Pēc divām dienām viss rietumnieku karaspēks bija sapulcējies Pelennorā. Orku un austrumnieku spēki bija no Anoriē- nas cirtušies atpakaļ, bet, rohāņu vajāti un izkliedēti, padevās un bez liekas pretošanās aizbēga uz Kairandrosu; tā nu šie draudi bija novērsti, un, pateicoties dienvidu papildspēkiem, Minastirī- tai aizstāvju bija tik daudz, cik nu iespējams. Izlūki ziņoja, ka uz rītiem ceļi no ienaidnieka tukši līdz pat Krituša ķēniņa krustcelēm. Nu viss bija gatavs pēdējam triecienam.
Legolass un Gimlins bija atkal norīkoti kopā — Aragorna un Gendalfa jātnieku pulka, kas ceļā devās karaspēkam priekšgala: turpat arī dandani un Elronda dēli. Bet Merijs, pašam par bēdām, līdzi vis nejāja.
— Tu vēl neesi tiktāl atspirdzis, lai tādā ceļā dotos, — Aragorns sacīja. — Taču nebēdā! Pat ja vairāk neko šaja karā neiespēsi, jau esi dižā godā ticis. Par dalieniešiem Peregrīns dosies cīņā, un neskaud, ka viņš briesmās iet, jo, ciktāl liktenis lēmis, viņš gan krietni turējies, tomēr tev vēl līdziniekos nav ticis. Tomēr, taisnību sakot, visiem briesmas tagad draud vienlīdz lielas. Var lēkties, ka bēdīgu galu rāsim, iekams vēl tiksim līdz Mordoras vārtiem, tomēr arī jūsu spēki tik pārbaudīti līdz pēdējam, kad melnais vilnis gāzīsies pari — vai te, vai kur citur. Paliec sveiks!
Un tā Merijs nu stāvēja, pagalam sašļucis, un noskatījās, ka karaspēks pošas ceļam. Tupat līdzās bija Bergils, arī nomākts, jo viņa tēvs bija norīkots Minastiritas kājniekiem par vadoni: no sardzes pulka viņš bija izraidīts, kamēr pārkāpums nebija iztiesāts. Tai pašā pulkā bija norīkots arī Pīns — kā Gondoras karakalps. Merijs redzēja viņu turpat netālu - sīciņš, bet braši izslējies viņš vidēja starp staltajiem gondoriešiem.
Pēdīgi iedziedājās taure, un karaspēks sakustējās. Vads pēc vada, pulks pēc pulka aizgriezās uz rītiem. Un vēl ilgi pēc tam, kad viņi uz lielceļa bija pagaisuši no skata, Merijs palika stāvam turpat, kur bijis. Rita saulē vēl pēdējoreiz nozibsnija šķēpi un bruņcepures, mirdzums apdzisa, bet viņš joprojām stāvēja, galvu nokāris un ar smagu sirdi, juzdamies draugu pamests un viens. It viss, kas sirdij dārgs, bija pagaisis tumsībā, kas klāja austrumu pamali, un cerība, ka jelkuru no aizgājušajiem izdosies reiz atkal sastapt, bija teju pavisam apdzisusi.
Itin kā bezcerības atmodināta, no jauna iesmeldzās sāpe rokā, un viņš sajutās gaudens un vecs, un saules gaisma rādījās pavisam blāva. Tad Merijs attapas, samanījis Bergila pieskārienu.
— Nāc nu, periana jaunkungs! — puika teica. — Redzu, ka tevi joprojām moka sāpes. Līdzēšu tev tikt atpakaļ pie dziedniekiem. Taču baiļoties nevajag! Gan viņi pārnāks. Minastiritas vīrus neviens nepieveiks. Un nu viņiem ir valdnieks Elfu Akmens un arīdzan sardzes pulka Beregonds.
Vēl pirms pusdienlaika karaspēks jau bija Osgiliata. Tur ro- sijās visi strādnieki un amatnieki, cik nu bija atrodami. Vieni laboja prāmjus un peldu tiltus, ko ienaidnieki bija sabūvējuši un bēgdami pa daļai sapostījuši, citi vāca kara mantību un trofejas, vēl citi Anduīnas austrurnkrastā uz ātru roku būvēja nocietinājumus.
Priekšpulki, tikuši cauri Vecgondoras drupām un pāri Diž- upei, izgāja uz gara, taisna ceļa, kas senajos labajos laikos stiepās no skaistā Saules torņa lidz augstajam Mēness tornim — tagad lāstu ielejas Minasmorgulam. Piecas jūdzes viņpus Osgiliatas viņi apstājās, nomērojuši pirmās dienas celienu.
