Acis Merijām joprojām bija asaru pilnas un ari pārgurums aizmigloja skatu, kad viņi tuvojās Minastiritas sagrautajiem vārtiem. Par postažu un slaktiņu visapkārt viņš gandrīz nelikās zinis. Plaiksnīja liesmu mēles, virmoja dūmi, un gaisu pildīja derdzīga smirdoņa, jo daudzas kara mašīnas bija aizdedzinātas vai iegāztas uguns grāvjos, turpat gruzdēja arī daudzi kritušie, un ik uz soļa gulēja dienvidnieku milzu lopu līķi — apsviluši, ar katapultas sviestiem akmeņiem nogāzti vai ar Mort- hondas bezbailīgo strēlnieku raidītajām bultām acīs. Spēcīgais lietus uz brīdi bija mitējies, debesīs paspīdēja saule, tomēr pilsētas apakšloki tinās biezos, smirdīgos dūmu vālos.
Jau kūsāja darbs — tika izbrīvēts ceļš cauri kaujas atstātajiem gruvešiem un drazām, un pa vārtiem jau pretim nāca pulciņš ļaužu ar nestuvēm. Ēovina tika saudzīgi noguldīta mīkstos spilvenos, bet ķēniņa miesas tika apklātas ar greznu, zeltā šūdinātu apsegu. Tiem, kas apkārt sastāja, līdzi bija lāpas, un liesmas, saules gaismā blāvas un nespodras, raustījās vējā.
Tā Teodēns un Ēovina ieradās Gondoras galvaspilsētā, un visi, viņus ieraudzījuši, noņēma cepuri un paklanījās; nesēji, izbridusi cauri izdegušā loka pelniem un dūmiem, devās tālāk — pa akmens plātnēm izliktajām ielām arvien kalnup. Merijām kāpiens likās bezgala ilgs — kā veltīgs ceļš, mērojams kādā nīstā murgā, kas vilkās un vilkās, lai allaž beigtos ar ko tādu, līdz kam atmiņa nesniedzās.
Raustīgās lāpu gaismas priekšā pamazām pa vienai apdzisa, viss ietinās tumsā, un Merijs, kājas vilkdams, iedomājās: "Būs eja, kam galā kaps, un tur mēs paliksim uz mūžiem." Bet sapņo- jumā piepeši ielauzās dzīvelīga balss.
— Nu re, Merij! Labi gan, ka tevi atradu!
Viņš pacēla skatu, un migla acu priekšā drusku tā kā izklīda. Pins! Abi stāvēja aci pret aci šaurā ieliņā, taču cilādi tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Merijs izberzēja acis.
— Kur ķēniņš? — viņš ievaicājās. — Un Ēovina? — Tad Merijām aizmetās kaja, viņš noslīga uz kāda sliekšņa un atkal izplūda asarās.
— Aiznesti augšā, uz citadeli, — Pīns atbildēja. — Vai tikai nebūsi iedams iemidzis un kur greizi nogriezies. Kolidz atklājām, ka esi noklīdis, Gendalfs mani sūtīja tevi meklēt. Merij, nabaga veco zēn! Nevaru ne izteikt, kā priecājos tevi atkal redzēt! Bet tu taču esi gluži bez spēka, tālab ar runām tev virsū nemākšos. Tikai pasaki — esi vesels? Vai savainots?
— Vesels, — Merijs atteica. — Jā, laikam gan. Bet man labā roka atņēmusies, Pin, — atņēmās, kad viņu sadūru. Un zobens nosvila — pavisam, kā pagalīte.
Pinam sejā iezagās bažas. — Paklau, labāk nāc man lidzi, cik aši vien vari, — viņš skubināja. — Kaut es jaudātu tevi pastiept! Tu jau vairs uz kājām neturies. Kālab viņi tevi nekrāva uz nestuvēm? Bet ļaunā neņem! Pilsētā, Merij, tik daudz briesmu lēcies — kāds tur brīnums, ka gadās piemirst vienu nabaga hobitu, kas no kaujas lauka nāk.
— Dažkārt tīri laime, ka paliec neieverots, — Merijs piebilda. — Nupat man ij virsū neiedomājās paskatīties tas… Nē, nē, to es nevaru izteikt. Palīdzi, Pīn! Gar acīm atkal sagriežas melns, un roka man tik salta.
— Atspiedies pret mani, Merij, puis! — Pins aicināja. — Ejam nu! Soli soli. Nav tālu."
— Tu mani ved glabāt? — Merijs iejautājās.
— Nē taču! — Pīns atteica, pūlēdamies izlikties līksms, tomēr sirdi viņam žņaudza izbailes un žēlums. — Nē, iesim uz dziednīcu.
Nogriezušies no ielas, kuru no vienas puses ieskāva augsti nami, no otras — ceturtā loka ārmūris, viņi aiztika lidz galvenajam ceļam, kas veda kalnup, uz citadeli. Abi cīnijās uz priekšu pa solītim vien — Merijs grīļojās un sazin ko murmināja kā pa miegam.
"Nemūžam viņu neaizstiepšu," Pīns nodomāja. "Vai tiešām neviens palīgs neradīsies? Atstāt viņu te nevar." Tieši tobrīd viņam par pārsteigumu aiz muguras atskanēja steidzīgi soļi — garām skrēja kāds puika, un Pīns viņu pazina: Bergils, Bere- gonda dēls.
— Bergil, sveiks! — viņš uzsauca. — Tu kurp? Prieks tevi atkal redzēt — joprojām dzīvs, ko?
— Es esmu dziedniekiem par ziņnesi, — Bergils paskaidroja. — Man jāskrien.
— Tad skrien! — Pins sacīja. — Bet tiem tur, augšā, pasaki, ka man te ir vājinieks — hobits, perians, ņem vērā, — no kaujas lauka nāk. Saviem spēkiem viņš diez vai tik talu aizsteberes. Ja Mitrandirs ir tur, viņš par vēsti nopriecāsies. — Bergils aizdieba.
