Kad melnā ēna no pilsētas vārtiem aizvilkās, Gendalfs palika nekustīgi sēžam seglos. Bet Pīns pielēca kājās, it kā no pleciem viņam būtu novēlusies nepanesami smaga nasta; viņš stāvēja, ragos klausīdamies, un tā vien šķita, ka sirds no prieka tūliņ pārsprāgs. Kopš tās dienas ikreiz, kad vien kur tālē iedziedājās rags, viņam tūliņ acīs saskrēja asaras. Bet piepeši prātā atausa tas, kālab viņš bija šurp skrējis, un Pīns metās uz priekšu. Tobrīd Gendalfs sakustējās, kaut ko bilda Zibenim un grasījās jāt pa vārtiem laukā.
— Gendalf! Gendalf! — Pins iekliedzās, un Zibens apstājās.
— Kas tev te darāms? — Gendalfs noprasīja. — Vai Minasti- ritā nav noteikts, ka neviens, kas melnā un sudrabā, bez valdnieka ziņas nedrikst no citadeles laukā ne soli spert?
— Viņš zina, — Pīns ņēmās skaidrot. — Viņš mani aizraidīja projām. Bet man bail. Tur, augšā, var lēkties kas briesmīgs. Manuprāt, valdnieks ir sajucis. Man bail, ka viņš padarīs galu ij pats sev, ij Faramiram. Vai nevari ko pasākt?
Gendalfs pameta skatu uz izgāztajiem vārtiem — viņā pusē jau pieņēmās spēkā kaujas troksnis. Burvis sažņaudza duri. — Man jādodas turp, — viņš teica. — Melnais jātnieks plosās, un viņš vēl raudzīs mūs satriekt. Man nav vaļas.
— Bet Faramirs? — Pīns izsaucās. — Viņš nav pagalam un taps sadedzināts dzīvs, ja neviens nestāsies ceļa.
— Sadedzināts dzīvs? — Gendalfs pārvaicāja. — Kas tad nu? Stāsti — aši!
— Denetors jau kapenes, — Pins klāstīja, — un viņš lika turp aiznest ari Faramiru, un, saka, mes visi sadegšot, un viņš vis neiešot tik ilgi gaidīt, lika sakraut bēru sārtu, lai šo sadedzinot un pie viena Faramiru ar'. Un aizsūtīja pec malkas un eļļas. līs pateicu Beregondam, bet tas diez vai sadūšosies atstāt posteni — viņam tagad sardze. Un tik un tā — vai viņš maz varētu ko iesāki? — Vienā rāvienā izkratījis sirdi, Pīns pastiepa trīcošu roku un pieķērās Gendalfam pie ceļgala. — Vai tu nevari Faramiru glābt?
— Varbūt varu, — Gendalfs teica, — taču tad, bīstos, mirs cili. Laikam man jāiet, ja reiz neviens cits viņam palīdzēt nevar. Bet beigsies tas nelāgi un bēdīgi. Naidnieka vara ietiecas pat visstiprākā cietokšņa sirdī — jo nu tas ir viņa pirksts.
Kolīdz izlēmis, burvis rīkojās nevilcinādamies: paķēris Pinu un ietupinājis viņu sev priekšā seglos, viņš lika Zibenim griezties apkārt. Pakaviem klaudzot, zirgs pa Minastiritas ielām nesa viņus kalnup, bet aiz muguras arvien skaļāks sacēlās cīņas troksnis. Visās malās vīri, nokratījuši izmisumu un šausmas, tvēra ieročus un cits citam sauca: — Rohānā klatl Karakungi izkliedza pavēles, pulki kārtojās kaujai, daudzi jau soļoja lejup, uz vārtiem.
Ceļā gadījās ķēniņdēls Imraīls, un tas uzsauca: — Kurpu tu, Mitrandir? Rohāņi kaujas Gondoras laukos! Mums jāsavāc visi speķi, cik vien ir.
— Vajadzēs visus lidz pēdējam vīram, un arī ar to būs par maz, — Gendalfs atsacīja. — Steidzies, cik jaudas. Es nākšu, kolīdz varēšu. Bet man jātiek pie valdnieka Denetora — neatliekama lieta. Kamēr valdnieka nav, uzņemies vadību!
Viņi jāja tālāk un, kolīdz tuvojās citadelei, samanīja sejā pūšam vējiņu un tālu, tālu, pašā dienvidu pamalē pamirdzam rītausmu. Tomēr tas bija vājš mierinājums — priekša gaidīja nezināma nelaime, bija bail ierasties par vēlu.
