tūliņ sajuta, ka Gredzens tam par varītēm turas pretim, ap kaklu apmesto važiņu nostiepdams, un ari acis, kolīdz viņš novērsās, uz bridi itin kā aklas tapa. Priekšā plājās necaurredzama tumsa.
Gollums jau bija teju pazudis, četrrāpus līzdams projām kā pārbiedēts zvērēns. Sems, grīļīgo saimnieku balstīdams un līdzi vilkdams, metās viņam nopakaļ, cik naski vien jaudāja. Netālu no upes krasta ceļmalas akmens mūrī bija sprauga. Tur viņi iespruka, un Sems ieraudzīja, ka tālāk ved šaura taciņa. Iesākumā tā blāvi gaismojās tāpat kā lielceļš, bet tad, tikusi augšpus miroņ- ziedu pļavām, apdzisa un tālāk stiepās tumša, aizlikumodama arvien augstāk ielejas ziemeļpuses kalnos.
Tā nu hobiti plecu pie pleca aizklunkurēja pa taciņu, Gollumu priekšā nemaz nejaudādami saskatīt, ja neņem vērā brīžus, kad viņš pavērās atpakaļ, abus skubinādams pasteigties. Tad tumsā iezalgojās viņa acis — ar zaļganbālu gaismu. Kazi, tajās atspīdēja atbaidošā morgulblāzma, bet varbūt viņā paša kas līdzīgs bija iededzies. Mironīgo gaismu un melnos, tukšos redzokļus Frodo un Sems aizvien juta aiz muguras palikušus — abi atkal un atkal bailīgi šķielēja atpakaļ, par varītēm novērsdamies, lai melnajā tumsā ar acīm sameklētu taku zem "kājām. Iešana vedās smagi un lēnām. Augstāk kalnā, tikuši laukā no indīgās upes smirdoņas un izgarojumiem, hobiti uzelpoja brīvāk, un galva noskaidrojas, bet nu miesā ielija nepārvarams nogurums, it kā viņi augu nakti butu akmeņu maisus stiepuši vai ilgi pret straumi peldējuši. Pēdīgi tālāk iet vairs nebija spēka.
Frodo apstājās un nosēdās uz akmens. Nupat viņi bija uzkāpuši augsta, kaila klints paugura virsotnē. Priekšā ielejas malas klinti vīdēja izbīdījums, un taciņa, tam apkārt apliekusies, veda tālāk — tik vien kā pa paplatu dzegu, kam labajā pusē pavērās bezdibenis. Tā stiepās uz augšu pa kalna dienvidpusi gar kailu klints sienu arvien augstāk, lidz pazuda tumsā, kas melnēja virs galvas.
— Man drusku jāatelšas, Sem, — Frodo čukstēja. — Man tik smagi, Sem, puis, tik gaužām smagi. Diez cik tālu jaudāšu to aizstiept? Lai kā, man jāatpūšas, iekams rāpjamies, palūk, kur. — Viņš noradīja turp, kurp aizvijās šaurā taciņa.
— Šššš! Ššš! — iešņācās Gollums, viņiem klāt piesteigdamies. — Ššš! — Pirkstus pie lupām piespiedis, viņš sparīgi purināja galvu. Sagrabis Frodo aiz piedurknes, viņš norādīja uz taciņu, bet Frodo nekustējās ne no vietas.
— Vēl nē, — viņš noteica, — vēl nē. — Gurdums un vēl kas smagāks viņu spieda vai pie zemes — itin ka ij miesa, ij prāts būtu apkrauti ar kādu nesalaužamu burvestību. — Man jāatelšas, — viņš nomurmināja.
To dzirdēdams, Gollums tik briesmīgi pārbijās un satraucās, ka, visam par spīti, ierunājās — tikko sadzirdami šņākādams, plaukstu mutei priekšā aizgrūdis, itin kā sargādamies no tādiem, kas virs galvas neredzami ausās. — Te nē, nē. Nedrīkst te atelsties. Dumiķi! Acis vēl skatās. Aizies līdz tiltam un ieraudzīs. Nāk nu prom! Augšā, augšā! Nāk nu!
— Nāciet, Frodo kungs! — Sems teica. — Ko tur — viņam at- kaliņ taisnība. Te palikt nevaram.
— Labs ir, — Frodo novilka svešādi vienaldzīgi, it kā runātu pa sapņiem. — Pamēģināšu. — Viņš gurdi pieslējās kājās.
Bet bija jau par vēlu. Tieši tobrīd klints zem kājām iedrebējās un salīgojās. Zemi satricināja dobjā rīboņa, vēl nepieredzēti skaļa, un atbalss grandēdama aizvēlās pāri kalniem. Tad piepeši apžilba acis — nošķīda sarkana uguns. Tālu viņpus austrumu kalniem tā uzšķīlās augstu debesīs, smagos mākoņus itin kā ar asinīm ap- šļākdama. Tumsas un saltās miroņblāzmas pielietajā ielejā tās gaisma šķita neciešami spoža un neganta. Gorgorotas liesmās kā asi trīti dunči augšup triecās klints bluķi un radzes, žilbīgajā svelmē piķa melni. Tad apdullinoši nodārdēja pērkons.
Un Minasmorgula atsaucās. Nošķīda zilbalti zibeņi — gaišzilas strēles no torņa un kalniem visapkārt aizplaiksnījās satumsu- šajos padebešos. Zeme ievaidējās, un no pilsētas atvilnīja klaigas. Sajaukdamās ar skaļiem, plēsīgu putnu balsīm līdzīgiem ķērcieniem un saniknotu, pārbiedētu zirgu griezīgajiem zviedzieniem, visam pāri pacēlās sirdi plosoša, trīsoša, šausminoša kaukoņa — ar katru bridi arvien spalgāka, līdz vairs nebija ar ausi saklausāma. Hobiti, pacirtušies uz pilsētas pusi, nokrita garšļaukus, ausis ar plaukstām aizspieduši.
