Frodo atmuguriski gulēja zemē, un briesmonis līkņāja viņam pāri, ar upuri tik aizrautīgi noņemdamies, ka par Semu un viņa kliedzieniem nelikās ne zinis, kamēr viņš pavisam klāt nebija pieskrējis. Piesteidzies viņš ieraudzīja, ka Frodo jau no poti- tēm līdz pleciem tīmekļa pavedienos ievīstīts un briesmonis ar priekškājām viņu tā kā nes, tā kā velk sazin kur projām.
Šaipusē, zemē nokritis, spīgoja elfu zobens, saimniekam nesasniedzams. Sems nezaudēja laiku, prātodams, ko iesākt, cik viņš drosmīgs, uzticīgs, jebšu gatavs no dusmām vai pušu sprāgt. Ar skaņu kliedzienu viņš šāvās uz priekšu un ar kreiso roku paķēra saimnieka zobenu. Tad viņš metās triecienā. Pat savvaļas dzīvnieku pasaulē nav redzēts tik negants uzbrukums — izmisis, sīks, teju bezzobains kustonfs pavisam viens triecās virsū mil- zonīgam, ar necaursitamām bruņām klātam ragainim, kurš uzklupis viņa nevarīgajam sugas brālim.
It kā Sema vārais spiedziens būtu iztraucējis ļaunprātīga prieka pārpilnu sapņojumu, Šīloba nesteidzīgi pievērsa viņam savu iznīcinošo skatienu. Bet, iekams viņa aptvēra, ka tik negantu pre- tesibu nemaz vairs neatminas pieredzējusi, spulgojošais zobens iešņāpās kājā, nagu nošķeldams. Zem posmaino kāju arkas ielecis, Sems, otru roku uz augšu pašāvis, iegrūda zobenu pieliektās galvas redzokļu čumurā. Viena milzīgā acs apdzisa.
Tagad nožēlojamais sīkaļa bija Šīlobai tieši zem vēdera, acumirklī ne ar dzeloni, ne nagiem aizsniedzams. Virs galvas viņam līka apjomīgais vēders, izstarodams trūdoša līķa gaismu un izvirzdams tādu smārdu, ka teju gībiens nāca virsū. Tomēr niknums bija gana liels, lai pietiktu spēka vēl vienam uzbrukumam, un, iekams viņa uzzvēlās kaitniekam virsū, sīko, nekaunīgo drosminieku par plāceni pataisīdama, viņš, atvēzējies, cik jaudas, izmisumā cirta ar zobenu.
Taču Šīloba nebija nekāds pūķis — kaut cik vārīgas viņai bija tikai acis. Mūžvecā āda bija laikazoba sagrauzta un izkurtējusi, tomēr, gadu gaitā jaunībā kārtu kārtām klādamās, sarepējusi cieta kā akmens. Asmens to pāršķēla ar briesmīgu jaudu, bet atbaidošās krokas nebūtu jaudājis pārcirst pat diženākais spēkavīrs — pat ne ar elfu vai rūķu rūdītu tēraudu, ari nedz Berens, nedz Tūrins. Samanījusi triecienu, viņa milzīgo vēdera maisu parāva uz augšu, Semam augstu virs galvas. No brūces putodama un burzguļodama izšļācās inde. Iepletusi kājas, viņa atkal gāzās Semam virsū. Bet pārsteidzīgi. Jo Sems aizvien vēl turējās kājās un, savu zobenu nosviedis, ar abām rokām cieši satvēra elfu asmeni, pasliedams to uz augšu, pret pretīgajiem griestiem, kas bruka uz galvas, un tā Šīloba, pašas cietsirdības dzīta, ar sparu, kas bija lielāks par jebkura spēkavīra jaudu, pati uzgāzās virsū urdīgajam dzelksnim. Jo ciešāk pie zemes Sems tika piespiests, jo dziļāk tas iedūrās.
Tādas sāpes, visu garo mūžu ļaunībā dzīvodama, Šīloba nebija pieredzējusi — kas tāds viņai- ij ne sapņos nebija rādījies. Nedz drosmīgākais no senlaiku Gondoras kareivjiem, nedz mežonīgākais no lamatās iedzītajiem orkiem ne reizi viņai nebija sagādājis tādas ciešanas, ne reizi nebija iecirtis zobenu viņas lolotajā miesā. Rumpim pārskrēja trīsas. Vēlreiz izslējusies, no sāpēm raudzīdama atsvabināties, viņa pavilka zem rumpja grīļīgās kājas un krampjaini palēca atpakaļ.
Sems bija saļimis uz ceļiem līdzās Frodo galvai, neciešamajā smirdoņā teju sajēgu pazaudējis, bet ar abām rokām aizvien vēl cieši sagrābis zobena spalu. Acu priekša plājās itin kā migla, bet tai cauri vīdēja Frodo vaigs, un Sems stūrgalvīgi raudzīja atjēgties un atvairīt ģīboni, kas māktin mācās virsū. Lēnām paslējis galvu, viņš tikai pāris soļu atstatumā ieraudzīja Šīlobu šurp cieši veramies: pie mutes viņai trīsēja indīgu slienu šķieznas, un no ievainotās acs lejup lāsoja zaļš šķidrums. Viņa pietupās, ar ļumīgo vēderu pie zemes pieplakusi, mezglainās kājas varenos lokos paslējusi, gatavodamās lēcienam — šoreiz, lai satriektu un sadzeltu līdz nāvei: nejau drusciņu indes iešļākt, lai gaļa rimstas spirināties, bet nogalēt un atstāt, lai pūst.
Sems, viņai acis vērdamies un manīdams tur nāves apsolījumu, pats sarāvās čokurā, bet tobrīd prātā iešāvās kāda doma, itin kā tālīnas balss iečukstēta, — iegrūdis kreiso roku azotē, viņš tur sačamdīja meklēto, kas spokainu šausmu pilnajā pasaulē plaukstā iegūla salts, stingrs un ciets, — Galadriēlas pudelīti.
— Galadriēla! — viņš vāri izdvesa un tūliņ sadzirdēja tālīnas, bet dzidras balsis — itin kā elfu vārsmas zvaigžņotajā, mīļajā Dalienas nakti un viņu dziedāšanu, kāda tā Elronda nama Uguns zālē strāvoja snaudienam cauri.
Giltoniel A Elbereth!
Un tūliņ pinekļi no mēles itin kā nokrita, un pār lūpām izlauzās sauciens — valodā, kādā Sems nemaz neprata runāt:
— A Elbereth Giltoniel o menel palan-diriel, le nallon si di'nguruthos! A tiro niri, Fanuilos!