"Labāk pagaidīšu tepat," Pins nosprieda. Ta nu viņš, Meriju saudzīgi pieturēdams, ļāva viņam saļimt uz ielas, kur saulīte, un tad nosēdās līdzās, Merija galvu noguldīdams klēpi. Prātīgi iztaustījis drauga miesas, lūkodams, vai tas nav kur savainots, viņš saņēma Merija rokas savējās. Labā bija auksta kā ledus.
Necik ilgi, ieradās pats Gendalfs, abus meklēdams. Noliecies pār Meriju, burvis noglāstīja viņam pieri, tad hobitu uzmanīgi pacēla. — Viņš ir pelnījis, lai šajā pilsētā tiktu godā celts, — Gendalfs teica. — Manu paļāvību viņš papilnam attaisnojis — nebūtu Elronds mani klausījis, jūs abi būtu Rivendellā palikuši, un tad šī diena butu daudz, daudz melnāka. — Viņš nopūtās. — Un nu man vēl viens aprūpējamais uz rokām, bet tur lejā, kaujā, viss aizvien vēl karajas mata galā.
Tā Faramirs, Ēovina un Meriadoks pēdīgi bija iekārtoti dziednīcas gultās, un aprūpe tur bija laba. Pedejā laikā sentevu zināšanas un izmaņa gan bija gājušas mazumā, tomēr Gondoras dziedniecība joprojām bija plaši izslavēta — turienieši labi prata dziedēt brūces un citas vainas un prasmīgi tika galā ar visām kaitēm, kas mēdza piemeklet mirstīgos juras austrumkrastā. Dziedināms nebija vienīgi vecums. Pret to zāles nebija uzietas, un, taisnību sakot, gondoriešiem tagad mūžs nebija neko daudz ilgāks kā citiem ļaudīm, un maz bija to, kas, nodzīvojuši daudzinātos piecus dučus gadu, vēl bija dzīvesprieka un spēka pilni — tādi bija atrodami vienīgi dzimtas, kur asinis tīrākas. Taču, par spīti visām zintīm un izmaņai, dziedniekiem pēdējā laikā vedās arvien grūtāk — daudzus bija ķērusi jauna, nedziedināma sērga, iedēvēta par "melno ēnu", jo tā nāca no nazguliem. Sasirgušie palēnam iekrita arvien dziļākā, stingā miegā, atdzisa Iedusauk- sti un nomira. Un vājinieku kopēji sprieda, ka ari sikaliņu un Rohānas ķēniņmeitu ši sērga smagi skārusi. Tiesa, vēl pirms pusdienlaika abi reizumis ko runāja, miegā murminādami, un kopēji vērigi ieklausijas, cerēdami izdibināt, kas viņiem vainas. Bet, necik ilgi, vājinieki atkal ieslīga nemaņas tumsā, un, kad saule sāka laisties uz rieta pusi, abiem vaigs vērtās pelnu pelēks. Tikmēr Faramirs kaisa karsoni, kas nekādi negribēja atkāpties.
Gendalfs visus trīs nepaguris apstaigāja, pagalam norūpējies, un kopēji viņam atstāstīja visu, ko bija izdevies saklausīt. Un diena ritēja, bet laukā dārdēja lielā kauja, cerība te iesvēlās, te no jauna dzisa, ik pa brīdim atklīda savādas vēstis, bet Gendalfs joprojām vilcinājās un projām nedevās, lidz pēdīgi debesis pielija ar asinssarkano saulrieta blāzmu, un gaisma, pa logiem spiezdamās, skāra vājinieku pelekās sejas. Kas turpat līdzās stāvēja, redzēja viņiem vaigus sārtumu iekvēlojamies, it kā miesās spirgtums atgrieztos, tomēr tas bija vien māns.
Tad večiņa Joreta, pati vecākā no visām dziednīcas sievām, uzlūkoja Faramira skaisto vaigu un ieraudājās, jo visi Faramiru mīlēja. Un viņa teica: — Ak vai! Vai viņam patiesi jāmirst? Kauču Gondorā butu ķēniņš, kādi, stāsta, te senlaikos bijuši! Jo vecos rakstos teikts: ķēniņa roka — dziednieka roka. Pēc tā likumīgais ķēniņš aizvien pazīts.
Un Gendalfs, kas stāvēja turpat blakus, iesaucās: — Lai tavi vārdi paliek ilgā piemiņā, Joreta! Jo tie ļauj cerēt uz labu. Varbūt ķēniņš patiesi Gondorā atgriežas — vai neesi dzirdējusi tās savādās vēstis, kas pa pilsētu klīst?
— Man darba pilnas rokās, nav bijis vaļas klausities, ko kurais kliedz un brēc, — viņa atteica. — Es tik ceru, ka tie rīkļurāvēji netiks lidz dziednīcai vājiniekus tramdīt.
Gendalfs tūliņ izsteidzās laukā, rieta blāzma debesis jau bālēja, gruzdošie kalni dzisa, un pāri zemei palēnām nolaidās pelnu pelēka novakare.
Saule rietēja, kad Aragorns, Ēomers un Imralls tuvojās pilsētai savu pulka vadoņu un bruņinieku pavadībā. Pie pašiem vārtiem Aragorns bilda: — Skat, kādu sārtu saule rietēdama sakūrusi! Tā ir zīme, ka daudz kam pienācis gals un iznīcība un pasaules liktenis pārgrozījies. Bet šī pilsēta un valsts ilgus gadus bijusi pavaldoņu gādībā, un bīstos, ka šaubas un strīdiņi var celties, ja nelūgts tur kāju speršu; taču tā nedrīkst notikt, iekams karš nav galā. Iekšā iešu un atklāšos tikai tad, kad bUs noprotams, kuram virsroka — mums vai Mordorai. Lai vīri manejiem uzslien teltis te, laukā, un te es gaidīšu, lidz pilsētas valdnieks mani aicinās.
Bet Ēomers sacīja: — Tu taču jau esi pacēlis ķēniņu karogu un atklājies ar Elendila nama ģerboni. Vai tad cietīsi, ka tapsi apšaubīts?
— Nē, — Aragorns atteica. — Bet es domāju, ka īstais brīdis vēl nav klāt, un man padomā cīkstēties tikai ar Naidnieku un viņa pakalpiņiem.