— Tumsība sāk izklīst, — Gendalfs ieminējās, — taču pār pilsētu tā joprojām gulst smaga un melna.
Sarga pie citadeles vārtiem nebija. — Tad Beregonds tomēr bus gājis, — Pins ieteicās jau cerīgāk. Viņi steigšus nogriezās pa ceļu, kurš veda uz Slēgtajam durvīm. Tās stāvēja plaši vaļā, vārtu sargs gulēja uz sliekšņa. Viņš bija bez dzīvības — ari atslēgu nebija.
— Naidnieka darbs! — Gendalfs noteica. — Tādas lietas viņam iet pie sirds: draugs karo pret draugu, cilvēks tiktai apjucis, ka nesaprot, kas viņam pienākums. — Izlēcis no segliem, viņš lika Zibenim doties uz stalli. — Redzi, draugs, — viņš teica, — mums ar tevi jau sen va jadzēja but tur, laukā, bet man vel šis tas kārtojams. Tomēr, kad saukšu, nāc driz!
Iegājuši pa durvīm, viņi kapa lejup pa stāvajām vītņu kāpnēm. Gaisma pieņēmās spēkā, un augstās kolonnas un akmens tēli lēnām slīdēja garām kā pelēki rēgi.
Piepeši klusumā ielauzās klaigas un augšup pacēlās zobenu šķinda: kas tāds šai svētvietā nebija dzirdēts kopš Minastiritas pirmsākumiem. Pēdīgi viņi nonāca līdz Dinenrātai un steidzās uz Pavaldoņu mājvietu, kuras kupols mijkrēsli vidēja varens un augsts.
— Stāviet! Stāt! — Gendalfs iekliedzās, mezdamies pie ēkas akmens kāpnēm. — Pārtrauciet to neprātu!
Jo tur bija Denetora kalpi ar zobeniem un lāpām, bet uz sliekšņa, uz kāpņu augšējā pakāpiena, pils sardzes melni sudrabotajā ietērpā stāvēja Beregonds, viens pret visiem durvis sargādams. Divi no viņa zobena jau bija krituši, aptraipīdami svetvietu ar savām asinīm, bet citi viņu zakāja, saukādami par noziedznieku un kunga nodevēju.
Klat skriedami, Gendalfs un Pīns saklausīja no mirušo mājvietas kliedzam Denetoru: — Ar steigu! Ar steigu! Dariet, kā lieku! Nokaujiet to atkritēju! Vai man pašam būs jānāk? — Tūliņ durvis, ko Beregonds spieda ciet ar kreiso roku, tika ar spēku atgrūstas vaļā, un tajās staveja Minastiritas valdnieks — stalts un pārskaities, acis viņam tīri vai liesmoja, un rokā valdniekam bija zobens.
Bet Gendalfs uzlēca augšā pa kāpnēm, un visi atsprāga atpakaļ, acis aizklādami, jo viņš nāca ka naktī piepeši atmirdzējusi gaisma — balts, žilbinošs un pagalam saniknots. Burvis pacirta gaisā roku, un Denetora zobens pats no sevis pasviedās uz augšu, izrāvās viņam no pirkstiem un nokrita labu gabalu aiz muguras, kapenēs uz grīdas. Denetors, Gendalfu ieraudzījis, pa- kāpas atpakaļ, itin kā būtu pārsteigts.
— Kas tad nu, godātais? — burvis noprasīja. — Mirušo mājvietas nav dzīvajiem domātas. Un kālab vīri cits citu galē nost te, svētvieta, kad asinis jau ta pārpārēm līst pie pilsētas vārtiem? Varbūt Naidnieks jau ticis līdz pašai Dinenrātai?
— Kopš kura laika Gondoras valdniekam vajag tev atskaiti dot? — Denetors atcirta. — Vai man nav ļauts pašam savus kalpus izrīkot?
— Ļauts ir gan, - Gendalfs teica. — Taču citiem ir ļauts tavu gribu apstrīdēt, kad tā grūž neprātā un postā. Kur ir tavs dels — Faramirs?
— Viņš guļ tur, — Denetors teica, norādīdams sev aiz muguras. — Deg, jau deg. Viņam miesās jau uguns iekurta. Taču drīz visiem būs degt. Vakari sakauti. Visam būs lielā sārtā degt, un visam bus gals klāt. Pelni! Pelnus un dūmus vējš aiznesis!
