Kad svētku līksmība bija gala, tie, kas Gredzena pulkā, pēdīgi sāka prātot par atgriešanos mājās. Un Frodo devās pie ķēniņa, kas kopā ar ķēniņieni Arvenu sēdēja pie strūklakas: turpat zēla un ziedēja Koks, un Arvena dziedāja dziesmu par Vaiinoru. Abi, Frodo sveikdami, piecēlās, un Aragorns sacīja:
— Zinu, Frodo, ko esi nācis man teikt — tu gribi atgriezties paša mājās. Jā, mīļais draugs, kokam vislabāk tur, kurtam senči kopš senseniem laikiem auguši, bet tu it visās rietu zemēs uz laiku laikiem būsi gaidīts viesis. Un, kaut ari tava tauta dižajo leģendas apdziedāta skopi, turpmāk tavējie taps cildināti skaļāk nekā daža laba plaša zeme, kas nogrimusi aizmirstība.
— Tiesa gan, gribu doties atpakaļ uz Daliēnu, — Frodo apstiprināja. — Taču pirmāk man jātiek Rivendellā. Šeit man nudien nav trūcis itin nekā, ja nu vien… es ilgojos pēc Bilbo — saskumu, viņu Elronda saimes pulkā neieraudzījis.
— Vai tev par to brīnums. Gredzena glabātāj? — ierunājās Arvena. — Vai tad nezini, kāda vara bija tai mantai, kas nu iznikusi, un ka nule izčākst viss, kas caur šo varu tapis? Bet tavs ciltsbrālis bijis glabātājos ilgāk nekā tu pats. Pēc jusu mēra viņš tagad sen savu laiku pārdzīvojis un tevi gaidīt gaida, jo no garākiem ceļiem viņam vairs tikai viens pa spēkam.
— Tad lugšu atvēli projām doties drīz, — Frodo atsaucās.
— Ceļā dosimies pēc septiņām dienām, — Aragorns teica. — Jo jāsim kopā ar tevi līdz pašai Rohānas valstij. Pēc trim dienām bus klāt Ēomers, lai aizvestu Teodēna miesas uz atdusas vietu rohāņu zemē, un mēs jāsim līdzi, kritušajam godu apliecinādami. Bet, pirms tu dodies projām, atkārtošu, ko Faramirs tev teicis: tev uz mūžu dotas tiesības Gondoras valstī būt, un taviem ceļabiedriem tapat. Būtu man tadas veltes, ar ko tavi darbi kaut cik atalgojami, tev pienāktos it viss, bet ņem lidzi visu, ko velies, un aizvadīsim tevi ar dižu godu, sapostu kā ķēniņdēlu.
Bet ķēniņiene Arvena sacīja: — Hs tev došu velti. Jo esmu Elronda meita. Viņš nu dosies uz Ostam, es palikšu, jo esmu izvēlējusies iet Ludiēnas ceļu, un gan viņai, gan man izšķiršanās bijusi tiklab salda, kā rūgta. Taču tev būs jādodas projām manā vietā, kad pienāks tas laiks, — ja pats to vēlēsies. Ja cirstās brūces nemitējas smelgt un atmiņas par to, kas bijis, vai spiež pie zemes, dodies uz rietiem, un tur visas vainas taps dziedinātas un nespēks pāries. Bet pagaidām ņem šo te — par piemiņu no Elf- akmens un Vakarzvaigznes, ar ko tava dzīve vienkopus savijusies!
Uz krūtīm viņai kā zvaigzne dusēja balts akmens, iekārts sudraba važiņā, un, rotu novilkusi, ķēniņiene aplika to Frodo ap kaklu. — Kad atmiņas par izbailēm un tumsību taps pārlieku smagas, — viņa teica, — tas palīdzēs.
Pec trim dienām, kā ķēniņš tika sacījis, pilsētā ieradās Rohānas Ēomers un līdz ar viņu — rohāņu godājamāko bruņinieku ēoreds. Rohanis tika laipni sagaidīts, un, kad visi piesēdās pie galda lielajā dzīru zālē Meretrondā, viņš, ieraudzījis daiļās viešņas, pārsteigumā un apbrīnā teju zaudēja valodu. Pirms gulētiešanas viņš lika ataicināt rūķi Gimlinu un tam noprasīja: — Gimlin, Gloina dēls, vai cirvis tev pie rokas?
— Nav vis, valdniek, — Gimlins atbildēja, — bet varu vienā rāvienā sadabūt, ja nu kada vajadzība.
— Spried nu pats, Ēomfers teica. — Jo iekarsušiem mums viena runāšana palika pusratā — par Zeltmeža ķeniņieni. Un nu esmu viņu savām acīm skatījis.
— Ak tā, valdniek? — Gimlins sasparojās. — Un kas tev tagad sakams?
— Neko darīt! — Ēomers sacīja. — Ka viņa butu daiļākā no visām, kas jelkad dzīvojušas, to neteikšu.
— Tad būs vien jāiet pakaļ cirvim, — Gimlins norūca.
— Tak pirmāk uzklausi, ko teikšu sev par attaisnošanu, — Ēomers turpināja. — Būtu es viņu redzējis citā pulkā, teiktu visu, ko vien vēlies. Tomēr nu es par pašu pirmo saukšu ķēniņieni Arvenu Vakarzvaigzni un pats esmu gatavs mesties kautiņā ar jelkuru, kas raudzīs ko iebilst. Nu, likšu, lai nes man šurp zobenu?
Taču Gimlins zemu paklanījās. — Nevajag, valdniek, es no savas puses tev piedodu, — viņš teica. — Tu esi par labu vakaram izvēlējies, bet es esmu sirdi ritam atdevis. Un mani kremt nelāga nojauta, ka drīz tas aizies uz neatgriešanos.
Beidzot pienaca prombraukšanas diena, un liels, grezns pulks vikšas no Minastirītas jāt projām pa ziemeļceļu. Gondoras un Rohānas ķēniņi devās uz kapenēm un Dīnenrātu un uz zelta katafalka iznesa laukā ķēniņu Teodēnu, un kapa klusumā izgāja pilsētai cauri. Katafalku viņi guldīja lielos ratos, kam visapkārt bija sastājuši Rohānas jātnieki un pa priekšu jāja karognesējs ar Teodēna karogu, un Merijs, būdams Teodena ieroču nesejs, jāja ratiem līdzās ar ķēniņa ieročiem.
Pārējiem no Gredzena pulka zirgi bija piemeklēti, kāds nu kuram piemērots; Frodo un Scmiuss turējās blakus Aragornam, Gendalfam bija Zibens, Pīns jāja kopā ar Gondoras bruņiniekiem, un Legolass ar Gimlinu, kā ieraduši, — abi Arodam mugurā.