Baigais kliedziens partapa stieptās, šķebigās gaudās, tad noklusa, un Frodo piesardzīgi pacēla galvu. Otrpus šaurajai ielejai, tagad teju tieši iepretim, slējās ļaunuma pilsētas mūri, un melnais vārtu caurums, kas līdzinājās atplestai, spīdošu zobu pilnai rīklei, bija plaši vaļā. Un pa vārtiem laukā nāca karapulks.
Tas bija viscaur piķa melns kā nakts. Pret vāri spīdošajiem mūriem un uz gaismas klātā ceļa Frodo saskatīja sīkus, melnus stāvus rindu pēc rindas soļojam ātri un klusi, un viņi plūda laukā pa vārtiem nebeidzamā straumē. Priekšgalā kā ierindās sastājušās ēnas slīdēja milzīgs jātnieku pulks, un pats pirmais no viņiem bija lielāks par citiem — viscaur melns jātnieks, tikai galvā, ko slēpa kapuce, viņam bija bruņcepure itin kā kronis, kas meta draudīgus zibšņus. Jātnieks tuvojās tiltam, un Frodo raudzījās uz viņu kā noburts, nespēdams nedz acis aizmiegt, nedz novērsties. Vai tiešām Deviņu jātnieku virsvadonis bija šaisaulē atgriezies, lai vestu cīņā savu baismīgo karapulku? Jā, patiesi, te nu bija izdēdējušais ķēniņš, kura saltā roka bija Gredzena glabātāja plecā ietriekusi nāvīgo dunci. Aizdzijusi brūce neciešami iesmeldzās, un uz sirds pusi ar joni aizlīda ledains aukstums.
Kamēr viņš tā gulēja, ar bailēm nokaudamies un nespēdams ne pirkstu pakustināt, itin kā pārakmeņojies būtu, Jātnieks piepeši apturēja zirgu pie paša tilta, un aiz viņa uz vietas sastinga viss karapulks. Iestājās kapa klusums. Varbūt Rēgu ķēniņš samanīja Gredzena aicinājumu vai arī uz bridi ar nepatiku sajuta ielejā svešas varas dvesmu. Viņš pagrieza ar šausmu kroni rotāto melno galvu uz vienu, tad uz otru pusi, ar neredzamajām acīm meklējoši urbdamies tumsā. Frodo gaidīja, nespēdams ne pakustēties — kā putniņš, kurš sastindzis vēro čūsku tuvojamies. Un tikmēr viņš samanīja vēl nepieredzēti spēcīgu pavēli uzvilkt pirkstā Gredzenu. Tomēr, lai cik dziņa bija uzmācīga un nepārvarama, šoreiz viņam nebija ne mazākās vēlmes tai pakļauties. Frodo skaidri zināja, ka Gredzens viņu nevis glābs, bet nodos un ka pat ar Gredzenu pirkstā viņam nebūs spēka stāties morgulu ķēniņam pretī — vēl ne. Paša sirds, bailēs un šausmās sastingusi, uz aicinājumu vairs it nekā neatsaucās, un Frodo juta tikai nesatricināmu svešu varu, kas triecās virsū joņiem. Tā sagrāba viņa roku, un, kamēr Frodo noskatījās itin kā no malas — negribēdams pieļaut, lai notiek tas, kam jānotiek, tomēr ar savādu aizrautību (it kā vērotu kādu senlaikos bijušu ainu), pamazītiņām vilka to aizvien tuvāk važiņai, kas viņam bija apmesta ap kaklu. Tad pamodās viņa paša griba — tā palēnām atvilka roku atpakaļ un lika sataustīt ko citu, kas glabājās azotē. Pirksti sakļāvās ap salto un cieto Galadriēlas doto pudelīti — tik ilgi glabatu un līdz šai nestundai teju pavisam piemirstu. Kolīdz Frodo lai pieskaras, visas domas par Gredzenu uz kadu laiku pagaisa kā nebijušas. Viņš uzelpoja, un ar seju pieplaka pie klints.
Tobrīd Rēgu ķēniņš novērsās, iecirta piešus zirgam sānos un pārjāja tiltam pāri. Melnais karapūlis viņam sekoja. Varbūt elfu kapuces bija pievīlušas ķēniņa neredzamās acis un niecīgā pretinieka apņēmība, spēkā pieņēmusies, viņa domas bija novirzījusi sāņus. Bet viņam nebija vaļas. Stunda jau bija situsi, un varenais saimnieks bija zīmi devis — viņam vajadzēja doties karā uz rietumiem.
Drīz viņš bija pagaisis kā ēna tumsā, kurp aizlocījās ceļš, un viņam nopakaļ aizvien vēl melnās ierindas cita pēc citas soļoja pāri tiltam. Tik milzīgs pulks no šīs ielejas nebija karā devies kopš Isildura varenības laikiem, nemūžam vēl tik nikns un neganti bruņots karaspēks nebija Andulnas brasliem uzbrukumā triecies, un tomēr tas bija tikai viens un ne jau pats lielākais no karapūļiem, ko Mordora tagad sūtīja cīņā.