Un ķēniņdēls Imraīls sacīja: — Viedi tavi vārdi, godātais, ja esi ar mieru šai lietā uzklausīt padomu no tāda, kurš ar valdnieku Denetoru rados. Viņš ir nelokāms un lepns, tomēr vecs, un, kopš dels aizgājis bojā, viņš tapis gaužam ērmīgs. Tomēr man netik, ka tu paliec kā ubags aiz durvīm.
— Nejau ubags, — Aragorns teica. — Teiksim, Pēddziņu vadonis, nedz pie pilsētām, nedz akmens namiem radis. — Un viņš lika satit savu karogu, noņēma Ziemeļvalsts Zvaigzni un atdeva to Elronda dēliem — lai paglabā.
Tā, atstājuši Aragornu turpat, ķēniņdēls Imraīls un Rohanas Ēomers iejāja pilsētā un, izspraukušies cauri satrauktajam sagai- ditaju pūlim, uzjāja līdz citadelei, tad devās uz torņa zāli, pa- valdoni meklēdami. Taču tronis stāvēja tukšs, un tā priekšā zem grezna baldahīna gulēja Rohānas ķēniņš Teodēns: tam apkārt dega divpadsmit lāpas un sardzē stāvēja divpadsmit bruņinieki — gan rohāņi, gan gondorieši. Baldahīna aizkari bija zaļbalti šūdināti, ķēniņš līdz krūtīm bija apklats ar zelta apsegu, uz tā gulēja kails zobens, bet pie kajam viņam bija nolikts vairogs. Lapu gaisma ķēniņa sniegbaltajos matos rotājās kā saules stari strūklaka, bet vaigs viņam bija skaists un jauneklīgs, taču tajā bija iegūlis tads miers, ko jaunība nepazīst, un šķita, ka mirušais vien miegā ieslldzis.
Kad viņi labu laiku bija stāvējuši pie ķēniņa klusēdami, Imraīls iejautājās: — Kur pavaldonis? Un kur Mitrandirs?
Viens no sargiem atbildēja: — Gondoras pavaldoni meklējiet dziednīcā.
Bet Ēomers prasīja: — Kur ķēniņmeita Eovina, mana māsa? Viņai piedien goda vieta ķēniņam līdzās, nekur citur! Kurp viņa aizgādāta?
Un Imraīls sacīja: — Bet ķēniņmeita Eovina vēl bija dzīvajos, kad tika šurpu nesta. Vai tad nezināji?
Ēomeram sirdī tūliņ atausa jau zudusī cerība, toties no jauna iesvēlās ari bažas un bailes, un viņš, vairs ne vārda nebilzdams, apcirtās un platiem soļiem devas laukā no zāles, un ķēniņdēls viņam sekoja. Tikmēr jau bija satumsis vakars, debesis bija zvaigznēm piebirušas. Un turpat jau kājām nāca ari Gendalfs, līdzi vezdams vienu pelēkā apmetnī; tā nu viņi satikās pie dziednīcas durvīm. Ar Gendalfu apsveicinājušies, viņi prasīja: - Mēs meklējam pavaldoni — runā, viņš te esot meklējams. Vai viņš kā savainots? Un ķēniņmeita Ēovina — kur viņa?
Un Gendalfs atbildēja: — Viņa guļ tepat — mirusi nav, taču nāvei tuvu. Bet valdnieku Faramiru savainojusi saindēta šautra — vai nebūsit dzirdējuši? Un viņš tagad pavaldonis, jo Denetors no mums šķiries un viņa asins pelnos pārvērtusies. — Un, padzirduši burvja stāstu, viņi noskuma un brīnīties brīnījās.
Bet Imraīls teica: — Tad uzvaras priekam rūgtas mieles, un tā dārgi nākusies, ja reiz vienā dienā ij Gondorā, ij Rohānā valdniekus zaudējušas. Ēomers valda pār rohāņiem. Kuram nu būs valdīt par Minastirītu? Vai neder sūtīt pēc Aragorna?
Un ierunājās tas, kas apmetni: — Viņš ir klāt. — Kolīdz viņš paspēra soli un nostājās durvu luktura gaismas lokā, tie abi ieraudzīja, ka tur stāv Aragorns, bruņām pari uzvilcis pelēko Loriēnas apmetni un par valdnieka zīmi līdzi paņēmis vien Galadriēlas zaļakmeni. — Nācu, jo Gendalfs lūgtin ludz, — viņš teica. — Taču pagaidām esmu vien Arnoras dandanu vadonis, un pār Minastirītu, līdz Faramirs modīsies, lai valda Dolamrotas valdnieks. Tomēr mans padoms būtu šāds: lai dienās, kas gaida- mas, un lietās, kas mums ar Naidnieku kārtojamas, pār visiem mums Gendalfs būtu noteicējs. — Un pārējie ar viņu bija vienisprātis.
Tad Gendalfs teica: — Nestāvēsim pie durvīm, jo laiks negaida. Iesim nu iekšā! Jo vājiniekiem, kas dziednīcā, cerēt atlicis tikai uz vienu — ka Aragorns nāks. Tā runaja Joreta, Gondoras zintniece: ķēniņa roka — dziednieka roka, pēc tā būs likumīgo keniņu pazīt.
Aragorns gāja pirmais, pārējie sekoja. Un pie durvim stāvēja divi sargi citadeles ieģērbā: viens augumā garš, bet otrs tīrais knēvelis, kas, viņus ieraudzījis, pārsteigumā un priekā skaļi iekliedzās.
— Nerimša! Vareni gan! Zini ko, es jau nopratu, ka tu ar tiem melnajiem kuģiem brauc. Bet te visi tikai — pirāti, pirāti! — un manī ij neklausījās. Kā tu to dabūji gatavu?
Aragorns iesmējies saņēma hobita roku. — Labi gan, ka tiekamies! — viņš teica. — Taču ceļa stāsti lai pagaida — tagad nav vaļas.
