Tomēr uzbrukumu Gondorai nevadīja nedz kāds orku vadonis, nedz laupītājs. Tumsība izklīda par daudz driz — drīzāk, nekā saimnieks bija nolicis, veiksme viņu uz bridi bija pievīlusi un pasaule sadumpojusies, uzvara slīdēja laukā no pirkstiem, kas jau bija pasniegušies, lai to sagrābtu cieši un stingri. Tomēr rokas viņam bija garas. Viņš joprojām bija noteicējs — gaužām varens. Ķēniņam — Gredzenrēgam, nazgulu vadonim — ieroču netrūka. No vārtiem atkāpies, viņš pagaisa.
Ticis līdz ceļam, kas no vārtiem veda uz Anduinu, Rohānas ķēniņš Teodēns uzlūkoja pilsētu, līdz kam nu bija ne vairāk kā jūdze mērojama. Viņš pievaldīja zirgu, lūkodamies pēc jauniem ienaidniekiem, un bruņinieki sajāja ķēniņam apkārt — pulkā bija ari Dernhelms. Elfhelma viri jau bija priekša, kur aplenkuma katapultas, cirta, bendeja, dzina pretinieku uguns bedrēs. Teju visa Pelennoras ziemeļdaļa jau bija ieņemta, nometnes liesmoja, orki muka uz upes pusi ka vajāti zvēri, bet rohaņi tikai neapturami virzījās uz priekšu. Taču aplenkuma loks vēl nebija pārrauts, un pilsētas vārti ne tuvu nebija atkaroti. Tur drūzmējās pretinieki, un līdzenuma otrā pusē čumeja un mudžēja pulki, kas vēl nemaz nebija cīņā metušies. Uz dienvidiem no ceļa bija sastājis viss haradrimu karaspēks — jāt nieki tur pulcējās ap vadoņa karogu. Bet vadonis, šurp pavēries, austošajā gaisma pamanīja ķēniņa karogu, no kaujas biežņas atrāvušos, nieka saujiņas viru apstātu. Haradrimu virsvadonis iesvēlās niknās dusmās, nokliedzās, un asinssarkanais karogs ar melno čūsku līdz ar lielu pulku dienvidnieku ar joni brāzās virsu zaļajam, kur baltais zirgs; un dienvidnieku līkie zobeni, no makstim izrauti, nomirdzinājās kā zvaigznes.
Teodēns, viņu ieraudzījis, ij nedomāja palikt uz vietas, uzbrukumu gaidīdams, — paskubinājis Baltkrēpi, viņš šāvās dienvidniekam pretim. Viņi satriecās, ieročiem ar varenu troksni nošķindot. Taču ziemeļnieku dusmu baltkvēle karstgalvjus apsvilināja, ar garajiem šķēpiem viņi cīnījās izmanigāk un niknāk. Pretinieku gan bija skaitā vairāk, tomēr rohaņi cirtās cauri dienvidnieku biežņai ka zibens, kas mežā kokus gāž. Teodēns, Ten- gela dels, ienaidnieka puli izdzina taisnu, platu stigu, un ķēniņa šķēps notrīsēja, nogāzdams no zirga haradrimu vadoni. Gaisā pašāvās Teodēna zobens, viņš iecirta zirgam piešus sānos, metas turp, kur plīvoja ienaidnieka karogs, pārcirta karogkatu, sacirta karognesēju, un melnā čūska saļima. Tad visi, kas no haradrimu pulka bija dzīvajos palikuši, grieza zirgus apkārt un metas bēgt, kur patapdami.
Bet palūk! Pašā uzvaras prieka brīdī ķēniņa zelta vairogs piepeši aptumšojās. Rītausma, nule atmirdzējusi, apmācās. Uzkrita melna tumsa. Zirgi sāka dižaties un neprātīgi zviegt. Viri, no segliem izvēlušies, nokrita pie zemes un rāvās čokurā.
— Pie manis! Pie manis! — Teodēns iesaucās. — Celieties, Ēorla dēli! No tumsības nebīstieties! — Bet Baltkrēpis, šausmās sajēgu zaudējis, sacēlās pakaļkājās, ar pakaviem gaisu kārpīdams, un bailēs zviegdams nogāzās uz sāniem — zirgu bija caururbusi melna šautra. Jātnieku viņš krizdams piespieda pie zemes.
Milzīgā ēna krita kā padebesis. Un rau! Tas bija spārnots neradījums — ja putns, tik liels nebija redzēts, turklāt gluži kails, bez nevienas spalviņas; platie spārni slarp nagainajiem pirkstiem pletās kā ādains zirnekļa tīmeklis, un kustonis izplatīja derdzīgu smirdoņu. Varbūt tas nāca no kādas senākas pasaules, un viņa līdzinieki, savu laiku pārdzīvojuši, joprojām nez kur mita mēness apspīdētās, ledū kaltās nomaļu kalnu korēs, savās atbaidošajās ligzdas izperejuši mazuļus, ļauniem speķiem noderīgus. Un Tumsas pavēlnieks, vienu pievacis, mieloja mošķi ar sasmakušu gaļu, līdz tas izauga lielāks par visiem citiem lidoņiem, un piešķīra to savam kalpam par rumaku. Tas krita aizvien zemāk un zemāk, tad, salocīdams pirkstainos spārnus, izgrūda ķērcienu un notupas uz Baltkrēpja miesām, nagus zirgam sānos iecirzdams un pieliekdams garo, kailo kaklu.