Frodo sakustējās. Un piepeši viņa domas aizklīda pie Faramira. "Negaiss beidzot ir klāt," viņš atskārta. "Tas milzu pulks ar šķēpiem un zobeniem iet uz Osgiliatu. Vai Faramirs pagūs laikus pāri tikt? Viņš nojauta, bet vai zināja to stundu? Un kurš jaudās braslus noturēt, kad Deviņu jātnieku ķēniņš ies triecienā? Un ies vēl citi karapūļi. Esmu nokavējis. Viss pagalam. Par daudz ilgi vilcinājos. Viss pagalam. Pat ja paveikšu, kas man uzticēts, neviens to nemūžam nedabūs zināt. Nebūs neviena, kam izstāstit. Viss velti." Uzmācās nepārvarams bezspēks, un viņš izplūda asarās. Un morgulu karapūlis arvien vēl soļoja un soļoja tiltam pāri.
Tad no tāles, it kā nākdama no Dalienas, kāda tā atmiņā bija palikusi, kad saulainā vasaras rītā visi no miega mostas un durvis ver vaļā, atskanēja Sema balss: — Mostieties, Frodo kungs! Mostieties! — Butu sekojusi piebilde: "Brokastis galdā!", viņš ne drusciņas nebūtu izbrīnījies. Sems nelikās un nelikās mierā. — Mostieties, Frodo kungs! Viņi ir projām, — viņš pavēstīja.
Kaut kas truli nošķindēja. Minasmorgulas vārti bija aizdarīti. Pēdējā šķēpu rinda bija pagaisusi ceļa galā. Tornis aizvien vēl ņirdza pāri ielejai, bet blāzma dzisa. Visa pilsēta no jauna ieslīga melnā, smagā tumsā un klusumā, tomēr aizvien vēl modri vērīga.
— Mostieties, Frodo kungs! Šie ir projām, un mums ar' der ņemt kājas pār pleciem, 'fur vēl kaut kas kust - kam acis pierē vai ij bez acīm redzētājs, ja noprotat, ko saku, un, jo ilgāk mēs uz vietas paliekam, jo drīzāk šis mūs pieķers. Kustieties, Frodo kungs!
Frodo paslēja galvu un uzcīnījās kājās. Izmisums nekur nebija zudis, tomēr nespēks atkāpies. Viņš pat drūmi pasmaidīja, tagad apjauzdams tikpat skaidri, cik pirrniņ pavisam pretējo, — jādara, kas darāms, ja vien tas stāv viņa spēkos, un tam, vai Faramirs, Aragorns, Elronds, Galadriēla vai Gendalfs jelkad uzzinās vai neuzzinās, ko viņš paveicis, ar viņa mērķi nav saistības. Viņš paņēma spieķi vienā rokā un otrā satvēra pudelīti. Kolīdz pirkstiem cauri sāka spiesties skaidrā gaisma, viņš pudelīti iebāza azotē un piespieda to pie sirds. Tad, novērsies no morgulu pilsētas, kas tagad melnās aizas viņā krastā vien balsnija pelēcīga, viņš sagatavojās kāpienam kalnā.
Gollums, kolīdz Minasmorgulas vārti atvērās, pēc visa spriežot, bija aizlavijies tumsā viņpus dzegas, pamezdams hobitus vienus. Nu viņš līda atpakaļ ar klabošiem zobiem un trīcošiem pirkstiem. — Tukšpauri! Dumiķi! — viņš šņāca. — Steigšus! Nedrīkst domāt, ka briesmas garām. Nav. Steigšus!
Hobiti par atbildi cieta klusu — tikai rāpās viņam nopakaļ pa klints dzegu. No tādas kāpaļāšanas abiem dūša itin saskrēja papēžos pat par spīti tam, ka visādas briesmas bija piedzīvotas, tomēr ari tai drīz vien pienāca gals. Necik ilgi, taciņa atdūrās pret apaļumu, kur kalna sāns atkal izbīdījās uz āru, un negaidīti ienira šaurā plaisā. Tur nu bija pirmās kāpnes, par ko Gollums tika stāstījis. Tumsa bija teju necaurredzama, un kaut kas bija nojaušams labi ja rokas stiepiena attālumā, bet tad pāris pēdu augstak iegai- lējās Golluma acis.
— Uzmanās! — viņš iečukstējās. — Pakāpieni. Daudz. Vajag uzmanīties!
Bez uzmanīšanās tiešām butu klājies plāni. Iesākumā Frodo un Sems jutās drusku atviegloti, jo nu vismaz sienas bija abās pusēs, bet kāpnes bija teju tik stāvas ka redeļtrepes, un, jo augstāk viņi rāpās, jo skaidrāk apjauta, ka apakšā paliek arvien garāks gabals, kur tumsā krist. Un pakāpieni bija šauriņi, izcirsti kā pagadās un bieži vien nodevīgi: malas visiem nodeldetas un gludenas, cits izbrucis, cits nokrakšķēdams ieplaisāja, kolīdz kāja pret tādu atspērās. Hobiti rāpās un rāpās, ar rokām izmisīgi tvar- stīdamies gar nākamajiem pakāpieniem un ar mokām saliekdami un atkal iztaisnodami smeldzošās kājas, bet kāpnes tikai arvien dziļāk grauzās akmens kalnā, un arvien stāvākas un augstākas virs galvas izslējās klints sienas.
Pēdīgi, kolīdz hobiti jau nosprieda, ka tālāk vairs netiks ne sitami, viņi atkal ieraudzīja priekšā iegailejamies Golluma acis.
— Esam augšā, — viņš iečukstējās. — Pirmās kāpnītes garām. Prātīgi hobitiši — tik augstu uzrāpušies, gaužām prātīgi hobitlši. Tikai vēl drusku pakāpienu, un viss, jā.