Bet jātnieki devās tālāk un vēl tovakar nonāca līdz Krustcelēm, kur dižkoku loks, un tur viss bija klusu. No ienaidniekiem nebija ne miņas, nedz ari no klaigam vai saucieniem, neviens šķēps, nedz bulta netika raidīta no klintīm vai krūmāja, tomēr, uz priekšu virzīdamies, viņi manīja apkaimi topam arvien modrāku un vērīgāku. Ausījās ik koks, ik akmens, ik zāles stiebrs un lapa. Tumsība nu bija izkliedēta, un tālu vakaros pār Anduīnas ieleju gaismojās saulriets, tumšzilajās debesīs baltas bālēja kalnu virsotnes, bet pār Efelduatiem biezēja ēna un mijkrēslis.
Aragorns izsūtīja taurētājus uz visiem četriem ceļiem, kas sastapās koku lokā, tie nopūta varenu fanfaru, un saucēji skaļi nokliedzas: — Gondoras karakungi atgriezušies un ņem atpakaļ visu šo zemi, kas viņiem pieder! — Atbaidošā orka galva, kas akmens tēlam bija uz pleciem uzstatīta, tika nogāzta un sadragāta, un senķēniņa galva atkal lika pacelta un vietā likta ar visu balti zeltaino ziedu kroni; un viri ķērās pie darba, lai nomazgātu un noskrāpēlu visas nešķīstības, ko orki bija uz akmens uzskripājuši.
Tagad apspriedē dažs ieteica vispirms uzbrukt Minasmor- gulam un, ja izdotos cietoksni ieņemt, to nolīdzināt līdz ar zemi. — Un, kazi, — bilda Imraīls, — pa to ceļu, kas tālāk uz pāreju ved, Tumsas pavēlniekam uzbrukt būs vieglāk, nekā lauzties cauri ziemeļvārtiem.
Taču Gendalfs tūliņ kaismīgi iebilda, ka ieleju apsēduši ļauni spēki, kas dzīvajos iedzlšot neprātā un šausmās, tāpat piesauca arī Faramira atnestās vēstis. Ja Gredzena glabātājs tiešām bija turp devies, bija darāms viss, lai Mordoras skats uz to pusi nesāktu vērsties. Tālab nākamajā dienā, kad ieradās pārējie, Krustcelēs tika nolikts spēcīgs sargpostenis — vismaz kāda aizsardzība, ja Mordora sadomātu šurp sūtīt karaspēku no Morgulu pārejas puses vai papildspēkus no dienvidiem. Par sargiem pa lielākai daļai tika izraudzīti strelnieki, kuri labi pazina Itllijas takas un varētu nobēdzināties slēpņos mežos un nogāzēs netālu no ceļu satekas. Bet Gendalfs un Aragorns ar priekšpulku aizjāja līdz vietai, kur sākās Morgulleja, lai palūkotos uz ļaunuma apsēsto pilsētu.
Tur viss bija tumšs un bez dzīvības, jo orki un citi sīkākie Mordoras nešķīsteņi, kas Minasmorgulā mitinājās, bija apkauti, bet nazguli — pasaulē aizklīduši. Tomēr gaiss pār ieleju biezēja smags, pilns baiļu un naidīguma. Sagrāvuši baigo tiltu un pielaiduši sarkanu uguni šķeblgajām pļavām, viņi devās projām.
Nākamajā dienā — trešajā, kopš karaspēks bija no Minastiritas izgājis, — viņi gar ceļu sāka virzīties uz ziemeļiem. No Krustcelēm līdz Morannoniem bija mērojamas jūdzes simt, un par to, kas lurpceļā varēja gadīties, nevienam nebija ne jausmas. Slēpties viņi neslēpās, tomēr virzījās piesardzīgi: uz priekšu tika izsūtīti izlūki zirgos, tāpat citi, kas kājniekos, uz abām pusēm — sevišķi uz rītiem, jo tur plājās biezs, tumsas pieliets krūmājs un nelīdzens, šķautņainiem klinšu bluķiem piebārstīts apvidus, aiz kura arvien augstākas slējās Efelduatu garās, drūmās nogāzes. Debesis pār pasauli joprojām bija skaidras, pieturējās rietenis, tomēr nekas nespēja aizgainīt krēslību un asaraino miglu, kas gūlās pār Tumsas kalniem, bet viņpus tiem gaisā vēl lāgiem uz- vērpās vareni dūmu mākoņi, ko vējš aizrāva padebešos.