Neradījumam mugurā kāds sēdēja — melnā mantijā ievis- tījies, milzīgs un draudīgs. Galvā viņam bija tērauda kronis, bet starp kroni un melno stāvu vīdēja tukšums, kurā bija samanāmi tikai mironigi redzokļi gailējam: nazgulu pavēlnieks. Iekams tumsība sāka iet mazumā, viņš bija savu rumaku ataicinājis un gaisos atgriezies, un nu nāca atkal, iznīcību nesdams, cerību vērsdams izmisumā un uzvaru — sakāvē. Rokā viņam bija melna vāle.
Bet Teodēns nebija pavisam atstāts likteņa varā. Dažs no viņa pils vīriem gulēja turpat nokauts, pārējos satrakotie zirgi bija aizrāvuši kur kuro. Tomēr viens vēl bija tepat: jaunais Dern- helms, kura uzticība bija par bailēm stiprāka, un viņš raudāja, jo ķēniņu bija mīlējis kā tēvu. Merijs, viņam aiz muguras sēdēdams, triecienā bija palicis neskarts; tad uzkrita ēna, un Brāzna, šausmu pārņemts, abus jātniekus izsvieda no segliem un kā ne- samanīgs aizauļoja klajuma. Merijs rāpoja uz. visām četrām kā apdullis kustonis — šausmas bija tik nepārvaramas, ka gar acīm griezās melns un dūša metas šķerma.
— Ķēniņa ieroču nesēj! Ķēniņa ieroču nesēj! — dziļi sirdi sauca kāda balss. — Tev jāpaliek viņam līdzās! Pats teici — būsi man kā tēvs. — Bet sadūšoties nekādi neizdevās, visu miesu kratīja nevaldāmi drebuļi. Nebija drosmes ne plakstus pavērt, kur nu vēl skatu pacelt.
Tad cauri visam melnumam itin kā atskanēja Dernhelma balss, tomēr tagad ta skanēja savādi, atsaukdama atmiņā kādu citu, jau dzirdētu.
— Taisies, ka pazūdi, māņu pesteli, maitu pavēlnieki Liec mirušiem mieru!
Par atbildi atskanēja stindzinoša balss: — Nestājies starp nazgulu un viņa laupījumu! Citādi viņš tevi nenobendēs, kad tava stunda sitīs. Aiznesīs tevi uz gaudu kambariem, kur tumsība melnākā par melnu, kur miesa tev tiks no kauliem nodīrāta pa kumosam vien un izmocīto prāliņu pliku un nabagu svilinās Bez- plakstu acs.
Nošķindeja zobens, no maksts izvilkts. — Dari, ko gribi, taču es neļaušos, kamēr vien jaudāšu.
— Neļausies? Man? Tu nelga. Starp mirstīgiem vīriem nav neviena, kas varētu man ceļā stāties.
Tad Merijs, šajā nestundā jau saklausījies diezin ko, padzirdēja kaut ko pavisam dīvainu. Likās, ka Dernhelms iesmejas — smiekli nošķindēja dzidri kā tērauds. — Taču es neesmu mirstīgs vīrs! Acu priekšā lev sieviete. Ēovina es esmu, Ēomunda meita! Tu esi nostājies starp mani un manu valdnieku, manu asini. Taisies, ka pazudi, ja tev nāve tomēr reiz lemta! Vai tu dzīvs vai miroņu nešķīstenis, es tevi sadragāšu, kolīdz viņam kaut pirkstu piedursi.
Spārnotais neradijums viņai uzķērca, bet Gredzenrēgs neko neatbildēja un klusēja, it kā piepešu šaubu pārņemts. Merijs tik ļoli izbrīnījās, ka pārsteigums uz bridi uzveica bailes. Viņš pavēra plakstus — melns gar acīm vairs negriezās. Pāris soļu tālāk tupēja milzīgais nezvērs, tīdamies tumsas blīvā, bet virs tās kā izmisuma ēna slējās nazgulu pavēlnieks. Mazliet pa kreisi, tiem abiem iepretim, stāvēja it kā labi pazīstamais Dernhelms. Bet bruņcepure tagad bija nokritusi un pār pleciem kā vizuļojošs zelts atrisuši sliga gaiši mati. Acis, pelēkas kā jura, vērās nazgulam pretim skarbas un negantas, tomēr pār vaigiem ritēja asaras. Vienā rokā zobens, otra — pasliets vairogs, lai noslēptos no ienaidnieka baigā skatiena.
