Sems, sāpēs viebdamies, pietrausās kājās. Pirmajā mirkli viņš
nesaprata, kur atrodas, bet tūliņ prātā atausa visas bēdas un izmisums. Viņš bija piķa melnajā tumsā pie orku cietokšņa apakšzemes vārtiem, un misiņa durvis bija ciet. Jādomā, triekdamies pret vērtnēm, viņš bija apdauzījies lidz nemaņai, taču — cik ilgi tur bija nogulējis, kas to lai zina. Pirmīt viņš kaisa kā ugunīs, iesvēlies bezpalīdzīgās dusmās, bet tagad trīcēja pie visām miesām, nosalis līdz kaulam. Piezadzies pie vārtiem, viņš piespieda tiem ausi.
Viņā pusē tālīnas un vārās skanēja orku balsis, bet drīz tās noklusa vai attālinājās, un iestājās klusums. Galva sapeja, acu priekša lēkāja spokainas gaismiņas, bet viņš piespieda sevi saņemties un apsvērt, kas un kā. Viens bija skaidrs — pa šiem vārtiem tikt orku cietoksni nebija ko ceret, ej nu sazini, pēc cik dienām tie atkal atvērsies, bet gaidīt nebija laika — ik mirklis bija bezgala dārgs. Par to, kas darāms, viņš vairs nešaubījās: vajadzēja glābt saimnieku vai iet bojā, tomēr mēģināt.
— Tā bojā aiziešana ir ticamāka un būtu arīdzan pulka vieglākā, — viņš sev drūmi lika pie sirds, iebāzdams Dzeloni makstī un pagriezdams misiņa durvīm muguru. Pa tumsu taustīdamies, viņš palēnām klumburēja pa eju atpakaļ, neiedrošinādamies iedegt elfu gaismekliti, un iedams lūkoja salikt vienkopus visu, ko viņi ar Frodo bija piedzīvojuši, kopš aizgāja no Krustcelēm. Kas tagad bija par stundu, Semam nebija ne jausmas. Kaut kur pa vidu starp vienu dienu un nākamo — tā viņš sprieda, bet arī dienām bija pazudis skaits. Te bija tumsas zeme, kur pasaules dienas nogrimušas aizmirstībā un aizmirstībā nogrima arī visi, kas te soli spēra.
— Diez, vai par mums kāds maz iedomā, — viņš noteica, — un kas viņiem un kā tur, projām? — Sems uz labu laimi pameta ar roku uz priekšu, bet īstenībā novecinajās uz dienvidiem, jo devās uz Sīlobas midzeņa pusi, nevis uz vakariem. Tur, vakaros, pasaule tuvojās pusdienlaiks un bija marta mēneša četrpadsmitā diena pēc Dalienas kalendāra: Aragorns tobrīd vadīja melno flotili no Pelargiras augšup pa Anduīnu, Merijs rohāņu pulkā jāja pāri Akmensratu ielejai, bet Minastirītā pieņēmās spēkā liesmas un Pins noraudzījās, kā Denetoram skatu aptumšo neprāts. Tomēr, par spīti visām raizēm un bailēm, draugi ik pa brīdim iedomājās par Frodo un Semu. Tie abi nebija aizmirsti. Taču nu viņi bija tik tālu, ka neko līdzēt neviens nevarēja, un domā, cik cieši gribi, Semiusam, Ilemduka dēlam, 110 tā šobrīd nebija nekādā labuma — viņš bija viens ka pirksts.
Pēdīgi viņš nonāca lidz orku ejas akmens durvīm — nedz. kādu krampi, nedz aizbīdni uziet atkal neizdevās, tālab viņš vēlreiz pārlida plātnei pāri, klusu nolaidas uz alas klona un zagās uz Sīlobas tuneļa mutes pusi — tur saltajā caurvējā joprojām šūpanas kustējās blīvā tīmekļa pluskas. Pēc piesmirdušās tumsības vējš likās dzelchgi auksts, tomēr gaiss, plaušās ievilkts, uzmundrināja. Sems piesardzīgi lavījās laukā.
Valdīja draudīgs klusums. Gaismas nebija vairak kā lietainas dienas pievakares mijkrēslī. Turpat virs galvas biezēja Mordoras izgarojumu vāli, virmodami vilkdamies uz rietiem, — milzīgs, smags dumu padebesis, kam pavēdere atkal vakarblāzma gailēja netīri sarkana.
Sems pavērās uz orku torni, un piepeši tur logu spraugās kā ugunssarkanas ačeles iedegās gaismiņas. Ja nu kāds signāls? Ar joni atgriezās bailes no orkiem, ar visām tām dusmām un izmisumu uz laiku piemirsušas. Ciktāl bija noprotams, tagad Semam atlika tikai viens — iet un raudzīt atrast baigā cietokšņa galvenos vārtus, bet kājas vai ļima un miesu kratīja drebuļi. Ar varu novērsies no torņa un aizas akmens ragiem un puslēmētās kājas piedabūjis uz klausīšanu, viņš lēnītiņām, ausīdamies, cik spēka un vērīgi blenzdams ceļmalas klinšu paēnas piķa melnajā tumsā, soli pa solim virzījās atpakaļ, garām tai vietai, kur Frodo bija pakritis un gaisā aizvien vēl vēdīja Sīlobas derdzīgā dvinga, tad tālāk un talak, līdz viņš atkal nonāca aizā, kur tika Gredzenu uzvilcis un redzējis garām aizrikšojam Sagrata pulku.
Tur viņš apstājās un apsēdās. Uz brīdi viņš nejaudāja piespiest sevi spert ne soli tālāk. Uzmācās sajūta, ka, ticis viņpus pārejai un spēris kāju Mordorā, viņš griezties atpakaļ vairs nevarēs. Nemūžam neatgriezīsies. Pats īsti neapjauzdams, kamdēļ, Sems atkal izvilka un uzvilka Gredzenu. Tūliņ viņš samanīja, cik tas smags, juta speķu ieplūstam dzīslās, toties vēl nepieredzēti spēcīgu un uzstājīgu apjauta ari Mordoras aci, kas raudzījās meklēdama, ļauniga, lūkodama caururbt tumsību, ko pati bija sev par aizsegu uzbūrusi, taču tieši ta nu liedza darīt galu gan nemieram, gan šaubām.
Tāpat kā iepriekš, saasinājās dzirde, tomēr acu priekšā viss rādījās izplūdis un neskaidrs. Ceļmalas klintis tinās itin ka miglā, tālē kur satriekta buldurēja Šīloba, bet tepat līdzās asi un skaidri atskanēja kliedzieni un metāliska šķindoņa. Sems pielēca kājās un piespiedās pie ceļmalas klinšu kraujas. Laime, ka tas gredzens, viņš iedomājās, jo tuvojās vēl viens orku pulks. Vismaz pirmajā brīdī tā likās. Tad viņš piepeši atskārta, ka ausis vīlušas: orki klaigāja tornī, kura virsotne nu slējās turpat priekšā, aizas kreisajā pusē.
Nokratījis drebuļus, Sems sadūšojās uz iešanu. Bija skaidrs, ka labi nav: kazi, visiem rīkojumiem par spīti, orki satrakojušies un metušies Frodo spīdzināt vai pat ka mežoņi sākuši kapāt viņu gabalos. Viņš ieklausījās, un tūliņ atausa cerības stariņš. Bija teju pilnīgi skaidrs, ka cietoksnī iet vaļā kautiņš — orki plūcas, Šagrats ar Gorbagu laikam pēdīgi bija saķērušies. Cerība bija pagalam vāra, tomēr ar to pietika, lai Semam rastos jauni spēki. Ja nu tomēr? Mīlestība uz Frodo nomāca it visu, kas prātā, un, briesmas piemirsis, Sems balsī iekliedzās: — Es nāku, Frodo kungs!
Viņš metās pa taku kalnup, tad tālāk. Ceļš tūliņ aizlocījās pa kreisi un laidās uz leju. Sems nu bija Mordorā.
Viņš novilka Gredzenu — it ka prāta aizkaktiņā sabiezējušo baiļu dēļ, tomēr pie sevis nosprieda, ka tas tikai tamdēļ, lai acu priekšā viss rādītos skaidrāks. — Labak redzēt to ļaunāko, — viņš nomurmināja. — Ko tur pa miglu plundurēt!
Bet skats acu priekšā atklājās neželigs un skarbs. Turpt zem kājām Efelduatu augstākā grēda klinšu sienu svēra stāvus lejup, tumšā aizā, bet viņā pusē vīdēja otra kore, daudz zemāka, robaina un ķeraina kā ilkņiem pilns žoklis, pret iesarkano blāzmu ogļu melna: tie bija drūmie Morgaju kalni, iekšējais aizsargval- nis. Talu, tomēr gandrīz taisni priekšā, aiz sīku guntiņu izraibināta piķa melna tumsības ezera gailēja blāzma, un tur gaisā cēlās milzīgi, virmojoši dūmu stabi, kas pie pamatnes sārtojas iepelēki, bet augstāk, saplūzdami ar smago padebesi, kas nolādētajai zemei bija par jumolu, tumsa piķa melnumā.
