Pēdīgi hobiti uzņēma ceļu uz māju pusi. Visi vai dega nepacietībā atkal ieraudzīt Dalienu, tomēr iesākumā jāja pavisam lēnām, jo Frodo nebija labi ap dūšu. Pie Bruīnas brasla viņš apstājās, itin kā negribēdams upei pāri jāt, un pārējie pamanīja, ka krietnu bridi viņš veras apkārt gluži kā neredzīgs. Visu to dienu viņš nebilda ne vārda. Bija sestais oktobris.
— Frodo, vai tev kas sāp? — Gendalfs klusiņām apvaicājas, jādams viņam līdzās.
— Ko? Jā, — Frodo atbildēja. — Plecs. Rēta smeldz, un domas par tumsību moka vai nost. Apaļš gads apkārt.
— Ak vai! Ir brūces, kas nemūžam nav aizdziedējamas, — Gendalfs noteica.
— Bīstos, ka manējā laikam būs no tādām, — Frodo sacija. — Pa īstam atgriezties neizdosies. Labi, Dalienā pārradīšos, taču tā vairs nebūs, kāda bijusi, jo es esmu citāds tapis. Esmu sadurts, sadzelts, sakosts un ilgi zem šloga bijis. Kur lai rodu mieru?
Gendalfs palika atbildi parādā.
Nākamajā dienā pret vakaru sāpes atlaidās un nemiers pārgāja, un Frodo atkal bija līksmā omā — tik mundrs, it kā melnā vakardiena viņam pavisam būtu izskrējusi no prāta. Turpmāk viss vedas labi, dienas raiti ritēja cita pakaļ citai, viņi jāja nesteigdamies un it bieži apstājās, kur mežs bija jauks un lapas rudens saulē rotājās sarkanzeltainas. Pēc laba laika klāt bija Vējlauzis — diena jau sliecās pret vakaru, un ceļā gulēja kalna ēna, satumsusi melna. Frodo lūgšus lūdzas, lai visi pieliek soli, uz. kalna pusi ij neskatījās un paēnai cauri izjāja, galvu nokāris un cieši ievīstljies apmetnī. Tonakt laiks mainījās, vējš iegriezās no vakariem valgs un smags un vilka salts, auriem vien, tā ka sadzeltējušās lapas virpuļot virpuļoja kā putni baros. Četsilā zari jau līgojās teju pavisam kaili, un Virumkalnam priekšā plājās blīvs lietus aizkars.
Tā nu kādā vējainā un lietainā oktobra nogales vakarā pieci ceļinieki, uzjājuši augšup pa nogāzi, nonāca pie Virpils dienvid- vārtiem. Tie bija cieši noslēgti, lietus sitās sejā, tumstošajās debesis ar joni skrēja smagi, zemi mākoņi, un visiem drusku sašļuka duša, jo sagaidīšana ne tuvu neizskatijas tik silta, kā cerēts.
Viņi izklaigājās līdz apnikumam, un beidzot tomēr parādījās vārtsargs — ar brangu rungu rokā. Atnācējus viņš noskatīja ar baiļpilnām aizdomām, bet tad, pulkā sazīmējis Gendalfu un ho- bitus, lai cik ērmoti saposušos, vārtsargs atplaucis padeva visiem labvakaru.
— Nāk tik iekšā! — viņš aicināja, atslēgdams vārtus. — Kas nu te par runāšanu — auksts, slapjš, vējš tīri gāž no kājām. Bet vecais Kviesis jums ar prieku atvēlēs "Ponijā" pajumti — tur ar' dabūsit dzirdēt visu, kas dzirdams.
— Un turpat tu vēlāk dabūsi dzirdēt visu, kas mums stāstāms, un vēl vairāk, — Gendalfs nosmējās. — Kā Harijam iet?
Vārtsargs sadrūma. — Prom, — viņš teica. — Bet labāk paprasi Kviesmilim. Ar labu vakaru!
— Tev tāpat! — visi atsaucās, iejaja miestā un tūliņ pamanīja, ka aiz ceļmalas dzīvžoga uzsliets garš, zems šķūnis, no kura bija iznācis pulciņš ļaužu, uz atbraucējiem nolūkodamies pāri žogam. Pie Paparžu Bila majas dzīvžogs bija apaudzis un necirpts, visi logi — ar dēļiem aiznagloti.
