Droši vien bija klāt diena, kā apgalvoja Gollums, taču hobiti necik lielu atšķirību neredzēja — varbūt vienīgi smagiem padebešiem aizklātās debesis nebija gluži piķa melnumā, bet slīga teju līdz zemei kā blīvs drūmi pelēku dūmu mākonis, un kailos akmeņus visapkārt klāja nevis necaurredzama nakts tumsa, kas aizvien vēl kavējās plaisās un ieplakās, bet pelēka, miglas caurausta krēsla. Viņi devās tālāk pa garo aizu, kur apdrupuši un vēju ārdīti klints vaļņi un stabi abās pusēs slējās ka milzīgi, bezveidīgi akmens tēli: Gollums priekšgalā, un abi hobiti tagad turējās viens otram blakus. Valdīja pilnīgs "klusums. Kādu jūdzi tālāk priekšā vidēja milzīga, pelēka siena — kalnu pēdējā varenā klintsgrēda. Jo tuvāk, jo melnāka un augstāka tā cēlās, kamēr izauga lidz debesim, skatu aizklādama. Grēdas pakāje tinās necaurredzamā tumsā. Sems ievilka nāsis gaisu.
—Uhh! Atkaliņ tā dvaka! — viņš noteica. — Arvienu stiprāka un stiprāka.
Nonākuši pie pašas klints, viņi pašā sienas vidu ieraudzīja melnējām alas muti. — Tur iekšā, — Gollums klusiņām pavēstīja. — Tur tja sākas. — Ka šai vietai vārdā, viņš noklusēja — Torekun- gola, Šilobas midzenis. Pretim vēlās smaka — nevis sāja, šķebiga, kāda morgulu pļavās, bet pretīga smirdoņa, it kā visa tumšā ala būtu stāvgrūdām piegrūsta ar vārdā neminamu draņķību.
— Vai cita ceļa nav, Smeagol? — Frodo vaicāja.
—Nav, nav, — viņš atsaucās. — Nav, mums tagad vajag iet te.
—Vai tiešām tu esi te jau cauri līdis? — Sems noprasīja. — Fūū! Tak, kazi, tev smirdīgas padarīšanas iet pie dūšas.
Gollumam iezalgojās acis. — Viņš nezina, kas mums iet un neiet pie dūšas, vai ne tā, dārgumiņ? Nē, viņš nezina gan. Bet Smeagoliņš ir pacietīgs. Jā. Viņš gājis cauri. Jā gan, izlīdis tur cauri. Citas takas nav.
— Un diez kas tad tur tā smird? — Sems neatlaidās. — Itin kā… Nu labi, neteikšu. Orku piedraņķēts caurums, lieku galvu ķīlā, kur šie sazin cik simtus gadu mēslus grūduši.
—Kaut vai orki, — Frodo noteica. — Ja cita ceļa nav, iesim — ko tur daudz!
levilkuši plaušās kārtīgu malku gaisa, viņi devās iekšā un, paspēruši pāris soļus, nonāca piķa melnā, necaurredzamā tumsā. Tādu Frodo un Sems atminējās redzējuši Morijas pazemes gaiteņos, taču te, ja vien kas tāds maz bija iespējams, tumsa bija vēl jo melnāka un biezāka. Morijā strāvoja caurvējš, vilnīja atbalsis un bija nojaušams plašums. Te gaiss bija nekustīgs, sastāvējies, smacīgs un ik skaņa acumirkli noslāpa. Hobiti tam virzījās cauri itin kā melniem, no pašas tumsas saverptiem izgarojumiem, kas ieelpoti aklas darīja ne vien acis, bet arī prātu, tā ka atmiņā vairs nebija atsaucams nekas, kas saistījās ar krāsu, apveidu vai gaismu. Nakts bija mūžam bijusi un būs, un nebija itin nekā cita.
Tomēr kādu laiku saglabājās tauste — taisnību sakot, pēdas un pirksti iesākumā šķita tapuši teju līdz sāpēm jutīgi. Sienas, kā par brīnumu, izrādījās gludenas, un, ja neņem vērā pa retam pakāpienam, pamats zem kājām bija līdzens un vienmērīgi lēzens veda kalnup. Griesti bija augsti, un eja tik plata, ka hobiti, raudzīdami turēties blakus un, roku uz sāniem izstiepuši, uz priekšu gar sienu taustīties, tumsā tūliņ viens otru pazaudēja.
Gollums, ejā iesprucis pirmais, itin kā bija tikai pāris soļus priekšā. Kamēr hobiti vēl jaudāja ko tādu samanīt, viņi dzirdēja Gollumu turpat tuvumā šņākājam un elšam. Bet, necik ilgi, maņas notrulinājās — gan tauste, gan dzirde itin kā apslāpa pavisam, un viņi tikai kūlās uz priekšu, gramstīdamies un kājas cilādami, lielākoties tā gribasspēka dzīti, ar kādu bija bruņojušies, alā iekšā līzdami, apņēmušies izkļūt cauri un vēlēdamies beidzot tikt līdz lielajiem vārtiem viņā pusē.