Sems veras uz Orodruīnu, Uguns kalnu. Lāgiem spelte dziļi zem pelnu cepures pārkarsa un pa spraugām kalna sānos no bez- dibenīgā krātera ar joni izvirda burbuļojošas izkusušu akmeņu straumes. Daža pa iegrauztu gultni gailēdama aizplūda uz Bara- duru, cita aizlocījās klinšainajā ielejā, līdz atdzisusi sastinga kā izmocītās zemes izvemtas pūķa miesas. Tādā moku stundā Sems ieraudzīja Likteņkalnu un tā blāzmu, kas augsto Efelduatu dēļ 110 vakariem nebija saskatāma, toties nu, skatam atklājusies, dega skarbo klinšu ielokā, kas gailēja kā asinis mērktas.
Sems baisajā uguns atblāzmā stāvēja gluži pārakmeņojies, jo tagad pa kreisi ieraudzīja arī Siritungolas cietoksni visā tā varenībā. No viņas puses redzētā radze izrādijās tikai pats augstākais tornītis. Pret rītiem būve slējās trīs milzu stāvos — apakšējais balstijas uz kalna dzegas dziļi lejā: ar muguru cietoksnis bija piespiedies pie klints, bet priekšpusē tam cits uz cita gredo- jās stūraini nocietinājumi, jo augstāk, jo mazāki, uz ziemeļaustrumiem un dienvidaustrumiem pavērsuši prasmīgi liktus kailus mūrus. Būves pakājē, divsimt pedu lejāk, vīdēja šaurs, aizsargmūra apjozts pagalms. Šaipusē, dienvidaustrumos, murī bija vārti, aiz kuriem sākas plats ceļš, kura arvalnis stiepās gar pašu bezdibeņa malu un tad, aizlocījies uz dienvidiem, aizvijās tumsā, pretim ceļam, kurš veda uz Morgulu pāreju. Tas tālāk cauri robainai aizai Morgaju grēdā aizstiepās uz Gorgorotas līdzenumu un Baraduru. Šaurais kalnu celiņš, kur Sems tagad stāvēja, pa kāpnēm un stāvu nogāzi strauji laidās lejup, savienodamies ar lielo ceļu turpat pie cietokšņa vārtu draudīgajiem mūriem.
Ta verdamies, Sems piepeši satriekts aptvēra, ka cietoksnis uzsliets, nejau lai ienaidnieks Mordorā netiktu iekšā, bet tamdēļ, lai neviens no turienes netiktu laukā. Tas patiesi bija sendienas gondoriešu rokām celts kā Itīlijas ritu robežas sargpostenis, uzbūvēts neilgi pēc Pēdējās līgas laikiem, kad rietļaudis izlika sardzi uz Saurona ļaunās valstības robežām, kamēr tur vēl slapstījās viņa pakalpiņi. Tomēr notika tapat kā ar Zobu torņiem — Nar- kostu un Karkostu: arī te modrība gāja mazumā, nodevības dēļ cietoksnis krita Gredzenrēgu rokās, un tagad te jau garus gadus valdīja tumsas speķi. Mordorā atgriezies, Saurons to zināja iz- mantot, jo kalpu viņam nebija daudz, toties papilnam bija vergu, kuri ar bailēm savažoti, un joprojām, tāpat kā senlaikos, galvenokārt vajadzēja pieraudzīt, lai viņi no Mordoras neizmūk. Tomēr, ja nu uzrastos ienaidnieks, kurš savā neapdomībā lūkotu Mordorā paslepen ielavīties, cietoksnis tiklab bija vēl pēdējais sargpostenis, mūžam modrs un gatavs sagaidīt ikvienu, kam izdotos tikt garam Minasmorgulam un Šīlobai.
Bija skaidrs kā diena, ka aizzagties gar modro redzokļu pilnajiem mūriem un apsargātajiem vārtiem nebija ko cerēt. Un pat ja izdotos, cik tālu tiksi, ja arī ceļam sargu, cik uziet, — orki, kas naktī redzēja gluži kā dienā, viņu drīz vien nomedītu pat melnajā kalnu paēnā, kur sarkanā blāzma neiesniedzās. Tomēr, lai cik tāds ceļš bija bezcerīgs, Semam tagad priekšā stāvēja kas daudz ļaunāks: vajadzēja nevis vārtiem pasprukt garām un laisties lapās, bet tikt tur iekšā — vienam pašam.
Prātā iešāvās Gredzens, taču tālab vieglāk nepalika — Gredzens bija šausmīgs un bīstams. Kolīdz skatam, pamalē gailēdams, bija atklājies Likteņkalns, nasta tūliņ lika par sevi manīt. Jo tuvāk karstajai speltei, kur Gredzens bija neatminamos laikos darināts un kalts, jo tā spēks auga augumā — Gredzens tapa arvien negantāks un tikai ar milzu gribasspēku valdāms. Kaut arī Gredzens Semam bija nevis pirkstā, bet karājās važiņā ap kaklu, viņš, tā stāvēdams, sajutās pats izaudzis augumā — kā paša milzīgas un bezveidīgas ēnas apņemts, it ka būtu pārvērties par baisu un draudīgu, uz Mordoras mUra sastingušu rēgu. Nojausma teica, ka tagad iespējas ir tikai divas: valdīties un Gredzenu nelikt lietā, lai cik tas mokoši, vai arī uzdoties tam par saimnieku, metot izaicinājumu spēkam, kurš tupēja melnajā cietoksnī viņpus tumsības līdzenumam. Gredzens jau kārdināt kārdināja, pa kripatai vien krimzdams ij gribu, ij saprātu. Gara acu priekšā uzbUrās neprātīgas ainas — tur Semiuss Stiprinieks, šolaiku varonis, platiem soļiem kātoja pāri tumsības skartajām zemēm ar liesmojošu zobenu rokā, un, viņa aicinājumam klausīdami, pulcējās karaspēki, lai soļotu Baradūru gāzt. Tūliņ pēc tam visi padebeši izklīda, atspīdēja spoži balta saulīte un pēc viņa pavēles Gorgorotas līdzenums pārvērtās par dārzu, kur ziedēja puķes, zaļoja koki un brieda augļi. Atlika vien uzvilkt Gredzenu un uzdoties tam par saimnieku — acumirkli notiktu, kā cerēts.
Izturēt tik smagu pārbaudījumu Semam visvairāk līdzēja mīlestība uz Frodo, tomēr sirds dziļumos viņā joprojām bija dzīva arī dabas dotā hobita maņa: ar prata aizkaktiņu viņš sajēdza, ka tādai nastai ir par sīku — pat ja izrādītos, ka tās brīnumainas iedomas nav uzburtas vienīgi kā mānekļi. Viņa vajadzība un rūpe bija viens nieka dārziņš, ko pašam pēc patikas apsaimniekot, nevis tāds milzonis veselas valsts lielumā; viņš gribēja strādāt paša rokām, nevis citus par darītājiem izrīkot.
— Un tik vai tā būs vien pesteļi, lai mani aptītu ap pirkstu, — viņš pats sev lika pie sirds. — Ieraudzīs mani un nogrābs, ka nepagūšu ne iepīkstēties. Ka uzvilkšu Gredzenu te, kur Mordorā, tā vien skaties, tūdaļ ieraudzīs mani kā likts. Nu, teikšu to vien: rādās ne par matu cerīgāk ka pavasarī, kad visu salna nokodusi. Tagadiņ, kad man no tiesas derētu no acīm noslēpties, Gredzenu vilkt nedrīkstu ne sitams! Un, ja tomēr tikšu jelkur tālāk, ar katru soli ies jo grūtāk — dabūšu vilkt kājas kā ar nastu apkrauts lopiņš. Ko lai iesāku?
īstenībā jau viss bija skaidrs: vajadzēja kāpt lejā, kur vārti, un vairs nevilcināties — ko citu? Paraustījis plecus, it ka gribēdams nokratīt to ēnu un aizgainīt iedomas, viņš palēnām devās pa taku lejup. Ar katru soli viņš it kā ruka mazumā. Necik tālu neticis, Sems atkal bija gaužām sīciņš un pārbijies hobits. Tagad cietokšņa mūri slējās tieši virs galvas, un bez visas Gredzena piepalīdzēšanas ausīs iesitās klaigas un cīņas troksnis. Tobrīd likās, ka jandāliņš iet vaļa pagalmā turpat aiz ārrnūra.
