Sems pārsvieda saimniekam pāri savu nodriskāto orku apmetni, virsū vēl to pelēko, kas no Loriēnas, ari pats palīda apakšā, un tūliņ prātā atausa skaistā zeme un elfi, un cerība, ka elfu rokām austajai drānai varbūt ir kāds spēks, kurš par spīti visam palīdzēs noslēpties no acīm šai mežonīgajā izbaiļu valstībā. Šļūcošie soļi un klaigas pamazām attālinājās — karapuļi iegāja Izenverē. Likās, ka ar visu to jandāliņu, kur visādi pulki jaucās juku jukām, viņus pazūdam neviens nebija manījis — mazākais, pagaidām ne.
Pats iestrēbis malciņu ūdens/ Sems piespieda Frodo padzerties un, kad saimnieks tā kā atgidās, lika viņam noēst veselu dārgas ceļamaizes gabaliņu. Tad, par daudz novārguši, lai vēl sazin kā baiļotos, abi izstiepās garšļaukus. Gulēja viņi nemierīgi, ik pa brīdim mozdamies, jo piesvīdušās drānas saldēja, mugurā grauzās asie akmeņi, un abus kratīja drebuļi. No Melnajiem vārtiem pāri Siritgorgorai gar zemi šalkdams vilka salts ziemelis.
No rīta atkal atausa pelēcīga gaisma, jo augstu padebešos joprojām pūta rietenis, taču lejā, Tumsas zemes vaļņu aizsegā, valdīja gandrīz pilnīgs bezvējš, gaiss bija dzeldigi salts, tomēr smacīgs. Sems pabāza degunu pāri iedobes malai. Zeme vispkārt pletās drūma, līdzena kā galds un vienlaidus pelēka. Ceļi turpat līdzas patlaban bija klusi un tukši, bet Sems baidījās trāpīties acīs sargiem uz Izenveres mūriem, kas slējās nieka astotdaļjudzi tālāk. Tālu dienvidaustrumos kā melns milzu stāvs čurnēja Orodruīns. Tas izvirda dūmus — viena daļa, augstāk pacēlušies, aizmutuļoja uz rītiem, taču liela tiesa, sagrūdušies virmojošos vaļos, gar kalna sāniem vēlas lejup, saguldami gar zemi. Pāris jūdžu uz ziemeļaustrumiem kā nīgri, peleki rēgi vidēja Pelnu grēdas piekājes klintis, aiz kurām kā tālini mākoņkalni slējās augstās, migla tītās ziemeļu smailes, teju saplūzdamas ar tumšajām, smagajām debesim.
Sems, likdams lietā acumēru, raudzīja noteikt, cik te kas tālu, un izlemt, kurp labāk doties. — Lēs kā gribi, mazāk par piecdesmit jūdzēm nekādi neiznāks, — viņš grūtsirdīgi nomurmināja, vērdamies uz draudīgo kalnu, — un Frodo kungs tagadiņ tāds, ka dienas gājumam vai nedēļu vajadzēs. — Viņš nogrozīja galvu, visu prātā pārcilādams, un palēnām uzmācās atkal jaunas drūmas aizdomas. Brašais hobits izmisumam nemūžam nebija ilgi ļāvies, un lidz pat šim brīdim viņš reižu reizumis tika ieprā- tojies par mājupceļu. Taču nu pēdīgi nāca sāpīga atskārta: ēdmaņas pietiks labi ja turpceļam, un, kad darbs būs padarīts, viņiem būs gals klāt — vieniem pašiem, bez pajumtes, bez neka, ko vēderā bāzt, baiga tuksneša vidū. Nekāda mājupceļa nebūs.
"Vai tas būtu tas darbs, kurš man padarāms? Vai to es nojautu, kad ceļā posos?" Sems prātoja. "Frodo kungam līdzēt līdz pēdējam un tad kopā ar viņu nolikt karoti? Ja jau reiz tā, nekur dēties. Tak man tik karsti gribas atkal reiz redzēt Upmalu, un Rozīti Malli ar brāļiem, tāpat Tētiņu, Marigoldu un tos visus citus ar'! Un man nez kapec radās, ka Gendalfs nemūžam nebūtu sūtījis Frodo kungu tādā ceļā, it nemaz necerēdams, ka viņš jelkā tiks atpakaļ. Kā viņš aizgāja zudībā tai Morijā, viss nogriezās greizi. Kauču viņš nebūtu tur ne kāju spēris! Gendalfs, tā vien skaties, ko nebūt izgudrotu."
Bet, kolīdz cerība krūtis izdzisa — ej nu sazini, no tiesas vai ne, — dzīslās ieplūda jauni spēki. Griba, tapdama dzelžaina, lika hobita necilajam vaigam n'ocietinaties un versties teju bargam, miesu caurskrēja satraukuma trīsas, it kā viņš pārtaptu akmenī un dzelzī kalts — tāds, pār ko varas nav nedz izmisumam, nedz nogurumam un kurš gatavs mērot neskaitāmas jūdzes pāri kalniem un lejām.
Iesvēlies jaunā apņēmībā, Sems vēlreiz nopētīja apkaimi, apdomādams, ko tagad iesākt. Kolīdz kļuva maķenīt gaišāks, viņš pārsteigts atklāja, ka tur, kur pirmīt pa gabalu šķita plešamies vienlaidus līdzenums, zeme īstenībā sagrūstīta klumpuču klumpučicm. No tiesas — viss Gorgorotas klajums bija izdangāts no vienas vietas, tur melnēja lielas bedres, it kā staignos dubļos izsistas ar dzelzs radžu krusu vai milzīgiem lingas raidītiem akmeņiem. No lielakajam bedrēm, ko apjoza pusgruvušu klintsbluķu loks, uz visām pusēm stiepās platas plaisas. Tādā apvidu it labi varēja zagties no viena aizsega līdz atkal nākamajam, ne tik modram vērotājam acis netrāpoties, sevišķi ja lavīties pietika spēka un nebija kur steigties. Tādiem, kas izsalkuši un novārguši, kam vel tāls ceļš mērojams un nāve zobu galā, aina tomēr rādījās visai nelaga.
Visu apdomājis, Sems norāpās atpakaļ pie saimnieka. Modināt viņu bija lieki. Frodo gulēja uz muguras ar acīm vaļā, vērdamies nomākušajās debesīs. — Tā, Frodo kungs, — Sems bilda, — es te aplaidu skatu visriņķī un drusku pagudroju. Ceļi tukši, tā ka labāk der taisīties, ka tiekam, kamēr var. Spēka pietiks?
— Pietiks, — Frodo atteica. — Jāpietiek.
Viņi atkal devas tālāk, rāpdamies no vienas iedobes līdz nākamajai, ar skubu sprukdami ik aizsegā, kāds nu gadījās ceļā, tomēr visu laiku pa vējam, uz ziemeļgrēdas piekājes klintīm. Labu laiku turpat netālu stiepās arī ceļš — tas, kurš visvairāk uz rītiem, — līdz gar klinšu pakāji aizmetās sāņus, uz melno kalnu muri, kas melnēja tālu priekša. Līdzenā, putekļainā josla bija tukša un klusa, tur nekustēja neviens orks, nedz cilvēks, jo Tumsas pavēlnieks savus karapuļus bija gandrīz sapulcējis un pat savā nocietinātajā valstībā labprātāk rīkojas nakts aizsegā, bīdamies no pasaules vējiem, kas bija pret viņu'vērsušies, tumsības priekškaru saārdīdami, un errodamies par vēstīm, ka nekaunīgi spiegi cauri aizsargmūriem ielauzušies.