Gendalfs, nomanīdams neprātu, kas valdnieku pārņēmis, izbijās, vai viņš jau nav ko ļaunu pastrādājis, un metās uz priekšu, viņam nopakaļ — Beregonds un Pins, bet Denetors kāpas atpakaļ līdz pašam kapeņu galdam. Izrādījās, ka Faramirs joprojām guļ, karsoņa mocīts, uz galda noguldīts. Zem galda un augstā grēdā visapkārt bija sakrauta malka, viscaur piesūcinātā ar eļļu, — eļļa mirka pat Faramira drānas un apsegi, taču uguni sārtam pagaidām neviens nebija piegrūdis. Tad Gendalfs ļāva vaļu spēkam, kas viņa slēpās, kaut pelēkā mantija spēka gaismu apslāpēja. Uzlēcis uz sakrautā sārta un pacēlis vājinieku tik viegli kā nieka salmiņu, viņš ar visu nastu nolēca uz grīdas un devās uz durvīm. Bet tobrīd Faramirs ievaidējās un pa sapņiem piesauca tēvu.
Denetors salēcās, it kā no miega iztrūcies, acis viņam apdzisa, viņš ieraudajas un bilda: — Neatņem man dēlu! Viņš mani sauc.
— Sauc gan, — Gendalfs teica, — taču tevi viņam vēl nevar laist klāt. Jo viņam jārauga izrauties nāvei no nagiem, un, kazi, var neizdoties. Bet tev pienākas iet cīņā par savu pilsētu, kur tevi, var lekties, nāve gaida. Un sirds dziļumos tu to zini.
— Viņš vairs necelsies, — Denetors sacīja. — Cīņa ir veltīga. Kamdēļ velēties, lai viss ievelkas garumā? Kamdēļ mēs nevaram iet nāve plecu pie pleca?
— Tev, Gondoras pavaldoni, nav dotas tiesības noteikt savu mirstamo stundu, — Gendalfs atbildēja. — Un tā, savā lepnībā un izmisumā nogalēdami ij sevi, ij visus savējos, lai nāvi darītu vieglāk panesamu, izrīkojas vien paganu ķēniņi, kuri tumšo spēku kalpībā. — Viņš devās lauka pa durvīm, iznesdams Faramiru no aizkapa mājokļa, un noguldīja viņu uz tām pašām nestuvēm, uz kurām viņš bi ja šurpu atnests un kas joprojām staveja uz lieveņa. Denetors sekoja un stāvēja trīsēdams, ar ilgošanos vērdamies dēlam sejā. Neviens nebilda ne vārda un nekustējās, noraudzidamies valdnieka mokās, un Gendalfs uz brīdi atmaiga.
— Nāc! — viņš teica. — Mūs gaida. Tu vēl daudz vari iespēt.
Piepeši Denetors iesmējās. Viņš atkal izslējās lepns un stalts, veicīgi aizsoļoja līdz kapeņu galdam un paķēra spilvenu, kas viņam bija nolikts par pagalvi. Uz durvīm nākdams, viņš atsvieda apsegu, kas tam bija par pārvalku, un — raugi! Rokās viņš turēja palantiru. To viņš pacēla augstu, un visi redzēja lodi pašu no sevis iekvēlojamies, tā ka valdnieka kalsnie vaibsti iegaismojās ugunssarkani un likās kā cietā akmenī cirsti, ar asi iezīmētām, melnām ēnām, majestātiski, lepni un baigi. Acis viņam iegailējās.
— Lepnība un izmisums? — viņš iekliedzās. — Vai tu no tiesas doma, ka Baltais tornis bijis ar aklumu sists? Neka, esmu redzējis vairāk nekā tev zināms. Pelēkais Ģeķi. Jo tu ceri vien talab, ka esi tumsoņa. Tad skrien, spēkojies ar nāvi! Kaujies, cik uziet! Velti. Nieka zemes strēmeli atkarosiet kaujas laukā — uz nieka dienu. Taču svinēt uzvaru par to speķu, kas nule cēlies, ij nedomājiet. Pret šo pilsētu tikai viens rokas pirksts paslējies. Rītos viss kust. Un vel šai pašā brīdī cerības tevi viļ un pa Anduīnu uz augšu nāk flotile ar melnām burām. Vakari sakauti. Laiks aiziet visiem, kas negrib par vergiem būt.
— Tāds padoms Naidniekam droši ļaus virsroku ņemt, — Gendalfs aizradija.
