Visapkārt uzkalniem plosījās Morrioras karapūļi. Rietumnieki slīktin slīka uzbrucēju jūrā. Saule zvēroja sarkana, un zem nazgulu spārniem zemi pārklāja melna nāves tumsība. Aragorns stāvēja zem sava karoga mēms un bargs, it kā domās aizklīdis kur dziļi pagātnē vai tālu projām, taču acis viņam spulgoja kā zvaigznes, biezējošajā tumsība arvien gaišākas. Uzkalna galā slējās Gendalfa stāvs — balts, salts, tumsības neskarts. Mor- doras karapūļu viļņi, triekdamies pret aplenktajiem uzkalniem, plīsa un šķida ar bangojošu rēkoņu, kas pacēlās pāri grautiņa troksnim un ieroču šķindai.
Gendalfs sakustējās, it kā piepeši ko noģidis, un pagriezās, atskatīdamies uz ziemeļiem, kur debesis vidēja palsas un skaidras. Tad viņš pacēla rokas un iesaucas skaļi un skaidri, kaujas traci pārkliegdams: — Ērgli nāk! — Un atsaucās daudzbalsu koris: — Ērgļi nāk! Ērgļi nāk! — Mordoras karotāji sāka lūkoties apkārt, brīnīdamies, ko; diez, fas varētu nozīmēt.
Tur nāca Gvaihirs Vējkāvis un viņa brālis Landrovals, paši dižākie no ziemeļu ērgļiem, varenākie no pēctečiem, ko bija atstājis vecais Torondors, kas ligzdu tika novijis Apkalnu nepieejamās virsotnēs laikos, kad Viduszeme vēl bija jauna. Aiz tiem abiem garās, ņirbīgās virtenēs laidās visi viņu ziemeļkalnu vasaļi, un bars, vējam piepalīdzot, tuvojās arvien straujāk. No padebešiem viņi negaidīti gāzās stāvus lejup, nazguliem uzklupdami, platajiem spārniem neganti šalcot.
Bet nazguli apcirtušies laidās bēgt un pagaisa Mordoras tumsībā, jo tobrīd sadzirdēja baigo Tumsas torņa aicinājumu, un Mordoras karapūļiem tūliņ parskreja trīsas, ik sirdi sažņaudza šaubas, smiekli sastinga uz lupām, rokas iedrebējās, locekļi tapa gaudeni. Saļodzījās vara, kas viņiem bija par dzinuli un sirdi lēja naidu un negantu niknumu, tas griba novērsās, un tagad, ieskatījušies pretiniekiem acīs, viņi lur ieraudzīja nāvīgu gaismu un iesvēlās bailēs.
Visi rietu karotāji iegavilējās, melnajā tumsībā samanījuši no jauna iegailējamies cerību. No aplenktajiem uzkalniem Gondoras bruņinieki, Rohānas jātnieki un ziemeļu dandani ciešās rindās, pulks pakaļ pulkam, ar asajiem šķēpiem uz priekšu grūzdamies, (riecās virsu ienaidniekiem, kas stāvēja saminstinājušies. Bet Gendalfs, pacēlis rokas, vēlreiz skaņi iesaucās:
— Stāt, rietu vīri! Stāviet un gaidiet! Jo liktenīgā stunda ir klāt.
Un pēdējie vārdi vēl nebija noklusuši, kad zeme zem kājām sašūpojās. Milzīgā tumsības seģene ar joni rāvās augšup, padebešos, ieplaiksnīdamās ugunis, Melno vārtu torņus un kalnus atstādams dziļi lejā. Zeme ievaidējās un iedrebejās. Zobu torņi nolīgojās, sagrīļojās un sagruva, nepieejamais nocietinājumu valnis sakrita drupās, sagāzās Melnie vārti, un tālē vispirms apslāpēti, tad arvien skaļak un galu galā paceldamies līdz pat padebešiem, ieskanējās dobji rībieni un grāvieni, kas, vēl ilgi nenoklusdami un atbalsodamies, vēstīja par bojāeju.
— Saurona valstību piemeklējis gals! — Gendalfs teica. — Gredzena glabātājs ir paveicis, kas viņam bija paveicams. — Rietumnieki pavērās uz dienvidiem, uz Mordoras zemi, un tur, pret mākoņu vāliem piķa melna, arvien augstāk un vai pa visu debesjumu izaugdama itin kā izslējās milzīga, necaurredzama ēna, kam ap galvu šķīda zibeņi. Pārmēru liela tā cēlās augšu]), stiepdama šurp milzonigu, draudīgu roku — baigu, tomēr nevarīgu, jo teju aizsniegušos to sagrāba spēcīga vēja brāzma, līdzi aizraudama tālu prom, un tad viss noklusa.