Bet Imraīls apvaicājās Eomera m: — Vai tad ta piedien ķēniņu uzrunāt? Bet, kazi, tronī viņš sēdēs ar citu vārdu?
Un Aragorns, to padzirdis, atskatījās un sacīja: — Droši ar citu, jo senajā diželfu mēlē esmu dēvējams par Elesāru, Elfu Akmeni, — un Enviņjatāru, Atjaunotāju. — Viņš pacēla pretim pie krūtīm piesprausto zaļakmeni, lai Imraīls redz. — Bet Nerimšas vārdā būs dēvēties manai dzimtai, ja tada reiz būs. Dižmēlē tas ausīs negriezīsies — es būšu Telkontārs, un tādi būs visi, kas manu asini mantos.
Pēc tam viņi iegāja dziednīcā un, mērodami ceļu uz istabām, kur gulēja vājinieki, noklausījās Gendalfa stāstu par Ēovinas un Meriadoka varoņdarbiem. — Jo garas stundas esmu nostāvējis viņiem līdzās, — viņš teica, — un abi pa sapņiem krietnu tiesu izpauda, iekams iekrita mironīgajā tumsībā. Tāpat man dots daudz ko saredzēt pa gabalu.
Vispirms Aragorns devās pie Faramira, tad pie ķēniņmeitas Ēovinas un visbeidzot pie Merija. Ielūkojies vājiniekiem vaigā un paraudzījis sirdspukstus, viņš nopūtās. — Te man nāksies likt lietā visus spēkus un izmaņu, kas man dota, — viņš sacīja. — Kaut še būtu Elronds — viņš no mūsējiem pats vecākais un varenākais.
Un Ēomers bilda, redzēdams, ka viņš gan bedu nomākts, gan pārguris: — Pirmāk tev visādā ziņā der atpūsties un kaut kumosu iebaudīt.
Bet Aragorns atteica: — Nē, šie trīs — un Faramirs visdrīzāk — jau kapa malā. Te nedrīkst zaudēt ne mirkli.
Pasaucis Joretu, viņš vaicāja: — Vai dziednīcai ir zālītes krājumā?
— Ir, godātais, — viņa atbildēja, — taču krājums, domāju, skops — vajadzība tagad augusi auguma. Viens gan — nezinu, kur citas ņemsim, jo šais briesmu laikos viss juku jukām, vēl tie uguņi un liesmas, puiku, ko par plūcējiem aizsūtīt, teju neviena, un ceļi ari ciet. Dieniņ manu, nemaz vairs neatminu, kad pēdējoreiz no kāds Losarnahas ar zālītēm tirgū bijis! Lai kā, še, dziednīcā, darām, ko varam, iztikdami ar to, kas ir, — gan, godātais, pats redzēsi.
— Tad ari spriedīšu, — Aragorns sacīja. — Patlaban mums trūkst vēl kā cita — nav laika pļāpām. Vai jums ir ātela?
— To nu gan nezinu, godātais, — viņa atteica, — mazākais, tas vārds man svešs, lešu apvaicāties zāļzinim, viņš zina visus tos vecvārdus.
— To sauc arī par karalpuki, — Aragorns piebilda, — varbūt še tā zināma ar tādu vārdu, jo pēdējā laikā laukos ļaudis to šādi iedēvējuši.
— Ak to! — Joreta atplauka. — Dieniņ manu, būtu tu, godātais, uzreiz to vārdu saucis, es tev pateiktu. Nē, tās gan mums nav it nemaz. Kālab gan — savu mūžu neesmu dzirdējusi, ka no tās kāds dižs labums! Cikkārt netiku māsām bildusi, kad mežā to uzgājām: karaļpuķe, saku, kas par dīvainu vārdu, diez kālab tā šādi iedēvēta, jo, būtu es no karaļiem, tik necilas puķes vis savā dārzā nestādītu. Tomēr saberzta tā saldi smaržo, tā? Nē, ne "saldi" — pareizāk, kazi, "spirdzinoši".
— Skaidrs, ka spirdzinoši, — Aragorns piekrita. — Un nu, kundzīt, ja tev valdnieks Faramirs mīļš, kustini kājas tikpat aši kā mēli un sadabū man karalpuki, ja pilsētā jelkur kaut viena lapiņa atrodama.
— Un ja nebūs, — Gendalfs teica, — jāšu uz Losarnahu, Joretu aiz muguras uztupinājis, lai aizved mani uz to mežu, pie masām gan ne. Lai Zibens viņai parāda, ko nozīmē "pasteigties".
Kolīdz Joreta bija projām, Aragorns lika pārējām kopējām uzkarsēt ūdeni. Tad, saņēmis Faramira roku, viņš uzlika plaukstu vājiniekam uz pieres. Tā mirka sviedros, bet Faramirs nedz sakustējās, nedz likās ko manījis un dvašu vilka ar pūlēm.
— Viņam nāve jau zobu galā, — Aragorns noteica, uzlūkodams Gendalfu. — Taču pie vainas nav brūce. Re — aizvilkusies. Būtu viņam trāpījusi šautra, kas nazgula raidīta, kā pirmiņ spriedi, izdzisis būtu vēl tonakt. Te būs kas cits — es teiktu, kāda dienvidnieku bulta. Kurš to izrāva? Vai ir paglabāta?
— Es izrāvu, — pieteicās Imraīls, — un asinis apturēju. Taču bultu gan nepaglabāju, jo mums bija daudz darāmā. Cik man prātā, šautra bija itin kā visas, kas dienvidniekiem. Tomēr nodomāju, sak, vai nebUs kur augstāk no tumsības spēkiem nākusi, — ar to tas karsonis un vājums būtu skaidrojams, ja reiz vāts nedz tik dziļa, nedz nāvīga? Kā citādi?
— Pārgurums, zūdīšanās teva dēļ, ievainojums un visam pāri — melnā dvaša, — Aragorns teica. — Viņš grūti salaužams — Melna ēna taču mācās virsu, jau pirms viņš aizjāja uz kauju pie ārmūriem. Pamazām vien viņam būs tumsība pielavījusies — jau tad, kad viņš kāvās, nocietinājumus aizstāvēdams. Kaut es butu še drīzāk ticis!
