Kad četri hobiti izmirkuši un pārguruši pēdīgi aizkūlās līdz Brandaviņai un tur ieraudzīja, ka ceļš nosprostots, bija jau tumšs. Abus tilta galus aizšķērsoja augsti nosmailinātu baļķu vārti, un upes otrā krastā rēgojās nesen uzslietas ēkas — divos stāvos, ar neaizklātām un blāvi spīdošām logu spraugām, no skata drūmas un Dalienā gluži neiederīgas.
Pieklauvējuši pie šāgala vārtiem, viņi pakliedza, vispirms par atbildi bija vien klusums, bet tad — tavu brīnumu! — kāds iepūta taurē, un gaismiņa logos apdzisa. Tumsā atskanēja balss:
— Kas tur ir? Taisās, ka tiek! Iekšā netiksit. Lasīt neprotat, vai? No saulrieta līdz saullēktam iekšā tikšanas nav.
— Ko ta' te pa tumsu var salasīt?! — Sems atkliedza. — Un, ja Dalienas hobitiem japaliek laukā šitādā naktī, kad lietus gāž aumaļām, noraušu to raksta galu ar raušanu — pag, tūdaļ sačamdīšu!
Tūliņ aizcirtās logs, un no ēkas pa kreisi izbira pulciņš hobitu ar lukturiem. Atvēruši "tālākos vārtus, viņi pārnāca pāri tiltam. Ieraudzījuši ceļiniekus, nācēji itin kā sabijās.
— Kas tad nu? — Merijs noaurojās, pulkā vienu sazīmējis. — Tu ko, manis nepazīsti, Robežnieku Hob? Derētu gan. Es esmu Merijs Bricbrandaks, un man gribētos zināt, kas te vispār notiek un ko tu te dari, bricavietis būdams. Tu taču kādreiz biji Zaļmūra vārtiem par sargu!
— Tētīt balto! Nudien Merija jaunkungs — kā dzīvs! Tik saģērbies kā uz plūkšanos, — vecais Ilobs izsaucās. — Paklau, runāja tak, ka jūs esot pagalam! Izčibējis Senmežā — ar galiem! Lai nu kā, man prieks, ka pēc visa šitā tomēr esat dzīvajos!
— Tad pietiek uz mani caur vārtiem blenzt — taisi vaļā! — Merijs teica.
— Piedošanu, Merija jaunkungs, bet mums tā norīkots.
— Kas tas par norlkotāju?
— Priekšnieks — nu, kas Tuntmalē.
— Priekšnieks? Priekšnieks? Tu doma — Lodo kungs? — Frodo noprasīja.
— Laikam gan, Tuntaka kungs, bet mums tik tagad jāsaka — priekšnieks.
— Ak tā gan? — Frodo noteica. — Nu, man vismaz prieks, ka viņš vairs nesaucas par Tuntaku. Tomēr skaidrs, ka man kā radagabalam tagad īstais bridis tikt ar viņu galā — ierādīt īsto vietu.
Hobiti otrpus vārtiem ņēmās viņu kušināt. — Nevajag šitā izrunāties, nebūs labi, — viens brīdināja. — Šim nāks ausīs. Un ja taisīsit tādu ļembastu, uzrausit no miega priekšnieka lamzaku.
— Skaidrs, ka uzrausim, un vel tā, ka šis pabrīnīsies vien, — Merijs piesolīja. — Ja ar to saprotams, ka jūsu dārgais priekšnie- ķelis pasācis algot lielceļa razbainiekus, esam pārradušies pašā īstakajā brīdī. — Viņš izlēca no segliem un, lukturu gaismā pamanījis uzraksta plāksni, norāva to un pārlidināja pāri vārtiem. Hobiti atsprāga atpakaļ — vārtus vērt vaļā neviens ij negrasījās.
— Aiziet, Pīn! - Merijs uzsauca. — Ar diviem te pietiks.
Merijs un Pins sāka rāpties pa vārtiem uz augšu, un hobiti laidās mukt. Kaut kur atkal ieskanējās taure. Lielākajā ēkā pa labi atsprāga durvis, un pret gaismu uz sliekšņa paradijās prāvs, drukns slāvs.
