Nākamaja dienā pēc kaujas rīts atausa saulains, debesis peldēja gaisīgi mākonīši un vējš bija iegriezies vakaros. Legolass un Gimlins jau agri bija kājās un lūdza atvēli doties uz pilsētu, jo gaužām gribēja redzēties ar Meriju un Pinu.
— Labi gan, ka tie abi vēl dzīvajos, — Gimlins teica, — jo Rohānai pāri dzīties nebija viegli, un man negribētos piedzīvot, ka tikām velti mocījušies.
Elfs un rūķis plecu pie pleca iegaja Minastirītā, un visi, kam viņi soļoja garam, par tādu pārīti nevareja vien nobrīnīties, jo Legolass, no vaiga tik daiļš, ka cilvēku mēlē to pat izteikt nebija iespējams, rīta saulē spēra soļus, liegi un skanīgi dziedādams kādu elfu dziesmu, kamēr Gimlins lamzāja blakus, bārdu glaudīdams un apkārt raudzīdamies.
— Mūrējums te vietām krietns, — viņš atzina, sienas noskatīdams, — bet vietām atkal ne, un ielas jau nu gan varēja labāk izplānot. Kad Aragorns tiks pie teikšanas, es viņam teikšu, lai ņem palīgā Kalna akmeņkaļus, — pataisīsim to pilsētu tadu, lai ir ar ko lepoties.
— Dārzu viņiem par maz, — Legolass piebilda no savas puses. — Namiem nav dzīvības, un te nav gandrīz nekā, kas aug un priecājas. Ja Aragorns tiks pie teikšanas, Meža tauta atsūtīs šurp putnus, kas dzied, un kokus, kas mūžam zaļo.
Pēdīgi viņi nonāca pie ķēniņdēla Imralla, un Legolass, viņu uzlukojis, zemu paklanījās, jo samanīja, ka dzīslās tam plūst elfu asinis. — Esi sveicināts, valdniek! — viņš teica. — Ilgs laiks aizritējis, kopš Nimrodeles tauta atstājusi Lorienas mežus, tomēr redzams — ne visi no Amrotas ostas pāri ūdeņiem uz rietiem aizburājuši.
— Tā vēsta manas zemes teiksmas, — ķēniņdēls atbildēja,
— tomēr jau neskaitāmus gadus mūsu pusē neviens no gaišļau- dīm nav manīts. Un man brīnums, ka redzu vienu no viņiem še, kur posts un karš. Ko tu še meklē?
— Esmu viens no deviņiem, kas no Imladrisas devās ceļā kopā ar Mitrandiru, — Legolass sacīja, — un mēs ar šo rūķi, kas man draugs, ieradāmies lidz ar valdnieka Aragorna karaspēku. Bet nu gribam draugus apraudzīt — Meriadoku un Peregrinu, kas, runā, patlaban tavā gādībā.
— Tos abus uziesit dziednicā, un es jūs turp aizvedīšu, — Imraīls piedāvājās.
— Būs gana, valdniek, ja aizsūtīsi mums kādu pavadoņos, — Legolass teica. — Jo Aragorns tev vēsti sūta. Pilsētā viņš pagaidām negrib rādīties. Tomēr vajag, lai karakungi tūliņ sanāktu apspriesties, un viņš ludz, lai jūs ar Eomcru nokāpjat lejā uz viņa telti, cik drīz vien var. Mitrandirs jau ir tur.
— Mēs nāksim, — Imraīls atbildēja, un viņi šķirās, pārmijuši laipnus atvadu vārdus.
— Godājams valdnieks un varens karakungs, — Legolass atzina. — Ja reiz. Gondorā vēl šais rieta laikos joprojām tādi vīri atrodami, spoža gan bijusi tas slava ziedu laikos!
— Un krietnākie muri senāk slieti, kad pilsēta celta, tas nu skaidrs, — Gimlins piebilda. — Kur cilvēks ķeras klāt, mūžam tā: vai nu pavasara salna pie vainas, vai vasarā atkal siseņi, bet solītā ka nav, tā nav.
— Toties sēklu viņi- parasti pamanās iesēt, — Legolass sacīja.
— Un ta guļ putekļos un dubļos, līdz kādudien uzdīgst necerēta un negaidīta. Cilvēku darbi, Gimlin, mūs abus vēl pārdzīvos.
— Tomēr laikam gan beigsies tikai ar to, ka tie dižie sapņi būs palikuši sapņi vien, — rūķis novilka.
— Uz to elfiem atbildes nav, — Legolass noteica.
