Sems tik tikko attapa iegrūst pudelīti azote. — Skrieniet, Frodo
kungs! — viņš iekliedzās. — Ne, nejau turpu! Tur aiz vaļņa bezdibenis. Nāciet, kur es!
Viņi laidās projām pa vārtu ceļu. Pēc soļiem piecdesmit, kad tas krasi pagriezās, mezdams līkumu ap klintī izcirstu, uz āru izvirzītu bastionu, abi izrādījās nonākuši aizsegā, no cietokšņa vairs nesaskatāmi. Uz mirkli hobiti bija drošībā. Pieplakuši pie klints, viņi atelsās, bet tad ķēra pie sirds. Nazguls, piezemējies uz mūra līdzās sagruvušajiem vārtiem, iegaudojās aizkapa balsī. Kliedzieni atbalsojās klintīs.
Viņi steberēja tālāk, šausmās vai stingdami. Drīz ceļš atkal meta krasu līkumu uz rītiem, aizsegu uz brīdi laupīdams. Steigdamies, cik jaudas, hobiti izbīli atskatījās — lielais, melnais stāvs joprojām čurnēja uz aizsargmūra; tad abi iespruka starp augstajiem akmens vaļņiem ejā, kas pa stāvu krauju veda lejup uz Morgulas ceļu. Viņi noklumburēja lidz ceļam — no orkiem vēl aizvien nebija ne miņas, nazgula klaigas bija palikušas bez atbildes, tomēr bija skaidrs, ka klusums, necik ilgi, beigsies. Kuru katru brīdi vajātājiem vajadzēja būt klāt.
— Tā neies, Sem, — Frodo bilda. — īsti orki pa kaklu, pa galvu drāztos atpakaļ uz cietoksni, nevis muktu uz otru pusi. Pirmais ienaidnieks, pretim pagadījies, mūs atkodīs viens un divi. Pa ceļu iet nevaram.
— Tak kā citādi? — Sems atsaucās. — Ja nu pa gaisu…
Pret rītiem Efelduati slēja kailas, stāvas klinšu sienas, kuru pakājē, dziļi bezdibenī, tumsa šaura aiza, kas lielo grēdu šķīra no kalnu iekšloka. Netālu aiz ceļu satekas taka atkal stāvi laidās lejup uz bezdibenim pāri pārmestu akmens tiltu, kam viņā pusč sākās Morgaju klinšainās kraujas un aizas. Frodo un Sems, iz misuma dzīti, ar joni šāvās tiltam pāri, bet, tikko paguvuši tikt viņā galā, padzirdēja trauksmes kliedzienus un kņadu. Tālu aizmugurē, tagad augstu kalna korē, slējās Siritungolas cietokšņa blāvi vizošie mūri. Piepeši atkal spalgi nošķindēja zvans, taču šoreiz nerimās un kā sajucis sitās atkal un atkal. Ieķērcās ragi. Un tepat, šai tilta galā, atskanēja atbildes saucieni. Te, dziļi aizā, kur neiespiedās Orodruīna mironīgā blāzma, skats necik tālu nesniedzās, tomēr Frodo un Sems it labi sadzirdēja pret zemi dipam apkaltos zābakos ieautas kājas, bet priekšā uz ceļa iekla- bējās pakavi.
— Sem! Aši — lejā! — Frodo iekliedzās. Abi uzrāpās uz tilta pazemajām margām. Par laimi, draudīgais bezdibenis bija palicis aiz muguras, Morgaju klintis tai vietā jau bija teju tilta augstumā, tomēr tumsas dēļ nebija iespējams noteikt, cik zemu tur pamats zem kājām.
— Nu, tad tā, Frodo kungs, — Sems noteica. — Palieciet sveiks!
Viņš lēca lejā. Frodo — pakaļ. Krizdami viņi dzirdēja tiltam
pāri aizauļojam zirgus, tad skriešus aizdimdināja orki. Sems gan būtu smējies, butu bijusi duša. Drusku baiļodamies triekties pret tumsā nesaskatāmiem akmeņiem, hobiti, nolidojuši ne vairāk kā pēdas divpadsmit, ar būkšķi un krakšķoņu piezemējās tur, ko te nu nekādi nebija domājuši uziet: ērkšķu krūmājā. Tur nu Sems gulēja kluss ka pele, saudzīgi sūkādams pārplēsto roku.
Kad pakavu un soļu dipoņa noklusa, viņš sasparojies iečukstējās: — Dieniņ manu, Frodo kungs, es tak nezināju, ka Mordorā kas maz aug! Lai gan — būtu zinājis, taisni pēc kā tāda ar' būtu lūkojies. Dzeloņi, rau, duras tā, itin ka būtu vai pēdu gari: visām drānām izgāja cauri, lai, — lidz kaulam. Kaut es butu tās bruņas apvilcies!
— Orku bruņas te neko nelīdz, — Frodo atteica. — Pat no ādas kamzoļa nav nekādās jēgas.
La izķepurotos no brikšņiem, vajadzēja krietni nocinīties. Dzeloņkrūmiem un mežrozēm zari bija stipri kā stieples un ķērās, kur patapdami, ka ne vaļā tikt. Kad viņi pēdīgi izlauzās brīvībā, apmetņi bija saplosīti driskās.
— Tagad kāpsim uz leju, Sem, — Frodo čukstus norīkoja. — Aši zemāk, kur paleja, un tad, kolīdz varēsim, griezīsim uz ziemeļpusi.
Plašajā pasaulē ausa jauna diena, un tālu aiz Mordoras krēs- lības pāri Viduszemes apvārsnim rītos jau lūkojās saule, bet te joprojām valdīja nakts tumsa. Uguns kalns kupeja, liesmas bija noplakušas. Sarkanīgā atblāzma klintīs apdzisa. Austrenis, kas nepaguris bija pūtis kopš pašas Itīlijas, tagad šķita pavisam no- klusis. Palēnām, sūri un grūti viņi cīnījās lejup — aklajā tumsā taustīdamies, klupdami krizdami, kārpīdamies pāri klintsbluķiem un kritalām, lauzdamies cauri mežrožu biezoknim arvien uz leju, līdz pietrūka speķa.
Beidzot viņi nosēdās līdzās, ar muguru atspiedušies pret klintsbluķi. Abi mirka sviedros. — Lai naktu vai pats Šagrats, man krūziņu ūdens nesdams, — es viņam tagad tikai roku paspiestu, — Sems izdvesa.
— Tā nerunā! — Frodo viņu apsauca. — No tādiem vārdiem tikai sametas vēl nelāgāk ap dūšu. — Tad viņš atlaidās garšļaukus — galva reiba, speķa nebija ne drusciņas — un labu bridi nebilda ne vārda. Pēdīgi viņš ar mokām pieslējās kājās un pārsteigts atklāja, ka Sems tikmēr aizmidzis. — Mosties, Sem! — viņš uzsauca. — Celies! Laiks vēl drusku papūlēties.
Sems pietrausās kājās. — Nu gan! — viņš noteica. — Laikam piemigu. Kur tas laiks, Frodo kungs, kad pēdējoreiz dabuju kā nākas nosnausties — acis pašas aizkrita.
Tālāk Frodo gāja pirmais, raudzīdams virzīties pēc iespējas uz ziemeļiem, meklēdams taisnāko ceļu starp akmeņiem un klintsbluķiem, kas biezā kārtā klāja lielās aizas dibenu. Taču drīz viņš no jauna apstājās.
— Nekas neiznāks, Sem, — viņš teica. — Man par smagu. Nu, tas bruņkrekls. Patlaban nekādi nav panesams. Man pat tas mit- rila krekls likās smags, kad biju piekusis. Šis vēl daudz smagāks*. Un kam tāds vajadzīgs? Ja uzvarēsim, tad ne jau ar zobeniem cirzdamies.