— Kas ir? — viņš ierūcās, sperdamies uz priekšu. — Pa vārtiem laužamies? Nuka, smerdeļi, vācas prom, citādi aplauzīšu jums sprandu viens un divi! — Tad viņš apstājās, pamanījis paspīdam zobenus.
— Paparžu Bils, ko? — Merijs ierunājās. — Skaitīšu līdz desmit — ja vārti nebūs vaļā, tu rūgti nožēlosi. Neklausīsi — matīsi manu zobenu. Un, kolīdz vārti bus vaļa, speries laukā un atpakaļ rādīties ij nedomā! Tu esi ļaundaris un lielceļa razbai- nieks.
Paparžu Bils sarāvās, piešļūca pie vārtiem un tos atslēdza.
— Dod šurp atslēgu! — Merijs pavēlēja. Bet tas, negantnieks, laidis ar atslēgu viņam taisni pa galvu, izmuka laukā kā plēsts un pazuda tumsā. Kad viņš spruka garām ponijiem, viens zirdziņš novicināja pakaļkajas, bēgli apveltīdams ar spērienu. Paparžu Bils iebļāvies pagaisa naktī, un neviens par viņu vairs nekad neko netika dzirdējis.
— Tīri nostrādāts, Bil, — Sems noteica, ar to domādams zirdziņu.
— Te nu bija jūsu lamzaks, — Merijs sacīja. — Priekšnieku apraudzīsim vēlāk. Tikmēr mums vajadzētu, kur nakti pārlaist — izskatās, ka tilta traktieri esat noplēsuši un tai vietā uzslējuši šitās būdas, tad nu izmitiniet mūs, kā mācēdami.
— Piedošanu, Merija jaunkungs, — Hobs atteica, — bet mums nav ļauts.
— Kas nav ļauts?
— Svešus izmitināt, ēst par daudz un tā, — Hobs paskaidroja.
— Kas te ir? — Merijs izbrīnījās. — Neraža bijusi vai kas? Vasara tak bija, ka ne nopriecāties, un ražena, lai!
— Nūjā, gads nebij' no sliktajiem, — Hobs piekrita. — Izaudzis mumsim viss koši, tik neviens īsti nezin, kur palicis. Vai tik nebūs pie vainas, redz, tie "vācēji" un "dalītāji" — staigā riņķī, skaita, mērī, ved prom uz klētīm. Naskāki gan uz. vākšanu, uz dalīšanu slinkāki, lielā tiesa pazūd ar galiem.
— Rimstieties nu! — Pins nožāvādamies novilka. — Man vairs šovakar nav spēka. Mums maisos ir, ko māgā bāzt. Tik ieradiet, kur nosnausties. Man iznācis nakšņot ij krietni nelāgākās vietās.
Hobiti pie vārtiem aizvien vilcinājās — bija noprotams, ka nupat tiek pārkāpts kaut kāds likums, bet ko nu runāsi pretim četriem tik valdonīgiem ceļavīriem, kas visi nobruņojušies lidz zobiem, un tie divi — neredzēti milzeņi, īsti spēkavīri! Frodo norīkoja, lai vārti tiek cieši noslēgti. I.ai kā, sardzi te izlikt tomēr bija prāta darbs — galu galā, razbainieki siroja visapkārt. Tad četri atbraucēji devas uz hobitu sardzes māju un iekārtojās, cik nu ērti varēdami. Istabas tur bija kailām sienām un nemīlīgas, ar mazītiņu kamīnu, kur nekāda krietna uguns nebija iekurama. Augšstāvā rindojas cietas lažiņas, bet pie katras sienas karājās uzraksta dēlis un likumu saraksts. Pīns tos visus norāva ar raušanu. Alutiņa nebija, ar ēdmaņu — pavisam skopi, bet, kad ceļinieki izkravāja savus maisus un savikša cienastu, pietika visiem, un Pīns pārkāpa likumu numur 4, sakraudams kamīnā lielāko tiesu no nākamajai dienai paredzētās malciņas.
— Tā, nu mēs visi varētu uzraut dūmu, bet jūs tikām klājiet vaļā, kas te, Dalienā, notiek! — viņš ierosināja.