Un, tā skandēdams, viņš grīļīgi pieslējās kājās, atkal juzdamies itin Semiusa, Hemduka dēla, hobita ādā.
— Panāc tik priekšā, draņķe tāda! — viņš iekliedzās. — Tu, nekrietnele, manu saimnieku savainoji un par to dabūsi samaksāt. Mēs iesim tālāk, tak pirmāk ar tevi norēķināsimies. Nāc tik virsū un nomēģini šito pa vēl vienam lāgam!
It kā viņa nelokāmās dūšas iekvēlināts, stikliņš rokā piepeši uzliesmoja kā spoži balta lāpa. Tas iegailtjās ka zvaigzne, kas, no padebess velves krizdama, pāršķeļ tumsu ar neciešami žilbinošas gaismas staru. Šīlobas vaigu savu mūžu nebija dedzinājušas tādas debesu raidītas šausmas. Stari ieurbās viņas savainotajā galvā, neizturami svilinādami, un baismīgā gaisma, ietriekusies vienā redzokļu čumurā, pārlēca uz otru kā lipīga sērga. Šlloba atsprāga atpakaļ, ar priekškājām gaisu kulstīdama, no zibeņiem galvā akla tapusi, sāpju mokās sajēgu pazaudējusi. Tad, sakropļoto galvu aizgriezusi, viņa pavēlās sāņus un soli pa solim ņēmās atkāpties, līzdama uz spraugu, kas vidēja melnajā klintī.
Sems neatstājās. Viņš līgojās kā piedzēris, tomēr neatstājās. Un Šlloba pēdīgi sabijās, sarāvās čokurā, sakāvi atzinusi, un trīcēdama, drebēdama izšķiras mukt pa kaklu, pa galvu. Tikusi līdz spraugai, viņa spiedās iekšā, atstādama pakaļ velkamies zaļganzeltenu gļotu sliedi, un ieslīdēja tumsā, kājas ieraudama nopakaļ tieši tik ātri, lai Sems vēl pa tām pagūtu pēdējoreiz iegāzt ar zobenu. Tad viņš saļima.
Šīloba bija padzīta, un, kur viņa likās — ilgi kluknēja, midzenī ierāvusies, ļaunībā atkopdamās un sevi žēlodama, garos melnas tumsas gados dziedinādamās, redzokļu čumurus no jauna audzēdama, līdz, bada dzīta, atkal metās nāvējošajos sirojumos Tumsas kalnu aizās, — pat to mūsu stāsts klusē.
Sems bija palicis viens. Pāri kaujas laukam krēslojās Bezvārža zemes vakars, kad viņš gurdi aizvilkās atpakaļ pie saimnieka.
— Saimniek, mīļo saimniek, — viņš ierunājās, bet Frodo nebilda ne vārda — pirmīt, kad viņš uz priekšu bija skrējis tik dedzīgā aizrautībā, priecādamies, ka laukā ticis, Šīloba šausminošā ātrumā bija viņu panākusi un upurim zibenīgi iedzēlusi kaklā. Nu Frodo gulēja bāls, neko nedzirdēdams un pavisam nekustīgs.
— Saimniek, mīļo saimniek! — Sems sauca vēlreiz un ilgi gaidīja, velti ieklausīdamies klusumā.
Cik mudīgi vien jaudādams, viņš pārcirta tīmekļu valgus, piespieda ausi Frodo pie krūtīm, tad pie lūpām, bet nespēja nomanīt nekādas dzīvības pazīmes — nebija saklausāms ij ne vārā- kais sirdspuksts. Viņš atkal un atkal berzēja saimniekam rokas un kājas, taustīja viņam pieri, bet tā bija un palika salta.
— Frodo! Frodo kungs! — viņš sauca. — Nepametiet tak mani te vienu pašu! Tas esmu es — jūsu Sems. Neejiet turpu, kur es nevaru līdzi iet! Mostieties, Frodo kungs! Mostieties tak! Frodo! Vai manu, vai! Mostieties!
Tad dusmas ņēma virsroku, un Sems pārskaities ņēmās joņot riņķī apkārt saimnieka miesām, zobenu pa tukšu gaisu vicinādams, pret akmeņiem triekdams un kareivīgi brēkādams. Atguvies viņš pieliecies ieskatījās Frodo sejā, kas mijkrēsli balsnīja gluži balta. Un piepeši viņš atskārta, ka tieši to pašu jau reiz redzējis — Loriēna, Galadriēlas spoguli: Frodo bāls ka līķis dziļā miegā guļ zem lielas, melnas klints. Tas ir — toreiz viņš bija nospriedis, ka saimnieks piemidzis. — Pagalam! — Sems bilda. — Ne jau piemidzis… Beigts! — Un, kolīdz tas bija izteikts, itin kā vārdi indei būtu likuši atkal ķerties pie darba, Semam norēgojās, ka saimnieka vaigs vēršas mironīgi iezaļgans.
Un tad uzmācās melns izmisums — Sems sabruka kņūpus, pārvilka galvai pāri pelēko kapuci, sirdi viņam satumsa nakts, un nebija vairs nekā.
Kad melnums beidzot pārskrēja, Sems pacēla galvu un ieraudzīja, ka apkārt viss tinas tumsā, bet, cik gausu minūšu vai stundu tā aizritējušas, viņam nebija ne mazākās nojēgas. Viņš aizvien vēl bija turpat, un saimnieks arvien vēl gulēja blakus miris. Nedz kalni bija drupās pārvērtušies, nedz zeme zem kājām iebrukuši bezdibeni.
— Ko man tagadiņ iesākt? Ko iesākt? — viņš ierunājās. — Vai tad visu ceļu būšu viņam velti līdzi vilcies? — Un tad Semam ausīs ieskanējās vārdi, ko viņš pats, vēl īsti neapjauzdams, ko saka, reiz bija izteicis pašā ceļa sākumā: "Tikai, iekams viss ir galā, man ir šis tas padarams. Un tas darbiņš man jānoved līdz galam, saimniek, ja noprotat, ko saku."
— Tak ko es varu iesākt? Ne jau atstāt Frodo kungu bez dzīvības un nepaglabātu guļam augšā kalnos un iet uz māju! Vai tālāk sperties? Uz priekšu? — viņš saminstinājās, šaubās un izbīli notrīcēdams. — Uz priekšu? Vai tas man darāms? Un viņu pamest?
Tad beidzot raudiens spruka vaļā, un, pie Frodo piegājis, Sems sakārtoja viņa miesas — salika saltās rokas uz krūtīm, ap- bāzīja apkārt apmetni, saimniekam vienā pusē līdzās noguldīja pats savu zobenu, otrā — Faramira doto spieķi.