— Vai tik nebūsi viņu ar to ābolīti nositis, Sem! — Pīns ieteicās.
— Neiedrošinos ceret, Pina jaunkungs, — Sems atsaucās. — Tomēr kārotos gan zināt, kur tagadiņ tas nabaga zirdziņš. Lāgiem vien par šo iedomāju — visriņķī tak tie vilki kauca.
Pēdīgi klāt bija "Spraunais ponijs" — vismaz te viss no skata radijas ka senāk, ar sarkanajiem aizkariem aizklātajos apakšstāva logos dega gaisma. Viņi pašķindināja zvanu, pie durvīm pienāca Nobs, pavēra mazu šķirbiņu un izbaza lauka degungalu. Ieraudzījis, kas tur stāv luktura gaismā, viņš izbrīnā iebļāvās:
— Purēna kungs! Saimniek! Šie ir atpakaļ!
— Ak tā? Nu es šiem rādīšu, — atskanēja Purēna balss, un traktiernieks izbrāzās uz lieveņa ar bozi rokā. Taču, atnācējus ieraudzījis, viņš sastinga kā nolēmēts, un dusmās saviebtais vaigs tūliņ atplauka pārsteigumā un prieka.
— Nob, tu tak esi viens pinkuķepu muļķadesa! — viņš izsaucās. — Vai tad nejēdz labus draugus vārdā saukt? Tu ko mani baidi — šitādos laikos? Tā, ta! Un no kurienes ta'jūs? Savu mūžu necerēju jūs vairs ieraudzīt, un kā citādi — aizsperas uz Tukšaini ar to Nerimšu, kad visriņķī tie mellie šiverē. Bet man prieks jūs redzēt — un Gendalfu par visiem vairak. Nāk nu iekšā! Nāk nu! Istabiņas ņemsit tās pašas? Visas dabūjamas. Taisnību sakot, šais laikos teju visas stāv tukšas — ko tur slēpt, tik vai tā paši drīz redzēsit. Es paraudzīšu, kas ar vakariņām, lai pagādā, cik aši vien var, tikai acumirkli man rokas par īsām. Eu, Nob, slīmests tu tāds! Saki Bobam… Ui, piemirsu, ka Bobs projām — pie savējiem nakti pārlaiž. Ta, ved nu viesu ponijus uz stalli, Nob! Droši, ka savējo rumaku tu, Gendalf, līdz steliņgim vedīsi pats! Smuks lopiņš — uzreiz teicu, kolīdz manas acis viņu skatīja. Nu, nāk iekšā! Jūtas kā mājās!
Lai nu kas, bet valodiņa Purēna kungam bija tāda pati kā senāk, un viņš aizvien it kā rosījās aizgūtnēm, teju bez elpas. Tomēr traktieris bija teju tukšs kā izslaucīts, valdīja klusums, zālē klusu murdēja tikko divas trīs balsis. Un, tuvāk apskatoties, kad traktiernieks, aizdedzis divas sveces, viesiem devās rādīt ceļu, viņa sejā atklājās iegūlušas rūpestu rievas.
Purēns pa gaiteni veda viņus uz viesistabu, kur hobiti pirms vairāk nekā gada bija aizvadījuši to savādo vakaru, un visi gāja nopakaļ ar ērmotu jutoņu, jo .bija skaidrs, ka vecais Kviesmilis, kaut arī rādīdams drošu ģīmi, ir nokavies ar sazin kādām raizēm. Viss bija pārgrozījies. Tomēr neviens nebilda ne vārda — pagaidām.
Pēc vakariņām, kā bija sagaidāms, Purēna kungs ieradās viesistaba, lai apjautātos, kā maltīte gājusi pie sirds. Un gāja ar' — katra ziņa gan miestiņš, gan ēdmaņa "Ponijā" joprojām bija tikpat gardi kā senāk. — Tā, laikam gan būtu pārdroši cerēt, ka šovakar jus vēl aizdosities līdz kopus zālei, — Kviesmilis nobēra. — Būsit piekusuši, un šovakar tik vai tā necik tautas nesa- naks. Bet ja jūs varētu man veltīt pusi stundiņas, iekams dodaties pie miera, man no sirds patiktu ar jums pārmīt kādu vārdu — tā paklusām, kad mēs paši vien.