Apdulluši un galīgi bez spēka Sems un Frodo viņam nopakaļ uzlīda uz pēdējā pakāpiena un nokrita sēdus, rīvēdami pēdas un ceļgalus. Viņi bija nonākuši garā, tumšā ejā, kas tālāk šķita joprojām stiepjamies augšup, kaut ari lēzenāk un bez kādiem pakāpieniem. Ilgi pūtināties Gollums neļava.
— Vēl būs kāpnītes, — viņš piesolīja. — Daudz garākas. Pū- tināsieties, kad pa tām augšā uzrāpsimies. Vēl ne.
Sems novaidējās. — Garākas, tu saki? — viņš pārjautāja.
— Jā, jā, garākasss, — Gollums apstiprināja. — Bet vieglāk būs. Hobitlši pa Stāvajām uzrāpušies. Tagad būs Vitņu kāpness.
— Un tad? — Sems nelikās mierā.
—Tad redzēssim, — Gollums klusiņām novilka. — Jā gan, re- dzēssim!
— Man tā kā prātā, tu sacīji — te esot eja, — Sems ieteicās.
— Vai tad te neiet cauri kāds gaitenis vai kas?
—Jā gan, stiepjas eja, — Gollums atsaucās. — Bet hobitlši var atelsties, pirms tur iekšā līdis. Ja viņi tur tiks cauri, gandrīz pašā kalna galā būs. Gandrīz, ja cauri tiks. Jā gan!
Frodo kratīja drebuļi. Rāpdamies viņš bija sakarsis, bet nu samanīja, ka viscaur klāts saltiem, lipīgiem sviedriem un melnajā ejā kaut kur no galvu reibinošiem augstumiem — tumsā nebija saskatāms — vilka ledains caurvējš. Piecēlies viņš sapurinājās.
— Labi, aiziet! — viņš teica. — Te nav ko tupēt.
Eja stiepās vai jūdzēm tālu, un, jo augstāk, jo saltais caurvējš pieņēmās spēkā, līdz rava cauri vai līdz kaulam. Kalni itin kā pulējas viņus iebiedēt ar savu nāvējošo dvašu, piespiest griezties atpakaļ, nosargāt virsotņu dzīlēs glabātos noslēpumus vai, vislabāk, aizpūst lejā, tumsība. To, ka nonākuši ejas galā, hobiti noprata tikai tad, kad labajā pusē siena piepeši beidzās. Saredzams nebija gandrīz nekas. Virs galvas un visapkārt vīdēja milzīgi, melni, bezveidīgi blāķi un tumšpelēkas ēnas, bet ik pa laikam zemu slīgstošo mākoņu pavēderēs noplaiksnļjās tumšsarkana atblāzma, uz bridi skatam atklādama augstas smailes gan priekšā, gan abās pusēs — tās itin kā vareni stabi balstīja plašos, ieliektos griestus. Sazin cik simtus pēdu augstāk uzrāpušies, viņi nonāca uz platas, līdzenas dzegas. Pa kreisi stāva slējās klints, pa labi pavērās bezdibenis.
Gollums lida pa priekšu, cieši pie klints piespiedies. Nupat ceļš pret kalnu vairs neveda, toties pamats zem kājām bija daudz nelīdzenāks un tādā tumsā bīstamāks, turklāt priekšā ik uz soļa grēdojās klintsbluķi un akmeņu nogruvumi. Uz priekšu viņi virzījās gaužām lēnām un piesardzīgi. Cik stundu Morgulu lejā aizritējis, ne Frodo, ne Semam vairs nebija ne jausmas. Nakts itin kā vilkās bezgalīga.
Pēdīgi atkal līdzās izslējās siena, un atkal priekšā sākās kāpnes. Vēlreiz brīdi atpūtušies, viņi no jauna rāpās augšup. Kāpšana bija ilga un nogurdinoša, bet šoreiz pakāpieni nebija izcirsti klints stāvumā. Te milzīgā krauja slējās nolaidena, un kāpnes kā čūska vijās pa to augšup. Vienubrīd tās aizlocījās sāņus līdz pat melnā bezdibeņa malai, un Frodo, pašķielējis lejup, dziļi zem kājām kā milzīgu, tumsas pielietu bedri ieraudzīja melnējām Morgulu lejas pievārtes lielo aizu. Tās dzīlēs kā izstīdzējis jāņtārpiņš spīgoja rēgu ceļš, no miroņu pilsētas uz Bczvārža pāreju stiepdamies. Frodo steigšus novērsās.
Kāpnes, līkločus mezdamas, veda aizvien augstāk, līdz beidzot pēdējais laidiens, īss un taisns, viņus izveda uz nākamā līdzenā laukumiņa. Taka bija aizmetusies sāņus no galvenās pārejas, kurp veda ceļš no lielās aizas, un nu bīstami aizlocījās tālāk pa mazāku aizu, tuvāk Efelduatu virsotnēm. Hobiti neskaidri nomanīja abas pusēs slejamies augstus klints vaļņus un zobainas smailes, ko šķīra dziļas, par vistumšāko nakti melnākas aizas un plaisas, kur neskaitāmas ziemas bija grauzušas un ārdījušas akmeni, kas saules gaismu nemūžam nebija redzējis. Un sarkanā atblāzma padebešos tagad šķita spēcīgāka, lai gan nebija nosakāms, vai šajā tumsas valstībā patiesi aust draudīgs rīts vai ari Saurons nevaldāmajā negantībā nemitējas plosīties, Gorgorotu ar uguni spīdzinādams. Atgāzis galvu, Frodo tālu priekšā un vēl aizvien milzum augstu redzēja laikam taču šā sūrā ceļa galu. Pret sarkanu mākoņu pilno austrumu pamali visaugstākajā grēdā, skaidri saskatāma, vidēja plaisa — melnajā kalnā iegrauzusies šau- riņa un dziļa, abās pusēs ar smailu akmens ragu vainagota.