— Ja reiz man jāiet tālāk, — viņš sacīja, — nāksies jūsējo zobenu ņemt līdzi, ja atļausit, Frodo kungs, tak jums blakus nolikšu šito, lai guļ, kā gulējis kapukalnā veclaiku ķēniņam pie sāniem, un jums paliek skaistais mitrila važu krekls, ko vecais Bilbo kungs devis. Un zvaigžņu stikliņu, Frodo kungs, jūs manim aiz- devāt, un es bez tā būšu kā bez rokām, jo tagadiņ jau iznāks pa tumsu vien kulties. Man tas par daudz labs, un ķēniņiene to jums iedāvāja, tak, kazi, sapratīs. Jūs tak saprotat, Frodo kungs? Man jāiet tālāk.
Bet tālāk doties viņš nejaudāja — vēl ne. Uz ceļiem noslidzis, viņš saņēma Frodo roku un nekādi nespēja to palaist vaļā. Laiks ritēja, bet viņš aizvien vēl tupēja, kā tupējis, saimnieka roku turēdams un klusībā pats ar sevi izcīnīdams grūtu ciņu.
Raudzīdams saņemties, lai pamestu Frodo un tālāk dotos viens, viņš uzkurināja sirdi atriebības alkas. Ja ne kā citādi — uz dusmu spārniem nests, viņš izskraidītu vai visus pasaules ceļus, nelikdamies mierā, iekams pēdīgi nebūtu sadzinis pēdas Gollu- mam. Tad Gollums izpūstu pēdējo dvašu, kur nekur stūri ietriekts. Tikai nejau tamdēļ Sems bija ceļā devies. Ne jau tamdēļ atmaksātos saimnieku vienu atstāt. No miroņiem viņš tālab neuzceltos. Vispār it nekādi nebija uzceļams. Kaut viņi abi būtu galu atraduši! Un ari tad ceļš priekšā būtu pavisam vientulīgs.
Sems paraudzījās uz spožo zobena smaili, domādams par to, kam viņpusē tikai melna krauja un bezmiesīgs kritiens nebūtībā. Kas nu tas par glābiņu! Tas nozīmētu nedarīt itin neko — ij ne skumjas nejust. Nejau tamdēļ viņš bija ceļā devies. — Ko tad lai es iesāku? — viņš iekliedzās un piepeši pavisam skaidri atskārta, ka atbildi zina — to negribēto: darbs jānoved līdz galam. Ceļš priekšā atkal stāvēja vientulīgs, un tas pats ļaunākais.
— Ko? Es? Viens? Uz Likteņaizu un kur nu tur? — Balss viņam aiztrūka un noslāpa, bet apņēmība auga augumā. — Ko? Lai es no viņa Gredzenu ņemtu? Sanāksmē tas viņam tika dots.
Bet atbilde nāca acumirklī: — Un Sanāksmē viņam biedri līdzi tika sūtīti, lai darbs nepaliek pusratā. Un tu no visa Pulka esi palicis pēdējais. Darbs visādā ziņā līdz galam padarāms.
— Kaut es nebūtu pēdējais palicis! — Sems nogaudās. — Kaut vecais Gendalfs še būtu vai viena alga — kurš! Kamdēļ man vienam pašam jāizšķiras? Nošaušu greizi kā likts. Un, Gredzenu stiepdamam, pa priekšu bāzties — tas nav manā iedabā.
— Bet tu jau nebāzies — priekšgalā esi izgadījies. Un par to, ka tev īstās iedabas trUkst, — arīdzan Frodo kungs ne gluži no tādas mīklas cepts, kā sacīt jāsaka, nedz Bilbo kungs. Neviens no abiem savu gaitu netika izvēlējies.
— Labi, labi, nāksies izspriest pašam. Izspriedīšu ar'. Tik nošaušu greizi kā likts — tur Sems Ekušeks nav mācāms.
— Padomāsim — ja mēs še uzieti tapsim vai Frodo kungs viens pats ar visu mantu, tā Naidniekam tiks. Un tad mums beigas: ij Lo- riēnai, ij Rivendellai, ij Dalienai, ij visam kam. Un gaidīt nedrīkst, citādi beigas būs šā vai tā. Karš pasprūdīts vaļā, un viss jau savu gaitu iet pēc Naidnieka prāta — tur es teju varētu galvu likt ķīlā. Ar visu mantu pēc padoma vai atvēlēs atpakaļ jozt? Pa tukšo. Nē, vai nu jātup uz vietas, lidz šie atnāk, nokauj mani tepat, kur saimnieks guļ beigts, un mantu pievāc, vai ar' es mantu paņemu un kūļos tālāk. — Viņš ievilka gaisu krūtīs. — Lai nu būtu — ņemšu ciet!
Sems pieliecās, gaužām saudzīgi atāķēja Frodo apmetņa saspraudi un ieslidināja roku saimniekam aiz krekla, tad, ar otru roku viņa galvu no zemes paslējis, noskūpstīja salto pieri un piesardzīgi pārvilka tai pāri važiņu. Pēc tam galva atkal tika noguldīta atdusēties. Nekustīgajā sejā nebija manāmas nekādas pārmaiņas, un, ja ari Sems, visam par spīti, lidz šim vēl nebija īsti drošs, ka saimnieks miris, tieši tagad pēdigi zuda it visas šaubas — Frodo bija pagalam un uzticēto darbu nolicis pie malas.
— Uz redzēšanos, mīļo saimniek! — viņš nomurmināja. — Piedodiet savam Semam! Viņš atgriezīsies, kad būs paveicis, kas darāms… Ja izdosies. Un tad viņš jūs vairs nepametīs. Guliet vien mierīgi, līdz nākšu, un lai neviens nešķīstenis nedomā jums ij ne tuvu rādīties! Un, ja ķēniņiene mani varētu sadzirdēt un vienu piepildīt, ko vēlos, es gribētu atgriezties še un jūs uziet. Uz redzēšanos!
Tad, pieliecis galvu, viņš pārvilka tai pāri važiņu un ar degunu tūliņ teju pret zemi atdūrās, jo Gredzens kaklā uzkārās smags kā dzirnakmens. Bet palēnām, it kā smagums būtu gājis mazumā vai Scmā pašā jauni spēki pamodušies, viņš galvu atkal paslēja, ar milzu piepūli uzcīnījās kājās un atklāja, ka jaudā kājas pavilkt — ar visu nešļavu. Un uz bridi viņš pacēla gaismeklīti, uz saimnieku lejup nolūkodamies, un gaismiņa tagad iekvēlojās maigāka — liegi starojoša kā vakarzvaigzne vasarā, un no Frodo vaibstiem pagaisa mironigais zaļganums: tie aizvien bija bāli, bet elfu dailes apdvesti, — tā izskatās tie, kuri ilgi tumsā klīduši. Semam sirdi ielija smeldzīgs mierinājums, un, uzmetis saimniekam pēdējo skatu, viņš novērsās, paslēpa gaismeklīti un aizbrida tumsā, kas sabiezēja arvien melnāka.