Ik pa laikam Gendalfs lika pūst taures un saucējiem saukt:
— Gondoras karakungi nāk! Lai visi no šīs zemes projām iet vai padodas! — Bet Imraīls teica: — Nevajag sacīt — Gondoras karakungi. Sakiet — ķēniņš Elesārs. Jo tā ir tiesa, kauču viņš vēl nav tronī sēdies, un Naidnieks ciešāk aizdomāsies, ja saucēji viņa vārdu minēs. — Un no tā brīža saucēji trīsreiz dienā izsludināja ķēniņa Elesāra nākšanu. Tomēr atbildes nebija nekādās.
Uz priekšu viņi virzījās it kā gluži mierīgi un netraucēti, taču ikkatram — tiklab kara kungam, kā kalpam — ap sirdi bija gaužām smagi, un ar katru jūdzi, kas tika tālāk uz ziemeļiem nomērota, nelāgās priekšnojautas auga augumā. Otrā diena kopš Krustcelēm jau sliecās pret vakaru, kad beidzot ceļā gadījās jelkāds pretinieks. Spēcīgs orku un austrumnieku pulks raudzīja karagājiena galvgalim uzbrukt no slēpņa — tai pašā vietā, kur Faramirs bija nogriezis ceļu Haradas vīriem: ceļš tur veda cauri dziļai aizai, iešķeltai austrumkalnu atzarā. Bet rietumnieku karavadoņus laikus brīdināja izlūki — pieredzējušie Mablunga viri no Hennetannūna —, tā ka slēpnī sagūlušie paši tika iedzīti slazdā. Jātnieki, apmetuši plašu loku uz vakariem, pretiniekam uzbruka no sāniem un aizmugures, ienaidnieki tika sakauti un aiztriekti uz rītiem, kalnos.
Taču uzvara rietumniekus necik neielīksmoja. — Māņu gājiens, nekas cits, — Aragorns sacīja, — un, domāju, tas galvenokārt iecerēts, lai mūs uzvedinātu uz kļūmīgām domām, ka Naidnieka spēki vāji, nevis lai mums jelkādu postu nodarītu — pagaidām.
— Un tovakar uzradās un vairs neatkāpas nazguli, karaspēkam sekodami cieši uz. papēžiem. Turējās viņi joprojām tik augstu, ka vienīgi Legolasam bija saskatāmi, taču lika sevi manīt — krēsliba itin kā sabiezēja melnāka un saules gaisma aptumšojās; Gredzen- rēgi gan pretiniekiem virsū nekrita un cieta klusu, gaudas aiztaupīdami, tomēr uzdzina bailes, kas nekādi nebija atvairamas.
Tā nu vilkās laiks, un bezcerīgais ceļš turpinājās. Ceturtajā dienā kopš Krustcelem un sestajā kopš iziešanas no Minastiritas viņi pēdīgi sasniedza dzīvās zemes malu un nonāca pamestības pilnajā postažā pie Siritgorgoras pārejas vārtiem — skatam vērās purvāji un tuksnesis, kas uz ziemeļrietumiem stiepās lidz pat Emonmuiliem. Apvidus bija tik nedzīvs un uzdzina tādas šausmas, ka viens otrs pavisam zaudēja dūšu un vairs nejaudāja piespiesties tālāk uz ziemeļpusi nedz soli spert, nedz zirgu paskubināt.
Aragorns uz viņiem noraudzījās drizāk ar žēlumu, nevis dusmām, jo tie visi bija gados jauni, nākuši no Rohānas, no tālīnās Rietumfoldes, arī Losarnahas zemkopji, un viņiem Mordora kopš bērna kājas bija ļaunuma apdvests vārds, tomēr tāda kā neīsta vieta, vien nostāsts, kuram nebija nekāda sakara ar viņu vienkāršo dzīvi, un nu viņi itin kā bija nonākuši baigā sapnī, kurš pārvērties īstenībā, nesaprazdami, nedz kas šis par karu, nedz to, kālab liktenis te viņus atvedinājis.
— Ejiet! — Aragorns uzsauca. — Taču godu, ja spējat, nezaudējiet un nemetieties skriešus! Un ir kāds darbs, kuru varat raudzīt veikt, ta pavisam kauna nekrizdami. Turieties uz dienvidrietumiem, lidz nonāksit Kairandrosā: ja sala, kā spriežu, vēl ienaidnieka rokās, atkarojiet to, ja varat, un turieties lidz pēdējam, Gondoru un Rohāņu aizstāvēdami!
Tad dažs labs, par tādu žēlastību apkaunējies, bailes pārvarēja un devās tālāk, bet citi iesvēlās jaunā cerībā, padzirduši, ka ir kads viru cienīgs darbs, kas viņiem būtu pa spēkam, un griezās atpakaļ. Un, tā kā jau pie Krustcelēm bija daudzi par sargiem atstati, pret Melnajiem vārtiem un Mordoras varenību rietumnieku karavadoņi veda karaspēku, kurā sākotnējo sešu tūkstošu vīru vairs nebija.