— Mums jau arī tā patiktu, — Gendalfs atsaucās. — Piekusuši neesam. Tiktāl mēs tā — palēnām. Izmirkām gan, pārsalām un izsalkuši bijām, bet visu to jau tu esi vērsis par labu. Nāc, apsēdies! Un ja vēl tev atradīsies kāda šķipsniņa tabakas — lai tev laba veselība!
— Nu, būtu jūs gribējuši ko citu, man prāts būtu priecīgāks, — Kviesmīlis sacīja. — Tieši tā jau mums trūkst — dabūjam vien tik, cik pašiem izaug, un ar to ne tuvu nav gana. No Dalienas vairs nekas netiek sūtīts. Bet darīšu, ko varēšu.
Atkal atgriezies, viņš atnesa kušķi nesagrieztas tafbakas, divu dienu tiesu. — Dienvidene, — viņš paziņoja, — labākas mums nav, bet ar īsteno Dienvidāju zāli šitā nevar ne mēroties — cik reižu neesmu teicis, kaut par Virpili, atvainošanu, es lielākoties stāvu un krītu.
Kviesmīlis tika ietupināts prāvā krēslā pie pavarda, Gendalfs nosēdās viņam iepretim, un hobiti — uz pazemiem soliņiem abiem pa vidu, un visi runājās pusstundu no vietas, izstāstīdami visu, ko Purēna kungam labpatika uzklausīt, un uzklausīdami visu, ko viņam pašam labpatika izpaust. Pa lielākai daļai viss, kas viesiem bija stāstāms, mājastēvam lika vien brīnīties un mulst, jo nebija ne aptverams, un vienīgais, ko Purēns palaikam laida pār lūpām, bija vārdi: — Nevar būt! —., nereti bilsti vien kā apliecinājums tam, ka Kviesmīlis atsacījās ticēt pats savām ausīm. — Ko jus neteiksit, Tuntaka kungs, ui, nē,- Pakalna kungs, ja? Man viss vienā putrā. Nevar būt, Gendalfa kungs! Nemūžam! Kas to būtu domājis — mūsu laikos!
Taču no savas puses viņam arī bija daudz stāstāma. Labi nav — ne tuvu, viņš klāstīja. Veikala lietas ne tikai negāja uz augšu, bet slaidi šļūca uz leju. — No āriniekiem Virpilī neviens vairs neieklīst, — viņš sacīja. — Un mūsējie tik lielākoties tup mājās, durvis aizslēģojuši. Viss dēļ tiem jaunatnācējiem, tiem salašņām, kas sāka pa Zaļteku šurpum klīst — kazi, atminaties? — bet vēlāk saskrēja tīri pulkiem. Viens otrs — tads bēdubrālis, no nelaimes mucējs, bet pa lielākai daļai visi nekrietneļi, tik uz zagšanu un dullībām. Un šepat, Virpilī, sabrieda ķeza — pa īstam. Padomā, kautiņš izcēlās, un viens otrs tak tika nosists pagalam — galīgi beigts! Ticiet man!
— Ticam, ticam, kā nu ne, — Gendalfs atsaucās. — Cik?
— Trīs un divi, — Purēns atbildēja, domādams dižļaudis un mazļautiņus. — Nabaga Pekuviršu Mets ar Abolkoku Rolliju, tad mazais Ēršķištoms no Aizkalnes, Krasteļu Villijs no viņmalas un viens no Stutnites Pakalniem — visi krietni puiši, visiem žēl, ka vai raudi. Bet Sausseržu Harijs, kas rietumvārtos allaž tupēja, un tas Paparžu Bils, šie abi sametās ar svešajiem uz vienu roku un devās šiem līdzi, un es domāju, ka šie viņus iekšā ielaida. Nu, tonakt, kad iznāca tā plūkšanās. Pirmāk mēs šiem bijām parādījuši durvis — izgrūdām pa vārtiem laukā. Gads jau bija teju galā. Un kaušanās lēcās, kad jaunais gads tik nule bija sācies, tikko vēl bija uzkritis tas lielais sniegs. Un nu šie siro laupīdami. Mitinās kur nekur laukā, bēdzinās Senpils mežos un biezokņos kur nekur ziemeļos. Gluži kā senlaiku briesmu stāstos, vai zin. Uz ceļiem — bailīgi, neviens nekur tālu ij nekust, ļaudis iespun- dejas aiz atslēgas vēl pirms tumsiņas. Gar žogu mums jāizliek sardzes vīri, un pie vārtiem nakts laikā stāv vesels bars.