Ceļš nebija tāls. Fja vidēja gabaliņu aiz muguras, bet aiza — soļus trīssimt četrsimt priekšā, varbūt mazāk. Taka mijkrēslī bija labi samanāma — kā dziļa, gadu simteņos iemīta gramba tā lēzeni stiepās kalnā itin kā pa garu ieplaku, kam abās pusēs slējās klintis. Ieplaka strauji kļuva arvien šaurāka. Drīz Sems nonāca pie garām, platām, no zemiem pakāpieniem kaltām kāpnēm. Tagad orku tornis ar sarkano, gailējošo aci slējās tieši virs galvas — drūms un melns. Ieniris torņa pakājes necaurredzamajā enā, Sems uzkāpa lidz kāpņu augšgalam un beidzot bija nonācis aizā.
— Esmu izlēmis, — viņš nemitējās sev atgādināt. Tomēr nebija vis. Kaut ari centies, cik spēka, lai visu izprātotu pēc labākās sirdsapziņas, viņš nepavisam nejutās savā ādā. — Vai es būtu nošāvis greizi? — viņš murmināja. — Ko citu būtu vajadzējis iesākt?
Kad aizas sienas abās pusēs pacēlās augstas un stāvas, Sems, iekams vēl līdz kalna mugurai bija ticis un beidzot ieraudzījis taku, kura veda lejup, Bezvārža valstībā, pagriezās un uz bridi sastinga, neizturamu šaubu plosīts. Viņš pavērās atpakaļ. Biezējošajā tumsā kā sīks traipiņš aizvien vēl bija saskatāma ejas mute, un Sems iedomājās, ka redz vai noprot, kur tieši guļ Frodo. Tur, lejā, itin kā kaut kas pavizēja, bet varbūt vien tālab, ka acis viņam bija pilnas asaru, tā veroties uz klinšaino augstieni, kur visa dzīve tika pīšļos pārvērtusies.
— Kaut tik es varētu vienu vēlēšanos piepildīt, vienu pašu! — viņš nopūtās. — Atgriezties un viņu uziet. — Tad viņš pēdīgi paskatījās uz ceļu, kas gaidīja priekšā, un paspēra pāris soļu — grūtākos un pārvarīgākos no visiem, kādus jebkad bija spēris.
Tikai pāris soļu — vēl mazliet, un viņš būtu kalna korei pāri, lai klinšaino augstieni vairs nemūžam neredzētu. Un tad piepeši atskanēja kliedzieni un balsis. Sems pārakmeņojās. Orku balsis. Aiz muguras — un arī priekšā. Smagu soļu dipoņa un piesmakuši brēcieni — orki kāpa augšup uz aizu no viņas puses, varbūt izlīduši no kādas torņa ejas. Dipoņa un klaigas arī no otras puses. Viņš apcirtās. Sīkas, sarkanas uguntiņas — lāpas — mirkšķinājās palejā, no ejas iznirdamas. Beidzot medības bija sākušās. Torņa gailtjošā acs nebija ar aklumu sista. Viņš bija sprukās.
Jau pavisam tuvu plaiksnījās lāpas un šķindēja tērauds. Kuru katru bridi vajātāji būs tikuši līdz korei un klups viņam virsū. Par daudz ilgi viņš bija galvu lauzījis un neko jēdzīgu nebija izprātojis. Kā izglābties? Kā pašam sevi pasargāt un Gredzenu? Gredzens. Itin kā neko nedz domādams, nedz izlēmis, viņš vienkārši attapās, ka Gredzenu aiz važiņas izvilcis no azotes un sažņaudzis rokā. Tieši priekšā aizas galā iznira orku pulka barvedis. Tad Sems iegrūda Gredzenā pirkstu.
Pasaule pārvērtās, un vienā acumirklī piepeši bija ietilpināmas domas, kas stundu domājamas. Sems tūliņ atskārta, ka dzirde tapusi asāka, kamēr acu gaisma gājusi mazumā, tomēr ne gluži tāpat kā Sīlobas midzenī. Tagad viss apkārt nevis tinās tumsā, bet rādījās neskaidrāks, kamēr viņš pelēkā, dūmakainā pasaulē bija pavisam viens kā melns, ciets akmentiņš, un Gredzens, ar savu svaru vilkdams uz leju viņa kreiso roku, kvēloja kā nokaitēta zelta stīpa. Sems jutās nevis neredzams, bet šausminoši redzams — kā uz delnas — un apjauta, ka Acs viņu meklēt meklē.
Viņš dzirdēja klintīs paveramies un sakļaujamies plaisas un ūdens murdoņu tālu projām, Morgulu lejā, un kalnu dzīlēs žļurk- stināmies nabaga Šīlobu, kas taustīdamās bija ielīdusi kur strupceļā, un vaimanas torņa pazemes pagrabos, un no ejas izsprukušos orkus klaigājam, un apdullinoši skaļi, tā ka vai ausis plīsa pušu, orki dimdinājās un šķindinājās turpat blakus. Sems pie- plaka pie klints. Bet orki soļoja garām kā rēgu pulks — palsi, miglā izplūduši, virmojoši stāvi, ne vairāk kā murgu tēli ar blāvām, nespodrām liesmiņām rokās. Un viņi aizgāja garām. Sems sarāvās čokurā, raudzīdams ielavīties kāda plaisā un nobēdzi- nāties.
Viņš ieklausījās. No ejas izlīdušie orki un tie otrie, kas lejup soļoja, cits citu bija pamanījuši, un abi pulki nu klaigādami steidzās viens otram pretim. Gan tos vienus, gan otrus viņš dzirdēja skaidri un saprata katru vārdu. Varbūt Gredzens palīdzēja svešas mēles vai vispār ko vairāk saprast, sevišķi tā darinātāja Saurona kalpus, tā ka gribēdams viņš ikkuru domu saprata un pats sev pārtulkoja. Skaidrs, ka, nonācis tik tuvu vietai, kur bija kalts, Gredzens bija varen pieņēmies spēkā, tikai vienu gan tas nevairoja — dūšu. Pagaidām Sems aizvien vēl domāja tikai par to, ka vajag kur nobēdzināties, ka jānogaida, kamēr viss noklusīs; un viņš ausījās, cik spēka. Nebija nosakāms, cik runātāji tālu, — vārdi skanēja teju pie pašas auss.
