Aragorns steidzas kalnup, arvien pielikdams soli. Brīžiem viņš pieliecas, zemi nopētīdams. Mobiliem gaiļa ir viegla, un viņu atstatas pēdas pat Pēddzinim salasīt gruli, bet netālu no virsotnes taciņai pāri skrēja strautiņš, un miklajā zeme viņš ieraudzīja to, ko bija meklējis.
— Zīmes esmu nolasījis pareizi, — viņš pie sevis nosprieda. — Frodo skrējis uz kalna virsotni. Diez ko viņš lur redzējis? Bet atgriezies pa to pašu ceļu un kāpis atkal lejup.
Aragorns saminslinājās. Viņš karsti vēlējas pats noiet līdz sargsedeklim, cerēdams lur ieraudzīt kaut ko, kas palīdzētu ieviest kadu skaidrību šaubu nomocītajā prātā, bet steiga bija gaužam liela. Piepeši meties uz priekšu, viņš pāri lielajām akmens plātnēm un augšup pa pakāpieniem skriešus laidās uz virsotni. Tad, apsēdies sargsedekli, viņš paveras visapkārt. Taču saule šķita satumsusi, un pasaule — dūmaka lita un tāla. Viņš atkal un atkal raudzijas uz ziemeļiem un redzēja vien tālīnus kalnus, tomēr ne gana tālīnus, lai augstu debesis nebūtu saskatāms liels, ērglim līdzīgs putns, kas, mezdams plašus lokus, laidās arvien zemāk.
Kamēr Aragorns tā lūkojās apkart, viņa modras ausis no palejas mežaudzes Dižupes rietumkrastā sadzirdēja nākam kadu troksni. Viņš parakmeņojas. Klaigas. Un tajās viņš ar šausmām saklausīja orku piesmakušās balsis. Tad piepeši dobji iedziedājās liels kaujas rags. Varenais sauciens grandedarns aizvilnīja kal nos un atbalsojās ielejās, pārskanēdams ūdenskrituma dārdus.
— Boromira rags! — Aragorns iekliedzās. — Viņš ir nelaimē! — Nolēcis lejā pa pakāpieniem, viņš skriešiem metās atpakaļ pa nogāzes taku. — Ak vai! ŠI diena rādās nolādēta, un viss, ko daru, sagriežas greizi. Kur Sems?
Jo tuvāk, jo klaigas kļuva skaļākas, bet rags skanēja arvien vārāk un izmisigāk. Neganti un spalgi noblaustījās orki, un rags piepeši apklusa. Aragorns jau brāzās lejup pa kalna pakāji, bet, iekams tika lejā, kņada noplaka, viņš metās pa kreisi, uz trokšņa pusi, bet tas attālinājās, līdz pēdīgi vairs nebija sadzirdams. Izrāvis spožo zobenu un saukdams: — Elendil! Elendil! —, viņš izlauzās cauri mežmalas kokiem.
Varbūt kādu jūdzi aiz Atspirgas, nelielā noriņā netālu no ezera krasta, viņš atrada Boromiru. Tas sēdēja, muguru atbalstījis pret varenu koku, it kā pūtinādamies. Bet Aragorns redzēja, ka viņu caururbušas daudzas melnspalvu bultas, zobens vēl bija viņam rokā, taču nolauzts turpat pie spala, līdzās gulēja kaujas rags, pārcirsts uz pusēm. Visapkārt un viņam pie kājām grēdojas daudzi nokauto orku līķi.
Aragorns noslīga uz ceļgaliem viņam blakus. Boromirs pavēra acis un raudzīja ko teikt. Pēdīgi pār lupām nāca gausi vārdi. — Es mēģināju atņemt Frodo Gredzenu, — viņš teica. — To es nožēloju. Esmu samaksājis. — Viņa skatiens aizklida pie kritušajiem ienaidniekiem — tur gulēja vismaz divdesmit. — Viņi ir projām — sikaliņi. Orki viņus sagrāba. Manuprāt, pagalam nav. Orki viņus aizveda līdzi. — Boromirs apklusa, viņa acis gurdi aizdarljās. Pēc brīža viņš ierunājās no jauna.
— Ardievu, Aragorn! Dodies uz Minastiritu un glab manu tautu! Es neesmu turējies godam.
— Nē! — Aragorns atsaucās, saņemdams Boromira roku un noskūpstīdams viņu uz pieres. — Tu esi guvis virsroku. Nav daudz tādu, kas būtu izcīnījuši šādu uzvaru. Esi mierīgs! Minastirīta nekritīs!