— Tomēr kaušanās var iznākt gan, — Sems aizrādīja. — Un, kazi, var trāpīties kāds ar dunci, tāpat bultas lidinās. Ja ne ka citādi, tas Gollums ar" nemaz nav pagalam. Man netik domāt, ka no paslepšus dūriena jums par sargu nebūs itin nekā, vien adas plēksterīte.
— Paklau, Sem, mīļo puis, — Frodo neatlaidās. — Esmu pārguris, nokausēts, ne uz ko vairs neceru. Tomēr man visādā ziņā jāmēģina tikt līdz tam kalnam, kamēr jaudāšu kājas vilkt. Ar Gredzenu vien ir ko nostiepties. Tas papildu slogs mani beidz vai nost. No tā jātiek vaļā. Tikai nedomā, ka esmu nepateicīgs. Tīri bail iedomāties, ka tu dabūji nopūlēties, sirodams pa liku grēdām, lai man to visu sagādātu.
— Ko tur daudz runāt, Frodo kungs! Apžēliņ! Es jūs kuka- ragās nestu, būtu man spēks. Metiet vien nost!
Nolicis malā apmetni, Frodo novilka orku bruņas un aizsvieda tās pa roku galam. Viņš viegli trīsēja. - Ko man no tiesas vajadzētu — ko nebūt siltu, — viņš sacīja. — Aukstums pieņēmies — vai arī būšu sasaldējies.
— Varat dabūt manu apmetni, Frodo kungs, — Sems piedā- vaja. Atsējis savu maisu, viņš izvilka no tā elfu apmetni. — Frodo kungs, — viņš ieteicās, — kā būtu, ja jūs cieši ietītos tais orku skrandās, apjoztos un šo te, pelēko, uzrautu pa virsu? Par orku gan jūs būs grūti noturēt, toties siltāk būs, un, ja drīkstu teikt, no neladzibām ar visu to būsit pasargats drošāk, nekā ar bruņām un vairogiem apkrāvies. To tak ķēniņiene darinājusi.
Paņēmis un apvilcis apmetni, Frodo aizaķēja piespraudi. — Nu jau labāk! — viņš atzina. — Daudz vieglāk. Nu varu iet. Tikai tā melnā tumsa man jau itin kā sirdi iespiedusies. Kad cietumā gulēju, Sem, es raudzīju atsaukt prātā Brandaviņu un Biezokņu, un upi pie Hobitonas dzirnavām. Taču neko nevaru atminēties.
— Nu gan, Frodo kungs, tagadiņ jus pats par ūdeni valodas uzsākat! — Sems noteica. — Ja ķēniņiene mūs varētu saredzēt vai sadzirdēt, es viņai sacītu tā: I'Jūsu augstība, dodiet mums vien gaišumu un udentiņu, vairak it neko: ne dārgus akmeņus, ne ko, ludzu atvainošanu, tikai skaidru ūdentiņu un parastu dienas gaismu." Tak lidz Loriēnai talu. — Sems nopūties pameta ar roku uz Erelduatu virsotnēm, kas tumsā teju saplūda ar piķa melnajām debesim.
Viņi atkal devās ceļā. Necik tālu nepagajis, Frodo no jauna apstājās. — Melnais jātnieks kur tepat virs galvas, — viņš bilda. — Skaidri nomanu. Labāk kādu bridi paliksim uz vietas.
Ierāvušies prāva akmens bluķa aizsegā, abi notupās, vērdamies atpakaļ, uz vakariem, un labu laiku nerunaja ne vārda.
Tad Frodo atviegloti uzelpoja. — Prom ir, — viņš teica. Viņi cēlās kājās un tūliņ sastinga, izbrīnā muti iepletuši. Pa kreisi, dienvidos, pret debesīm, kas vērtās iepelēkas, augsto kalnu virsotnes un kraujas acu priekšā satumsa ogļu melnas. Pamale aiz tām iegaismojās, un mirdzums palēnām kāpa arvien augstāk. Padebešos norisinājās kauja. Smagie Mordoras vāli atkāpās, pluinī- dami skrandās saplosītās stērbeles — vējš, nākdams no dzīvajo pasaules, pieņēmās spēkā un izgarojumus ar joni dzina atpakaļ tumsībā, no kurienes tie bija nākuši. Caur drūmā baldahīna bārkstīm Mordorā ielauzās blāva dienas gaismas atblāzma — itin kā rītausma būlu iespīdējusi caur aizķepušu cietuma loga rūti.
— Paskat, Frodo kungs! — Sems iesaucās. — Paskat tik! Vējš mainījies. Kaut kas lēcies. Gluži viss šim neiet kā pēc notīm. Rau, kur tumsība, ko šis uzsūtijis, jau driskās sapluinita. Kaut varētu zināt, kas tur!
Bija piecpadsmita marta rīts, Anduīnas ieleja pāri austrumu tumsībai cēlās saule, un pūta dievidrietenis. Teodēns gulēja Pelennoras laukā, nāvi gaidīdams.
Kamēr Frodo un Sems tā stāvēja un nolūkojās, gaismas loks pacēlās pāri visam Efelduatu krāvumam, un tad viņi pamanīja no vakariem šurp liela ātruma traucamies kaut ko, kas vispirms bija vien melns punktiņš pret mirdzošo joslu virs kalnu virsotnēm, bet tuvodamies auga augumā, līdz kā bulta iešāvās tumšajā, smagajā padebesī un pārlidoja pāri, augstu virs galvas. Lidonis stiepti, spalgi nokliedzās — nazgula balsi, tomēr šausmu vilnis nesekoja: kliedzējs vaimanāja izbīlī, uz Tumsas torni nesdams nelāgu vēsti. Gredzenrēgu vadoni bija piemeklējis nolemtais gals.
— Vai es neteicu? Kaut kas lēcies! — Sems sauca. — Šagrats teica, karš ejot no rokas, tik Gorbags — tas gan tik drošs vis neizklausījās. Un, palūk, te ar' šim nebūs misējies. Radās uz labu, Frodo kungs. Vai nu nav cerīgāk ap dūšu?
— Nu, necik daudz, Sem. — Frodo nopūtās. — Tas tur, aiz kalniem. Mums nu ceļš uz rītiem, ne vakariem. Un esmu tik gaužām noguris. Un Gredzens tik smags, Sem. Un man acu priekšā sāk rēgoties itin kā liels uguns rats.
Sems, nule sasparojies, atkal sašļuka. Uzmetis saimniekam bažīgu skatu, viņš saņēma Frodo pie rokas. — Iesim nu, Frodo kungs! — viņš mudināja. — To vienu, ko gribēju, jau esmu dabūjis — drusciņu gaišuma. Mums tas gana palīdzīgi, kauču laikam jau bīstami ar'. Raudzīsim vēl tikt maķenīt tālāk, tad noliksimies cieši blakus un atvilksim elpu. Tik tagad ieediet nu kumosiņu, drusciņu elfu ēdmaņas: kazi, spēks vairosies.