Rietu viri nolieca galvu un, kad atkal pacēla skatu, raugi! — ienaidnieks bēga, un Mordoras karapūļi izklīda uz visām pusēm kā putekļi vēja. Gluži kā skudras, kas nesamanigi un bezmērķīgi aiztekalē sazin kur, lidz pagurušas izlaiž garu, kad nāve piemeklē sabriedušo vadoni, kas pūznī ieperinājusies un par tam visām valdījusi, arī Saurona paverdzinātie orki, troļļi un appesteļotie zvēri bez sajēgas skraidelēja šurpu turpu, citi paši sev galu padarīja, citi metas akačos, citi gaudodami laidās mukt, lai nobēdzinātos kur nekur alās vai tumšos caurumos, uz glābiņu ij necerēdami. Bet RUnas un Haradas vīri, austrumnieki un dienvidnieki, saprata, ka viņu karam gals, un redzēja, cik rietu karotāji diži vareni un spožas slavas apdvesti. Un tie, kas ļauno spēku kalpība bija nodevušies viskaismigāk un jau sen, un Riet- zemi nīstin nīda, tomēr paši bija lepni un droši, savukārt sapulcējās vienkopus, lai, izmisuma dzīti, nepadotos līdz pēdējam. Tomēr vairums bēga projām uz rītiem, ko kājas nesa, bet dažs, ieročus nosviedis, metās lūgt žēlastību.
Gendalfs, karošanu un rīkošanu atstājis Aragorna un pārējo karakungu ziņa, nosaucās, uzkalna galā stāvēdams; un lejup laidās lielais ērglis, Gvaihirs Vējkāvis, piezemēdamies burvim iepretim.
— Divreiz tu esi mani nesis, Gvaihir, draugs, — Gendalfs viņu uzrunāja. — Trīs lietas — labas lietas: izlīdzi nu vēl pēdējoreiz, tikai no laba prāta! Redzesi, ka nebūšu daudz smagāks kā toreiz, kad aiznesi mani no Zirakzigila, kur mana bijusi dzīvība izplēnēja.
— Nesīšu, — Gvaihirs atbildēja, — kurp vien gribi, kauču tu butu smags kā akmens.
— Tad — aiziet! Tavs brālis lai laižas līdzi un vēl tie no tavējiem, kas paši straujākie! Jo mums jātraucas ātrāk parjelkuru vēju, lai galā tiekam vēl drīzāk neka nazguii.
— Ziemelis pUš, bet mēs būsim ātrāki, — Gvaihirs atteica. Saķēris Gendalfu un pacelies spārnos, viņš traucās uz dienvidiem, un nopakaļ laidas arī' Landrovals un Meneldors, jauns un straujš. Viņi laidās pari Udunai un Gorgorotai — lejā valdīja postaža un lērums, bet priekšā liesmoja Likteņkalns, uguni vemdams.
— Man prieks, ka tu esi te, pie manis, — Frodo teica. — Te, kur visam gals, Sem.
— Jā, saimniek, esmu tepat, blakus, — Sems atsaucās, Frodo savainoto roku saudzīgi piespiezdams pie krūtīm. — Un jūs esat tepat, pie manis. Un ceļš ir galā. Tak nu, kad tik tālu esam tikuši, plinti mest krūmos vel kaut kā negribas. Tas kaut kā nav man daba, ja noprotat, ko gribu teikt.
— Varbūt nav ari, Sem, — Frodo noteica, — taču tā nu šai pasaulē notiek. Cerības viļ. Un pienāk gals. Nu mums atliek vien mazliet pagaidīt. Visapkārt trako postaža, viss jūk un brūk, un glābiņa nav.
— Ne, saimniek, vai tad nevaram, mazākais, paieties kur nekur tālāk no šiten tās briesmu vietas — Likteņplaisas, vai? Varam tak, ko? Nāciet nu, Frodo kungs, vismaz paiesimies lejāk pa to taku!