— Pipeszāles mums tagadiņ nav ne kripatas, — Hobs pavēstīja, — jau nu vien kur pie priekšnieka rokaspuišiem. Visi krājumi kā ar slotu aizslaucīti. Dzirdēts, ka no Dienvidājiem pa veco ceļu kravas aizlīgojušas pajūgiem vien — Sarnas braslam pāri. Pērngad uz galu — jus jau bij' projām. Tak vēl pirms tam vešana paklusām gāja — pa druskai vien. Tas Lodo…
— Piever nu klabatas, Robežnieku Hob! — vairāki citi viņu apsauca. — Nezini, vai, ka šitā izrunāties nav ļauts? Nāks priekšniekam ausīs, dabūsim pa kaklu visi kā viens.
— Ne nu naktu, nekā, nebūtum pa to baru sūdzmaņi novākusies, — Hobs iekarsis atcirta.
— Labi jau, labi! — Sems metās vidu. — Būs gana ar to pašu. Vairāk neko ij dzirdēt negribu. Sagaida ar koku. Alutiņa nav. Ko pīpi piebāzt? Lika pagaidīt. Tik lēvenis likumu un pašu ļaudis plešas ka orki. Domāju — atelpa būs, tak nu skaidrs, ka priekšā darbs un noņemšanās. Liksimies nu uz auss — domāsim rīt!
Pēc visa spriežot, jaunajam "priekšniekam" ziņu pienesēju netrūka. No Brandaviņas tilta līdz Tuntmalei bija mērojamas krietnas četrdesmit jūdzes, tomēr kāds turp bija aizmeties pa kaklu, pa galvu. To Frodo ar draugiem atklaja pavisam drīz.
Kā rīkoties, viņi vel īsti nebija izprātojuši — tika tā kā sprieduši, ka vispirms der visiem kopā aizdoties līdz Kvikdangai un tur mazliet atelsties. Taču tagad, redzēdami, kas te notiek, viņi nolēma taisnā ceļā jāt uz Hobitonu. Tā nu nākamajā dienā viņi rimtā gaitā čunčināja uz priekšu pa lielceļu. Vējš bija pie- rimis, bet debesis — vienlaidus pelēkas. Apkaime izskatijas visnotaļ skumīga un pamesta, taču, galu galā, bija jau novembris, rudens laiks jau teju cauri. Tomēr dīvaini — ik uz soļa kaut kas svila, dega vai kūpēja. Uz Biezokņas pusi kaut kas dūmoja tā, ka gaisā stāvēja vesels mākonis.
Ap krēslas laiku, todien nomērojuši kadas divdesmit divas jūdzes, viņi tuvojās Varžumiestam — ciematam, kam lielceļš stiepās cauri. Tur bija iecerēta nakšņošana — Varžumiesta "Peldu baļķis" bija labs traktieris. Taču, piejājuši pie ciemata, viņi atklaja, ka ceļam priekšā aizlikts aizšķērsis, izgreznots ar lielu dēli, uz kura rakstīts: "Iebraukt aizliegts!", bet tam otrā pusē stāvēja prāvs bars hobicistu ar mietiem rokā un spalvu pie cepures, visi savilkuši gaužām svarīgu ģīmi, tomēr jaušami sabijušies.
— Ko tad tas nozīmē? — Frodo noprasīja, gandrīz apsmiedamics.
— To pašu, Tuntaka kungs, — atsaucās hobicistu vecākais, kam pie cepures bija divas spalvas. — Jūs tiekat aizturēts par ielaušanos pa vārtiem, likumu noraušanu, uzbrukumu vārtsargiem, iešanu, kur nav ļauts, naktsguļu Dalienas ēkās bez atvēlēs un sargu piekukuļošanu ar ēdmaņu.
— Un par ko vēl? — Frodo pavaicāja.
— Man būtu vēl šis tas piebilstams, ja atļausit, — ieteicās Sems. — Par jūsu priekšnieķeļa apsaukāšanu, gribēšanu sadot šim pa pumpaino ģīmi un spriešanu, ka jūs, hobiči, no skata rādāties pēc galīgiem dulburiem.
— Nu, nu, kundziņ, pietiks. Priekšnieks noteicis, lai jūs nākat līdzi klusu un mierīgi. Aizgādāsim jūs uz Upmalu un nodosim priekšnieka rokaspuišiem, un, kad viņš jūsu lietu izskatīs, varēsit izteikt, kas nu sakāms. Tik jūsu vietā es to sakamo gan apcirptu, lai Spundalās neiznāk tupēt ilgāk nekā vaj'g.