Brālīgi sadalījuši vienu plāniņo lembu un sauso ēdmaņu viļādami pa izkaltušo muti, Frodo un Sems vilkās tālāk. Gaisma, kas tumsu gan bija vērtusi vien par palsenu mijkrēsli, bija saskatāms, ka apkārt stiepjas kalnu apjozta ieleja. Ziemeļpusē tā lēzeni slējās kalnup, pašā ielejas dibenā reiz bija tecējis strauls. Izsusējušās un akmeņainās gultnes viņā krastā vidēja iestaigāta taka, kas ličločiem stiepās gar rietumpuses klinšu pakāji. Būtu zinājuši, hobiti turp būtu varējuši nogriezties jau krietni drīzāk, jo taka atzarojās no Morgulu lielceļa tilta rietumgalā, pa klintī izcirstām kāpēm vezdama lejup ielejā. Pa to patruļnieki un ziņneši visdrīzāk varēja nokļūt mazāk svarīgos ziemeļu posteņos un nocietinājumos starp Siritungolu un Izenveres aizu, Karakan- grēnas dzelzs žokļiem.
Hobitiem te staigāt bija bīstami, tomēr vajadzēja steigties, un Frodo nomanīja, ka lauzties pāri klintsbluķiem un kārpīties pa Morgaju aizām, kur nebija ne ceļa, ne taciņas, pietrūks spēka. Turklāt viņš sprieda, ka vajātāji, kazi, pat neiedomāsies bēgļus aizgājušus uz ziemeļpusi: vispirms noteikti kārtīgi pārmeklēs ceļu uz rītiem, uz līdzenumu, un to, kurš veda atpakaļ, uz vakariem. Frodo grasījās no cietokšņa paieties krietnu gabalu uz ziemeļiem un tikai tad raudzīt, ka griezties uz ritiem — uz rītiem, kur bezcerīgajam ceļam gals. Tā nu, pārgājuši pāri akmeņiem pilnajai gultnei, viņi aiztika lidz orku takai un soļoja pa to labu laiku. Pa kreisi virs galvas slējās klinšu pārkares, tā ka no augšas viņi nebija saskatāmi, toties taka bieži mela likumu, un ikreiz, pie līkuma nonākuši, hobiti ciešāk sagrāba zobenus un ik soli spēra ļoti piesardzīgi.
Gaišāks vairs nekļuva, jo Orodruīns joprojām izvirda dūmu vālus, kas, gaisa strāvu vanditi, cēlās arvien augstāk, līdz aizsniedzās līdz vēja neskartiem padebešiem un tur izplajās milzu baldahīnā, kura balsts iznira no tumsības kaut kur aiz apvāršņa. Gurdi vilkušies vairāk neka stundu, viņi padzirdēja kaut ko, kas acumirkli lika apstaties. Neticami, bet tomēr. Urdzēja ūdens. Turpat pa kreisi no aizas, kas bija tik šauriņa, ka melnā klints likās gluži kā ar milzu cirvi iešķelta, guldzēdams tecēja strautiņš — varbūt pēdējās pārpalikas no maiga lietutiņa, kas, reiz savilcies virs saules apspīdētām jūrām, pašam par nelaimi pēdīgi nolijis pār Tumsas zemes vaļņiem un tagad, nevienam nevajadzīgs, mēroja ceļu lejup, lai iesūktos putekļos. Izlauzusies no klints, tērcite aizlocījās pāri takai un, aizlocīdamās uz dienvidiem, urdzēdama pagaisa no skata starp nedzīviem akmeņiem.
Sems metas uz priekšu. — Ja atkal reiz redzēšu ķēniņieni, pateikšu — ka likts! — viņš sauca. — Gaišumiņš — lūg'tum! Un nu ūdens ar'! — Viņš aprāvās. — Ļaujiet, Frodo kungs, pirmāk man nobaudīt! — viņš teica.
— Lai iet, bet vietas pietiks abiem.
— Nejau tamdēļ, — Sems sacīja. — Es gribēju teikt, ja nu tur inde vai kāds nelabums, ko tūliņ var manīt, nu, labāk, ja es, nevis jūs, saimniek, ja noprotat, ko gribu teikt.
— Noprotu gan. Tikai, manuprat, laimi — vai to svētību — mums der izmēģināt abiem kopā, Sem. Tomēr uzmanies gan — ja nu gaužām salts?
Ūdens bija auksts, taču ne gluži kā ledus, un tam bija netīkama piegarša — tāda kā rūgtena un eļļaina —, vismaz tā viņi būtu sprieduši Dalienā. Bet te šķita, ka neko labāku nevar pat vēlēties — nebija ne ko baiļoties, ne domāt. Abi padzērās, cik vien sirds kāroja, un Sems piepildīja savu ūdens blašķi. Frodo tūliņ sajūtas labāk, un viņi nogaja vēl vairākas jūdzes, lidz taka kļuva platāka un gar ceļmalām parādījās nelīdzeni vaļņi — zīme, ka priekša atkal kāds orku cietoksnis.
— Te griezīsim sāņus, Sem, — Frodo teica. — Un jāgriežas mums uz rītiem. Nopūties viņš pavērās uz drūmajam korēm ielejas viņā pusē. — Gan man vēl pietiks spēka, lai uzietu, rau, tur kādu caurumu. Un tad vajadzēs mazliet atpūsties.
Izsusējusi gultne tagad bija palikusi dziļāk palejā. Notrau- sušies turp, hobiti grasījās doties pāri uz viņu krastu un ceļā pārsteigti uzgāja melnus akačus, kuros satecēja tērcītes, šurp atskrējušas no kāda avota tālāk ielejā. Vakaros kalnu apēnotā Mordoras pierobeža bija mirstoša, tomēr ne pavisam mirusi zeme. Te joprojām bija dzīvība, kaut arī kropla un panīkusi, sūri grūti cīnīdamās par savām tiesībām. Morgaju aizās ielejas viņā pusē vidēja pa sīkam, ķerainam kokam, asi un pelēki grīšļu kumšķi cīnījās ar akmeņiem, tiem virsū mācās arī puskaltušas sūnas, un pāri visam staipījās mežonīgi sakuplojuši, snaikstīgi kazenāji. Dažiem zarus klāja gari, durstīgi dzeloņi, citiem — liki ērkšķi, asi ka naži. Skumīgajā vējiņā, joprojām nenobirušas, vel čabēja un grabēja izkaltušās un sačokurojušās pērnās lapas, bet tārpu izgrauztie pumpuri nupat posās sprāgt pušu. Spindzēja un dzēla brūnganas, pelēkas un melnas mušas, līdzīgi orkiem apzīmogotas ar sarkanam redzoklim līdzīgu plankumu; un pāri dze- loņkrūmu biežņai dancoja un griezās izbadējušos knišļu mākoņi.
— Ar orku bruņām te nebūs līdzēts, — Sems noteica, ar rokam gainīdamies. — Būtu man orka āda!
Pēdīgi Frodo tālāk iet vairs nejaudāja. Viņi bija uzrāpušies pa šauru, kāpēm izliktu aizu, tomēr vēl tāls ceļš bija mērojams, lai lidz pēdējai robotajai korei sniegtos kaut skats. — Man jāatpūšas, Sem, un jāmēģina aizmigt, — Frodo sacīja. Viņš noskatīja apkārtni, taču derdzīgajā apkaimē nebija manāms nekas, kas solitu patvērumu kaut zvēram. Beidzot, galigi zaudējuši spēkus, viņi parausās zem mežrožu mudžekļa, kas bija noslīdzis pāri pazemas klints malai kā biezs priekškars.
Tur nosēdušies, viņi iestiprinājās, kā nu mācēdami. Dārgās leinbas taupīdami neballai dienai, viņi notērēja pusi no Sema maisa paglabātā Faramira devuma: riekšu žāvētu augļu un plānu šķēlīti kaltētas gaļas, padzērās ūdeni. Pirmiņ abi bija padzerušies arī no palejas akačiem, taču tagad atkal slāpa, ka vai traks. Mordoras gaiss bija tik sūrs un dzeldīgs, ka mute acumirklī izkalta. Kolīdz Sems iedomājās par ūdeni, arī viņam sirds, lai cik labticīga, krūtīs bažīgi ietrīsējās. Aiz Morgajiem vēl pletās biedējošais Gorgorotas līdzenums, kam vajadzēja tikt pāri.
