Gondoras galvaspilsētā visi tika dzīvojuši neziņā un nepārvaramās izbailēs. Jaukais laiks un gaišā saule tiem, kam cerību bija atlicis pavisam maz un kas ik rītu gaidīja atskrienam nelaimes vēsti, šķita vien ļauns izsmiekls. Valdnieks bija miris un pārvērties pelnos, Rohānas ķēniņa miesas gulēja viņu citadelē, un jaunais ķēniņš, naktī nācis, atkal bija devies karā pret tik tumšu un baigu varu, ka tādu satriekt nebija ko cerēt nedz ar kādu pretspēku, nedz varoņa dušu. Un ziņu kā nebija, tā nebija. Kopš karaspēks atstaja Morgullcju, nogriezdamies pa zicmeļccļu, kas iestiepās kalnu paēnā, pilsētā nebija atgriezies neviens vēstnesis, neatklīda pat baumas par to, kas notiek tumsībā tītajos rītos.
Kad bija aizritējušas divas dienas, kopš karaspēks devās ceļā, ķēniņmeita Ēovina lika kopējām atnest viņas drānas, iebildumos neparko neklausīdamās, un piecēlās no gultas. Saģērbta un ar saitē iekārtu roku viņa devās pie dziednīcas pārziņa.
— Godātais, — viņa teica, — mani nomoka nemiers, un nejaudāju vairs dīkā gulšņāt.
— Kundze, — tas atbildēja, — tu vēl neesi atlabusi, un man tika pieteikts tevi aprūpēt sevišķi cītīgi. Gultā tev bija jāpaliek vēl septiņas dienas — tā man tika vēlēts. Lūdzama, ej nu atpakaļ!
— Esmu pietiekami atlabusi, — viņa atsacīja. — Mazākais, miesa man vesela, ja neskaita kreiso roku, un par to nekas. Bet es sasirgšu no jauna, ja man nebūs it nekā darāma. Vai par karu kas zināms? Tās sieviņas man it neko nestāsta.
— Ziņu nav, — pārzinis atbildēja, — zināms vien tas, ka pulki aizjājuši uz Morgulleju, un ļaudis runā, ka par priekšvadoni viņiem tas jaunais ziemeļu karakungs. Tas nu gan ir viens varens karakungs un dziednieks arīdzan! Un man nudien liekas savādi, ka dziednieka rokai ari zobens klausa. Šaislaikos Gondorā ko tādu neredzēsi, lai gan senlaikos tā bijis, ja var ticēt vecām pasakām. Taču mēs, dziednieki, nu jau ilgus gadus raugām vien aizlāpīt vainas, kas ar zobenu cirstas. Kauču gana ko noņemties tāpat — pasaulē papilnam ligu un bēdu ij bez kariem, kas tādas tik vairo.
— Karu, pārziņa kungs, iesveļ viens, otra nemaz nevajag, — Ēovina atteica. — Un tie, kam zobena nav, no tāda var it lēti krist. Vai tad gribi, lai gondorieši tavas zālītes vien būtu vākuši, kamēr Tumsas pavēlnieks vienkopus vāc karapuļus? Un ne jau allaž miesas dziedināšana uz labu vien. Tāpat ne jau allaž nāve kaujas laukā uz ļaunu, kauču jāmirst būtu rūgtās mokās. Būtu man teikšana, es nestundā izraudzītos to pēdējo.
Pārzinis viņu uzlūkoja. Stalta viņa stāvēja, bāla un mirdzošām acīm, un pirksti ķēniņmeitai sažņaudzās dūrē, kad viņa aizgriezusies pavērās laukā pa logu uz rītu pusi. Pārzinis nopūties nošūpoja galvu. Pēc brīža Ēovina atkal viņu uzrunāja.
— Vai še nav it nekā darāma? — viņa noprasīja. — Kurš te, pilsētā, par noteicēju?
— īsti nezinu, - vīrs atbildēja. — Tādas lietas nav manā pārziņā. Rohānas jātniekiem ir savs maršals, un gondoriešiem, man stāstīts, par rīkotāju esot karakungs llūrins. Taču Minastiritas likumīgais pavaldonis ir karakungs Faramirs.
— Kur viņš atrodams?
— Šepat, šai namā, kundze. Viņš bija smagi savainots, bet nu atkal uz atspirgšanu. Tikai nezinu…
— Vai aizvedīsi mani pie; viņa? Tad zināsi.
Faramirs viens pastaigājās dziednīcas dārzā, saule sildīja, un viņš juta dzīvību no jauna ieplūstam dzīslās, tomēr ap sirdi bija smagi, un skats arvien aizklīda mūrim pāri, uz rītu pusi. Pārzinis tuvodamies pasauca viņu vārdā, un Faramirs atskatījies ieraudzīja Rohānas ķēniņmeitu Ēovinu. Krūtīs iešalca žēlums, jo viņš redzēja, ka jaunava ir savainota un, būdams asredzīgs, nomanīja viņas skumjas un nemieru.
— Valdniek, — pārzinis bilda, — še ir Rohānas ķēniņmeita Ēovina. Viņa atjājusi kopā ar ķēniņa pulku, tad kaujā gaužām smagi cietusi un nu ir man par aprūpējamo. Tak nav viņai miera — grib runāt ar pilsētas pavaldoni.
— Nepārproti, valdniek, — Ēovina ieteicās. — Neba par gādības trūkumu bēdāju. Tadam, kurš atspirgt kāro, labāku dziednīcu neatrast. Taču es nejaudāju gulšņāt dīkā, laiskodamās, sprostā iespundēta. Es meklēju nāvi kaujas laukā. Tomēr nāve mani neaizrāva, un kauja vel nav gala.
Faramirs deva zīmi, un pārzinis paklanījies devās projām.
— Ko tu gribi no manis, ķēniņmeit? — Faramirs vaicāja. — Arīdzan pats esmu dziedniekiem par vaņģinieku. — Viņš uzlūkoja Eovinu, un, svešām sāpēm allaž dziļi līdzi juzdams, viņas skumju apdvesto daiļumu samanīja iedzeļam sirdi kā bultu. Un Ēovina, viņam acis ieskatījusies, ieraudzīja tur dziļu maigumu, tomēr, pati starp karaļaudīm augusi, apjauta, ka cīniņā it neviens no Robanas jātniekiem ar šo viru nejaudatu meroties.
— Ko tu gribētu? — viņš vaicāja atkal. — Darīšu visu, kas manā varā.
— Es gribētu, ka tu norīko, lai pārzinis ļauj man iet, — viņa atbildēja — aizvien vēl lepni, tomēr sirdī kaut kas ietrīsējās, un pirmoreiz tur iezagās šaubas. Iešāvās prātā, ka šis skarba maiguma pilnais milzis varētu viņu noturēt par tiepšu vien — par bērnu, kuram trūkst apņēmības smagu darbu novest līdz galam.