Sems bija pusceļā, kad no tumšās vārtu velves, sarkanās blāzmās apspīdēti, izjoza divi orki. Uz augšu viņi neskatijas, abi desoja uz lielo ceļu, taču tūliņ sagrīļojušies sabruka un palika nekustīgi guļam. Bultas lidojam Sems nemanīja, bet noprata, ka orkus laikam notriekuši citi — no cietokšņa sienām vai tumsā slīgstošās vārtu velves. Viņš virzījās uz priekšu, pieplacis pie mura turpat pa kreisi. Pietika pamest skatu augšup, un bija skaidrs, ka pārrāpties sienai pari nav ko cerēt. Mūrējums bija trīsdesmit pēdu augsts, ne plaisiņas, ne izcilnīša, un katra nākamā karta apakšējai klajās pāri, mazliet uz āru pabīdīta — kā otrādi apgriezti pakāpieni. Atlika tikai vārti — cita ceļa nebija.
Sems lavījās tālāk, tikām prātodams, diez cik cietoksni Šag- rata orku un cik daudz vēl to, kas Gorbagam, un par ko šie ķīvējas, ja patiesi ķīviņš gaja vaļā. Sagrata pulks pirmiņ bija rādījies skaitā ap četrdesmit, Gorbagam vairāk nekā divtik liels, tomēr Sagrata patruļa noteikti bija tikai maza daļa no visa karapulka. Ko tur daudz — droši, ka plēsās par Frodo un laupījumu. Uz mirkli Sems apstājās, jo piepeši visu noprata tik skaidri, it kā savām acīm ieraudzījis. Mitrila važu krekls! Nu ja: tas Frodo bija mugurā — orki bus uzgājuši. Un spriežot pēc tā, kas Semam bija nācis ausis, Gorbags to mantu bus uzkarojis. Taču Tumsas torņa pavēlēs nupat bija vienīgais, kas sargaja Frodo dzīvību, — ja orki tās sadomātu pārkāpt, viņi Frodo varēja nomaitāt kuru katru brīdi.
— Ko gaidi, puņķutapa tāds! — Sems pats sev uzsauca. — Uz priekšu! — Izrāvis Dzeloni, viņš metās uz vaļā vārtiem, bet, jau grasīdamies jozt cauri augstajai velvei, atsprāga atpakaļ, ieskrējis tādā kā Sīlobas tīmeklī, tikai neredzamā. Acu priekšā nekā tāda nebija, tomēr ceļu aizšķērsoja kaut kas, kam neparko nevarēja tikt cauri. Paraudzījies visapkārt, viņš vārtu paēnā ieraudzīja abus Glūņas.
Tie bija lieli tēli, it kā troņos notupuši, katrs salikts no trim rumpjiem un trim galvām, kas veras pa vārtiem laukā, uz viņu pusi un šķērsām velvei. Galvas abiem bija kā maitasputniem, un katram platajā klēpi dusēja nagainas ķetnas. Glūņas bija izkalti no milzīgiem akmens bluķiem — nekustīgi, tomēr modri, it kā abos mājotu kāds baismīgs ļauns gars, kurš mūžam nomodā. Viņi zināja, kurš ienaidnieks. Nemanīts te nevarēja tikt cauri neviens — nedz redzams, nedz neredzams. Glūņas tādam liedza ienākt — vai laukā tikt- .
Sadūšojies Sems velreiz metās uz priekšu un atkal atduries pastrcipuļoja atpakaļ, krūtis un galvu sāpīgi sasitis. Tad viņš pagalam pārdroši, it neko citu iesākt neattapis un klausīdams piepešai iedomai, piesardzīgi izvilka no azotes Galadriēlas trauciņu un pastiepa to gaisā. Gaismiņa iesvēlās spoži balta, un tumsa vārlu velvē atkāpās. Baisie Glūņas sēdēja salti un stingi, atklājušies skatam visa augumā. Uz brīdi redzokļu melnakmeņi no- zibsnīja tik ļaumgi, ka viņam dūša teju saskrēja papēžos, taču pamazitiņām kļuva manāms, ka Glūņas padodas, šaubu un baiļu pievarēti.
Viņš lēca garām un tūliņ, pudelīti jau azotē bāzdams, neparasti skaidri atskārta, ka sargi no jauna iesvēlušies modrībā — tikpat labi aiz muguras nošķindēdamas būtu varējušas aizkrist tērauda restes. Un ļaunīgās galvas izgrūda griezīgu kliedzienu, kas atbalsojās pret varenajiem mūriem. Augstu un tālu kā atsaukdamies spalgi nošķindēja zvans.
— Cauri ir, — Sems nopukojās. — Nu esmu pie parādes durvīm piezvanījis! Labs ir, panāk nu priekšā! — viņš iekliedzās. — Sakiet Sagratam, ka elfu spēkavīrs atnācis sērst un elfu zobenu paķēris līdzi, lai!
Atbildes nebija. Sems spērās uz priekšu. Dzelonis rokā gailēja zilās liesmās. Pagalms tinās melnā tumsā, bet zemē stāvgrūdām vāļājās liki. Turpat zem kājām gulēja divi orku strēlnieki — katram duncis mugurā. Aiz tiem vēl citi: cits pa vienam, it ka sacirsti vai nošauti, citi pa pāriem, joprojām saķērušies — jau beigti, bet aizvien vēl durdami, žņaugdami un kozdami. Klons bija nošķidis ar melnām asinim pavisam glums.
Viņš manīja divējus ģērbus — pirmējais ar Sarkanaci, otrs ar mēnesi, izķēmotu par atbaidošu mironigu viepli, — taču tuvāk pētīt, kas un kā, nebija ne prātā. Viņpus pagalmam cietokšņa pakajē vidēja lielas durvis, pusvirus vaļā, laukā spiedās sarkana gaisma, uz sliekšņa gulēja liela orka līķis. Pārlēcis mironim pāri, Sems iespruka iekša un tad apjucis pavērās visriņķl.
No durvīm uz kalna pusi veda plaša," augsta eja. Skopu gaismu meta lāpas, liesmodamas turekļos pie sienām, bet gaiteņa gals pagaisa mijkrēslī. Abās puses vīdēja daudzas durvis un atveres, tomēr citādi viss bija kluss un tukšs, tikai uz grīdas garšļaukus bija izplājušies vēl divi trīs līķi. Pirmīt dzirdējis orku vadoņu runas, Sems tagad noprata tik daudz, ka Frodo, dzīvs vai miris, visdrošāk meklējams kambari, kurš augstu tornī, bet tiklab varēja aizritēt vai vesela diena, iekams izdotos atrast turp īsto ceļu.
— Vai tikai nebUs kur dziļumā, — Sems nomurminaja. — Viss cietoksnis uz kalna pusi iešķiebis. Ek, tik vai tā labak iešu, kur gaismas.
Viņš devās pa eju uz priekšu, bet nu lēnāk, ik nākamo soli sperdams arvien negribīgāk. Atkal uzmācās šausmas. Valdīja pilnīgs klusums, tikai viņa paša soļi dipēja pret klonu un atbalsodamies parauga troksnī, kas līdzinājās tam, ar kādu pret akmeņiem plakšķinās milzu ķetnas. Miroņi, tukšums, miklās, melnās sienas, kas lāpu gaismā izskatījās kā asinīm nošķīdušas, bija bail, ka no jelkurām durvīm vai tumsas piepeši uzbruks nāve, un ar muguras smadzenēm sajūtamais nogaidošais, vērīgais ļau- nīgums tur, pie vārtiem: to visu teju nebija iespējams izturēt. Tad jau labāk ar zobeniem cirsties — nu, ja tīri neklūp virsu milzu barā —, nekā tāda baiga, tērpinoša neziņa. Sems par varītēm piespieda sevi domāt par Frodo — kā saimnieks guļ sasiets, sāpes ciezdams vai miris kaut kur tepat, šai derdzīgajā vietā. Viņš devās tālāk.
Kad viņš bija ticis jau garām lāpām, teju līdz durvīm ejas viņā galā — pie tiem pašiem pazemes vārtiem, kā bija pareizi izspriedis, — kaut kur augstu cietoksnī atskanēja šerminošs, aizžņaugts kliedziens. Sems sastinga kā nolēmēts. Iedipējās soļi. Kāds pa kaklu, pa galvu, dipoņai dobji atbalsojoties, joza lejup pa kāpnēm kaut kur virs galvas.