— Ehā! Gorbag! Kas ta' tev augšā meklējams? Jau izkarojies?
— Norīkots esmu, tu, lempi tāds. Pats ta' ko, Šagrat? Pa kalnu slapstīties apnicis? Lejā gribas — pakauties?
— Pie kārtības! Es te esmu par rīkotāju. Tā ka neizrunājies! Kas tev ziņojams?
— Nekas.
— Ilai! Hai! Joi! — Barvežu sarunu noslāpēja klaigas. Orki, kas no lejas nāca, piepeši bija kaut ko pamanījuši un metās skriešus. Tie otrie tāpat.
—Hai! Ehā! Te kaut kas ir! Pa kājām mētājas. Spiegs, spiegs! — Ieķērcās taures, un sacēlās rejoša brēka.
Sems, visu laiku prātojis vien par to, kā slēpni nolīst, satrūkās kā zibens ķerts. Orki bija pamanījuši saimnieku. Ko tagad iesāks? Par orkiem viņš bija dzirdējis tādus nostāstus, ka asinis stinga dzīslās. Tas nebija izturams. Sems pielēca kājās un izmeta no galvas ij raizes par pasaules likteni, ij visu, par ko bija izšķiries, un līdz ar to ari bailes un šaubas. Nu bija skaidrs, kur viņam no sākta gala bijusi īstā vieta — līdzās saimniekam, kaut ari Sems diez ko neapjauta, ko tādu tur varētu iesākt. Viņš metās atpakaļ lejā pa pakāpieniem, tad pa taku pie Frodo.
"Cik tur viņu?" viņš ieprātojās. "No torņa savi desmiti trīs četri, un no lejas vel, rādās, pulka vairāk. Cik es jaudātu noguldit, iekams šie man tiktu klāt? Kolīdz izraušu zobenu, tas liesmodams rēgosies, un drīzāk vai vēlāk ar mani būs cauri. Diez vai kadā dziesmā maz ietikšu: par to, kā Semiuss kalnu pārejā krita un līķu mūri apkārt saimniekam sakrāva. Nē, kas par dziesmām? Kur nu! Jo Gredzens tiks uziets — un tad būs dziesmām gals. Es tur neko nevaru līdzēt. Man vieta Frodo kungam blakus. Vai nu paši nesaprot — Elronds un Sanāksme, un dižkungi un dižkundzes ar visu savu gudrību? Viņi būs pārrēķinājušies. Es nevaru par Gredzena glabātāju būt. Bez Frodo kunga — nekādi."
Bet orki cauri pelēkajam miglas priekškaram vairs nebija saskatāmi. Par sevi Semam nebija iznācis vaļas iedomāties, taču nu viņš atskārta, ka speķa vairs nav nemaz — kaut gar zemi gāzies, un kājas neklausa, kā gribētos. Viņš vilkās kā gliemezis. Taka itin kā stiepās jūdzēm tālu. Kur viņi visi migla likušies?
A, tur! Aizvien vēl krietnu gabalu priekšā. Bariņš apstājis kaut ko, kas zemē gulēja, — viens otrs no stāviem itin kā šaudijās šurpu turpu, degunu pie zemes piegrūdis kā suns, pēdas meklēdams. Sems sakopoja pēdējos spēkus, raudzīdams pielikt soli.
— Saņemies nu, — viņš pats sevi skubināja, — citādi tā vien skaties — atkaliņ notūļāsies! — Tad atsprādzēja zobena maksti. Kuru katru bridi tas būs raujams laukā, un tad…
Sacēlās varena brēka — ūjināšana un zvaigas: orki sazin ko cēla gaisā. — Jahoi! Ja-harri-hoi! Opā! Opā!
Tad kāds ieķērcās: — Tagad mudīgi! Pa īso ceļu. Atpakaļ uz Apakšvārtiem! Šī, tā vien rādās, šonakt mums liks mieru. — Viss orku bars sakustējās. Pašā vidū četri uz pleciem stiepa iegarenu nešļavu. — Jahoi!
Viņi bija paņēmuši Frodo miesas. Aizjoza. Sems viņus nejaudāja panākt. Tomēr viņš aizvien kūlās uz priekšu. Tikuši līdz ejai, orki spruka iekšā. Tie, kuri nešļavu stiepa, ielīda pirmie, pārējie nopakaļ stumdījās un grūstījās uz nebēdu. Sems metās uzbrukumā. Viņš izrāva zobenu — trīcošajā rokā sažņaugtu gaišzilu zibsni, taču orki to nepamanīja. Kolīdz Sems aizelsies piestebe- rēja klāt, pēdējais orks pazuda melnajā alā.
Brītiņu viņš tur palika stāvam, cīnīdamies pēc elpas un pakrūti saķēris, tad pārvilka ar piedurkni pār seju, notrausdams kvēpus, sviedrus un asaras. — Jupis rāvis to draņķi! — viņš izgrūda un orkiem nopakaļ ielēca tumsā.
Iekšā tumsa vairs nešķita tik necaurredzami melna — ne vairāk kā āra pelēkā migla te likās biezāka savilkusies. Gurdums kaulos iegūla arvien smagāks, taču apņēmība tikai auga augumā. Netālu priekšā itin kā ņirbēja lapu uguntiņas, bet Semam, lai kā viņš pūlējās, tās nekādi neizdevās panākt. Orki alās pārvietojas ātri, un šis viņi bija izlodājuši krustām šķērsām, jo, kaut ari no Šīlobas bīdamies, bija spiesti izmantot viņas mājokli kā īsāko ceļu, kas veda no Miroņpilsētas pāri kalniem. Cik senos aizlaikos bija ierīkota lielā eja un apaļā bedre, kur Šlloba izsenis mitinājās, viņi nezināja, bet tikām bija tai abās pusēs izrakuši neskaitāmus sānceliņus, lai, pavēlnieku rīkojumus pildot, nevajadzetu akurāt midzenim garām skriet. Šonakt orki negrasljās doties necik tālu — vien uz ātru roku uzmeklēt sāneju, kas vestu uz sargtorni kalna galā. Vairākumam prāts nesās uz līksmību — viņi nevarēja vien nopriecāties ij par atradumu, ij to, ko redzējuši, — un skriedami viņi buldurēja un ķilkstēja kā jau orki. Sems dzirdēja piesmakušās klaigas, stingajā gaisā apslāpušas un čērkstošas, un balsu jūkli saklausīja izceļamies divas — skaļākas un tuvīnākas. Tā vien likās, ka abu pulku barveži jož visiem aste, pa ceļam pārmldami dažu labu biezāku vārdu.