Apstājies viņš ielūkojās vērīgāk. Kreisajā puse klintsrags bija augsts un slaiks un gailēja sarkans kā ogle, bet varbūt vien tālab, ka spraugai cauri spiedās ugunīgā blāzma. Tagad viņš redzēja — tas bija melns tornis, uzsliets izejai līdzās. Piebikstījis Semam pie rokas, viņš norādīja turp.
—Tas man nepavisam nepatīk! — Sems atteica. — Tātad tava slepenā taciņa tomēr bez sargiem vis nestāv! — viņš pikti izgrūda, pret Gollumu pacirzdamies. — Un, man rādās, tu to zināji no sākta gala.
—Sargi visām taciņām ir, jā, — Gollums atsaucās. — Skaidrs — kā citādi? Bet hobitīšiem vajag raudzīt, kā cauri tikt. Te sargāšana var būt vismazākā. Varbūt visi uz lielo kaušanos aizdevu- šies, ko var zināt!
— Ko var zināt! — Sems nogremzās. — Labs ir, tik vai tā vēl tālu, iekams turpu aizkārpisimies. Un vēl tā eja. Man rādās, jums, Frodo kungs, derētu atpūtināties. Kas tagadiņ par stundu, ej nu sazini, tak klunkurējam jau stundām ilgi.
— Jā, atpūta mums vajadzīga, — Frodo piekrita. — Uzmeklēsim kadu kaktu, kur aizvējš, un sakoposim speķus — un tad līdz galam! — Jo sirds viņam sacīja priekšā, ka tā ari būs — kā citādi? Šausmu zeme, kas priekšā plājās, un darbs, kas tur veicams, tagad šķita tik tālu esam — ko tur lieki raizēties? Viņš domāja tikai par to, kā tam necaursitamajam mūrim un sardzei cauri vai garam tikt. Ja tas, visam par spīti, izdosies, gan jau ari padarīsies, kas padarāms, — vismaz tā rādījās šobrīd, kamēr viņš, pagalam nomākts un piekusis, aizvien vēl cīnījās uz priekšu pa Siritungolas pakājes krēslainajiem akmens labirintiem.
Tikuši līdz tumšai spraugai starp diviem augstiem akmens vaļņiem, viņi nosēdās atpūsties: Frodo un Sems ielīda dziļāk, bet Gollums saritinājās likumā tuvāk izejai. Tur hobiti iebaudīja, pa- šuprāt, pēdējo maltīti ārpus Bezvārža zemes robežām — kazi, pēdējo, ko vispār iznāca abiem kopā baudit. Viņi noēda drusku no gondoriešu līdzdotās ēdmaņas, mazliet no elfu ceļamaizes, iedzēra pāris malciņus ūdens. Bet ūdeni viņi taupīja un tik vien kā apslapēja izkaltušās lūpas.
— Diez kad mēs atkaliņ pie ūdens tiksim? — Sems ieteicās. — Tik vai tad šie paši tur slāpēs dzīvo? Orki tak dzer ko?
— Kā nu bez dzeršanas, — Frodo atbildēja. — Taču par to nerunāsim. Mums viņu padzēriens nav baudāms.
— Tad vēl jo ciešāk der padomāt, kā butelītes piepildīt, — Sems atsaucās. — Tik no ūdens te ne miņas — ausies, kā gribi, ne urdz kur kas, ne lāso. Un Faramirs šā vai tā piekodināja, lai Mor- gulā ij ne pilītes nedzeram.
— No tā ūdens, kas no Imladmorgulas plūst, viņš teica, — Frodo atgādināja. — Paša ielejā mēs vēl neesam, un, ja avotu uziesim, tas ielejā lejup plūdīs, nevis no turienes laukā tecēs.
— Tik vai tā paļaušanās maza, — Sems sacīja, — ja nu vien galīgi no slāpēm jābeidzas nost. Te visriņķī tāds ļaunīgums. — Viņš ievilka gaisu nāsīs. — Vai nesmako ar'? Manāt? Tāda ērmota dvaka — itin kā kas sastāvējies būtu. Netīkama.
— Man te vispār nekas netīk, — Frodo piebilda. — Nedz pakāpieni, nedz klintis, nedz vējš, nedz kalni. Visa zeme, gaiss un Ūdeņi itin kā ar lāstu apkrauti. Bet tāds nu mums ceļš.
—Jā, tā viņš ir, — Sems piekrita. — Un nebūtu no mums te ij ne smakas, būtu mēs maķenīt vairāk zinājuši, iekams šurpu spē- rāmies. Tak laikam jau tā mēdz notikt. Es par tām varoņgaitām, Frodo kungs, kas vecās pasakās un dziesmās, — par tām dēkām, kā es reiz tādas dēvēju. Spriedu, ka tur brīnumļaudis tādās tīši devušies, jo paši gribējuši, jo kāri uz ko tādu bijuši, tālab ka dzīvošana maķenīt par vienmuļu rādījusies, — lai asins naskāk riņķo, kā sacīt jāsaka. Tomēr ar stāstiem, kas no tiesas svarīgi un prātā paliek, tā vis nav. Tādos tu parasti itin kā iemests topi — ceļš tev tāds, kā jūs te teicāt. Un viņi ar' laikam tā un šitā būtu varējuši rīkoties, tāpatiņ kā mēs: būtu ilksis atpakaļ griezuši, tak nē. Un, būtu tā darījuši, mēs nemūžam zināt nedabūtu, jo neviens viņus ij neatminētos. Ko padzirdam jau vien par tiem, kuri tik uz priekšu cirtušies un, ielāgojiet, nejau visi labu galu ņēmuši, mazākais, ne tādu, kas stāstam iekšpusē, ne no malas, par labu galu dēvējams. Zināt tak, par to mājās pārnākšanu, kur viss kā nākas, lai ar' ne gluži tāpat, kā bijis, — kā ar veco Bilbo kungu. Tak tādi stāsti ne vienādiņ ausīm paši labākie, lai arī, kazi, labākie no tiem, kādos iemests topi! Diez kas tas par stāstu, kurā mēs ar jums esam iekūlušies?