Roku novaldīt pietrūka ij gribas, ij atjautas. Sataustījusi va- žiņu, tā sagrāba Gredzenu. Tomēr pirksta Sems to neuzvilka — kolīdz viņš piespieda Gredzenu pie krūtīm, lejā notenterēja orks. Izlēcis no tumša cauruma turpat pa labi, viņš skriešiem metās šurp. Abus šķīra nieka seši soļi, kad orks pacēla galvu un Semu pamanīja. Sems sadzirdēja orku aizelšamies un ieraudzīja iegai- lējamies viņa asinīm pieplūdušās acis. Orks izbīlī apstājās kā zemē iemiets. Jo viņa priekšā nebūt nestāvēja sīkaliņš hobits, pārbijies kā diegs un lūkodams novaldīt zobenu trīcošajā rokā, — tur, pret lāpu raustīgo gaismu labi saskatāms, slējās milzīgs, mems, palsā ēnā tīts stāvs: vienā rokā tam bija zobens, kura gaisma vai acis koda laukā, otra piespiesta pie krūtīm, tomēr nepārprotami sažņaugusi kādas vārdā neminamas nepārvaramas un liktenīgas briesmas.
Orks sarāvās čokurā, tad, bailēs baigi iekaucies, apcirtās un muka atpakaļ turp, no kurienes nācis. Savu mūžu neviens suns tā nav iededzies uz pakaļdzīšanos, upura asti ieraudzījis, kā Sems sasparojās, attapis, ka orks — kas to būtu domājis! — laižas lapās. Ar saucienu uz lupām viņš metās bēglim pa pēdām.
— Jā! Elfu spēkavīrs ir klāt! Sargās! — viņš kliedza. — Nāku! Ei, tu, rādi, ka augšā tikt, citādi ādu novilkšu pār acīm!
Taču orks bija pats savos medību laukos, veikls un labi barots, kamēr Sems — svešinieks, izbadējies un pārguris, bet kāpnes — augstas, stāvas un stiepās līkločiem. Sems drīz vien aizelsās. Orks pagaisa no skata, un viņa soļi, uz augšu vien dipēdami, skanēja arvien klusāki. Ik pa laikam bēglis ieaurojās tā, ka atbalss aizvēlās dunēdama. Bet, necik ilgi, vairs nebija dzirdams nekas.
Sems klunkurēja tālāk. Nojausma teica, ka ceļš ir īstais, un dūša bija krietni vairojusies. Iebāzis Gredzenu azotē, viņš sajo- zās ciešāk. — Labs ir, — viņš noteica. — Ja tik visiem es pats un Dzelonis par tādu nepatikšanu, viss, kazi, iegrozīsies labāk nekā cerēts. Un tāpat rādās, ka Šagrats un Gorbags ar savējiem jau manā vietā teju visu nostrādājuši. Kā tad — bez tā dergļa, kas pārbijies ka nabags, te, jādomā, neviena paša vairs nav dzīvajos!
Un tūdaļ viņš ar joni apstājās, kā ar galvu akmens sienā ieskrējis, jo attapās, ko īsti pateicis. Neviena paša nav dzīvajos! Kurš tur pirmiņ tika kliedzis itin kā pirmsnāves mokās? — Frodo, Frodo! Saimniek! — viņš iesaucās, aizrīdamies elsās. — Ko iesākšu, ja esat nomaitāts? Ta, nu es pēdīgi nāku — kāpšu līdz pašai augšai, man jāredz, kas ir, kas nav.
Kāpt nācās ilgi. Pakāpieni tinās tumsā, tikai šur tur kāpņu līkumā dega pa vientuļai lāpai vai mazliet gaismas iespiedās pa ejām, kuras veda uz cietokšņa augšstāviem. Sems raudzīja skaitīt pakāpienus, taču pēc otrā simta skaits nojuka. Tagad viņš soļus spēra klusītiņām, jo likās, ka priekšā pa gabalu saklausāmas balsis. Dzīvajos laikam bija palicis vēl kāds derglis.
Piepeši, kad jau likās, ka krūtīs vairs nav palicis ne malciņa gaisa un kājas vairs nelocīsies ne sitamas, kāpnes beidzās. Sems stāvēja pavisam kluss. Balsis nu skanēja skaļas un pavisam tuvu. Viņš piesardzīgi paraudzījās visapkārt. Zem kājām bija cietokšņa trešā, paša augstākā stāva plakanais jumts — laukums ap sešdesmit pēdu platumā, apjozts ar pazemām margām. Kāpnes beidzās pašā jumta vidū, virs lūkas bija uzbūvēts neliels kambaris ar velvētiem griestiem un divām zemām durvīm, kas vērās uz rītiem un vakariem. Austrumpusē dziļi lejā tumsā tinās Mordoras līdzenums un tālu pamalē liesmoja kalns. Dzīļu uguns bija satrakojusies ar jaunu sparu, un liesmu upes, kaut tik daudz jūdžu projām, gailēja tik spožas, ka cietokšņa virsotne gozējās sarkanajā blāzmā. Uz vakariem skatu aizklāja lielais tornis, kas, pie kalna piespiedies, ar pamatiem balstījās augšpagalmā, aso smaili sliedams augstu pāri kalnu valnim. Vienā loga spraugā spīdēja gaisma. No kāpņu lūkas līdz durvīm nebija ne trīsdesmit pēdu. Tās stāvēja vaļā, taču iekšā bija tumšs, un no tumsas nāca dzirdētās balsis.
Vispirms Sems ij neklausījās, tikai, izgājis pa austrumpuses durvīm, paveras visapkārt. Tūliņ atklājās, ka te, augšā, ciņa bijusi visniknākā. Pagalms bija stāvgrūdām pieslānits ar beigtiem orkiem, nocirstām galvām un sakapātām miesām. Viss bija piesūcies ar nāves smaku. Tad kāds nikni ieķērcās, sekoja belziena troksnis un sāpju pilns brēciens, un Sems kā bulta iespruka atpakaļ aizsegā. Orks, iekaisis dusmās, pacēla balsi, un Sems to acumirkli pazina — skarba, zvēriska, dzedra. Runātājs bija Šagrats. Cietokšņa priekšnieks.
— Ak tad neiesi vairs, ko? Kaut tu sapūtu, Snaga, sīkais smerdeli! Tu ko domā — ja esmu maitāts, vari man spļaut virsū? Rūgti maldies. Panāc tik šurp, un es tev izspiedīšu acis — re, kā nupat Radbagam. Paga, puikas palīgos atnāks, tad tu man redzēsi. Aizgrūdīšu tevi Šīlobai nagos.
— Neatnāks. Un, ja atnāks, tik un tā jau būsi pagalam, — Snaga atņurdēja. — Cikreiz jāsaka — Gorbaga kuiļi līdz vārtiem tika pirmie, neviens no mūsējiem nedabūja izsprukt. Lagdufs un Muzgašs izjoza gan, bet tos abus ar bultām nogāza gar zemi. Saku - pats pa logu redzēju. Un šie bija pēdīgie palikuši.
— Tad tev jāiet — ko citu? Man šā vai tā tepat jāpaliek. Un esmu ievainots. Kauču Mellajās bedrēs ieveltos tas Gorbags, dumpīgais smerdelis! — Šagrata balss aiztrūka neķītrās lamās un lāstos. — Pašam gan tika vairāk, bet iegrūda man dunci ribās, cūku būšana, iekams nokampu šo pie rīkles. Ej — citādi nograuzīšu! Vajag nonest vēsti uz Lugburzu. Ja ne — abi Mellajās bedrēs būsim iekšā, ka švīkst. Jā, tu ar'. Doma — paglābsies, te nīkdams? Nekā.
— Tais trepēs vairs kāju nesperšu, — Snaga atrūca, — lai tu priekšniekos vai ka. Nekā nebija! Pec dunča kampt ij nedomā, citādi ielaidīšu tev šautru ķeskās! Un nez vai ilgi būsi priekšniekos, kad šie dabūs zināt, kas te darījies. Es ta' kāvos, cietoksni pret tiem Morgulu smerdeļiem aizstāvēdams, bet jūs, abi priekšnieķeļi, nu gan ievārījāt labo putru, par to mantibu plēsdamies.
— Muti! — Šagrats noņurdēja. — Es turējos pie tā, kā man norīkots. Gorbags pirmais sāka — padoma, to smuko kreklu pievākt!
— Un tu turpat — atradies lielais noteicējs! Tik vai tā šim sajēgas izrādījās vairāk. Vai ta' nelika tev pie sirds, ka bīstamākais no ložņām arvien vēl uz brīvām kājām, bet tu necēli ne ausu. Un ij tagad izliecies par kurlu. Gorbagam bija taisnība, kad es tev saku. Varens kaujinieks kur tepat klimst, viens no tiem asinskārīgajiem elfiem vai Gondoras tarku smerdeļiem. Nāk uz augšu, kad es saku. Zvanu nedzirdēji? Šis Glūņām ticis garām, un to var tik' tarks. Jau trepēs. Un, kamēr šis tur, es lejā kāpt netaisos. Neparko nekāpšu, kauču tu l)ūtu vai nazguls.