Necik lielu gabalu viņi vēl nebija nomērojuši — tā varēja būt, lai gan ne par laiku, ne attālumu vairs nebija nekādas nojausmas —, kad Sems, kas taustījās gar labējo sienu, samanīja tur tādu kā caurumu — no turienes uzvēdīja itin kā drusku mazāk sasmacis gaiss, un tad caurums palika aiz muguras.
— Te ir vēl citas ejas, - viņš ar mokām iečukstējās — ik vārds bija par varītēm pār lūpām izspiežams. — Riktīgs orku perēklis — ne ko pielikt, ne atņemt!
Pēc tam viņi par abiem gan labajā, gan kreisajā pusē uzgāja vēl trīs četrus tādus pašus caurumus — citus lielākus, citus mazākus, bet par to, kura eja galvenā, nebija ne mazāko šaubu, jo tā stiepās taisna, bez pagriezieniem un aizvien veda augšup. Bet cik gara tā bija — cik ilgi vēl nāksies ciesties, vai maz pietiks spēka? Jo augstāk, jo gaiss kļuva smacīgāks, un, aklajā tumsā taustīdamies, viņi aizvien biežāk nomanīja sazin ko, kas bija blīvāks par smirdoņu. Uz priekšu kuldamies, viņi juta kaut ko te gar galvu, te gar rokām aizšļūcam — itin kā garus taustekļus vai varbūt ķērpjus, bet tas nebija nosakāms. Un dvaka kļuva arvien neciešamāka. Tā pieņēmās spēkā tiktāl, ka hobitiem jau sāka likties — oža viņiem atstāta vienīgā no visām maņām un tikai tālab, lai sagādātu neizturamas mokas. Stundu, divas, trīs — cik ilgi jau virii maldījās pa melno alu? Stundas? Drīzāk dienas, nedēļas! Pametis ejas sienu, Sems pietaustījās tuvāk Frodo, viņu rokas sastapās, pirksti cieši sakļāvās, un abi kopā viņi steberēja tālāk.
Pēdīgi Frodo, kas aizvien taustījās gar ejas kreiso sienu, piepeši zaudēja līdzsvaru un sāniski teju iegāzās tukšumā. Tur klintī pavērās dobums — daudz lielāks nekā pirmiņ tie citi, un no tā pretim cirtās tik neganta smirdoņa un glūnīgs ļaunums, ka Frodo sagrīļojās. Arī Semam saļodzījās ceļgali, un viņš nogāzās uz mutes zemē.
Cīnīdamies ar nelabumu un bailēm, Frodo sagrāba Semu pie rokas. — Augšā! — viņš sēcoši izdvesa. — No šejienes viss nāk — tā smirdoņa un briesmas. Aiziet, ko kājas nes! Žigli!
Sakopojis pēdējās spēka un gribas paliekas, viņš uzrāva Semu kājās un par varītēm piespieda pats sevi izkustēties no vietas. Sems klunkurēja līdzi. Solis, divi, trīs — pēdīgi seši. Varbūt baismīgais, neredzamais caurumus bija garām — ej nu sazini, taču piepeši locekļi atkal tapa paklausīgāki, it kā sveša, naidīga griba viņus uz brīdi būtu palaidusi vaļā. Hobiti steberēja tālāk, aizvien vēl rokās saķērušies.
Bet ar to vēl nelaimes nebija galā. Teju tūliņ eja priekšā, šķiet, sazarojās divās, un tumsā nebija nosakāms nedz tas, kura platāka, nedz arī — kura tālāk ved apmēram tajā pašā virzienā. Kurp griezties — pa kreisi vai pa labi? Nebija itin nekā, kas palīdzētu izšķirties, tomēr kļūmīga izvēle gandrīz noteikti varēja izrādīties liktenīga.
— Pa kuru tad Gollums aizlīda? — Sems aizelsies izdvesa. — Kālab nepagaidīja?
— Smeagol! — Frodo mēģināja saukt. — Smeagol! — Bet pār lūpām izlauzās tikai tāds gārdziens, un arī tas acumirklī noslāpa. Atbildes nebija nekādas — ij ne atbalss, ij ne gaiss nesakustējās.
— Vai tik šoreiziņ nebūs riktīgi pamucis, — Sems nomurmināja. — Vai tik taisni šurp ar' mūs negribēja atvedināt? Gollum! Pag, vēlreiz tikšu tev klāt, gan tu man redzēsi!
Tad, pa tumsu taustīdamies un gramstīdamies, viņi atklāja, ka eja pa kreisi ir ciet — vai nu tur bija strupceļš, vai arī kāds liels akmens priekšā aizbrucis. — Tā nevar būt īstā, — Frodo nočukstēja. — Lai kā būtu, iesim pa to otro.