Līdzi jāja ari ķēniņiene Arvena, Seleborns un Galadriēla ar savējiem, Elronds ar dēliem, Dolamrotas un Itīlijas valdnieki, liels pulks karakungu un bruņinieku. Vēl neviens rohāņu ķēniņš nebija pavadīts ar tādu godu, kā Teodēns, Tengela dēls, kas tagad devas atpakaļ uz dzimto zemi.
Bez steigas, rimtā solī viņi iejāja Anoriena un, nonākuši Sirmmežā pie Amondīna pakājes, sadzirdēja pakalnos ierībamies bungas, kaut nekur nebija manāma neviena dzīva dvēsele. Tad Aragorns lika pUst taures, un saucēji iesaucās:
— Klausieties jel! Ķēniņš Elesārs ir nācis! Druadānas mežs tiek atdots Ghān-buri-Ghānam un viņa ciltij valdīšanā uz mUžu mūžiem, un no šas dienas nevienam bez viņu atvēlēs te nebūs kaju spert!
Bungas ierībējās apdullinoši skaļi, un tad viss noklusa.
Ceļa sešpadsmitajā dienā, izbraukuši Rohanas zaļās pļavas, rati ar ķēniņa Teodēna miesām ieripoja Edorasā, un tur visi apstājās. Zeltkambaru zāle tika izrotāta ar grezniem gobelēniem, malu malās dega lukturi, un te tika sarīkotas tik krāšņs bēru mielasts, kāds šais sienās vēl nebija redzēts. Jo pēc trim dienām viss bija saposts Teodēna apbērēšanai: ķēniņš tika guldīts akmens šķirsta lidz ar ieročiem un citām dārgām mantām, kas viņam bija piederējušas, bet pari tika uzbērts liels kapukalns, ko rohāņi noklāja ar zaļām velēnām un virsū uzstādīja baltās atcerites. Tagad Kapulauka ritu pusē slējās astoņi pauguri.
Tad ķēniņa sardzes jātnieki, sakāpuši baltos zirgos, jāja kapukalnam apkārt, vienā balsi dziedādami dziesmu parTeodēnu, Tengela delu, ko bija sacerējis ķēniņa dziesminieks Glēovins — vairs viņš nedziesmoja nekad. Rimtais dziedājums aizkustināja sirdi pat tiem, kam šis tautas mele bija sveša, bet rohāņiem, klausoties dziesmas vārdos, acis iesvēlās gaišas - viņi no jauna tālē sadzirdēja ierībamies ziemeļnieku zirgu pakavus un Ēorlu saucam Selebrantas kaujas laukā, un skanēja leģendas par ķēniņiem, un Helma rags aizg'Utnem dziedāja kalnos, līdz uznāca tumsība, cēlās ķēniņš Teodēns un tumsai cauri ugunī aizjāja, un aizgāja nāvē kā varonis, kad saule, ko neviens vairs necereja ieraudzīt atgriežamies, iemirdzējās, pakāpusies pāri Mindoluinam.
No tumsības un neziņas ar zobenu un dziesmu Viņš gaismas skarās izjāja pret rīta saules liesmu. No cerība no jauna iesvēlās un tūliņ dzisa. Lai paliek nāve, šausmas, nolemtība visa, Lai paliek sūrums, kaila dzīvība — Viņš turpu aizgājis, kur mūžam godība.
Bet Merijs stāvēja pie zaļā kapukalna raudādams, un, kad dziesma bija galā, viņš atģidies iesaucās:
— Ķēniņ Teoden, ķēniņ Teodēn! Paliec sveiks! Tu biji man ka tevs — kadu laiciņu. Paliec sveiks!
Kad apbedīšanas ceremonija bija galā, sievu vaimanas noklusušas un Teodēns pēdīgi palika viens, kapa gulēdams, visi sapulcējās Zeltkambaru zale, kur bija saposts varens mielasts, un mitējās skuint, jo Teodēns bija nodzīvojis gani mužu un aizgājis vismaz tikpat godpilnā nāvē kā paši dižākie no rohāņu valdniekiem. IJn, kad pēc rohāņu paražas pienāca laiks tukšot kausu, ķēniņus pieminot, uz priekšu panācās Rohānas ķeniņmeita Ēovina, zeltaina kā saule un balta kā sniegs, un pasniedza Ēomeram pilnu biķeri.
Pieceļas dziesminieks un teiksmu zinātājs, un viņi pēc kārtas piesauca visus rohāņu ķēniņus: Ēorlu Jauno, Zeltkambaru cēlāju Brego, bēduļa Baldora brāli Aldoru, Freu, Frēavinu, Goldvinu un Dēoru, un Grēmu, un Ilelmu, kas nobēdzinājās Helma dzīlē, kad rohāņu zemi naidnieki bija pārmākuši, un tie bija deviņi kapukalni rietumpusē, jo Helms netika dēlu atstājis; un tad tika piesaukti kapukalni, kas ritu pusē: Frēalafs, Helma māsasdēls, un Lēofa, un Valda, un Folka, un Folkvins, un Fen- gels, un Tengels, un visbeidzot — Teodēns. Un, kolīdz izskanēja Teodēna vārds, Ēomers izdzēra biķeri tukšu. Tad Ēovina lika apkalpotājiem piepildīt visus kausus, un visi, kas bija zālē sapulcējušies, piecēlušies uzdzēra jaunajam ķēniņam augstas laimes, saukdami: — L.ai slava Ēomeram, rohāņu ķēniņam!
Pedigi, kad viesi jau bija krietni pamielojušies, Ēomers piecēlies bilda: — Gan esam sanākuši uz ķēniņa Teodēna bēru mielastu, tak, iekams šķiramies, es piesaukšu prieka vēsti — viņš pats nekurnētu, ka tā daru, jo manai māsai Ēovinai allaž bijis kā tēvs. Jel dzirdiet, mani viesi, labie ļaudis no malu malām, kas nule esat šais kambaros tik lielā pulkā, kāda še nemūžam nav bijis! Faramirs, kas Gondorā pavaldonis un Itllijā valdnieks, lūdz atvēli ņemt par sievu Rohānas ķēniņmeitu Ēovinu, un viņa pie šā vira ir gatava iet ar prieku. Tamdēļ lai abi top ar derību saistīti visu acu priekša!
Faramirs ar Ēovinu iznāca zāles- vidū un sadevās rokās, visi uzdzēra viņiem augstas laimes un priecājās līdzi. — Šādā ceļā, — Ēomers turpināja, — Rohānas un Gondoras draudzība top vēl ar jaunu saiti ciešāka sasieta, un man par to vēl jo līksmāks prāts.
— Par sīkstuli tevi, Ēomer, nenosauksi, — Aragorns ieteicās. — Šādi tu Gondorai atdod savas zemes skaistāko velti!
Tad Ēovina, paskatījusies Aragornam tieši acis, sacīja: — Novēli man prieku, mans lēņu kungs un dziednieki
Un viņš atsaucās: — Prieku esmu tev vēlējis, kopš manas acis tevi skatīja pirmoreiz. Nu, kad redzu tevi laimīgu, man sirds vairs nesāp.