— Tagadiņ jūs, Frodo kungs, liecieties uz auss, — viņš ierunājās. — Atkal jau tumsa nak virsū. Man rādās, diena tūliņ bus galā.
Frodo nopūtās un iemiga, visu nemaz lidz galam nenoklausījies. Sems kāvās ar nogurumu. Viņš saņēma Frodo roku un sēdēja klusēdams, lidz satumsa dziļa nakts. Pēdīgi, turēdamies pretim miegam, viņš izlīda no paslēptuves un paveras visapkārt. Visās malās kaut kas čīkstēja, krakšķēja un čaukstēja, tomēr nebija saklausāmas ne balsis, ne soļu troksnis. Vakaros nakts debesis pāri Efelduatiem joprojām gaismojās palsenas. Virs augstas klinšu smailes spraugā starp mākoņu skrandām pamirdzēja balta zvaigzne. Te, šajā pamestībā, tās skaistums tīri vai iedzēla sirdī, un krūtīs no jauna iesvēlās cerība. Jo gluži kā šķēps, tik spoža un salta prātu caururba doma, ka tumsība, galu galā, ir nieks vien: te tā bija, te zuda, līdz īstenai gaismai, nedz dižai dailei nemūžam nejaudādama aizsniegties. Pirmiņ, cietoksnī dziedādams, viņš bija spītam, ne cerībai ļāvies, drīzāk par sevi vien domādams. Tagad uz bridi no svara nebija ne viņa paša un pat ne saimnieka liktenis. Ierāpies atpakaļ mežrozēs, nolicies Frodo līdzās un metis pie malas visu baiļošanos, viņš ieslīga dziļā, mierīgā miegā.
Abi pamodās reizē, rokās sadevušies. Sems gandrīz jutas gana spirgts un gatavs jaunai dienai, bet Frodo tikai smagi pūta. GulCjis viņš bija nemierīgi, sapņos redzējis vien uguni trakojam un arī pamodies nejutās ne par matu labāk. Tomēr miegs bija nācis par labu — spēks kaulos bija vairojies, ari varēšana, Frodo bija gatavs stiept savu nešļavu vel gabaliņu tālāk. Nevienam no abiem nebija ne jausmas, nedz kas tobrīd par stundu, nedz cik ilgi viņi nogulējuši. Apēduši pa kumosiņam un iedzēruši malciņu ūdens, viņi rāpās pa aizu uz augšu, līdz tā beidzās pie šķembām un nedrošiem akmeņiem klātas stāvas nogāzes. Te dzīvība pēdīgi atkāpās — Morgaju virsotnēs nebija ne zāles kum- šķiša, tās slejās kailas, asas, grumbuļainas kā šīferis.
Krietni nomeklējušies, viņi uzgāja ceļu augšup, un, pēdējās simt pēdas rāpušies, ar nagiem klintīs kampdamies, uztrausās kore. Tur starp divām melnām radzēm bija aiza, un, tai cauri izlīduši, hobiti attapās stāvam uz Mordoras pēdējā aizsargvaļņa. Lejā, pēdas piecsimt zemāk, sākās vidienes līdzenums, kas tālē pagaisa vienlaidus tumsā. Pasaules vējš tagad pūta no vakariem, un biezie mākoņi, pacelušies augstu gaisā, slīdēja projām uz rītiem, tomēr Gorgorotas drūmajos plašumos iespiedās vien vāra, pelēcīga gaisma. Zeme tur tinās dūmos, kas vērpās pari klajākām vietām un sagūla ieplakās, no plaisām plūda izgarojumi.
Joprojām tālu, ne mazāk kā jūdzes četrdesmit projām, stāvēja Likteņkalns: pakāje grima pelnu klājienā, milzīgais konuss slējās galvu reibinošā augstumā, kūpošā virsotne tinās mākoņos. Uguns patlaban bija pierimusi, un kalns, laiski dūmodams, čur- nēja draudīgs un bīstams kā miegā iegrimis zvērs. Viņpus Orod- ruīnam ka bargs negaisa mākonis biezēja tumsība, kas klāja Ba- radūru — tā slejās tālu projām, uz garas grēdas, ko Pelnu kalni bija ka pirkstu no ziemeļiem pastiepuši. Tumšie spēki bija iegrimuši dziļās domās, Acs — iekšup pavērsta, šaubīdamās un briesmu vēstis apdomadama: spožs zobens bija tās skatam atklājies un bargi, majestātiski vaibsti, un tobrīd Acs prātoja teju tikai par to vien, un viss varenais cietoksnis, kur vārti virs vārtiem un tornis uz torņa, tinās pārdomu pilnā tumsā.
Frodo un Sems uz nīsto zemi nolūkojās, vienlaikus kaudamies ar riebumu un apbrīnu. Līdz pat kūpošajam kalnam un tam visapkārt, gan ziemeļos, gan dienvidos, valdīja postaža un iznīcība, izdedzis un piegānīts tuksnesis. Tīri brīnums, kā šīs zemes valdnieks jaudāja uzturēt un pabarot savus vergus un kareivjus. Tomēr kareivju viņam netrūka. Ciktāl sniedzās skats, Morgaju pakāje un viss klajš uz dienvidiem bija pilns ar nometnēm — daža bija vien telšu puduris, bet citas izkārtotas gluži kā nelielas pilsētas. Viena no pašām prāvākajām bija turpat lejā. Nepilnu jūdzi no klints sienas tā čurnēja kā milzīgs pūznis — bija saska- tamas taisnas, pelēkas, būdām un garām, zemām, noplukušām barakām izliktas ielas. Visriņķī valdīja rosība: dienvidaustrumos no nometnes laukā veda plats ceļš uz Morgullejas lielceļu, un tur kustēt kustēja sīku, melnu stāvu ierindas.
— Rādās, ka labi nav, — Sems noteica. — Kaut met plinti krūmos uz līdzenas vietas — ja neskaita, ka tur, kur tik biezs pulks, bez akām vai ūdens nekā, un kur nu vēl bez ēdmaņas! Turklāt, ja acis mani neviļ, tur cilvēki tekalē, ne orki.
Ne viņš, ne Frodo nenieka nezinaja par plašajiem vergu apstrādātajiem laukiem varenās valstības dienvidos, aiz ugunsvē- meja kalna, pie Nurnas melnajiem, skumīgajiem ūdeņiem; nedz arī par platajiem ceļiem, kas stiepās uz rītiem un dienvidiem, uz vasaļzemēm, no kurienes Baradūras kareivji dzina šurp garas pajūgu karavānas ar precēm, laupījumu un jauniem vergiem.Te, ziemeļgalā, pa lielākai daļai bija vien smēdes un raktuves un pulcējās spēki sen gatavotajam karam; šeit Tumsas valdnieks, savus karaspēkus bīdīdams kā kauliņus uz šaha dēļa, sablīvēja tos vienkopus. Pašus pirmos gājienus, speķus izmēģinādams, viņš bija raidījis uz rietiem, dienvidiem un ziemeļiem. Šobrīd priekšpulki bija atvilkti atpakaļ un klāt nāca arvien jauni speķi, cieši pulcēdamies ap Siritgorgoru un gatavodamies pretttriecienam. Un, ja vienlaikus nodoms bija arī aizšķērsot ceļu ikvienam, kas sadomātu tuvoties Orodruīnam, tas bija īstenots vienkārši lieliski.