— Nez, mums neviens ne reizi nekrita virsū, — Pīns ieteicās. — Šurp taču jājām lēnā garā, sargus ar' neizlikām. Spriedām, ka visas nelaimes jau aiz muguras.
— Ā, kundziņ, nekā nebija, lai cik žēl, — Purēns atsacīja. — Bet nav ko brīnīties, ka šie jums lika mieru. Tādiem, kas ar ieročiem, kam zobeni, bruņccpures, vairogi un tā, šie met likumu. Tad, redz, lika pagaidīt. Un, jāsaka, es ar' drusku iztrūcinājos, jūs ieraudzījis.
Tad hobiti piepeši aptvēra, ka visi, kas uz viņiem bija no- raudzījušies, muti atplētuši, tika brīnījušies ne jau par varoņu negaidīto pārrašanos, bet visu to ieterpu apjūsmodami. Viņi paši pie kara gerbiem un pulka ierindas bija tiktāl pieraduši, vairs nelikās ne zinis nedz par mirdzošajām bruņām, kas rēgojās zem apmetņiem, nedz Gondoras un Rohānas bruņcepurēm, nedz greznajiem, ar ģerboņiem rotātajiem vairogiem, kas dzimtajā apkaimē jelkurai acij likās pagalam svešādi. Ari Gendalfs tagad bija ieradies diži lielam pelēcim mugurā, viscaur baltā tērpies, pāri pārvilcis krāšņu, sudrabzilu mantiju un ar slaiko zobenu Glamdringu pie sāniem.
Gendalfs iesmejās. — Labi gan, — viņš sacīja, — ja viņiem bail pat no pieciem tādiem kā mēs, mums ceļā trāpījušies vēl ļaunāki ienaidnieki. Lai nu kā, kamēr esam še, viņi liks jums mieru.
— Ilgi vai? — Purēns nopūtās. — Neliegšos, mums patiktos, ja jūs te kādu strēķīti uzkavētos. Mēs, redz, pie tādām ķibelēm neesam raduši, un ļaudis runa, ka Pēddziņi ar' kur nekur aizde- vušies. Nu man rādās, ka neesam gana augstā verte turējuši visu.
ko šie mūsu labā darījuši. Ja nu būtu tie razbainieki vien! Pērnajā ziemā vilki kauca žogam visriņķī. Un vēl tie mellie meža rēgi, šausmekļi — iedomā vien, un jau asinis stingst dzīslās. Nav un nav miera, ja noprotat, ko gribu teikt.
— Laikam gan, — Gendalfs piekrita. — Miera šais laikos nav bijis nekur — visur ļauni. Nūū, degunu augšā, Kviesīt! Tev lielās nelaimes tikai apkārt slapstījušās, un priecājos dzirdēt, ka neesi tur iekritis ar visu galvu. Bet nāk labāki laiki. Kazi, labākus tu ij neesi pieredzējis. Pēddziņi jau atpakaļ. Mes atgriezāmies pa vienu ceļu. Un tronī atkal ir ķēniņš, Kviesīt. Necik ilgi, viņš vērsīs skatu šurp. Tad Zaļteka atkal būs vaļā, viņa ziņneši atskries uz ziemeļiem, visi nāks un ies, un nešķīsteņi no tukšze- mēm tiks patriekti. Arī tukšzemes ar laiku pārgrozīsies — kur reiz tukšaine bijusi, dzīvos ļaudis un zaļos tīrumi.
Purēna kungs nošūpoja galvu. — Ja krietnu ceļa ļaužu vairāk, tas neko nekait, — viņš teica, — bet salašņu un razbainieku mums jau gana. Un ārpusnieku mums Virpilī nevajag — kur nekur apkaimē arī ne. Lai liek mums mieru — vairāk neko negribam. Kas tad būs — pilis miests svešu ļaužu, šie te dzīvos un pa Tukšaini maisīsies? Nu nē.