Kad dzīres bija galā, prombraucēji atvadījās no ķēniņa Ēomera. Aragorns un viņa bruņinieki kopā ar visiem, kam mājas bija Loriēnā un Rivendellā, posās tālākam ceļam, bet Faramirs un Imraīls palika Edorasā. Turpat palika arī Arvena Vakarzvaigzne, un viņa atvadījās no saviem brāļiem. Neviens neredzēja, kā viņa pēdējoreiz tikās ar tevu, Elrondu, jo abi uzkapa augstu kalnos, tur ilgi runājās, un sāpīga bija abu šķiršanās pirms ceļa, kas veda uz citu pasauli.
Pēdīgi, kad viesi bija gatavi projām doties, Ēomers un Eovina pienāca pie Merija. — Paliec nu sveiks, Dalienas Meriadok un Rohānas Holdvin, — viņi teica. — Lai tev labi klājas un jāj drīzi atpakaļ pie mums sērst!
Un Ēomers sacīja: — Par to, ko tu paveici Mundburgas laukā, sendienu ķēniņi būtu tevi krautin apkrāvuši veltēm, ka rati būtu pilni un vai lūztu, tomēr tu sakies — nekā neņemšot, vien tos ieročus, kas tev doti. Man par to grūta sirds, jo tik dārgas veltes, ko tu pelnījis būtu, man nav, tak māsa lugtin lūdz, lai tu ņem šo nieku par piemiņu no Dernhelma un rohāņu ragiem rītausmā.
Un Ēovina pasniedza Merijām senlaicīgu ragu — nelielu, taču smalki kaltu tīrā sudrabā un iekārtu zaļā saitē; sudrabā bija iegriezta strauju jātnieku virtene, kas kā čūska apvija ragu no viena gala līdz otram, un turpat bija iegrebtas spēka rūnas.
— Tas ir mūsu namam piederējis daudzās paaudzēs, — Eovina piebilda. — Ragu rūķi kaluši, un tas nācis no Skatas Gartārpa salaupījuma. Eorls Jaunais to no ziemeļiem līdzi atvedis. Kurš, nelaimē nonācis, to pUš, naidniekam sirdī sēj bailes, draugam — prieku, un draugi, ragu padzirduši, steidz palīgā.
Merijs paņēma ragu, jo atsacīties nevarēja, un noskūpstīja Ēovinai roku, abi rohāņi hobitu apskāva, un viņi šķīrās, lai reiz tiktos atkal.
Nu viesi bija gatavi promceļam, visi vēl iedzēra ceļakāju, šķīrās ar labiem vārdiem un draudzības apliecinājumiem un pēc laba laika nonāca lidz Helma dzīlei, kur uzkavējās divas dienas. Legolass, solīto atminēdamies, Gimlinam līdzi aizgāja apraudzīt Spulgalas, un atgriezās kluss un nerunīgs, izteicis vien to, ka tikai Gimlins protot uziet vārdus, kas te sakāmi. — Un nemūžam nav pieredzēts, ka rūķis elfu runās cirstu pušu, — viņš piebilda. — Tālab tagad — aiziet uz Eangornu! Lai esam nolīdzinājušies!
No Dziļlejas ceļš veda uz Izengardu, kur tikmēr bija enti rosījušies. Viss akmens mūris bija nograuts, gruveši — aizvākti, apkaimē no vienas vietas zaļoja kokiem pilni dārzi, cauri urdza upe, ielejas vidū mirdzēja skaidrūdens ezers, bet pašā vidū tam augsts un nepieejams joprojām slējās Ortankas tornis, melnajai klintij atspīdot ūdens spoguli.
Ceļinieki kādu bridi pasēdēja vietā, kur Izengardai reiz bija vārti, bet tagad kā sargkareivji stāvēja divi brangi koki un uz Ortankas pusi stiepās ar kuplu ceļmalas zāli noaugusi taka. Tīri brīnums, cik daudz te bija paveikts, tomēr ne tuvu, ne tālu nebija manāma neviena dzīva radība. Bet pēdīgi viņi padzirdēja kadu saucam: — Humm, hmm — humrn, hmm, — un tūliņ pa taku platiem soļiem šurp apsveicināties nāca Kokubārzda, bet viņam līdzās — Ātraudzis.
— Laipni lūgti Ortankas kokudārzā! — viņš teica. — Zināju, ka nākat, bet man ieleja bija darbs — tur vēl darba daudz. Dzirdēju gan, ka arī jūs tur, dienvidrītos, neesot sēdējuši, rokas klēpī salikuši, un viss, kas man ausis nācis, izklausās labi, gaužām labi! — Tad Kokubārzda ņēmās uzlielīdams skaitīt, kas paveikts, un tā vien šķita, ka viņam viss zināms līdz pēdējam sīkumam, bet galu galā apklusis viņš pieliecās un ilgi, pētīgi noskatījās uz Gendalfu.
— Ūja, paga, paga, — viņš atkal ierunājās. — Tu tomēr izrādījies tas stiprākais, un viss tev iznācis, kā cerēts. Kurpu tu tagad? Un kālab esi nācis šurpu?
— Apraudzīt, kā tev, draugs, ar darbiem sokas, — Gendalfs atbildēja, — un pateikties, ka lielajos darbos esi bijis par palīgu.
— Humm, tā gan, tur nekas nav iebilstams, — Kokubārzda atsaucās, — enti tur visādā ziņā savu pirkstu pielikuši. Un ne vien tai lietā ar, humm, to draņķi, to koku slakteri, kas te mitinājās. Jo saklupa te milzu barā tie — burārum — tie ļaunači- mellroči-līkkāji-cietsirži-nagaiņi-bezgauši-asinsrīļas, tie mori- maite-sincahonda, humm, jūs jau gan steidzīgu ļaužu un vārds šiem tik garš ka moku pilni gadi — ta sakot, uzkrita tā orku sērga, sabruka upei pāri, no ziemeļiem tāpat un visriņķl Laure- lindorenanas mežam, kur iekša gan netika, lai paldies turienes Dižajiem! — Ents paklanījās Loriēnas ķēniņam un ķēniņienei.
— Un tie paši nekrietneļi jutās pagalam pārsteigti, mums Zemleja uzdūrušies, jo par mums savu mūžu nebija dzirdējuši, kaut neziņā par mums dzīvo arī krietnākas ciltis. Bet pieminēs mūs retais, jo dzīvajos teju neviens neizspruka un lielāko tiesu aizrāva upe. Jums tālab labums iznāca — nebūtu tnēs šiem gadījušies ceļa, pļavu ķēniņš ar zirgiem nebūtu tālu ticis, un, ja tomēr, viņam vairs nebūtu māju, kurp atgriezties.