— Ceri vien, ceri! — Denetors smējās. — Vai nu es tevi, Mit- randir, nepazīstu? Tu ceri manā vietā būt par valdnieku, nostā- lies līdzās visiem troņiem, lai tie kur — ziemeļos, dienvidos vai vakaros. Esmu nomanījis, kas tev prātā un padomā. Vai es nezinu, ka liki, rau, šim sikaliņam klusu ciest? Ka atvedi, lai viņš būtu par spiegu manos kambaros? Un tomēr es izvilināju nojums visu — kas gājāt, kurp gājāt. Tā! Domāji ar vienu roku mani uz brīdi pataisīt par vairogu, ko pret Mordoru pagriezt, ar otru — ietupināt manā vietā to ziemeļu Pēddzini. Taču dzirdi, Gendalf Milrandir, ka es tev par aklu kalpu neļaušos. Es esmu Anariona dzimtas pavaldonis. Es nezemošos, palikdams zaļknabim par prātu izkūkojušu kambarkungu. Pat ja viņš man pieradis, ka ir tas, par ko uzdodas, cēlies viņš vien no Isildura. Tadam es ne- klanīšos — pēdējam no skrandaiņu dzimtas, kur jau sen ne smakas ne no augstdzimtības, ne godības.
— Tad ko lu pats gribētu, — Gendalfs ievaicājās, — ja varētu notikt pec tava prāta?
— Es gribētu, lai ir tā, kā bijis manos laikos, — Denetors atteica, — un laikos, kad par valdniekiem bija mani sentēvi: lai es mierā valdītu pār Minastirītu un troni pēcāk nodotu dēlam, kurš butu pats sev kungs, nevis burvim māceklis. Taču ja to man liktenis liedz, man nevajaga neko: nedz zemāku dzivi, nedz dalītu mīlestību, nedz šaubīgu godu.
— Es gan neteiktu, ka pavaldonis, kurš paļāvīgi pildījis, kas viņam nolikts, būtu mazāk mīlams vai godājams, — Gendalfs bilda. — Mazakais, nevajag laupīt dēlam iespeju pašam par to izšķirties, kamēr nav zināms, vai viņam nāve lemta.
To dzirdot, Denetoram acis atkal iegailējās, un, iespiedis Akmeni padusē, viņš izvilka nazi un platiem soļiem devās uz nestuvju pusi. Bet Beregonds izlēca priekšā un aizšķērsoja ceļu.
— Tā gan! — Denetors iekliedzās. — Tu jau esi man nolaupījis pusi dēla mīlestības. Nu tu ka garnadzis snaiksties ari pēc maniem bruņiniekiem, lai tie man pecgala dēlu pavisam atņem. Taču, mazakais, te tu manu gribu vis neapstrīdēsi — pašam noteikt savu galu.
— Šurp! — viņš pakliedza kalpiem. — Pie manis, kas vēl nav par atkritējiem tapuši! — Divi uzskrēja pa kāpnēm, pavēlei klausīdami. Denetors manīgi izkampa lāpu vienam no rokas un iespruka atpakaļ kapenēs. Iekams Gendalfs paguva ko iesākt, viņš piegrūda lāpu sakrautajam sārtam — malka tūliņ sprakšķēdama uzliesmoja.
Denetors uzlēca uz galda, nostājās, liesmu un dUmu apņemts, tad pacēla pavaldoņa zizli, kas gulēja viņam pie kajam, un pret celi pārlauza uz pusēm. Iesviedis atlūzas Ugunī, viņš paklanījies apgūlās, palantiru ar abam rokām piespiedis pie krūtīm. Un stasta, ka kopš tā laika ikviens, kas šaja Redzakmenī ielūkojās un nebija gana stiprs, lai akmeni piespiestu rādīt ko citu, redzēja tur vien divas vecas, savītušas, liesmu apņemtas rokas.
Gendalfs sāpēs un šausmās novērsās un aizvēra durvis. Labu bridi viņš staveja uz sliekšņa, domās iegrimis un nebilzdams ne vārda, bet visi, kas laukā, dzirdēja iekšā kāri rūcam liesmas. Tad Denetors izgrūda baigu kliedzienu un apklusa uz visiem laikiem, un nevienam mirstīgajam viņu vairs nebija lemts redzet.