— Tā! — Sems turpināja. — Lai kas šiem ēdams un dzerams, mēs pie siles netiksim. Kā tikt lejā, man arī nav ne jausmas. Un, ja patiesi izdotos kā nebūt norāpties, kā tiksim tālāk? Viss lielais klajums ar ienaidniekiem pilns.
— Tomēr vajag mēģināt, — Frodo atsaucās. - Spriedu, ka labi nebūs, un tieši tā ari ir. Pāri te tikt ij necerēju. Ari tagad nesaprotu, kā tas iespējams. Tomēr man jācenšas, cik spēka. Pa- gaidam galvenais, ka neļaujamies gūstā saņemties, cik ilgi vien var. Tālab, manuprāt, mums atkal jāpaiet uz ziemeļpusi — paskatīsimies, kas tur, kur klajums nav tik plašs.
— Man rādās, es zinu, kas tur būs, — Sems atteica. — Kur vietas mazāk, orki un cilvēki vien būs cits citam uz galvas sakāpuši. Ka es jums saku, Frodo kungs.
— Ticēšu, kad redzēšu, ja vien maz tik tālu tiksim, — Frodo sacīja un aizgriezās.
Drīz noskaidrojās, ka pa kori un ari kur pazemāk pa Morgaju kalniem uz priekšu tikt nav ko domāt — taku uziet nebija iespējams, klintis ik soļa bija dziļu plaisu izvagotas. Galu galā vajadzēja atgriezties pie tās pašas aizas, pa kuru viņi bija augšā tikuši, un meklēt ceļu gar grēdas otru pusi. Bija grūti, jo uz takas, kas stiepās gar kalniem rietumpusē, viņi neiedrošinājās kāju spert. Kādu jūdzi tālāk iedobē klints pakājē čurnēja orku cietoksnis, no kura bīdamies hobiti pirmīt bija no ceļa nogriezušies: ar mūri apjoztas, no akmeņiem sakrautas būdas, aiz tām — melna alas mute. Viss likās kluss un tukšs, tomēr viņi lavījās garām piesargādamies un turēdamies pēc iespejas tuvu dzeloņkrūmu biežņai, kas tur blīvi klaja abus izsusējušās gultnes krastus.
Tā viņi nogāja divas trīs jūdzes, un orku cietoksnis aiz muguras pagaisa no skata, taču, tikko no jauna brīvāk uzelpojuši, hobiti sadzirdēja piesmakušas orku klaigas. Abi mudīgi iespruka rūsgana, panīkuša krūma aizsegā. Balsis tuvojās. Parādījās divi orki. Viens bija brūnganās skrandās un bruņojies ar šaujamloku, no ragiem darinātu. Orks bija no sīkaudžiem, melnu ģīmi, platām, ostigām nāsīm, laikam no pedu dzinējiem. Otrs bija lamzaks — kaujinieks, kā tie, kas Sagratam pulkā, ar Aci rotājies. Arī tam bija loks uz muguras, bet rokā šķēps ar platu uzgali. Abi, kā ierasts, ķīvējās, un, būdami svešu ļaužu, kārkāja kopus mēlē, kā nu mācēdami.
Tikko soļus divdesmit no vietas, kur hobiti bija nobedzi- nājušies, sīkākais orks apstājās. — Nekā nebija! — šis noskaldīja. — lešu mājā. — Un pavēcināja ķetnu uz orku cietokšņa pusi. — Cik var akmeņus ostīt — jau deguns nolēmējies. Te smakas nav, ka es saku. Tevis dēļ pēdas pazaudēju. Ka es saku — uz augšu veda, kalnā, ne pa leju.
— Atradušies palīgi — puņķutapas! — prāvais orks atcirta. — Ko ar tādu šmurguļainu degunu — tad jau uz acīm paļaušanās lielāka.
— Ko tad tādu esi saskatījis? — otrs noņurdēja. — Kā tad! Tu ij nejēdz, ko meklē.
— Kas ta' tur pie vainas? — lielais atteica. — Es ne. Tur tie, kas augšā. Vispirms saka — elfu lamzaks spožās bruņās, tad — sauja sikaļu rUķu augumā, tātad bus bars urukhaju dumpinieku, bet, kazi, šie visi sametušies uz vienu roku.
— Ē, vai zin! — pēddzinis novilka. — Būs nojūgušies, citu neko. Un, man rādās, viens otrs no tiem izrīkotājiem ar' paliks bez ādas, ja tiesa, kas man nācis ausīs: lielais cietoksnis izkauts pa tīro un tā, un simtiem jūsējo pagalam, un vaņģinieks izsprucis. Ja jūs šitā kau jaties, nav brīnums, ka no karalauka draņķīgas vēstis vien nāk.
— Kurš saka — draņķīgas? — kaujinieks iebrēcās.
— Ūū! Vai tad ne?
— Tā tik gvelž sasodīti dumpinieki! Dabūsi šķēpu ribās, ja neaizvērsies, dzirdēji?
— Labi jau, labi! — pēddzinis piekāpās. — Turēšu muti ciet un prātošu tik tālāk pats sava nodabā. Bet kāds tam visam sakars ar to mello ložņu? Ar to bulduri, kurš vienā laidā pleznas vicina?
— Nezinu. Kazi, nekāds. Tak deru, ka šis ko nelāgu perina — ko te okšķerel? Kauču viņš izputētu! Taisni ka šis pamuka un aizjoza, tūliņ pavēle klāt, sak, saņemt dzīvu un uz līdzenas vietas.
— Nu, es tik ceru, ka gan jau šo nogrābs un izrādīs, kas te un kā, — pēddzinis norūca. — Izpurgājis tur visu smaku, nospēris to pamesto bruņkreklu un nopēdojis no vienas vietas, tā ka neko saprast.
— Tomēr tālab vien paglābās, — lielais piebilda. — Padomā, šāvu virsū, iekams vēl zināju, ka šis meklējams, no piecdesmit soļiem tieši starp lāpstiņām — tīri nostrādāts! A šis aizjož.
— Kā tad! Nopūdelēji, — sīkaudzis novilka. — Vispirms aizšāvi uz dullo, tad paskriet nejaudāji, un pēc tam lai tik nabaga pēddziņi ar visu tiek galā. Man līdz kaklam, vai zin! — Viņš laidās mukt.
— Nuka nāc atpakaļ, — kaujinieks noķērcās, — citādi ziņošu!
— Kam ta'? Šagratam, mīlulītim, vai? Viņš vairs ilgi priekšniekos nestaigās.
— Nazguli dabūs tavu vārdu un numuru zināt, — lielais teica, balsi lidz pusčukstu šņācienam noslapedams. — Cietoksni tagad viens no šiem par priekšnieku.
Sīkaudzis apstājās. Viņa balsi jaucās nevaldāmas izbailes un dusmas. — Kauču tu sapūtu, draņķa pielldējs tāds, sūdzmanis atradies! — viņš iegaudojās. — Nejēdz izdarīt, kas pašam darāms, un vēl gribi savējos iegāzt? Joz tik pie tiem saviem brēkuļiem, joz, un kauču šie tev nosaldētu miesu no kauliem! Ja ienaidnieks šos jau nebūs piežmiedzis. Redz, runā, ka pirmo numuru jau piežmieguši, un es ceru, ka tā ar' ir!
Lielais orks, šķēpu ciešāk sagrābis, metās viņam pakaļ. Bet pēddzinis, aiz akmens bluķa pamucis, paķēra loku — milzenim aci ieurbās bulta, un tas nogāzās, pret zemi noblikšķēdams. Sīkaudzis aizjoza pāri ielejai un pazuda kā nebijis.