Tiešām Ēovina — un arī Dernhelms. Jo Merijām ši seja prātā pazibēja tāda, kādu viņš to bija redzējis, kad rohāņu karaspēks izjāja no Svētkalna: it kā tas cilvēks skrietu neizbēgamā nāvē. Krūtis viņam iesmeldzās žēlums un dziļa apbrīna, un pēkšņi no jauna iekūsājās ari grūti atmodināmais hobita gars. Viņš savilka dūri. Viņa nedrīkst mirt — tik skaista, tik pārdroša! Vismaz ne viena pati — bez palīga, bez nekā.
Ienaidnieks šurp neskatījās, tomēr Merijs tik un ta tikko iedrošinājās pakustēties, baiļodamies no mērdējošā skatiena. Lēnām, lēnltiņām viņš parāpās sāņus, taču Melnais karakungs, neizlēmīgā ļaunīgumā vērdamies uz sievieti, kas viņam bija stājusies ceļā, par hobitu nelikās zinis vairāk ka par kādu zemes tārpu.
Piepeši milzīgais nezvērs savicinaja spārnus, izplatīdams negantu smirdoņu. Palēcics tas pacēlās gaisā un brēkdams krita virsū Ēovinai, ar knābi un nagiem kampdams.
Viņa tomēr palika stāvam, kur bijusi, — rohāņu jaunava, ķēniņu atvase, slaika, skaista, bet biedējoša gluži kā tērauda asmens. Viņa cirta — strauji, izmanīgi un trāpīgi. Nezvēra pastieptais kakls pāršķēlās, un nocirsta galva nobūkšķēja pret zemi kā akmens. Viņa palēca atpakaļ, vairīdamās no milzīga rumpja, kas, platos spārnus izpletis, smagi gāzās lejup, un, kolīdz tas novēlās, tumsība izklīda. Ēovinu apņēma gaisma, un mati viņai saullēktā ievizējās.
No kritušā blāķa izslējās garš, draudīgs un milzīgs Melnais jātnieks. Izgrūdis naidpilnu kliedzienu, kas iešļācās ausīs kā inde, viņš zvēla ar vāli. Ēovinas vairogs sašķīda smalkās druskās, rokai kauls bija pušu, viņa pati saļima uz ceļiem. Nazguls uzkrita viņai ka padebesis, acis viņam iegailējās — vāle paslējās, lai gāztos lejup nāvējošā triecienā.
Bet pēkšņi arī viņš paklupa un saguma, mokpilnās sāpes iegaudojies, un roka viņam paslīdēja — vāle iedzinās zemē. No mugurpuses viņu bija trāpījis Merija zobens, izcirzdamies cauri melnajai mantijai lejāk par bruņkreklu — pāršķeldams paceles dzīslu.
— Ēovin! Ēovin! — Merijs iekliedzās. Tad, nedroši kājās pie- slejusies, viņa ar pēdējiem spēkiem trieca zobenu tukšumā starp kroni un mantiju, kas sedza turpat priekšā sagumušos plecus. Zobens sašķīda mirdzošās šķēpeles. Kronis aizvēlās šķindēdams. Ēovina saļima uz kritušā ienaidnieka miesām. Bet — raugi! Mantija un bruņas bija tukšas. Tās gulēja, saplosītas un sakritušas bezveidīgā kaudzē, un pret debesīm vējš aiznesa trīsošu kliedzienu, kas dzisdams pārvērtās spalgās gaudās, — balss bez miesas un spēka. Tad ta aiztrūka un tais laikos vairs nekad netika dzirdēta.
Un hobits Meriadoks stāvēja starp līķiem, blisinādamies kā ūpis dienas gaismā, jo asaras viņam aizmigloja skatu; un miglai cauri viņš vērās uz Ēovinas daiļo galvu — ķēniņmeita gulēja un nekustējās; un viņš vērās uz ķēniņu, kas bija kritis, kolīdz uzvaru izcīnījis. Jo Baltkrēpis nāVes mokās bija no jātnieka nostāk pavēlies, tomēr viņu pazudinājis.
Merijs pieliecies saņēma ķēniņa roku, lai to noskūpstītu, un — tu re! Teodēns pavēra plakstus, un viņa skats bija gaišs, un viņš klusu ierunājās, kaut viegli tas nenācās.
— Paliec sveiks, holbitla jaunkungs, — viņš teica. — Manas miesas ir satriektas. Es iešu pie tēviem. Un nu pat tik dižā pulkā man nebūs par ko kaunēties. Es sacirtu melno čūsku. Melns rīts, prieka diena un zelta saullēkts!
Merijs nespeja izrunāt ne varda, tikai no jauna izplūda asarās. — Piedod man, valdniek, — viņš pēdīgi izspieda, — ka tavai pavēlei nepaklausīju, tomēr tavā labā jaudāju paveikt tik vien, kā uz šķiršanos asaras liet.