Tagad viņi virzījās palēnām, kuru kairu bridi gaidīdami prettriecienu, saspiedušies ciešā pulkā, jo nu vairs nebija prāta darbs nošķirt no pārējiem nedz izlūkus, nedz sīkākas vienības. Piecu dienu gājumā no Morgullejas viņi pēdējoreiz iekārtojās uz naktsguļu, visapkārt sakraudami sārtus no sausiem koka gabaliem un viršiem, cik nu kas bija savācams. Nakts aizritēja bez miega, visapkārt staigāja un lodāja tumsā pa pusei nomanāmi kustoņi, kauca vilki. Vējš bija pierimis, gaiss šķita stings un nekustīgs. Nekas daudz nebija saskatāms — debesis gan bija skaidras un mēness brieda jau ceturto nakti, tomēr no zemes cēlās dūmi un izgarojumi un balto sirpi aizklāja Mordoras migla.
Metās auksti. Ritam ataustot, atkal sāka vilkt vējiņš, taču tagad no ziemeļiem, un driz tas pieņēmās spēkā. No nakts staigātājiem vairs nebija ne miņas, apkaime šķita tukša un pamesta. Ziemeļpusē starp piesmirdušām bedrēm slējās pirmais augstais izdedžu, akmens šķembu un apsvilušu klints atlūzu kalns, Mordoras izrakņātāju atrits; bet dienvidos, nu jau pavisam tuvu, vidēja varenā Siritgorgoras siena, un tai pašā vidu — Melnie vārti ar abiem augstajiem un melnajiem Zobu torņiem. Gājiena pēdēja cēlienā karaspēks bija nogriezies no vecā ceļa, kas tālāk meta līkumu uz rītiem, un, no bīstamajiem kalniem izvairījies, Melnajiem vārtiem tuvojās no ziemeļrietumiem — tieši tāpat, kā pirms tam Frodo.
Abas Melno vārtu lielās dzelzs vertnes zem drūmās velves bija ciet. Nocietinātajā vārtu ejā neviens nebija manams. Valdīja klusums, tomēr vērīgs un nogaidošs. Neprātīgais gājiens nu bija galā, un viņi stāvēja vientulīgi un pamesti, drebinādamies palsajā rītausmā, vērdamies uz torņiem un mūriem, ko ar pašu spēkiem ieņemt nebija ko cerēt, pat ja līdzi būtu milzum jaudīgas mašīnas un Naidniekam būtu vien tik karavīru, lai vārtus un mūrus nosargātu. Tomēr bija labi zināms, ka kalnos un klintīs visriņķī Morannoniem čumēja un mudžēja nobedzinājušies ienaidnieki, ari ēnas pielietajā aizā viņpus vārtiem ļauno spēku pulki bija izrakuši neskaitāmas ejas un tuneļus. Un, tā stāvēdami, viņi redzēja nazgulus savācamies vienkopus virs Zobu torņiem kā mai- tasputnus un zināja, ka top novēroti. Tomēr Naidnieks vēl nedeva nekādu zīmi.
Ko citu — atlika iecerēto novest līdz galam. Tā nu Aragorns izkārtoja karaspēku, cik labi vien mācēdams: tas sadalījās uz pusēm, nobēdzinādamies aiz divām apsvilušu akmeņu un izdedžu grēdām, ko orki bija sarausuši, gadiem strādādami. Tagad viņus no Mordoras šķira itin kā plats cietokšņa grāvis — smirdošas zampas un derdzīgi smakojošu akaču izraibināta silkšņa. Kolīdz visi bija nostājušies aizsegā, karakungi jāja uz Melnajiem vārtiem līdz ar varenu jātnieku pulku, karogu, saucējiem un taurētajiem. Saucēju virsvadonis bija Gendalfs, turpat arī Aragorns ar Elronda dēliem, Rohānas Homērs, Imraīls, un līdzi jāt tika likts arī Legolasam, Gimlinam un Peregrinam, lai lieciniekos butu visi, kas Mordorai pretinieki.
Nonākuši sauciena attālumā no Morannoniem, viņi atritināja karogu un iepūta taurēs; saucēji izjāja priekšā un nokliedzās tā lai aizskan lidz nocietinājumiem.
— Nāciet laukā! — viņi sauca. — Lai Tumsas zemes pavēlnieks nāk laukā! Lai saņem, ko pelnījis! Jo netaisns ir karš, ko viņš pret Gondoru sācis, un netaisni viņš tās zemē iebrucis. Tālab Gondoras ķēniņš pieprasa, lai viņš izpērk, ko ļaunu darījis, un tad dodas projām uz mūžiem. Lai nāk laukā!