Tobrīd parādījās ķēniņdēla sūtītais pavadonis, kas abus aizveda uz dziednīcu; tur, dārzā, viņi uzgāja meklētos draugus, un tikšanās bija brāzmaina un priecīga. Kādu laiciņu viņi pastaigājās un sarunājās, baudīdami neilgu miera un vaļas brīdi zem rīta debesim, augstu pilsētas vtja appūstajos lokos. Kad Merijs piekusa, visi aizgāja un nosēdās pie dziednīcas zāliena uz mūra, un raudzījās, kā talu dienvidos saulē vizuļo Anduīna, tuvāk pamalei, kurp nesniedzās pat Legolasa skats, aizplūzdama plašā līdzenumā un pagaisdama zaļganā dūmakā, kur Lebenina un Dienviditīlija.
Visi runājās, bet Legolass apklusis pavērās pret sauli, un tālumā ieraudzīja virs upes laidelējamies baltus jūras putnus.
— Paskat! — viņš iesaucās. — Kaijas! Tik tālu no jūras. Tāds brīnums — man sirdī trīsas, kad to redzu. Savu mūžu nebiju šos putnus sastapis, bet Pelargirā padzirdēju viņus debesīs klaigājam, kad jājām uz kuģu kauju. Sastingu, Viduszemes karu pavisam piemirsis, jo kaiju klaigas man vēstīja par juru. Jūra! Ak vai! To es vēl neesmu savām acīm skatījis. Bet visai manai ciltij dziļi sirdī smeldz ilgošanās pēc jūras, un to atmodinat bīstami. Ak vai, tās kaijas! Nu man vairs nebūs miera nedz zem dižskābarža, nedz gobas.
— Tā nerunā! — Gimlins aizrādīja. — Viduszemē vēl sazin cik, ko redzēt, un te vēl diži darbi veicami. Ja visi gaišļaudis aiztrieksies uz jūras ostām, kādu pasauli viņi atstās tiem, kam tepat būs jāpaliek?
— Pelēku un drumu! — Merijs piebalsoja. — Tu, Legolas, ostam nedrīksti ne tuvu rādīties. Allaž atradīsies kādi ļautiņi, lieli vai mazi, vai pat kāds vieds rūķis — kā Gimlins —, kas bez tevis būs kā bez rokam. Mazākais, es tā ceru. Kaut sazin kāpēc man liekas, ka pats ļaunākais kara vēl tikai priekšā. Ka man gribētos, kaut viss būtu galā — un kaut gals būtu labs!
— Beidz zūdīties! — Pīns viņu apsauca. — Saulīte spīd, un te nu mēs esam — kopa, vismaz uz dienu vai divām. Es gribu paklausīties, ka jums katram gājis. Gimlin! Jus ar Legolasu šorīt vai desmit reižu esat piesaukuši to dīvaino ceļu, ko ar Nerimšu kopa mērojuši, bet man it neko neesat stāstījuši.
— Te saulīte varbūt arī spīd, — Gimlins teica, — bet tālab jau melnumu, kas par to ceļu prātā palicis, man ij kustināt negribas. Būtu zinājis, kas tur priekšā gaida, uz Miroņtakām neietu ne sitams, lai tur draudzība vai kas.
— Uz Miroņtakām? — Pīns pārjautāja. — Es dzirdēju, ka Aragorns to vārdu piesauca, — vēl prātoju, ko, diez, tas nozīmē. Esi tik labs, pastāsti!
— Stāstīšu, bet ne no laba prāta, — Gimlins sacija. — Jo tai ceļā es kritu kaunā: Gloina dēls Gimlins, kas sevi tika uzlūkojis par sīkslāku nekā jelkurš cilvēks un zemzemē dūšīgāku par jelkuru elfu! Bet izrādījās, ka neesmu ne sīksts, ne dūšīgs, un to ceļu nogāju, tikai Aragorna gribas vilkts.
— Un vēl tāpēc, ka viņu mīli, — Legolass piebilda. — Jo visi, kas Aragornu iepazīst, viņu ari iemīl, kā nu katrs prazdams, — pat salta rohāņu jaunava. Mēs devāmies ceļā agri no rīta tai dienā, kad tu, Merij, Svētkalnā ieradies, un turienieši bija tiktāl pārbijušies, ka neviens neiznāca mūs pavadīt — tikai ķēniņmeita Eovina, kas nu kā vājiniece guļ tepat dziednīcā. Šķiršanās bija smaga — noraudzljos ar sāpošu sirdi.
— Ak vai! Es atminos tikai to, ka man dūša bija papēžos, — Gimlins noteica. — Nē, nē! Es par to ceļu negribu runāt.
Viņš apklusa, bet Pīns un Merijs tā uzplijās, ka Legolass pēdīgi padevās: — Izstāstīšu tik daudz, lai paliekat mierā; jo pār mani šausmām varas nebija un ari no cilvēku ēnām es nebijos — man tās rādījās bez spēka un tik vārīgas.