— Labs ir, Sem. Ja gribi iet, es nākšu līdzi, — Frodo alsaucās, abi piecēlās un lēnītiņām kāpa lejā pa līčloču ceļu, arvien tuvāk Orodruīna trīsošajai pakājei, bet, necik ilgi, no Sammatnauriem ar joni izvirda dumi un garaiņi, kalna cepure pārsprāga, un no plaisas līdz ar pērkondimdošiem dārdiem izvēlās nevaidama uguns upe, gausi līzdama lejup pa kalna austrumsānu.
Lejupceļš bija ciet. Pēdējās spēka un apņemšanās paliekas gan Frodo, gan Semam strauji gāja mazuma. Hobiti bija tikuši līdz pazemai pelnu grēdai, kas sabirusi kalna pakājē, taču nekur tālāk tikt vairs nebija ko ceret. Uzkalns tagad bija pārvērties par nedrošu saliņu, kam pāri kuru katru brīdi draudēja sagrūt izmocītais Orodruins. Zeme visapkārt ik uz soļa iebruka, no bezdibe- nlgajām aizām un dzīlēm ar joni šāvās dūmi un izgarojumi. Aiz muguras krampjos raustījās vulkāns; Kalna sānos pavērās platas plaisas. Pa stāvajām nogāzēm lejup lēnām un arvien tuvāk līda uguns upes, draudēdamas hobitus aprīt. No debesīm bira sveloši pelni.
Viņi stāvēja, un Sems aizvien turēja saimnieka roku, to glāstīdams. Viņš nopūtās. — Krietnā pastāsta nu gan esam iekūlu- šies, ko, Frodo kungs! — viņš ierunājās. — Man no sirds kārotos dzirdēt, kā tas izklausīsies! Ka jums rādās, vai kāds teiks: "Klausieties nu stāstu par Frodo Deviņpirksti un Likteņgredzenu!"? Un visi kā viens pieklusīs — kā mes, kad Rivendellā klausījāmies par Vienroci Berenu un Dižakmeni. Ak, ka man karotos dzirdēt — un dabūt zināt, kas tai stāstā bus pēcāk, pēc mums!
Bet, kamēr viņš ta meloja, lai aizgainītu bailes līdz pašam pēdējam mirklim, skats nevilšus aizklīda uz ziemeļiem, no kurienes vilka vējš, kur debesis pie pašas pamales vīdēja skaidras, jo spirgtā brāzma, pieņemdamās spēkā stipra kā viesulis, tumsību un savandītos mākoņu vālus dzītin dzina atkāpties.
Un tā notika, ka Gvaihirs, būdams modrs un asredzīgs, atlaidies līdz ar neganto vēju, viņus saskatīja: savandltajos padebešos mezdams pārdrošus lokus, ērglis uz neliela uzkalniņa ieraudzīja roku rokā divus sīkus, melnus, vientulīgus stāvus, ap- kart viss juka un bruka, pavērās bezdibeņi, uguns upes līda arvien tuvāk. Un tai pašā bridi, kad Gvaihirs hobitus pamanīja un ar joni šāvās lejup, tie abi saļima — vai nu pagalam izvārguši, vai dūmos un speltē aizslāpuši, vai ari pēdīgi ļāvušies izmisumam un liegdamies nāvei acis raudzīties.
Abi bija pakrituši cieši līdzās, un Gvaihirs laidās arvien zemāk, un līdz ar viņu arī l.androvals un straujais Meneldors, un it kā sapnī, tā arī palikuši neziņā par likteni, kāds viņus piemeklējis, abi hobiti tapa pacelti gaisā un aiznesti no tumsības un uguns tālu projām.
Sems atmodies atskārta, ka guļ tādā kā mīkstā gultā, virs galvas viegli šūpojās resni dižskābarža zari, un nule izplaukušajās lapas, sēdama zeltaini zaļu vizmu, rotājās saule. Gaisā vēdīja saldu smaržu jūklis.
Smaržu viņš atminējās — tā bija Itīlijas dvesma. "Dieniņ manu!" viņš aizdomājās. "Cik tad ilgi būšu nokrācis?" Jo tā vien likās, ka nule ir tā diena, kad viņš piekalnltes saulītē tika iekūris mazo uguntiņu, un pirmajā brīdī it nekas no tā, kas bija noticis pēcāk, prātā neatausa. Izstaipījies viņš dziļi uzelpoja. — Tad nu gan sapnltis! — viņš nomurmināja. — Tīri prieks, ka atmodos! — Pieslējies sēdus, viņš ieraudzīja Frodo turpat līdzās guļam ciešā, mierpilnā miegā — viena rokā pagalvi, otra uz apsega. Tā bija labā roka, un trešā pirksta trūka.