Tobrīd ienaca zāļzinis. — Tu, godātais, vaicāji pēc karaj- pukes, kā to laucinieki dēvē, — viņš sacīja, — jeb atēlas, dižcilšu mēlē, jeb, kā to sauktu tie, kam drusku zināma valinoru mele…
— Es pats no tādiem, — Aragorns viņu pārtrauca, — un man viena alga, asea aranion vai karaļpuke, ja vien tāda tev ir.
— Lūdzu piedošanu, godātais! — vīrs turpināja. — Redzu, ka esi zintnieks, nevis parasts karakungs. Taču diemžēl dziednīcās mēs tadu mantu neglabājam — te vien smagi vājinieki, kas grūti glābjami. Jo spēka tai nav, ciktāl mums zināms, vien, kazi, sasmakušu gaisu ta saldāku dara vai- aizgainī smagas domas. Ja vien, protama lieta, neņem vērā, kas sendienās savārsmots un ko sievas — palūk, kā mūsu krietnā Joreta — daudzina bez īstas sajēgas:
Kad melna dvaša uzvēdī, kad nāves tumsu samani, kad glābt ko jau par vēlu — šurp atēlu, šurp atēlu! No pašas ķēniņrokas lai pagaist nāves mokas!
lāču, bīstos, tas bus vien tāds penteris, kas vecām sievām aizķēries prātā. Ko tas nozīmē — spried pats, ja tur maz ir ko spriest. Lai kā, veci ļaudis vēl aizvien no tās zālītes brūvē uzlējumu, kad galva apsāpas.
— Tad, ķēniņa vārdā, ej un sadabū kādu sirmgalvi, kas no zālītēm jēdz mazāk, kam gudrības iemērīts vairāk un kas to zāli mājās glabā! — Gendalfs neizturēja.
Aragorns nometās ceļos Faramiram lidzās un uzlika viņam plaukstu uz pieres. Un pārējie nomanīja, ka iesveļas sīva spēkošanās. Aragorna vaigs no pārgurumā metās gluži pelēks, un ik pa brīdim viņš piesauca Faramiru vārdā, taču aizvien vārāk, it kā pats kur attālinātos, aizklīdis tālu tumšā ielejā, saukdams vārdā kādu, kurš nomaldījies un pazudis.
Pedigi istaba aizelsies iemetas Bergils ar drāniņu, kurā bija ievīstītas sešas lapiņas. — Te, lUgtum, būs karaļpuke, — viņš izdvesa, — taču diemžēl ne gluži svaiga. Būs ievākta pirms nedēļām divām, ja ne vēl senāk. Jācer, ka derēs, ko? — Pametis skatu uz Faramiru, viņš izplūda asarās.
Bet Aragorns pasmaidīja. — Derēs, — viņš teica. — Ļaunākais nu jau pāri. Paliec un rimsties bēdāties! — Divas lapas viņš saņēma plaukstās un uzpūta tām dvašu, tad saberza, un tūliņ istabā izplatījās dzīvinoši svaiga smarža, gaiss itin kā atmodās — trīsošs un skanīgs, dzirkstoša prieka pilns. Aragorns iesvieda lapas nule atnestā verdoša ūdens kausā, un visiem ap sirdi tūliņ kļuva vieglāk. Jo smarža itin kā atsauca atmiņā rasotu rītu saules pārpilnā zemē, iepretim kam vien bala ēna ir pat pasaule, kāda tā priecē sirdi krāšņajā pavasara ziedonī. Bet Aragorns piecēlās kājās spirgts, gluži ka no jauna piedzimis, kausu piebīdīja tuvāk Faramira lūpām, un acīs viņam sila smaids.
— Vai tu re! Kas to būtu domājis? — Joreta noteica kopējai, kas stavēja viņai līdzās. — To zālīti būšu velti nievājusi. Man uzreiz nāk prātā Imlotmelujas rozes, kad biju vēl tāda meiča, — kuram katram ķēniņam paša labuma.
Piepeši Faramirs sakustējās un pavēra plakstus — viņš uzlu- koja Aragortiu, kas bija klat pieliecies, vaigā viņam atplauka atskārta un mīlestība, un viņš vāri ierunājās: — Valdniek, tu mani sauci. Es nāku. Ko ķēniņš pavēlēs?
— Nāc laukā no tumsības un mosties! — Aragorns teica. — Esi zaudējis spēkus. Tagad atpūties, iestiprinies, un lai tu butu uz kājām, kad atgriezīšos!
— Būšu, valdniek, — Faramirs atsaucās. — Jo kurš gan ies vārtīties cisās, kad ķēniņš atgriezies?
— Tad pagaidām paliec sveiks! — Aragorns sacīja. — Mani gaida vel citi. — Un viņš izgāja no istabas, viņam līdzi ari Gendalfs un Imraīls, bet Beregonds ar dēlu palika iepakaļ, nejaudādami prieku valdīt. Steigdamies Gendalfam līdzi un durvis ciet vērdams, Pīns izdzirdēja Joretu izsaucamies:
— Ķēniņš! Vai dzirdējāt? Ko es teicu? Dziednieka roka — tā es teicu. — Un driz runas par to, ka ķēniņš no tiesas atgriezies, ka viņš ir tepat un izkarojies ķeries pie dziedināšanas, paklida ne tikai dziednīcā — šī vēsts sacēla kājās visu pilsētu.