— Un mudīgi! — Sems elsa. — Te slapstās kaut kas par Gol- lumu ļaunīgāks. Nomanu, ka glūn.
Hobiti nebija paspēruši vēl ne desmit soļus, kad aiz muguras, spiedīgajā, smacējošajā klusumā piepeša un baismīga, atskanēja klunkstoša žļurkstoņa un stiepts, indīgs šņāciens. Viņi apcirtās, bet itin nekas nebija saredzams. Viņi stāvēja kā ragā sasaluši, tumsā cieši raudzīdamies un gaidīdami — paši nezinādami, ko.
— Lamatas! — Sems atskārta, sataustīja zobenu un tūliņ atminējās kapeņu tumsību, no kuras tas bija nācis. "Kaut nu vecais Toms būtu kur tepat!" viņam iešāvās prātā. Tad, kamēr Sems tā stāvēja, pats aklā tumsā un ar melnu izmisumu un dusmām sirdī, viņam acu priekšā itin kā atmirdzēja gaismiņa — tā atausa prātā, pirmajā acumirklī teju neciešami spoža kā saules stars acīm, kas ilgi tikai tumša pagraba sienas skatījušas. Tad iegaismojās krāsas — zaļš, zelts, sudrabs, balts. Tālu, tālu, itin kā elfu darinātā sīciņā zīmējumā, Loriēnas zālienā stāvēja ķēniņiene Galadriēla ar veltēm rokās. Un nu tu, Gredzena glabātāji Sems dzirdēja viņas balsi tālīnu, bet skaidru. Tev es gribu dot, lūk, šo.
Žļurkstošā šņākoņa tuvojās ar čīkstoņu, it kā pa tumsu šurp lēnām, bet apņēmīgi rāptos kaut kas milzīgs un no posmiem un gabaliem kopā salikts. Tam pa priekšu vēlās smirdoņa. — Saimniek! Saimniek! — Sems iekliedzās — balsī no jauna bija atgriezusies dzīvība un spars. — Ķēniņienes velte! Zvaigžņu stikliņš! Lai tas noder par gaismeklīti tur, kur tumsa, — tā viņa teica. Zvaigžņu stikliņš!
— Zvaigžņu stikliņš? — Frodo izstomija itin kā pa sapņiem, teju neko neapjēgdams. — Ak tā! Kā gan es to varēju piemirst? Lai noder par gaismekliti tur, kur citu gaismas stariņu meklēt veltil Un nu patiesi mums vien gaisma var lidzēt.
Lēnam viņa roka aiztaustījās līdz azotei un lēnām pacēla Ga- ladriēlas doto pudelīti augstu virs galvas. Vispirms tā vizēja vāri kā austoša zvaigzne cauri smagiem, pār zemi sagulušiem miglas vāliem, bet tad blāzma pieņēmās spēkā, un iedegās ari cerība Frodo sirdī, un gaismeklītis iesvēlās arvien spožāks, līdz pārtapa par sudrabainu liesmu, sīciņu žilbinošas gaismas avotiņu, it kā pa debesu saulrieta takām šurp būtu nokāpis pats Ēarendils ar pēdējo Silmarillu pierē. Tumsa atkāpās, līdz spožo gaismeklīti itin kā apņēma caurspīdīga kristāla lode, un roka, kas to turēja, iedzirk- stījās baltās ugunis.
Frodo ar apbrīnu vērās uz brīnumaino velti, ko tik ilgi bija līdzi nesis, ne tuvu nenojauzdams, cik dāvana vērtīga un kāds spēks tajā slēpjas. Pirms Morgulu lejas viņš par to bija iegādājies reti un ne reizi netika licis lietā, bīdamies, ka gaismu varētu nedraugi pamanīt. — Aiya Earendil Elenion Aticalimal — viņš izsaucās, pats nezinādams, ko tādu pateicis, jo caur viņa balsi itin kā runāja kāda cita: tīra, skaidra — tāda, kam alas smirdoņa it neko nevarēja padarīt.
Tomēr Viduszemē mita vēl citāda vara — nakts spēki, senseni un stipri. Un Šī, kas tumsa ceļus staigāja, sadzirdēja elfu saucienu iz neatminamām pagātnes dzilēm, un tas viņai nebija par šķērsli, un no tā viņa neizbijās. Vēl vārdi, pār lUpām laisti, nebija izskanējuši, kad Frodo samanīja virsū triecamies nepārvaramu ļaunumu un nāvējošu, caururbjošu skatienu. Mazu gabaliņu tālāk ejā starp viņiem un dobumu, pie kura hobitiem galva sareiba un kājas atsacījās kļausit, viņš samanīja iespigojamies acis — divus gailējošus redzokļu čumurus: ļaunigais uzbrucējs vairs neslepās. Salikto acu skaldņu tūkstošos lūza un atstarojās zvaigžņu stikliņa gaisma, bet to dzīlēs aizvien spēcīgāka iesvēlās mironīgi bāla guns — liesma, kas iedegta ļaunīgu domu bezdibenīga bedrē. Acis bija briesmīgas un atbaidošas, dzīvnieciskas, tomēr, izlēmīgas un baigas tīksmes pilnas, tās ar skatienu aprija upuri, kam izglābties nebija ne mazāko cerību.