Ar joni prātā atgriezās itin viss, un Sems iekliedzās kā dzelts: — Ne sapnis, nekā! Tad kur mēs esam?
Aiz muguras kāds klusu ierunājās: — Itīlijas zemē un ķēniņa aizgādībā, un viņš jūs gaida. — Tūliņ acu priekšā nostājās Gendalfs — viscaur baltā ģērbā, ar bardu, kas, saulei ņirbinoties lapotnē, nu mirdzēja kā nule uzsnidzis sniegs. — Semiusa jaun- kungs, kā ir ap dūšu? — viņš noprasīja.
Bet Sems atgāzās augšpēdus un tikai blenza, muti pavēris, labu bridi ij apjukuma, ij neizsakāma prieka deļ nejaudādams bilst ne vārdu. Pēdīgi viņš izdvesa: — Gendalf! Domāju tak, ka esi pagalam! Bet pēcāk atkaliņ domāju, ka pats esmu beigts. Vai tad visas tās nedienas bus par nomaldiem vien rādījušās? Kas šeitan īsti lēcies?
— Lielā tumsība ir projām, — Gendalfs atteica un iesmējās, un smiekli ieskanējās kā mūzika vai ūdens čalas izkaltušā zemē, un, ta klausīdamies, Sems attapa, ka smieklus, īstenu līksmības balsi, nav dzirdējis jau tik sen, ka dienām bija zudis skaits. Tic iesitās ausis ka it visu jelkad piedzīvoto prieku atbalss. Taču viņš pats izplūda asarās. Tad, gluži kā pavasara vēja aizpūsts silts lietutiņš, kad tūliņ starp mākoņiem paspīd saule, asaru plūdi mitējās, un uzbrāzās smiekli, un smiedamies viņš izlēca no gultas.
— Kā man ap dūšu? — viņš iesaucās. — Nu, īsti nezinu, kā pasacīt. Ap dušu man, ap dūšu man… — viņš pasvieda rokas gaisa, — ap dūšu man kā pavasarī, kad ziemai gals un saule spēlējas lapās, un kad skan visas taures un cītaras, un visas dziesmas, ko mūžā esmu dzirdējis! — Aprāvies viņš uzlūkoja saimnieku. — Bet kā Frodo kungam? — viņš ievaicājās. — Vai nav negals, ko? Nabaga roka. Tak es ceru, ka citādi nekas. Viņš dabūjis gaužām nomocīties.
— Jā, citādi nekas, — Frodo atsaucās, piesliedamies sēdus un arīdzan iesmiedamies. — Piemigu no jauna, gaidīdams, kad tu, Sem, izkraksies, miegamice tāds. Pamodos jau šorīt agri, un nu jau rādās, ka pusdienlaiks teju klāt.
— Pusdienlaiks? — Sems pārvaicāja, prātā aplēsdams. — Kūrējai dienai?
— Jaunā gadā četrpadsmitajai, — Gendalfs atbildēja, — jeb, ja labpatīk, pēc Dalienas kalendara aprīļa mēneša astotajai. [1] bet gondorā jauns gads tagad mūžam sāksies divdesmit piektajā martā, kad Saurons krita un jus tikāt no uguns izrauti un pie ķēniņa nonesti. Viņš jums atlabt līdzējis un tagad gaida, kad nāksit. Ēst un dzert dabūsit pie viņa galda. Kad būsit gatavi, es jūs pie viņa aizvedīšu.
— Ķēniņš? — Sems noprasīja. — Kas par ķēniņu? Kas viņš tads?
— Gondoras ķēniņš un Rietzemju valdnieks, — Gendalfs teica, — un viņš dabūjis atpakaļ visu savu valstību, kāda tā sendienās bijusi. Drīz viņš jās uz kronēšanu, taču grib jūs sagaidīt.
— Ko lai velkam mugurā? — Sems apķērās, jo redzēja vien tās pašas vecās, noskrandušās ceļa drānas salocītas noliktas zemē pie abu gultām.
— To pašu, kas jums bija mugurā, kad uz Mordoru gājāt, — Gendalfs sacīja. - Zudībā nav laistas pat orku lupatas, kurās tu, Frodo, pa tumsas zemi bridi. Godpilnāk ģērbušies nebūsit nedz zīdā, nedz linu drānās, nedz ar greznām bruņām, nedz dižcilšu zīmēm apkrāvušies. Bet vēlāk varbūt piemeklēšu jums ko citu.