Sirmais ķēniņš pasmaidīja. — Nēbēdā! Piedots. Drošu dūšu nav ko nonievāt. Dzīvo nu laimē un mierā, un, kad reiz vaļas brīdī tev iznāks apsēsties pīpīti pakūpināt, iedomā par rnani! Jo nu man vairs neiznāks ar tevi Meduseldā vakarēt, kā solījos, par zālītēm stāstos klausīties. — Ķēniņš aizvēra acis, un Merijs nometās viņam līdzās. Tad viņš atkal ierunājas. — Kur Ēomers? Jo acis man tumst, un es gribētu viņu vēl redzēt, iekams aizeju. Viņam bus pēc manis būt par ķēniņu. Un gribu Ēovinai aizlaist vēsti. Viņa, viņa neparko negribeja mani projām laist, un nu man vairs neredzēt to, kas man vēl karstak mīļa nekā meita.
— Valdniek, valdniek, — Merijs saminstinājās, — viņa ir… — Bet tobrīd sacēlās varena junda, visapkart iedziedājās ragi un taures. Merijs pacēla galvu: karš ar visu, kas pasaulē, viņam bija pavisam izkritis no prāta, un kopš brīža, kad ķēniņš aizjāja nāvei pretim, šķita aizritējušas jau daudzas stundas, kaut īstenībā viss bija noticis tikai nupat. Taču nu atklājās, ka, necik ilgi, tepat klajumā atkal iesvelsies varena kauja.
No Anduīnas pa ceļu šurp steidzās jauni ienaidnieka spēki, no mūriem vilkās morgulu pulki, no dienvidpuses nāca Haradas kājnieki ar jātnieku priekšpulku, bet aiz tiem līgojas milzīgās mūmaku muguras, ar kaujas torņiem apkrautas. Taču gabalu uz ziemeļiem vilnīja Ēomera bruņcepures baltā sekste — viņš jāja priekšgalā varenam rohāņu karaspēkam, no jauna vienkopus savāktam un pulkos izkārtotam; un no Mināstirītas šurp naca visi, kas jaudāja zobenu rokā noturēt, un gondoriešiem pa priekšu triecās bruņinieki ar Dolamrotas karogu, sudraba gulbi, likdami pretiniekam no vārtiem atkapties.
Uz brīdi Merijām prātā iešķīlās doma — kur Gendalfs? "Vai viņa te nav? Vai viņš nebūtu varējis ķēniņu un Ēovinu glābt?" Bet tad ar skubu piejāja Ēomers, un viņam līdzi — visi ķēniņpils bruņinieki, kas bija dzīvajos palikuši un zirgus savaldījuši. Viņi izbrīnā vērās uz nogalētā nezvēra miesām, un rumaki liedzās tām tuvāk jel kāju spert. Bet Ēomers izlēca no segliem, un viņa sejā iegūla sāpes un izbailes, kolīdz viņš pie ķēniņa pienāca, un viņš stāvēja klusuciezdams.
Viens no bruņiniekiem pacēla ķēniņa karogu, izņēmis to no rokas nokautajam karognesējam Gutlāfam. Teodēns lēnam pavēra plakstus. Ieraudzījis karogu, viņš deva zīmi, ka tas atdodams Ēomeram.
— Esi sveicināts, Rohānas ķēniņ! — viņš bilda. — Nu jāj pretim uzvarai! Nodod manus atvadu sveicienus Ēovinai! — Un ta viņš nomira, nedabūjis zināt, ka Eovina guļ turpat līdzās. Un tie, kas bija apkārt sastājuši, raudādami sauca: — Ķēniņ Teodēn! Ķēniņ Teodēn!
liet Ēomers viņiem teica:
— Sērojiet ar apvaldu! Dižs bijis, kurš kritis, Ar godu nāvē gājis. Kapukalnā gulditu, Būs sievu as'rām slacīt. Mēs — karā gājēji!
Tomēr, ta runādams, viņš pats nespēja asaras valdīt. — Lai pils bruņinieki paliek tepat, — viņš vēlēja, — un viņa miesas ar godu aiznes no kaujas lauka, lai tās netop sabradātas! Jā, un arī tos pārējos pils vīrus, kas te guļ. — Un viņš noskatīja nokautos, katru vārdā piesaukdams. Tad piepeši viņš pamanīja turpat guļam arī savu māsu Ēovinu un viņu pazina. Uz bridi viņš pārak- meņojās kā karavīrs, kuram kaujas sauciens bijis uz lupām, kad sirdi bulta caururbusi; vaigs viņam nobālēja kā mironim un krūtīs iesvēlas tik stindzinošs niknums, ka mēle atsacījās kļausit. Viņš domājās samanījis likteņa roku.
— Ēovin, Ēovin! — viņš beidzot iesaucās. — Ēovin, ka tu še gadījies? Kas tas par neprātu, kas par pesteļiem? Nāve, nāve, nāve! Nāve aizrauj mūs visus!
Tad, nedz ar kādu apspriedies, nedz sagaidījis piejājam Mi- nastirītas vīrus, viņš uzlēca zirgā, aiztrieca to auļos lidz karaspēka priekšgalam, iepūta ragā un skaļi izkliedza pavēli dzīties uzbrukumā. Pāri klajumam aizvilnīja viņa skaņais sauciens: — Nāve! Auļiem, auļiem uz poslu un pasaules galu!