Frodo un Sems, šausmas parakmeņojušies, palēnām kāpās atpakaļ, paši ar skatienu ļaunigajos redzokļos iezīdušies, bet acis neparko neatkāpās. Frodo roka notrīcēja, un Galadriēlas gais- meklltis palēnām slīga arvien zemāk. Tad piepeši, samanījuši atvēli izrauties no sastinguma un drusku paskriet paniskās izbailēs — redzokļiem par uzjautrinājumu —, abi apcirtās un laidās bēgt, bet Frodo, pametis skatu atpakaļ, šausmas ieraudzīja, ka acis ar joni metas pakaļ. Nāves dvaka viņu apņēma kā mākonis.
— Stāt! Stāvi! — viņš izmisis iekliedzās. — Skriet nav vērts.
Redzokļi palēnam lavījās tuvāk.
— Galadriēla! — Frodo iesaucās un, dūšu sakopojis, vēlreiz pacēla gaismekliti. Acis apstājās. Uz bridi vērīgais skatiens atslāba, it kā siku šaubu mākts. Tad Frodo sirds iesvēlās gaišās liesmās, un, pats neapjauzdams, vai muļķības, izmisuma vai drosmes vadīts, viņš gaismeklīti saķēra kreisajā rokā un ar labo izrāva zobenu. Dzelonis nozibsnlja, un elfu kaltais asmens uzšķīlās sudrabainās dzirkstis, bet zobena apmales gailēja zilganas ugunis. Tad, pacēlis zvaigzni augstu gaisā un paslējis spožo zobenu, Dalienas hobits Frodo apņēmīgi devās redzokļiem pretim.
Tie saminstinajās. Jo tuvāk nāca gaisma, jo šaubas tajos iesvēlās aizvien lielākas. Gailējošie punkti cits pēc cita apdzisa un palēnām atkāpās. Tik nāvējošu spozmi acis vēl nemūžam nebija skatījušas. Pazemē tās bija droši pasargātas no saules, mēness un zvaigznēm, bet nu zvaigzne bija zemzemē ietriekusies. Tā virzījās arvien tuvāk, un redzokļi notrīsēja bailēs. Cits pēc cita tie apdzisa, novērsās, un tumsā, lidz kurai gaismekliša stari nesniedzās, milzīgs blāķis ievilkās piķa melnumā. Projām bija.
—Saimniek, saimniek! — Sems iekliedzās. Viņš bija turpat uz papēžiem, arī savu zobenu izrāvis, uz kaušanos gatavs. — Lai slava zvaigznēm! Elfi dziesmu sadarinātu, kā likts, būtu par šito padzirdējuši! Un kaut nu es nodzīvotu tik ilgi, lai viņiem visu pavēstītu un to dziesmu dzirdētu! Tikai tālāk gan neejiet, saimniek! Midzenī līst nevajag! Nu mums pēdējā iespēja. Tagadiņ sprūkam, ko kājas nes, lai tiekam no šitenā draņķa cauruma laukā!
Un hobiti vēlreiz apsviedās, lai pirmāk soļos, tad skriešiem projām dotos, jo ejas grīda slējās arvien stāvākā, necaurredzamā tumsā slīgstošās migas smirdoņa ar katru soli tapa arvien vajāka un arvien stiprāki tapa gan locekļi, gan dūša. Bet Sargātājas naids arvien vēl cirtās mugurā — uz. laiku varbūt ari apslāpēts, tomēr nesatriekts un joprojām pilns slepkavniecisku alku. Un tad sejā iesitās auksta, vāra gaisa strāva. Beidzot priekšā pavīdēja izeja — alas gals. Bez elpas un karsti ilgodamies pēc klajas debess virs galvas, hobiti metās uz priekšu, bet tad pārsteigti un apstulbuši atsprāga atpakaļ. Izeja bija aizšķērsota — ne jau ar klints- bluķiem, bet ar kaut ko mīkstu un it kā viegli pārvaramu, tomēr izturīgu un nepārraujamu: gaiss tur cauri gan vēdīja, tomēr ne gaismas stariņš šai pusē neietika. Viņi triecās cauri vēlreiz, un atkal nekā.