Boromirs pasmaidīja.
— Uz kuru pusi viņi aizgāja? Vai Frodo te bija? — Aragorns taujāja.
Taču Boromirs vairs nebilda ne vārda.
— Ak vai! — Aragorns noteica. — Tā aiziet Denetora mantinieks, Sardzes torņa pavēlnieks. Bēdīgs gals. Nu Pulks pagalam.
Tā ir mana vaina! Velti Gendalfs uz mani paļāvās. Ko lai tagad iesāku? Boromirs man vēlēja doties uz Minastirltu, un tieši tā rīkoties alkst mana sirds, bet kur gan ir Gredzens un Glabātājs? Kā lai viņus uzmeklēju, un ko darīt, lai darbs, kas mums uzticēts, nebeidzas ar nelabojamu neveiksmi?
Labu laiku viņš palika turpat, uz ceļiem noslīdzis, sagumis un gauži raudādams, joprojām cieši satvēris Boromira roku. Tādu viņu uzgāja Legolass un Gimlins. Abi, it kā medībās iedami, paklusām un aiz koku stumbriem slēpdamies nolavījas lejup pa kalna rietumu nogāzi. Gimlinam bija cirvis rokā, un Legolasam — garais duncis, bultas elfs bija izšāvis visas līdz pēdējai. Nonākuši pļavā, viņi pārsteigumā sastinga un tad brīdi stāvēja, galvu bēdās nokāruši, jo abiem rādyās, ka paskaidrojumi lieki.
— Ak vai! — ierunājās Legolass, pienācis Aragornam klāt. — Mežā samedījām un apkāvām daudz orku, bet te no mums būtu lielāks labums bijis. Nācām, kolīdz izdzirdējām ragu, bet, rādās, par vēlu. Bīstos, vai neesat nāvīgi savainoti.
— Boromirs ir miris, — Aragorns atsaucās. — Pats esmu neskarts, jo manis nebija viņam līdzās. Viņš krita, sargādams hobi- tus, kamēr es biju augšā, kalnā.
— Hobitus! — iekliedzās Gimlins. — Tad kur viņi ir? Kur Frodo?
— Nezinu, — Aragorns gurdi noteica. — Pirms nāves Boromirs man pavēstīja, ka orki viņus savaņgojuši un, viņaprāt, pagalam hobiti neesot. Aizsūtīju viņu pakaļ Merijām un Pīnam, bet nepa- vaicāju, vai te bija ari Frodo vai Sems, un, kad pavaicāju, bija jau par vēlu. Itin viss, ko šodien esmu pasācis, nogājis greizi. Ko lai tagad iesāk?
—Vispirms jāparūpējas par kritušo, — Legolass ieteicās. — Nevar taču atstāt viņu kā maitu guļam starp visiem šiem draņķa orkiem.
— Bet tas jāpaveic ātri, — norādīja Gimlins. — Boromirs negribētu, lai mēs lieki kavējamies. Mums jādzenas pakaļ orkiem, ja reiz ir cerība, ka vismaz viens no mūsu Pulka gūstā saņemts dzīvs.
— Bet mes nezinām, vai orki sagūstījuši Gredzena glabātāju, — Aragorns sacīja. — Vai mums der viņu pamest? Vai pirmām kārtām nebūtu uzmeklējams viņš? Tāda izvēle ir īsta sodība!
— Tad vispirms paveiksim to, kas visādā ziņā darams, — Legolass ieteica. — Mums nav nedz laika, nedz rīku, lai apglabātu mūsu biedru, kā pieklājas, vai uzbērtu kapukalnu. Sanest akmeņu krāvumu — to varētu.
— Tāds darbs bus grūts un ilgs: akmeņu, kādi še derētu, te nav — tuvākie ir pašā ūdensmalā, — Gimlins noteica.
— Tad ieguldīsim Boromiru laivā kopā ar viņa paša un satriekto pretinieku ieročiem, — Aragorns ierosināja. — Aizgādāsim viņu līdz Raurosa ūdenskritumam un atdosim Andulnai. Gon- doras upe parūpēsies vismaz par to, lai neviens nešķīstenis neapgāna viņa miesas.
Aši pārmeklējuši orku līķus, viņi uzietos zobenus, sadragātās bruņcepures un vairogus sakrāva kaudzē.