—Vai tava varza nevar vēl lielāku ļembastu sacelt, Šagrat? — viens ieņurdējās. — Šīloba uzklups, ka nebūs ko redzēt.
— Kā tad, Gorbag! Teju visu ļembastu tavējie taisa, — otrs atteica. — Bet lai tak puiši kaitējas! Par Šllobu, es lēšu, kādubrid nav ko kreņķēties. Radās, kur uz naglas uztupusi, un apraudāt jau neiesim. Vai ta' neredzēji? Viss nopļurzāts līdz pat šamējās nolāpītajai šķirbai. Ja reiz dabūjusi trūkties, ilgi laukā nebāzlsies. Tā ka lai pazvaigā vien! Un mums pēdīgi bišķi noveicies — pagadījies kas, pēc kā Lugburza tīko.
— Ak ta' Lugburza pēc šā tīko? Diez kas t' šis tāds, ko? Tā kā pēc elfa, tik par daudz sīks. Ko t' no tāda bīties?
—Nezinu, pirmāk jāparauga.
— Oho! Tad šie tev nemaz nav teikuši, ko uziesi? Mums vis nesaka visu, ko zina, ko? Ij ne pusi. Bet misēties mēdz kuram katram, ij tiem, kas pašā augšgalā.
— Kuš, Gorbag! — Šagrats pieklusināja balsi, tā ka pat Sems ar visu neparasti skadro dzirdi tik tikko spēja saklausīt, ko viņš teica. — Mēdz gan, bet viņiem visur acis un ausis — ij, droši, starp manējiem. Bet viens skaidrs — šie krēņķos iedzīvojušies. Pats saki — nazguli tur, lejā, iztrūcinajušies, un Lugburzā tas pats. Sazin kas viņiem teju izsprucis.
— Teju, saki? — Gorbags pārvaicāja.
— Nūja, — Šagrats apstiprināja, - bet par to pēcāk. Lai tiekam līdz Apakšējai. Tur ir kaktiņš, kur varēsim patrit mēli, kamēr puiši jož.
Drīz pēc tam Sems ieraudzīja, ka lāpas kur pazūd. Kaut kas nodārdēja un, kolīdz viņš pieskrēja klāt, nobūkšķēja. Ciktāl bija noprotams, orki bija ieskrējuši tai pašā ejā, ko viņi ar Frodo uzgāja aizgruvušu. Eja aizvien vēl bija ciet.
Priekšā itin kā vīdēja klintsbluķis, bet orki tam sazin kā bija tikuši cauri, jo otrpus akmenim bija dzirdamas klaigas. Viņi aizvien vēl joza uz priekšu, arvien tālāk kalna dzīlēs, atpakaļ uz torni. Sems izsamisa. Orki stiepa projām saimnieka miesas, nodomājuši tām sazin ko nodarīt, un viņš netika līdzi. Viņš klintsbluķi stūma, grūda, triecās pret to ar visu svaru, bet akmens stāvēja, kā stāvējis. Tad itin kā turpat netālu Sems sadzirdēja abu' barvežu balsis. Mirklīti viņš pastāvēja ausldamies, cerēdams, kazi, ko noderīgu sadzirdēt. Varbūt Gorbags, kas, pēc visa spriežot, no Minasmorgulas nāca, līdis laukā, un tobrīd varētu iesprukt iekšā.
—Nekā, nezinu, — viņš dzirdēja Gorbagu sakām. — Vēstis, kā likums, atskrien ātrāk par vēju. Bet, kā tas nākas, man ij zināt negribas. Stulbam drošāk. Brrr! Man no tiem nazguliem tīri zosāda metas. Kā pablenž, miesu no kauliem nodīrā un iegrūž viņā pusē, kur tumsa, pavisam aukstu. Bet Viņam šie pa prātam — nupat šie Viņam par mīlulīšiem ieperinājušies, tā ka nav ko pukstēt. Kad es tev saku — tur, pilsētā, dienests nav no smeķigākajiem.
— Tev derētu paraudzīt, kā te iet, kur Šīloba nāburgos, — Šagrats ieteicās.
— Ta' viens pīpis, lai tik no šiem kur patālāk. Bet nu karš pasprūdits vaļā, un, kad tas bus cauri, kazi, vieglāk ies.
— Runā, ejot no rokas.
— Ko citu teiks? — Gorbags noburkšķēja. — Tad jau redzēs. Bet, ja patiesi ies no rokas, vietas būs vairāk, ne? Ko teiksi: pie reizes mēs ar tevi — kājas pār pleciem un prom kaut kur ar bariņu uzticamu puišu, kur krietns, smuks laupījums sagrābjams un neviens uz galvas nekāpj?
— Aāā, — Šagrats nopūtās. — Kā vecos laikos.
—Jā, — Gorbags turpināja. — Tik tur nav ko domāt. Nav man mierīgs prāts. Teicu jau — tiem, kas pašā augšgalā, nu, — viņa balss noslāpa teju līdz čukstienam, — nu, pat tiem — pašiem, pašiem — mēdz misēties. Saki, sazin kas teju izsprucis? Es teiktu, izsprucis kā likts. Un mums jāmeklē rokā. Kur kāda putra, lai uruki izstrebj, un tencināšanu ij negaidi. Tik ielāgo vienu: mūs ienaidnieks nīst tikpat nešpetni kā Viņu, un, ja Viņu piežmiegs, ari mums gals klāt. Bet pag —' kad ta' tiki ceļā iztriekts?
— Kāda stunda apkārt — mazu strēķiti, pirms satikāmies. Ziņa atskrēja, ka nazgulam raizīgs prāts, vai tik kāpnēs spiegu neesot, modrība divkāršojama un uz kāpņu augšgalu patruļa sūtāma. Tūdaļ jozu.
—Labi nav, — Gorbags novilka. — Rau, mūsu Mēmie Glūņas, cik zinu, nemiera iesvēlās — nu jau vairāk par divām dienām garām. Bet manai patruļai nebija nekāda rīkojuma, un arī vēsts uz Lugburzu netika laista — ar visu to, ka Lielā zīme gāja gaisā un Lielais nazguls karā aizgāja. Un tad, dzirdēju, Lugburzā labu laiku neesot bijusi piedabūjama uz klausīšanos.
— Acs laikam uz citu pusi grozījās, — Šagrats piekrita. — Runā, ka rietumos notiekot dižas lietas.
— Kā tad! — Gorbags noņurdēja. — Bet tikām ienaidnieki pa kāpnēm uzrāpušies. Un tu pats ko? Tev tak jātur acis vaļā, ne? Ij bez kādiem rīkojumiem! Vai ta' pa tukšo tur kverni?