Hobicistiem par apjukumu Frodo un tie trīs pārējie sāka nevaldāmi smieties. — Ko nu māžojaties! — Frodo aizrādīja. — Es iešu, kur vien gribēšu un kad man labpatiks. Sagadījies tā, ka nupat dodos uz Tuntmali — zināt, darīšanās. Ja nu katrā ziņā gribat posties līdzi, skatieties paši.
— Ļoti labi, Tuntaka kungs, — hobicistu vecākais sacija, pagrūzdams aizšķērsi sāņus. — Tikai neaizmirstiet, ka esmu jūs aizturējis.
— Neaizmirsīšu, — Frodo atsaucās. — Nemūžam. Bet varbūt tomēr piedošu. Tātad — šodien es tālāk vairs nejāšu, tāpēc būšu pateicīgs, ja aizvadīsiet mani uz "Peldu baļķi".
— To es nevaru, Tuntaka kungs. Traktieris ir ciet. Miestam viņā galā ir hobicijas iecirknis. Aizvedīšu jūs turpu.
— Lai notiek, — Frodo piekrita. — Uz priekšu — rādiet ceļu!
Sems, hobicistus no galvas lidz kājām nopētījis, pa to baru bija vienu pazinis. — Ē, tas tak Maztupalu Robins! — viņš iesaucās. — Panāc nu šu', man ir kas runājams.
Pametis biklu skatu uz vecāko, kas rādījās noskaities, tomēr iejaukties neiedrošinājās, hobicists Maztupals, no pulka atpalicis, pienāca līdzās Semam, bet tas nokāpa no zirdziņa.
— Paklau, Robi-ķobi! — Tu tak esi Hobitona dzimis un audzis — tev tak derētu sajēgt, ka nevar šitā klupt virsū Frodo kungam un ko visu ne! Un kas te ir — kālab traktieris ciet?
— Visi ciet, — Robins noteica. — Priekšnieks alu necieš. Mazākais, ar to viss sākās. Tak nu man rādās, ka priekšnieka rokaspuiši visu pievākuši. Un viņš necieš nekādigu apkart vazāšanos — ja kāds grib vai vaj'g, jāiet uz hobicijas iecirkni un jāziņo, sak, kas par darīšanu.
— Kauna reize, ka esat ļāvušies iepīties šitādās dumibas, — Sems sacīja. — Tu pats tak reiz pa traktieri dzīvojies vairāk nekā pa lauku. Mūždien aci iemeti — ij apgaitā iedams, ij tāpat vien.
— Un tā es ar' tagadiņ darītu, Sem, ja (ik varētu. Paklau, nebaries nu! Ko ta' es varu? Tu (ak zini, kā es uz hobičiem aizgāju, septiņi gadi atpakaļ, kad nekā šitāda vēl nebij. Tā es varēju riņķi apkārt pastaigāt, sapazīties artiem, kas te dzīvo, dabūt visu ko dzirdēt un paklaušināt, kur tas labākais alutiņš. Tagadiņ tā vis nav.
— Tu tak vari mest plinti krūmos, iet no hobičiem prom, ja reiz ar tadu darbu vairs nav nekādas lepošanās, — Sems aizrādīja.
— Nav ļauts, — Robins teica.
— Vēl viens otrs šitāds nav jauts, — Sems norūca, — un man sanāks dusmas.
— Taisnību sakot, man gribētos ko tādu pieredzēt, — Robins sacīja, balsi pieklusinādams. — Ja mēs visi kopā sadusmotos, tur kaut kas varētu iznākt. Tik tie rokaspuiši, Sem, tie rokaspuiši… Šis viņus sūta par okšķeriem, un kur tik kads no mums, maz- ļautiņiem, sasparojas uz kurnēšanu, šie tādu tūliņ aizrauj uz Spundalām. Pašu pirmo aizvilka veco Klimpuci, mēru Lici Sprici, un tad vēl veselu lēveni. Pēdīgā laikā iet pavisam traki. Nu jau gadās, ka šie palaiž rokas.