— Ak tad tā gan, ko? — Šagrats iebaurojās. — Šitā darīšu, šitā atkal ne? Un, kad tas tur no tiesas būs klāt, tev uzreiz kājas pār pleciem un es lai palieku viens pats? Nekā nebija! Pirmāk es tev vedera sarkanus caurumus iztaisīšu.
Pa torņa durvīm izlēca pasikaks orks. Viņam nopakaļ dzinās Šagrats — augumā prāvs, kumps un ar garām rokām, kas sniedzās teju lidz zemei. Viena roka viņam kuļājās bez spēka un likās asiņojam, otrā bija sažņaugts liels, melns vīstoklis. Sems, aiz kāpņu durvīm nobēdzinājies, sarkanīgajā blāzmā paguva samanīt orka neganto ģīmi: tam pāri stiepās itin kā nagu iekamptas asiņojošas svēdras, no atieztajiem ilkņiem pilēja slienas, rīkle atņirgta kā zvēram.
Ciktāl Sems varēja nomanīt, Šagrats Snagu aptrenca apkārt jumta laukumam, līdz pasīkākais orks, mukdams un vairīdamies, gaudodams iespruka atpakaļ tornī un pazuda. Šagrats apstājās. Pa austrumdurvīm Sems redzēja, kā orks stāv pie margām, smagi vilkdams elpu, kreisās ķetnas nagus uzmanīgi izvingrinādams. Vīstokli nolicis uz grīdas, viņš ar labo ķetnu izvilka garu, sarkanu dunci un uzspļāva uz asmens. Piegājis margām cieši klāt, Šagrats tām pārliecās pāri, blenzdams uz priekšpagalmu, kas vidēja dziļi lejā. Divreiz viņš nokliedzās, taču atbildi nesagaidīja.
Piepeši, kamēr Šagrats tur stāvēja, margām pāri pārliecies un jumta placim pagriezis muguru, Sems pārsteigts ieraudzīja vienu no līķiem sakustamies. Tas ņēmās rāpties. Pastiepis ķetnu, sakampa vīstokli. Grīļodamies pieslējās stāvus. Otrā rokā orkam bija šķēps ar platu uzgali un aplauztu kātu. Viņš atvēzējās cirtienam, taču tieši tobrīd caur sakostajiem zobiem nevilšus izgrūda vai nu sāpju, vai naida šņācienu. Šagrats veikli kā čūska pacirtās sāņus, apsviedās un iegrūda dunci ienaidniekam rīklē.
— Še tev, Gorbag! — viņš ieaurojās. — Vēl dzīvs, ko? Nu, tad tagad nostrādāšu visu līdz galam. — Uzmeties pakritušajam pretiniekam virsū, viņš to iekaisis ņēmās dunkāt, spārdīt, atkal un atkal ar dunci cirzdams un miesas graizīdams. Pēdīgi gandarīts, Šagrats, galvu atgāzis, raidīja pret debesīm baigu un gārdzošu uzvaras rēcienu, tad, nolaizījis dunci, iekampa to zobos un, pakampis vīstokli, ar lēcienu metās uz tuvākajām kāpņu durvīm.
Scmarri nebija laika apdomāties. Viņš būtu varējis izsprukt laukā pa otram durvīm, tomēr tik un tā diez vai paliktu nemanīts, un ar šo bīstamo orku ilgi paslēpes spēlēt nebija ko cerēt. Viņš izšķīrās par rīcību, kura tobrīd droši vien bija pati jēdzīgākā, — ar kliedzienu metās Šagratam pretim. Gredzenu Sems pirkstos vairs neturēja, taču tas nekur nebija pazudis — nogieda- mais apslēptais spēks kuram katram Mordoras vergam iedvesa nepārvaramas šaušalas; un rokā Semam bija Dzelonis, kura spozme koda acis kā baigo ell'u zemju nežēlīgās zvaigznes, kas orkiem, ļaunos murgos rādīdamās, lika svīst saltus baiļu sviedrus. Un Šagrats nejaudāja reizē ij kauties, ij dārgo nastu piesargāt. Ierūkdamies viņš apstājās, ilkņus atiezdams. Tad atkal, kā orki ieraduši, viņš pasviedās sāņus un, kolīdz Sems metās virsū, smago vīstokli lika lietā gan kā vairogu, gan ieroci: ar sparu iegrūda to pretiniekam glmi. Sems sagrīļojās, un, iekams viņš paguva attapties, Šagrats paspruka garām un aizjoza leja pa kapnem.
Sems sodīdamies metās pakaļ, tomēr tālu netika. Tūliņ prātā atkal atausa Frodo, un viņš atcerējās, ka otrais orks bija iemucis atpakaļ torni. Nu atkal priekšā bija baiga izšķiršanās, un gudrot nebija laika. Šagrats, to vien gaidi, izsprucis driz varēja atgriezties ar papildspēkiem. Bet viņam pakaļ dzīties Sems nevareja — ej nu sazini, ko tas otrais orks tikmēr torni pastrādās! Taču izsprukt Šagrats varēja šā vai tā — un ja nu Semu nomaitā? Apsviedies Sems joza uz kāpņu augšgalu. — Laikam jau atkal būs nošauts greizi, — viņš nopūtās. — Tak pirmāk man jātiek tur, augšā, lai notiek, kas notikdams.
Dziļi lejā Šagrats, nolēkšojis lejā pa pakāpieniem, pārmetās pari pagalmam un ar visu dārgo nastu izmuka laukā pa vārtiem. Būtu Sems redzējis, kas bēglim vistokli, un zinājis, cik skumji un sāpīgi to redzet bus citiem, viņš, kazi, butu lēmis citādi. Bet tobrīd prata bija tikai meklētais — nu jau pavisam tuvu. Piesardzīgi piegājis pie torņa durvīm, viņš spēra soli par slieksni. Iekša bija melna tumsa. Bet, necik ilgi, viņš, ar tumsu apradis, kaut kur pa labi samanīja blāvu gaismiņu. Ta nāca no lūkas, aiz kuras sākas vēl vienas kāpnes — tumšas un šauras: gar torņa apaļe- nisko ārsienu tās līkločiem veda augšup. Kaut kur augstu virs galvas tur kūpēdama dē'ga lāpa.
Sems klusiņām rāpās augšup. Apķepusī lāpa turekli bija iestiprināta virs durvīm pa kreisi — iepretim sienā bija šaurs logs, kas vērās uz vakariem: viens no sarkanajiem redzokļiem, ko viņi ar Frodo bija manījuši no apakšas, no ejas izgājuši. Durvīm ar skubu palavījies garām, Sems steigšus kāpa uz trešo stāvu, kuru katru brīdi gaidīdams uzbrukumu un baiļodamies, ka tūliņ no mugurpuses kādi pirksti aizžņaugs rīkli. Nāamais logs veras uz rītiem, un vēl viena lapa dega virs durvīm, aiz kurām veda gaitenis uz torņa vidu. Durvis bija vaļā, un gaitenis tinās tumsā, ko tikai mazliet kliedēja raustīgā lāpas gaisma un sarkanā atblāzma, kas iespiedās eaur loga spraugu. Taču lur kāpnes beidzās — augstāk ceļa vairs nebija. Sems iezagās gaitenī. Abās pusēs bija pazemas durvis — ciet un aizslēgtas. Valdīja pilnīgs klusums.
— Strupceļš, — Sems nomurmināja, — pēc visas tās kāpšanas! Nevar tak būt, ka tornim jau gals. Bet ko nu?
Noskrējis stāvu zemāk, viņš paraudzīja durvis tur. Tās vērties neļāvās. Viņš atkal uzjoza augšā — pār seju jau tērcītēm plUda sviedri. Bija skaidrs, ka ik minūte no svara, tomēr tās nepielūdzami ritēja cita pēc citas, un iesākt te nevarēja it neko. Nu jau bija vienalga — lai nāk kaut Šagrats, kaut Snaga, kaut jelkurš orks, kas jelkad nācis pasaulē. Tagad prātā bija tikai saimnieks — sirdi svilināt svilināja ilgošanās redzēt viņa vaigu, kaut reizi pieskarties viņa rokai.
Visbeidzot, zaudējis spēkus un pēdīgi apjauzdams, ka te nekas neiznāks, viņš noslīga uz pakāpiena kāpņu posma viduci un ieslēpa galvu rokās. Valdīja klusums — stings un biedējošs. Lapa, kas jau pirmīt tik tikko dega, norīstījusies apdzisa, un tumsa visu pārņēma kā paisuma vilnis. Un tad, velti nomērojis visu to garo bēdu ceļu un ļaudamies kādam nesaprotamam pamudinājumam, kas sakustējās dziļi sirdī, viņš, pašam par pārsteigumu, klusītiņām iedziedājās.