— Tas mums labi zināms, — Aragorns atsaucās, — un uz laiku laikiem tiks piemiņā turēts gan Minastirītā, gan Edorasā.
— Uz laiku laikiem? Tāds vārds pat man par garu, — Koku- barzda sacīja. — Tu domā — kamēr jūsu valstības stāvēs, bet tām jāstāv gaužam ilgi, lai entiem tas laiks garš liktos.
— Sākas jaunais laikmets, — Gendalfs bilda, — un tagad it lēti var notikt, ka cilvēku valstis pārdzīvos tevi, Fangorn, mans draugs. Bet nu saki, kā ar to darbu, ko tev uzticēju? Ko Saru- mans? Vai Ortanka viņam vēl nav apnikusi? Jo diez vai viņš teiks, ka skatu, kas viņam pa logiem paveras, tu būtu skaistāku darījis.
Kokubārzda burvim pievērsa ilgu, ciešu skatienu — pēc Merija domām, pat tādu kā viltīgu. — Ā, — ents ierunājās, — es jau spriedu, ka nepiemirsīsi apvaicāties. Ortanka apnikusi? Pagalam apnikusi, bet ne tik daudz pats tornis, vairāk mana runāšana. Humm! Dažu labu garu stāstu viņam izstāstīju, mazākais, ko nu jūs savā mēlē par garu dēvējat.
— Tad kālab viņš palika klausīdamies? Vai tu Ortankā tiki? — Gendalfs prašņāja.
— Humm, nē, kur nu! Ortankā ne! — Kokubārzda atteica. — Bet viņš pie loga nāca stāvēt, jo citādi nekādi nevareja dabūt zināt, kas notiek, un vēstis, kas atskrēja, viņam gan riebās, tomēr tvēra viņš tās kā alkata, un es manīju, ka dzird viņš it visu. Taču es picraudzīju, lai vēstis Ortankā nonāk, apaugušas ar daudz ko, kas viņam būtu labi pārdomājams. Apnika viņam viss līdz kaklam. Mūžam bijis vējagrābslis. Tas viņu iedzina postā.
— Es, manu krietno Fangorn, — Gendalfs bilda, — tā manu, ka tu gaužām piesardzīgi saki "nāca", "bija", "apnika". Kā ir tagad? Vai viņš pagalam?
— Nē, pagalam ne,- cik man zināms, — Kokubārzda teica. — Tikai projām. Jā, nu jau septiņas dienas. Ļāvu, lai iet. Kad viņš laukā izlīda, tikko pazinu, un tas viņa tārpelis — no ģīmja gluži kā rēgs. Vien nesāc, Gendalf, man te daudzināt, ka solījos viņam būt par sargu, jo to es pats zinu. Bet kopš tās dienas viss ir pārgrozījies. Un es sargāju, līdz biju drošs, ka postu viņš vairs nenodarīs. Vai nu man tev jāstāsta: par visu vairāk man riebj, ka iespundē to, kas dzīvs, un pat tādus nekrietneļus es neparko negribu sprostā turēt — vien ja citādi nevar. Ja čūslim indeszobi izrauti, lai lien, kurp tik.
— Varbūt tev taisnība, — Gendalfs sacīja, — bet man tā vien liekas, ka viens zobs tam čūslim vēl atlicis — tā indes balss, un es nojaušu, ka viņš tevi, pat tevi, Kokubārzdu, apvārdojis, zinādams, kur tev serdē vājā vieta. Nu, ja reiz projām — projām, ko tur vairs! Bet Ortankas tornis nu atkal nododams ķēniņa ziņā, jo ķēniņam pieder. Kaut ari viņam, kazi, tāda nemaz nevajadzēs.
— Pienāks laiks, redzēsim, — Aragorns atsaucās. — Taču es atdošu visu šo ieleju entiem, lai rīkojas še pēc sirds patikas, ja vien viņi Ortanku apņemas droši sargāt un pieraudzlt, lai neviens bez manas atvēlēs tur ne kāju nesper.
— Tornis ir aiz atslēgas, — Kokubārzda vēstija. — l.iku Saru- manam visu aizslēgt un atslēgas atdot man. Tās pie Atraudža glabāšanā.
Atraudzis noklanījās kā vēja pieliekts koks un pasniedza Ara- gornam divas lielas, melnas, ķerainas atslēgas, uzvērtas tērauda gredzenā. — Vēlreiz paldies, — Aragorns teica, — un nu — palieciet sveiki! Lai jusu mežs atkal zeļ un zaļo miera! Kad ieleja būs pilna, vēl ir vieta svabada uz vakariem no kalniem, kurtu reiz, sensenos laikos, mēdzi staigāt.
Kokubārzda saskuma. — Meži lai zeļ un zaļo, — viņš atkārtoja. — Meži varbūt ar' ies plašumā. Entu cilts gan ne. Entulīšu nav.
— Toties tagad varat cerlgāk iet un meklēt, — Aragorns neatlaidās. — Nu te, uz rītiem zemes, kas ilgi bijušas ciet.
Bet Kokubārzda tikai nošūpoja galvu un atbildēja: — Turpu mērojams tāls ceļš. Un tagad tur cijvēku, ka biezs. Ūja, bet piemirsu uzvedīgs būt! Vai paliksit še drusku atvilkt elpu? Un, kazi, jūsu pulkā atradīsies kāds, kuram labpatiktu cauri Fangorna mežam iziet, lai ceļš uz mājām taisnaks? — Viņš paskatījās uz Selebornu un Galadriēlu.
Tomēr visi, izņemot Legolasu, sacīja, ka laiks atvadīties un doties vai nu uz dienvidiem, vai vakariem. — Aiziet, Gimlin! — Legolass uzsauca. — Nu man ir Fangorna atvēle apciemot Entu meža biezokni, kur aug tadi koki, kādus citur Viduszemē neatradīsi. Tu nāksi man līdzi, vārdu turēdams, un tad abi kopā dosimies mājup, uz Drummežu un tad — tālāk. — Gimlins gan piekrita, tomēr tā vien rādījās, ka ar gariem zobiem.
— Še Gredzena brālība beidzot izirst pavisam, — teica Aragorns. — Tomēr es ceru, ka, necik ilgi, jūs atgriezīsities manā zeme — ar palīgiem, kā solījāties.
— Būsim klāt, ja mūsējie valdnieki dos atvēli, — Gimlins apstiprināja. — Labs ir, palieciet sveiki, hobiti! Nu jums droši jātiek pašiem savās majas, lai man nav naktīm no vietas jāsēž vaļā acīm, bīstoties, ka tik jums kas nenotiek. Kad iznāks, aizlaidīsim vēsti, un, kazi, reizumis izgadīsies satikties, tomēr man sirds saka priekšā, ka visi kopā diez vai atkal reiz savāksimies.