— Tad kālab jūs ļaujaties par izrīkojamiem? — Sems pikti noprasīja. — Kas jums lika uz Varžumiestu iet?
— Ta' neviens. Mēs jau turpat vien esam — lielajā hobičmājā. Tagadiņ mes saucamies par Pirmo Ritaju pulku. Pavisam hobiču simtiem, un vaj'g vēl — kā citādi, kad lēvenis to jauno likumu. Vairums saverveti, paši negribēdami, tak ne visi. Pat Dalienā gadās pa kādam, kam patīk bāzt degunu svešās darīšanās un muti palaist ganos. Un ir jau vēl ļaunāk — viens otrs priekšniekam un šameja rokaspuišiem par sudzmaņiem.
— Ak tā? Tad redz, kā jūs par mums uzoduši! Ja?
— Tieši tā. Tagadiņ jau mums vairs nav ļauts, tak šie liek lietā veco zibenspastu — skrējēji šiem visur izlikti. Vakarnakt viens atjoza no Baltdangām ar "slepenu ziņu", otrs aiznesās tālāk. Un pēc pusdienas atskrēja ziņa, ka jūs vaj'g aizturēt un vest uz Upmalu, nevis pa taisno uz Spundalām. Laikam tak priekšnieks grib jūs redzēt uz karstām pēdām.
— Gan tā degsme pierims, kad Frodo kungs šo būs nolicis pie vietas, — Sems noteica.
Varžumiesta hobicijas iecirknis bija tikpat nemājīgs kā Brandaviņas tilla sargu baraka. Ēkai gari bija tikai viens stāvs, taču tādas pašas šauriņas logu spraugas, bet no neglītiem pelēkiem ķieģeļiem mūrētās sienas slējās šķības un greizas. Istabas bija pievilgušas un drūmas, vakariņu tiesa salikta uz gara, neapklata galda, kurš nedēļām nebija lupatu redzējis. Kāds galds, tāda ari ēdmaņa. Ceļinieki no sirds priecājās, kad tika no iecirkņa laukā. Līdz Upmalai bija mērojamas kādas astoņpadsmit jūdzes, un ceļā viņi devās desmitos no rīta. BUtu varējuši izjāt agrāk, lāču pārlieku jauki bija noraudzīties uz hobicistu vecāko, kuram vai zeme svila zem papēžiem. Vējš bija mainījies un iegriezies no ziemeļiem, aukstums pieņēmās spēkā, toties no lietus vairs nebija ne miņas.
Karavāna, kas izvilkās no Varžumiesta, no skata rādījās visnotaļ smieklīga, kaut arī tie nedaudzie ciematnieki, kas bija iznākuši palūkoties uz "ciet saņemtajiem" ceļiniekiem, it kā šaubījās, vai smieties maz drikst. Kāds ducis hobicistu bija norīkoti "arestantiem" par pavadoņiem, taču Merijs tiem visiem lika soļot pa priekšu, kamēr Frodo ar draugiem jāja nopakaļ. Merijs, Pins un Sems viena mierā plēsa jokus, pļāpāja, uzrāva pa dziesmiņai, bet hobicisti tik klumzāja klumzādami, no skata bargi un bezgala svarīgi. Tomēr Frodo' klusēja un izskatijas visnotaļ sa- skumis un domīgs.
Pēdējais, ko viņi ceļā sastapa, bija drukns tēvocītis, kurš tobrīd cirpa dzīvžogu. — Sveiki, sveiki! — šis nerrojās. — Kurš tad te kuru saņēmis ciet?
Divi hobicisti acumirklī nošķīrās no pulka un spērās viņam klāt. — Vecākais! — Merijs uzsauca. — Saki, lai tavējie tūliņ atgriežas vietā, citādi es šiem rādīšu, kas un kā!
Abi hobiti, paklausījuši vecākā uzkliedzienam, nīgri šļūca atpakaļ. — Tagadiņ pieliksim soli! — Merijs noteica, un visi jātnieki paskubināja zirdziņus, tā ka hobicistiem nācās stilbot, cik jaudas. Parādījās saule, un ar visu salto vēju kājnieki drīz elsa un puta, sviedriem noplūduši.