— Paskat! — Aragorns izsaucās. — Te ari atrodam zīmes! — No draudīgo ieroču ķīpas viņš izcēla divus dunčus, kam bija smailas lapas veidolā izkalts asmens un zeltsarkans, rakstiem rotāts spals, un, pameklējis vēl, uzgāja ari makstis — melnas, izliktas ar sīkiem, sarkaniem, dārgiem akmentiņiem. — Šie nu nav orku rīki! — viņš sacīja. — Šie bija hobitiem pie sāniem. Nav šaubu, ka orki viņus aptīrījuši, taču dunčus pievākt baidījušies, zinādami, kam tie domāti: Aizrietu ļaužu darinājums, visgarām norakstīts ar Mordorai uzliktiem lāstiem. Tātad, ja mūsu draugi ir pie dzīvības, ieroču viņiem nav. Paņemšu dunčus līdzi, par varītēm cerēdams, ka iznāks tos atdot pēc piederības.
— Un es, — ierunājās Legolass, — salasīšu bultas, cik nu uziešu, jo bultu maks man tukšs. - Pārmeklējis grēdu un zemi visapkārt, viņš atrada ne vienu vien tādu, kas bija palikušas veselas, bet ar garākiem kātiem nekā šautras, ko raduši likt lietā orki. Elfs tās cieši nopētīja.
Un Aragorns palūkojās uz apkautajiem, un viņš teica: — Te guļ daudzi, kas nav Mordoras ļaužu. Viena daļa ir no ziemeļiem, no Miglas kalniem, jebšu arī par orkiem un viņu sugu es nenieka nezinu. Un ir vēl citi, kas man rādās svešādi. Viņu mantība vispār neizskatās pēc orku darinājuma!
Zālē gulēja četri paprāvāka auguma goblinu kareivji — melnīgsnēji, ar ieslīpām acīm, duclgām kājām un druknām rokām. Viņi bija bruņoti ar īsiem, platiem zobeniem — nevis līkajiem ja- taganiem, ko iecienījuši orki, — un ar īves koka lokiem, kas izmēra un apveida ziņā līdzinājās tiem, kādus gatavoja cilvēki. Viņu vairogus rotāja savāda zīme — sīka, balta plauksta melnā laukumā; dzelzs bruņcepurēm uz pieres vīdēja rūna S, izkalta no kāda balta metāla.
— Tādas zīmes man nav nācies redzēt, — Aragorns sacija. — Ko tās nozīmē?
—S nozīmē "Saurons", — Gimlins noteica. — Tas nolasāms viegli.
— Nekā! — Legolass iebilda. — Saurons elfu rūnas nelieto.
— Tāpat ari nedz lieto, nedz ļauj rakstīt vai izrunāt savu īsto vārdu, — Aragorns piebilda. — Un viņš nelieto balto krāsu. Orkiem, kuri Baradūras kalpībā, zīme ir Sarkanacs. — Viņš mirkli stāvēja, domās iegrimis. — Manuprāt, S norāda uz Sarumanu, — viņš pēdīgi teica. — Izengardā plosās ļaunums, un Rietumos vairs nav droši. Noticis tas, no kā Gendalfs tā bijās — nodevējs Saru- mans kaut kā izdibinājis, kurp un kāpēc dodamies. Tāpat viņam, jādomā, zināms, ka Gendalfs kritis. Varbūt vajātāji no Morijas palikuši Loriēnas modro sargu nemanīti, bet varbūt viņi šai zemei metuši likumu un uz Izengardu aizskrējuši pa citiem ceļiem. Orki pārvietojas ātri. Taču Sarumans pie ziņām tiek visādi. Vai atminaties putnus?
— Jā, bet miklas minēt mums nav vaļas, — Gimlins atgādināja. — Nesīsim nu Boromiru!
— Tomēr pēc tam mīklas nāksies vien atminēt, ja gribam izraudzīties pareizo ceļu, — Aragorns atsaucās.
— Varbūt tāda pareizā ceļa nemaz nav, — Gimlins noteica.
Paķēris cirvi, rūķis nocirta vairākus zarus. Tos viņi sasēja kopā ar loka stiegrām un visam pāri pārklāja savus apmetņus. Noguldījuši ceļabiedra miesas uz pašdarinātajām nestuvēm, viņi aiznesa tās līdz krastmalai kopā ar tām Boromira pēdējās kaujas trofejām, ko gribēja dot viņarh līdzi. Ceļš nebija nekāds garais, tomēr uzdevums izrādījās grūts, jo Boromirs bija gan augumā liels, gan spēcīgs vīrs.