— Pats esmu nodots pārziņa gādībā, — Faramirs sacīja. — Tāpat vēl neesmu pilsētas pavaldoņa kārtā stājies. Tak, būtu tā noticis, man tik un tā vajadzētu uzklausīt pārziņa padomu, nevis apstrīdēt viņa gribu amata lietās bez spiedīgas vajadzības.
— Bet es atspirgt nekaroju, — Ēovina iebilda. — Fs gribu karā jāt — kā mans brālis Ēomers vai, vēl labāk, ķēniņš Teodens, jo viņš kritis, razdams ij godu, ij mieru.
— Par vēlu, ķēniņmeit, jāt karakungiem līdzi, pat ja tev spēka būtu gana, — Faramirs aizrādīja. — Un vēl var lēkties, ka kaujā kritīsim visi — gribēdami vai ne. Nāvei, pēc kādas tu tīko, varēsi drošāk acīs skatīties, ja pagaidām, kamēr vēl var, darīsi, kā pārzinis saka. Ij tev, i j man ar pacietību jāpārlaiž tas laiks, kas nogaidāms.
Ēovina cieta klusu, bet Faramirs, ķēniņmeitu uzlūkojis, nomanīja viņu tapušu par nieciņu pieļāvīgāku — kā ledus garozu, kas tikko jaušami atlaidusies, pirmās vārās pavasara elpas skarta. Par vaigu ka spoža lietus lase noritēja acs kaktiņa sariesusies asara. Ķēniņmeitas lepni paceltā galva noslīga maķenīt zemāk. Tad klusītiņām, drīzāk pati sev, nevis Faramiram, viņa bilda:
— Bet dziednieki man liks vēl septiņas dienas gulta būt. Un man kambarī nav loga, kurš uz rītiem veras. — Nu gan viņa izklausījās pēc mazas, saskumušas meitenītes.
Faramirs nevilšus pasmaidīja, kaut sirds no žēluma vai lūza. — Tev nav loga, kurš uz rītiem veras? — viņš pārjautāja. — Tāda vaina labojama. Teikšu, lai pārzinis dara, ko var. Ja tu, ķēniņmeit, paliksi šepat, dziednīcā, un atpūtīsies kā nākas, varēsi pēc patikas staigāt tc, pa dārzu, kad saule, un te ir skats uz rītiem, kurp devušās visas mūsu cerības. Un šepat tu uziesi mani — staigāšu gaidīdams un arīdzan uz rītiem vēršos. Manas dienas būs vieglākas, ja tu ar mani pārmīsi pa vārdam vai reizumis ar mani kopa pastaigāsi.
Ēovina pacēla skatu, pavērās viņam tieši acīs, un bālajos vaigos saskrēja asinis. — Kā gan, valdniek, es varu tavas dienas darīt vieglākās? — viņa jautāja. — Un ar dzīvajiem runāties es netīkoju.
— Vai gribi, lai atbildu bez aplinkiem? — Faramirs noprasīja.
— Gribu.
— Tad, Rohānas Ēovin, es saku tev, ka esi daiļa. Mūsu kalnu pļavās netrūkst ziedu, kas krāšņi un koši, un jaunavas mums vēl jo skaistākas, tak līdz šai dienai Gondorā neesmu manījis nedz ziedu, nedz jaunavu, kam tada daile — tik dziļi sērīga. Kazi, vēl pāris dienu atlicis, un tumsa aprīs pasauli, un to brīdi es ceru sagaidīt ar stingru garu, tak sirds man būs vieglāka, ja tikām, kamēr vēl saule pie debesim, es varētu ar tevi redzēties. Jo ij tu, ij es esam zem tumsības spārniem bijuši, un viena un tā pati roka mūs no nāves izrāvusi.
— Ak vai, valdniek, mani ne! — viņa atsaucās. — Pār mani vēl tumsība gulstas. Mani tu dziednieci nerāsi! Es esmu vairog- nese, un man roka nesaudzīga. Bet lai paldies tev, mazākais, par to, ka man nav kambari vien jāsēž. Ar pilsētas pavaldoņa atvēli es laukā iešu. — Paklanījusies viņa devās atpakaļ, uz dziednīcu. Bet Faramirs vel ilgi viens klimta pa dārzu, taču tagad viņa skats biežāk kavējas pie nama, nevis tiem mūriem, kas ritos.
Atgriezies savā kambari, Faramirs lika pasaukt pārzini un noklausījās visu, kas tam bija stāstāms par Rohānas ķēniņmeitu.
— Kauču nav šaubu, valdniek, — pārzinis piebilda, — krietni vairak tu dabūtu zināt no tā sikaliņa, kas šepat, pie mums, jo viņš jājis ķēniņa pulkā, un klīst runas, ka pēcgalā bijis arīdzan ķēniņmeitai līdzās.
Tā nu Merijām tika vēlēts ierasties pie Faramira, un visu to dienu abi ilgi runājās, un Faramirs dabūja zināt itin daudz — vēl vairāk, nekā Merijs vārdos izteica; un Rohānas Ēovinas sāpes un nemieru viņš tagad domājās izprotam kaut cik labāk. Kad sāka krēslot jauks vakars, Faramirs un Merijs izgāja dārzā, tomēr viņa laukā neiznaca.
Bet nākamajā rītā no dziednicas iznācis, Faramirs Ēovinu ieraudzīja stāvam uz mura — viņa bija viscaur baltā ģērbā un vizēja saules staros. Viņš uzsauca, un ķēniņmeita nokāpa lejā, abi pastaigājās pa zālienu, reizumis pasēdēja zem zaļojoša koka, brīžiem klusēja, brīžiem uzņēma valodas. Un tā viņi pasāka vadīt ik dienu. Pārzinis, pa savu logu vērdamies, no sirds priecājās, jo bija dziednieks un viņa nasta nu bija tapusi vieglāka, un viens bija skaidrs — lai cik smagi šais dienās visiem sirdi nospieda bailes un nelaimes priekšnojautas, šie abi aizbilstamie atkopās un atspirga tīri vai acu priekša.
Tā pienāca piektā diena, kopš Ēovina bija likusi sevi vest pie Faramira. Abi atkal stāvēja uz pilsētas mūra, tālē vērdamies. Ziņu joprojām nebija, un visus māca grūtsirdība. Arī laiks vairs nebija tik jauks. Uznāca aukstums. Nakti bija sacēlies vējš, kas it sparīgi vilka no ziemeļiem un arvien pieņēmās speķa, Gondoras ares pletās pelēkas un drūmas.