Pie Trejnovadu akmens viņi padevās, nosteberējuši leju četrpadsmit jūdžu un tikai vienreiz atvilkuši elpu dienvidū. Nu jau trešā stunda bija cauri. Hobicisti bija izsalkuši, kājas noberzuši lidz asinīm un vairs nejaudāja ne kājas pavilkt.
— Labi, velcieties, kā nu varat! — Merijs sacīja. — Mēs jāsim tālāk.
— Uz redzēšanos, Robi-ķobi! — Sems atsveicinājās. — Gaidīšu tevi, kur senāk durvis bij' "Zaļam pūķim", ja tādu maz atminies. Nemuļļajies, nac drīzi!
— Arestanti, pārkāpjat noteikumus! — vecākais sašļucis izgrūda. — Es noņemu no sevis jelkādu atbildību.
— Pārkāpsim vēl sazin ko, un tevi par atbildētāju neuzdo- sim, — Pīns nosolījās. — Lai veicas!
Ceļinieki tik dzinās uz priekšu, un, kad saule sāka laisties lejup, uz Baltajām piekalnītēm, kas vīdēja rietumu pamale, klāt jau bija Upmala plašā dīķa krastā, un tur gaidīja pirmais patiesi sāpīgais trieciens. Te bija Frodo un Semam dzimtene, un viņi abi nule apjauta, ka dārgākas vietas pasaulē nav. No ēkām, kas viņiem bija pazīstamas no bērna kājas, daudzas bija pazudušas bez miņas. Viena otra likās nosvilusi. Piemīlīgais hobitalu apgabals Dīķa ziemeļkrastā bija tukšs un pamests, un dārziņi, kas senāk koši zēla līdz pat ūdensmalai, tagad bija nezālem aizauguši. Vēl jo ļaunāk: gar dīķmalu, kur Hobitonas ceļš stiepās teju gar pašu krastu, bija sacelta vesela rinda jauno, derdzīgo baraku. Tur kādreiz zaļoja gatve. No tās vairs nebija ne miņas. Un, izbīlī pavērušies uz ceļu, kurš veda uz Tuntmali, viņi tur tālē ieraudzīja slejamies augstu, no ķieģeļiem mūrētu skursteni, kas novakares debesīs izvirda melnus dūmu vālus.
Sems galīgi zaudēja apvaldu. — Es šaušos turpu, Frodo kungs! — viņš iekliedzās. — Man vajag redzēt, kas lēcies. Gribu tētiņu uzmeklēt.
— Pirmāk, Sem, mums jātiek skaidrībā, kas te par desām, — ieteicās Merijs. — Gan jau tas "priekšnieks" bUs apgādajies ar kādu razbainieku bandu. Labāk palūkosim, vai nevaram dabūt zināt, kas te un kā.
Bet Upmalā visas mājas un alas bija aizslēģotas, it neviens neiznāca pretim apsveicināties. Tīri brīnums, bet drīz noskaidrojās, kālab tā. l ikuši līdz "Zaļajam pUķim", Hobitonas pusē pašai pēdējai miesta mājai, kas tagad stāvēja gluži tukša un izsistiem logiem, viņi pie traktiera sienas ieraudzīja slaistāmies pusduci neganta paskata vīru — visi bija tādi greizači un dzeltengīmji.
— Taisni rada tam Paparžu Bila drauģelim tur, Virpilī, — Sems bilda.
— Taisni rada tiem, uz kuriem es Izengardā esmu atskatījies, — nomurmināja Merijs.
Razbainiekiem bija vāles rokā un pūšamie ragi pie jostas, taču no citiem ieročiem nebija ne miņas. Ceļiniekiem piejājot tuvāk, viņi izgāja ceļa vidū, priekšā aizstādamies, tā ka cauri tikt nebija ko domāt.
— Kur ta' nu? — uzsauca pats prāvākais un no skata negantākais. — Tālāk kur netiksit. Un kur ta' tic smalkie hobiči?
— Tek nopakaļ, — Merijs atteica. — Kājas laikam noberzuši. Nosolījāmies šos tepat pagaidīt.
— Še tev, ka tevi divi deviņi, — razbainieks sacīja savējiem. — Es tak teicu Šarkunam, ka uz tiem dundukiem nav nekādās paļaušanās. Butu sūtījis kadu no mūsējiem.