Saltajā, tumsas pilnajā tornī viņa balss ieskanējās vāra un trīsoša — tur dziedāja visu pamests un aizmirsts pārguris hobits, un neviens orks, to dzirdēdams, savu mūžu nenoticētu, ka tik necila dziesma varētu nākt par elfu karotāja lūpām. Viņš vilka bērnišķīgu, Daliena kopš senlaikiem pazīstamu meldiņu, piemeklēdams pa rindai no Bilbo kunga vārsmām, kas uzpeldēja prātā kā mirklīgas, gaistošas dzimtās zemes ainas. Un dzīslās piepeši ieplūda jauns spars, un balss pieņēmās spēkā, un vienkāršajā dziesmiņā nelūgti ielavījās viņa paša galvā savirknēju- šies vārdi.
Rietu zemes saules staros Pavasari ziedi plauks, Tērces skries, svilps putni zaros, Zaļos birzs un mežs, un lauks. Novakarē skaidra, rēnā Osis, ļāvies vieglām šūpām, Elfu zvaigznes vējā lēnā Tvarstīs maigām lapu lūpām. Ceļš mans gala, te es esmu — Nāi'es torņi, piķa melni, Jaušu saltu liktens dvesmu, Cietokšņi un uguns, pelni, Tak virs padebešiem — saule, Zvaigznes, gaisma mūžam brīva: Nepiekāpšos, nepadošos, Nemirs cerība, kas dzīva.
— Nāves torņi, piķa melni, — viņš atsāka, bet tad aprāvās. Ausīs it kā iesitās vāra atbalss. Taču nu atkal nekā. Jā, kaut kas bija gan, tomēr ne balss. Tuvojās soļi. Augšstāvā klusu pavērās durvis — eņģes nočīkstēja. Sems pieplaka pie zemes un saausījās. Durvis ar apslāpētu būkšķi aizcirtās, tad atskanēja orka piesma- kusī balss.
— Ei, tu! Tu tur, sūdu bambāli! Beidz pīkstēt, citādi sadošu, ka nu tikai. Dzirdi?
Atbildes nebija.
— Labs ir, — Snaga noņurdēja. — Tik vai tā uzkāpšu pas'tī- ties, kas tev padomā.
Atkal nočīkstēja eņģes, un Sems, palurejis pār augšējā pakāpiena malu, ieraudzīja durvīs pazibam vāru gaismiņu un lauka pabāžamies pustumsā tikko nojaušamu orku. Līdzi viņš vilka tādas kā trepes. Piepeši Semam prātā alausa gaisma — uz augš- kambari veda griestu luka. Snaga, pieslējis kāpnes, tās pārbaudīja, sak, ka tik negāžas, un uzrāpās kur nekur augšā. Sems dzirdēja nošņirkstam aizbīdni. Tad ausīs atkal iesitās derdzīgā balss.
— Guli un turi muti, citādi dabūsi samaksāt! Šitā gulšņāt laikam gan ilgi vis neiznāks, bet, ja negribi, lai prieki iet vaļā tūliņ, slūžas turi ciet, skaidrs? Še tev, lai paliek prātā! — Un noplīkšķēja itin kā pletne.
Tūliņ dusmas, kas gailēja Semam sirdī, uzplaiksnīja nevaldāmas liesmas. Pielēcis kājās, viņš skriešus metās uz kāpnēm un uzrāpās augšā veikli kā kaķis. Pabāzis galvu lūkā, viņš ieraudzīja plašu, apaļu kambari. Pie griestiem karājās sarkans lukturis, šaurais, augstais logs vērās uz vakariem pavisam melns. Uz grīdas pie loga kaut kas gulēja, bet tam pāri līkņāja melnais orka stāvs. Pletne pacēlās gaisā otrreiz, taču cirtiens tā ari nesekoja.
Ar saucienu uz lupām Sems ielēca kambarī. Dzeloni nozibi- nādams. Orks apcirtās, bet, iekams paguva kaut pirkstu pakustināt, Sems atšķēla ķetnu, kas bija sakampusi pletni. Sāpēs un bailes iegaudojies, tomēr juzdams, ka atliek cīnīties uz dzīvību vai navi, orks metās pretim, galvu pieliecis. Otrreiz cirzdams, Sems nokļūdījās un, zaudējis līdzsvaru, atkrita atpakaļ, saķerdamies ar orku, kas uzgāzās viņam virsū. Iekams viņš paguva pietrausties kājās, atskanēja bļāviens un apslāpēts bukšķis. Orks ar visu to neprātīgo steigu bija paklupis pār kāpņu augšgalu un ievēlies atvērtajā luka. Sems par viņu vairs nelikās ne zinis. Skriešus viņš metās turp, kur, čokurā sarāvies, uz grīdas čurnēja gulētājs. Tas bija Frodo.
Frodo bija kails un itin kā nemaņā gulēja netīru skrandu kaudzē: vienu roku viņš bija paslējis, galvu sargādams, sāniem pāri stiepās pletnes atstāta atbaidoša švīka.
— Frodo! Mīļais Frodo kungs! — Sems iekliedzās, un asaras viņam teju pilnīgi aizmigloja skatu. — Te es, Sems! Esmu klāt! — Piepacelis saimnieku, viņš piespieda to pie krūtīm. Frodo pavēra acis.
— Atkal sapnis, ja? — viņš iemurminājās. — Bet tie citi sapņi bija briesmīgi.
— Ne nu sapnis, nekā, saimniek, — Sems atsaucās. — Viss no tiesas. Tas es. Esmu klāt.
— Neparko nejaudāju noticēt, — Frodo bilda, krampjaini saķerdams viņu pie rokas. — Nupat vēl orks ar pletni, un tas ņem un pārvēršas par Semu! Tad no tiesas nesapņoju, kad dzirdēju lejā dziesmu un raudzīju atsaukties? Tu biji tas dziedātājs?
— Es — kā es te stāvu, Frodo kungs. Teju jau biju izmisumā kritis. Nezināju, kā jūs sameklēt.
— Nu tu esi mani uzgājis, Sem, mīļais Sem, — Frodo atteica un atslīga Sema saudzīgajās skavas, plakstus aizdarīdams, — kā bērns, kurš pēdīgi ticis pie miera, kad nakts izbailes atkāpušās, mīlošas balss vai rokas pieskāriena aizgainītas.
Sems tā būtu varējis sēdēt mūžam, gremdedamies nebeidzamā svētlaimē, tomēr tā vis nedrīkstēja. Saimnieks bija atrasts, taču ar to vēl ne tuvu nebija gana — vajadzēja raudzīt viņu glābt. Viņš uzspieda skūpstu Frodo uz pieres. — Nu, augšā! Mostieties, Frodo kungs! — viņš ierunājās, lūkodams to teikt tikpat nepiespiesti un mundri kā daždien vasaras rītā, atvilkdams aizkarus Tuntmales mājā.
Frodo nopūties paslejas sēdus. — Kur mēs esam? Kā tad te tikām? — viņš ievaicājās.
— Stāstus, Frodo kungs, stāstīsim, kad kur citur būsim aiztikuši, — Sems atteica. — Jūs esat tam tornim pašā galā, ko mēs ar jums no lejas redzējām, kad no pazemes ejas iznācām. Pirms orki jums uzklupa. Cik sen tas bija, to nezinu teikt. Vai tik nebūs jau vairāk par dienu garām.
— Tik vien? — Frodo nobrīnījās. — Man rādās — nedēļas. Noteikti man visu izstāstīsi, ja iznāks, labi? Mani kaut kas notrieca, vai ne? Un iekritu tumsībā un ļaunos sapņos, tad pamodos un viss izrādījās vel jo ļaunāk. Visriņķī orki vien. Man rādās, viņi man lēja rīklē kaut kādu briesmīgu, svilinošu dziru. Galva gan noskaidrojās, bet visas maliņas smeldza un spēka nebija ne drusciņas. Izģērba mani līdz ādai, tad divi makani nāca mani pratināt — tērpināja, līdz es jau nospriedu, ka zaudēšu prātu: mācās virsū, ņirgājas, dunčus zibinādami. Tās ķetnas un acis nemūžam neaizmirsīšu.
— Ja to vien daudzināsit, no tiesas neaizmirsīsit, Frodo kungs, — Sems aizrādīja. — Un, ja vairs negribat viņus ne acīs redzēt, būs labāk, ja taisīsimies prom, cik ātri vien varam. Paiet varēsit?
— Jā, varēšu gan,- — Frotlo apstiprināja, uzmanīgi pieslie- damies kājās. — Man jau nekas nekaiš, Sem. Tikai spēka nav galīgi nemaz, un te sāp. — Viņš piegrūda roku pie skausta, uz kreisa pleca pusi. Frodo izslējās, un Sems viņu ieraudzīja itin kā liesmu apņemtu: kailā āda griestu luktura gaismā gailēja asins- sarkana. Frodo pagājās šurpu turpu.