Faramirs un Ēovina bija silti saģērbušies, ietinušies smagos apmetņos, un ķēniņmeita vēl pāri bija pārvilkusi platu mantiju, tumši zilu kā vasaras nakts, ar sudraba zvaigznēm gar stērbelēm un apkakli. Faramirs to bija licis atnest un aplicis viņai ap pleciem, un tagad, kad Ēovina tā stāvēja līdzās, viņš nevareja vien nopriecāties, cik ķēniņmeita daiļa un ceļa. Mantija bija šūdināta Faramira mātei, Amrotas Finduilai, kas bija jauna mirusi; vienīgais, ko viņš atminējās, bija bērna acīm skatīta maiga daile un paša pirmās sirdssāpes, un mātes ģērbs viņam šķita piedienam Ēovinas dailei un skumjam.
Taču viņa, zvaigžņotajā mantijā ietinusies, nodrebēja un pāri pelēkajām ārēm pavērās uz ziemeļiem, tieši pretim saltajam vējam, un tur, pie pamales, debesis vīdēja skarbas un skaidras.
— Pēc kā tu lūkojies, Ēovin? — Faramirs iejautājās.
— Vai tad tur nav Melnie vārti? — viņa atsaucās. — Un vai no tās puses viņam nav jau šurpu jājams? Jau septiņas dienas, kopš viņš projām.
— Septiņas dienas, — Faramirs atkārtoja. — Vien neņem ļauna, ja teikšu — tās man nesušas ij prieku, ij sāpes, kādas nemūžam vel neesmu pazinis. Prieks man ar tevi redzēties, bet sāp tālab, ka bailes un neziņa šais nedienās milztin samilzušas. Ēovin, man neparko negribas, lai šai pasaulei nu pienāk gals, — man negribas tik drīz zaudēt to, ko vien nule esmu atradis.
— Zaudēt, ko esi atradis, valdniek? — viņa pārvaicāja, tomēr paraudzījās pretim dziļi nopietna, un skats viņai bija gaišs. — Nezinu, ko šais dienās esi atradis tādu, ko varētu pazaudēt. Bet paga, draugs, par to nerunāsim! Nerunāsim nemaz! Es stāvu kraujas malā, zem kājām man piķa melns bezdibenis, bet to, vai aiz muguras jelkur gaisma, nezinu teikt. Jo atskatīties vēl nejaudāju. Es gaidu, ko liktenis būs lēmis.
— Jā, gaidīsim, ko liktenis būs lēmis, — Faramirs piekrita. Un abi vairs nerunāja ne vārda, tikai stāvēja uz mūra, un vējš itin kā pierima, dienas gaisma apdzisa, saule aptumšojās, Minastirītu un pilsētas laukus pārņēma mēms klusums — nebija saklausāmas nedz vēja šalkas, nedz putnu dziesmas, nedz lapu čaboņa, nedz viņu pašu elpa, sirds stājās pukstēt. Laiks sastinga kā nolēmēts.
Un, kamēr abi tā stāvēja, viņu rokas gluži kā pašas par sevi satikās, pirksti cieši savijās. Viņi gaidīja, paši neapjauzdami — ko īsti. Tad virs tālīno kalnu virsotnēm izauga itin ka vēl viens milzīgs tumsības kalns, celdamies augšup kā vilnis, sadomājis aprīt visu pasauli, visapkārt tam plaiksnījās zibeņi, un tūliņ zemei pārskrēja trīsas, un Minastiritas mūri nodrebēja. No laukiem un arēm pret debesim pacēlās itin kā nopūta, un sirds krūtis atkal iepukstējās.
— Man prātā nāk Nūmenora, — Faramirs ierunājās un nobrīnījās, pats savu balsi izdzirdēdams.
— Nūmenora?
— Jā, — Faramirs sacīja, — rietļaužu zeme, kas zudībā aizgāja, un tumsības vilnis, kas gāzās zaļām pļavām un pakalniem pāri, virsū mākdamies, ka nekur glābiņu rast. Man tas bieži sapņos rādās.
— Tu domā, ka tumsība nāk? — Ēovina vaicāja. — Neizbēgamā tumsība? — Un piepeši viņa piespiedās Faramiram tuvāk.
— Nē, — Faramirs albildēja, ielūkodamies viņai acīs. — Man tikai tā ienāca prātā. Kas nule notiek, es nezinu. Skaidrais prāts man saka — nelaime un posts ir klāt un mūsu dienām teju gals. Tak sirds sauc — neka nebij! Un rokās, kājās man vieglums, un cerība un prieks šalc krūtis tā, ka skaidrais prāts tur it neko nejaudā padarīt. Ēovin, Eovin, Rohānas Balto ķēniņmeit, nule es neparko neticu, ka tumsība jelkad var dabūt virsroku! — Pieliecies viņš noskūpstīja Eovinu uz pieres.
Tā viņi staveja uz Minastirītas mūra, sacēlās negants viesulis, un viņu matu šķieznas, kraukļa melnas un zeltainas, iepllvo- jas vējā, savijušās juku jukām. Tumsība atkāpās, saule iespīdējās spoža, pasauli ar joni apņēma gaisma, Andulnas Ūdeņi ievizējās sudrabaini, un visos pilsētas namos ieskanējās gaviles, jo ik sirdi bija iesvēlies prieks — kamdēļ, nevienam nebija ne jausmas.
Un saule tikko bija sākusi laisties uz rietu pusi, kad no rītiem saukdams atlaidās milzīgs ērglis, nesdams necerētu prieka vēsti no rietu karaspēka:
— Gavilējiet, jus, Anoras cietokšņa ļaudis, Jo Saurona valstībai gals nu uz mūžu Un Tumsības tornis guļ, sakritis drupās!
Gavilējiet, jūs, Sargtorņa drosminieki, Jo sardzē neesat nīkuši velti: Guļ gruvešos Melnie vārti, Ir Gondoras ķēniņš tiem cauri gājis Un virsroku guvis!
Dziediet un līksmojiet, rietfaužu bērni, Jo Gondoras ķēniņam atgriezties būs, Un būs viņam palikt še, Gondoras zemē, Līdz nāve jus šķirs!
Un Kokam, kas kaltis, nu sazaļot būs. Viņš iedēstīs Baltkoku kalnā, Un pilsēta svētīta taps.
Gavilējiet, jūs, ļaudis!
Un visās Minastirītas ielās ieskanējās gaviles un dziesmas.