Ar mokām nomērojuši pāris jūdžu, hobiti apstajās. Frodo vai ļima. Sems noprata, ka šadi — te rāpus, te līkumā sameties, te šaubīgākās vietās ik soli iztaustot, te klunkurējot pa kaklu, pa galvu — saimnieks necik tālu tikt nejaudās.
— Frodo kungs, kamēr gaismiņa, kātošu atkal uz ceļu, — viņš ieteicās. — Paraudzīsim atkal — kazi, veiksies! Pēdīgajā reizē veiksme gan mus teju pievīla, tomēr pavisam jau ne. Mierīgā garā pieveiksim vēl paris jūdžu un tad atvilksim elpu.
Tāds lēmums bija daudz bīstamāks, nekā Sems varēja iedomāties, taču Frodo bija pārlieku nostiepies un nomocījies ar smagām domām, lai strīdētos pretim, un pārlieku izsamisis, lai par ko tādu raizētos. Uzrāpušies uz uzbēruma, viņi steberēja uz priekšu pa garo, baigo ceļu, kurš veda uz pašu Tumsas torni. Tomēr veiksme nepievīla — līdz tās dienas vakaram ceļa negadījas nekas, kas elpo vai kust; un, kad uzkrita nakts, viņus apslēpa Mordoras tumsība. Visa zeme tagad bija sastingusi itin kā vētras gaidās, jo rietu karakungi bija šķērsojuši Krustceles un pielaiduši uguni Imladmorgulas šķeblgajām pļavām.
Tā bezcerīgais ceļš turpinājās: Gredzens virzījās uz dienvidiem, ķēniņu karogi — uz ziemeļiem. Hobitiem ik nākamā diena, ik nākamā jūdze bija par iepriekšējo sūrāka, jo spēki gāja mazumā un apvidus vērtās arvien nelāgāks. Dienā ienaidnieks ceļā negadījās ne reizi. Reizumis naktī, iesprukuši kur aizsegā vai ieslīguši trauslā miegā, netālu no ceļa slēpnī ielīduši, viņi dzirdēja klaigas, neskaitāmu soļu dipoņu vai putās nodzīta zirga pakavu klaboņu. Tomēr tas bija nieks — daudz bīstamāks bija spēks, kas arvien nevaldāmāks triecās pretim ar katru nākamo soli: biedējošā un baigā ļaunā vara, kuras pavēlnieks tumsības aizsegā nogaidīdams sēdēja tronī, dziļās domās gremdēdamies un miegu nepazīdams. Tā tuvojās un tuvojās, un tumsība sabie- zeja arvien melnāka kā uzbrūkošas nakts mūris, viņpus kuram pasaulei gals.
Pēdīgi bija klāt kāda baiga nakts, rietu karakungi tuvojās nāves zemes robežām, bet abi hobiti — melnam izmisumam. Četras dienas bija aizritējušas, kopš viņi bija izsprukuši no orku nagiem, bet tās visas prāta bija saplūdušas nebeidzamā murgā. Visu pēdējo dienu Frodo netika bildis ne vārda, tikai klunkurējis, ragā saliecies, klupdams, krizdams, it kā ceļu zem kājām vairs nejaudātu saskatīt. Sems nojauta, ka no visiem grūtumiem, kas viņiem pārciešami, saimnieks uzņemies to smagāko — arvien nepanesamāko Gredzena slogu, kas ne vien prasīja visus miesas spēkus, bet arī plosīja prātu. "Sems ar bažām manīja, ka Frodo ik pa laikam parauj uz augšu kreiso roku, kā sitienu atvairīdams, un aizklāj pusaklās acis, sargādamies no baigās Acs, kas kāroja tajas ieskatīties. Un reizumis labā roka paslepšus aiztaustījās lidz krūtīm, pirksti sažņaudzās, tad palēnām, gribai pār pesteļiem ņemot virsroku, roka atrāvās un nolaidās gar sāniem.
Tagad, kad atkal savilkās vakars, Frodo sakņupis sēdēja, galvu noguldījis klēpi, rokas bez spēka nolaidis — pirksti zemes putekļos vāri raustījās. Sems viņu neizlaida no acīm, kamēr visapkārt sabiezēja nakts, abus vienu no otra noslēpdama. Ko sacīt, viņš vairs nezināja un iegrima pats savās drūmajās domās. Pats, lai cik pārguris un lai kādu baiļu mākts, viņš vēl manīja dzīslās drusciņu spara. Lembām bija spēks, bez kura viņi jau sen būtu atstiepuši kajas. Sātu tās nedeva, un Semam prātā reižu reizēm uzburās atmiņas par visvisādiem paēdieniem un ilgas pēc pavisam parastas maizītes un gaļas. Tomēr elfu ceļamaizes spēks vairojās, ja ceļinieks ēda to vien, neatšķaidīdams ar citādu ēdmaņu. Tā stiprināja gribu un vairoja izturību, un gan dzīslas, gan locekļus darīja daudz paklausīgākus nekā jelkuram mirstīgajam. Taču nule alkal priekšā bija izšķiršanās. Tālāk pa ceļu kātot vairs nevarēja, jo tas griezās uz rītiem, kur lielā tumsība, bet Uguns kalns tagad slējās pa labi, teju tieši uz dienvidiem, un viņiem vajadzēja doties turp. Tomēr vispirms tik un tā bija jātiek pāri lielam, kūpošam, nelīdzenam, pelnu klātam laukam.
— Ūdens, ūdens! - Sems nomurmināja. Viņš bija taupīdams cieties, mēle izkaltušajā mutē cilājās smaga un pietūkuši, bet ar visu to krājumā bija allicis tikai tāds mazumiņš, labi ja pusīte blašķes, un priekšā vēl bija garš ceļš, kazi, dienām mērojams. Viss jau būtu notērēts kur tas laiks, nebūtu viņi sadūšojušies iet pa to orku ceļu. Jo ik pēc krietna gabala lielceļa malā slējās liela tvertne — kareivjiem, kad tie lielā steigā tika triekti pāri apvidiem, kur ūdens nav atrodams. Vienā tādā Sems bija uzgājis niecīgas pārpa- likas — ūdens gan bija sasmacis un orku piedraņķēts, tomēr diviem tik izslāpušiem ceļiniekiem noderēja it labi. Taču nu jau atkal bija pagājusi vesela diena. Ne uz ko tādu vairs nebija ko ceret.