Pacēlis gaismekliti, Frodo priekšā ieraudzīja plājamies ko pelēku, kam zvaigžņu stikliņa gaisma netika nedz cauri, nedz to kā apstaroja — it kā tā būtu tumsa, pār ko gaismai nav varas, ko nekāda gaisma nespēj izkliedēt. Plašajai izejai šķērsām pāri bija priekša aizausts timeklis, itin kā milzu zirnekļa darināts, tomēr daudz blīvāks un pamatīgāks — katrs pavediens bija tauvas resnumā.
Sems drūmi pasmīnēja. — Zirnekļa tīmeklis! — viņš noteica. — Tik vien! Tīmeklītis! Tak kas par zirnekli! Aiziet, lai izput laukā!
Viņš dusmās ar joni cirta ar zobenu, bet pavedienu pušu vis nedabūja. Maķenīt padevies, tas nostrinkšķēja kā novilkta loka stiegra, tā ka gan asmens, gan cirtēja roka atlēca atpakaļ. Trīs reizes Sems cirta, cik jaudas, un pēdīgi viens vienīgs no neskaitāmajiem pavedieniem partruka un džinkstēdams izlocījās kā atspere. Gals noskrāpējās Semam gar plaukstu, un viņš sāpēs iekliedzās, atpakaļ atlēkdams un delnu pie mutes piegrūzdams.
— Lai te cauri izcirstos, dienas paies, — viņš noteica. — Ko iesākt? Vai tie redzokļi vēl nav atpakaļ?
—Nē, vismaz manāmi nav, — Frodo atsaucās. — Bet es tik un tā sajūtu, ka tie uz mani veras vai par mani domā — kazi, ko citu rauga izperināt. Kolīdz gaismiņa noplaks vai apdzisis, gan tūliņ atkal būs klāt, tā vien skaties.
— Slazdā pie pašas izejas! — Sems nogremzās, iekaisis niknumā tiktāl, ka ij gurdums, ij izmisums piemirsās. — Kā odi tīklā. Lai Faramira lāsts krīt par to Gollumu un, jo drīzāk, jo labāk!
— Mums tas tagad nelīdzēs, — Frodo sacīja. — Aiziet! Paraudzīsim, kāds Dzelonim spēks! Elfu darbs. Beleriandas melnajās aizās, kur tas izkalts tika, šausmu timekļu netrūka. Tikai pastāvi sardzē, lai redzokļi klāt nepielavās! Šeku, ņem zvaigžņu stikliņu! Nebīsties! Turi to, augstu paceltu, un esi modrs!
Frodo piegāja pie blīvā, pelēkā timekļa un, kārtīgi atvēzējies, cirta no visa spēka, trīto asmeni triekdams pret ciešo tauvu pinumu un tūliņ atlekdams atpakaļ. Zilgi gailejošais zobens pāršķēla timekli gluži kā izkapts zāles vālu — pavedieni pārcirsti saritinājās čokurā un slābani nokārās. Timeklī pavērās plata plaisa.
Frodo cirta un cirta, līdz timeklis, ciktāl aizsniedzams, bija lēveros un no griestiem, caurvējā pluinidamās, nokarājās vien šūpanas ļerpatas. Nu ceļš bija vaļā.
— Aiziet! — Frodo iekliedzās. — Uz priekšu! Prom! — Piepeši viņā iesvēlās mežonīga līksme par to, ka izdevies izsprukt no neglābjama izmisuma. Galvā sagriezās reibonis, it kā nule butu iedzerts stipra vīna malks. Ar saucienu uz lūpām viņš izlēca laukā.
Krēslā ietītā zeme acīm, kas no pekles tumsas bija iznirušas, šķita gaismas pilna. Blīvie dūmu mākoņi bija pacēlušies augstāk un izklīduši, un ritēja drūmās dienas pēdējās stundas — Mordoras asinssarkano blāzmu pamazām aprija tumšpeleks mijkrēslis. Tomēr Frodo likās, ka viņš veras uz negaidītas cerības apstarotu rītu. Viņš jau teju bija ticis lidz vaļņa korei. Vēl tikai mazliet. Aiza, Siritungola, vīdēja turpat priekšā — mijkrēsli tīts ierobījums melnajā grēdā ar klintsradzēm, kas tumsa pret debesīm tam abās pusēs. Cik tur tā skrējiena, atlika vien drusku saņemties, un viņš būtu galā!
— Uz pāreju, Sem! — viņš iekliedzās, nelikdamies ne zinis par to, cik griezīga pār lūpām izlauzās balss, kas, vairs ejas spiedīgās dvakas nemākta, ieskanējās spiedzīga un nevaldāma. — Uz pāreju! Joz, joz, un tiksim cauri, iekams kāds mūs jaudās aizkavēt!
Sems šāvās pakaļ, ko kājas nesa, bet, kaut arī priecādamies, ka laukā ticis, viņš nokāvās ar nelabām aizdomām un skriedams tā vien šķielēja atpakaļ, uz ejas melno velvi, bīdamies tur ieraudzīt acis vai sazin ko — to viņš nespēja ne iedomāties — no turienes izlecarn un nopakaļ dzenamies. Nedz Semam, nedz viņa saimniekam par Sllobas izmaņu nebija ne jausmas. No viņas midzeņa laukā veda ne viena vien taciņa.