Kokubārzda atsveicinājās no visiem pēc kārtas un nesteidzīgi, dziļi godbijīgi trīs reizes paklanījās Selebornam un Galad- riēlai. — Tik ilgs, ilgs laiks aizritējis, kopš sastapāmies, ka tevi stumbrs, akmentiņš, a vanimar, vanimalion nostaril — viņš sacīja. — Bēda, ka vien šādi pēcgalā redzamies. Jo pasaule pārgrozās — ij ūdenī tas nogiedams, ij zemē, ij gaisā saožams. Diez vai atkal reiz tiksimies.
Un Seleborns atteica: — Nezinu gan, Visvecajais. — Bet Galad- riēla sacīja: — Viduszemē ne — ari ne tikām, kamēr dienas gaismā no jauna nebūs izcēlušās zemes, kam viļņi pāri pārskrējuši. Tad var gadīties, ka ziedonī tiekamies Tazarīnas vītolpļavās. Paliec sveiks!
Vispēdīgi no sirmā enta atvadījās Merijs un Pīns, un Koku- barzda, uz tiem abiem noskatīdamies, maķenīt atplauka. — Nu, mani smaidulīši, — viņš ieteicās, — vai pirms ceļa izdzersit ar mani kopā vēl kādu malciņu?
— Kāda runa! — hobiti atsaucās, un ents abus paveda sāņus, koka pavēnī, kur skatam atklājās apjomīgs akmens kubuls. Kokubārzda piepildīja trīs kausus, un viņi dzēra malkiem vien, vērdamies enta savādajās acīs, kas raudzījās pretim pari kausa malai. — Prātīgi gan, prātīgi! — viņš bilda, — jo esat jau pastiepusies, kopš pēdējoreiz redzējāmies. — Hobiti iesmējušies izstrēba kausus tukšus.
— Tā ja, tad nu uz redzēšanos! — Kokubārzda atsveicinājās. — Un nepiemirstiet — ja nu saVā zemē padzirdat ko par entusie- vām, atlaidiet man vēsti! — Ar brangajām rokām novēcinādams atvadas visiem pārējiem, viņš pagaisa starp koku stumbriem.
Nu jāšana vedās naskāk. Ceļinieki devās uz Rohānas aizas pusi, un Aragorns pēdīgi atsveicinājās — tai pašā vietā, kur Pīns tika ieskatījies Ortankas akmeni. Hobitiem iesmeldzās sirds — Aragorns viņus ne reizi nebija pievīlis un izvadījis cauri neskaitāmām briesmām.
— Kaut mums butu burvju akmens, kurā visus draugus varētu saredzēt, — Pīns nosūkstījās, — un aprunāties ar tiem, kas talu projām!
— No tādiem atlicis tikai viens, — Aragorns sacīja, — jo to, ko rāda Minastirītas akmens, tu redzēt vis negribēsi. Bet Ortan- kas palantiram jāpaliek pie ķēniņa, lai viņš redz, kas valsti notiek un ko apakšnieki dara. Paturi vērā, Peregrln Tuk, ka esi Gondoras bruņinieks un no dienesta pienākumiem tevi neviens nav atsvabinājis. Pagaidām ej brīvsolī, taču var gadīties, ka saukšu tevi atpakaļ. Un ielāgojiet, mīļie dalienieši, ka manas valsts robežās ir arī tas, kas tālu uz ziemeļiem, un gan jau man vajadzēs kādudien turp doties.
Tad Aragorns atvadījās no Seleborna un Galadriēlas, un ķēniņiene viņam sacīja: — Elfakmeni, tumsībai cauri tu esi izgājis, cerēto meklēdams, un nu esi iemantojis visu, pēc kā tev sirds alkusi. Vadi savas dienas krietni!
Bet Seleborns teica: — Paliec sveiks, ciltsbrāli! Lai tev liktenis iegrozās citādi nekā manējais, un lai tas, kas tev dārgs, pie tevis paliek līdz laika galam!
Ar šiem vārdiem viņi šķīrās. Saule jau rietēja, un, pēc laiciņa atskatījušies, visi redzēja Rietzemes ķēniņu sēžam zirgā, bruņinieku pulkā, vakara saule lēja pār gondoriešiem sarkanzeltainu vizmu, un Aragorna baltā mantija šķita zvērojam vienās ugunīs. Ķēniņš, satvēris zaļakmeni, pacēla to pret debesīm, un no viņa rokas izšāvās smaragda liesma.
Drīz sarukušais pulciņš, turēdamies Izenai gar krastu, līdz ar upi pagriezās uz vakarpusi, izjāja cauri aizai plašajā tirelī, tad pagriezās uz ziemeļiem un šķērsoja Krēslaines robežu. Turienieši muka, kur patapdami, un slēpās, jo baidījās no elfiem, kaut tie, taisnību sakot, šai zemē gandriz nekad netika iekliduši; tomēr ceļinieki par vietējiem nelikās ne zinis, jo skaitā viņu aizvien vēl bija daudz un pulkam netrūka nenieka. Tā nu viņi mēroja ceļu lēnā garā, nakšņodami teltīs.
Sestajā dienā pēc atvadīšanās no ķēniņa viņi jāja cauri mežam, lejup pa Miglas kalnu piekajes nogāzēm — varenā grēda nu slējās pa labi. Saulei rietot, iztikuši klajuma, viņi panāca kādu sirmgalvi, kas steberēja, uz kūjas atspiedies. Vecajam mugurā bija pelekas vai reiz baltas bijušas skrandas, un viņam nopakaļ sagumis un sūkstīdamies vilkās vel otrs tāds pats plukata.
— Paskat, Sarumans! — Gendalfs iesaucās. — Kurp tad tu?
— Kas tev par to? — tas atteica. — Tu ko — aizvien vel gribi noteikt, kas man darāms? Nav tev gana ar to, ka mani pazudināji?
— Atbildēt tu pats zināsi, — Gendalfs sacija. — Ne tas pirmais, ne otrais. Bet lai nu kā, manu puliņu laiks jau tuvu beigām. Tagad viss ķēniņa ziņā. Būtu tu Ortankā pagaidījis, būtu viņu sastapis, un tu piedzīvotu, ka viņš ir gan vieds, gan augstsirdīgs.
— Tad vēl jo labāk, ka laikus ņēmu kājas pār pleciem, — Sarumans noteica, — jo man no viņa nekā nevajag. Taisnību sakot, ja nu reiz gribi dzirdēt atbildi uz to, ko pirmiņ prasīji, es meklēju to taisnāko ceļu laukā no viņa zemes.
— Tad jau atkal esi neceļus izraudzījies, — Gendalfs piezīmēja, — un nezinu, ko labu tu galā ceri sagaidīt. Bet kā ar palīdzību — noraidīsi? Jo to mēs tev piedāvājam.