— Nu jau labāk! — viņš bilda jau mazliet mundrāk. — Neiedrošinājos pakustēties nedz tad, kad biju viens atstats, nedz kad sargi klāt. Bet tad sākās brēka un kaušanās. Tie abi makani laikam saķīvējas. Par mani un manām mantām. Gulēju, šausmās trīcēdams. Un tad iestājas nāves klusums — vēl jo ļaunāks.
— Jā, rādās, ka saķīvējās, — Sems piekrita. — Pavisam te to šmurguļu bija vairāki simti. Semam likušekam, tā sacīt, drusku par biezu. Tak paši vien cits citu apkāva. Laime, tomēr dziesmā visu salikt — tur ilgi ies, tālab pirmāk der kur laukā tikt. Ko nu iesāksim? Pa Tumsas zemi pliks tak nestaigāsit, Frodo kungs!
— Viņi visu pievākuši, Sem, — Frodo teica. — Visu, kas man bija klāt. Saproti? Visu — Galvu nokāris, viņš atkal sakņupa uz grīdas, it kā tikai nupat papilnam atskārtis visu postu, un lavās izmisumam. — Viss velti, Sem. Pat ja izkļūsim kur laukā, glābiņa mums nebūs. Uz to var cerēt tikai elli. Prom, prom no Vidus- zemes, talu projām, .jūrai pāri. Ja vien ūdeņi ir gana plaši, lai Tumsība netiktu arī līdz viņam krastam.
— Nē, visu ne, Frodo kungs. Viss zudībā nav gājis — vismaz pagaidām. Es to paņēmu — atvainošanu, Frodo kungs. Un droši paglabāju. Nu tas man kaklā — smags gan, pagāns. — Sems sataustīja Gredzenu un važiņu. — Tak laikam jums der to atpakaļ ņemt. — Tiktāl ticis, Sems samanīja, ka no Gredzena šķirties nemaz negribas, — kamdēļ saimniekam atkal tādu smagumu uzkraut?
— Gredzens pie tevis? — Frodo izdvesa. — Tepat? Sem, tu esi apbrīnojams! — Tad viņa balss piepeši ar joni savādi pārgrozījās.
— Dod šurp! — viņš iekliedzās, pielēkams kājās un pastiepdams trīcošu roku. — Tūliņ dod šurp! Tu nevari to paturēt!
— Labi jau, labi, Frodo kungs, —Sems visai iztrūcies noteica.
— Te bus! — Lēnīgi viņš satvēra Gredzenu un pārvilka važiņu pār galvu. — Bet nu jūs, saimniek, esat Mordoras'zemē — tiksit laukā, redzēsit ij to Uguns kalnu, ij visu ko. Gredzens te palicis tik stiprs, ka bail, ij ne panesams. Ja būs par grutu, kazi, ļausit piepalīdzēt?
— Nē, nē! — Frodo atkliedza, izkampdams važiņā iekārto Gredzenu Semam no rokām. — Piepalidzētājs — tu, garnadzis tads! — Smagi vilkdams elpu, viņš blenza pretim, acis izbailēs un naida ieplētis. Tūliņ, Gredzenu dūrē sažņaudzis, viņš sastinga kā zibens ķerts. No acīm itin ka migla nokrita, un Frodo pārvilka ar roku pār smeldzošo pieri. Sāpju un baiļu izmocīts, viņš bija pa pusei apdullis, un derdzīgā aina, nule norēgojusies, šķita tik īstena: Sems acu priekšā bija pārvērties par orku, kurš dārgumiņu ķetnas sagrābis, uz to kāri luredams, — sīks, noslienājies pre- teklis ar alkatīgām ačelēm. Bet nu tas bija pāri. Ceļos nometies, turpat priekša tupēja Sems — tik dziļi sāpināts, it kā viņam būtu vai duncis sirdi ietriekts, pār vaigiem aumaļām plūda asaras.
— Dieniņ manu, Sem! — Frodo izsaucās. — Ko es te sarunāju? Ko esmu sastrādājis? Piedod! Pēc visa, ko esi darījis… To
Gredzens — ar to briesmīgo speķu. Kaut neviens to nekad, nemūžam nebūtu atradis! Bet par mani, Sem, neraizejies. Man sava nasta jānes lidz galam. Tur nekas nav līdzams. Starp mani un manu likteni tu nostāties nevari.
— Ir jau labi, Frodo kungs, — Sems noteica, asaras ar piedurkni notraukdams. — Es saprotu. Tomēr līdzēt tak varu, ko? Vajag izdabūt jūs laukā. Redz, tūdaļ! Bet pirmak jums vajag ko mugurā velkamu un tā, ari iestiprināties derētu. Ar drānām vēl nekasīja reiz te Mordorā, labāk saģērbties, kā nu te visi staigā, turklāt citādi nekas neiznāks. Nāksies vien jums, Frodo kungs, par orku būt. Un man tāpat. Iesim tak kopā, tāpēc labak, ja būsim līdziniekos. Pagaidām apvelciet šito!
Atāķējis piespraudi, Sems apmeta Frodo ap pleciem savu pelēko apmetni, tad, nocēlis no muguras ceļa maisu, nolika to uz gridas un izvilka no maksts Dzeloni. Zobena asmens gaismojās tikko jaušami. — Vēl ko piemirsu, Frodo kungs, — viņš ieteicās. — Visu pievākuši? Nekā nebija! Atminaties, Dzeloni man aizlie- nējāt un ari ķēniņienes trauciņu? Re, kur abi divi — pie manis. Palienējiet nu vēl uz laiciņu, Frodo kungs! Vajag iet paraudzīt, kas dabūjams. Jūs gan palieciet tepat. Drusku pastaigājiet — ielociet kājas. Ilgi projām nebūšu. Kur tālu aizklīst nav prāta darbs.
— Uzmanies gan, Sem! — Frodo piekodināja. — Un pasteidzies! Ja nu vēl orki kur dzīvajos palikuši un slēpnī ietupuši?
— Neko darīt — jāiet ir, — Sems attrauca. Līdz lūkai aizgajis, viņš manīgi metās lejā pa kāpnēm. Necik ilgi, viņa galva atkal pabāzās lūkā. Uz grīdas nošķindeja garš duncis.
— Kazi, noderes, — viņš teica. — Orks pagalam — tas, kurš jūs pīckāja. Rādās, ar visu to steigu lauzis sprandu. Tagadiņ, ja varat, uzvelciet kāpnes augšā, Frodo kungs, un lejā nelaidiet, iekams nedzirdēsit, ka paroli nosaucu. Nosaukšos — Elberet! Kā elfi saka. To vardu neviens orks pār lūpām nelaidīs.
Kadu laiku Frodo sedtja trīsēdams, nokaudamies ar uzmācīgām, baiļpilnām domam. Tad viņš piecēlās, savilka ciešāk ap pleciem pelēko elfu apmetni un, raudzīdams prātu kā citādi nodarbināt, ņēmās soļot šurpu turpu, savu cietumu izpētīdams un ielūkodamies ik kaktiņā.
Ar visām bailēm likās, ka aizritējusi vismaz stunda, tomēr īstenībā pavisam drīz Sems leja klusiņām iesaucās: — Elberet!
Elberet! — Frodo nolaida lūka vieglās kāpnes. Sems tūliņ uzrāpās augšā elsdams, pūzdams, ar prāvu saini uz galvas. Vīstoklis nobūkšķēja uz grīdas.
— Mudīgi, Frodo kungs! — viņš skubināja. — Dabūju gan nomeklēties, tak kur te uziesi ko tādu, kas hobitam pēc mēra? Vajadzēs iztikt ar to, kas ir. Bet der pasteigties. Neviens, kas dzīvajos, ceļā netrāpījās, nemanīju ar' neko, tomēr man tāds nemierīgs prāts. Tā vien liekas — kāds virsū skatās. Nezinu, kā tas nākas, bet… Sajūta tāda, it kā viens no tiem negantniekiem, tiem Gaisa jātniekiem, kur tepat lidinās — augšā, kur tumšs, kur šis nav saredzams.
Sems atsēja saini. Frodo vīstokļa saturu uzlūkoja ar dziļu riebumu, bet, neko darīt, bija vien jāvelk mugurā tas pats, vai arī iet pasaulē plikam. Tur bija garas, spalvainas bikses, darinātas no kādas smirdošas lopādas, un nospeķots plikādas krekls. Viņš apvilka ij vienu, ij otru. Kreklam pāri bija uzvelkamas izturīgas važu bruņas — labi noaugušam orkam paīsas, bet hobitam pārlieku garas un smagas. Tad Frodo apjoza jostu — pie tās karājās pastrupa maksts ar platu, nosmailinātu zobenu. Sems bija atstiepis arī vairākas orku bruņcepures. Viena Frodo derēja it labi — melna, ar dzelzs apmali, apstīpota ar ādā ietērptiem dzelzs gredzeniem, virs degunsarga knābja vīdēja ar sarkanu uzkleķēta Ļaunā acs.