Bet Aragorns, Ēovinu apraudzījis, teica: — Viņu trāpījis smags trieciens, un viņa grūti savainota. Roka ir pušu, taču vaina prasmīgi apkopta un ar laiku sadzīs, ja vien viņai būs gana speķa dzīvību vilkt. Sagandēta tā roka, kurā vairogs bijis, taču lielākais posts nodarīts tai, kura zobenu turējusi. Tajā vairs dzīvības nav ne piles, kaut kauli veseli. Ak vai! Jo pretim viņa stājusies tam, kuram ij miesas, ij gara spēka daudzkārt vairāk. Un tam, kurš ar ieroci tādu domā nobendēt, jābūt cietākam par tēraudu, lai no bailēm vien nenomirtu. Ļauns liktenis viņai šādu ceļu lēmis. Jo viņa ir daiļa jaunava — daiļākā no visām, kam dzīslās rit ķēniņu asins. Un tomēr nezinu, ko te sacīt. Pirmoreiz uzlūkojis, nomanīju, ka viņa ir nelaimīga, un man šķita, ka redzu baltu ziedu — slaiku un lepnu kā lilija, taču zināju, ka tas stingrs un ciets — kā tie, ko elfu kalēji tēraudā kaļ. Bet varbūt pie vainas bija sals, kas pārvērtis zieda sulu ledū, un tāds nu tas stāvēja — saldeni rūgts, aizvien vēl skaists, ko acis pamielot; tomēr jau nāves elpas skarts, lemts drīzam galam? Jo sirgst viņu jau sen, vai ne tā, Ēomer?
— Brīnos, ka tā prasi, valdniek, — tas atbildēja. — Tevi es še par vainīgu neturu, neviens cits aridzan ne, tomēr ka Eovinai, manai māsai, jelkāds sals būtu uzkritis, ij nemanīju, pirms viņa nebija tevi pirmoreiz uzlūkojusi. Ar bažām un raizēm mēs abi nokāvāmies tais laikos, kad Cērmēle bija par rīkotāju uzmeties, ķēniņu apmājis, un viņa gādāja par ķēniņu — jo dienas, jo gaužāk baiļodamās. Taču ne jau tālab viņa izšķiras tādu ceļu iet!
— Mans draugs, — ierunājās Gendalfs, — tev bija zirgi, kara lietas un klaji lauki, bet viņai, par jaunavu piedzimušai, dūšas un drosmes nebija ne druskas mazāk kā tev. Tomēr viņas tiesa bija gādāt par sirmgalvi, ko viņa mīlēja kā tēvu, un noraudzīties, kā tas pārvēršas par nožēlojamu, prātu izkūkojušu veci, un pašas liktenis viņai šķita vēl pazemojošāks par to spieķi, uz kura Teodēns balstījās. Vai tu doma, ka Cērmēle indi ausīs lēja Teodenam vien? Prātu esi izkūkojis? Eorla nams!? Tas tak nav nekas cits, kā ar salmiem pārjumts šķūnis, kur burlaki pietempjas, smirdoņā satupuši, bet viņu sīkie izdzimteņi suņiem pa vidu uz klona vārtās! Vai neesi to jau kur dzirdējis? Tā runāja Sarumans, Cērmēles skolotājs. Kaut gan nešaubos, ka paša mājās Cērmēle to pašu ietērpa apdomīgākos vārdos. Godātais valdniek, nebūtu masas mīlestība un nelokāmā pienākuma apziņa Ēovinai lupas slēgusi, tu, kazi, būtu dabūjis dzirdēt ne to vien. Bet kas zina, ko viņa izrunāja tumsā, viena vadīdama garās, grūtās naktis, kad visa dzīve šķita pārvēršamies šaurā sprostā un pašas kambaris — lamatās, kur iedzīta savvaļas radiba!
Ēomers klusēdams pavērās uz masu, it kā prātā no jauna pārcilādams kopīgi pavadītās dienas. Bet Aragorns teica: — Es arī manīju to pašu, ko tu, Ēomer. No visām likstām, ko liktens mums lēmis, grūti atrast tādu, kas vīram sirdī lietu tik rūgtas sāpes un nožēlu kā mīlestība, ko tev gatava dāvāt tik daiļa un drosmīga jaunava un kam jāpaliek bez atbildes. Skumjas un žēlums no manis nav atstājušies, kopš, aizjādams uz Miroņtakām, atstāju viņu Svētkalna, izmisuma plosītu; un, lai kādas briesmas mani tur gaidīja, nekas nevarēja meroties ar to, cik gaužām baiļojos par viņas likteni. Un tomēr, Ēomer, klausi, ko saku: tevi viņa mīl daudz patiesāk nekā mani, jo tevi viņa mīl pazīdama, kamēr manī — vien atblāzmu un iedomu, cerību uz slavu un dižiem darbiem un zemes, kas no Rohānas pļavām tālu. Varbūt man pietiks spēka dziedināt Ēovinas miesu un viņu pašu atsaukt atpakaļ no tumsas ielejas. Bet kāda viņa modīsies — lai ceretu, aizmirstu vai izsamistu, to nezinu. Un ja te gaida vien izmisums, viņa mirs, jo es še neko nespēju līdzēt — varbūt kas cits. Ak vai! Jo slavas darbi, ko viņa veikusi, ir dižākās ķēniņienes cienīgi.
To teicis, Aragorns pieliecies ielūkojās Ēovinai sejā, un tā nudien bija balta kā lilija, salta kā ledus un stinga kā akmenī cirsta. Bet viņš noskūpstīja jaunavu uz pieres un klusu pasauca:
— Mosties, Ēovin, Eomunda meita! Jo tavs ienaidnieks ir izputējis!
Viņa nesakustējās, tikai uzelpoja dziļāk — krūtis iesāka cilāties zem baltā linu apsega. Aragorns atkal saberza divas atēlas lapas, iesvieda tās karstajā ūdenī un ar to apslacīja Ēovinai pieri un labo roku, kas gulēja virs apsega salta un nejūtīga.
Tad, vai nu tamdēļ, ka Aragornam patiesi bija dots kāds senaizmirsts Aizrietu spēks, vai arī iedarbojās vārdi, ko viņš lika par ķēniņmeitu bildis, bet brīdī, kad istabā iesmaržojas saldā zālīte, pārējie samanīja pa logu ielaužamies spirgtu dvesmu: bez kādas smaržas — tikai svaigs, dzidrs un jaunības pārpilns vējš, ko it kā neviens vēl ne reizes nebija ievilcis krūtīs; tāds, nule piedzimis, varēja nākt no sniegiem klātām kalnu virsotnēm zem zvaigžņu jumola, bet varbūt no tāltāliem sudrabotiem, juras putu apšļākticm liedagiem.