Nokāvies ar raizēm, Sems ļāvās gurdumam un iesnaudās, nospriezdams, ka rīts gudrāks par vakaru. Tik un tā šobrīd nekas nebija līdzams. Murgi juku jukām jaucās ar nomodu. Viņš redzēja gaismojamies itin kā ņirdzīgus redzokļus un ložņājam melnus stāvus, viņš dzirdēja itin kā meža zvērus brēcam vai kadu mokās baigi kliedzam, bet, kad uztrūkās, apkārt bija tikai tumsa un melns tukšums. Tikai reizi, pielēcis stāvus, drudžaini vērdamies visapkārt un no tiesas, nevis pa sapņiem, viņš tumsā itin kā patiešām manīja paspīdam tādus kā blāvus redzokļus, taču gaismiņas tūliņ nomirkšķinājušās pazuda.
Neciešamā nakts aizvilkās lēni un negribīgi. Diena, kāda nu atausa, nebija nekāda gaišā, jo te, tuvāk kalniem, allaž bija puskrēsla, turklāt no Tumsas torņa šurp vilkās paša Saurona austās tumsības šķieznas. Frodo gulēja uz muguras un nekustējās. Sems stāvēja līdzas, vārdi negribēja nākt pār lūpām, bet viņš zināja, ka tagad jāuzmetas par noteicēju — jāpanāk, lai saimnieks saņe- rnas uz iešanu. Pec krietna laika, pieliecies un noglāstījis Frodo pieri, viņš ierunājās saimniekam pie auss.
— Saimniek, mostieties! — viņš sacīja. — Laiks atkal kātot uz priekšu.
It kā padzirdējis zvanu nošķindam, Frodo vienā rāvienā atmodās, pieslējās kājās, palūkojās uz dienvidu pusi, bet, ieraudzījis Uguns kalnu un tuksnesi, atkal sanika.
— Es nejaudāšu, Sem, — viņš teica. — Tik smagi… Tik smagi.
Vēl muti nepavēris, Sems zināja, ka runāšana būs veltīga un
tādi vārdi drīzāk nāks par ļaunu, nevis par labu, tomēr, saimnieku žēlodams, nespēja novaldīties. — Tad ļaujiet, saimniek, es drusku pastiepšu jūsu vietā, — viņš lūdza. — Zināt tak, ka es labprāt, ar prieku, kamēr man spēka pietiks.
Frodo acis neganti iegailējās. — Nost! Neskaries klāt! — viņš iekliedzās. — Tas ir manējais, es saku. Prom! — Roka viņam pašāvās pēc zobena. Bet tūliņ balss pārvērtās. — Nē, nē, Sem, — viņš sērīgi novilka. — Taču saproti mani. Ta ir mana nasta, un neviens cits to nest nevar. Tagad jau ir par vēlu, mīļais Sem. Šajā ceļā tu man vairs nevari līdzēt. Esmu jau teju pilnīgi svešā varā. Atdot es to nekādi nespētu, un, raudzītu tu kā nebūt to paņemt, es paliktu traks.
Sems pamāja. — Es saprotu, — viņš teica. — Tak es te tā prātoju, Frodo kungs, kazi, varam iztikt bez šā tā cita? Kālab nesamo nepadarīt maķenīt vieglāku? Tagadiņ iesim, rau, turp, cik nu taisni jaudāsim. — Viņš norādīja uz Uguns kalnu. — Kālab vazāt līdzi to, kas mums visādā ziņā būs par lieku?
Frodo atkal pavērās uz kalna pusi. — Jā, — viņš sacīja, — tajā ceļā mums neko daudz vis nevajadzēs. Un tur, kur tam gals, itin neko. — Pacēlis savu orku vairogu, viņš aizsvieda to pa roku galam un Ildzi aizlidināja ari bruņcepuri. Tad, novilcis pelēko apmetni, viņš nojoza smago jostu un ļāva tai nokrist zemē līdz ar maksti iebāzto zobenu. Noskrandušo melno apmetni viņš norava ar raušanu un driskas izmētāja, kur pagadās.
— Ta, re, orks es vairs nebūšu, - viņš iesaucās, — un nebūs man vairs ieroča — lai krietna vai nekrietna. Ja kritīšu — kritīšu.
Sems darīja tāpat — nolika pie malas savu orku mantību, tad izkravāja maišeli. Viss, kas tur salikts, bija pieaudzis pie sirds kaut vai tālab, ka tik ilgi un grūti līdzi stiepts. Vissmagākā bija šķiršanās no kastrolīšiem. Kolīdz Sems iedomājās, ka tie jāsviež projām, viņam acis pieskreja asaru pilnas.
— Vai atminaties to trušgaliņu, Frodo kungs? — viņš ieprasījās. — Un to silto piesauliti, kur sēdējām Faramira zemē tai dienā, kad dabūju redzēt olilauntu?
— Nē, diemžēl ne, Sem, — Frodo atteica. — Nē, zinu, ka tā bija, taču prātā atsaukt nespēju. Pagaisusi gan ēdiena garša, gan ūdens pieskāriens, gan vēja balss, neatminos ne kokus, ne zāli, ne ziedus, ne mēnesi, ne zvaigznes. Esmu kails tumsā, Sem, un starp mani un to uguns ratu vairs nav itin nekā. Nu jau pat nomodā man tas acu priekšā un viss cits kā miglā.
Sems, saimniekam klat piegājis, noskūpstīja viņam roku. — Tad dnzak der tikt no ta vaļa, lai miers, — viņš saraustīti noteica, labakus vārdus neatrazdams. — Ar runāšanu te nekas nebūs līdzēts, — viņš nomurmināja zem deguna, vākdams kopa visas mantas, ko bija izlēmis mest projām. Negribējās tas atstat guļam klajā laukā, lai skalās, kam nav slinkums. — Rādās, to orku bruņkreklu Smerdelis pievācis — nu, tad zobenu viņam neredzēt! Jau ar plikām rokātn gatavais slepkavnieks. Un gar maniem kastrolīšiem šis vis negrābstīsies! — To teicis, viņš visu nešļavu aizstiepa lidz vienai no dziļajam plaisām, kas izvagoja zemi ik uz soļa, un iesvieda tur iekšā. Sirdsmīļie kastrolīši iekrita melnajā tumsā grabēdami, un Semam ausīs nozvanīja itin kā kapu zvani.
Atgriezies pie Frodo, viņš no savas elfu auklas nogrieza paisu gabalu, lai sainiekam iznāk, ko apjozties, bet pārējo rūpīgi satina un ielika atpakaļ maisa. Līdzi viņš ņēma vel tikai ceļa- maizes paliekas, ūdens blašķi, arī Dzeloni, kas joprojām karājās pie jostas, bet krekla kabatā, pie sirds, Sems bija nobēdzinājis Galadriēlas trauciņu un mazo kastīti, ko ķēniņiene viņam bija devusi.
Nu viņi pēdīgi pagriezās ar seju pret Uguns kalnu un devās ceļā, slēpšanos metuši pie malas, ar visu bezspēku un gurstošo gribu domādami tikai to vienu — jātiek uz priekšu. Tik drūmajā un krēslainajā dienā pat šaja modrības parpilnajā zeme viņus reti kurš jaudātu pamanīt, ja nu akurāt neuzskrietu virsu. No visiem Tumsas pavelnieka vergiem vienīgi nazguli būtu varējuši kungu brīdināt par bīstamajiem ceļiniekiem, kas, kaut arī būdami augumā sīki, apņēmīgi lauzās arvien tuvāk viņa nocietinātās valstības sirdij. Bet nazguli ar saviem melnajiem spārniem bija aizsūtīti tālu projām, lai veiktu citu uzdevumu, — tie bija uzrīdīti rietu karakungu spēkiem, un Tumsas pavēlnieks domās turpu raudzījās.