— Tā aiziet Denetors, Ekteliona dēls, — Gendalfs noteica. Tad viņš uzlūkoja Beregondu un valdnieka kalpus, kas tur stāvēja, šausmās sastinguši. — Un ta aiziet Gondora, kādu to esat pazinuši, — tās dienas ir galā: vai uz labu, vai ļaunu. Te pastrādāti posta darbi, bet nu visu naidošanos metiet pie malas, jo ļaunu te perinājis Naidnieks — tā viņa griba. Bijāt iepinusies svešas rokas austos tiklos un pienākuma vārdā tikāt cits pret citu sarīdīti. Bet iedomājiet, jūs, valdnieka kalpi: nebūtu Beregonds tapis par nodevēju, caur jūsu aklu paklausīšanu ari Baltā torņa virspavēlnieks Faramirs būlu dzīvs sadedzināts. Nesiet nu prom no šīs nelaimes vietas biedrus, kas krituši. Un mēs nesīsim Faramiru, Gondoras pavaldoni, turp, kur viņš var mierā gulēt vai mirt, ja tāds būs viņam liktenis.
Gendalfs un Beregonds, pacēluši nestuves, devās uz dziednīcu, un Pins vilkās viņiem nopakaļ, galvu nokāris. Bet valdnieka kalpi palika stāvam kā nolēmēti, nespēdami atraut skatu no pavaldoņu kapenēm. Gendalfs bija ticis līdz Dinenrātas viņam galam, kad kaut kas skaļi nobrakšķēja. Atskatījušies visi trīs ieraudzīja kapeņu kupolā paveramies plaisas, pa tām izvirda dūmi. Tūliņ, akmeņiem ar rīboņu krītot un veļoties, kupols iebruka uguns speltē, tomēr liesmas neapdzisa, bet joprojām lēkāja un šaudījās starp gruvešiem. Tikai tad pārbijušies kalpi deva kājām vaļu un muka nopakaļ Gendalfam.
Pēc laiciņa viņi atkal nonāca pie Pavaldoņa durvīm, un Beregonds uzmeta želu skatu vārtsargam. — Tas man mūžam būs rūgtā piemiņā, — viņš ierunājās, — taču steiga man bija aptumšojusi prātu, un viņš negribēja ne klausīties, vien nāca ar zobenu virsū. Paņēmis atslēgu, pirmiņ nokautajam no rokas izrautu, viņš durvis aizvēra un aizslēdza. — Nu tā pienākas valdniekam Faramiram, — viņš teica.
— Kamēr valdnieka nav,' visu nosaka Dolamrotas ķēniņdēls, — Gendalfs atsacīja, — bet ari viņa nav klāt — vajadzēs ko tādu uzņemties pašam. Klausi, ko saku: paglabā šo atslēgu un sargā to labi lidz brīdim, kad pilsētā alkal būs ieviesta kārtība.
Beidzot viņi izgaja pilsētas augšlokos un rīta gaismā mēroja ceļu uz dziednīcu. Tā bija izvietota vairākās skaistās ēkas, kas savrup no pilsētas namiem izbūvētas smagi slimajiem, bet tagad pielāgotās, lai būtu kur aprūpēt tos, kuri kaujās savainoti, un mirējus. Dziednīca atradās netālu no citadeles vārtiem, sestajā loka, pie dienvidmūra, visapkārt pletās dārzs un ar kokiem apstādīts zāliens — nekur citur Minastirīta neka tāda nebija. Turpat mitinājās tās nedaudzās sievietes, kurām bija ļauts palikt pilsētā, jo viņas bija prasmīgas dziednieces vai dziedniekiem palīdzes.
Bet, kolīdz Gendalfs un pārejie ar nestuvēm bija tikuši lidz dziednīcas galvenajam durvīm, dziļi lejā, klajumā pie Minastiritas vārtiem, kāds izgrūda baisu kliedzienu — tas cēlās pret debesim, pārtapdams spalgās, griezīgas gaudās un noslāpa, vēja aiznests. Kliedziens bija tik šerminošs, ka visi uz bridi pārakmeņojās, bet, kolīdz tas noklusa, ikvienā sirdī piepeši iesvelas cerība — tik gaiša, kāda nebija manīta, kopš bija uzklīduši austrumu tumsība, un acumirklī it kā dienas gaisma atmirdzēja spožāka un cauri mākoņiem izlauzās saule.
Taču Gendalfam vaigs bija drūms un saskumis, un, licis Beregondam ar Pinu ienest Faramiru dziednīcā, viņš pagājās lidz tuvīnajam mūrim, nostājās tur, saullēktā, ka baltā marmorā cirsts stāvs, tālē vērdamies. Un ar tām acīm, kas viņam bija dotas, burvis saredzeja visu, kas tostarp bija noticis; un, kad Ēomers, pēc kaujas no sava karapulka izjājis, nostājās līdzās tiem, kas gulēja krituši, viņš nopūtās, atkal ciešāk ievīstījās apmetni un devas projām. Beregonds un Pins, iznākuši no dziednīcas, uzgaja burvi stāvam turpat pie sliekšņa, domas iegrimušu.