Labu bridi hobiti sēdēja klusēdami. Pēdīgi Sems sakustējās. — Nu, es teiktu — tīri nostrādāts, — viņš ierunājās. — Ja Mordorā visi tādā draudzībā iesveltos, mums raižu ar rāvienu būtu uz pusi mazāk.
— Klusāk, Sem, — Frodo iečukstējās. — Ja nu te vēl citi kur lodā? Skaidrs, ka paglābāmies vien par mata tiesu, un uz pēdām mums vairāk vajātāju, nekā domājām. Taču tāds no tiesas ir Mordoras gars, Sem, un tas te dzīvs ik kaktiņā. Orki, savā vaļā atstāti, tādi allaž bijuši — vismaz nostāsti tā vēsta. Bet mums tas daudz neko nelīdz. Mus viņi nīst vēl jo karstāk — visus un nerimtīgi. Butu šie divi mūs pamanījuši, uzreiz rimtos ķīvēties, kamēr nebutu mūs piebeiguši.
Atkal iestājās ilgs klusums. Pirmais atkal ierunājās Sems, tikai šoreiz čukstus. — Vai dzirdējāt, Frodo kungs, par to bulduri? Es taču teicu, ka Gollums vel dzīvajos, atminaties?
— Jā, atminos. Vēl nobrīnījos, kā tev tas zināms, — Frodo atsaucās. — Tā, paga! Manuprāt, mums jāpaliek, kur esam, lidz krietnai tumsiņai. Izstāstīsi man, kā tas var būt, ka tu to zini, un visu, kas noticis, labi? Tikai ar vienu noteikumu — klusiņām.
— Centīšos, — Sems piekrita, — kauču, kolīdz par to Smerdeli iedomājos, man asinis uzkūsā ta, ka vai jābļauj.
Tā nu hobiti tupēja zem ērkšķu krūma, kamēr Mordoras vārā dienas gaisma palēnām apdzisa un satumsa dziļa, nomākusies nakts; Sems, ar pūlēm īstos vārdus piemeklēdams, Frodo pie auss izklāstīja visu par Golluma nodevīgo uzbrukumu, baigo Sīlobu un paša dēkām ar orkiem. Kad stāsts bija galā, Frodo, nebildis ne vārda, saņēma un saspieda Sema roku. Pēc laba laiciņa viņš sakustējās.
— Tā, laikam atkal jāiet tālāk, — viņš teica. — Diez cik ilgi vēl lidz brīdim, kad mēs no tiesas tiksim pieķerti un beigsies visa tā slapstīšanās un pūles, kas tik un ta veltas? — Viņš piecēlās. — Ir tumšs, un ķēniņienes gaismekliti izmantot nevaram. Paglabā to, Sem. Man to tagad nav kur likt, tad jātur rokā, bet tik aklā tumsā man abas rokas vajadzīgas. Taču Dzeloni gan paturi. Man pašam ir orku zobens, taču diez vai man jelkad vēl nāksies to lietā likt.
Naktī, kad takas nebija zem kājām, iešana bija grūta un bīstama, bet palēnam un klupdami, krizdami abi hobiti soli pa solim gar klinšu ieskautās ielejas austrumpusi virzījās uz ziemeļiem. Pasaulē jau sen bija ataususi gaiša diena, kad pāri kalniem vakaros iegaismojās palss svīdums un viņi ielīda slēpnī pa kārtai nosnausties. Sems, nomoda sēdēdams, nokāvās ar domām par ēdmaņu. Beidzot, kad arī Frodo pamodās, apvaicājās pēc "brokastīm" un posās atkal nākamajam gājiena cēlienam, Sems uzdeva jautājumu, kurš viņu grauztin grauza jau labu laiku.
— Atvainošanu, Frodo kungs, — viņš ieteicās, — vai jums ir kāda nojēga, cik tālu vēl ejams?
— Nē, Sem, īsti nezinu gan, — Frodo atbildēja. — Rivendellā, iekams ceļā devāmies, redzēju Mordoras karti, kas zīmēta, pirms Naidnieks še bija atgriezies, taču atceros to ka pa miglu. Visskaidrāk atminos, ka ziemeļos ir vieta, kur rietumgrēdai un zicmeļgrēdai tadas atradzes, kas teju saskaras. No cietokšņa tilta, kur bijām, līdz turienei bus, mazākais, līgas divdesmit. Tur varētu pāri tikt. No otras puses, ja tiktāl maz nonāksim, no turienes līdz Uguns kalnam bus tālāks ceļš mērojams — varētu būt jūdzes sešdesmit. I.ešu, ka tilts tagad palicis līgas divpadsmit uz dienvidiem. Pat ja viss vedīsies labi, līdz kalnam nevaru cerēt tikt drīzāk ka pec nedēļas. Man bail, Sem, ka neslava paliks arvien smagāka un jo tuvāk tiksim, jo lēnāk ies.
Sems nopūtās. — Tā jau man likās, — viņš noteica. — Tas nozīmē, ka dzert nedrīkstam teju nemaz, un arī jostas der sajozt ciešāk, Frodo kungs, vai arī pielikt soli - mazākais, kamēr esam šepat, ieleja. Vēl vienreiz iekodīsim, un ēdmaņa būs cauri — atliks elfu ceļamaizīte vien.
— Es raudzīšu pielikt soli, Sem, — Frodo nosolījās, dziļi ievilkdams elpu krūtīs. — Nu, tad aiziet! Vēl reiz — soļos marš!
Bija vēl mijkrēslis. Viņi gaja un gāja, līdz satumsa nakts. Aizritēja stundas — viņi gurdi vilka kājas, tikai pāris reižu uz brīdi apstādamies. Kolīdz vārs dienas gaismas atspīdums tumsas padebeša pamali iekrāsoja pelēku, viņi atkal nobēdzinājās tumšā iedobē zem klints pārkares.
Gaisma pamazam pieņēmās spēkā, līdz atausa tik spoža kā vēl nekad. Spēcīgs rietenis kliedēja padebešos sastājušos Mordoras dūmus. Necik ilgi, apkaime bija pārlūkojama jau vairāku ju- džu attālumā. Augšup celdamās, silei līdzīgā ieleja starp ārējo grēdu un Morgajiem saruka arvien šaurāka, ta ka iekšvaļņa kore iepretim Efelduatu stāvajām klintīm tagad šķita vien lēzens pie- kājes paugurs, tomēr austrumos, pret Gorgorotu, aizvien vēl slējās augsts, kails mūris. Strauta gultne pazuda klints atlūzās — no lielās grēdas te atzarojās augsta radze, stiepdamās pret rītiem kā akmens siena. No ziemeļiem, kur'miglā tinās pelēkā Ēredliluju grēda, tai pretim stiepās otra gara, izlocīta klints radze, un starp abām vīdēja šaura aiza: Karakangrēna jeb fzenvere, kam viņpusē pletās dziļā Udunas ieleja. Tur, aiz Morannoniem, zemes dzīlēs ejās un kambaros glabājas ieroču krājumi, ko Mordoras kalpi bija sarūpējuši savas zemes Melno vārtu aizstāvjiem, un tieši tur Tumsas valdnieks tagad ar skubu pulcēja spēkus, lai godam sagaidītu rietu karakungu uzbrukumu. Uz abām radzēm bija sabūvēti sargposteņi un cietokšņi, dega sargugunis, aizai pāri bija uzbērts zemes valnis un izrakts dziļš grāvis, kam pāri veda viens vienīgs tilts.