— Un kāda tur, lūgtum, būtu bijusi starpība? — Merijs ieprasījās. — Lielceļa laupītājus šajā apvidū redzēt gan neesam raduši, tomēr labi zinām, kā ar tādiem tikt galā.
— Ak ta' lielceļa laupītāji, ko? — vīrs atteica. — Šitā muti brūķēsim? Pievaldies nu, citādi paši grožus pievilksim! Jūs, sīka- ļas, paliekat par daudz vīzdegunīgi. Priekšniekam mīksta sirds, tak nedomājiet uz šito paļauties! Nu Šarkuns klat, un ko Šarkuns liks, to šis darīs.
— Diez ko tādu? — Frodo klusu ievaicājās.
— Šito zemi vaj'g uzpurināt un te kārtību ieviest, — razbainieks sacīja, — un Šarkuns tā ar' darīs — ar stingru roku, ja jūs citādi nebūsit ar mieru. Jums te vaj'g lielāku priekšnieku. Un gads vēl nebūs galā, kad jūs tādu dabūsit, ja vēl taisīsit ļembastu. Tad jums būs mācība, draņķa sīkaļām.
— Ak tā gan. Man prieks, ka nu zinu, kas jums padomā, — Frodo atteica. — Nupat tieši dodos pie Lodo kunga — var gadīties, ka arī viņam labpatiks ko tādu dabūt zināt.
Razbainieks nosmējās. — Lodo? Tam tur viss jau zināms. Vari nekreņķēties. Ko Šarkuns teiks, to šis darīs. Lai tik kāds priekšnieks sadomā ko nebūt spirināties — ieliksim citu vietā.
Skaidrs? Un ja slkaļas sadomās bāzties, kur nevajag, aizvāksim pie malas — par ļaunprātību. Skaidra bilde?
— Jā, bilde skaidra, — Frodo atsaucās. — Pirmkārt, skaidrs, ka jūs te dzīvojat neziņā par to, kas pasaulē lēcies. Kopš jūs no dienvidiem aizklīdāt, notikušas brīnumu lietas. Jūsu laiks nu cauri, un visiem citiem razbainiekiem tāpat. Tumsas tornis sakritis drupās, un Gondorai tagad ir ķēniņš. Un Izengarda sagrauta, un jūsu dārgais pavelnieks tagad kā lupatlasis klimst pa plašo pasauli. Ceļa viņu apdzinu. Pa Zaļteku turpmāk jās ķēniņa ziņneši, nevis Izengardas rīkļurāvēji.
Dienvidnieks, viņu noskatījis, pasmīnēja. — Lupatlasis? — viņš nomēdljās. — Ak ta' šitā gan, ko? Gvelz vien, gvelz — krupis tāds, atradies platīzeris! Varētu domāt, ka tālab mēs muksim prom no šamās treknās zemītes, kur esat gana ilgi laiskojušies. Un, — viņš uzsita knipi Frodo degungalā, — še tev par tiem ķēniņa ziņnešiem! Parādi man kauču vienu, tad, kazi, ņemšu pierē!
To padzirdējis, Pins nenovaldljās. Prātā viņam atausa Kor- mallenas lauks — un te viens greizacains nekrietnelis Gredzena glabātāju zākaja par plātlzeri! Viņš atsvieda apmetni, ar joni izrava zobenu un izjāja priekšā, Gondoras sudraboti melnajam ģērbam ievizoties.
— bs esmu ķēniņa ziņnesis, — viņš sacīja. — Tu runā ar ķēniņa draugu un vienu no tiem, kas iemantojis visspožāko slavu it visās Rietu zemēs. Tu esi razbainieks un mūlāps. Meties ceļos — tepat, putekļos, — un ludz piedošanu, citādi dabūsi matīt šo te, kas troļļiem bijis par lāstu!
Zobena asmens iezibsnījās rietošās saules staros. Ari Merijs un Sems izrāva zobenus un piejāja Pinam blakus, taču Frodo ij nepakustējās. Razbainieki atkāpās. Biedēt Virgales lauciniekus un iedzīt šausmās apdullušus hobitus — to viņi prata. Bezbailīgi hobiti ar spožiem zobeniem un skarbi no vaiga — kas tāds viņiem naca kā liels pārsteigums. Un šie, kas nule bija uzradušies, runāja tā, kā te vēl nebija dzirdēts. Tīri asinis no bailēm stinga dzīslās.