Aragorns palika ūdensmalā, pieskatīdams nestuves, bet Legolass un Gimlins kājām steidzās atpakaļ uz Atspirgu. Līdz tai bija kātojama jūdze vai drusku vairāk, un aizritēja labs laiciņš, iekams viņi atgriezās, divās laiviņās veikli airēdamies gar krastu.
— Nu jāizstasta kas dīvains! — Legolass pavēstīja. — Krastā ir tikai divas laivas. No trešās ne miņas, lai kā meklējām.
— Vai orki tur bijuši? — Aragorns noprasīja.
— Ne pēdas neredzējām, — Gimlins atteica. — Un orki laivas būtu pievākuši vai sapostījuši līdz ar visām mantām.
— Kad aiziesim turp, es papētīšu zemi, — Aragorns sacīja.
Viņi ieguldīja Boromiru laivā, kam vajadzēja aizvest viņu pēdējā gaitā. Pelēko kapuci un elfu apmetni viņi salocīja un palika Boromiram pagalvi. Izsukājuši viņa garos, tumšos matus, viņi sakārtoja tos aizgājējam uz pleciem. Ap vidu viņam mirdzēja Loriēnas zelta josta. Bruņcepuri viņi noguldīja Boromiram līdzās, klēpī viņam nolika pārcirsto kaujas ragu, zobena spalu un asmens šķēpeles, bet zem kājām — ienaidnieku zobenus. Tad, piesējuši bēru laivas priekšgalu pie otras laivas pakaļgala, viņi izlīgoja straumē, skumīgi irās gar krastu, līdz iegriezās straujajā attekā un paslīdēja garām ar zaļu zāli klātajai Atspirgai. Tolbran- diras stāvās kraujas mirdzēt mirdzēja — nupat jau bija krietna pēcpusdiena. Viņi virzījās uz dienvidiem, un drīz priekšā uzputo- jās Rauross, trīsēdams zeltainā ņirbā. Ūdenskrituma šalkas un dārdi drebināja nekustīgo gaisu.
Viņi sērīgi atsvabināja bēru laivu — tur nu Boromirs dusēja rimts un mierīgs, slīdēdams pāri straumes plūdenajām krūtīm. Upe viņu pārņēma savā ziņā, kamēr pavadītāji savu laivu savaldīja airēdamies. Boromirs aizlīgoja viņiem garām, un laiviņa lēnām attālinājās, pamazām pārtapdama par melnu punktiņu, ko apņēma zeltaina gaisma, un tad tas piepeši pazuda. Rauross dārdēja kā dārdējis. Upe bija paņēmusi Denetora dēlu Boromiru, un nevienam vairs nebija lemts viriu redzēt Minastirītā rītos, kā ierasts, stāvam Baltā torņa galā. Bet Gondorā vēl ilgi pēc tam tika glabāts stāsts par elfu laivu, kas nolaidusies lejup pa ūdenskritumu un cauri putās sakultajam ezeram, Osgiliatai un Anduīnas sazarotajai deltai naktī, zem zvaigžņotas debess, aiznesusi viņu Dižjūrā.
Trīs palicēji krietnu brīdi klusēdami vērās viņam nopakaļ. Tad Aragorns ierunājās. — Mājinieki gaidīs viņu pārnākam, Baltajā tornī stāvēdami, — viņš teica, — taču viņš nepārradīsies nedz no kalnu, nedz jūras puses. — Tad viņš lēnām uzņēma dziesmu:
— Pār Rohānas dūkstīm un zālainām pļavām, kas vilni tik lepnas kā jūra.
Nāk vakarvijš lēnām, līdz loku met, glauzdamies liegi pie pilsētas mūra.
"Ko redzēji, rieteni? Stāsti, ko vēstīsi šovakar, klaidoni tālais!
Vai Boromirs Spēkavīrs redzēts, kad debesīs zvaigznes vai mēness balais?"
"Jā, redzēju viņu es jājam pār septiņiem strautiem un ūdeņiem plašiem,
Ja, redzēju ejam uz ziemeļu pamales pusi pār tīreļiem tukšiem,
Kur sabiezē tumsa, — tur pagaisa Boromirs, nav vairs no viņa ne miņas.
Sauc ziemeli — varbūt tas dzirdējis ragu vai atgādā gaidītās ziņas."
"Ai, Boromir! Stāvu uz cietokšņa sienas un veros uz vakaru pusi,
Bet nenāc tu mājup no tīreļiem tukšiem, ko dzīvība sen pametusi."