Todien Semam likās, ka saimnieks radis jaunus spēkus, kas ar niecīgo sloga atvieglošanu vien nebija izskaidrojams. Sākuši iet, viņi nomēroja garākus gabalus, turklāt ātrāk, nekā varēja cerēt. Apvidus bija grūti pārejams un bīstams, tomēr viņi krietni pavirzījās uz priekšu un Uguns kalns acu priekšā auga arvien lielāks. Bet, dienai sliecoties pret vakaru un vārajai gaismai dziestot, Frodo atkal sašļuka un tik tikko kājas vilka, it kā spējās piepūles dēļ būtu izšķiedis pēdējos speķus.
Kad viņi tovakar iešanai meta mieru, Frodo saļimis noteica:
— Man slāpst, Sem, — un vairs nebilda ne vārda. Sems viņam iedeva ūdens malciņu, blašķē atlika vēl pats pēdējais. Pats viņš palika nedzēris, un, kad atkal satumsa Mordoras nakts, domās tā vien ņirbēja ūdens, un ik tērce, ik strauts un strūklaka, ko viņam mūžā bija nācies redzēt plūstam gar zaļiem vītoliem apaugušiem krastiem vai saulē rotājāmies, čalodami un urdzēdami griezās gar viņa neredzīgajām acīm, sagādādami neciešamas mokas. Kāju pirksti itin kā atkal šļurkstedami grima vēsās dūņas — viņš bradāja pa Upmalas dīķi kopā ar Maļļu Žoli, Tomu un Nibu un viņu māšeli Rozīti. — Bet tas tak kur tie gadi, — viņš nopūtās, — un tālu prom. Ja turp maz ir kāds ceļš, tas iet gar to Uguns kalnu.
Miegs bēgtin bega, un Sems uzsāka strīdiņu pats ar sevi.
— Paliec mierā, mums tak gāja labāk nekā cerēts, — viņš braši aizradija. — Mazākais, sākums labs. Lešu, ka pa šodienu būsim jau pusi pieveikuši. Vēl tik viena diena, un cauri būs. — Viņš a prāvās.
— Ko nu iztaisies par muļķi, Sem Ekušek? — kāds atbildēja viņa paša balsī. — Vēl vienu dienu viņš šitā nenokātos, ja vispār maz jaudās pakustēt. Un cik ilgi tu pats izķeipsi, visu ūdeni un krietno tiesu ēdmaņas pašam atraudams?
— Es vēl varu nokātot krietnu gabalu un nokātošu ar'.
— Kurp ta'?
— Līdz tam kalnam, skaidra lieta.
— Un ko tad, Sem Ekušek, ko tad? Kad būsi turp aizkātojis, ko tādu iesāksi? Pats tak viņš nenieka neiespēs.
Izbīlī Sems attapās, ka atbildes nav. Šai lietā vispār nebija nekādas skaidras saprašanas. Frodo par to, ko nospriedis darīt, neko daudz nebija stāstījis, un Sems tikai ka pa miglu noskārta, ka Gredzens kaut kā jāiegrūž ugunī. — Likteņplaisās, — viņš nomurmināja, sen dzirdētajam vārdam ataustot atmiņā. — Nu, kazi, saimnieks zina, kur tādas uzejamas… Es ne.
— Eku še! — skanēja atbilde. — Tā vien skaties, viss izrādīsies kaķim zem astes. Viņš tak pats teica, ka nav vērts. Kas tu par glupiķi — šito cerēšanu un puliņus! Nebūtu jūs tadi spītnieki, jau kur tas laiks būtu padevušies un nu ij neklepotu. Tak gals jums bus tik vai ta — vai, kazi, vēl ļaunāk. Vēl tagadiņ varat padoties un likties mierā. Augšā vienalga neuzkārpīsities.
— Es uzkārpīšos gan, kauču no manis vien kauliņi pāri paliktu, — Sems atteica. — Un arīdzan Erodo kungu uzstiepšu, kauču man vai mugura pārlūztu pušu un sirds ar'. Tā ka beidz ēsties!
Tobrīd zeme zem kājām iedrebējās, un Sems izdzirdēja un ar visu miesu samanīja dobju, apslapētu dunoņu, it ka butu norībējis pazemes dzīlēs ieslodzīts pērkons. Pret mākoņu segu noplaiksnījās sarkana liesma, tad tūliņ apdzisa. Ari Ugunskalns gulēja nemierīgi.
Vēl pēdējais gājiena cēliens bija mērojams līdz Orodruīnam, un ceļš izrādījās tik neciešami smags, ka Sems ko tādu savu mūžu nebija domājis izturēt. Viņu mocīja sāpes, un mute bija izkaltusi tik sausa, ka pat kumoss nebija norijams. Gaišāks nekļuva — un ne tikai Uguns kalna dūmu dēļ vien, jo savilkās arī negaiss: dienvidaustrumos melnajos padebešos plaiksnījās zibeņi. Ļaunākais, ka visapkārt virmoja izgarojumi, ik elpas vilciens sāpīgi dzēla plaušās, trūka gaisa un uzmācās reibonis, tā ka hobiti steberēja grīļodamies un krita no kājām. Tomēr gribasspēks vēl nebija salauzts un dzītin dzina viņus uz priekšu.
Kalns palēnām tuvojās, lidz hobiti, atgāzuši smagas galvas, redzēja tā iespaidīgo stāvu aizklājam vai pus debesi — milzīgu pelnu, izdedžu un puskusušu akmeņu blāķi, no kura izauga stāvs konuss, iesniegdamies mākoņos. Dienas krēsliba vēl nebija sa- tumsusi nakti, kad viņi jau klupdami, krizdami bija aiztikuši lidz pašai kalna pakājei.
Frodo elsdams nokrita garšļaukus. Sems nosēdās līdzās. Pašam par brīnumu viņš, lai arī pārguris, samanīja, ka ap sirdi ir vieglāk, un galva atkal šķita noskaidrojusies. Ķildīgā balss galvā bija pieklususi. Kālab cerību nav, viņš tāpat labi zināja un tādās runās vairs nedomāja klausīties. Viņa apņemšanās bija cieta, un to lauzt varēja likai nāve. Pec miega viņš vairs neilgojās, gulēt nemaz negribējās, tagad bija skaidrs, ka vajag turēt acis vaļā, jo tieši te krustā sagāja visas šausmas un briesmas — rītdienai bija jābūt liktenīgai, tad kļus zināms, vai pēdējā piepūle beigsies ar bojāeju, pēdējo elpas vilcienu.