Tad burvis pastiepa rokas, un viena plauksta gaismojās spoža. — Kas tev tur? — Frodo izsaucās. — Vai patiesi…?
— Jā gan, te būs jūsu dārgumi. Abi bija Semam azotē, kad jus izglābām, — ķēniņienes Galadriēlas veltes: tavs trauciņš, Frodo, un tava lādīte, Sem. Priecājieties — viss droši paglabāts.
Nomazgājušies, saģērbušies un uz ātru roku iestiprinājušies, hobiti devās nopakaļ Gendalfam. Izgājuši no dižskābaržu birzs, kur bija gulējuši, viņi nonāca zaļā, saules apspīdētā zāliena joslā, apstādītā ar staltiem, tumšlapainiem, koši sarkanu ziedu pilniem kokiem. Kaut kur aiz muguras šalca ūdenskritums, un priekšā puķu pilnos krastos urdza strauts, kas zāliena galā ietecēja mežā, zem zaru velvēm, kam cauri tālumā vīdēja mirdzošs ūdens klajš.
Nonākuši pie meža, hobiti tur pārsteigti ieraudzīja bruņiniekus spožās bruņās un liela auguma sargkareivjus sudraboti melnos ģērbos — tie nācējus godbijīgi sveicināja, viņiem paklanīdamies. Viens tūliņ iepūta garā taurē, un hobiti devās tālāk pa meža gatvi, kam līdzās čaloja strauts. Necik ilgi, viņi izgāja plašā, zaļā norā — tālāk, tīdamās sudrabainā dūmakā, plūda plata upe, kam vidu kā kalns slējās gara, ar mežu apaugusi sala, bet krastos pietauvoti šūpojās daudzi burinieki. Bet norā, kur viņi tagad stāvēja, bija sapulcēts liels karaspēks ar saulē mirdzošām ierindām un pulkiem. Hobitiem tuvojoties, gaisā pašāvās kaili zobeni, saka cilāties šķēpi, iedziedājās ragi un taures, un karakalpi cits caur citu iesaucās — katrs savā mēlē:
— Lai dzīvo sīkalini! Lai skan diža slava!
Cuio i Phcriain annan! Aglar'ni Pheriannath!
Lai skan diža slava tam Frodo un Semiusam!
Daur a Berhael, Conin en Annun! Eglerio!
Lai slava!
F.glerio!
A laita te, laita te! Andave laituvalmet!
Lai slava!
Cormaeolindor, a laita tarienna!
Lai slava! Lai skan diža slava tiem Gredzena glabalajiem/
Un tā, vaigiem koši tvīkstot un acīm pārsteigumā spulgojot, Frodo un Sems soļoja uz priekšu, līdz ieraudzīja, ka gavilējošais karaspēks apstājis trīs augstus, no velēnām sakrautus sēdekļus. Aiz tiem pa labi plīvoja zaļi balts karogs ar varenu auļojošu zirgu, pa kreisi — zili sudrabots ar gulbja veidolā izcirstu kuģi, kas vagoja juras viļņus, bet abiem pa vidu, aiz augstākā sēdekļa, vējā plandījās pats lielākais — ogļu melns ar ziedu pārpilnu balt- koku zem mirdzoša kroņa un septiņām vizošām zvaigznēm. Tronī sēdēja bruņās tērpts vīrs, klēpī viņam dusēja liels zobens, taču galva bija kaila. Nācējus sagaidīdams, viņš piecēlās. Un tad hobiti viņu pazina, kaut arī tik svešādu — dižciltīgu, līksmu, majestātisku, cilvēku valdnieku, to pašu tumšmataino pelēkaci.
Frodo skriešus metās viņam pretim, un Sems viņam joza cieši uz papēžiem. — Nē, nu ir kronis visam! — viņš nenocietās. — Tas tak Nerimša — nebūšu vēl pamodies, vai?
— Jā, Sem, Nerimša gan, — Aragorns atsaucās. — Tālus ceļus esam nomērojuši, vai ne, kopš Virpili tikāmies un es tev no skata nelikos labs? Tālus ceļus esam nomērojuši visi, bet jūsējais bijis pats ļaunākais.