Pēc tam dienas ritēja, saules pilnas, — pavasaris un vasara, sadevušies rokās, Gondoras āres sarīkoja īstus svētkus. Drīz no Kairandrosas ar skubu atbrāzās jātnieki, atnesdami vēstis par visu, kas paveikts, un pilsēta posās sagaidīt ķēniņu. Merijs tika aizsaukts jāt līdzi pajūgiem, kas veda visādu mantību uz Osgi- liatu, kur, kuģos pārkrauta, tā tika aizgādāta tālāk, uz Kairan- drosu, bet Faramirs līdzi nebrauca, jo tagad, kad bija atspirdzis, ķērās pie valdīšanas un pavaldoņa pienākumiem, kaut arī tie bija pildāmi īsu brīdi — atlika vien sagatavot visu, lai godam sagaidītu to, kuram vajadzēja stāties viņa vietā.
Arī Ēovina palika pilsētā, kaut arī brālis tika atlaidis vēsti, lūgdams māsu doties uz Kormallenas lauku. Faramirs, to padzir- dis, nobrīnījās, taču abi redzējās reti, jo viņam bija daudz darāmā, bet Ēovina aizvien vēl palika dziednīcā, vienatnē klīda pa dārzu, vaigā viņai no jauna iegūla bālums, un šķita, ka visā pilsētā viņa viena sirgst un skumst. Dziednīcas pārzinis sāka raizēties un gāja runāt ar Faramiru.
Faramirs ieradās ķēniņmeitu uzmeklēt, abi atkal aizstaigāja līdz pilsētas mūrim, un viņš vaicāja: — Ēovin, kālab tu šc kavējies, nevis dodies uz Kormallenu viņpus Kairandrosas, kur valda līksmība un tevi brālis gaida?
Un viņa atteica: — Vai tad nezini?
Bet Faramirs uz to sacīja: — Iemesli te var būt divēji — kurš tas īstais, nezinu teikt.
Un viņa atbildēja: — Uz miklu minēšanu man nenesas prāts. Runā skaidru valodu!
— Lai notiek, ja tu, ķēniņmeit, tā vēlies, — viņš atsacīja. — Tu nedodies turpu, jo sauc tevi brālis vien, un, redzēdama Elendila mantinieka Aragorna vaigu, kad viņš nule uzvaru svin, tu ne- jaudāsi līdzi priecāties. Vai arīdzan tu paliec, jo šepat esmu palicis es, un tev tomēr gribas ar mani kopā būt. Kazi, ij vienādi, ij otrādi, un tu pati netiec gudrh, ka īsti ir. Eovin, vai neesmu tev mīļš? Vai nebušu?
— Kaut es citam mīļa būtu! — viņa teica. — Bet žēlotāja man nevajag.
— Tas man zināms, — Faramirs atsaucās. — Tu gribēji valdniekam Aragornam miļa būt. Jo viņš bija cēls un varens, un tev kārojās diženas slavas, tu tiecies pacelties augstu pāri sīkma- ņiem, kas ņudz pa zemes virsu. Tev gribējās viņu apbrīnot, kā jauns karakalps apbrīno diženu karakungu. Jo tāds viņš no tiesas ir — dižciltis starp cilvēkiem, lieliskākais no visiem, kas zemi min. Tak viņš tev sacīja — saprotu, man žēl — un vairs neko, un tad tu nospriedi, ka tev nevajag nenieka, ja nu vien kaujā krist ar dižu godu. Paskaties man acīs, Eovin!
Ēovina pavērās viņam pretim, skatu nenovērsdama, un Faramirs turpināja: — Ēovin, neniecini žēlumu, ko cildena sirds dāvājusi! Tak nejau par žēlotāju es piesakos. Jo tu esi cēla un drosmīga, pati iemantojusi tādu slavu, kam nebūs bālēt nemūžam, un tik daiļa, ka pat elfu mēlē, jādomā, nebūs gana vārdu, lai to aprakstītu. Un tu man esi mīļa. Iesākuma es biju žēlotājs, jo tu biji tik gaužām skumja. Tak nu es zinu, ka arīdzan bez visām tām skumjām un bailēm, un likstām, būtu tu kauču Gondoras ķēniņiene, kam netrūkst nenieka, tu man butu mīļa, lai vai kas. Ēovin, vai es tev mīļš neesmu?
Tad Ēovinas sirds ietrīsējās, vai arī pēdīgi viņu piemekleja atskārta. Un ziema piepeši pārskrēja, un viņu apņēma saules gaisma.
— Es stāvu Minasanorā, Saules tornī, — viņa sacīja, — un — raugi! Tumsība ir projām! Fs nebūšu vairs vairognese, nedz mērošos pēc dižiem jātniekiem, nedz remdešos vien dziesmas, kur asinis plūst. Bušu dziedniece, un mīlēšu it visu, kas dzīvs un zaļo, un neliedzas augļus nest. — Viņa atkal uzlukoja Faramiru.
— Negribu vairs par ķēniņieni būt, — viņa piebilda.
Faramirs tūliņ līksmi iesmējās. — Labi gan, — viņš noteica,
— jo es neesmu nekāds ķēniņš. Tomēr es ņemšu par sievu Rohānas Balto ķeniņmeitu, ja tāda bus viņas griba. Un, ja viņa nāks pie manis, brauksim upei pāri un laimīgākos laikos apmetīsimies skaistajā Itīlijā, un tur iekopsim dārzu! Viss prieka sazels un sazaļos, ja Baltā ķēniņmeita turpu nobrauks.
— Tad man, gondoriet, vajadzēs savējos atstāt? — Ēovina noprasīja. — Un ja nu tavi lepnie ļaudis par tevi teiks — palūk, kungs, kurš piejaucējis ziemeļu savvaļnieci karameitu? Vai tad no nūmenoru cilts it neviena nebija ņemama?
— Lai runā, — Faramirs atteica un, viņu apskāvis, noskūpstīja — pāri pletās saules piestrāvots debess klajš, un viņam nenieka nerūpēja, ka abi stāvēja uz mūra, daudzu acu priekšā. Un daudzi nudien viņus redzēja un redzēja arī gaismu, kas abus apmirdzēja, kad viņi, no mūra nokāpuši, roku rokā devās uz dziednīcas durvīm.
Un dziednīcas pārzinim Faramirs sacīja tā: — Še ir Rohānas ķēniņmeita Ēovina, un nu viņa ir atspirgusi.
Un pārzinis teica: — Tad ļauju viņai iet un veļu labu ceļu, un lai viņu nemūžam vairs nedz vainas, nedz sērgas nepiemeklē. Nododu ķēniņmeitu pilsētas pavaldoņa aprūpē, kamēr viņas brālis nav atgriezies.
Bet Eovina sacīja: — Tomēr nu, kad man dota atvēle iet, es labprāt paliktu šepat. Jo no visiem namiem šis mani darījis tik laimīgu kā nekad. — Tā viņa palika turpat, līdz atgriezās ķēniņš Ēomers.