Bet rītdienas kā nebija, tā nebija. Nakts vilkās bezgalīga, laiks šķita kā nolēmets, stingas ritēja minūtes, stundās tā ari nesakrādamās, viss palika, kāds bijis. Sems jau sāka prātot, ka varbūt sākusies jau nākamā nakts pēc kārtas un dienas vairs vispār nekad nebūs. Pēdīgi viņš sačamdīja Frodo roku. Tā bija salta un tricoša. Saimnieku kratīja drebuļi.
— Vajadzēja to segu paķert līdzi, — Sems nomurmināja un, Frodo līdzās nolicies, raudzīja viņu sasildīt, ar rokām apķēris un klāt piespiedies. Tad viņš iekrita miegā, un beidzot atausušais garā ceļa pēdējās dienas krēslainais rīts hobitus ieraudzīja dusam cieši līdzās. Vakardienas rietenis bija pierimis, tagad vējš vilka no ziemeļiem un pieņēmās spēkā, un pamazām mākoņos tītās saules gaisma iespiedās tumsībā, kur gulēja abi hobiti.
— Nu tad — aiziet! Pēdējā triecienā! — Sems noteica, ar pūlēm pietrausdamies kājās. Noliecies pie Frodo, viņš saimnieku saudzīgi modināja. Frodo ievaidējās, ar mokām grīļodamies pieslejas, bet tūliņ atkal saļima uz ceļiem. Ar grūtībām pacēlis galvu, viņš pavērās uz milzīgā Likteņkalna melnajām kraujam un, nabags, sāka līst uz priekšu uz vēdera.
Semam, uz viņu raugoties, kaklā iespriedās asaru kamols, bet izkaltušajas, sūrstošajās acis slapjums sariesties nejaudāja. — Teicu, ka nesīšu, kauču man mugura pārlūztu, — viņš nomurmināja, — un nesīšu ar'!
— Paklau, Frodo kungs! — viņš iesaucās. — Jūsējo nastu es stiept nevaru, toties varu pastiept jūs abus kopā. Nu, Ieciet kumbrā! Aiziet, Frodo kungs, mīļais! Sems jūs izvizinās. Tik sakiet, kurpu, un viņš aizstibīs.
Kad Frodo uzrāpās Semam mugurā, ar rokām vaļīgi apķēries viņam ap kaklu un kājas cieši iespiedis padusēs, Sems grīļodamies pieslējās stāvus, bet pašam par brīnumu atskārta, ka nasta ir viegliņa. Viņš tika baiļojies, ka jau saimnieku vien pastiept nebūs spēka, kur nu vēl to nolāpīto Gredzenu, kas vai vilka pie zemes. Tomēr tā vis nebija. Varbūt Frodo bija pagalam izdilis, ilgās mokas ciezdams, dabūjis dunci plecā, vēl tas indes pilnais dzēliens, bēdas, bailes un klejojumi tālu projām no mājām, varbūt Semam pēcgalā sazin kā bija spēki radušies, bet saimnieku pacelt nebija grūlāk kā lēkāt ar kādu hobitu bērneli kukaragās, draiskojoties pa Dalienas zālieniem un pļavām. Dziļi ievilcis elpu krūtis, Sems rāvās uz priekšu.
Pie kalna viņi bija piegājuši no ziemeļpuses, drusku uz rietumiem, tur pelēkās nogāzes, kaut nelīdzenas, tomēr nebija tik stāvas. Frodo cieta klusu, un tā nu Sems cīnījās uz priekšu pēc labākās sirdsapziņas, paļaudamies tikai uz apņemšanos tikt kalnā, cik augstu vien var, iekams spēki bus galā un apņemšanās izsīks. Viņš kāpa un rāpās arvien augstak un augstāk, izraudzīdamies pēc iespējas lēzenāku ceļu, nereti klupdams un pēdīgi līzdams kā gliemezis, kam smaga nasta uz muguras. Kad beidzot griba atsacījās kļausit un kājas vai ļima kopā, viņš apstājas un saudzīgi noguldīja saimnieku zemē.
Frodo pavēra acis un ievilka elpu. Smirdīgie izgarojumi, kas virmoja un mutuļoja ap kalna pakāji, tagad bija palikuši lejāk, un te elpot bija vieglāk. — Paldies, Sem, — viņš pusčukstus no- čērkstēja. — Cik vēl tālu?
— Nezinu, — Sems atsaucās, — jo nezinu, kurpu mēs ejam.
Viņš pavērās atpakaļ, tad uz augšu un nobrīnījās, cik augstu ar to joni ticis. Draudīgais un savrupais kalns izskatījās augstaks, nekā bija īstenibā. Tagad Sems atskārta, ka Orodruīns nekādi nevar mēroties ar Efelduatu virsotnēm, kam viņi ar Frodo bija pāri rapušies. Druknā, varenā, nelīdzenā pamatne bija labi ja tristūkstoš pēdu augsta, un vēl uz pusi tik augsts slejas slaikais, ar roboto krāteri vainagotais un platam kaltes skurstenim līdzīgais konuss. Bet Sems jau bija uzrāpies pamatnei pāri pusei, un Gorgorotas līdzenums vīdēja dziļi lejā, izgarojumos un pustumsā ieslēpies. Pametis skatu uz augšu, viņš droši vien butu iekliedzies, ja no pārkaltušās rikles varētu izlauzties kaut skaņa — augstāk kalna starp grumbuļainajiem uzkalniem un akmeņu grēdām skaidri vīdēja taka vai ceļš. Tas taisns stiepās augšup no rietumpuses un tad, kā čūska aplocldamies kalnam apkārt, pagaisa no skata konusa pakājes austrumpusē.
Tepat, virs galvas, ceļš nebija saskatāms, jo tur kalns saslējās stāvā kraujā, tomēr Sems nojauta, ka atliek vien piepūlēties un uzkārpīties vēl mazu gabaliņu augstāk, lai taka būtu sasniedzama. Krūtīs no jauna iesvēlās cerības stariņš. Vēl viņi varēja kalnā uzrāpties. — Padomā, taisni kā ar gudru ziņu taciņa tur nolikta, — viņš nomurmināja zem deguna. — Nebūtu pagadījusies, man vēl vajadzētu atzīt, ka viss tomēr pa tukšo.
Taka gan tur bija ierīkota nejau Semam par prieku. Pats to nezinādams, viņš vērās uz Saurona ceļu, kas no Baradūras veda uz Sammatnauriem jeb Uguns kambariem. No Tumsas torņa milzīgajiem rietumvārtiem tas pāri dziļai aizai pa platu dzelzs tiltu aizstiepās tālāk līdzenumā, vai veselu līgu mērodams starp diviem kūpošiem bezdibeņiem, un tad pa nolaidenu uzbērumu rāvās augšup pa Uguns kalna austrumpusi. Tālāk, līkumodams visa varenā kalna stāva platumā, no ziemeļu līdz dienvidu sānam, ceļš pēdīgi uzvijās augstu konusā — ne gluži līdz pašai dūmojošajai virsotnei, bet līdz melnām durvīm, kas vērās atpakaļ uz rītiem, tieši pretim Saurona tumsības apņemtā cietokšņa Acs logam. Kalns, uguni un izkusušus iežus vemdams, ceļu nereti aizgrāva vai nopostīja, tomēr, pateicoties neskaitāmo orku pūliņiem, tas allaž tika no jauna salabots un attīrīts.