Karaspēks sakustējās. Taču rohaņiem uz lupām vairs nebija dziesmas. — Nāve! — visi vienā balsī sauca skaļi un baigi, un, paskubinājuši zirgus, viņi aizdimdinaja garām kritušajam ķēniņam un gluži kā paisuma vilnis ar rīboņu aizg'āzās uz dienvidiem.
Bet hobits Meriadoks staveja, ka stāvējis, asaru pilnās acis blisinādams, neviens viņu neuzrunāja, neviens viņu it kā pat nemanīja. Notrausis asaras, viņš pieliecās, lai paceltu Ēovinas doto zaļo vairogu, un uzsvieda to mugurā. Tad viņš ņēmās lūkoties pēc zobena, kam pirmiņ bija ļāvis kur izkrist, jo pēc dūriena roka tūliņ bija atņēmusies, tā ka tagad kustināmā bija tikai kreisā. Un — raugi! Tur jau tas gulēja, bet asmens kupeja ka ugunskura pelnos iesviests nokaltis zars, un, kamēr Merijs tā noskatījās, tas palēnām kustin kusa, līdz izčibēja bez miņas.
Tāds gals piemeklēja Kapukalnu zobenu, rietļaužu darinātu. Būtu zinājis, diži gan butu priecājies tas, kurš zobenu bija ilgi un rūpīgi kalis Ziemeļu ķēniņvalsti, kad dandani bija jauni un viņu niknākais naidnieks bija baigā Angmāras valstība, kur burvis bija par ķēniņu. Neviens cits asmens, ja nu vien daudz varenākas rokas vadīts, nebūtu spējis te cirst tik ļaunu brūci, ieurbties aizkapa miesā, salauzt burvju zintis, kas neredzamās dzīslas danja neievainojamas.
Palikušie rohāņi pacēla ķēniņa miesas un no šķēpu kātiem un apmetņiem uz ātru roku pagatavoja nestuves, lai kritušo aizgādātu lidz pilsētai; citi saudzīgi pacēla Ēovinu un nesa nopakaļ. Bet pils karavīrus no lauka aiznest vēl nevarēja, jo krituši bija septiņi bruņinieki, arī viņu vadonis Dēorvins. Ta nu nokautie tika panesti tālāk no pretiniekiem un pieveiktā nezvēra, un viņiem visgarām tika saslieti šķēpi. Un pēcāk, kad viss bija galā, rohāņi te atgriezās, sakūra sārtu un sadedzināja nezvēra maitu, bet Baltkrepim izraka kapu, kam virsu uzlika akmeni ar uzrakstu, iegrebtu gan gondoriešu, gan rohāņu mēlē:
Kalpojis godam, jebšu jātnieku poUtā dzinis Baltkrēpis straujais, kas zirgvalžu zemi minis.
Kupla un lekna zaļoja zāle uz Baltkrēpja kapukalna, toties vieta, kur ugunij tika atdots nezvērs, uz laiku laikiem palika melna un kaila.
Merijs skumīgi vilkās līdzi nesējiem, par kauju vairs nelikdamies ne zinis. Viņš bija pārguris un sāpju pilns, miesu kratīja itin kā karsoņa drebuļi. No juras atpeldēja smagi lietus mākoņi, un tā vien likās, ka visa pasaule apraud Teodēnu un Ēovinu, ar pelēkām asaru gāzmām apdzēsdama pilsētā liesmojošos ugunsgrēkus. Cauri lietus seģenei viņš beidzot ieraudzīja tuvojamies gondoriešu priekšpulku. Imraīls, Dolamrotas ķēniņdēls, klat piejājis, pievilka pavadu.
— Kāda nasta jums nesama, Rohānas viri? — viņš uzsauca.
— Ķēniņš Teodēns, — tie atbildēja. — Viņš pagalam. Taču nu kaujā jāj ķēniņš Ēomers — tas, kuram baltā bruņeepures sekste vtjā plīvo.
Ķēniņdēls nokāpa no zirga un nometās pie nestuvēm ceļos, godinadams ķēniņu un viņa vareno kauju; un viņš raudāja. Bet piecēlies viņš uzlūkoja Ēovinu un izbrīnījās. — Tā taču sieviete! — viņš bilda. — Vai tad, kad mums nestunda, kara jāj pat rohāņu sievas?
— Nē! Tikai viena, — skanēja atbilde. — Tā ir ķēniņmeita Ēovina, Ēomeram māsa, un to, ka viņa līdzi atjājusi, dabūjām zināt vien nupat un pagalam skumstam.
Tad Imrails, redzēdams, cik viņa no vaiga daiļa, kaut ari bāla un salta, pieliecās, lai pavērtos ciešāk, un pieskārās ķēniņmeitas rokai. — Rohāņi! — viņš iekliedzās. — Vai jūsu pulkā nav dziednieku? Viņa ir savainota — kazi, nāvīgi, tomēr es spriežu, ka vēl dzīva. — Viņš piegrūda spoži nospodrināto apakšdelma bruņ- sargu pie Ēovinas aukstajam lūpām, un — tu re! Uz tā nosēdās tikko samanama migliņa.