— Būs jums miers, Kviesīt, — Gendalfs mierināja. — Starp Izenu un Pelēci vietas gana sazin ci-k valstīm, tāpat tur, piekrastē uz dienvidiem no Brandaviņas, kur no Virpils vari dienām jāt, ne dzīvu dvēseli nesastapis. Un reiz daudz*ļaužu bija ziemeļos, no šejienes simt vai vēl vairāk jūdžu tālāk, kur Zaļtekai gals — Ziemeļkalnēs, pie Vakarblāzmas ezera.
— Kur pa Miroņdambi ejams? — Purēns izsaucās, savilkdams vēl neticīgāku ģīmi. — Runā, tur zeme nolādēta. Tur tik razbainieki kāju sper.
— Un Pēddziņi, — Gendalfs piebilda. — Tu saki — Miroņdam- bis. Tā tas garus gadus dēvēts, tomēr īstais vārds, Kviesīt, tam Fornosterains, Ķēniņu Ziemelis. Un ķēniņš turp kādudien dosies — tad redzēsi, cik smalki ļaudis te cauri brauks.
— Nu, lai būtu. Tas jau izklausās cerīgāk, — Purēns piekāpās. — Un veikala lietām tas, droši, nāks par labu. Kamēr viņš nesa- domas Virpils darīšanās maisīties.
— Nemaisīsies, — Gendalfs sacīja. — Virpili viņš pazīst. Tā viņam mīļa.
— No tiesas? — Purēns apjuka. — Nu, goda vārds, nezinu, kā tas nākas — sēž tāds tur augstā tronī, greznā pilī, simtiem judžu projām… Un nebrīnīšos, ja vīnu tempj no zelta kausa. Kas viņam tāds "Ponijs", kas alutiņa kauss? Nē, bet alutiņš man gan labs, Gendalf. Tīri brīnums, kur labs, kopš tu pērnruden mucas apvārdoji. Un, kā sacīt jāsaka, tā tāda laime nelaimē.
— Ā! — Sems ieteicās. — Šis gan saka — tev alus allaž labu labais.
— Šis ta saka?
— Nūja! Nerimša. Kas Pēddziņiem par noteicēju. Tu ko — vēl neapjēdz?
Purēns pēdīgi apjēdza, kas bija apjēdzams, un viņa ģīmis izbrīnā sastinga. Acis platajā sejā izvelbās lielas un apaļas, mute atvāzās kā laidara vārti, un viņam aizrāvās elpa. — Nerimša! — traktiernieks izsaucās, kolīdz atkal pamanījās ievilkt dvašu krUtīs. — Šim tas kronis ar visu labu un tas zelta kauss? Pasaulit balto, kur mēs šitā nonāksim?
— Labākos laikos, — Gendalfs sacīja. — Virpilij noteikti.
— Jācer gan. Kā tad! — Purēns atsaucās. — Ja, nemaz neatminos, kad pēdējoreiz tik jauki iznācis pamēļot. Un neliegšos — šonakt man miegs būs saldāks un sirds vieglāka. Sastāstījāt man lēveni, ko prātā pārcilāt, bet to gudrošanu es gan atlikšu uz rīt- rītu. lešu nu uz gullu, un jūs jau ar', droši, par cisām vien domājat. Eu, Nob! — viņš pakliedza, iedams uz durvīm. — Nob! Slaists tu tads!
— Nobs! — viņš pie sevis atkārtoja, ieplādams pa pieri. — Tā, kas tas bija…
— Nebūsit taču atkal kādu vēstuli aizmirsis, Purēna kungs! — Merijs apjautājās.
— Ejiet nu, Bricbrandaka kungs, vai tad to līdz mūža galam pieminēsit? Paga, nu pavisam izskrēja no prāta. Pie kā es paliku? Nobs, staļļi… āre, kā tad! Atminaties Paparžu Bilu, to zirguzagli? Tas ponijs, ko no viņa nopirkāt, nu, šis ir tepat. Pats atskrēja mājās, tā ja. Kur bijis, to jUs gan labāk zināsit. Plušķains kā vecs krancis, ribas kā pakaramais, bet dzīvajos. Nobs šim par vāķētāju.