Sems dziļi ievilka elpu. Taka nu būtu, tomēr nebija ne jausmas, kā pa tādu stāvumu tiktāl uzrāpties. Vispirms vajadzēja atpūtināt smeldzošo muguru. Brītiņu viņš pagulēja, atlaidies Frodo līdzās. Abi cieta klusu. Dienas gaisma pamazām pieņēmās spēkā. Piepeši Semu pārņēma neizprotams nemiers — itin kā viņam kāds būtu uzsaucis: — Mudīgi! Mudīgi, citādi būs par vēlu! — Saņēmies viņš pieslējās kājās. Arī Frodo laikam bija mudinājumu samanījis un uzcīnījās četrrāpus.
— Es rāpšos, Sem, '— viņš izdvesa.
Tā sprīdi pa sprīdim kā sīki, pelēki kukainīši viņi līda pa stāvumu augšup. Nonākuši lidz takai, viņi atklāja, ka tā ir plata, izlikta ar lavas allūzām un pieblietētiem pelniem. Frodo uzrāpās uz ceļa un tad, it kā klausīdams svešai gribai, gausi pagriezās ar skatu pret rītiem. Tālē biezēja Saurona tumsība, bet, vai nu kādas ārpasaules vēja brāzmas vai paša dzīlēs briestoša nemiera savandīts, melnais padebesis savirmojies uz mirkli pašķīrās, un viņš ieraudzīja Baradūras cietokšņa augstākā torņa baigās smailes un dzelzs vainagu — tas slējās melns, vēl melnāks un ļau- nīgāks par aizkapa tumsību, kas biezēja visapkārt. Tikai uz īsu brīdi tas atklājās skatam, tad it kā no liela loga kur augstu padebešos uz ziemeļpusi aizšķīda sarkans zibsnis, Acs caururbjošais skats, un tumsība atkal virmodama sakļāvās, šausmu ainu noslēpdama. Acs šurp neraudzijās — tā vērās uz ziemeļiem, kur rietu karakungi bija ieskrējuši slazdā, un turp Tumsas pavēlnieks raidīja savu ļauno spēku, jo posās liktenīgajam triecienam, tomēr Frodo, baismīgo zibsni pamanījis, saļima ka nāvīgi ievainots. Koka sataustīja ap kaklu apmesto važiņu.
Sems nometās ceļos saimniekam blakus un saklausīja viņa vāro, teju nedzirdamo čukstienu: — Palīdzi man, Sem! Palīdzi, Sem! Savaldi man to roku! Es nejaudaju. — Satvēris Frodo rokas, viņš tās salika ar delnu pret delnu, noskūpstīja un saudzīgi saņēma savējās. Piepeši prātā iešāvās doma: "Viņš mūs pamanījis! Nu ir cauri. Ja nav, bus — kuru katru brīdi. Tā, Sem Ekušek, ta- gadiņ vienreiz par visām reizēm tev gals klāt."
Viņš atkal uzvēla Frodo sev mugurā, saimnieka rokas piespiedis sev pie krūtīm, kājas atstājis kuļājamies, un, kūkumā saliecies, steberēja pa ceļu kalnup. Nepavisam negāja tik viegli, kā iesākumā likās. Laime, ka uguns upes, izspļautas no kalna nevaldāmajos izvirdumos, ko Sems redzēja, Siritungolā stavēdams, galvenokārt bija gāzušās lejup pa dienvidrietumu pusi un ceļu te nebija aizšķērsojušas. Tomēr daudzviet tas bija nogruvis vai bezdibenigu plaisu izvagots. Labu gabalu stiepies uz rītiem, ceļš krasi pacirtās uz vakariem. Līkumā tas bija dziļi iegrauzies stāvā, visu vēju ārdītā lavas klintī, neatminamos laikos izmestā no kalna speltes. Elsdams, pūzdams un zem nastas sagumis, Sems pagriezās ap likumu un tūliņ ar acs kaktiņu pamanīja no klints lejup gažamies tadu kā melnu atlūzu.
Virsū uzkrita kā akmens, un viņš nogāzās uz mutes, nobrāzdams plaukstas, kas joprojām stingri turēja saimnieka rokas. Tūliņ viņš atskārta, kas lēcies, jo gulēdams turpat blakus izdzirdēja naidpilnu balsi.
— Nelabss ssaimniekss! — atskanēja šņāciens. — Nelabss ssaim- niekss, krapniekss, piekrāpiss Ssmeagolu, gollum. Tur iet nedriksst. Nedrīksst dārgumiņam pāri darīt. Dod ššurp, Ssmeagolam, jā, dod mumssim! Dod ššurp — mumssim!
Sems izmisigi trūkās stāvus. Viena acumirklī viņš izrāva zobenu, taču ar to nekas nebija iesākams, jo Gollums un Frodo bija saķērušies neatšķetināmā kamolā. Gollums kampa un plēsa, lūkodams tikt pie važiņas un Gredzena. Acīmredzot, nepieciešamība atvairīt uzbrucēju, kurš dārgo mantu kāroja atņemt ar varu, bija vienīgais, kas vēl varēja iesvelt speķus Frodo pamirušajā miesā un gara. Piepeši sasparojies, viņš atkāvās tik neganti, ka Sems izbrīnījās ne pa jokam un Gollums tāpat. Ar visu to, ej nt sazini, kā būtu iznācis, ja būtu ari Gollums tāds pats kā senā!, tomēr baigie ceļi, ko viņš bija klimtis pavisam vientuļš, ne ēdis, ne dzēris, uz priekšu dzīdamies vien neremdināmu alku un neprātīgu baiļu dēļ, bija prasījuši savu. Viņš bija pagalam noliesējis, izkāmējis un novārdzis — vieni vienīgi kauli, cieši pārvilkti ar sadzeltējušu ādu. Acis gailēja mežonīga uguns, taču, lai cik ļaunlgam un negantam, spēki viņam bija gājuši mazumā. Frodo, nogrūdis viņu malā, trīcēdams pieslējās kājās.
— Nost, nost! — viņš izdvesa, piespiezdams roku pie krūtīm un cauri ādas kreklam sakampdams Gredzenu. — Nost, tu, rāpuli, taisies man nost no ceļa! Tavs laiks ir cauri. Mani tu tagad nevari nedz nodot, nedz nomaitāt.
Pēkšņi Sems abus sāncenšus itin kā ieraudzīja ar citām acīm — tāpat kā pirmīt, Emonmuīlu dzīlēs. Viens — čokurā sarāvies, izdilis tā, ka drīzāk rēgam, ne dzīvai radībai līdzinieks, sabradāts un pieveikts, tomēr vai kūsādams baismīgās alkās un dusmas, un tam iepretim otrs — bargs, nu vairs neiežēlināms, baltā ģērbā tērpts stāvs, pie krUttm piespiedis uguns ratu. Un no uguns rata nāca pavēloša balss.
— Pazūdi, lai es tevi vairs neredzētu! Ja vēlreiz man kaut pirkstu piedursi, pats iemetīsies likteņugunī.