— Nu ar skubu! — viņš mudināja, tūliņ vienu no savējiem norīkodams ar steigu jāt atpakaļ uz pilsētu, palīgus sameklēt. Bet pats, kritušajiem zemu paklanījies, novēlēja visiem ardievas, uzlēca zirga un aizjaja kauja.
Cīņas Pelennoras klajumos iesvēlās arvien negantākas, tālu aizskanēja ieroču šķinda un kārotāju klaigas, zviedza zirgi. Dzie- daja ragi, ķērca taures, bauroja mumaki, trenkti kara speltē. Pie Minastirītas dienvidmūriem Gondoras kājnieki kāvās ar morgulu pulkiem, kas skaitā arvien vairojās. Bet jātnieki devās uz rītiem, Ēomeram talkā: pilsētas atslēgu glabātājs Ilūrins Garais, Losarnahas valdnieks un Zaļkalnu Irluins, un skaistais ķēniņdēls Imraīls, savu bruņinieku apstāts.
Rohāņiem palīgā viņi ieradās īstajā brīdī, jo veiksme bija Ēomeram pagriezusi muguru un, dusmām ļaudamies, viņš pats sev bija izdarījis lāča pakalpojumu. Ar joni gāzdamies varen spīvā uzbrukumā, viņi bija satriekuši visus ienaidnieka priekšpulkus, un jātnieki bija iedzinuši platus ķīļus cauri dienvidnieku biežņai, izbaidīdami tos, kas zirgos, un sabradādami tos, kas kājniekos. Bet pret mūmakiem zirgi iet liedzas — kapas atpakaļ un laidās apkart ar likumu, un briesmīgie milzu lopi nebija uzveicami, staveja kā aizsargtorņi, un haradrimi spiedās barā tiem visapkārt. Un, ja iesākumā, kad rohāņi traucās uzbrukumā, haradrimu vien bija skaita trīskārt vairāk, drīz klājās jo tālāk, jo ļaunāk, jo pāri klajumam no Osgiliatas šurp plūda arvien jauni spēki. Tie bija sapulcēti ieņemt Minastirītu un izlaupīt Gondoru un gaidīja, kad virsvadonis dos zīmi. Melnais karakungs nu bija pagalam, taču morgulu virsnieks Gotmogs karapūli samusinaja uz kaušanos — tur bija austrumnieki ar cirvjiem, Kandas varjagi, asinssarkanie dienvidnieki un no tālās Haradas tādi melni, pa pusei troļļi ar spožiem acu baltumiem un sarkanām mēlēm. Vieni nu metās vajāt rohāņus, citi griezās uz vakariem, pretim gondoriešiem, lai neļautu tiem virzīties uz priekšu un apvienoties ar Rohānas pulkiem.
Tieši tad, kad viss sāka iegrozīties Gondorai par ļaunu un viņu cerības sāka bālēt, pilsētā atkal sacēlās vaimanas — rīts jau bija pusē, vējš pieņēmās spēkā, lietus mākoņi aizvilkās uz ziemeļiem, un atmirdzēja saule. Spožajā gaismā sargi uz mUra tālē ieraudzīja jaunu šausmu ainu, un viņu pēdējā cerība pagaisa kā nebijusi.
Jo Anduīna, pie Harlondas metusi likumu, plūda tā, ka no pilsētas mūriem bija labi pārskatāma vairāku ligu garumā, un asredzīgākie varēja laikus pamanīt buriniekus tuvojamies. Un, turp pavērusies, pilsētnieki iekliedzās šausmās, jo pret vizošo straumi tur piķa melna vīdēja vēja dzīta flotile: galeras un jaudīgi daudzairu kuģi ar melnām, vējā piepūstam burām.
— Umbaras pirāti! — visi sauca. — Umbaras pirāti! Verieties! Umbaras pirāti brauc! Tatad Belfalasa ieņemta un Etira, un Lebenina pagalam! Pirāti uzbruk! Liktenis mums galu lēmis!
Un dažs uz savu galvu, jo Minastirītā neatradās neviena, kurš pār visiem uzņemtos vadību, ņēmās šķindināt zvanus, trauksmi izsludinādams, bet citi pūta taures par atkāpšanās zīmi. — Atpakaļ uz mūriem, — viņi auroja. — Atpakaļ uz mūriem! Kāpieties atpakaļ uz Minastirītu, iekams pārspēks klāt! — Taču tas pats vējš, kas šurp dzina kuģus, aizpūta projām ari pilsētnieku klaigas.