— Man? — Sarumans izmeta. — Nekā, nedoma, lūdzams, man radīt laipnu ģīmi! Man labāk patīk, kad tu viebtin viebies. Un, ja reiz runa par to elfu kundzēni, viņai es it nemaz neuzticos — no sākta gala mani nīduši un izperinājusi visu tik tev par labu. Skaidra lieta, ka šī tīšuprāt tevi pa šo ceļu vedinājusi, lai pamielotu acis ap mani, postā iegrūstu. Būtu mani kāds brīdinājis, ka pakaļ dzenaties, es jums tadu prieku butu liedzis.
— Saruman, — Gendalfs sacīja, — mums gana citu darbu un rūpju, kas uzskatāmas par svarīgākām nekā vajadzība tevi sadzīt rokā. Drīzāk iedomā, ka tev veiksme uzsmaidījusi — nu tev tiek dota vēl pēdējā iespēja.
— Ja no tiesas pati pēdējā, es tikai priecāšos, — Sarumans izspieda caur zobiem, — jo vairs nevajadzēs lieki muti virināt, lai atsacītos. Visas manas cerības nu ir pagalam, taču jūsējo man nevajag. Ja jums tādas maz ir.
Piepeši acis viņam iegailējās. — Jājiet savu ceļu! — viņš iesaucās. — Neesmu velti garus gadus rakstus pētījis. Paši sevi esat galam nolēmuši — tas jums labi zināms. Un es klimzdams maķenīt remdēšos, prātodams, kā, manu namu sagraudami, esat nopostījuši paši savējo. Nu? Kādā kuģī tad domājat laisties atpakaļ, pāri tik lielai jūrai? — viņš indīgi noprasīja. — Peleks būs tas kuģis un rēgu pilns. — Sarumans iesmējās, bet smiekls bija ķērkstošs un pretīgs.
— Slienies kājās, tu, pamuļķi! — viņš uzkliedza otram diedelniekam, kas bija zemē nosēdies, un iebelza tam ar kūju. — Griezies apkārt! Ja reiz tiem smalkmaņiem ar mums pa ceļam, mēs iesim ar likumu. Slienies tak, citādi vakariņu tiesai ij ne drupa- čas nedabūsi!
Otrais pagriezies aizvilkās garām zūdīdamies. — Nabaga vecais Grima! Nabaga vecais Grima! Mūžam visi dunkā, mūžam zākā. Uh, kā ienīstu! Kaut es varētu kur likties!
— Tad pamet viņu! — Gendalfs ieteicās.
Bet Cērmēle, uz Gendalfa pusi tik tikko pametis aizmiglotu, šausmu pilnu skatu, steigšus aizšļūca Sarumanam nopakaļ. Jātnieku virtenei garām steberēdarni, abi bēdubrāļi nonāca līdz hobitiem. Sarumans apstājās, viņus noskatidams, bet hobiti raudzījās pretim ar žēlumu.
— Ak tad arī jūs, kverpļi, esat nākuši par manu nelaimi papriecāties, ko? — viņš ierunājās. — Jums jau nekas par to, kā ubagam ap dūšu? Jums jau ir viss, pēc kā sirds kāro — pilna māga, smalkas drānas, labākā tabaciņa, ko pīpē bāzt. Jā gan, zinu! Zinu, no kurienes tā nākusi. Tukšiniekam iedot, ko pīpi piebāzt, — to jau laikam liegsit?
— Es iedotu gan, ja pats nebūtu tukšā, — Frodo atbildēja.
— Vari dabūt, kas man pietaupījies, — ieteicās Merijs, — tikai uzgaidi acumirkli! — Noliecies viņš parakņājās pie segliem piesietajā maisā un pasniedza Sarumanam ādas tabakmaku. — Ņem, cik nu te ir, — viņš sacīja. — Lai nu iet labumā — to uzgājām Izengardā, pēc tā lēruma.
— Manējā, manējā, kā tad! Un dārgi pirkta! — Sarumans iekliedzās, tabakmaku sakampdams. — Tas par zīmi visam, kas man pēc tiesas un taisnības atdodams, — un nieks vien, jo lieku galvu ķīlā, ka salaupījat sazin ko. Tomēr jelkuru drusciņu, ko zaglis dod atpakaļ, ubagam atliek pieņemt ar tencināšanu. Nekas, gan dabūsit, ko pelnījuši, kad, mājās aizkulušies, Dienvidājus uziesit maķenīt citādus, nekā jums labpatiktu. Lai nu jūsmājās vēl garus gadus tabakas trūkums!
— Lielais paldies! — Merijs atsaucās. — Ja reiz tā, dod man tabakmaku atpakaļ! Tas no manis paša mantības, tālu ceļu ar mani kopā mērojis. Pārber nu tabaku kādā lupata!
— No zagļa zagts nav zagts, — Sarumans atsvieda, uzgrieza Merijām muguru, iespēra Cērmēlem un kātoja projām uz mežu.
— Nē, man patīk! — iesaucās Pins. — Mēs būtu tie zagļi? Vai tad no viņa nekas nav piedzenams par to uzglūnēšanu, pārestībām un triekšanos orkiem līdzi visai Rohānai cauri?
— Tā ja! — Sems piebilda. — Un šis saka — pirkta. Diez kā tas nākas? Un man nemaz negāja pie sirds, kā šis Dienvidājus piesauca. Der posties uz mājām.
— Nav divu domu, — Frodo piekrita. — Bet necik drīzāk netiksim — vēl Bilbo vajag apraudzīt. Es vispirms došos uz Riven- dellu, lai notiek, kas notikdams.
— Jā, laikam gan tā būs labāk, — piebalsoja Gendalfs. — Bet tas Sarumans — žēluma gals! Bīstos, ka viņš vairs nav pārgrozāms. Pagalam izkurtējis. Tomēr es tik un tā šaubos, vai Kokubārzda spriedis pareizi: man tā vien rādās, ka Sarumans vēl it lēti var ko sariebt — tīri ļaunprātības dēļ.
Nākamajā dienā viņi devās tālāk, iekhzdami Krēslaines ziemeļos — pavisam neapdzīvotā apvidū, kaut apkaimē netrūka ne zaļuma, ne jaukuma. Klāt bija septembris ar saules pilnām, zeltainām dienām un sudrabotām naktīm, un viņi jāja, nenieka nebēdādami, līdz nonāca pie Gulbītes un tur uzmeklēja veco braslu rītos no ūdenskrituma, kur upe piepeši gāzās lejā, līdzenumā. Tālu vakaros dūmaka gūlās pār saliņām izraibinātu slīkšņu, kam upe līkumoja cauri, steigdamās uz Pelēci, — turienes plašajā niedrājā mitinājās neskaitāmi gulbji.
Tā viņi nonāca Eregionā, un pēdīgi atausa skaists rīts, pār vizošajiem miglas vāliem sēdams saullēkta mirgu. Ceļinieki, nakti pārlaiduši pazema pakalnā, rītos pamalē saules staros ieraudzīja paspīdam trīs smailes, kas, izdūrušās cauri pūkainajiem mākoņiem, slējās vai līdz padebešiem: Karadrass, Selebdils un Fanui- dols. Morijas vārti jau bija tuvu.