Iestājās ilgs klusums, nedz no mūra, nedz vārtiem neviens neatsaucās, par atbildi nenāca ne skaņa. Bet Saurons visu jau bija izplānojis: viņš bija iecerējis ar šim nieka pelēm cietsirdīgi paspēlēties, iekams tām galu lemt. Tā nu tieši tobrīd, kad karakungi jau grasījās griezties atpakaļ, klusumā piepeši kalnos ar joni pērkondimdoši ierībējās bungas un ieķērcās ragi, tā ka visiem teju ausis pārplīsa. Un tūliņ, skaļi nošķindēdami, Melnie vārti atsprāga plaši vaļā un pa tiem laukā izjāja Tumsas torņa sūtņi.
Priekšgalā jāja viens liela auguma nešķīstenis — melnā zirgā, ja tas maz bija zirgs, jo lops bija partneru milzīgs un baigs, ar tādu kā atbaidošu masku purna vieta, no skata drīzāk ģindenis, nevis kustonis ar miesu un asinīm, redzokļu dobuļi un nāsis iz- virda liesmas. Jātnieks bija viscaur melnā tērpies, piķa melna bija ari viņa smagā bruņcepure, tomēr tas bija nevis Gredzenrēgs, bet mirstīgais. Viņš bija Baradūras cietokšņa karakungs, kura vārds nav nevienā teiksmā iemūžināts, jo ari pašam tas bija no prata izkritis, un viņš mēdza teikt: — Caur mani Saurons runā. — Taču klīda nostāsti, ka viņš esot atkritējs, nācis no cilts, kas dēvēta par melnajiem nūmenoriem, 'jo Viduszemē viņi esot apmetušies Saurona valdīšanas laikos un Sauronu pielūguši, tumšo zinību savaldzināti. Tumsas torņa dienestā viņš bija iestājies tā pirmajos varas laikos un, paša izmaņai pateicoties, pavēlnieka acis cēlies, tapis par varenu zintnieku, kas nomanīja daudz no tā, kas Sauronam prātā, un nežēlībā pārspēja jelkuru orku.
Tieši viņš nu pa vārtiem laukā izjāja, līdzi paņēmis vien saujiņu melnu karakalpu un vienu pašu karogu — melnu, bet ar ugunssarkani degošu Ļauno aci. Apstājies pāris soļu no rietumnieku karakungiem, viņš tos noskatīja no galvas lidz kājām un iesmejas.
— Vai starp jums, kas te nākuši, maz ir kāds, kuram tiesības ar mani runāt? — viņš noprasīja. — Vai maz kādam pietiks prata sajēgt, ko saku? Tu jau tāds nebūsi, — viņš izsmējīgi bilda Aragornam. — Lai par ķēniņu uzdotos, nepietiks nedz ar elfu stikla šķembu, nedz ar šādu salašņu varzu. Tādu asti savāks kurš katrs kalnu razbainieks!
Aragorns palika atbildi parādā, tikai ieskatījās tam otrajam cieši acīs, un labu brīdi abi tā spēkojas, bet, necik ilgi, kaut Aragorns nedz sakustējās, nedz pēc ieroča sniedzās, melnais notrīcējis parāvās atpakaļ, it ka viņam kāds būtu ar zobenu piedraudējis. — Es esmu vēstnesis un sūtnis, man uzbrukt nedrīkst! — viņš iekliedzās.
— Kur šādi likumi godā, — ierunājās Gendalfs, — parasti arī sūtņi vairās nekaunīgi but. Taču tev nekas nedraud. No mums tev nav ko bīties, kamēr par sūtni esi. Tomēr, ja vien tavs saimnieks nepieņemsies prātā, tu lidz ar visiem viņa pakalpiņiem nonāksi lielās briesmās.
— Ak tā? — sūtnis atteica. — Tātad par runātāju še esi tu, sirmais kraķi? Lāgiem esam dabujuši dzirdēt gan par tevi, gan taviem ceļiem — kā tu, droši pa gabalu turēdamies, sazvērestības un negantības perini. Bet šoreiz, Gendalfa kungs, būsi degunu pabāzis pārāk talu — gan redzēsi, kas gaida to, kurš savus nelgas tīklus sadomā aust Sauronam Lielajam zem kājām. Man vēlēts tev šo to parādīt — tieši tev, ja tu iedrošinātos te kāju spert. — Viņš deva zīmi vienam no savējiem, un tas panāca uz priekšu — ar melnā drānā ievīstītu saini.