Te viņa bija mitinājusies kopš neatminamiem laikiem — zirneklim līdzīgs nešķīstenis, kādi izsenis dzīvojuši elfu zemē rietumos, kas nu dus jūras dzīlēs. Ar tādiem Berens reiz bija cīnījies Doriatas Šausmu kalnos, kad pēc tam tika uzgājis Ludiēnu zaļaja maurā dejām starp suņuburkšķiem. Ka Šiloba nonākusi še, 110 postažas bēgdama, ziņas nebija nevienā teiksma atrodamas, jo no Melndienām teju neviens nostāsts nebija saglabajies. Tomēr te nu viņa iemitinājās, kad vēl nebija ne Saurona, ne Baradūrai pamati bija likti, un kalpoja viņa vienīgi pati sev, dzerdama elfu un cilvēku asinis, uzblīzdama un aptaukodamās, nemitīgi arvien jaunas dzīres prātā izlolodama, tumsas tīmekļus auzdama, jo viņai par barību derēja viss, kas dzīvs, un atvēma viņa tumsību. Tālu pasaulē aizklīda viņas nīcīgie pēcnācēji, nožēlojami, pa roku galam ieņemti izdzimteņi, pašas atvases, ko viņa laida pasaulē tumšās aizās no Efelduatiem līdz austrumu pakalniem, līdz Dol- guldurai un Drummežam. Tomēr neviens nespēja mēroties ar viņu, Lielo Šīlobu, Ungoliantas pastarīti, kas pasaulē bija nākusi, lai nedienas un nemieru celtu.
Jau pirms daudziem gadiem Gollums bija viņu redzējis — Smeagols, kas okšķerējās pa tumšām ejām, un tai reizē viņš Šilobas priekšā bija zemojies un viņu pielūdzis, un turpmāk viņas ļaunīgā griba no viņa neatkāpās par spīti visam gurdumam, nelaizdama gaismu un nožēlu klāt. Un Gollums bija solījies viņai ko uz kārā zoba piegādāt. Bet viņas kāre nebija Gollurna kāre. Viņa nedz daudz ko zināja, nedz rūpi turēja par torņiem vai gredzeniem, vai jebko, kas roku vai prāta darināts, jo alka vien nāvē iegrūst it visus, kam miesa un asinis, un pati kāroja parsātinātlbā dzīvot — viena bilst un pūsties arvien lielāka, līdz kalni zem kājām iebruktu un tumsā vairs vietas, nepietiktu.
Taču šādu vēlmju piepildījums vēl ilgi bija jāgaida, un, nu jau kur tas laiks, viņa slapstījās tumšajā midzenī, ar badu kaudamās, kamēr Saurona vara pieņēmās spēkā; gaisma un dzlvajie sargāja viņa valstības robežas, un ielejas pilsēta bija izmirusi, un tuvumā nerādijas nedz elfi, nedz cilvēki, tikai nelaimīgie orki. Ēdmaņa pieticīga un vienveidīga. Bet kaut kas jau bija jāēd, un, lai cik dūšīgi orki no sava torņa raka jaunas ejas, kas līču loču aplinkus viņas tuneļiem veda, viņa allaž uzgāja, kā laupījumam uzklupt. Tomēr kārojās ko gardāku. Un nu Gollums ko tādu bija piegādājis.
— Redzēssim, redzēssim, — viņš, mērodams bīstamo ceļu no Emonmuīliem uz Morgulu leju, sev atgādināja ne reizi vien, — redzēssim. Var itin gadīties, jā gan, var itin gadities, ka šī pametīs kauliņus un tukšās lupatiņas, un tad mēs atradīsim, mēs dabūsim dārgumiņu — par algu nabaga Smeagoliņam, kas labo ēdmaņu aizgādājis. Un mēs paglābsim dārgumiņu, kā solījušies. Jā gan! Un, kad paglābsim, ši dabūs zināt, jā gari, un tad mēs viņu atalgosim, dārgumiņ. Tad mēs visiem atmaksāsim!
To viņš perināja prāta aizkaktiņā, ko joprojām cerēja no viņas pasargātu esam pat tad, kad pie viņas aizlīda, zemu klanīdamies, kamēr hobiti gulēja.
Un par Sauronu: viņš zināja, kur Šlloba ieperinājusies, un viņam sagādāja prieku doma, ka viņai tur jāslapstās, izsalkušai un neremdināmi ļaunlgai — par drošāku sargu sensenajai takai uz. viņa zemi nekā jebkas, ko viņš izprātot spētu. Un orku, lai ari vergi tie bija noderīgi, viņam bija gana. Ja Šlloba reižu reizēm kādu nokampa, lai ēstgribu remdētu, laipni lūgtum! Orku bija atliku likām. Un retumis, kā saimnieks pamet kārumu kaķītim (mana kakenite — tā viņš Šllobu dēvēja, kaut viņa to neatzina), Saurons viņai aizsūtīja pa gūsteknim, kuriem labāku izmantojumu nerada: ietrieca alā un tad noklausījās, kā viņa kaitējusies.