Te nu viņi aizvadīja vēl septiņas dienas, jo priekšā, necik ilgi, bija atkal vienas atvadas un to brīdi gribējās novilcināt. Selebornam un Galadriēlai ar savējiem nu bija jāgriežas uz rītiem, jātiek līdz Sarkanraga vārtiem un pa Dūņutērces krācēm jānokāpj ielejā, kur plūda Sudrabdzīsla un viņiem bija mājas. Tiktāl viņi bija līdzi jājuši, mezdami līkumu uz vakariem, jo daudz kas bija izrunājams ar Elrondu un Gendalfu, un še viņi vēl kavējās, ar draugiem sarunas risinādami. It bieži vēl ilgi pēc tam, kad hobiti jau gulēja saldā miegā, viņi sēdēja zvaigžņu gaismā, atminēdamies sen pagājušus laikus, visu, kas šai pasaulē bija prieku sagādājis un vaiga sviedros sarūpēts, vai apsprieda to, kas būs. Nejaušs ceļinieks, garām iedams, diez vai būtu ko manījis vai saklausījis, nospriestu vien, ka redzējis pelēkus, akmenī cirstus tēlus, kas te, šai neapdzīvotajā apvidū, reiz nolikti par piemiņu kaut kam, ko visi sen aizmirsuši. Jo viņi sēdēja gluži nekustīgi un vārdus pār lūpām nelaida, bet sarunājās domās, un tikai spulgās acis vērās zibsnīdamas, domām šurpu turpu traucoties.
Taču galu galā viss bija izrunāts, un viņi atvadījās — līdz brīdim, kad Trim gredzeniem būs jādodas projām. Acu priekšā saplūzdami ar akmeņiem un ēnām, pelēkajos apmetņos tērptie Loriēnas elli aizjāja kalnos, un tie, kam priekša bija ceļš uz Rivendellu, noskatījās pakaļ, nosēdušies pakalna galā. Tālē, kur savilkās migla, nošķida zibsnis, un tad nekas vairs nebija saredzams. I-'rodo zināja, ka Galadriēla uz atvadām vēl bija pacēlusi roku ar gredzenu pirkstā.
Sems noversies nopūtās: — Kaut es varētu atkaliņ Loriēnā tikt!
Pēdīgi kādā vakarā, nomērojuši ceļu pāri kalnu tīrelim, pavisam piepeši, kā jau tas ceļiniekam allaž šķiet, priekša uzradās krauja, dziļi zem kājām parādījās Rivendellas ieleja un iemirgo- jās Elronda nama lukturi. Tikuši lejā un pārjājuši pāri tiltam, viņi nonāca pie durvīm, un nams pielija gaismas pilns, un ieskanējās gaviļu dziesmas, sveicot Elrondu atgriežamies.
Hobiti uz karstām pēdām, ne ēduši, ne nomazgājušies, pat apmetņus nenovilkuši, steidzās uzmeklēt Bilbo un atrada viņu paša mazajā kambarītī. Istabiņā mētājās papīri, rakstāmspalvas un zīmuļi, bet pats Bilbo sēdēja krēsla pie kamīna, kur sprēgāja sīka, spoža uguntiņa. Viņš izskatījās gaužām savecējis, tomēr mierpilns un miegains.
Pavēris plakstus, viņš uzlūkoja ienācējus. — Sveiki, sveiki! — viņš bilda. — Ak tad esat atpakaļ? Un rītdien man turklāt vēl dzimšanas diena. Paskat, kādi viltnieki! Vai zināt, ka man jau apritēs veseli simt divdesmit deviņi? Vel tik gads, un, ja viss ies kā smērēts, būšu Veco Tuku panācis. Gribētos jau šo atstāt ar garu degunu, bet gan jau redzesim.
Nosvinējuši Bilbo šupuļsvētkus, četri hobiti palika Riven- dellā vēl uz. kādam dienam un daudz laika pavadīja kopā ar veco draugu, kas no sava kambarīša vairs izgāja vienīgi maltīti iebaudīt. Ēdienreizes viņš, kā likums, joprojām ievēroja ļoti punktigi un aizgulējas reti. Pie kamīna sasēduši, hobiti pēc kārtas viņam stāstīja visu, kas nu bija no ceļa un dēkām palicis prātā. Iesākumā Bilbo izlikās, ka nez ko pieraksta, bet ik pa brīdim piemiga un uztrūcies tik daudzināja: — Lieliski! Brīnišķīgi! Bet pie kā mēs palikām? — Un stāsts turpinājās no vietas, kur Bilbo klausīdamies bija sācis svērt tabaku.
Vienīgais, kas viņu itin kā pa īstam atmodināja un savaldzināja, bija stāsts par Aragorna kronēšanu un precībām. — Es, protams, tiku uz kāzām lūgts, — viņš paziņoja. — Gana ilgi esmu to dienu gaidījis. Bet sazin kā, kad nu tiktāl tā lieta bija nonākusi, izrādījās, ka man te darba, ka ne apdarīt, un ej nu noņēmies ar to krāmēšanos…
Kad jau otra nedēļa gāja uz beigām, Frodo, pa logu pavēries, ieraudzīja, ka nakti uzkritusi salna un zirnekļu tīmekļi sudrabo- jas balti. Piepeši viņš apjauta, ka jāiet projām un no Bilbo jāatvadās. Vasara bija aizritējusi tik jauka, ka otru tādu bija grūti atminēties, un laiks joprojām pieturējās rams un skaidrs, taču nu bija klāt jau oktobris, kad kuru katru bridi atkal varēja uznākt lietus un vēji. Un līdz mājām vēl bija mērojams tāls ceļš. Tomēr nejau lietus viņam prātu darīja nemierīgu. Sirdi urdījās sajūta, ka laiks atgriezties mājās — Dalienā. Semam ap dušu bija tieši tāpat. Vēl iepriekšēja vakarā viņš tika sacījis:
— Jā, Frodo kungs, esam izstaigājušies sazin kur, kas tik viss nav redzēts, tak labāk kā še, man rādās, nav nekur. Šeitan gluži kā pa drusciņai no visa, ja tik noprotat, ko gribu teikt: ij no Dalienas, ij Zeltmeža, ij Gondoras, ij ķēniņkambariem, ij traktie- rlšiem, ij pļavām, ij kalniem — viss tādā mudžumā. Un tomēr man sazin kālab tāda jutoņa, ka mums, necik ilgi, der posties uz iešanu. Man, taisnibu sakot, par Tētiņu raizīgs prāts.
— Tiesa gan, Sem, pa drusciņai no visa, vienīgi jūras gan nav, — Frodo tika atsaucies, un nu viņš pie sevis atkārtoja: — Vienīgi jUras gan nav.