Pāris jūdžu uz ziemeļiem, ieloka, kur rietumradze atzarojās no lielās grēdas, slējās sena Durtangas pils, kas tagad bija tikai viens no daudzajiem Udunas ielejas orku sargcietokšņiem. Au- sošajā gaismā skatam atklājās pils ceļš — tas līkločiem vijas lejup, lidz jūdzi vai divas no vietas, kur hobiti bija nobēdzinājušies, pacirtās uz rītiem un, pa klints radzes sānos izcirstu terasi nolaidies lejā, veda tālāk, lidz pašai Izenverci.
Hobiticm, turp veroties, doma bija tikai viena — ka viss grūtais ceļš uz ziemeļiem bijis velts. Klajums pa labi tinas miglā un dūmos, nebija ne miņas nedz no nometnēm, nedz karapūļiem, tomēr visu te modri uzmanīja Karkangrēnas sargposteņi.
— Esam strupceļā, Sem, — Frodo bilda. — Ja iesim uz priekšu, nenonāksim nekur citur, kā vien tur tajā orku cietoksnī, bet ceļš turp ir tikai viens — tas pats, kurš no turienes ved lejā, ja vien negriežamies atpakaļ. Uz rietumiem — tais kalnos neuzrāpsimies, uz austrumiem — tur tā stāvā siena, lejā netiksim.
— Tad atliek iet to ceļu, Frodo kungs, — ko citu? — Sems atsaucās. — Iesim! Kas būs — būs! Kazi, laimēsies, ja Mordorā kas tāds maz notiek. Ko tur vairs klīst vai griezt ilksis uz otru pusi — tad jau tikpat labi varam arī gūsta padoties. Erimaņa tā kā tā drīz būs cauri. Ņemsim kājas pār pleciem un — spudūkš!
— Labi, Sem, — Frodo teica. — Šauj pa priekšu. Ja tu vēl uz ko nebūt ceri. Es vairs ne. Tikai kājas pār pleciem es gan nejaudāšu ņemt. Joz, es vilkšos nopakaļ.
— Pirms atkal sāksit vilkties, vajag nosnausties un iestiprināties, Frodo kungs. Ņemiet nu, lai iet labumā!
Iedevis Frodo padzerties, Sems izsniedza viņam papildu ce- ļamaizes sausiņu un, satinis savu apmetni, pabāza to saimniekam pagalvī. Frodo bija par daudz saguris, lai strīdētos pretim, un Sems noklusēja, ka saimnieks bija izdzēris pēdējo ūdens malciņu un noēdis ne vien savējo, bet arī Sema maizes devu. Kolīdz Frodo bija iemidzis, Sems, klāt pieliecies, ieklausījās saimnieka elpā un nopētīja viņa vaibstus. Frodo seja bija rievu izvagota un izkritusics, tomēr miegā viņš likās apmierināts un bez baiļu. — Eku še, saimniek, — Sems klusītēm nomurmināja. — Nu es jūs uz brītiņu atstāšu — kazi, laimēsies. Jādabū ūdens, citādi tālāk vairs netiksim.
Izlavījies no paslēptuvēs, Sems, akmeņu aizsegā zagdamies un likdams lietā vel vairak nekā hobita izmaņu, tika lidz izkaltušajai gultnei un pagājās pa to uz augšu, kalnup uz ziemeļiem, līdz nonāca pie kraujas, kur reiz nepārprotami bija meklējama strauta izteka — avotiņš, struklojis no klints. Tagad avots šķita izsusējis un mēms, tomēr, Sems, nezaudējis cerību, pieliecās au- sīdamies un ar prieku saklausīja ūdeni urdzam. Pakāpies pāris soļu augstāk, viņš uzgāja tumšu tērcīti, kas tecēja no kalna un, piepildījusi mazu klints iedoblti, aizlocījās tālāk, pagaisdama starp klintsbluķiem.
Ūdeni nogaršojis, Sems atzina to par tīri labu esam. Pats kārtīgi padzeries, viņš piepildīja blašķi un jau grasījās doties atpakaļ. Tobrīd starp akmens bluķiem netālu no Frodo slēptuves pazibēja melns stāvs vai ēna. Apvaldījis kliedzienu, Sems nolēca no klints un metās skriešus, pa akmeņiem lēkādams. Manītais veikli nozuda no skata, skaidri saskatīt neizdevās, taču Sems pat nedomāja šaubīties — tā vien kārojās aizžņaugt viņam rīkli. Bet, padzirdējis hobitu tuvojamies, tas žigli pamuka. Sems vēl manīja bēgli zibenīgi palūram pār austrumkores malu, tad tas ienira aizsegā un izčibēja kā nebijis.
— Ta, veiksme mani nepievīla, — Sems nomurmināja, — tak cik tur trūka, ko? Vai tad ar orku tūkstošiem nav gana — vel tas neģēlīgais smerdelis visriņķī slapstās! Kauču ta bulta viņam butu cauri izskrējusi! — Viņš apsēdās Frodo līdzās un viņu nemodināja, tomēr arī pats neiedrošinājās ne acu aizvērt. Pēdīgi manīdams, ka plaksti par varītēm līp ciet un miegs tik un tā drīz ņems virsroku, viņš saudzīgi piebikstīja saimniekam.
— Frodo kungs, lai cik tas nelāgi, bet man rādās, ka tas Gollums atkaliņ uzkūlies, — viņš teica. — Ja tas nebija viņš, tādu būs jau divi gabali saradušies. Aizgāju ūdeni pameklet, nāku atpakaļ — šis tepat apkārt okšķerē. Spriežu, ka abi reizē vairs migt ciet nedrīkstam, un es, atvainošanu, acis vairs necik ilgi nejaudāšu vaļā noturēt.
— Dieniņ manu, Sem! — Frodo atsaucās. — Liecies garšļaukus un guli nost — esi pelnījis. Bet es teikšu, labāk Gollums, nekā orki. Labums viens — viņš mūs orkiem nenodos, ja vien pats netiks viņiem nagos.
— Toties pats, tā vien skaties, ij par burlaku uzmetīsies, ij nomaitās, — Sems noņurdēja. — Turiet acis vaļā, Frodo kungs! Eku še, blašķe, ar ūdeni pilna. Padzerieties, cik kārojas. Kad celsimies tālāk kātot, pieliesim vēlreiz pilnu. — To teicis, Sems aizmiga uz līdzenas vietas.
Kad viņš pamodās, dienas gaisma atkal jau dzisa. Frodo sēdēja, ar muguru atspiedies pret klintsbluķi un saldi šņākdams. Ūdens blašķe bija tukša. No Golluma nebija ne miņas.
Visapkārt atkal biezēja Mordoras tumsība un sargugunis klintīs gailēja neganti košas un sarkanas, kad hobiti devās tālāk, pašā bīstamākajā ceļā. Vispirms viņi aizlavījās līdz avotiņam un tad, piesardzīgi uzrāpušies augstāk, izgāja uz ceļa vietā, kur tas aizlocījās uz rītiem, uz Izenveri, līdz kurai bija mērojamas vēl divdesmit jūdzes. Ceļš nebija nekāds platais, te nebija nedz vaļņu, nedz apmaļu, tikai stāvā krauja, gar kuras malu tas stiepās, pamazām slējās arvien augstāka un augstāka. Labu brīdi ausījušies, hobiti neko aizdomīgu nesaklausīja un raitā solī devās uz austrumiem.