Rohāņiem tādas trauksmes vēstis bija gluži liekas. Melnās buras viņi paši varēja gluži labi saredzet. Jo Ēomeru no Harlondas tobrīd šķīra ne vairāk kā jūdze, lielu ienaidnieka pulku rohāņi, sīvi kaudamies, bija atspieduši gandrīz lidz ostai, taču vēl citi gāzās virsu no mugurpuses, nogriezdami ceļu Imraīlam, lai tas netiktu Ēomeram palīgā. Paskatījies uz upi, Ēomers juta cerību krūtīs izčākstam, un viņš nolādēja vēju, ko pirmiņ bija par svētīgu uzlūkojis. Bet Mordoras karapūļiem dūša tūliņ vairojās, un ar jaunu sparu un niknumu viņi aurodami metās uzbrukumā.
Ēomers nu bija iesvēlies bardzībā, un prāts viņam bija noskaidrojies. Viņš vēlēja pust ragus, lai visi, kas jaudā, sapulcējas ap Rohānas karogu, jo prāta viņam bija doma no vairogiem sasliet aizsargsienu un stāvēt kājniekos, un turēties līdz pēdējam vīram, un Pelennoras laukos veikt darbus, kas dziesmās apdziedami, kaut ari visos rietumos vairs nepaliktu neviena, kas pieminētu Rohānas pēdējo ķēniņu. Tā nu viņš uzjāja ar zāli apaugušā paugurā un iesprauda zemē savu karogu, un Baltzirgs, ko vējš ieplandīja, itin kā atdzīvojās.
No šaubām, no tumsības saullēktā izjāju Ar dziesmu uz lupām, ar zobenu kailu. Nu jāšu, kur cerībai gals un man pašam, Kur niknums un posts, kur riets asinis mirkst.
To viņš noskandeja, tomēr smējās, šos vārdus teikdams. Jo viņā no jauna bija iesvēlies cīņas gars, un viņš joprojām bija sveiks un vesels, un jauns, un ķēniņš: spivu ļaužu valdnieks. Un — tu re! Par izmisumu smiedams, viņš atkal pavērās uz melnajiem kuģiem un pasleja zobenu, tiem piedraudēdams.
Un tad viņš sastinga izbrīnā, un krūtis viņam iešalcās nevaidams prieks — jaunais ķēniņš pasvieda pret sauli zobenu un, to atkal noķēris, iedziedājās. Un visi pavērās, kurp viņš bija raudzījies, un — raugi! Pašam pirmajam kuģim mastā bija uzvilkts liels karogs, un, kad tās pagriezās, lai iebrauktu Harlondas ostā, vējš karogu izplāja labi saskatāmu. Tur ziedēja Baltkoks — Gondoras zīme, taču visapkārt tam mirdzēja septiņas zvaigznes, bet virs galotnes — ķēniņa kronis: Elendila ģerbonis, ko neviens valdnieks jau neskaitāmus gadus nebija par savu saucis. Un zvaigznes saulē liesmoja, jo tās ar dārgiem akmeņiem bija izšūdinājusi Elronda meita Arvena, un kronis rīta gaismā meta zibeņus, jo bija mitrilā un zeltā izausts.
Tā Aragorns, Aratorna dēls, Isildura mantinieks Elesārs, atgriezās no Miroņtakām, juras vēja nests uz Gondoras ķeniņval- sti, un rohāņi līksmoja, aizgūtnēm smiedami un spožos zobenus vicinādami; un Minastirīta priecājās un brīnījās līdzi — tur dziedāja taures un šķindēja zvani. Bet Mordoras karapūļi pagalam apjuka, viņi sprieda, ka te kāda pesteļošanās bijusi — kā citādi, ja reiz uz viņu pašu kuģiem čum un mudž ienaidnieki; un viņus pārņēma nāves bailes, jo bija skaidrs, ka liktenis nu vērsies pret viņiem pašiem un gals tuvu.
Arvien tālāk uz austrumiem dzinās Dolamrotas bruņinieki, triekdami pa priekšu ienaidniekus: pustroļļus un varjagus, un orkus, kas nīda saules gaismu. Arvien tālāk uz dienvidiem dzinās Ēomers, un, viņu ieraudzījuši, bēga visi, kas gadījās ceļā, un iekļuva sprukās. Jo Harlondas piestātne no kuģiem uz steķiem jau lēca atbraucēji, gāzdamies uz ziemeļiem kā neapturams viesulis. Tur bija Legolass un Gimlins, gatavs cirvi vēzēt, un Halbarads, karogu nesdams, un Elladans ar Elroīru, abi ar zvaigžņotam pierēm, un skarbie stiprinieki dandani, ziemeļu Pēddziņi, kas šurp bija atveduši drosmīgos Lebeninas, Lamedonas un Gondoras dienvidu vasaļzemju virus. Bet visiem priekšgalā bija Aragorns ar Rietuguni Andurilu kā no jauna uzpūstu liesmu — Narsilu, kas, no jauna izkalts, cirta tikpat nikni un droši kā sendienās, un bruņcepurei pierē viņam mirdzēja Elendila zvaigzne.
Tā Ēomers un Aragorns pēdīgi atkal satikas kaujas speltē, un abi, uz zobena atbalstījušies, viens otru uzlukoja ar prieku.