Minastirītā nu viss bija saposts, un ļaudis nāca arvien klāt, jo vēstis bija apskrējušas visu Gondoru no Minrimmona līdz pat Pinnatgeliniem un tālajai jūras piekrastei, un visi, kas jaudāja, ar skubu steidzas uz Minastirītu. Tāpat pilsētā atkal saradās sievietes un piemīlīgi bērneļi, atgriezušies mājās ar ziedu klēpjiem, no Dolamrotas ieradās cītaras spēlmaņi, par kuriem prasmīgāku Gondorā nebija nekur, netrūka arī violistu, flautistu un sudraba ragu pūtēju, nedz daiļskanīgu dziedoņu no Lebeninas lejām.
Beidzot pienāca vakars, kad no mūriem bija saskatāmas Pelennorā uzslietās teltis, un pilsētnieki, rītausmu gaidīdami, augu nakti nosēdēja pie lukturu gaismas. Kolīdz saule skaidrajās debesīs pakāpās pari austrumu kalnu korēm, pār kurām tumsība nu bija izklīdusi, iešķindējās visi torņu zvani, izplajas un vējā ieplandījās visi karogi, un citadeles Baltajā tornī spoži sudrabains kā saules apmirdzēts sniegs, bez jelkāda ģerboņa vai zīmes, pār Gondoru pedējoreiz ieplīvojās pavaldoņu karogs.
Rietu karakungi veda savus pulkus uz pilsētu, un sanākušie redzēja viņus nākam ciešās ierindās, saullēktā vizam un mirdzi- namies, un metam sudrabainus zibšņus. Tikuši līdz Minastiritas vārtiem, viņi apstājās astotdaļjūdzi no mūriem. Vārti vēl nebija no jauna izkalti, bet jomu aizšķērsoja bomis, un abpus tam stāvēja bruņoti vīri sudraboti melnā ģērba ar gariem, kailiem zobeniem. Priekšā bija iznācis pavaldonis Faramirs, atslēgu glabātājs Hurins un citi Gondoras karakungi, arī Rohānas ķēniņmeita Ēovina ar maršalu Elfhelmu un daudzi rohāņu bruņinieki, un abpus vārtiem lielā pulkā drūzmējās košās drānās saposušies ļaudis ar ziedu virtenēm.
Tā nu pie Minastiritas mūriem bija izveidojies plašs laukums, ko ciešās rindās apstājuši Gondoras un Rohānas bruņinieki un karakalpi, pilsetnieki un ļaudis, sabraukuši visām valsts malām. Pūļa čalas noklusa — no karaspēka izsoļoja pelēki sudrabotie dandani, bet viņiem priekšgalā nesteidzīgi nāca valdnieks Aragorns. Viņš bija melnās bruņās ar sudraba jostu, tām pāri pārvilcis garu, sniegbaltu apmetni, pie kakla saspraustu ar lielu, zaļu akmeni, kas iztālēm mirdzēt mirdzēja, taču galva bija kaila, ja neskaita šauriņu sudraba stīpu ar zvaigzni pašā priekšā. Līdzās soļoja Rohānas Homērs, ķēniņdēls Imraīls un Gendalfs viscaur baltā ģērbā, un vēl četri knēvelīši, ko ieraudzījuši daudzi nevarēja vien nobrīnīties.
— Ne-e, māsīciņ, ne nu puišeļi, nekā, — Joreta vēstīja savai Imlotmelujas radiniecei, kas stāvēja turpat blakus. — Tie ir periani no tālās sīkaliņu zemes, kur šie, runā, esot diži slaveni ķēniņdēli. Vai nu nezināšu — man dziednīcā tāds bija aptekājams! Pamazi gan, tak kas par dušu! Padomā, masīciņ, šitāds ar savu ieroču nesēju vien iespēries Tumsas zemē, viens pats izkā- vies ar Tumsas pavēlnieku un pielaidis šamējā cietoksnim uguni, vari iedomāties? Mazākais, tā pilsētā runā. Būs tas pats, kurš mūsējam F.lfakmenim pie sāniem. Dzirdēts, šie esot tuvos draugos. Bet tas mūsu valdnieks Elfakmens, tas nu gan! Vārdos tāds paskarbs, to ielāgo! Tak zelta sirds, kā mēdz teikt, un viņam dziednieka roka. "Ķēniņa roka — dziednieka roka," es šiem saku, un tā tas viss nāca gaismā. Un Mitrandirs man uz to: "Joreta, lai tavi vārdi paliek ilgā piemiņā!" Un…
Bet Joreta bija spiesta pārtraukt lauku radiniecei domāto pamācošo stāstu, jo iedziedājās taure un tūliņ iestājās kapa klusums. No vārtiem uz priekšu panācās Faramirs ar atslēgu Hū- rinu — vieni paši, ja neskaita četrus vīrus augstās bruņcepurēs un citadeles bruņās, un tie nesa lielu, ar sudrabu apkaltu melna lebetrona šķirstu.
Faramirs, laukuma vidū ar Aragornu sastapies, nometās viņa priekšā uz ceļgala un teica: — Gondoras pēdējais pavaldonis lūdz atvēli atstāt vietu. — Viņš pastiepa Aragornam baltu zizli, bet tas, zizli paņēmis, sniedza to atpakaļ ar vārdiem: — Tā vieta nav tukša atstājama un būs un paliks tev un taviem mantiniekiem, līdz mana asins būs izsīkusi. Dari, kas tev darāms!
Tad Faramirs piecēlies iesaucās skaņi un skaidri: — Gondoras ļaudis, uzklausiet šis zemes pavaldoni! Raugi, tas nācis, kas pēdīgi atkal pieteicis tiesības uz ķēniņa troni! Še ir Aragorns, Aratorna dels, Arnoras dandanu virsvadonis, rietu karaspēka karakungs, Ziemeļzvaigznes glabātājs, viņam pieder Pārkaltais Zobens, viņš ir no kara ar uzvaru nācis, viņam ir dziednieka roka, viņš ir Elfakmens, Elesars, cēlies no Nūmenoras Valandila, kas dēls Isilduram, kas dēls Elendilam. Vai viņam būs ķēniņam būt, pilsētā nākt un tur mājot?
Un visi karavīri līdz ar ļaužu pūli vienā balsī nokliedzās: — Jāāā!
Un Joreta ņēmās skaidrot radiniecei: — Tā, māsīciņ, tik tāda ieraža, kas pie mums pilsētā iegājusies, jo pilsētā viņš jau bijis, es tak stāstīju, un viņš man saka… — Atkal, gribi negribi, nācās apklust, jo Faramirs runāja tālāk.