Sakņupušais stāvs atsprāga atpakaļ, noblisinājās acis, pieskrējušas šausmu pilnas, tomēr nesātīgā, alkainā liesma redzokļos neapdzisa.
Tad redzējums pagaisa: Frodo stāvēja, roku pie krūtim piespiedis, aprauti elpu vilkdams, bet viņam pie kājām uz ceļiem bija nometies Gollums, plaukstas ar plati izplestajiem pirkstiem zemē izplājis.
— Piesargieties! — Sems iekliedzās. — Ka nelec virsū! — Viņš paspēra soli uz priekšu, zobenu vicinādams. — Mudigi, saimniek! — viņš noelsās. — Ejiet! Ejiet taču! Nav ko laiku šķiest. Gan es tikšu ar viņu jēgā. Ejiet!
Frodo paskatījās tā, it kā Sems atrastos kur tālu, tālu projām. — Jā, jāiet, — viņš noteica. — Paliec sveiks, Sem! Nu pēdīgi viss ir galā. Lai Likteņkalnā notiek, kā liktenis lēmis! Paliec sveiks! — Pagriezies viņš gausi, tomēr ar staltu muguru aizsoļoja pa taku kalnup.
— Tā! — Sems izspēra. — Pēdīgi es ar tevi norēķināšos! — Viņš metās uz priekšu ar zobenu roka, ciniņam gatavs. Taču Gollums pretim nelēca vis — viņš pieplaka pie zemes un iečinkstējās.
— Nevajag galēt nosst, — viņš idēja. — Nevajag durstīt ar sslikto, ļauno dzelzi! Ļauj mumssim padzīvot, jā, vēl drussciņ. Possts, viss pagalam! Mēss pagalam. Un, kad dārgumiņšš iess zudība, mēss mirssim, jā, te, pīššļoss. — Ar garajiem, kaulainajiem pirkstiem viņš iekampa saujā ceļa putekļus. — Pīššļos! — viņš nošņaca.
Roka Semam ietricejās. Viņš vai vārījās dusmās, atminēdamies visu, ko Gollums sastrādājis. Nogalēt to nodevīgo slepkav- nieku — tas būtu tikai taisnīgs sods, turklāt daudzkārt par mazu, un kā gan citādi varēja droši tikt no viņa vaļā? Taču dziļi sirdī kaut kas liedza pacelt roku pret kustoni, kas gulēja te, putekļos, visu pamests, satriekts, pagalam nožēlojams. Sems pats bija Gredzenu glabājis, kaut arī vien uz īsu britiņu, un tagad neskaidri noģida, kādas mokas plosa Golluma sagrabējušās miesas un garu, ko Gredzens bija paverdzinājis un kas nemūžam vairs nevarēja cerēt rast nedz mieru, nedz kādu remdinājumu. Bet vārdu tam, kas urdījās sirdī, Semam nebija.
— Ek tu, smerdeli gatavais, kaut tu izputētu! — viņš noteica. — Laidies! Taisies, ka tiec! Neticu nevienam tavam vārdam un klat nelaistu ij ne spēriena attālumā, bet taisies prom. Citādi es nudien tevi sadurstīšu — jā, jā — ar to paššu sslikto, ļauno dzelzi.
Gollums, paslējies četrrāpus, atsprākleniski kapās atpakaļ, tad apcirtās, un, vairīdamies no Sema spēriena, laidās lejup pa taku. Sems viņu tūliņ izmeta no galvas, jo piepeši atminējās saimnieku. Viņš pameta skatu kalnup — uz takas Frodo vairs nebija. Cik naski vien spēdams, Sems klunkurēja pa ceļu uz priekšu. Būtu atskatījies, redzetu Gollumu, kas, necik tālu neticis, atkal griezās atpakaļ un ar neprāta ugunī gailošām acīm manīgi, tomēr piesardzīgi lavījās nopakaļ, slapstīdamies aiz akmeņiem kā ēna.
Ceļš veda arvien augstāk kalna. Drīz tas atkal meta līkumu un, pēdējoreiz pacirties pret rītiem, pa gropi konusa sānos aizveda līdz Uguns kalna melnajām durvim — Sammatnauru durvīm. Tālu projām cauri miglai un dūmiem draudiga kvēloja saule, celdamas pret dienvidiem kā blāva, tumšsarkana ripa, bet Mordorā ap Orodruinu bija kā izmirusi — mēma, ēnu klāta, sastingusi baiga trieeiena gaidās.
Ticis lidz melnajam caurumam, Sems pabāza degunu pāri slieksnim. Iekša bija tumšs un karsts, pretim vēlās dobja rīboņa. — Frodo! Saimniek! — viņš pasauca. Atbildes nebija. Mirkli viņš stāvēja, sirdij sitoties neprātīgās bailēs, tad metās iekšā. Nopakaļ iespruka ari ēna.
Vispirms acis bija gluži kā aklas. Neko darīt — Sems atkal ķērās pie Galadriēlas gaismekliša, bet tas viņa drebošajā roka bija un palika blāvs un salts, smacējošajā tumsā neatspīdēdams. Te bija pati Saurona valstības sirds — viņa sendienu spēka barotās smēdes, par kurām stiprāku Viduszemē nebija, un jelkāda sveša vara še tika nomākta. Sems bailīgi paspēra pāris soļus tumsa, un piepeši nošķīda žilbīgi sarkana uguns, triekdamās pret augstajiem griestiem. Uguns gaismā atklājās gara eja vai tunelis, kas veda kūpošā vulkāna dzīlēs. Taču tikai mazu gabaliņu tālāk alas grīdai un arī sienām šķērsām pāri stiepās plata, sarkani zvērojoša plaisa, kas brīžiem izvirda uguni, brīžiem apslāpusi iegrima tumsā, bet tikām zemes dzīlēs bez mitas rūca, rībēja un dunēja itin kā varenas mašīnas, liktas pie darba.
Uguns atkal noplaiksnljās, un — rau, tur, pie bezdibeņa malas, pie pašas Likteņplaisas, stāvēja Frodo, pret sarkano žilbu piķa melns, sasprindzis, izslejies, tomēr itin kā akmeni pārvērsts.
— Saimniek! — Sems iekliedzās.
Frodo sakustējās un ierunājās — tik skaidri un valdonīgi Sems viņu nudien nemūžam nebija dzirdējis runājam: balss, pārskanējusi visu Likteņkalna dimdoņu un dunu, atbalsojās pret alas griestiem un sienām.
— Esmu atnācis, — viņš teica. — Tomēr nu esmu izlēmis nedarīt to, kamdēļ esmu šurp nācis. Tā es nerīkošos. Gredzens pieder man! — Un piepeši viņš iegrūda pirkstu Gredzenā un pagaisa no skata. Sems noelsās, bet iekliegties tā arī nepaguva, jo tobrīd notikumi sagriezās nevaldāmā virpulī.
Kaut kas spēji ietriecas Semam mugurā, nogāza viņu no kājām, krizdams viņš apdauzīja galvu pret alas akmens grīdu, vēl manīja pāri pāršaujamies melnu ēnu, tad palika guļam un uz brīdi iegrima melnā tumsā.