— Kas to lai zina, — Frodo noteica. — Es nezinu. Un tā jau ir ar stāstiem, kas no tiesas risinās. Izraugies, kāds nu iet pie sirds. Varbūt tu zini vai nojaut, kas tas par stāstu — ar laimīgām vai skumīgām beigām —, tikai tiem, kuri stāstā mīt, par to nav ne jausmas. Un nepavisam negribas, lai viņi to zinātu. , .
— Nē, saimniek, kur nu! Eku še, Berens — vai viņam bija prātā, ka nāksies Tangorodrimā to Silmarillu no Dzelzs kroņa laukā lauzt? Tomēr viņš to paveica, un ij vieta bija nelāgāka, ij laiki bargāki par tiem, kas mūsējie. Bet tas stāsts ir garš, skaidra lieta, — tur ij laimiba, ij bēdas un vēl aizvien tālāk viss stiepjas, kamēr Silmarills pie Ēarendila tiek. Un kā tas nākas, saimniek, ka es nekad ar' agrāk par to netiku iegādājies? Mums — jums tak ir drusciņa tās gaismas zvaigžņu stikliņā, ko ķēniņiene iedāvāja! Palūk, kad tā padomā, mēs tak tai pašā stāstā vien esam! Nav ij ne galā, nekā! Vai lielie stāsti nemūžam ar' nebeidzas?
—Nē, kā stāsti tie nebeidzas nekad, — Frodo atbildēja. — Tikai arvien citi ļaudis tur ienāk un aiziet, kad savu padarījuši. Tas, kas mums paveicams, beigsies drīz — varbūt pavisam driz.
—Un tad mēs varēsim drusku atpūtināties un pagulēt, — Sems piebilda un drūmi iesmējās. — Un taisni tā es to ar' domāju, Frodo kungs. Tā vienkārši atpūtināties nolikties, kā ierasts, un pagulēt, un atmosties, lai no rita dārzā parosītos. Atvainošanu, tak uz to vien es visu laiku ceru. Tās dižlielās, pārpasaulīgās perināšanas manai galvai par smagu. Tomēr ej nu sazini — kazi, ietikšu kādā dziesmā vai pasakā. Vienā, skaidra lieta, esam jau iekūlušies, tak kārotos tādā, kas vārdos, vai zināt, izdreijāta, kas pie kamīna vakarēšanā stāstāma vai vēl ilgus gadus no biezas, prāvas grāmatas lasāma, kur burti sarkani un melni. Un ļaudis teiks: "Lai skan stāsts par Frodo un Gredzenu!" Un visi atsauksies: "Jā, tas stāsts man no pašiem mīļākajiem. Frodo gan bija dūšīgs, vai ne, papu?" — "Jā, puisīt, pats slavenīgākais no visiem hobitiem, un tas jau kaut ko nozīmē."
— Tas nu gan nozīmē pārlieku daudz, — Frodo atsaucās un smējās — dzirkstoši un ilgi, no visas sirds. Kas tāds te vēl ne reizi nebija dzirdēts, kopš Saurons Viduszemē bija ieradies. Semam piepeši likās, ka saausās visi akmeņi un klintsgredas virs galvas. Bet Frodo nelikās ne zinis un smējās vēl gardāk. — Klau, Sem, — viņš teica, — kad tu te tā izrunājies, man prāts top tik priecīgs, itin kā stāsts jau butu līdz galam uzrakstīts. Tikai vienu no pašiem galvenajiem varoņiem tu esi no acīm izlaidis — drosminieku Semiusu. "Pastāsti man par Semu, papu! Kamdēļ viņi nav ierakstījuši, kā viņš mēļo, papu? Man patīk — ne nosmieties. Un Frodo bez Sema necik tālu vis nebūtu ticis, pareizi, papu?"
—Ejiet nu, Frodo kungs, — Sems teica, — nav nekāds joks. Es no tiesas runāju.
— Es tāpat, — Frodo atsaucās. — Un uz jokiem man prāts nenesas. Tikai mēs ar tevi drusku uz priekšu esam aizsteigušies. Nule esam iestrēguši stāstam pašā nelāgākajā vietā, un, tā vien skaties, tūliņ kāds teiks: "Papu, taisi to grāmatu ciet, tālāk lasit negribam!"
— Var gadīties, — Sems piekrita, — tomēr es tā vis neteiktu. Kas viss lielos stāstos nenotiek un neiepinas! Kā tad — pat Gollums stāstā varētu itin krietni iederēties — kazi, labāks rādītos par to, kāds tepat, acu priekša! Un stāsti viņam pašam reiz itin kā pie sirds gājuši. Diez kas viņš paša acīs - varonis vai ļaundaris?
— Gollum! — viņš pasauca. — Vai tev kārotos par varoni būt? Tā, kur nu šis atkaliņ licies?