Un, Semu izbrīnīdams un pagalam samulsinādams, viņš hobitu priekšā nometās uz ceļgala, tad, Frodo pasniedzis labo roku un Semam — kreiso, viņš abus aizveda lidz tronim, nosēdināja, pagriezās pret saviem kareivjiem un karakungiem, kas stāvēja sarunādamies, un iesaucās tik skaņi, lai karapulkā viņu sadzirdētu ik vīrs:
— Lai skan diža slava!
Un, kad gaviles bija uzvilnījušas un atkal noklusušas, Semam par vispēdējo gandarījumu un prieku uz priekšu panācās kāds Gondoras dziesminieks, nometās uz ceļgala un piecelies lūdza atvēli dziedāt. Un, raugi, viņš teica:
— Klausaities, jūs, dižkungi un bruņinieki, un vīri, kuriem neganta dūša, ķēniņi un ķēniņdēli, un labie Gondoras ļaudis, un Rohānas jātnieki, un jūs, Elronda dēli, un ziemeļu dandani, elfi un rūķi, un Dalienas drošsirži, un visi brīvie Rietzemju ļaudis, klausaities manu dziesmu! Jo dziedāšu jums par Deviņpirksti Frodo un Likteņgredzenu.
Un Sems, to dzirdēdams, nevaldāmā priekā skaļi iesmejas, pielēca kājās un iesaucās: — To dižo un spožo slavu! Un viss, ko esmu vēlējies, ir piepildīts! — Tad viņš apraudājās.
Un visi, kas karapulkā, smējās un raudāja līdzi, un līksmībai un asarām pa vidu ieskanējās dziesminieka dzidrā balss kā zelta un sudraba zvārgulītis, un visi pieklusa. Un viņš dziedāja — brīžam elfu mēlē, brīžam rietu valodā, līdz sirdis krūtīs, liego vārdu aizkustinātas, vai pušu plīsa, un prieks dzēla kā zobens, un domas aizklejoja turp, kur sāpes un jūsma saplūst vienkopus un asaras nav nekas cits, kā svētlaimlbas vīns.
Un pēdīgi, kad saule sāka laisties lejup un koku ēnas — stiepties garumā, dziesma bija gala. — Lai skan diža slava! — dziesminieks sacīja un nometās uz ceļgala. Tad piecēlās Aragorns un līdz ār viņu viss karapulks, un visi devās uz teltīm, lai mielotos un līksmotos līdz pašam vakaram.
Frodo un Sems tikai aizvesti uz savrupu telti, tur viņi noģērba vecas drānas, kas tika godbijīgi salocītas un noliktas pie malas, un dabūja tīru lina kārtu. Atnāca Gendalfs, un Frodo izbrīnījās, ieraudzījis burvim rokās zobenu, elfu apmetni un mitrila važu kreklu, ko orki viņam bija Mordorā atņēmuši. Se- mam Gendalfs bija atnesis zeltītu bruņkreklu un viņa daudz- cietušo elfu apmetni, rūpīgi iztīrītu un aizlāpītu, tad viņš nolika hobitiem priekšā abus zobenus.
— Es negribu nekādu zobenu, — Frodo liedzās.
— Vismaz šovakar tev tāds piedien, — Gendalfs nepiekāpās.
Tad Frodo paņēma mazo Sema zobentiņu, kas bija viņam
blakus Siritungolā noguldīts. — Dzeloni es atdevu tev, Sem, — viņš atgādināja.
— Nē, saimniek! To jums devis Bilbo kungs, un tas piederas pie viņa sudrabkrekla — viņš negribētu, lai nu to kāds cits pievāktu.
Frodo ļāvās pierunāties, un Gendalfs, it ka būtu abiem par ieroču nesēju, nometās ceļos, apjoza viņiem zobenus, tad piecēlies uzlika hobitiem galvā pa sudraba vainagam. Kad viņi bija saposušies, visi trīs devās uz lielo mielastu, un hobiti nosēdās pie ķēniņa galda kopā ar Gendalfu, Rohānas ķēniņu Ēomeru, ķēniņdēlu Imrailu un visiem karakungiem, un turpat bija arī Gimlins un Legolass.