Todien Frodo aizgāja aprunāties ar Elrondu, un abi vienojās, ka ceļā jādodas nākamajā rītā. Hobitiem par neizmērojamu prieku Gendalfs pieteicās viņiem pavadoņos. — Mazākais, līdz Virpilij, — burvis sacīja. — Gribu apraudzīt Purēnu.
Vakarā visi gāja atsveicināties no Bilbo. — Nu, kas jādara — jādara, — viņš teica. — Žēl. Man jUsu pietrūks. Jauki tā zināt vien, ka tepat kur esat. Bet pēdējā laikā es guļu viena gulēšanā. — Tad viņš iedāvāja Frodo savu mitrila važu kreklu un Dzeloni, aizmirsis, ka vienreiz jau to darījis, un vēl savus mūža laikā sastrādātos rakstu darbus ķeburainā rokrakstā un trīs sējumos, kam uz sarkanajām muguriņām rotājās uzraksts: B.T. tulkojumi no clju meles.
Semam Bilbo iedeva tarbiņu, pilnu ar zeltu. — Teju pēdējais no Smoga labumiem, — viņš piebilda. — Kazi, noderēs, ja tev, Sem, prāts nesas uz precībām. — Sems koši pietvīka.
— Jums, puisieši, man nav pietaupījies teju nekas, — Bilbo uzrunāja Meriju un Pinu, — ja nu vien labs padoms. — Un, nobārstījis tādus vairumā, viņš īsti dalienieša garā vēl neskopodamies piebilda: — Pieraugiet, lai galva netiek tik liela, ka cepurē vairs vietas nav! Bet, ja nemitēsities augt augumā, nejaudāsit vien piepirkt nedz cepures, nedz kamzoļus.
— Tu taču gribi Veco Tuku atstāt ar garu degunu, — Pins attrauca. — Kālab gan mēs nevarētu piepūst vaigus, lai pārtrumpotu Buļļabauri?
Bilbo iesmējies no kabatas izvilka divas skaistas pīpītes, abas ar pērļu iemuti un smalkiem sudraba apkalumiem. — Kad uzvilksit dūmu, pieminiet mani! — viņš teica. — Tās man elfi taisījuši, bet es jau vairs pīpi nekUpinu. — Un tūliņ galva viņam pēkšņi noklanījās, uz brītiņu viņš iesnaudās, bet pamodies ierunājās: — Tā, kur mēs palikām? A, kā tad — veltes dalījām. Paga, Frodo, kur tad mans gredzens, ko tu līdzi aizstiepi?
— To es pazaudēju, mīļais Bilbo; — Frodo sacīja. — Zini, tiku vaļā.
— Žel gan! — Bilbo nopūtās. — Butu gribējies tam vēl aci uzmest. Ai, nē! Nu es dumji izrunājos. Tālab jau tu gāji, vai ne tā? Lai tiktu no tās mantas vaļā. Bet viss tā saputrojies — lērums citu stāstu tur iemežgijušies: Aragorns, Baltā sanāksme un Gondorā, un zirgvalži, un dienvidnieki, un olifaunti — tiešām vienu tādu redzēji, Sem? Un alas, un torņi, un zeltkoki, un ej nu sazini, kas vēl. Skaidrs viens — es no savas dēkas mājup esmu mērojis par daudz taisnu ceļu. Vai tad Gendalfs man nevarēja drusku ko parādīt? Bet tad izsole jau būtu kurtas laiks gala, kad es pēdīgi mājās pārrastos, un kreņķu būtu vēl jo vairāk. Tik un tā nu jau par vēlu, un, taisnību sakot, man daudz omulīgāk ap sirdi, kad te sēžu un stāstos klausos. Pie kamīna te tik silti un mājīgi, barošana gaužām laba, un elfi, kad nu tādus sakārojas satikt, ari nav tālu jāmeklē. Vai tad var vēl vairāk ko vēlēties?
Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš,
Kas tek un vijas, un plājas
Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ…
Lai citiem nu cilājas kājas!
l.ai sākas jauns stāsts, kur cits dēkainis,
Bet es — ilgi gājis un ceru
Uz dusu. Re, ceļmalā traktieris!
Ir vakars vēls. Durvis jau veru.
Un, kolīdz Bilbo nomurmināja pēdējos vārdus, galva viņam noslīga uz krūtīm, un vecais hobits iegrima saldā miegā.
Krēsla istabiņā sabiezēja arvien dziļāka, kamīna uguns iesvēlās jo spožāka, hobiti noraudzījās uz aizmigušo Bilbo un redzēja, ka tas miegā smaida. Labu brīdi viņi nosēdēja klusēdami, tad Sems, noskatījis kambarīti un pavēries uz ēnām, kas šaudijās uz sienām, pusčukstus ierunājās:
— Frodo kungs, man rādās, ka viņš neko diži vis nav rakstījis, kamēr bijām projām. Mūsējo stāstu viņš tagadiņ neparko neuzrakstīs.
Bilbo tūliņ pavēra vienu aci, itin kā būtu to dzirdējis, un saslējās. — Redz, miegs par varītēm mācas virsū, — viņš sacīja. — Un, kad man ir laiks rakstu darbiem, man pa īstam patīk vien ar dzeju noņemties. Paklau, Frodo, mīļo puis, vai tu nevarētu te drusku ievest kārtību, iekams dodies projām? Savac nu manas piezīmes, papīrus, dienasgramatu ar' un ved līdzi, ja tev nekas nav iebilstams! Redz, man nav tik daudz laika, lai visu sašķirotu, sakārtotu un tā. Lai Sems nāk talkā, un, ja tur kas lāga iznāks, atvedīsi — es uzmetīšu aci. Sīkumains nebūšu.
— Protams! Lai iet! — Frodo piekrita. — Un skaidrs, ka es drīz atkal bušu klat! Ceļš jau vairs nav nekāds bīstamais. Nu mums ir īstens ķēniņš, un viņš, necik ilgi, ceļus sakārtos.
— Paldies tev, mīļo puis, — Bilbo noteica. — Man uzreiz prāts daudz, daudz mierīgāks. — Un viņš tūliņ atkal iemiga.
Nākamajā dienā Gendalfs un hobiti aizgāja atsveicināties no Bilbo uz viņa kambarīti, jo laukā bija salti, un tad atvadījās no Elronda un viņa saimes.
Frodo jau stāvēja uz sliekšņa, kad Elronds viņam novēlēja labu ceļu, dodams līdzi savu svētību, un tad piebilda:
— Manuprāt, Frodo, tev diez vai vajadzēs šurp atgriezties — ja vien nenāksi rit, parit. Bet nākamgad ap šo pašu laiku, kad koki, lapkritim posdamies, zeltosies, meklē Bilbo Dalienas mežos. Es būšu turpat.
Citi šos vārdus nedzirdēja, un ari Frodo tos nevienam neizpauda.