No viņa nebija ne miņas — nedz pie plaisas izejas, nedz kur tepat tumsā. No ēdmaņas viņš bija atteicies, kaut ari, kā allaž, iedzēra malciņu piedāvātā Ūdens, un tad itin kā saritinājās līkumā, lai nosnaustos. Hobiti sprieda, ka iepriekšējā dienā Golluma ilgā prombūtne vismaz daļēji bija izskaidrojama ar to, ka viņš bija devies meklēt kaut ko, kas pašam derēja uz kārā zoba, un nu, kamēr abi runājās, viņš atkal bija paklusām aizšmaucis. Bet kurp tagad?
— Man netīk, ka viņš tā aizlavās, ne vārda nebildis, — Sems sacīja. — Un tagadiņ nepavisam netīk. Medīt te nav ko, ja vien šis akmeņus negrauž. Taču nav te ij ne sunu kušķīša!
— Nav vērts tagad par viņu galvu lauzīt, — Frodo atteica.
— Nebūtu viņa, mēs pārejai ij ne tuvu nebūtu tikuši, tālab nāksies vien samierināties ar viņa untumiem. Ja viltu vērpj, neko nepadarīsi.
— Šā vai tā, es labāk gan viņu paturētu acīs, — Sems nepiekāpās. — Ja šis viltu vērpj, vēl jo vairāk. Vai atminaties, ka viņš neparko neizpauda, vai pāreja tiek sargāta vai ne? Un nu skaidri redzam, ka tur tornis — ej nu sazini, pamests vai nepamests. Vai patiesi būs aizspēries turpu — orkiem pakaļ vai kas nu tur?
— Nē, diezin vai, — Frodo sacīja. — Pat ja viņam kas ļauns padomā, un, manuprāt, tā varētu bUt. Tikai diez vai viņš būtu pie orkiem vai citiem Naidnieka kalpiem spēries. Tamdēļ tik ilgi vis nebūtu vajadzējis gaidīt, sūri grūti kalnā rāpties un tik tuvu pielīst klāt zemei, no kuras viņš gaužām bīstas. Kopš viņš mums pieklīda, jau sazin cik reižu būtu varējis mūs orkiem nagos iegrūst. Nē, ja viņam kas aiz ādas, tas būs kas tads, ko viņš pats savā prātā izperinājis un domā esam noslēpumu.
— Laikam jau tiesa vien būs, Frodo kungs, — Sems noteied.
—Tomēr sirds man tālab nepaliek vieglāka. Par vienu esmu drošs: mani šis orkiem nagos iegrūdis, ij ne aci nepamirkšķinādams. Tak piemirsu vienu — to dārgumiņu. Nē, man rādās, no sākta gala tas vienīgi nabaga Smeagoliyia dārgumiņš bijis. Lai ko šis perina, tur cita nekā ij ar uguni nesameklēsi. Tak kālab tā dēļ mūs šurpu vajadzēja atvedināt — tur man prāta par maz.
— Es teju derētu, ka ari viņš pats to isti neapjēdz, — Frodo sacīja. — Un diez vai viņa apmiglotajā prātiņā kas viens skaidri izperināts. Manuprāt, viņš no tiesas pUlas dārgumiņu no Naidnieka paglābt, cik nu jaudādams. Jo viņam pašam vairs nebūs nekādu cerību, ja tas Naidnieka nagos nonāks. Un, no otras puses, viņš varbūt novilcina laiku un gaida, kad izdevība rāsies.
—Jā, Glumiķis un Smerdelis — es jau teicu, — Sems piekrita. — Tak, jo tuvāk Naidnieka zemei, jo vairāk Smerdelis nāk uz āru. Kad es jums saku: ja līdz pārejai maz aiztiksim, gan viņš savārīs kādu putru, lai mēs dārgumiņu robežai pāri neaizstieptu.
—Tik tālu vēl jātiek, — Frodo atgādināja.
— Jā, tomēr līdz tam der turēt acis plati vaļā. Aizsnaudīsi- mies, un Smerdelis, tā vien skaties, klups virsū, ka nebūs ko redzēt. Tak ne jau tālab to saku, ka tagadiņ jūs nevarētu vienā mierā maķenīt nosnausties, saimniek. Tik noliecieties tepat, man pie sāniem, un būs droši! Es no sirds priecāšos, redzēdams, ka miegu drusku dabūjat. Pasargāšu, un, ja blakus būsit un roku jums apkārt aplikšu, neviens nevarēs klātu piegramstīties bez Sema ziņas.
— Nosnausties! — Frodo noteica un nopūtās, it kā, pa tuksnesi klimzdams, butu ieraudzījis tālē trisuļojam veldzējošu, zaļu saliņu. — Jā, pat te es varētu aizmigt uz līdzenas vietas.
— Tad guliet, saimniek! Lieciet galvu man klēpi!
Un tādus Gollums viņus ieraudzīja, kad pēc sazin cik stundām atgriezās, zaglīgi izlizdams no tumsas, kur ienira taciņa. Sems, skaļi šņākuļodams, sēdēja, atslējies pret klinti, galva viņam bija noslīgusi uz pleca. Frodo gulēja dziļā miegā, galvu noguldījis Semam klēpī: uz viņa baltās pieres zvilnēja Sema brūnā plauksta, bet otra saudzīgi atdusējās saimniekam uz krūtīm. Abiem sejā gaismojās miers.
Gollums noraudzījās hobitos, un viņa kalsnajā, badīgajā vaigā iegūla savāda izteiksme. Acis apdzisa, vērzdamās nespodras un pelēkas, vecas un nogurušas. Viņš sarāvās itin kā sāpēs un novērsās, uz pāreju blenzdams un galvu grozīdams, kā pats ar sevi sazin par ko strīdēdamies. Tad viņš pielīda hobitiem klāt un, lēnām pastiepis trīsošu roku, gaužām piesardzīgi pieskārās Frodo ceļgalam — bet pieskāriens bija teju glāsts. Vienu netveramu acumirkli, ja kāds no gulētājiem to būtu varējis redzēt, viņi butu nosprieduši, ka Gollums ir gadu nastas saliekts, saguris hobits, pārdzīvojis ij draugus, ij visus savējos, pieredzējis aizaugam laukus un izsīkstam upes, kur bija rotaļājies zēna gados, — sirms, sanīcis nelaimes putns.