Un tālu projām, kolīdz Frodo, stavedams Sammatnauros, kur Saurona valstības sirds, tika uzvilcis Gredzenu un to pasludinājis par savējo, Baradūras vara sašķobijas, un cietoksnis nodrebēja no pamatiem lidz pat lepnajam, skarbajam vainagam. Tumsas pavēlnieks viņu pēdīgi samanīja, un, ar Acs skatu tumsību caururbis, līdzenumam pāri pavērās uz durvīm, ko pats bija ierīkojis, un viņu kā zibens ķēra atskārta par paša neizmērojamo ģeķību, un pretinieka viltība viņam pēdīgi atklājās kā uz delnas. Tad viņa dusmas iesvēlās trakojošās liesmās, bet tUliņ samilza bailes kā milzīgs melnu dūmu mākonis, kas ugunij lika aizrīties. Jo nu Tumsas pavēlnieks apjauta nāvīgās briesmas un atskārta, cik varā diedziņā tagad karājas viņa liktenis.
Visu, ko perinājis, visus baiļu un nodevības tiklus, visas kara viltības un kaujas plānus viņš izraidīja no prāta, un Tumsas valstībai pārskrēja trīsas, vergi nodrebēja, karapuļi sastinga, karavadoņi, pēkšņi bez vadības un gribas palikuši, saminstinājās un izsamisa. .Jo par viņiem vairs neviens nedomāja. Visi tumsas spēki, viņus novārtā pametuši, tagad ar neapturamu joni triecās uz Uguns kalnu. Aicinājumam atsaukdamies, ar stindzinošiem kliedzieniem vēl ātrāk par vēju, spārniem kā viesulim šalcot, pēdējā, izšķirošajā ceļā laidās nazguli, Gredzenrēgi, — uz dienvidiem, uz Likteņkalnu.
Sems pieslējās. Galvā griezās reibonis, no pārsistās pieres acis tecēja asinis. Nedroši pasteberējis uz priekšu, viņš ieraudzīja savādu un baismīgu skatu. Bezdibeņa mala Gollums kā ārprātīgs kāvās ar neredzamu pretinieku. Viņš līgojās te uz priekšu, te atpakaļ, brīžiem gandrīz pārvcldamies malai pāri, brīžiem atsprāgdams atpakaļ, gāzās garšļaukus, atkal lēca kājās, atkal krita, un bez mitas šņāca, vārdus gan aiztaupīdams.
Dziļu liesmas iesvēlās dusmās, iegailējās sarkanā uguns, un visa ala pieskrēja žilbigas gaismas un svelmes pilna. Piepeši Sems redzēja, ka Gollums piegrūž garās rokas pie mutes, balti nospīdēja ilkņi un sacirtās ka kozdami. Frodo izgrūda kliedzienu un parādījās, uz ceļiem saļimis pie bezdibeņa malas. Bet Gollums, lēkdams kā pratu zaudējis, paslēja augšup Gredzenu, kurā iesprie- dies joprojām vīdēja pirksts. Riņķis tagad zvēroja tik spožs ka no īstas uguns kalts.
— Dārgumiņš, dārgumiņš, dārgumiņš! — Gollums gavilēja. — Mans dārgumiņš! Ak lu, manu dārgumiņ! — Un tobrīd, pacēlis skatu, lai pamielotu acis pie dārgās balvas, viņš paspēra neuzmanīgu soli, klupa un, mirkli grīļojies uz plaisas malas, ar kliedzienu gāzās lejup. No dzilem vel izlauzās pēdējais žēlais "dārgumiņš", un viņš bija pagalam.
Uguns apdullinoši ierūcās, sacēlās milzu troksnis. Liesmas izlēca no plaisas, griestus laizīdamas. Dunoņa pārvērtās negantā rīboņā, un kalns iedrebējās. Sems, aizjozis pie Frodo, paķēra viņu un stiepa uz durvīm. Un tur, uz Sammatnauru melnā sliekšņa, augslu pāri Mordoras līdzenumiem, skatam atklājās tadi brīnumi un šausmas, ka viņš palika stāvam, it visu aizmirsis, un tikai vērās gluži kā akmenī pārvērsts.
Acu priekšā pavīdēja itin kā virmojošs padebesis, tam pašā vidū — torņi un nocietinājumi galvu reibinošā augstumā, uztupināti uz varena kalna pleciem kā troņa, zem tā — bezdibeņi; plaši pagalmi un pagrabi, bezlogu cietumi kā kailas klintis un milzu vārti, kalti dzelzi un tēraudā. Tad viss pagaisa. Torņi sagāzās, kalni sagruva, mūri brukdami sabirza un izšķīda, pret debesim pacēlās vareni, mutuļojoši dūmu un tvaika stabi, līdz sakrājās milzu vālā, kas gāzās zemei pāri kā nevaldāms vilnis ar bangainu un putojošu kori. Un tad pāri visām tām jūdzēm šurp beidzot atskrēja dimdoņa, kas pārauga apdullinošā rīboņā un dārdoņa, zeme salīgojas, piepacelas un ieplaisāja, un Orodruins sagrīļojās. No iešķeltās virsotnes izvirda uguns. Debesis iedārdējās pērkons un nošķīda zibeņi. Kā pletnes cirtienu krusa lejup sitas melna lietus gāze. Un no negaisa mutuļa ar kliedzieniem, kas pārskanēja it visu citu, kā liesmojošas bultas lejup šāvās nazguli, padebešus pašķirdami, un, ietikuši sprukās starp uguns kalna gruvešiem un debesīm, sprēgādami sadega un pagaisa.
— Ta, nu viss ir galā, Sem Ekušek, — kads bilda turpat līdzās. Un tur stāvēja Frodo — bāls, izvārdzis, tomēr atkal, kāds bijis, un skats viņam bija mierpilns, vairs ne miņas nedz no mokpilnās piepūles, nedz neprāta, nedz bailēm. Slogs nu bija no pleciem novelts. Frodo atkal bija tas pats mīļais saimnieks, kāds toreiz, jaukajos Dalienas laikos.
— Saimniek! — Sems iesaucās un nokrita ceļos. Visā tai jandāliņā un postažā uz brīdi viņš juta vienīgi prieku — neizsakāmu prieku. Nasta bija projām. Saimnieks bija paglabies — atkal, kāds bijis, brīvs. Un tad viņš pamanīja sakropļoto, asiņojošo roku.
— Nabaga roka! — viņš satrūkās. — Un man nav it nekā, nedz ar ko pārsiet, nedz sāpes remdēt. Labāk būtu manējo kaut vai visu atkodis! Tak ko nu vairs — atpakaļ šo vairs neatsauksi, pagalam ir uz visiem laikiem.
— Jā, — Frodo atsaucās. — Bet vai atminies, ko Gendalfs teica: pat Gollumam varbūt vēl kas paveicams atradīsies? Nebūtu viņa, Sem, es nebūtu jaudājis Gredzenu iznīdēt. Viss ceļš, kaut ari līdz pašam galam, tomēr butu noiets velti. Tāpēc piedosim viņam! Jo uzdevums ir izpildīts, un nu viss ir beidzies. Man prieks, ka tu esi te, pie manis. Te, kur visam gals, Sem.