— Ko? Mans Bils? — Sems iekliedzās. — Uh, esmu tomēr laimes krekliņā dzimis, lai Tētiņš runā, ko runādams. Atkaliņ viena vēlēšanās piepildījusies! Kur šis ir? — Un Sems neparko nebija pierunājams iet pie miera, kamēr netika aizjozis līdz staļļiem Bilu apraudzīt.
Virpilī ceļinieki palika visu nākamo dienu, un tās dienas vakarā Purena kungam vairs nebija iemesla žēloties, ka veikals nedz plaukst, nedz zeļ. Ziņkārība ņēma virsroku pār bailēm, un traktieris bija pieslānīts tā, ka vai pušu plīsa. Būdami gana uzvedīgi, hobiti vakarā aizkātoja līdz traktiera zālei, kur tika pamatīgi izprašņāti. Virpilieši par vāju atmiņu nevarēja sūdzēties, tā ka Frodo daudzkārt nācās atbildēt uz jautājumu, vai solītā grāmata esot jau gatava.
— Vēl ne, — viņš sacīja. - Nupat dodos mājup, lai savestu kārtība piezīmes. — Viņš apsolījās iztirzāt arī neparastos notikumus Virpilī, tā drusku vairodams interesi par sacerējumu, kurš visdrīzāk solījās atspoguļot tālīnās un daudz nenozīmīgākās padarīšanas "tur, prom dienvidos".
Tad kāds no jaunajiem nokliedzās, sak, dziesmu, dziesmu! Taču tUliņ visi ņemas jaunekli kušināt un bargi raukt pieri, un sauciens vairs neatkārtojās. Nevienam acīmredzot it nemaz negribējās traktiera zālē vēlreiz piedzīvot ko spocīgu.
Kamēr ceļinieki dzīvojās pa Virpili, diena aizritēja mierīga, nakts — klusa, bet nākamajā rītā viņi jau agri bija kājās, jo laiks joprojām bija lietains, līdz Dalienai gribējās tikt vēl pa gaismu un ceļš bija mērojams garš. Visi virpilieši bija iznākuši prom- braucējus pavadīt, jau veselu gadu nebijuši tik līksmā omā, un tie, kas svešiniekus pirmoreiz redzēja pilnā ietērpā, blenza, muti atplētuši: uz Gendalfu ar viņa sniegbalto bārdu - burvis tīri vai izstaroja gaismu, it kā zilā mantija būtu vien mākonītis, kas aizskrējis saulei priekšā, — un četriem hobitiem, kas gluži kā sendienu spēkavīri likās izjājuši no kādas pusaizmirstas leģendas. Pat tie, kas tika apsmējuši visas tās ķēniņpļāpas, sāka domāt, ka tais pasakas varbūt slēpjas graudiņš patiesības.
— Nu, lai jums labi sokas! Laimīgu mājupceļu! — Purēna kungs novēlēja. — Laikam vajadzēja jau laikus jūs brīdināt: arī Dalienā neiet labi — ja taisnība, ko te dzird runājam. Stāsta, tur notiekot ērmotas lietas. Bet man te pašam pilna galva — kas visu jauda atminēt? Taču, piedošanu par tādu pārdrošību, jūs to saviem tālajiem ceļiem esat citādi pārnākuši, un tagad no skata rādāties pēc tādiem, kas ar ķibelēm zina tikt galā. Gan jūs aši vien visu noliksit savā vietā. Lai veicas! Un jo biežāk mani te apciemosit, jo priecīgāks man būs prāts.
Atvadījušies no Purēna, viņi devās ceļā — caur rietumvārtiem aizjāja uz Dalienas pusi. Ponijs Bils tecēja līdzi, atkal apkrauts ar pamatīgu nastu, tomēr, Semam blakus rikšodams, zirdziņš rādījās itin apmierināts.
— Diez ko vecais Kviesmilis ar to gribēja sacīt? — Frodo ieteicās.
— Man rādās, es nojaušu gan, — Sems drūmi atsaucās. — Spoguli tak redzēju — koki nogāzti un tā, un mans Tētiņš, večuks, no Maztuntiem patriekts. Dereja drīzāk atpakaļ dzīties.