Sūtnis drānu attina un, visiem par pārsteigumu un izbīli, pacēla augšup Sema īso zobentiņu, tad pelēku apmetni ar elfu piespraudi un visbeidzot Frodo mitrila važu kreklu, kas bija ho- bitam mugura bijis, pavilkts zem noskrandušajām ceļa drēbēm. Tiem, kas to redzēja, melns nogriezās gar acīm, uz brīdi visa pasaule itin kā sastinga mēmā klusumā, sirdis stājās pukstēt un izdzisa pēdējā cerība. Pīns, stāvējis ķēniņdēlam Imrailam aiz muguras, metās uz priekšu ar sāpju kliedzienu uz lupām.
— Ciet klusu! — Gendalfs bargi nobrīdināja, gruzdams viņu atpakaļ, bet sūtnis skaļi iesmējās.
— Ak tad vēl vienu tādu velnēnu esi līdzi atvācis? — viņš iesaucās. — Ko tu no tādiem ceri, ej nu sazini, bet sūtīt viņus Mordora par spiegiem — to bija grūti sagaidīt pat no tada ģeķa kā tu. Tomēr lai viņam paldies, jo nu vismaz ir skaidrs, ka šim plundurim tās mantas pazīstamas, un nu tu velti liegsies, ka neko par tām nezini.
— Liegties es ij nedomāju, — Gendalfs atteica. — No tiesas man tās zināmas, zinu arī, no kurienes tādas nākušās, un, lai kādas tavas nievas, tev, Saurona smirdmutei, par to nav ne jausmas. Tikai — kālab esi tās šurpu stiepis?
— Rūķu bruņas, elfu apmetnis, pagrimušo rietļaužu zobens un spiegs no žurkulenu zemes Dalienas — nesāc nu! Mums viss labi zināms — rau, sazvērestības pierādījums! Var jau būt, ka par to, kuram šī mantība piederējusi, tu asaras nelieši, varbūt sūri apraudāsi — ja nu viņš tev dārgs bijis? Ja tā, žigli nāc pie prāta, cik nu tev tada atlicis! Jo Saurons spiegus necieš, un kāds tam plundurim liktenis — tas nu atkarīgs no tā, kā tu izlemsi rīkoties.
Atbildes nebija, bet sūtnis redzēja, ka bailēs visi no vaiga vēršas pelēki un acis viņiem iezogas šausmas, un viņš atkal iesmējās, jo nosprieda, ka ir vinnētājos. — Labi gan, labi, — viņš turpināja. — Redzu, ka viņš tev dārgs. Vai arī negribi, lai ceļš, kurā viņš sūtīts, paliek nenoiets? Jau ir palicis. Un tagad viņš garus gadus pamazām vadīs mokās, tik ilgas un lēnās, cik vien Lielais tornis jaudās izgudrot, un vaļā viņš netiks nemūžam, ja nu vien, kad būs pārgrozījies un salauzts un pie tevis jaudās aiztikt, lai redzi, ko esi pastrādājis. Tā notiks, vari man ticēt, ja vien nepieņemsi mana pavēlnieka nosacījumus.
— Nosacījumi ir šādi, — sūtnis teica un pasmaidīja, pretiniekus citu pēc cita noskatīdams. — Lai Gondoras salašņas un visi sabiedrotie, ko esat maldos iegrūduši, tūliņ atkāpjas viņpus Anduīnas, pirmāk zvērējuši nemūžam vairs Sauronam Lielajam ar ieročiem neuzbrukt nedz atklāti, nedz paslepšus. Visām zemēm Anduīnas austrumkrastā būs uz mūžiem piederēt Sauronam vien. Anduīnas. rietumkrasts lidz pat Miglas kalniem un Rohānas aizai būs Mordorai meslu maksatāji, turieniešiem nebūs ļauts ieročus glabāt, taču viņi drīkstēs paši savu tautu parvaldlt. Tomēr viņiem bus jāiet palīgā no jauna uzcelt Izengardu, ko paši nejēgā nopostījuši, un tā piederēs Sauronam, un tur dzīvos viņa karakungs — ne jau Sarumans, bet cits, kurš pelna lielāku uzticību.
Sūtņa acis bija nolasāms, ka šis karakungs būs viņš pats, ka viņam padomā pakļaut visas atlikušās rietumzemes, ka viņš būs tirāns, kam visi, kas še, būs par vergiem.