— Gondoras ļaudis! Rakstu zinātāji stāsta — sendienās ieraža bijusi, ka ķēniņam kronis saņemams no tēva rokas, iekams tas kapā aizgājis, vai arīdzan, ja tas neiespēts, vienam pašam jānoiet līdz kapenēm, kur tēvs guldīts, un jāizņem kronis tēvam no rokām. Tak šai reizē nākas citādi rīkoties, un es, būdams paval- donis, šodien no Dinenrātas esmu atgādājis kroni, kas kapenēs guldīts līdz ar pēdējo ķēniņu Earnuru, kurš mūsu sentēviem bijis par valdnieku.
Nu sargi panācās uz priekšu, un Faramirs, šķirstu atvēris, izcēla dienas gaismā veclaicīgu kroni. No skata tas līdzinājās citadeles sargkareivju augstajām bruņcepurēm, tikai bija smagnējāks, viscaur balts, un abi sudrabā kaltie, ar pērlēm izliktie spārni likās piedienam jūras putnam, jo tieši tāds rotājās to ķēniņu ģerbonī, kas bija pāri jūrai šurp atburajuši, un kronī spulgoja septiņi dimanti, bet pašā augšā — viens vienīgs, kas tūliņ iesvēlās gaišās liesmās.
Aragorns, kroni satvēris, pacēla to izstieptās rokās un iesaucās:
— Et Earello F.ndorenna utulien. Sinome maruvan ar Hildi- nyar tenn' Ambar-metta!
Šos pašus vārdus tika izrunājis Elendils, pār jūru še ieradies vējam līdzi: — No Lieljūras esmu Viduszemē nācis. Še es palikšu, še mitīs mani mantinieki, līdz pasaulei pienāks gals!
Tad, daudziem par pārsteigumu, Aragorns nevis uzlika kroni galvā, bet pasniedza to atkal Faramiram, teikdams: — Daudzi suri pulējušies un varoņdarbus veikuši, un tikai tālab esmu varējis mantinieka tiesības īstenot. Tam par zīmi es gribētu, lai Gredzena glabātājs man kroni pienes un Mitrandirs to uzliek man galva, ja ir ar mieru, jo viņš bijis visam, kas sasniegts, par dzinuli, un šī ir viņa uzvara.
Frodo, panācies uz priekšu, paņēma kroni no Faramira un aiznesa Gendalfam. Aragorns nometās ceļos, un Gendalfs uzlika Baltkroni viņam galvā ar vārdiem:
— Ķēniņa valdīšana ir sākusies, un lai viņa dienām svētība, kamēr vien valāru troņi stāv stipri un nesatricināmi!
Aragorns piecēlās, un visi tūliņ sastinga mēmi un klusi, jo itin kā pirmoreiz viņu ieraudzīja īstenajā gaismā. Liels un stalts kā sendienu jūras ķēniņi viņš izslējās pāri tiem, kas stāvēja turpat līdzās, no sendienām izkāpis un mūžvecs, tomēr pašā vīrestības plaukumā, piere vizēja, viedības apstarota, rokas bija stipras un dziednieciska spēka pilnas, un viņu apņēma gaisma. Un tad Faramirs iesaucās:
— Verieties, kur ķēniņš!
Un tūliņ kori iedziedājās taures, visas kā viena, ķēniņš Elesars devās uz priekšu un piegāja pie vārtiem, atslēgu Hūrins atgrūda šķērsbomi, un, cītarām, violām, flautām un gaišām dziesmām skanot, ķēniņš aizsoļoja pa ziedu pilnajām ielām, līdz nonāca pie citadeles, iegāja iekša, citadeles torni uzvijās karogs ar zvaigžņoto Baltkoku, un sākās ķēniņa Elesāra valdīšanas laiks, kas apdziedāts neskaitāmās dziesmās.
Viņa laikos Minastirita tika izbūvēta neredzēti skaista — tāda tā nebija pat pirmās sendienu slavas plaukumā; visās malās zaļoja koki un urdzēja strūklakas, vārti bija mitrilā un tēraudā kalti, ielas izliktas ar baltu marmoru, un rosīgi strādāja Kalna rūķi, un Meža elfi turp devās ar līksmu prātu, un viss tur atspirga un tapa vērsts uz labu, un nami bija ļaužu pilni — tur bija viri un sievas, un smējās bērni, neviens logs neraudzījās tukšs un akls, neviens pagalms nestāvēja kluss un pamests, un, kad Trešais laikmets pasaulē beidzās un sākās jaunais, te palika iemūžinātas atmiņas un aizgajušo gadu dižā slava.
Pirmajās dienās pēc kronēšanas ķēniņš, nosēdies Ķeniņzāles troni, noņēmās ar valsts lietām. Rindām vien nāca sUtņi no daudzām zemem un tautam, no austrumiem un dienvidiem, no Drummeža pievārtes un rietumu Krēslaines. Un ķēniņš piedeva austrumniekiem, kas bija padevušies gūstā, un ļāva viņiem doties, kurj) acis rada, tāpat viņš noslēdza mieru ar Ilaradas tautām, atlaida Mordoras vergus un ierādīja tiem pašiem savu zemi Nurnas ezera krastos. Un daudzi, kas par drosmi bija uzslavu un atalgojumu pelnijuši, stājas viņa vaiga priekšā, un kā pēdējo sardzes priekšnieks atveda Beregondu, kas gaidīja spriedumu.
Un ķēniņš teica Beregondam: — Bcregond, caur tavu zobenu svētvietā tika asinis izlietas, kur tas noliegts. Tāpat tu aizgāji no posteņa, nesaņēmis nedz valdnieka, nedz sava priekšnieka atvēli.
Par to pēc senlaiku likumiem pienākas nāves sods. Tālab man tagad lemjams tavs liktenis. Tu tiec atsvabināts no jelkāda soda jo karā kāvies kā drosminieks, un vēl jo vairāk tālab, ka visu, ka . darīts, esi darījis, valdnieku Faramiru mīlēdams. Tomēr par citadeles sargkareivi tu būt vairs nevari, tapat tev jāaiziet no Minastiritas pilsētas.
Beregonds no vaiga metās gluži bāls, un, satriekts līdz sirds dzijumiem, viņš nokāra galvu. Bet ķēniņš turpināja:
— Tālab lai notiek tā: tu tiec pārcelts uz Baltā torņa pulku, Itilijas valdnieka Faramira apsardzi, būsi pulka karakungs un dzīvosi Emonarnos godā un mierā, kalpodams tam, kuru no nāves glābdams, it visu liki uz kārts.
Tad Beregonds nopriecājās, saprazdams, cik ķēniņš žēlsirdīgs un taisnīgs; ceļos nometies, viņš noskūpstīja valdniekam roku un devās projām ielīksmots un gandarīts. Un Itiliju Aragorns atdeva Faramiram pārvaldīšanā, lai tas dzīvo Emonarnu kalnos, no kurienes pavērās skats uz Minastirītu.