— Mosties, Ēovin, Rohānas ķēniņmeita! — Aragorns nerimās, saņēma viņas labo roku savējā un sajuta tur dzīvības siltumu atgriežamies. — Mosties! Ēna ir projām, un visa tumsība nomazgāta balta! — Tad viņš ielika viņas roku Ēomeram saujā un pakapās soli nostāk. — Sauc! — viņš lika un pats klusu izgaja no istabas.
— Ēovin, Ēovin! — Ēomers sauca caur asarām. Bet viņa pavēra acis un ierunājās: — Ēomer! Tavu prieku! Man teica — tu esot nobendēts. Nē, nē — to dzirdēju ļaunajā sapnī. Cik ilgi es jau sapņos klīstu?
— Ilgi ne, rnāsiņ, — Ēomers atbildēja. — Taču par to vairs nedomā!
— Savādi — man nepavisam nav speķa, — viņa sacīja. — Ma- zuliet jāatpūšas. Saki - kur Rohānas ķēniņš? Ak vai! Nestāsti, ka tas bija vien sapnis, jo zinu, ka nebija vis. Viņš ir miris, kā pats paredzēja.
— Jā, miris, - Ēomers noteica, — taču viņš man vēlēja nodot atvadu sveicienus Ēovinai, kas viņam vēl karstāk mīļa par meitu. Nu viņš, godam saposts, guļ Gondoras citadelē.
— To bēdu! — viņa izsaucās. — Un tomēr — ir labi: vai uz ko lādu maz varēju cerēt tais posta dienās, kad Eorla nams likās visu godu pazaudējis un kritis vēl zemāk par jekuru lopu aizgaldu? Un kur ķēniņa ieroču nesējs — las sīkaliņš? Ēomer, tev viņš jāieceļ mustangrīmu bruņinieku kārtā, jo viņš ir drosminieks!
— Viņš guļ tepat, dziednīcā, tūliņ iešu apraudzīt, — ierunājās Gendalfs. — Lai Ēomers vēl paliek šepat. Taču nedz karu, nedz bēdas nepieminiet — vispirms jātiek uz kājām. To prieku, to prieku, kad redzu, ka tik drosmīga jaunava modusies spirgtumam un cerībai!
— Spirgtumam? — Ēovina atsaucās. — Lai nu būtu. Mazākais, kamēr man atradīsies kāds zirgs, kuram jātnieks kritis, un kamēr ciņa nav galā. Taču par to cerību… Nezinu.
Gendalfs un Pīns, līdz Merijām aizgājuši, priekšā atrada Ara- gornu pie viņa gultas stāvam. — Merij, nabaga veco zēn! — Pīns iesaucās un skriešus metas pie gultas, jo rādījās pavisam ļauni, draugs no vaiga bija gluži pelēks, it kā sazin cik garus gadus smagi bēdājies; un piepeši Pinu sagrāba bailes, ka Merijām būs jāmirst.
— Nebaiļojies, — Aragorns ierunājās. — Atnācu laikus, atsaucu viņu atpakaļ. Nu viņš pagalam nokausēts, sāpju sagrauzts un cietis tāpat kā ķēniņmeita Ēovina, jo aridzan iedrošinājies pret nāvekli roku pacelt. Tomēr 1ā vaina dziedināma — gars viņam stiprs un mundrs. Bēdas gan paliks atmiņā, taču sirdi neaptumšos — bus par krietnu mācibu.
Uzlicis plaukstu Merijām uz pieres un ar pirkstiem saudzīgi izbraucis cauri rūsganajāhi matu sprogām, viņš pieskārās hobita plakstiem un pasauca viņu vārdā. Un, kolīdz istabu piestrāvoja atelas smarža, uzvēdīdama atmiņas par augļu dārziem un saules apspīdētiem, bišu piezurnētiem virsājiem, Merijs piepeši atmodās un tūliņ teica:
— Ēst gribas. Kāda tagad stunda?
— Vakariņu laiks jau garām, — Pīns atsaucās, — bet gan jau tev ko nebūt sagrabināšu, ja šie atvēlēs.
— Skaidrs, ka atvēlēs, — Gendalfs teica. — Šis Rohānas jātnieks var dabūt, ko vien sirds kāro no visa, kas Minastirītā atrodams, jo te viņa vārds ir augsta godā.
— Labi! — Merijs nopriecājās. — Tad es vispirms gribētu vakariņu tiesu un pēc tam — pipīti. — Taču tūliņ vaigs viņam apmācās. — Nē, pīpi ne. Dūmu laikam vairs nemūžam nevilkšu.
— Kālab tad tā? — Pins apvaicājās.
— Nu, — Merijs atbildēja, vārdus gausi vilkdams, — viņš ir miris. Nupat viss atkal prātā atausa. Viņš teica — žēl, ka tā arī nav iznācis ar mani par zālītēm pamēļot. Un nomira teju tūliņ pēc tam. Diez vai varēšu jelkad pīpi kūpināt, neiedomādamies par viņu un par to dienu. Pin, kad viņš Izengardā atjāja — tik uzvedīgs un laipns.
— Tad kūpini vien, lai viņu piemini! — Aragorns ieteica. — Jo sirds viņam bija maiga, un viņš bija dižs ķēniņš, kas tur doto vārdu, un viņš izrāvās no tumsības, savu pēdējo ritu gaišu sagaidīdams. Tu gan viņam kalpoji īsu brīdi, tomēr to der līdz mūža galam ar prieku un lepnumu pieminēt.
Merijs pasmaidīja. — Nu labi, — viņš sacīja, - ja Nerimša pagādās, ko nu vajag, es uzvilkšu dūmu un pieminēšu. Man maišelī bija Sarumana tabaciņa aiztaupīta, bet kur tas ar to kaušanos licies, ej nu sazini.