Tad iedziedājās Legolass:
— No jūras, kur salējas upes, skrien dienvidvējš valgais pār kāpām un oļiem
Ar kaiju sērīgām klaigām, tad tuvojas vārtiem ar vaidošiem soļiem.
"Ko redzēji, dienvidi? Stāsti, ko vēstīsi mijkrēslī, skumīgais draugs!
Kur Boromirs Godavīrs tagad? Viņš kavējas — prieks mans un acuraugs."
"Jel nevaicā, kurš viņš mīt tagad, — cik kaulu jau atdusas smiltājā baltā
Vai vētras un negaisa izmesti krastā, kur skalojas nakts tumsā saltā!
Cik tādu, kas laidušies lejup pa Dižupi šūpoties bangainos vālos!
Sauc ziemeli — prasi, ko sūtījis turpu, ko aizpūtis ūdeņos tālos?"
"Ai, Boromir! Vārtu ceļš aiztek uz dienvidiem, projām uz jūras pusi,
Bet nenāc tu mājup ar vēju un kaijām, kam kliedzieni tāli un klusi."
Pec tam no jauna iedziedājās Aragorns:
—No Ķēniņu vārtiem jāj ziemelis bargais ar ūdeņu šalku un dārdiem
Un ragu pūš skanīgi, salti un dzidri, un klauvē pie pilsētas vārtiem.
"Ko redzēji, ziemeli? Stāsti, ko vēstīsi šodien, ak, varenais vējš!
Jo Boromirs Drosminieks ilgi jau projām, un vīrs viņš ir lepns un spējš."
"Kur Amonhens slejas, es dzirdēju saucam. Tur Boromirs cīnījās spīvi.
Tur pārcirsto vairogu, lūzušo zobenu paņēma ūdeņi brīvi.
Tur mierā dus cildenā galva un miesas, tur rimis dus daiļais vaigs,
Un zeltainais Rauross uz varenām krūtīm viņu pacēla saudzīgs un maigs."
"Ai, Boromir! Sargtornis baltais nu vērsies uz ziemeļu pusi arvien —
Uz zeltaino Raurosu bargo, uz krācēm, līdz laika galam, mūždien."
Dziesma noklusa. Tad viņi pagrieza laivu atpakaļ un, cik ātri vien jaudāja, pret straumi Irās atpakaļ, uz Atspirgu.
— Austreni jūs atstājāt man, — ierunājās Gimlins, — taču es par to nebildīšu ne vārda.
— Tā jau tam jābūt, — Aragorns atsaucās. — Minastirltas ļaudis austreni piecieš, bet vēstis tam nevaicā. Taču nu Boromirs ir aizgajis savu ceļu, un mums jāsteidzas izlemt, kurp vedis mūsējais.
Viņš izpētīja pļavu — ātri, taču pamatīgi, it bieži noliekdamies tuvāk pie zemes. — Orki te kāju nav spēruši, — viņš noteica.
— Nekas cits te skaidri nav nosakāms. Mēs visi te esam pēdas atstājuši — nostaigāts krustām šķērsām. Nevaru pasacīt, vai kads no hobitiem še atgriezies pēc tam, kad sākām meklēt Frodo. — Viņš vēlreiz pagājās līdz krastam, kur Dižupē ietecēja avota barota tērclte. — Te ir daži skaidri nospiedumi, — viņš pavēstīja.
— Hobits iebridis ūdeni un tad izbridis krastā, tikai nav nosakāms, pirms cik ilga laika.
—Tad kā tu tulko šo miklu? — Gimlins apjautājās.
Aragorns acumirkli neko neatbildēja, bet pagājās atpakaļ līdz nometnes vietai un aplūkoja mantas. — Divu paunu trūkst, — viņš sacīja, — un viens ir Sema maišelis — tas bija visai prāvs un smags. Tad atbilde būs šāda: Frodo aizbraucis ar laivu, un kalpotājs devies viņam līdzi. Frodo droši vien atgriezās, kamēr mūsu še nebija. Sastapu Semu jožam augšā kalnā un teicu, lai turas man nopakaļ, taču viņš acīmredzot tā vis nedarīja. Būs nopratis, kas saimniekam padomā, un atskrējis šurp, kamēr Frodo vēl bija tepat. Grūti būs nācies Semu atstāt iepakaļ!
— Bet kālab viņam vajadzēja pamest iepakaļ mūs — tā, ne vārdiņa nebildušām? — Gimlins nesaprata. — Savāda rīcība!