Bet Gendalfs teica: — Daudz prasīts par viena paša pakalpiņa izdošanu — par to tavs saimnieks grib pretim dabūt, kas sazin cik karos izkarojams! Vai tiešam kauja pie Minastiritas viņam likusi zaudēt visas cerības uz uzvaru kara laukā un ķerties pie pazemojošas kaulēšanas? Un, ja nu mēs gūstekni patiesi turētu tik augstā vērtē, kā gan varam būt droši, ka Saurons, nodevības lielmeistars būdams, norunu pildīs? Kur gūsteknis? Ved viņu šurp — paradi, tad domāsim par prasībām.
Tad Gendalfs, kas sūtni vēroja tik cieši kā divkaujā nāvīgu ienaidnieku, uz īsu acumirkli itin kā nomanīja viņu apjūkam, tomēr tūliņ melnais atkal iesmējās.
— Nekauņa! Nedomā apvārdot to, caur kuru Saurons runā! — viņš nokliedzās. — Gribat drošus apsolījumus? Saurons tādus nedod. Gribat žēlastību sagaidīt? Tad vispirms dariet, kas noteikts. Tādi ir viņa nosacījumi, neko darīt. Pieņemat?
— Ņemam šo! — Gendalfs negaidot iesaucās. Viņš atsvieda apmetni, un tumsībā kā zobens nošķīda baltas gaismas strēle. Burvis pacēla roku, un negantais sūtnis atsprāga atpakaļ, bet Gendalfs pasniedzies sagrāba važu kreklu, apmetni un zobenu. — To mēs ņemam par piemiņu no drauga, — viņš iesaucās. — Bet nosacījumus — tos noraidām visus kā vienu. Taisies, ka tiec, jo tavas sūtņa gaitas ir galā un tu pats jau kapa malā. Mēs neesam šurp nākuši vārdus šķiest, lai vienotos ar Sauronu, kas nevis uzticību, bet lāstus pelnījis, un vēl jo vairāk, lai kaulētos ar tādu, kas viņam vergs. Pazūdi!
Mordoras sūtnim vairs smiekli nebija ne prātā. Vaigu viņam izķēmoja izbrīns un dusmas — nu viņš līdzinājās mežonīgam zvēram, kuru, upurim klat lavoties, purnā ķēris pletnes cirtiens. Viņš pārskaitās, mutes kaktiņos uzputoja slienas, no aizžņaugtās rīkles izlauzās nesakarīga, dusmu pilna gārdzoņa. Bet, uzlūkojis karavīru negantās sejas, viņš izbijās tā, ka tūliņ piemirsa dusmoties. Izgrūdis baiļpilnu brēcienu, viņš apcirtās, uzlēca zirgā un lidz ar visiem savējiem kā nesamanīgs muka atpakaļ uz Siritg'orgoru. Taču tikām viņa karakalpi iepūta ragos, dodami sen gaidītu zīmi, un viņi vēl nebija tikuši līdz vārtiem, kad Saurons jau aizcirta lamatas.
Ierībējās bungas, gaisā uzšāvās liesmas. Varenās Melno vārtu vērtnes atkal atsitas plati vaļā. No turienes kā ūdens no atvērtām slūžām ar joni gāzās milzīgs karaspēks.
Karakungi uzlēca zirgos un jāja atpakaļ, bet Mordoras kara- pulis izsmējīgi ieaurojās. Gaisā uzvilnīja putekļu mākonis — sakustējās austrumnieku karaspēks, kas bija gaidījis signālu f.redliluju paēnā aiz tālākā vārtu torņa. No kalniem abpus Mo- rannoniem izvirda neskaitāmi orki. Rietumnieki nu bija slazda, un, necik ilgi, visapkārt pelēkajiem pauguriem, kur viņi bija sastājušies, vilnīja desmitkārt un vēl vairāk nekā desmilkārt lielākā pārspēkā jūra. Saurons piedāvāto ēsmu bija iekampis tērauda žokļos.
Lai izplānotu, kā tagad rikoties, Aragornam gandrīz vairs nebija laika. Viņš stāvēja uz viena kalna kopā ar Gendalfu un zvaigžņotā koka karogu, kas plīvoja skaists un nolemts iznīcībai. Uz otra turpat netālu plandījās Rohānas un Dolamrotas karogi — baltzirgs un sudrabgulbis. Un ik kalnu apjoza aizsargloks, uz visām pusēm izslējis šķēpu un zobenu dzelkšņus. Bet pašā priekšā, uz Mordoras vārtu pusi, no kurienes bija gaidāms niknākais trieciens, pa kreisi dandanu ielenkumā stāvēja Elronda dēli, pa labi — ķēniņdēls Imraīls ar skaistajiem, staltajiem Dolamrotas bruņiniekiem un labākajiem Sardzes torņa vīriem.