— Meriadoka jaunkungs, — Aragorns bilda, — ja tu iedomājies, ka pari kalniem un Gondoras zemei es ar uguni un zobenu esmu lauzies tālab, lai pienestu zālītes nolaidīgam karakalpam, kurš savas mantas izsvaida uz visām pusēm, tu rūgti maldies. Ja reiz tavs maišelis nav atradies, liec pasaukt dziednīcas zāļzini. Un tu dabūsi dzirdēt, ka, ciktāl viņam zināms, tai zālītei, ko gribi, nekada spēka nav, taču prasti ļaudis to sauc par aizrictu puķi, bet smalkāki — par galenu, un vel jo citādi tā dēvējas mēlēs, ko tikai retais zina, un tad viņš noskaitīs pāris pusaizmirstas rindiņas, ko pats nemaz nesaprot, lai visbeidzot ar nožēlu pavēstītu, ka dziednīcā nekas tamlīdzīgs nav atrodams, un aizies, at- stādams tevi iegrimušu pārdomās par valodu vēsturi. Un to pašu atliek darīt ari man. Jo, rau, šāda gultā es neesmu gultjis, kopš izjāju no Svētkalna, un ari mute man nav bijis ne miltumiņa, kopš tumsība uzkrita.
Merijs saķēra viņa roku un to noskūpstīja. — Lūdzams, lūdzams piedod! — viņš iesaucās. — Ej tūliņ! Kopš tonakt Virpilī tev uzkūlāmies, esi ar mums dabūjis nokauties. Taču tā nu musu pusē ierasts — reizumis melšam diezin ko, bet kas pa īstam prātā, paliek nepateikts. Bail izpļāpāties. Nu, un kad jokiem nav vietas, īstie vārdi nenāk prātā ne sitami.
— To es labi zinu, citādi ar tevi tā vis nerunātu, — Aragorns atteica. — Lai Daliena mūžam zeļ un plaukst! — Un, noskūpstījis Meriju, viņš devās projām, Gendalfs — līdzi.
Pīns palika pie Merija. — Vai otrs tāds jelkad vēl bijis? — viņš ierunājās. — Nu jā, Gendalfs, skaidra lieta. Vai tikai abi nebūs rados? Tu, aunapiere, maišelis tev stāv pie gultas — kad satikāmies, bija tev mugurā. Aragorns redzēja, ka tas tepat, — ka citādi? Un lai kā — man pašam jau ari tabaciņa aiztaupīta. Aiziet! Gauslapa — pašā labumā. Piebāz pīpi, kamēr es aizjozīšu ko ēdamu sadabūt. Un tad drusku pavaļosimies — tā vienkārši. Dieniņ manu! Mēs, Tuki un Bricbrandaki, neesam raduši ilgi dzīvoties pa tādiem augstumiem.
— Jā, — Merijs piekrita. — Es neesmu. Katrā ziņā — vēl ne. Bet, mazākais, Pin, nu mēs viņus redzam un godājam. Laikam labāk, ja sāc ar to, ka iemīli, ko tev piedien mīlēt: kaut kur taču jāsāk un saknes jāielaiž, un Dalienā zeme trekna — ir kur iet dziļumā. Tomēr ir vēl kas dziļāks un augstāks, citādi it neviens zemniekpaps nevarētu savu dārzu aprūpēt vienā, pašaprāt, mierā, kaut viņam ne par ko tādu, kazi, nav ne jausmas. Man prieks, ka esmu ko tādu dabūjis zināt — vienu drusciņu. Taču nesaprotu.
ko es te tagad gvelžu. Kur tā pīpeszāle? Un izvelc no maišeļa manu pīpīti, ja maz vesela!
Aragorns un Gendalfs devās pie dziednīcas pārziņa, lai pateiktu, ka Faramiram un Ēovinai der palikt šepat un abi vel daudzas dienas rūpīgi kopjami.
— Ķēniņmeita Eovina drīz sagribēs celties un doties projām, taču to viņai nedrīkst ļaut, — Aragorns viņam piekodināja. — Dariet, ko varat, lai viņu aizkavētu šepat, mazākais, desmit dienas.
— Un Faramirs, — Gendalfs piebalsoja, — droši vien drīz dabūs zināt, ka tēvs miris. Taču par Denetora neprātu un visu, kas lecies, gan neder stāstīt, iekams viņš nav atspirdzis un ar visu citu ticis galā. Pieraugi, lai Beregonds vai tas perians, kurš lieciniekos bijis, viņam pagaidām par to nebilst ne vārda!
— Un tas otrs perians, Meriadoks, kas man aprūpējams, — ko ar to? — pārzinis prasīja.
— Viņš, visticamāk, rīt jau būs tiktāl atlabis, ka jaudās izkāpt no gultas — izlocīt kājas, — Aragorns sacīja. — Ja grib, lai pastaigā kopā ar draugiem.
— Apbrīnojama cilts, — pārzinis noteica, galvu noklanidams. — Redzams, pēc dabas gaužām sīksti.
Pie dziednīcas durvīm jau bija sanācis pūlis, kārodams redzēt Aragornu, un visi metās viņu pavadīt; un, kad Aragorns pēdīgi bija pavakariņojis, sāka nākt pilsētnieki, kam piederīgie vai draugi bija uz nāves sliekšņa, kaujā cietuši vai "melnajai ēnai" krituši par upuri, un visi lūgšus lūdzās, lai viņš iet par dziedinātāju. Aragorns piecēlies izgāja laukā, lika pasaukt El- ronda dēlus, un visi trīs sūri grūti nopūlējās līdz vēlai naktij. Un pilsētu pāršalca vēsts: — Ķēniņš no tiesas ir atkal nācis. — Un Aragornu viņi sauca par Elfu Akmeni, jo viņam pie krūtīm mirdzēja zaļais akmens, un notika tā, ka viņi savu ķēniņu bija iedēvējuši tai pašā vārdā, kāds viņam, pasaulē nākot, bija pareģots.
Un īsi pirms rītausmas, kad pēdējie spēki bija izsīkuši, viņš, apmetni ievīstījies, paslepšus izlavijās no pilsētas savā teltī nosnausties. Bet no rīta Baltajā tornī ieplīvojās Dolamrotas karogs — zilā jūra kuģis, balts kā gulbis, — un pilsētnieki, galvas atgāzuši, vērās turp un brīnījās, un prātoja, vai ķēniņa atgriešanās patiesi bijusi vien sapnis.