Abi viņu uzlūkoja, bet Gendalfs labu laiciņu nebilda ne vārda. Pēdīgi viņš ierunājās. — Draugi, — viņš teica, — un visi ļaudis, kas pilsētā un Rietu zemēs! Dziļas bēdas mus piemek- lejušas, un diži slavas darbi pastradāti. Ko mums būs darīt — asaras liet vai priecāties? Ienaidnieku virsvadonis ir satriekts, uz ko pat neiedrošinājāmies cerēt, un dzirdējāt viņa pēdējā izmisuma atbalsi. Taču viņš daudzus līdzi paņēmis, kas rūgti apraudami. Un to es būtu varējis novērst, nebūtu Denetoru neprāts pārņēmis. Tik garas jau snaikstās Naidniekam rokas! Ak vai! Tikai tagad es apjaušu, ka viņa griba iespiedusies pašā Minastiritas sirdī. Pavaldoņi gan sprieda, ka tas noslēpums viņiem vien zināms, tomēr es jau sen nojautu, ka še, Baltajā tornī, glabājas viens no septiņiem Redzakmeņiem. Reiz Denetors, vieds būdams un saprazdams, cik pašam speķa maz, nemūžam nebūtu iedomājies to liki lietā, lai Sauronam izaicinājumu mestu. Bet ar gadiem viedība gāja mazumā, un bīstos, ka, samanījis briesmas, kas Gondorai uzmācās arvien jaušamakas, viņš Akmeni ielūkojas un krita krāpniekam par upuri, un, man rādās, kopš Boromirs aizjāja ceļā, tā notika arvien biežāk. Viņš bija par daudz varens, lai būtu pakļaujams Tumsas spēku gribai, tomēr redzēja vien to, ko viņam redzēt bija ļauts. Ko viņš dabūja zināt, tas, nav šaubu, nereti lieti noderēja, tomēr Mordoras nesatriecamā varenība, ko viņam bija ļauts skatīt, sirdi saindēja ar tādu izmisumu, ka pēdīgi aptumšojās prāts.
— Nu es saprotu, kas man pirmiņ tik savādi likās! — ieteicās Pīns un atminēdamies nodrebēja. — Valdnieks uz bridi atstaja kambari, kur Faramirs gulēja, un tikai tad, kad viņš atgriezās, man pirmoreiz iešāvās prātā, sak, kā pārvērties — novecojis un sabrucis.
— Tieši tajā stundā, kad Faramirs tika torni nogādāts, mēs daudzi redzējām augškambarī ērmotu gaismu, — Beregonds piebalsoja. — Taču tāda tur aridzan agrāk manīta, un pilsētā jau sen klīst baumas, ka reizēm valdnieks ar savu Naidnieku domās spekojoties.
— Ak vai! Tad esmu spriedis pareizi, — Gendalfs noteica. — Tā Saurona griba iespiedusies Minastirltā, un tā es še tiku aizkavēts. Un še man joprojām vēl jāpaliek, jo tūliņ saradisies vēl citas rūpes, ne Faramirs vien. Nu man jādodas lejā sagaidīt tos, kas šurpceļā. Kaujas laukā redzēju ko tadu, ka man sirds vai lust, un, to vien gaidi, nāks vēl kas ļaunāks. Pin, nāc līdzi! Bet tev, Beregond, der atgriezties citadelē un izstāstīt sardzes priekšniekam, kas lēcies. Bīstos, ka viņš, pienākumam klausīdams, tevi sarga godā vairs neatstās, bet saki viņam, ja drīkstu padomu dot, lai sūta tevi uz dziednīcu, Faramiram par sargu un kalpu, lai esi līdzās, kad viņš atmodīsies — ja tā jelkad notiks. Jo, nebijis tevis, viņu uguns būtu aprijusi. Ej nu! Es drīz atgriezīšos.
To teicis, viņš pagriezās un kopā ar Pinu devās lejup, uz pilsētas apakšlokiem. Un, kamēr" viņi tā steidzās, vtjš atpūta smagus, pelēkus mākoņus, sāka līt, ugunsgrēki čukstēdami apdzisa, un pilsēta ietinās necaurredzamos dūmos.