īsi viņš izstastija par apsēsto ceļu kalnu dzīlēs, par Erekas saietu pie Melnā akmens un kā viņi jājuši tālāk — auļiem, bez apstājas, deviņdesmit un vēl trīs ligas līdz Pelargirai Anduīnas krastā. — Četras dienas un naktis un vēl piekto mēs jājām, — Legolass klastīja, — un — raugi! Par spīti Mordoras tumsibai man krūtīs iesvēlās cerība, jo tumsā Rēgu karaspēks itin kā pieņēmās spēkā un no skata rādījās arvien baigāks. Cits jāšus, cits kājām, tomēr visi kustējās vienlīdz ātri, brīnum naigi. Un visi mēmi un klusi, tikai redzokļi gail. Lamedonas augstienē viņi mūs panāca, saspiedās visapkārt un, nebūtu Aragorns noliedzis, būtu aizbrā- zušies garām. Padzirduši pavēli, atkāpās. "Viņam klausa pat cilvēku rēgi," es nodomāju. "Varbūt tie tomēr jelkā noderēs!" Pirmā diena vēl bija gaiša, otrajā rīts vairs neatausa, bet mēs jājām un jājām, šķērsojām Kirilu, Ringlo un trešajā dienā nonācām pie l.inhiras, kas pie Gilrainas grīvas. Un iur pie brasliem lame- donieši atkāvās no negantajiem Umbaras un Haradas vīriem, kas bija atkugojuši augšup pa upi. Bet, kolīdz mēs uzkritām, bēgt metās ij aizstāvji, ij uzbrucēji, vienā balsī kliegdami, ka Miroņu ķēniņš nāk. Vienīgi Lamedonas valdniekam Angboram pietika dūšas palikt uz vietas, un Aragorns lika, lai viņš sapulcina savējos un nāk Ildzi, ja nav bail, — Pelēkajam pulkam nopakaļ. "Pelargira jūs būsit vajadzīgi Isildura mantiniekam," viņš teica. Tā nu pārcēlāmies pāri Gilraīnai, Mordoras sabiedrotos triekdami pa priekšu, un tur mazuliet atvilkām elpu. Bet, necik ilgi,
Aragorns cēlās saukdams: "Klausieties! Uzbrukums Minastirītai jau sācies! Bīstos, kritīs, ja laikus netiksim palīgos." Tā nu mēs lēcām seglos, iekams rīts vēl bija klāt, un triecām zirgus vai putās, lai drīzāk tiktu pari Lebeninas līdzenumam.
Legolass apklusa un nopūtās, un, uz dienvidiem atkal pavērdamies, klusu iedziedājās:
— Sudrabā kaltas, tur Sēlosa un Cruja plūst
Zaļajas āres, kur Lebenina!
Lekna un kupla zeļ zāle. Piejūras dvašā
Līganas balti i lijas.
Mullas un alfirinas zeltzvanus šūpo
Zaļajās ārēs, kur Lebenina,
Piejūras dvašā!
— Zaļas tas āres manas tautas dziesmās, bet toreiz tas tinas tumsā, pelēks plašums zem melnām debesīm, ciktāl sniedzās skats. Un tam plašumam pāri, nobradādami zāli un ziedus, mēs trencām ienaidnieku dienu un nakti, līdz pēdējam, tad beidzot nonācām pie Dižupes. Tur man sirds lika manīt, ka esam jūrai tuvu — tumsā ūdeņi plājās plaši, un krastos klaigāja neskaitāmi jūras putni. Ak, tās kaiju žēlās klaigas! Jau Meža ķēniņiene man vēlēja piesargāties! Un nu man tās neparko neiziet no prāta.
— Man gan no tām bija ne silts, ne auksts, — ieteicās Gimlins, — jo tad pēdīgi bijām līdz īstai kaujai tikuši. Tur, Pelargirā, bija noenkurojusies spēcīgākā Umbaras flolile — pieci desmiti lielo kuģu un vēl sīkāki, ka ne saskaitīt. Krietna tiesa no tiem, ko triecām pa priekšu, ostās bija tikuši pirms mums, bailes līdzi sēdami, un dažs labs kuģis, jau enkuru pacēlis, raudzīja glābties, laizdamies pa Dižupi lejup vai pari, uz otru krastu, bet daudzi no tiem sīkākajiem uzliesmoja kā lāpas. Bet haradrimi, kam nu vairs nebija kur sprukt, griezās apkārt un, kā jau strupceļā iedzīti, bija gatavi kauties uz dzīvību vai nāvi, un, mūs ieraudzījuši, viņi smējās vien, jo pašu aizvien vēl skaitā bija varen daudz. Taču Aragorns apstājies ar joni nokliedzās: "Nāciet nu! Es saucu jūs, kas pie Melnā akmens solījušies!" Un Pelēkais karapulks, pirmiņ iepakaļ palicis, gāzās uz priekšu kā palss paisuma vilnis, visu ceļā noslaucīdams. Dzirdēju apslāpētus saucienus, itin kā pa miglu iedziedājās ragi, iemurdejās neskaitāmas tālīnas balsis — ausīs itin kā atbalsojas kauja, kas sen, sen, vēl Melndienās izcīnīta. Paspīdēja blāvi zobeni, bet nezinu, vai ar tiem kas vairs būtu bijis sacērtams, jo pārpārēm bija gana ar to vienu ieroci — nāves bailēm. Tām it neviens nejaudāja pretim turēties.