— Morgulu orkiem, kas ar Gorbagu, mantība tāda, ka mums labāk derētu un krietnāk nostrādāta, lai, — Sems bilda, — tak diezin vai ir prāta darbs pa Mordoru klīst viņu ādā, kad šie te, palūk, ko sastrādājuši! Nu re, kāds jūs, Frodo kungs. Tāds pasīkāks orķelis, ne ko pielikt, ne atņemt — ja drīkstu tā sacīt. Mazākais, tāds jūs būtu, ja mēs varētu jums vēl villus ģīmi pielāgot, rokas pastiept garākas un kājas līkas pataisīt. Tās nodevīgās vietas piesegsim. — Viņš aplika Frodo ap pleciem platu, melnu apmetni. — Gatavs! Vairogu dabūsim kur pa ceļam.
— Un tu, Sem? — Frodo ievaicājās. — Nepieskaņosies?
— Nu, es te izgudroju tā, Frodo kungs, — Sems atteica. — Savu mantību es projām sviest negribu, un visu to iznīdēt, lai pēdas nepaliek, arī nevaram. Un orku bruņas tam, kas man mugurā, es arīdzan nejaudāšu pari uzstīvēt, vai ne ta Atliek tik vien kā piesegties.
Ceļos nometies, viņš rūpīgi salocīja savu elfu apmetni — cieši satīts, tas aizņēma brtnum maz vietas. Pelēko vīstoklīti viņš ielika maisa, kas stāvēja uz grīdas. Izslējies Sems uzsvieda mai- šeli mugurā, uzbāza galvā orku bruņcepuri un uzmeta plecos otru tādu pašu melnu apmetni. — Tā! — viņš noteica. — Nu esam līdzinieki — teju ka divas Ūdens piles. Un tagadiņ der ņemt kājas par pleciem!
Nekāds skrējējs no manis neiznāks, Sem, — Frodo ierunājās, greizi pasmaidīdams. — Cerams, esi dabūjis zināt, kur te ceļmalā kāds krodziņš? Nebūsi taču par ēdamo un dzeramo piemirsis, ko!
— Apželiņ, galīgi izkrita no prāta! — Sems attapās un pārbīlī nosvilpās. — Trakums, Frodo kungs, bet uzreiz tā sakārojās ij ēst, ij dzert! Tīri nezinu, kad pēdējoreiz mutē bijis kaut miltumiņš vai lūpas apslapētas. Jūs meklēdams, par to ij neiedomājos. Paga! Kad pēdējoreiz mantību pārlūkoju, man bija vēl elfu ceļamaizī- tes un karakunga Faramira līdzdotās ēdmaņas gana daudz, lai es nedēļas divas varētu izvilkt, uz kātiem turēdamies. Blašķē gan — lāsīte, kazi, atlikusi, tak vairāk ne drusciņas. Diviem nekādi nepietiks — grozi, kā gribi. Vai tad orki neko ne ēd, ne dzer? No kā pārtiek — no smakoņas un nāves zālēm?
— Ne, Sem, viņi ēd un dzer ar'. Tumsības spēki, kas orkus savairojuši, prot tikai mēdīties un pakaļdarināt, nevis radīt ko jaunu uti īstenu. Manuprāt, tie orkus nemaz nav dzemdinājuši — tikai sagandējuši un sapostījuši, un, kā daždien dzīvām radībām, viņiem jāuztur dzīvība kaulos. Kad nekas labāks nav sadabūjams, orki dzer sasmakušu ūdeni un rij maitas gaļu, tomēr nejau nāves zāles. Es tiku pabarots — tā ka man vederā ticis vairāk neka tev. Tepat kaut kur jābūt gan edmaņai, gan ūdenim.
— Bet meklēt nav vaļas, — Sems piebilda.
— Nu, nav jau gluži tik ļauni, kā tev rādās, — Frodo sacīja.
— Kamēr biji projām, man te tīri labi vedās. No tiesas — itin viss nav pievākts. Drazu kaudzē uz grīdas uzgāju savu ēdmaņas mai- šeli. Izrakņāts gan, tomēr laikam jau orki, lembas ieraudzījuši un saoduši, būs dabujuši viebties vēl niknāk nekā Gollums. Izsvaidījuši, sabradājuši, liela tiesa drupačās, bet es visu savācu vienkopus. Tā vien skaties, sanāks vēl otrtik, cik tev. Toties Faramira devumu gan pievākuši un arī ūdens blašķi sašķērējuši.
— Ek, ko nu tur vairs, — Sems atteica. — Sākumam pietiks. Ar to ūdeni gan skāde. Paklau, Frodo kungs! Taisāmies nu, ka tiekam, citādi ne vesels ezers nelīdzēs!
— Pirmāk kaut malciņu nodzeries, Sem, — Frodo uzstāja.
— Citādi nekustēšu ne no vietas. Še, uzēd elfu cepumiņu un izdzer savu blašķi sausu! Tāpat jau cerības teju nekādās — ko tur par rītdienu raizēties? Fj nu sazini, vai tāda maz pienāks.
Beidzot viņi devās ceļā. Abi norāpās lejā, tad Sems pieslienamās trepes nolika garšļaukus gaiteni, kur, čokurā sarāvies, gulēja kritušā orka līķis. Kāpnes tinās tumsā, bet virs galvas joprojām gailēja ugunsvemēja kalna sarkanā atblāzma, tagad gan pietumsusi. Piemeklējuši divus vairogus, lai ietērps būtu pilnīgs, viņi devās tālāk.
Lielās kāpnes rādījās nebeidzamas. Torņa augškambaris, atstāts tālu iepakaļ, tagad šķita teju kā dzimtās mājas: viņi jutās kaili un neaizsargāti, no mūriem vēdīja šausmas. Var jau būt, ka Siritungolas cietoksnī vairs nebija nevienas dzīvas dvēseles, tomēr ik akmens te aizvien vēl bija baiļu un ļaunuma piesūcināts.
Pēdīgi klāt bija durvis, kas veda uz priekšpagalmu, un uz sliekšņa abi hobiti apstājās. Pat pa gabalu sajūlams, pretim triecās Glūņu naidpilnais skatiens — abi melnie, mēmie tēli tupēja abpus vārtiem, kam cauri spiedās Mordoras ugunīgā blāzma. Ik nākamais solis, ko hobiti spēra pāri pagalmam, laipodami starp derdzīgajiem orku līķiem, prasīja arvien lielāku piepūli. Vēl lidz vārtiem netikuši, viņi bija spiesti apstāties — kolīdz sakustējās, lai dotos uz priekšu, miesu caururba neciešamas sāpes un locekļi atsacījās klausīt.
Frodo tādai cīņai pietrūka spēka. Viņš noslīga zemē. — Tālāk netikšu, Sem, — viņš nomurmināja. — Tūliņ zaudēšu samaņu. Nesaprotu, kas man uznācis.
— Es gan saprotu, Frodo kungs! Tagadiņ saņemiet dūšu! Re, kur vārti. Appesteļoti. Bet pirmiņ es tiku cauri un nu iešu laukā. Ļaunāk tak nebūs! Nu — aiziet!
Sems atkal izvilka Galadriēlas elfu trauciņu. Varbūt, godinādama tādu neatlaidību un gribēdama starojošā slavas vainagā ietērpt paļāvigo, brūngano hobita roķeli, kas tik bija paveikusi tik dižus darbus, pudelīte ar joni uzšķīlās tik spoža, ka viss tumšais pagalms atspīdēja itin ka zibens piežilbināts, tikai gaisma mirdzēja nedzisdama.
— Gilthoniel, A Elberethl — Sems iekliedzās, jo, pats neap- jauzdams, katndeļ, pēkšņi iedomājās Daliena sastaptos elfus un to dziesmu, kura toreiz bija aiztriekusi mežā Melno jātnieku.
— Aiya elenion ancalima — tūliņ piebalsoja Frodo.
Glūņu pretestība acumirklī pārtrūka kā stīga, un Frodo ar Semu kā sapīti rāvās uz priekšu. Tad laidās skriešus — cauri vārtu jomam un garām varenajiem tēliem, kas tupēja gailošām acīm. Kaut kas nobrīkšķēja. Arkas stūrakmens triecās pret zemi un sašķīda, teju atšķeldams abiem papēžus, vārtu velve iebruka un sakrita gruvešos. Viņi izglābās par mata tiesu. Nošķindēja zvans, un no vietas, kur zem drupām bija aprakti Glūņas, pret debesīm pacēlās spalgas un šerminošas gaudas. Augstu padebešos atskanēja atbildes kauciens. No melnās tumsas lejup kā bulta šāvās spārnota ēna, mākoņu vālus ar stindzinošo kliedzienu šķeldama kā ar nazi.