Bet, kad visi, kājās piecēlušies, bija klusēdami aizvadījuši piemiņas brīdi un tika atnests vīns, ieradās divi ieroču nesēji valdniekus pie galda apkalpot — vismaz pēc tādiem tie izskatījās: vienam mugurā bija Minastiritas sargkareivju melni sudrabotais tērps, otrs bija saģērbies zaļi baltās drānās. Sems gan nobrīnījās, kas, diez, tādiem puišeļiem darāms tik lielu vīru karapulkā. Kolidz tie abi pienāca tuvāk un bija skaidrāk saskatāmi, viņš piepeši iesaucās:
— Oja, paskat' tik, Frodo kungs! Rau, tur! Nē, vai tik nebūs Pīns, ui, es gribēju sacīt — Peregrīns Tuka kungs! Un Merija kungs! Šitā izstiepusies! Dieniņ manu! Es te skatos, tas mūsējais pastāsts ne tuvu nebūs vienīgais!
— Ne nu būs, nekā, — Pins atsvieda, pretim pavēries. — un pie stāstīšanas ķersimies ar skubu, kolīdz mielasts būs galā. Tikām varat paraudzīt patērpināt Gendalfu. Šis nu vairs nav tāds mē- mulis kā senāk, kaut gan vairāk tik smej vien, runā mazāk. Pagaidām mums ar Meriju nav vaļas. Mēs esam Minastiritas un Rohānas bruņinieki — ceru, ka būsit pamanījuši.
Beidzot priekpilna diena bija galā, un, kad saule nosliga aiz apvāršņa un mēness ripa, palēnām iznirusi no Anduīnas miglas seģenes, iemirdzējās trīsošajā lapotnē, Frodo un Sems nosēdās zem šalcošajiem kokiem, gaisā vilnīja skaistās Itīlijas dvesma, un līdz dziļai naktij viņi runājās ar Meriju, Pinu un Gendalfu, un pēc laiciņa pulciņam piebiedrojās arī Legolass un Gimlins. Tur Frodo un Sems dabūja zināt daudz ko no tā, kas bija piemeklējis Pulku pēc tās nebaltās dienas Atspirga pie Raurosa ūdenskrituma, kad izira Gredzena brālība, tomēr aizvien vēl bija un bija, ko vaicāt un stāstīt.
Orki un runājoši koki, un līgām tāls ceļš pa pļavām, auļotaji ar jātniekiem seglos un mirdzošas alas, un balti torņi ar zelta kambariem, un kaujas, un burinieki augstiem mastiem, un kas tikai vēl ne garā virtenē slīdēja Semam gar acīm, līdz viņam galīgi sagriezās galva. Bet, lai kādi tie brīnumi, viņš pašam par pārsteigumu neparko nejaudāja izmest no galvas to Merija un
Pina vareno paaugšanos, tā ka pat lika tiem abiem samerlties ar Frodo un sevi pašu. Un pakasīja pakausi. — Jūs abi jau labi gados — tas nu nav saprotams! — viņš noteica. — Tak dari, ko gribi: esat par četru pirkstu tiesu lielāki, nekā jums piedienētu būt, vai ar' es esmu par rūķi palicis!
— No rūķa tevī gan ne smakas, — Gimlins sacīja. — Bet vai es neteicu? Mirstīgie nevar tempt entu dziras, cik uziet, itin kā parastu miestiņu pastrēbdami.
— Entu dziras? — Sems pārvaicāja. — Atkaliņ tie enti. Kas tie tādi — nekādi nesajēdzu. Nu, neko darīt, laikam vēl nedēļas paies, kamēr visu to saliksim vienkopus!
— Skaidrs, ka nedēļas, — Pīns piebalsoja. — Un tad Frodo vajadzēs ieslēgties Minastiritas tornī un visu pierakstīt. Citādi viņš pusi aizmirsīs kā likts, un nabaga vecais Bilbo dabūs briesmīgi sūkstīties.
Galu galā Gendalfs piecēlās. — Ķēniņa roka — dziednieka roka, mīļie draugi, — viņš teica. — Taču jūs jau bijāt uz paša nāves sliekšņa, kad viņš jūs atsauca atpakaļ, visus spēkus likdams lietā un aizsūtīdams jūs saldajā miega aizmirstībā. Miegs gan jums no tiesas bijis ilgs un spirdzinošs, tomēr nu atkal laiks doties pie miera.