— Visiem kuģiem, kas krastā, viņi bruka pāri, — rūķis turpināja, — un tad pāri ūdeņiem aizgāzās uz tiem, kuri noenkurojušies, un visi kuģinieki, šausmas sajēgu pazaudējuši, lēca pāri bortam, tikai vergi ne, jo tie bija važās saslēgti. Bet mēs bez baiļu triecāmies uz priekšu, bēgošos ienaidniekus gainīdami ka lapas vējā, līdz tikām līdz pašam krastam. Tur Aragorns uz katru no lielajiem kuģiem, cik nu to bija atlicis, aizsūtīja pa dan- danam, un tie, nomierinājuši vaņģiniekus, lika viņiem bailes mest pie malas un doties, kurp acis rāda, — uz brīvām kājām, l ai tumšajā dienā vēl nebija ne vakars klāt, kad no ienaidnieka, kas mums varētu jelkā pretim stāties, vairs nebija ne miņas: visi bija apslīkuši vai aizmukuši uz dienvidiem, cerēdami līdz savai zemei kājām aizkulties. Es vēl nospriedu — vai nav ērmoti un brīnumaini, ka Mordorai aizliek kāju priekša tadi šausmu un tumsības rēgi? Pašas ieroči tai pretim vērsās!
— Nudien savādi, — Legolass piebalsoja. — Tai stundā Aragornu redzēdams, es nodomāju: būtu viņš paņēmis Gredzenu sev, cik varens un baigs valdnieks iznāktu — ar visu to cieto gribu! Ne velti Mordora no viņa bīstas. Taču gars viņam tik cēls, ka Sauro- nam ko tādu apjaust velti cerēt, jo Aragorna dzīslās plūst Ludiē- nas asins! Tā nemūžam neiznīks, kaut gadiem pietrūktu skaita.
— Rūķiem tāda pareģošana nav pa spēkam, — Gimlins sacīja. Bet Aragorns todien patiesi bija diži stiprs. Padomā — sagrāba visu to melno flotili, par savu izraudzījas pašu lielāko kuģi un uzkāpa uz klāja. Tad viņš lika pūst visas taurēs, kas ienaidniekam bija atņemtas, un Pelēkais karapulks atkāpās uz krastu. Tur nu viņi stāvēja, tikko saskatāmi, tikai redzokļos sarkanas atspīdēja degošo kuģu liesmas. Un Aragorns miroņiem skaļi uzsauca: "Uzklausiet nu, ko saka Isildura mantinieks! Solījums ir piepildīts. Ejiet atpakaļ un ieleju atstājiet mierā lidz laika galam! Dodieties arī paši pie miera!" To dzirdēdams, Miroņu ķēniņš, kas stāvēja karaspēkam priekšgala, pārlauza savu šķēpu uz pusēm un gabalus nosvieda zemē. Tad, zemu paklanījies, viņš aizgriezās, un viss pelēkais pulks vienā rāvienā pagaisa ka piepeša vēja aizpūsta migla, it kā man būtu vien sapni rādījies.
— Mēs tonakt gulējām, — viņš stāstīja tālāk, — bet tikmēr kūsāja darbs. Jo starp atsvabinātajiem vaņģiniekiem un vergiem bija daudz gondoriešu, kas sirojumos sagūstīti, un drīz sapulcējās lērums vīru no Lebeninas un Etīras, ieradās arī Lamedonas Angbors ar visiem saviem jātniekiem, cik nu bija jaudājis savākt vienkopus. Tagad, kad bailes no miroņiem bija pārskrējušas, viņi nāca mums palīgos, taujādami pēc Isildura mantinieka, jo baumas, kur tas vārds tika piesaukts, bija aizsprikstījušas kā uguns naktī. Un nu stāsts jau teju gala. Jo pa nakti daudzi kuģi tika sataisīti gatavi un salaboti, un rītā flotile devās ceļā. Rādās, sazin cik sen tas bija, taču vien aizvakardien — sestajā dienā, kopš no Svētkalna izjājām. Bet Aragorns aizvien raizējās, ka nepagūsim. "Lidz Harlondas piestātnēm no Pelargiras četrdesmit un vēl divas līgas," viņš teica. "Tomēr Harlondā mums jātiek rīt, citādi viss velti." Brīvļaudis nu likās airos, un vīri strādāja, ka prieks, tomēr uz priekšu gāja gausi, jo iramies pret straumi — dienvidos tā gan lēna, tomēr arī ceļavēja palīgos nebija nekāda. Ap sirdi man jau metās pagalam smagi, ka pie ostām būsim velti cirtušies, bet Legolass piepeši iesmējās. "Nenokar nu bārdu, Durīna dēls!" viņš man saka. "Jo ir sacits — mēdz cerība atspīdēt, kad rādās jau apdzisusi." Bet ko tādu cerīgu viņš nomanīja pa gabalu, to vis neteica. Kad uzkrita nakts, tumsa sabiezēja vēl jo dziļāka, un sirds krūtīs mums nepacietība vai svila, jo tālu ziemeļu pamalē ieraudzījām sarkanu blāzmu, un Aragorns teica: "Minastirita deg." Taču pusnakti no tiesas atspīdēja cerība. Tie no Etīras, kas jūrā gājēji, iesāka uz dienvidiem vērties un prātot, ka laiks var grozīties - spirgts jūras vējš nākšot. Vel dziļā naktī mastos piepūtās uzvilktās buras, un ausma kuģi jau šķēla viļņus, baltas putas uzkuldami. Un tā — paši zināt — trešajā stundā pēc rītausmas bijām klat ar vēju un sauli un, kaujai posdamies, atritinājām lielo karogu. Dižena bija tā diena un stunda, lai kam vēl lemts nākt.