Tā viņi abi dzīvoja, katrs saviem priekiem nododamies un nebīdamies nedz no uzbrukuma, nedz dusmām, nedz savas ļau- nibas gala. Nevienam vēl nebija izdevies izsprukt no Šīlobas tikliem, un viņas niknums un izsalkums tagad zvēroja stiprāk nekā jebkad.
Bet par ļaunumu, ko hobiti bija uzjundījuši, nabaga Sems dzīvoja neziņā, tikai bailes gan sirdī auga augumā itin kā acim neredzams blāķis, lidz uzgūlās kā smaga nasta, kas kājas teju ar svinu pielēja, tā ka skriešana neko lāgā nevedās.
Apkārt savilkās šausmas, un pārejā gaidīja ienaidnieki, un saimnieks savā apmātībā joza viņiem tieši pretim. Novērsies no alas mutes melnuma un necaurredzamās tumsas pa kreisi, klints pakājē, viņš pameta skatu uz priekšu un pamanīja divējas lietas, kas izbīli vērta vēl jo lielāku. Frodo zobens, ko viņš aizvien vēl rokā turēja, zaigoja zilās liesmās, un, kaut arī debesis bija satum- sušas melnas, torņa logs gailēja ugunssarkans.
— Orki! — viņš nomurmināja. — Garām te nemūžam neaiz- šmauksim. Orki visriņķī un sazin kas vēl jo ļaunāks. — Tad, jau kur tas laiks, iedīdīts slēpties, viņš aizgrūda plaukstu priekšā dārgajam gaismeklītim, ko aizvien vēl turēja rokā. Plauksta vēl bridi spīdēja iesārtena, ritošās asins izgaismota, bet tad Sems nodevīgo pudelīti iegrūda dziļi azotē un pārvilka pāri elfu apmetni. Nu viņš raudzīja pielikt soli. Saimnieks jau bija aizsteidzies uz priekšu soļus divdesmit, šaudamies kā ēna, — tā vien skaties, tūliņ pelēkajā mijkrēsli pagaisis bez miņas!
Tikko Sems noslēpa zvaigžņu stikliņu, viņa metās uzbrukumā. Mazu gabaliņu priekšā pa kreisi viņa piepeši iznira no ejas vai klints paēnas — pretīgāku kustoni Sema acis nebija skatījušas, baigāks pat ļaunākajos murgos nebija izsapņojams. Viņa itin līdzinājās zirneklim, tikai milzīgāka par lielākajiem no plēsoņām un vēl jo šausminošāka, jo nežēlīgajos redzokļos gailēja nesatricināma apņēmība. Tās pašas acis, kas pirmiņ likās iebiedētas un patriektas, atkal gailēja negantās ugunīs, uz izslietās galvas ču- murodamās. Viņai bija vareni ragi, un aiz īsa, stublājam līdzīga kakla vilkās milzīgs, uzblīdis rumpis — ļumīgs, pietūcis maiss, kas nokarādamies līgojās starp kājām. Tas bija melns, ar zilganpelēkiem traipiem izraibināts, bet pavēdere vīdēja bālgana, spīdoša un izvirda smirdoņu. Kājas viņai bija posmainas, ar tērauda dzelkšņiem līdzīgiem sariem klātas, milzīgie ceļgalu puni rēgojās augstu virs muguras, un katrai kājai galā bija nags.
Ar pūlēm izspiedusi mīksto, žļurkstošo rumpi un posmainos locekļus cauri midzeņa papildu izejai, viņa aizskrēja šausminošā ātrumā, te uz kājām tenterēdama, te piepeši aizlēkdama kā sienāzis. Nu jau viņa bija starp Semu un Frodo. Vai nu Semu nemanīdama, vai arī no viņa, gaismekļa nesēja, acumirklī vairīdamās, vajātāja par laupījumu izraudzījās Frodo, kam gaismek- līša vairs nebija un kas bezrūpīgi, briesmas nenojauzdams, ko nagi nesa, joza arvien kalnup. Frodo skrēja kā vējš, bet Sīloba bija ātrāka — vēl pāris lēcienu, un viņa Frodo būtu panākusi.
Sems, lai cik aizelsies, aizgūtnēm ievilka plaušās gaisu un iekliedzās: — Paskatieties atpakaļ! Atpakaļ paskatieties, saimniek! Es… — Bet piepeši viņa sauciens apslāpa.