— Viss! Tu ko — mācīsi, kas man darāms? Acis mums ij tā bija uz kātiņiem. Zinājām, ka te joki iet vaļā.
— Atradis jokus!
— Jā, jā, joki — gaismas, brēkāšana un tā. Bet Šīloba bija laukā izspērusies. Manējie šo manīja ar visu Slapstoņu.
— Ar Slapstoņu? Kas tas?
— Vai ta' neesi redzējis? Kārns, samelnējis sīkaļa, pats kā zirneklis vai drīzāk kā izkāmējusi varde. Ne jau pirmo reizi te slapstās. Tai pašā pirmajā no Lugburzas puses atkūlās, kur tie gadi, un no augšas mums bija vēlēts šo garām palaist. Pēcāk vēl reizi vai divas pa kāpnēm lodāja, bet likām šim mieru — rādās, ar Viņas Augstību bija kā sadziedājies. Ēdams laikam nav — par to, kas no augšas vēlēts vai nevēlēts, šai rūpe maza. Bet jūs paši sargi uz goda: vēl todien pirms ļembasta viņš te atslapstījās. Viņunakt ap vakaru manījām. Lai kā, manejie ziņoja, ka Viņas Augstība lustē- jas, un ar to man bija gana, iekams rīkojums atskrēja. Nospriedu, ka Slapstoņa šai atvilinājis paijiņu vai arī jūs kādu velti atsūtījuši — karagūstekni vai ko tādu. Kad šamējā lustējas, es iekšā nejaucos. Šīloba, medībās izgājusi, neko garām nelaiž.
—Neko, saki? Vai ta' tev acu pierē nebija? Es tev saku — man raizīgs prāts. Lai kas tas tāds, kurš pa kāpnēm uzrāpies, šis tika garām. Tīklu pārcirta un no alas izlīda vienā mierā. Tur ir ko padomāt!
— Nu labi, bet galu galā šamējā tak viņu piebeidza, ne?
— Piebeidza? Ko piebeidza? Šito knisli? Bet, būtu viņš vientulis, šī jau, kur tas laiks, bUtu viņu uz savu pieliekamo kambari aizstiepusi, un tur šis karātos. Un, ja pēc viņa Lugburza tīko, tev nāktos šim pakaļ līst. Smuki, ne? Tikai vientulis viņš vis nebija.
Sems ieklausījās vērīgāk un piespieda ausi pie klints.
— Kurš ta' pārcirta valgus, ko Šī viņam riņķī bija satīstījusi, Šagrat? Tas pats, kurš tīklu sakapāja. Vai ta' neredzēji? Un kurš sabakstīja Viņas Augstību? Tas pats, lēšu. Un kur viņš ir? Kur viņš ir, Šagrat?
Šagrats cieta klusu.
—Palauzi, palauzi galvu, ja tev tāda maz ir. Nav nekādi joki. Neviens, it neviens savu mūžu nav Šīlobu pušu pārdūris —. vai ta' man tev tas jāstāsta? Asaras liet tālab neiešu, bet padomā — kaut kur tepat klimst kāds, kurš bīstamāks par kuru katru nolāpītu dumpinieku, kas te ieklīduši kopš senlaiku nedienām, kopš Lielā aplenkuma. Kaut kas nudien izsprucis.
—Kas tad? — Šagrats norūca.
—Visas pazīmes, godājamo Šagrat, liecina, ka te klimst liela auguma spēkavīrs, visticamāk — elfs, vismaz viņam ir elfu zobens un, kazi, ari cirvis, turklāt viņš ielavījies pāri jūsu robežai, un nemanīts! Tādi, rau, joki! — Gorbags nospļāvās. Sems drūmi pasmīnēja, klausīdamies, kā tiek raksturots.
— Nūū, mūžīgi tu domā to ļaunāko, — Šagrats novilka. — Skaidro, kā gribi, bet tās pašas zīmes, kazi, vēl citādi tulkojamas. Lai kā, man sargi visur izlikti, un visam savs laiks. Paraudzīšu, pie kā esam tikuši, pēc tam sākšu par ko citu kreņķēties.
—Mans paredzējums ir tāds, ka no šitā knišļa tu neko daudz vis neizdabūsi, — Gorbags teica. — Var gadīties, ka ar īsto razbai- nieku viņam darīšana nekāda. Tas lielais, kam asais zobens, viņu šā vai tā nekādā vērtē nav turējis: atstājis par kāju pameslu — elfu pekstiņi.
—Tad jau redzēs. Aiziet! Pietiek tarkšķēt. Iesim vaņģiniekam aci uzmest!
—Ko tu ar viņu iesāksi? Ielāgo — es šo pirmais pamanīju! Ja te iet vaļā kāda spēlīte, es ar savējiem piedalos.
— Nestreb karstu, — Šagrats norūca, — darīšu, kā vēlēts. Un ij man, ij tev dukas par maz, lai rikojumam neklausītu. Visi, kas robežu pārkāpuši, nogādājami torni. Apcietinātais izgērbjams līdz ādai. Viss līdz pēdējam uzskaitāms — apģērba gabali, ieroči, rakstu gali, gredzeni, lai kādi grabuļi —, un liste tūliņ uz Lugburzu sūtāma, it nekur citur. Un apcietinātais drošībā turams un neaizskarams — citādi apsargiem moku nāve draud —, kamēr Viņš vaņģiniekam pakaļ nesūta vai pats neierodas. Kas tur ko nesaprast, un tā arī darīšu.
— Lidz ādai, ko? — Gorbags ieprasījās. — Tas ir — kā: zobus laukā, nagus, matus nost un visu ko?
— Nē, neko tādu. Es tak saku — viņš Lugburzai domāts. Vesels un vienā gabalā.
— Viegli nebūs, — Gorbags iesmējās. — Maita vien. Kam Lugburzai tāda, nevaru ne iedomāties. Tad jau labāk grūst pa taisno katlā, un miers.
— Dulburis tāds! — Šagrats atcirta. — Mels te krustu šķērsu itin kā prātvēders, bet no tā, kas teju kuram katram zināms nejēdz ne druskas. Nepiesargāsies, pašu Šīloba katlā iegrūdis. Maita! Ko tu jēdz? Viņas Augstība valgus riņķī pin, pec gaļas kārodama. Maitu viņa nerij un aukstu asintiņu nedzer. Viņš tak nav pagalam!