— Lai kam lemts pēcāk notikt, diži darbi tālab nebālēs, — ierunājas Legolass. — Miroņtaku ceļu varoņi mērojuši, un viņu slava mirdzēs spoža lidz laika galam, pat ja Gondorā vairs nebūs neviena, kam to apdziedāt.
— Un tā visnotaļ var gadīties, — Gimlins piebilda. — Jo gan Aragorns, gan Gendalfs — abi no vaiga pagalam drūmi. Diez ko viņi spriež tur lejā, kur teltis? Man pašam, tāpat kā Merijām, gauži gribētos, kaut karš jau būtu galā — un mums būtu virsroka. Tomēr, lai kas vēl darāms, es jau nu ceru malā nepalikt — gribu, lai Vientuļa kalna tautai ir, ar ko lepoties.
<3> 1 68 "34»
— Es tāpat — Liela meža tautai par godu, — Legolass piebalsoja, — un tālab, ka Baltkoka valdnieks man miļš.
Tad visi apklusa, taču vēl labu bridi palika sēžam, katrs no- kaudamies ar savam domām, bet tikmēr dziļi lejā ritēja kara- kungu apspriede.
Atvadījies no Legolasa un Gimlina, ķēniņdēls Imraīls tūliņ lika saukt Ēomeru; abi kopā nokāpa lidz pilsētas vārtiem un aiz- gaja lidz Aragorna teltīm, kas bija uzslietas klajā laukā — netālu no vietas, kur krita ķēniņš Teodēns. Un tur viņi turēja apspriedi kopa ar Gendalfu, Aragornu un Elronda dēliem.
— Mani kungi, — Gendalfs teica, — klausieties, ko Gondoras pavaldonis bilda, pirms aizgāja nāvē: nieka zemes strēmeli atkarosiet Pelennoras laukā — uz nieka dienu. Taču svinēt uzvaru pār to spēku, kas nule celies, ij nedomājiet. Negribu jūs izmisumā dzit, kā viņš to darīja, bet vedinu apdomāt, cik šajos vārdos patiesības. Redzakmeņi nemelo — ko tadu panākt nav pat Bara- duras valdnieka spēkos. Varbūt viņš jauda noteikt, ko par viņējo vajaks prāts saredzēs, vai panākt, ka redzetais top maldīgi iztulkots, tomēr šaubu nav: kad Denetors redzēja Mordorā pret viņu milzu karaspēku sanākušu, kas joprojām arvien lielāks pulcējas, acis viņu nevīla — tā arī ir. Mums tik tikko pietika spēka atvairīt pirmo lielo uzbrukumu. Nākamais būs jo stiprāks. Tātad šajā kara mums nav uz ko cerēt — Denetors to nomanīja. Ar ieročiem uzvaru neizcinisiet — nedz sēdēdami šepat un arvien jaunus aplenkumus parciezdami, nedz iedami pretuzbrukumā upei pāri, pret pārspēku. Lai ko nospriedīsit, viss būs uz ļaunu, bet saprāta balss saka — labak nocietināties, kur esat, un gaidīt uzbrukumu, jo tā laiku, kas jums atvēlēts, mazliet pavilksiet garumā.
— Tad gribi, lai mēs nobēdzināmies Minastirītā vai Dolam- rotā, vai Svētkalna un tupam tur ka bērni uz smilšu pilīm, kad paisums nāk virsu? — noprasīja Imraīls.
— Vai tas būtu kas nedzirdēts? — Gendalfs vaicāja. — Vai tieši tā neesat rīkojušies Denetora laikā? Taču nē! Es teicu — tā saka saprāta balss. Neteicu, ka der tajā ieklausīties. Teicu — ar ieročiem uzvaru neizcinisiet. Uz uzvaru es joprojām ceru — taču uz tādu, kas nav ar ieročiem izcīnāma. Jo, lai ko kurš prāto un perina, visam pa vidu jaucas Lielvaras gredzens — Baradūras pamatakmens un Saurona cerība.