— Tā nu mēs redzamies, kaut mūs šķīruši vai visi Mordoras karapūļi, — Aragorns ierunājās. — Vai es tā Ragburgā nesacīju?
— Sacīji gan, — Ēomers atsaucās, — taču cerība reizumis viļ, un tad nezināju, ka esi pareģis. Tomēr lai divkārt svētīti necerēti palīgi, un savu mūžu draugi nav tik gaužām priecājušies, ka satikušies. — Un viņi sarokojās. — Turklāt no tiesas pašā īstākajā brīdī, — Ēomers piebilda. — Vēl mazliet, un tu būtu novelojies, mans draugs. Daudz esam cietuši, un smagas bēdas mūs piemeklējušas.
— Tad atriebsim, iekams par to runāsim! — Aragorns atteica, un viņi abi kopā devās kaujā.
Cīnīties tomēr vajadzēja spīvi un vēl ilgi, jo dienvidnieki bija dūšīgi un skarbi, un, strupceļā iedzīti, kāvās līdz pēdējam; un austrumnieki bija kaujās rūdīli spēkavīri, kas nebija raduši lugt žēlastību. Tā nu te pie kāda šķūņa vai kuts krāsmatām, te uz paugura vai pakalna, te pie mūra vai klajā lauka viņi, saspiedušies vienkopus, alkāvās līdz pašam vakaram.
Tad saule pēdīgi nolaidās aiz Mindolluīna un debesīs iesvēla varenu ugunsgrēku, kas pakalnus un kalnus nošķieda itin kā ar asinīm; sarkana blāzmoja arī Anduīna un rietā kvēloja Pelennoras pļavas. Un šajā stundā lielā Pelennoras kauja bija izcīnīta lidz galam, un šaipus rammiem vairs nebija neviena ienaidnieka, kas būtu palicis dzīvajos. Visi bija pagalam, ja neskaita tos, kas bija aizbēguši drošā nāvē vai apslīkuši Anduīnas sarkani putojošajā straumē. No vakariem Morgulā un Mordorā pārradās tikai nedaudzi, bet līdz haradrimu zemei aizklīda vien valodas — baumas par Gondoras briesmīgajām dusmām.
Aragorns, Ēomers un Imrails, uz Minastirītas vārtiem jādami, bija tiktāl pārguruši, ka vairs nejaudāja nedz priecāties, nedz skumt. Visi trīs bija palikuši neskarti — paldies veiksmei, izmaņai un ieroču spēkam, turklāt maz kurš, viņiem saniknotiem ceļā gadījies, iedūšojās neklausīt vai pat skatu pretim pacelt. Toties daudzi citi bija kaujas laukā savainoti, sakropļoti vai palikuši guļam. Cirvis bija trāpījis Forlongu, kad tas kājniekos viens pats kāvās, un Morthondas Duilinu ar brāli bija sabradājuši mūmaki, kad tie abi vedinaja savus strēlniekus nezvēriem acis izšaut. Skaistajam Irluīnatn vairs nebija lemts ieraudzīt Pinnatgelinus, Grimboldam — Grimsti, un skarbajam Pēddzinim Halbaradam — ziemeļu zemes. Kritušo bija daudz — zināmi un nezināmi, karakungi un ierindas kareivji; jo kauja bija liela; un nav tādas dziesmas, kur tā butu godam iemūžināta. Lūk, ko jau daudz vēlāk dziesmā par Mundburgas kapukalniem vēstījis kāds Rohānas teicējs:
— Tālu kalnos ragi iedziedājās aizgūtnēm, dienvidos jau karsta šķilās zobenliesma. Rumaki uz Akmeņzemi ceļā traucas neganti kā ritavējš. Karš iesvelas jo nikns. Teodēns tur krita, ķēniņš Tengeldēls, virspavēlnieks jātniekiem un karapulkam, neatgriezās viņš vairs ziemeļos, kur Meduseldas zelta kēniņkambari un leknas zaļo pļavas, llardings, Gūtlafs, Dunhers, Deorvtns un
brašais Grimbolds, Hercfara, Herubrands un Ilorns, un Fastreds cīnījās un kauja krita tala, sveša zemē:
Mundburgā, kur kapukalni, zemes klēpī
viņi dus ar brāļiem gondoriešiem, plecs pie pleca.
Neatgriežas kalnos, kas pie lielās juras,
skaistais Irluīns, nedz Forlongs — Losarnahas
pļavās ziedošās, nedz staltie strēlniekbrāļi
Derujins un Duilins — tur, pie Morthondas,
kas veļ tumšos ūdeņus gar drēgnām klintīm.
Nāve todien Felennora nopļāva
daudzus, kam bij kārta augsta, kam bij zema.
Mūžīgi zem velēnām būs mierā dusēt
Tiem, kur Gondora, kur lielā Anduīna
as'ru pelēkā un sudrabotā upe.
Toreiz Anduīna plūda asinssārta:
asiņainas putas saulriets iekrāsoja,
asiņaini dega baku kalni vakarblāzma,
asins sviedru rasu svida Pelennoras rammi.