Nogājuši jūdzes divpadsmit, viņi apstājās. Turpat netālu aiz muguras bija palicis līkums, ko ceļš meta uz ziemeļpusi, tā ka krietns posms, nupat nomērots, nu bija pagaisis no skata. Tas izrādījās liktenīgi. Dažas minūtes atvilkuši elpu, hobiti devās tālāk, bet, necik ilgi, mēmajā naktī piepeši atskanēja troksnis, no kura viņi jau sen klusībā bija baidījušies: iedipejās soļi — it kā labu gabalu aiz muguras, bet atskatījušies viņi ieraudzīja no likuma iznirstam lāpu uguntiņas, un līdz tam bija vien nepilna jūdze, un nācēji tuvojās ātri — Frodo nejaudātu aizbēgt, pat pa ceļu skriedams.
— Tā jau es domāju, Sem, — Frodo teica. — Paļāvāmies uz veiksmi, un tā mūs pievīlusi. Esam slazdā. — Viņš drudžaini noskatīja stāvo klints sienu, ko senlaiku celtnieki bija izcirtuši kailā akmenī daudzu asu augstumā, tad skriešus pārmetās ceļam pāri un pavērās tumsas pilnajā bezdibenī. — Nu reiz esam slazdā! — viņš atkartoja, tad noslīga zemē pie klints sienas un nokāra galvu.
— Tā rādās gan, — Sems sacīja. — Neko darīt, atliek gaidīt, tad jau redzēsim. — Un, to teicis, viņš nosēdās līdzās Frodo klints paēnā.
Ilgi gaidīt nenācās. Orki tuvojās gandrīz skriešus. Tie, kas pirmajās rindās, nesa lapas. Uguntiņas, tumsa sarkanas gailēdamas, acu priekšā auga arvien lielākas. Orki bija no pasīkajiem, no tiem, ko Tumsas paVelniekš ar varu karā trieca un kam prātā bija tikai viens — aiziet, kur jāiet, un izvairīties no pletnes cirtieniem. Līdzās, gar ierindu šurpu turpu skraidīdami, joņoja divi lieli, neganti uruki, pletnes vicinādami un bļaudami. Garām aiz- dimdināja ierinda pēc ierindas, un nodevīgās lāpas jau bija labu gabalu priekšā. Sems aizturēja elpu. Pulks vēl bija labi ja pusē. Tad piepeši viens no vergu dzinējiem pamanīja abus ceļmalā čurnošos stāvus. Noplīkšķinājis pletni, viņš iebaurojās: — Eu, jūs tur! Nuka, augšā! — Atbildi nesagaidījis, viņš nokliedzās, un viss pulks apstājās.
— Eu, jūs, slnnesti! — orks iebrēcās. — Ko muļķi dzenājat? — Paspēris soli tuvāk, viņš caur visu tumsu samanīja, kas hobitiem uz vairogiem. — Aha, dezertieri? — viņš norēja. — Kas jums padomā, ko? Visiem jūsējiem bija Udunā jābūt jau līdz vakar- ritam. Zināt tak. Nuka — augšā un ierindā, citādi dabūs zināt jūsu numurus, kur vajag.
Hobiti ar pūlēm pietrausās kājās un, kumpi uzmetuši un klibodami, kā jau allaž nodzīti kājnieki, šļūca uz gājiena pakaļgalu.
— Nekā nebija, uz pakaļgalu ne! — vergu dzinējs iebaurojās. — Trīs rindas uz priekšu. Un tā ka tur arī paliktu, citādi dabūsiet man, kad atnākšu pārbaudīt! — Orks noplīkšķināja garo pletni viņiem par galvu, tad velreiz, tad nobļāvās, un pulks metās uz priekšu naska riksī.
Jau nabaga Semam ar visu to pārgurumu nenācās viegli, bet Frodo cieta īstas mocības, kas drīz pārvērtās ļaunā murgā. Zobus sakodis, viņš centās ne par ko nedomāt, tikai kustināt kājas. Sasvīdušie orki visriņķī smirdēja tā, ka smaka sita ciet elpu, un krūtis dedzināja slāpes. Viņi skrēja un skrēja, un Frodo ar varu piespieda sevi dvašu vilkt un kājas locīt, tomēr, kamdēļ tādas mokas un kas gaida priekšā, viņš neiedrošinājās ne domāt. Nemanītam pamukt nebija ne mazako cerību. Ik pa brīdim dzinējs atkal bija klāt un irgajās.
— Nu, re! — viņš smējās, plīkšķinādams viņiem pa kājām.
— Jūs, shmesti tādi, kur pletne, tur ari gribēšana uzrodas, ko? Turas, turas līdzi! Es jums gan to gribēšanu smuki uzpurinātu, tikai jums ādu tik vai tā nosloksnēs, kad nometnē aizkulsities. Noderēs. Vai ta' nezināt, ka laukā karš?
Pēc vairākām jūdzēm ceļš pēdīgi pa lēzenu nogāzi laidās lejup līdzenumā, bet Frodo vairs nejaudāja kājas pavilkt, un arī gribasspēks draudēja izsīkt. Sagrīļojies viņš paklupa. Sems izmisis raudzīja saimniekam līdzēt un viņu atbalstīt, kaut ari pats manīja, ka ilgi vairs orkiem līdzi turēt nespēs. Nu bija skaidrs, ka kuru katru brīdi gals bus klāt: saimnieks zaudēs samaņu vai pakritis, tad viss atklāsies, un visas sūrās pulēs izrādīsies veltas. — Tas lielais vergu dzinējs, tas pagāns, tas gan man tik vai tā redzēs, — viņš klusībā nosolījās.
Kolīdz viņš jau ķēra pie zobena spala, negaidīti atgadījās kas palīdzīgs. Tagad pulks bija jau klajumā un tuvojās Udunas vārtiem. Kādu gabalu priekšā, pie vārtiem tilta galā, vienkopus satecēja gan ceļš no rietumiem, gan citi — no dienvidiem un Baradūras. Visi ceļi bija karapūļu pilni, jo rietu karakungi nāca uzbrukumā un Tumsas pavēlnieks trieca savus spēkus uz ziemeļiem. Tā nu gadījās, ka ceļu satekā, tumsā pie sargugunlm, kas dega uz mūra, vienlaikus nonāca vairāki pulki. Tūliņ sākās varena grūstīšanās un lamāšanās, jo ikkatrs pulks pie vārtiem gribēja tikt pirmais, lai ceļš reiz ir galā. Dzinēji gan auroja un plīkšķināja pletnes, cik spēka, tomēr izcēlās plūkšanās, pazibēja zobeni. Smagi bruņoti Baradūras uruki ielauzās Durtangas orku rindās, viesdami sajukumu.
Kaut ari no sāpēm un pārguruma apstulbis, Sems acumirklī atžilba un, izmantodams izdevibu, nogāzās uz mutes zemē, saimnieku noraudams līdzi. Orki, pāri klupdami, gāzās kārkādami un šķendēdamies. Palēnām, uz vēdera stumdamies, hobiti palīda nostāk no burzmas, lidz nemanīti pārmetās pāri ceļa viņai malai. Tur bija augsta apmale, kas karapuļu vadoņiem palīdzēja nepazaudēt ceļu tumsā vai miglas laikā, vairākas pēdas augsta.
Brītiņu viņi gulēja nekustēdamies. Lai uzmeklētu kādu aizsegu, bija par daudz dziļa tumsa, un ej nu sazini, vai te maz tāds bija atrodams, tomēr Semam likās, ka visādā ziņā jātiek kur projām, patālāk no lielceļa un lāpu gaismām.
— Iesim nu, Frodo kungs! — viņš iečukstējās. — Vēl drusku parāpsimies, tad varēsit pagulēt.
Saņēmis pēdējos speķus, Frodo ar izmisīgu piepūli aizrāpās vēl soļus divdesmit tālāk, ievēlās paseklā iedobē, kas piepeši gadījās ceļa, un palika tur guļam kā bez dzīvības.