— Un, ja reiz to pieminam, mani kungi, nu jūs visi zināt gana daudz, lai apjaustu, kādā stāvokli esam mes un kādā — Saurons. Jā viņš pie Gredzena tiek, jūsu drosme ir veltīga — viņa uzvara būs ātra un neatgriezeniska: tik neatgriezeniska, ka līdz pat pasaules galam nav paredzams kāds pretspēks ceļamies. Ja Gredzens iet bojā, viņš kritis — un kritis tik zemu, ka nav cerību atkal reiz celties. Jo viņš zaudēs pašu stiprāko spēku, kāds viņam kopš iesākuma bijis, un pīšļos sabruks it viss, kas caur Gredzena spēku tapis vai aizsākts, un viņš pats paliks mūžam gaudenis, pārtapdams vien par ļaunigu garu, kas pats sevi tumsībā kremt, tomēr nespēj nedz pieņemties spēkā, nedz veidolā ietērpties.
— Var cits ļaunums celties — pats Saurons, galu galā, ir tikai kalps un sūtnis, — burvis turpināja. — Tomēr ne jau mums lem- jams pasaules liktenis — mums tikai jādara, ko spējam, tais laikos, kas mums dzīvojami: jāravē ļaunuma nezāle tīrumos, ko pazīstam, lai tiem, kas dzīvos pēcāk, būtu tīra zeme arama. Vai būs raža vai neraža — to mums nav lemts noteikt. Ari Sauronam tas viss zināms, un Saurons zina, ka dārgā manta, ko viņš reiz pazaudējis, nu atkal uzieta, tomēr viņš vēl nezina, kur tā ir, — mazākais, tā mēs ceram. Un tālab viņš tagad smagi mokas neziņā. Ja mes būtu Gredzenu uzgājuši, starp mums, jādomā, ir kads, kurš gana spēcīgs, lai to pakļautu. Arī to viņš zina. Vai cs pareizi spriežu, Aragorn, ka tu viņam esi atklājies Ortankas akmeni?
— Tā bija — pirms izjāju no Ragburgas, — Aragorns apstiprināja. — Spriedu, ka tam ir īstais brīdis un akmens tikai tālab vien man rokās kritis. Tobrīd bija desmit dienas pagājušas, kopš Gredzena glabātājs no Raurosa devas uz rītiem, un es nolēmu, ka Saurona skatu der novērst no paša zemes. Kopš Tumsas pavēlnieks savā tornī atgriezies, teju neviens viņam nav acīs lēcis. Tomēr, būtu es zinājis, cik drīz viņš par atbildi trieksies uzbrukumā, varbūt man būtu pietrūcis dūšas atklāties. Tik tikko paguvu jums palīgos atsteigties.
— Jā, kā tad tas nākas? — ievaicājās Ēomers. — Viss velti, tu saki, ja viņš tiek pie Gredzena. Kālab viņš triecas mums uzbrukuma — ari tas taču velti, ja Gredzens pie mums!
— Par to viņš vēl nav drošs, — Gendalfs sacīja, — un Saurons nav pie tādas varenības ticis, viena mierā nogaidīdams, līdz ienaidnieks nocietinās kā nakas; tā mēs paši esam rīkojušies. Tāpat mēs nebūtu jaudājuši vienā dienā ieprasties, kā visu Gredzena spēku likt lietā. Taisnību sakot, lietā likt to var tikai viens saimnieks, ne daudzi, un viņš meklēs, kur plūkšanās, kur stiprakais no musu vidus raudzīs uzmesties par kungu, pārējos nogrūzdams pie malas. Tad Gredzens Sauronam var palīdzēt, ja uzbrukumā viņš trieksies negaidīti. Viņš vēro. Daudz viņš saredz un sadzird. Nazguli joprojām klīst pa pasauli. Šorīt saule vēl nebija uzlēkusi, kad viņi te pāri pārlaidās, kaut visus nespēks un miegs bija nomācis un jelko nomanīja vien retais. Viņš pēta zīmes: zobens, kurš reiz pirkstu ar visu Gredzenu nocirtis, ir izkalts no jauna; veiksme iegriežas mums par labu un pirmais uzbrukums negaidīti beidzas ar sakāvi; varenākais karakungs pagalam.