Gara, mikla plauksta aizspieda viņam muti, bet otra sagrāba aiz spranda, un sazin kas aptinās ap kāju. Neko tādu negaidījis, viņš nogāzās atmuguriski — tieši uzbrucēja skavās.
— Rokā irr! — ausī iešņāca Gollums. — Beidzot, dārgumiņ, mumss viņšš ir rokā, jā, nelabaiss hobitss. Šis mumsim. Šai tiks otrss. Jā gan, Šīlobai tikss, nevis Smeagoliņam, viņš solījies, viņš saimniekam pāri nedarīs. Bet viņam tiks šis — nelabaiss, smirdī- gaiss okššķcriss! — Viņš uzspļava Semam uz spranda.
Par nodevību saniknojies un izmisis, ka netiek palīgā saimniekam, kad tam draud nāves briesmas, Sems piepeši tik neganti sasparojas, ka Gollums, viņu par lempi un tukšpauri uzlūkodams, ko tādu ij ne tuvu nebija gaidījis. Gollums pats nebūtu mācējis tik izmanīgi un nevaldāmi izķepuroties. Mutei priekšā aizspiestā plauksta pašļuka sāņus, Sems pamuka, galvu pieliecis, un šāvās uz priekšu, raudzīdams atsvabināties no tveriena, kas žņaudza sprandu. Vienā rokā viņam aizvien vēl bija zobens, bet otrā — Faramira spieķis, aiz cilpas sagrābts. Sems izmisīgi svaidījās, raudzīdams apcirsties un ienaidniekam kur ar zobenu iebakstīt. Taču Gollums nebija no gauseņiem. Vienā acumirklī viņa labā roka sagrāba Sema delnas locītavu un sažņaudzās kā spīles, pamazām un nepiekāpīgi lauzdama to arvien zemāk, līdz Sems, izgrūzdams sāpju kliedzienu, izlaida zobenu no pirkstiem un tas nokrita zemē, bet Golluma otras rokas pirksti, sakļāvušies Semam ap rīkli, tikmēr žņaudzās arvien ciešāk.
Tad Sems lika lietā pēdējo viltību. Cik jaudas parāvies nostāk, viņš kārtīgi nostājās uz kājām, tad atspēries piepeši gāzās atpakaļ.
Negaidījis no Sema pat tik vienkāršu triku, Gollums nozvēlās garšļaukus, bet Sems — viņam uz vedera ar visu it drukna hobita svaru. Gollums izgrūda aprautu šņācienu, un uz īsu mirkli pirksti, kas žņaudza Sema rīkli, drusku atslāba, bet otra roka aizvien vēl cieši turēja delnu, kas kāroja satvert zobenu. Sems izrāvies pielēca kājās un tad izmanīgi pacirtās pa labi, tā ka Gollums palika, pastieptā rokā karājamies. Ar kreiso roku sagrābis spieķi, Sems atvēzējās, un, gaisu šķeldams, tas nokrakšķēdams atsitās pret Golluma izstiepto dilbu maķenīt zem elkoņa.
Gollums iesmilkstējies atlaidās. Tad Sems metās viņam virsū, ar skubu pārmeta spieķi no kreisās rokas labajā un blieza vēlreiz bez žēlastības. Gollums izlocījās ka čūska, un trieciens, pa galvu mērķēts, trāpīja viņam pa muguru. Spieķis nokrakšķējis pārlūza. Ar to bija gana. Gollums izsenis bija ieradis uzklupt no mugurpuses un neveiksmi cietis reti, bet šoreiz, niknuma apmāts, bija pieļāvis kļūdu, muti palaizdams un irgodams, iekams bija upurim aizžņaudzis rīkli ar abām rokām. Visa skaistā iecere bija aizgājusi greizi, kopš tumsībā tik negaidīti bija uzzibsnījusi nejaukā gaisma. Un nu Gollums bija aci pret aci ar saniknotu pretinieku, kurš ar viņu teju vienā augumā. Tā cīnīties viņš nebija radis. Pagrābis nokritušo zobenu, Sems atvēzējās. Gollums iespiedzies spruka sāņus uz visām četrām, aizlēkdams kā varde. Iekams Sems ko pa- tapa iesākt, Gollums brlnum ātri aizmetās uz alas pusi.
Sems ar zobenu rokās dzinās viņam pakaļ. Uz bridi no prāta bija izskrējis it viss — galvā kūsāja vien aklas dusmas un vēlme Gollumu piebeigt. Bet Gollums izčibēja, iekams Sems viņu bija panācis. Tad, apjautis, ka priekšā vīd tumšais caurums, no kura pretim veļas smirdoņa, Sems samanīja itin kā zibens spērienu — prātā ar joni atausa Frodo un briesmonis. Apcirties viņš kā nesa- manlgs metās atpakaļ pa taku, nemitēdamies saukt saimnieku. Taču bi ja jau par veļu. Tiktāl viss bija noticis pēc Golluma prāta.