Sems sagrīļojās, tvarstīdamies gar klintsbluķi. Pasaule acu priekšā it kā sagriezās ar kājām gaisā. Pagalam satriekts, viņš teju zaudēja samaņu, bet, raudzīdams tikt pie sajēgas, prāta aizkak- tiņā skaidri saklausīja pats sevi sodāmies: "Tu, dumiķi, viņš nav pagalam, un sirds jau tev to pašu teica priekšā. Uz galvu nepa- ļaujies, Semius, tā tev nav no stiprajām. Nelaime tāda, ka tu ij necerēji no tiesas. Ko tagadiņ?" Acumirklī — neko, atlika vien pieplakt pie nekustīgā akmens un klausīties, klausīties orku derdzīgajās balsīs.
—Tu ko! — Šagrats turpināja. — Šamējai ne viena vien gifte. Medībās izgājusi, šī tik iedzeļ kaklā, noķertais sašļūk kā mīksta galiņa, un tad viņa aizvelk šo projām. Atminies veco Uftaku? Dienām ilgi bija pazudis, un tad uzgājām šo kur kaktā karājamies, bet tīri žirgtu un pārskaitušos. Ne nosmieties! Kazi, šis viņai no prāta bija izkritis, bet klāt ne pirkstu nelikām — nav ko ša- mējās darīšanās degunu bāzt. Nekā — tas sīkais smerdelis atjēgsies, ne pāris stundu nepaies, un, atskaitot to, ka vienubrīd vēl nelabums pakrūtē griezīsies, nebūs ne vainas. Tas ir, ja vien Lugburzai te nebūtu savs vārds sakāms. Un, skaidra lieta, šis nesajēgs ne to, kur atrodas, ne to, kas lēcies.
— Ne to, kas vēl lēksies, — Gorbags ieirdzās. — Ja ne citādi, šo to pastāstīsim. Diez vai viņam jelkad nācies sērst piemīlīgajā Lugburzā, tālab, kazi, šis gribēs zināt, kas tur un kā. Lustēšanās būs varenāka, nekā cerēju. Laižam!
— Nekādas lustēšanās nebūs, kad es tev saku, — Šagrats atgādināja. — Un viņam nedrīkst ne pirkstu durt klāt, citādi mums galvas nost.
— Labi, labi! Taču tavā vietā es sadzītu pēdas tam lielajam, iekams uz Lugburzu kādu atskaiti laistu. Smuki vis neizklausīsies, ka tu kaķēnu esi nogrābis, bet lielais kaķis ar tavu atvēlēšanu izsprucis.
Balsis attālinājās. Sems dzirdēja noklustam soļus. Nupat viņš sāka atgūties, un ar joni uzmācās aklas dusmas. — Visu salaidu grīstē! — viņš iekliedzas. — Zināju jau, ka tā būs! Un tagadiņ viņš tur — nešķīsteņi, draņķi tādi! Nemūžam no saimnieka neatstāties, nemūžam — tāds man no sākta gala bija padoms! Un sirds man tak teica priekšā. Nav man piedošanas! Nu man pie viņa jātiek. Viens pīpis, kā — kaut kā!
Atkal izrāvis zobenu, viņš blieza pret klintsbluķi ar spalu, bet atskanēja vien apslāpēts būkšķis. Toties zobens tagad spulgoja tik spožs, ka derēja par vāru gaismeklīti. Sems pārsteigts pamanīja, ka lielais akmens izskatās pēc smagām durvīm, kas nebija ij ne divu viņa augumu augstumā. Starp vērtņu augšmalu un ejas pazemo griestu velvi vidēja melna sprauga. Durvis droši vien bija ierīkotas, lai Šlloba netiktu cauri, un no otras puses ar kādu viņai neaizsniedzamu aizbīdni aizšautas. Sakopojis pēdējās spēka paliekas, Sems palēcies aizķērās aiz durvju augšmalas, uzkārpījās augšā, viņā pusē krišus nokrita zemē un tad metās skriešus — bez atmaņas, ap līkumu un projām pa eju, kas vijās kalnup.
Vēsts par to, ka saimnieks aizvien vēl dzīvajos, viņā atmodināja sparu un aizmēza domas par gurdumu. Necik tālu uz priekšu skats nesniedzās, jo eja nemitīgi meta likumus, bet Semam tā vien likās, ka abi orki drīz būs panākti — viņu balsis skanēja arvien tuvāk. Nu jau teju ar roku sasniedzamas.
— Tā ari darīšu, — Šagrats pikti izgrūda. — Iespundēšu augšas kambari.
— Kamdēļ? — Gorbags atņurdēja. — Pagrabā tev kambaru trūkst?
— Es tak saku — no nelaimes tālāk, — Šagrats atteica. — Sajēdz? Manta dārga. Nav tā, ka es savējiem visiem līdz pēdējam uzticētos un tavējiem — nevienam. Ari tev ne, kad tu uz lustēšanos esi aptracis. Tiks iespundēts, kur teikšu un kur tu netiec klāt, ja reiz nejēdz, ko drīkst, ko nedrīkst. Augšā, saku. Tur šis būs drošībā.
— Vai tad? — Sems nopurpināja. — Nepiemirsti vareno elfu spēkavīru, kas te apkārt klimst! — Un, to teikdams, viņš apmetās ap pēdējo sienas ieloku, lai atskārstu vien to, ka vai nu pašas ejas, vai Gredzena piešķirtā dzirdīguma dēļ atstatumu aplēsis pagalam nepareizi.
Abi orki aizvien vēl bija labu gabalu priekšā. Tagad viņu melnie, druknie stāvi, pret ugunssarkanu blāzmu iezīmēdamies, bija saredzami pavisam skaidri. Eja pēdigi iztaisnojās, lēzeni stiepdamās augšup, un pašā galā vidēja plaši atvērtas lielas divviru durvis, kas laikam veda uz augstā torņa pazemes kambariem. Orki, kuri nešļavu stiepa, jau bija ieskrējuši iekšā. Gorbags un Šagrats tuvojās durvīm.
Semam ausis iesitās piesmakušas, dziedošas klaigas, tauru ķērcieni un gongu šķindoņa — baismīga jezga. Gorbags un Šagrats jau bija tikuši lidz slieksnim.
Sems, izgrūzdams kaujas saucienu, savēcināja Dzeloni, bet viņa sīkā balstiņa noslāpa skaļajā kņadā. Neviens viņu ij nepamanīja.
Lielās durvis aizcirtās. Bummm. Viņā pusē aizkrita dzelzs aizbīdņi. Dzinnn. Vārti bija ciet. Atsities pret aizbultētajām misiņa plātnēm, Sems nogāzās garšļaukus bez samaņas. Viņš bija te, tumsā. Frodo bija dzīvs, bet kritis Naidnieka gūstā.