— Ar šaubām viņš nokausics arvien niknāk — nokaujas vēl šo pašu bridi, — burvis runāja tālāk. — Aci viņš tagad šurp pagriezis, nemanīdams teju neko, kas cituviet kust. Mums jāgādā, lai tā paliek. Citas cerības nav. Tātad — lūk, kāds mans padoms. Gredzena mums nav. Lai tā gudrība vai nepiedodama ģeķība, bet tas ir aizsūtīts ceļā, lai taptu iznīcināts, iekams paši caur to tiekam iznīcināti. Tā kā esam bešā, mums nav speķa, ko raidīt pretim Naidnieka spēkam. Tomēr, lai ko tas maksā, mums jāpanāk, lai Saurons neiedomājas palūkoties turp, kur viņam uzglūn īstenās briesmas. Ar ieročiem mēs uzvaru izcīnīt nevaram, bet, tikai ieročus likdami lietā, varam dot Gredzena glabātājam to vienīgo iespēju, lai cik maz ticamu. Mums vajag turpināt to ceļu, ko Aragorns sācis iet. Lai Saurons pošas pēdējam triecienam! Vajag panākt, lai viņš raida uzbrukumā visus spēkus, ko slepeni pietaupījis, lai iztukšo savu zemi. Mums tūliņ jāiet viņam pretim. Lai paliekam par ēsmu, kaut viņa žokļi sacērtas un mēs ejam bojā! Cerības un alkatības dzīts, viņš esmu ierīs, jo tādu ne- samanīgu steigu l ulkoš kā zīmi, caur ko atklajas Gredzena jaunā saimnieka iedomība, un viņš teiks: "Ā! Viņš kaklu izstiepis par daudz drīz un par daudz garu. Lai tik nāk — taisnā ceļā uz slazdu, no kura lauka vairs netiks. Tur es viņu saberzīšu putekļos, un tas, ko viņš sava nekaunība piesavinājies, atkal būs mans — līdz laika galam." Mums ar vaļā acīm jāsoļo tieši slazdā — ar drošu dūšu, tomēr cerību mums teju nekādu. Jo, mani kungi, visnotaļ var gadīties, ka mēs visi līdz pēdējam iesim bojā kādā negantā kaujā tālu no mājām un, pat ja Baradūra kritīs, to jauno laiku, kas nāks pēc tam, vairs nepieredzēsim. Taču tāds, manuprāt, mums pienākums. IJn labāk tā, nekā mirt tik un ta — un katrā ziņa mirsim, ja paliksim tepat tupam, — apzinoties, ka pēc mums nekāda jauna laikmeta nebūs.
Visi labu brīdi klusēja. Pēdīgi ierunājās Aragorns: — līs iešu to ceļu, ko esmu sācis iet. Mēs stāvam bezdibeņa malā, kur cerība grūti šķirama 110 izmisuma. Ja sāc svārstīties, krīti. Lai neviens nedomā noraidīt Gendalfa padomu — viņš ilgi un grūti pūlējies, pret Sauronu cīkstēdamies, un pēdīgi tuvojas tā stunda, kad spēkiem jātop pārbaudītiem. Nebūtu Gendalfa, Saurons jau sen būtu svinējis uzvaru. Tomēr šobrīd es negribu noteikt, ka kuram rīkoties. Lai katrs izšķiras pats!
Tad Elroīrs teica: — No ziemeļiem mēs tikai tālab esam nākuši, un Elronds, mūsu tēvs, mums to pašu padomu deva. Mēs atpakaļ negriezīsimies.
— Man, — ieminējās Ēomers, — par tik smalkām lietām saprašana maza, bet tādas man nemaz nevajag. Zinu vienu, un ar to ir gana: mans draugs Aragorns man un manai tautai grūtā brīdī nāca palīgos — arīdzan es iešu palīgos, kad vien viņš sauks. Es iešu.
— Man, — sacīja Imraīls, — valdnieks Aragorns ir vasaļkungs — vai viņš to grib vai ne. Viņa griba man ir pavēle. Arīdzan es iešu. Tomēr pagaidām, kamēr pildu, kas pildāms Gondoras pavaldo- nim, man pirmām kārtām jādomā par Gondoras tautu. Saprāta balsi gluži apklusināt neder. Vajag paredzēt visas iespējas — ij tās, kas uz labu, ij tās, kas uz ļaunu. Var gadīties, ka svinēsim uzvaru, un, kamēr uz to varam cerēt, Gondorai jātop aizsargātai. Negribētos, lai, ar uzvaru atgriezdamies, mēs uzietu Minastiritas vietā gruvešus un visu zemi izpostītu. Rohāņi taču stāsta, ka no ziemeļiem šurp virzās jauns karapūlis.
— Tiesa gan, — Gendalfs atsaucās. — Es nesaku, ka pilsēta būtu jāatstāj tukša un pamesta. Karaspēkam, kas ies uz rītiem, nemaz nevajag būt tik lielam, lai 110 visas tiesas iekluptu Mor- dorā, — pietiks ar tādu, pret ko būtu kauja uzsākama. Un ceļā tam jādodas driz. Tālab es prasu karakungiem — kādus spēkus varam sapulcēt un izvadīt ceļā ne vēlāk kā pēc divām dienam? Un tiem jābūt sīkstiem vīriem, kuri ietu no laba prāta, zinādami, cik ceļš ir bīstams.