Iesvilpās vējš, iedziedājās taures, iestrinkšķejās bultas, bet saule, kas nu cēlās pret dienvidiem, pazuda Mordoras izgarojumos un blāva rēgojās cauri draudīgajai dūmakai tālīna, netīri sarkana, it kā diena jau sliektos pret vakaru vai vispār tuvotos dienas gaismai gals. Un no biezējošā mijkrēšļa iznira nazguli, salti izkaukdami nāves vārdus, un tad visa cerība pagaisa kā nebijusi.
Padzirdējis, ka Gendalfs noraida jelkādus noteikumus un nolemj Frodo mocībām cietoksnī, Pins tika šausmās saļimis, bet tad viņš atkal sasparojās un ntt līdzās Beregondam stāvēja gondoriešu pirmajās rindās kopā ar Imraīla vīriem. Viņš sprieda, ka labāk drīzāk iet bojā, lai sūrajam dzīvesstāstam pienāk gals, — ja reiz tik un tā viss pagalam.
— Kaul Merijs būtu še, — Pins sadzirdēja pats sevi murminām, un, kamēr acu priekšā arvien tuvāk gāzās ienaidnieka pūļi, prātā cita pēc citas atausa atmiņas. — Ai, ai, nu es vismaz kaut cik labāk saprotu, kā ap sirdi bija nabaga Denetoram. Mēs ar Meriju butu varējuši mirt abi kopā — ja reiz mums jāmirst tik un tā, kālab ne? Nu, te viņa nav, tad nu jācer, ka viņam gals bus vieglāks. Bet man pagaidam atliek daril, ko nu spēju.
Izrāvis zobenu, viņš uzmeta skatu tā sarkanzeltainajiem vītajiem rakstiem, un smalkas nūmenoru zīmes asmenī iegailējās gaišās ugunīs. "Kalts taču tieši šādai reizei," viņš iedomājās. "Kaut es būtu nodūris to draņķa sūtni, tad teju būtu pielīdzinājies vecajam, labajam Merijām. Vismaz sakapāšu kādus no tiem izdzimteņiem, pirms atradīšu galu. Tikai kā gribētos vēl kaut reizi redzēt spožu sauli un zaļu zālīti!"
Kolīdz viņš par to iedomājās, virsū triecās pirmais uzbrukuma vilnis. Orki, acumirklī netikdami pāri slīkšņai kalnu pie- kajē, apstājās un uz ielenktajiem raidīja bultu krusu. Bet viņu rindām cauri, kā zvēri baurodami, lieliem soļiem spērās vesels pulks Gorgorotas kalnu Iroļļu. Augumā viņi bija par cilvēkiem prāvāki, plecos platāki, mugurā tikai cieši pieguļošas zvīņotas bruņas — varbūt tās auga uz miesas kā āda —, bet līdzi viņiem bija milzīgi, melni, apaļi vairogi un dzīslainajās ķetnās — smagi veseri. Bez lieka apdoma viņi lēca akačos un aurodami brida pāri. Gondoriešu ierindai viņi uzklupa ka viesulis, dragādami bruņcepures, galvas, rokas un vairogus, itin kā kaltu nokaitētu dzelzs gabalu uz kalēja laktas. Beregonds Pīnam blakus tika apdullināts un nogāzts no kājām, milzīgs troļļu vadonis, viņu notriecis, pieliecās, nagaino ķetnu pastiepdams, jo šie negantnieki bija ieraduši pieveiktajiem pārkost rīkli.
Pīns pacirta zobenu uz augšu, un rietļaužu izrakstītais asmens, pāršķēlis biezo ādu, dziļi ieduras trollim pavēderē — guldzēdamas izšļācās melnas asinis. Paspēris grīļīgu soli uz priekšu, trollis gāzās kā brūkoša klints, aprakdams visus, kas gadījās apakšā. Pinu apņēma tumsība un smirdoņa, uzbruka neizturamas sāpes, tad nāca melna nemaņa.
"Te nu ir tas gals, ko es paredzēju," prātā vēl uzplaiksnīja pēdējā doma un izgaisa itin kā smieklos — bija teju vai prieks, ka pēdīgi drīkst novelt no pleciem visas raizes un bailes. Un, jau lidz pašai nemaņas robežai aizslīdējis, viņš sadzirdēja balsis, kas itin kā nāca no kadas sen aizmirstas pasaules tur, augšā.
— Ērgļi nak! Ērgļi nāk!
Uz brīdi Pinam galvā kas sarosījās. "Bilbo!" viņš nosprieda. "Pag, nē! Tas bija stāstā, ko viņš sen, sen stāstīja. Tagad stāsts ir cits — manējais, un tas nu ir galā. Palieciet sveiki!" Tūliņ visas domas pazuda tālē, un acis viņam kļuva neredzīgas.