— Un ne vien Semam un Frodo, — Gimlins piebilda, — bet arī tev, Pin. Tu man esi mīļš — kaut vai tāpēc, ka tevis dēļ esmu dabūjis tā ciest, ka to nemūžam neaizmirsīšu. Tāpat mūžam pieminēšu, kā uzgāju tevi tai uzkalnā, kur pēdējo kauju izcīnijām. Nebūtu rūķa Gimlina, ar tevi" butu cauri. Bet, mazākais, tagad protu pazīt hobita kāju, kaut pašam hobitam virsū sagāzusies vai vesela līķu grēda. Un, kad novilku malā to milzu rumpi, viens man bija skaidrs — ka esi beigts un pagalam. Biju gatavs derēt uz savu bārdu. Un tikai viena diena garām, kopš esi uzslejies kājās un staigā apkārt. Marš — uz gullu! Un es ar'.
— Un es, — ierunājās Legolass, — iešu pastaigāt pa šīs skaistās zemes mežiem — labāku atpūtu nevar velēties. Dienās, ja mans elfu valdnieks dos atvēli, viena daļa manējo varētu pārcelties še, un, kad mēs te būsim, zeme dabūs svētību — uz kādu laiku. Uz labu laiku — uz mēnesi, mužu, simt cilvēku gadiem. Bet te līdzās plūst Anduīna, un Anduīna plūst tālāk — uz juru. Uz jūru!
Uz jūru, uz jūru, kur baltkaijas kliedz,
Kur balīputas šķist, sirdij vējš mieru liedz.
Kur rieti, kur rieti, grimst saule uz dusu.
Vai, pelēkais burtniek, dzirdi, kā klusu
Mus aicina tic, kas sen aizbraukuši?
Ar mežiem mēs sensenis saauguši,
Nu jādodas projām, jo laiks rit uz galu,
līs kuģošu vientuļš uz padebess malu.
Tur bangas pret Pēdējo krastu šķeļas,
Tur balsis no Zudušās salas ceļas.
Kur Ereseja, kur elfiem ir mājas,
Kur lapkritis svešs, kur laiks mirstīgam stājas.
Un, tā dziedādams, Legolass aizsoļoja lejup pa nogāzi.
Ari pārejie atvadījušies devās kur kurais, un Frodo ar Semu, aizgājuši līdz savām gultām, likās gulēt. No rīta viņi atkal modās ar cerību un mierpilni un Itīlijā aizvadīja daudzas dienas. Jo Kormallenas lauks, kur karaspēks bija apmeties, atradās netālu no Hennetannuna — upe, kas gāzās tur lejup no klints, šalca, burzguļodama pāri akmeņiem, nakts klusumā labi sadzirdama, un tālāk pa ziedu pilnām pļavām ieplūda Andulnā turpat pie Kairandrosas salas. Hobiti izstaigājās, vēlreiz apskatīdami vietas, kam pirmīt bija gadījies garām iet, un Sems nemitējās cerēt, ka kur nebūt meža mijkrēslī vai noamaļākā norā, kazi, izdosies kaut ar acs kaktiņu pamanīt lielo olifauntu. Un, dabūjis zināt, ka Gondoras aplencējiem to lopiņu bijis prāvā skaitā, taču visi kā viens nomaitāti, viņš saskuma, ka palaidis garām ko tādu.
— Nu, ko tur vairs, uz pusēm jau laikam pārrauties nevar, — viņš noteica. — Tak tā vien rādās, ka šinī ziņā esmu izrādījies zaudētājos.
Tikmēr karaspēks posās atpakaļceļam uz Minastirītu. Novārgušie bija atspirguši, un ievainotie — izdziedēti. Krietnam pulkam vajadzēja smagi pūlēties un cīnīties, līdz tika satriektas pēdējās austrumnieku un dienvidnieku vienības. Un vispēdējie atgriezās tie, kas bija Mordorā iegājuši, lai sagrautu cietokšņus Tumsas zemes ziemeļos.
Jau tuvojās maija mēnesis, kad rietu karaspēks beidzot atkal izkustējās no vietas, visi sakāpa kuģos un no Kairandrosas lejup pa Anduīnu laidās uz Osgiliatu, tur pavadīja vienu dienu un nākamajā aizgāja līdz zaļajām Pelennoras ārēm, kur skatam no jauna atklājās baltie torņi augstā Mindolluīna pakājē, gondoriešu galvaspilsēta, pēdējā rietļaužu piemiņa, cauri tumsībai un ugunij izgājusi pretim jaunai dienai.
Un tur, lauka vidū, viņi uzslēja teltis un gaidīja rītu, jo bija maija dienas priekšvakars, un nākamajā dienā, saulei lecot, ķēniņš grasījās ieiet pa savas pilsētas vārtiem.