— Visi pārguruši, daudziem brūces dziedējamas — citam vieglākas, citam smagākas, — Ēomers sacīja, — un mums daudz zirgu gājuši zudībā — sirds vai pušu lūst. Ja ceļā jājāj drīz, nevaru cerēt sapulcēt ij ne divus tūkstošus, kad vēl tikpat daudz būtu atstājami, lai pilsētu sargā.
— Varam rēķināties ne tikai ar tiem, kas kaujas laukā cirtās, —
Aragorns aizradija. — Tagad, kad krasti tīri, jauni spēki nak no dienvidu vasaļzemēm. Pirms divām dienām no Pelargiras izsūtīju četrus tukstošus kājnieku — nāk caur Losarnahu. Priekšgalā viņiem bezbailis Angbors. Ja izejam pēc divām dienam, viņi būs jau teju klāt, kad dosimies ceļā. Un vēl daudziem vēlēju kaut laivās irties man nopakaļ — uz augšu pa Dižupi, un jūras vējš pieturas, tā ka ari tic drīz būs klāt. Vairāki kuģi jau Harlondā pietauvojušies. Es spriežu, ka ceļam varēsim sapost tūkstošus septiņus — jātniekus un kājniekus — un ar visu to pilsētai paliks vairāk aizstāvju neka pirms uzbrukuma.
— Vārti pagalam, — Imraīls atgādināja, — un kurš tos tagad zinās uzmuret un eņģēs ielikt?
— Zinātāji atradīsies Daina ķēniņvalstl, Ereborā, — Aragorns teica, — un, ja vien mūsu ceribas neizrādīsies veltīgas, es reiz aizsūtīšu turp Gimlinu, Gloina dēlu, lai ķēniņš atvēl mums Kalna akmeņkaļus. Taču aizstāvji par vārtiem labāki — pret mūsu Naidnieku nevieni vārti nebūs gana stipri, ja tiem neviena nebūs par sargu.
Tā nu kara apspriede noslēdzās ar to, ka sanākušie vienojās aiznākamajā dienā no rīta doties ceļā ar septiņiem tūkstošiem viru, ja tik daudz būs sameklējami, tapat tika nolemts, ka lielākā daļa būs kājniekos, jo ceļš veda cauri nezināmam, bīstamam apvidum. Aragorns apņēmās savākt tūkstošus divus no tiem, kas viņam bija piepulcējušies dienvidos, Imraīls — trīsarpus tukstošus, un Ēomers — piecus simtus no rohāņiem, kas zirgus gan bija pazaudējuši, taču paši gatavi* karotāji un ar Ēomeru priekšgalā kaujā dotos jāšus; un otram piecsimt viru lielam jātnieku pulkam līdzi jātu Elronda deli ar dandaniem un Dolamrotas bruņiniekiem: pavisam seši tūkstoši kājnieku un tūkstotis zirgos. Bet galvenajiem rohāņu spēkiem — jātniekiem, kas joprojām bija spējīgi cīnīties, kopa tūkstošiem trim, — tika uzticēts Elfhelma vadībā nosargāt rietumceļu no ienaidniekiem, kas pulcējās Ano- riēnā. Un tūliņ tika izsūtīti strauji izlūki, lai ievāc ziņas ziemeļos, tāpat rītos no Osgiliatas un uz Minasmorgulas pusi.
Kad visi spēki bija aplēsti un sākas pārrunas, tieši uz kuru pusi doties un kurus ceļus izraudzīties, Imraīls piepeši skaļi iesmējās.
— No tiesas, — viņš izsaucās, — krietnāku joku neuziesi visā Gondoras vēsturē! Mēs, septiņi tūkstoši, karaspēkam tikko nieka priekšpulks, kāds tas bija Gondoras ziedu laikos, kalniem bruk- sim virsū un Melnās zemes necaursitamajiem vārtiem! Tāpat bērns vīram, kurš bruņās līdz zobiem, varētu piedraudēt ar loku un vītola viciņu! Ja Tumsas pavēlniekam zināms tik daudz, kā tu saki, Mitrandir, vai nebūs ta, ka viņš drīzāk pasmaidīs, ne bīsies un ar mazo pirkstiņu mūs nospiedīs kā mušu, kura raug, kur iecirst dzeloni?
— Ne, viņš lūkos mušu iedzīt sprostā un dzeloni izraut, — Gendalfs atteica. — Un mūsu pulkā ir tadi, kur katrs vai tūkstoš līdz zobiem bruņotu vīru vērts. Ne, viņš nesmaidīs vis.
— Mēs arī ne, — Aragorns sacīja. — Joks — tu saki? Tad par daudz bēdīgs, lai kādu sasmīdinātu. Ne, tas ir pēdējais solis briesmu pilnā ceļā, un līdz ar to spēle būs galā ij vienai, ij otrai pusei. — Izvilcis Andurilu, viņš pacēla mirdzošo zobenu pret sauli. — Tev nebūs vairs makstī dusēt, iekams pēdējā kauja nebūs izcīnīta, — viņš noteica.