— Jo Morgullejas Minasitilai, — viņš noleica, — jātop nolīdzinātai līdz ar zemes virsu. Kazi, ar laiku vieta taps tīra, tomēr dzīvošanas tur nebūs vēl garus gadus.
Vispēdīgi Aragorns tikās ar Rohānas Ēomeru, abi apskāvās, un Aragorns sacīja: — Starp mums abiem nevar būt ne runas par kādu došanu vai ņemšanu, nedz par kadu atalgojumu, jo esam brāļi. Laime, ka Ēorls tika šurp no ziemeļiem jājis, un nav tautu, kas jelkad būtu slēgušas tik svētīgu savienību, kur neviens nevienu nav pievīlis un nemūžam nepievils. Tu, droši, zini, ka Teo- dēnu Cildināto esam guldījuši citadeles kapenēs, kur viņam būs mūžam dusēt starp Gondoras'ķēniņiem, ja tāda būs arīdzan tava griba. Vai, ja vēlies, dosimies uz Rohāņu un aizvedīsim viņu mājās, lai atdusas mierā starp savejiem.
Un Ēomers atbildēja: — Kopš tas dienas, kad tu man acu priekšā no kalnu pļavas zāles izaugi, tu mīļš man esi un tāds būsi mūžam. Tak nu man der doties atpakaļ, uz manu valsti, kur daudz kas labojams un savedams kartībā. Par Kritušo ķēniņu — kad viss būs saposts, atgriezīsimies, lai aizvestu viņu mājās; pagaidām lai nu paguļ miegā šepat.
Un Eovina uzrunāja Faramiru: — Tagad man jādodas atpakaļ uz savu zemi — uzmetīšu tai alvadu skatu, un brālim smags darbs priekšā, tur vajag palīgu. Bet kad tas, kuru ilgi esmu kā tēvu mīlējusi, būs guldīts pēdējā atdusas vieta, es atgriezīšos.
Tā dienas ritēja līksmas un priekpilnas, maija astotajā dienā Rohānas jātnieki, saposušies ceļam, aizjāja pa ziemeļceļu, un viņiem līdzi arī Elronda dēli. Ceļmalas no pilsētas vārtiem līdz pat Pelennoras mūriem bija stāvgrūdām apstājuši pavadītāji, aizbraucējus godinādami un dziedādami viņiem slavas dziesmas. Drīz mājup ar līksmu prātu devās arī citi, kas bija no tālienes nākuši, bet pilsētā rosīgi kūsāja darbs, kur ikkatrs bija gatavs roku pielikt: pārbūvēt, atjaunot to, kas sagrauts, aizlāpīt kara cirstās brūces un aizgainīt no atmiņas tumsības paliekas.
Hobiti aizvien vēl kavējās Minastirītā, turpat bija arī Lego- lass un Gimlins, jo Aragornam neparko negribējās, lai brālība izklīst. — Kam tādam, gribi negribi, tik un tā reiz pienāk beigas, — viņš teica, — bet man tomēr gribētos, lai vēl drusku paliekat: darbs, kur esat savu roku pielikuši, taču vēl nav novests līdz galam. Tuvojas diena, ko esmu gaidījis visus tos gadus, kopš esmu vīra kārtā stājies, un, kad tā būs klāt, es gribētu, lai draugi man ir līdzās. — Bet kas tā par dienu, viņš neparko neizpauda.
Tikmēr Gredzena pulks dzīvoja skaistā namā kopā ar Gen- dalfu un klejoja, kur pašiem labpatika. Un Frodo teica Gendal- fam: — Vai tu zini, kas tā par dienu, ko Aragorns nemitējas piesaukt? Jo mums te netrūkst nenieka, un projām doties man negribas, taču dienas skrien un skrien, Bilbo gaida, un Dalienā man tomēr mājas.
— Bilbo? — Gendalfs atvaicāja. — Viņš to pašu dienu gaida un zina, ka tālab kavējies. Un, saki, dienas skrien? Nule tikai maijs, vasara vēl nav pa īstam klāt. Var jau būt, ka viss rādās citāds kļuvis un, liekas, vai vesels laikmets aizritējis, tomēr, ja pavaicāsi kokiem un zālei, tie sacīs, ka vel ne gads nav apkārt, kopš tu ceļā devies.
— Pīn! — Frodo uzsauca. — Vai tu man gribēji iestāstīt, ka Gendalfs vairs neesot tāds mēmulis kā senāk? Laikam toreiz būs saguris pēc visiem tiem pūliņiem. Nu jau sak atžirgt.
Un Gendalfs teica: — Kuram gan nekārojas jau laikus dabūt zināt, kas tiks galdā likts? Bet tiem, kas pūlejušies, mielastu posdami, labpatīk visu turēt noslēpumā, jo pārsteigums cildinājumus dara skaļākus. Un Aragorns pats vēl zīmi gaida.
Kādā jauka dienā Gendalfs izrādījās pazudis bez miņas, un pārējie sāka prātot, diez kas nu būs. Bet Gendalfs jau naktī bija izvedis Aragornu no pilsētas, abi devās līdz Mindollulna kalna dienvidu piekājei un tur uzgāja neatminamos laikos iemītu taku, uz kuras tagad vien retais iedrošinājās kāju spert. Jo tā veda augstu kalnā, uz svētvietu, kurp iet drīkstēja tikai ķēniņi. Ta viņi kāpa augšā pa stāvumu, līdz nonāca klajā laukumiņā turpat pie sniegiem klātajām smailēm, un pavērās lejup, tālu pāri bezdibenim, kas pletās viņpus Minastiritas. Un, kamēr viņi tur stāvēja, skatam atklājas plašās ares, jo rīts jau bija klāt: dziļi lejā saules staros kā balti zimullši vizēja pilsētas torņi, un viss Anduīnas līdzenums ziedēja un zaļoja kā dārzs, un Tumsas kalni tinās zeltainā dūmakā. Uz vienu pusi skats sniedzās līdz pelēkajiem Emonmuīliem un tur kā tālīna zvaigzne mirgoja Rauross, otrā pusē Anduīna kā izplāta josta aizlocījās līdz Pelargirai un debess pamali apmirdzēja jūras klaja atstarotā gaisma.
Un Gendalfs teica: — Lūk, tava valstība, kam jātop par jo plašākas valstības sirdi. Trešais laikmets pasaulē ir beidzies un sācies jauns, un tev uzdots tam pamatus likt un saglabāt, kas saglabājams. Jo daudz kas no bojāejas glābts, tomēr daudz kam tagad ari jāaiziet uz neatgriešanos, un ari Triju gredzenu vara nu izsīkusi. Un visas šis zemes, kas tev acu priekšā, un ari tas, kas tālāk, visapkārt, nu būs cilvēku ziņā. Jo pienācis cilvēku valdīšanas laikmets, un Vecajo ciltij tagad būs iznīkt vai projām doties.