Bet Frodo, pieskārienu samanījis, sakustējās un miegā klusu iekunkstējās, un Sems acumirklī uztrūkās. Acis atvēris, viņš tūliņ ieraudzīja Gollumu, kas, viņaprāt, "gramstījās saimniekam klāt".
—Tu tur! — viņš skarbi izgrūda. — Kas tev aiz ādas?
—Nekas, nekas, — Gollums klusiņām atteica. — Labiņš saimnieks!
— Kā citādi, — Sems piekrita. — Tak ko tu te — paklusām aiz- slapsties, paklusām pārrodies, pagāns tāds?
Gollums pamuka nostāk, un zem pietūkušajiem plakstiem iedzalkstījās zaļa uguns. Tagad viņš teju atgādināja zirnekli — uz rokām, kājām pie zemes pieplacis, acis izvalbījis. Netveramais acumirklis bija garām un vairs nebija atsaucams. — Slapsties, slapsties! — viņš iešņācās. — Hobitīši mūžam tik laipnīgi, jā! Labiņie hobitīši! Smeagols viņus atved pa slepenām taciņām, ko neviens nezina uziet. Viņš nokusis, viņš izslāpis, jā, izslāpis, un viņš ved un taciņas meklē, un viņi saka — slapsties, slapsties. Tik labiņi draugi, jā gan, dārgumiņ, gaužām labiņi.
Semam drusku tā kā ierunājās sirdsapziņa, bet aizdomas tālab mazumā negāja. — Piedod, — viņš sacīja. — Neņem nu ļaunā, tak tu mani no miega uzrāvi. Un gulēt nedrīkstēju, tālab iztrū- cinājos. Tak Frodo kungs tā nomocījies, ka lūdzu, lai viņš no- snaužas, un tā nu iznāca. Atvaino. Tad kur tu biji?
— Slapstījos, — Gollums atteica, un acis viņam aizvien vēl gailēja zaļas.
— Labi jau, labi, — Sems noburkšķēja, — lai nu bUtu pēc tava prāta! No patiesības, lēšu, tālu vis nebūs. Un tagadiņ būtu labāk, ja mēs visi kopā slapstītos. Kada tagad stunda? Vēl šodiena vai jau rītdiena?
— Rītdiena, — Gollums atbildēja, — vismaz rītdiena bija, kad hobiti gulēt likās. Gaužām dumji, gaužām bīstami — labi, ka ha- baga Smeagoliņš slapstījās tepat sargādams.
—Man rādās, tas vārds mums visiem drīz ausis sāks griezties, — Sems noteica. — Tak lai nu paliek. Pamodināšu saimnieku. — Saudzīgi atglaudis matus Frodo no pieres, viņš pieliecies klusiņām ierunājās: — Mostieties, Frodo kungs! Mostieties!
Frodo sakustējās, atvēra acis un pasmaidīja, ieraudzījis Sema seju. — Vai nav par agru, Sem? — viņš bilda. — Vēl taču pavisam tumšs!
—Te tumšs vienādiņ, — Sems atbildēja. — Tak Gollums pār- radies, Frodo kungs, un saka — jau rītdiena esot. Tālab mums tālāk jāiet. Līdz galam.
Dziļi ievilcis dvašu krūtīs, Frodo pieslējās sēdus. — Lidz galam! — viņš atkārtoja. — Sveiks, Smeagol! Uzgāji ko ēdamu? Kaut drusku atpūties?
— Ēdis nav, gulējis nav, Smeagolam nekā nav, — Gollums atteica. — Viņš slapstoņa.
Sems noklakšķināja mēli, tomēr apvaldijās.
— Nevajag pašam sevi apsaukāt, Smeagol, — Frodo sacīja.
—Tas nav prāta darbs — vienalga, pelnīti vai nepelnīti.
— Smeagolam vajag ņemt, kas dots, — Gollums atsaucās.
— Viņam tādu vārdu devis laipnīgais Semiusa kungs — hobits, kurš gaužām liels gudrinieks.
Frodo uzlūkoja Semu. — Tiesa gan, — tas atzinās. — Tā es viņu patiesi nosaucu, piepeši no miega uzrauts un viņu tepat blakus ieraudzījis. Piedošanu jau palūdzu, tak vēl drusku, un nenožēlošu it nemaz.
— Rimstieties nu, izlīgstiet, — Frodo teica. — Bet nu mums, Smeagol, laikam īstais brīdis izrunāties. Saki man, vai tālāk ceļu jaudāsim paši atrast? Pāreja, kur Mordorā iekļūstams, nu jau saredzama, un, ja reiz turp tiekam, mūsu derība laikam ir uzskatāma par piepildītu. Tu esi paveicis, ko solīji, un nu esi brīvs: dodies, kur varēsi sātīgi paēst un izgulēties, ej, kur gribi, tikai ne pie Naidnieka kalpiem! Un kādudien, kazi, es tevi atalgošu — ja ne es, tie, kas mani pieminēs.
— Nē, nē, vēl nē, — Gollums iesmilkstējās. — Nē! Paši viņi ceļu nezinās uziet, vai tad zinās? Nē, nezinās gan. Vēl eja priekšā. Smeagolam vajag vēl iet. Atpūsties nevar. Ēst nevar. Vēl nē.