— Un drosmīga, — Aragorns noteica. - Manuprāt, Semam bija taisnība. Frodo nevienu no saviem draugiem negribēja vedināt līdzi uz Mordoru, drošā nāvē. Bet zināja, ka pašam turp jāiet. Pēc tam kad Frodo aizgāja apdomāties, būs noticis kas tāds, kas līdzēja pārvarēt bailes un šaubas.
— Varbūt orki uzklīda sirodami un viņš laidās bēgt? — Legolass ieteicās.
— Bēga gan — skaidra lieta, — Aragorns sacīja, — tikai, manuprāt, ne jau no orkiem. — Kālab, viņaprāt, Frodo piepeši izšķīries un meties bēgt, Aragorns neizpauda. Boromira pēdējos vārdus viņš ilgi glabāja kā noslēpumu.
— Tad vismaz tik daudz nu ir skaidrs, — Legolass sacīja. — Šajā Dižupes krastā no Frodo vairs nav ne miņas — laivu aizvest varēja vienīgi viņš. Un Sems aizbraucis līdzi — tikai viņš varēja savākt savu maišeli.
— Tad mums jānospriež, — Gimlins teica, — vai kāpsim pāri palikušajā laiviņā un brauksim nopakaļ Frodo vai arī kājām dzīsimies pakaļ orkiem. Ne vienādi, ne otrādi nekādu lielo cerību nav. Dārgas stundas jau esam pazaudējuši.
— Ļauj apdomāties! — bilda Aragorns. -1 Un kaut nu es tagad nospriestu pareizi un grozītu šīs nedienas sūro likteni! — Viņš brīdi stāvēja klusēdams. — Dzīšos pakaļ orkiem, — viņš beidzot noteica. — Es būtu devies Frodo pavadoņos līdzi uz Mordoru un turējies kopā ar viņu līdz galam, bet, ja tagad metīšos viņu meklēt pa kalniem un lejām, gūstekņus nāksies atstāt mocībās un nāves draudos. Sirds man pēdīgi runā skaidru valodu — Glabātāja liktenis vairs nav manās rokās. Pulks savu darbu ir padarījis. Tomēr mēs, palikušie, nevaram pamest biedrus, kamēr spēks vēl kaulos. Ejam! Dosimies tūliņ. Visu, bez ka varam iztikt, atstājiet šepat. Steigsimies, cik jaudas, dienu un nakti!
Izvilkuši no ūdens pēdējo laivu, viņi aiznesa to līdz mežmalai. Zem laiviņas viņi sakrāva mantību, kas ceļā bija lieka un nebija aiznesama līdzi. Tad viņi devās projām no Atspirgas. Pēcpusdiena jau dzisa, kad viņi atkal nonāca norā, kur bija kritis Boromirs. Tur viņi uzmeklēja orku pēdas. Atrast tās nebija nekāda lielā māksla.
— Neviens cits tā nemēdz bradāties, — Legolass noteica. — Rādās, viņi tīri ar patikšanu cērt un nomīda visu, kas aug un nav pat pa kājām.
— Taču ar visu to uz priekšu viņi virzās varen ātri, — Aragorns piebilda, — un nenogurst. Un var gadīties, ka vēlāk mums nāksies meklēt ceļu tur, kur plešas vien kailas klintis.
— Tad steigsimies viņiem pakaļ! — Gimlins iesaucās. — Arī rūķiem ir ātras kājas, un nogurumam viņi ļaujas ne drīzāk kā orki. Taču pakaļdzīšanās būs ilga — viņi devās ceļā jau kur tas laiks.
— Jā, — Aragorns piekrita, — mums visiem būs vajadzīgs rūķu sīkstums. Tomēr iesim! Ar cerību sirdī vai bešā — tik un tā dzīsimies ienaidniekiem pa pēdām. Un gauži viņiem klāsies, ja izrādīsimies ātrāki! Mūsu pakaļdzīšanās būs tāda, ko Trejām ciltīm — elfiem, rūķiem un cilvēkiem — būs cildināt kā brīnumu. Uz priekšu, Treji mednieki!
Kā briedis viņš aizšāvās. Mežā viņš aizsteidzās. Aizvien tālāk un tālāk viņš vedināja pārējos nenogurdināms un spējš, jo nu viņš pēdīgi bija izlēmis, kas darāms. Aiz muguras palika ezermalas meži. Viņi kāpa lēzenās nogāzēs, kas melnas un zobainas vidēja pret saulrietā jau piesarkušajām debesīm. Satumsa vakars. Viņi šāvās tālāk kā pelēkas ēnas akmeņiem klātā zemē.