— Tas man labi zināms, mīļais draugs, — Aragorns sacīja, — bet tu taču man padomdevējos paliksi?
— Ilgi vairs ne, — Gendalfs atbildēja. — Man vieta bija Tre- šaja laikmetā. Es biju Sauronam pretinieks, un mans darbs ir galā. Promceļā man jādodas pavisam drīz. Tagad nastu vajadzēs uzņemties tev un tavējiem.
— Bet es nedzivošu mūžīgi, — Aragorns iebilda, — jo esmu no mirstīgajiem. Jā, tads, kāds esmu, ar rietļaužu cilts asinīm, kas tīras plUst man dzīslās, es nodzīvošu daudz ilgāku mūžu nekā citi, tomēr tas būs vien īss brītiņš, ne vairāk. Kad tie, kas nule mātei klēpi, bus nākuši pasaule un nodzīvojuši lidz sirmam vecumam, vecs būšu ari es. Un kas valdīs pār Gondoru un tiem, kas Minastirītu uzluko par ķēniņieni, kad manas gribas vairs nebūs? Koks Strūklakas pagalmā aizvien vēl stāv nokaltis un miris. Kad redzēšu zīmi, ka turpmāk visam lemts būt citādi?
— Novērs skatu no ziedošās pasaules un paveries turp, kur viss rādās nedzīvs un salts! — Gendalfs bilda.
Aragorns atskatījās — aiz muguras slējās stāva klints krauja, mazu gabaliņu augstāk jau sniega segas klāta, un, turp paraudzījies, viņš pamanīja starp akmeņiem notrīsam dzīvību. Pakāpies tuvāk, viņš atklāja, ka pie pašas sniega cepures malas no zemes izspraucies jauns kociņš, ne vairāk kā trīs pēdu garš. No pumpuriem jau bija izlīdušas jaunās lapas — iegarenas un samērīgas, ar tumšu virspusi un sudrabbaltu apakšu —, un slaikajā galotnītē šūpojās viens vienīgs ziedu ķekariņš, spoži balts kā saules apmirdzēts sniegs.
Aragorns tūliņ iesaucās: — Ye! Utuvinyes! Esmu atradis! Palūk! Visvecā koka atvasīte! bet kā tā še tikusi? Nav vēl ne septiņus gadus veca.
Un Gendalfs, tuvāk paveries, sacīja: — Kā tad! Būs cēlies no skaistā Nimlota, kas no Galatiliona sēklas, bet tam senčos daudzvārdis Telperions, Visvecais koks. Kas pateiks, kā tas te gadījies noliktā stundā? Bet še ir sena svetvieta — sēkla būs zemē ielikta, kad Gondorā vēl bija ķēniņu laiki un pagalmā Koks vēl stāvēja nenokaltis. Redz, stāsta, ka Kokam augļi gan nobriestot reti, tomēr dzīvība sēklās neiznīkstot garus gadus, un neviens nezina paredzēt, kad tā modīsies. To ielāgo! Jo ikreiz, kad Koks riesis sēklu, tā jāiestāda, lai pēctecība nepārtrūkst. Še, kalnā, tā savā nodaba gulējusi jau tad, kad Elendila cilts ziemeļu tīreļos bēdzinājās. Tomēr Nimlota cilts, ķēniņ līlesār, par tavējo daudz senāka.
Aragorns saudzīgi satvēra jauno kociņu, un — tu, brīnums! — saknes itin kā bija ieķērušās vien pašā zemes virskārta, un stādiņš ļāvās izcelties pavisam viegli. Tā nu Aragorns to aiznesa uz citadeli. Nokaltušais koks tika izrakts ar visām saknēm, tomēr dziļi godbijīgi, un ķēniņš to lika nevis sadedzināt, bet noguldīt atdusā Dīnenrātas klusuma. Un pagalmā pie strūklakas Aragorns iedēstīja jauno koku, kas tūliņ varen saņēmās un zeltin zēla — kad jūnija mēnesis bija klāt, visi zari jau bija ziedu pilni.
— Zīme ir dota, — Aragorns teica, — un tā diena nav aiz kalniem. — Un viņš izlika uz mūra sargkareivjus.
Dienu pirms vasaras saulgriežiem Minastiritā ieradas vēstneši no Amondina, stāstīdami, ka no ziemeļiem šurp jājot elfu pulks, esot jau pavisam tuvu Pelennoras mūrim. Un ķēniņš teica: — Pēdīgi viņi ir klat. Lai visa pilsēta tiek posta svētku rotā!
Pašā saulgriežu vakarā, kad debesis satumsa zilas ka safīrs, ritos baltas iemirdzējās zvaigznes, bet rietu pamale vēl zeltojās un gaiss bija spirgts un smaržīgs, pa ziemeļceļu pie Minastiritas vārtiem piejāja viesi. Priekšgalā bija Elroīrs un Elladans ar sudrabainu karogu, aiz viņiem jāja Glorfindels, Erestors un visa Rivendellas saime, tad — ķēniņiene Galadriēla un Lotloriēnas valdnieks Seleborns, abi baltos rumakos, ar saviem pavalstniekiem pelēkos apmetņos un baltiem dārgakmeņiem rotātiem matiem, un vispēdīgi — viedais Elronds, varenākais no elfiem un cilvekiem, ar Anuminasas scepteri rokā, bet līdzās palsam rikšotājam mugurā sēdēja viņa meita Arvena, elfu Vakarzvaigzne.
Un Frodo, ieraudzījis viņu tuvojamies — ar zvaigznēm rotātu pieri, spirgtas dvesmas apņemtu, mijkrēslī vizošu —, jutās aizgrābts līdz sirds dziļumiem un bilda Gendalfam: — Beidzot saprotu, ko gaidījām! Stāstam beigas! Nu ne vien diena būs tā, kas sirdij mīļa, bet skaista būs arī tumsa un svētlaimi dāvās, un visas nakts izbailes būs pagaisušas uz neatgriešanos!
Ķēniņš sveica savus viesus, tie nokāpa no zirgiem, Elronds, pasniedzis Aragornam scepteri, ielika savas meitas roku ķēniņam plaukstā, un visi kopā devās kalnup pa Minastiritas ielām, un debesis piebira zvaigžņu ziedu pilnas. Un Aragorns, ķēniņš Elesārs, vasaras saulgriežu dienā Ķēniņu pilsētā apņēma par sievu Arvenu Undomiēlu, un piepildījās un noslēdzās stāsts par abu ilgajām gaidām un rūpestiem.