— Un, pēc visa spriežot, Dienvidajos kaut kas nav lāgā, — Merijs piebalsoja. — Pīpeszāles, izrādās, visur trūkst.
— Lai kas tur, — Pīns teica, — būs Lodo pirksts, varat būt droši.
— Pirksts? Varbūt, bet kas tam par kustinātāju? — Gendalfs ierunājās. — vai Sarumanu jau esat piemirsuši? Viņš uz Dalienas pusi sāka vērties jau tad, kad Mordorā pārjums vēl dzīvoja neziņā.
— Nu, tu taču mums esi biedros, — Merijs sacīja. — Gan viss driz nostāsies savā vietā.
— Pagaidām esmu, jā, — Gendalfs teica, — bet drīz vien manis nebūs. Es Dalienai tikai cauri jāju. Savas lietas jums jāsakārto pašiem — vai tad nebūsit jau iemācījušies? Vai vel neaptverat? Mans laiks ir galā. Man nav vairs nedz it viss jāvērš par labu, nedz jāmāca citiem, kā tas paveicams. Un jums, mīļie draugi, nekāda palīga nevajadzēs. Nu jūs esat pieauguši. Izauguši varen lieli — pašiem dižākajiem līdzinieki, un ne par vienu no jums man vairs nav ko baiļoties. Un es, ja gribat zināt, drīz griezīšos sāņus. Man gara runāšana ar Bombadilu — tādas man vēl nav bijis. Viņš vāc sūnas, bet es tsmu bijis akmens, kam lemts no kalna ripot. Taču akmens nu ripot stājas, un tagad mums abiem būs daudz ko otram pastāstīt.
Necik ilgi, klāt bija tā vieta, kur hobiti uz rītu ceļa tika atvadījušies no Bombadila. Viņi tā kā cerēja ieraudzīt viņu tur stāvam un garāmbraucējus sveicinām, taču no Toma nebija ne miņas, dienvidos pāri Kapukalniem gulās palsa dūmaka, bet pār tālīno Senmežu — blīva miglas seģene.
Viņi apstājās, un Frodo ar ilgošanos pavērās uz dienvidiem. — Man no sirds gribētos ar večuku vēlreiz redzēties, — viņš noteica. — Diez kā viņam klājas?
— Tikpat labi kā allaž, par to tu vari būt drošs, — Gendalfs atsaucās. — Dzīvo vienā mierā, un man tā vien rādās, ka tas, ko mēs esam paveikuši un redzējuši, viņam bijis nebijis, ja nu vien — kā pie entieni gājām sērst. Kazi, vēlāk jums atradīsies kāds brīdis — aizjāsiet pie viņa ciemos, apraudzīsiet. Taču, būtu es jūsu vietā, es tagad steigtos mājās pa kaklu, pa galvu, citādi Brandaviņas tilta vārti būs jau ciet.
— Tur taču nav nekādu vārtu, — Merijs teica. — Ne jau uz ceļa — pats labi zini! Bricavā — jā, bet es tur tikšu iekšā kurā katrā laikā.
— Tu gribi teikt, ka nekādu vārtu tur nebija, — Gendalfs aizrādīja. — Manuprāt, tagad tu tur tādus uziesi. Un pat pie Bricavas vārtiem var gadīties, ka gluži tik lēti, kā iedomājies, tu cauri vis netiksi. Bet gan jau tiksit galā! Palieciet sveiki, mīļie draugi! Uz visiem laikiem ne — vēl ne. Palieciet sveiki!
Paskubinājis Zibeni, viņš nogriezās no ceļa, varenais zirgs pārlēca pāri zaļu duņu pilnajam ceļmalas grāvim, Gendalfs vēl nosaucās, un projām viņš bija, traukdamies uz Kapukalniem kā ziemeļvējš.
— Nu re, atkal esam četri vien — kā toreiz, kad ceļā devāmies, — Merijs bilda. — Visi pārējie iepakaļ palikuši, cits pēc cita. Itin kā viss būtu bijis vien sapnis, kas palērtām izgaisis.
— Man gan ne, — Frodo noteica. — Man drīzāk liekas, ka es atkal ieslīgstu miegā.