— Taisieties, ka tiekat! — Merijs uzsauca. — Ja šajā miestā vēl kaut reizi celsit nekārtības, dabūsit rūgti nožēlot. — Trīs hobiti paskubināja zirdziņus, un razbainieki apcirtušies laidās bēgt, jozdami projām pa Hobitonas ceļu, bet mukdami pūta ragos.
— Nudien esam pārradušies pašā pēdējā bridi, — Merijs noteica.
— Vēl drusku, un būtu par vēlu. Varbūt jau ir ar' — vismaz Lodo vairs nav glābjams, — Frodo atsaucās. — Nožēlojams dul- buris, bet man viņa žēl.
— Lodo? Glābjams? Ko tu tur runā? — Pīns izbrīnījās. — Es teiktu, viņš vai stāvus zemē iedzenams!
— Tu, Pīn, laikam īsti nesaproti, — Frodo teica. — Lodo savu mūžu nav domājis, ka viss tiktāl nonāks. Skaidrs, ka viņš bijis galīgs mūlāps, taču nu iekūlies ķezā, ka nekur sprukt. Razbai- nieki uzmetušies par rīkotājiem — visu tik pievāc, visus aptīra un tramda, izdarās un posta visu nost, kā ienāk prātā, — viņa vārdā. Un nu jau pat tā vārda vairs īsli nevajag. Man tā vien liekas, ka viņš tagad Tuntmalē tup kā cietumnieks — un pārbijies kā diegs. Mums derētu paraudzīt, vai nevaram viņu kā izpestīt.
— Še tev, brālīt balto! — Pīns izsaucās. — Visādi esmu izdomājies, ar ko mums tas ceļš beigsies, bet ka pašā Dalienā iznāks ar orku jaukteņiem un razbainiekiem kauties, lai Lodo Pumpu- gīmi izpestītu — kas tāds man savu mūžu nav prata nācis!
— Kauties? — Frodo pārvaicāja. — Jā, varbūt nāksies ar'. Tikai ielāgojiet — hobitus galēt nedrīkst, pat ne tos, kas pārsviedušies pretinieka pusē. Proti, pārsviedušies pa īstam, nevis razbainieku rīkojumiem klausījuši tikai tālab, ka pārbijušies. Dalienā nemūžam neviens hobits nav savu ciltsbrāli tīšuprāt galējis nost, un ari turpmāk tam nebūs tā būt. Un vislabāk, ja vispār neviens netiek nogalēts. Valdieties paši un pievaldiet rokas līdz pašam pēdējam brīdim!
— Bet ja razbainieku tur lērums, — Merijs iebilda, — kautiņš noteikti neizpaliks. Mīļais Frodo, ar brīnīšanos un bēdāšanos vien tu nedz Lodo izpestīsi, ntdz Dalienu izglābsi!
— Nu ja, — piebalsoja Pins. — Otrreiz šos tik lēti vis nepār- biedēsi. Nupat šie neko tādu negaidīja. Dzirdējāt tos ragus? Skaidrs, ka tepat kur vēl citi rīkļurāvēji. Paga, savāksies lielākā barā, tad dūšas netrūks. Mums der palūkot, kur varam nomukt un nakti parlaist. Galu galā, esam četri vien, kaut ar ieročiem.
— Man te kas iešāvās prātā, — ieteicās Sems. - Laidīsim pie vecā Maļļu Toma, uz Lejas ielu. Šim allažiņ dūša bijusi kā miets, un turpat vēl puikas ar' — visi man draugos.
— Nē! — Merijs atsacīja. — No tādas "nomukšanas" jēga maza. Tā jau te visi paraduši — tieši tas jau razbainiekiem pa prātam. Šie tik gāzīsies virsū ar spēku, iedzīs mūs stūrī un tad aiztrieks ratā vai izsvēpēs. Nekā, mums jārīkojas un tūliņ!
— Bet ko iesākt? — Pīns noprasīja.
— Sacelt Dalienu kājās! — Merijs iesaucās. — Tūdaļ! Uzraut visus mūsējos no miega! Viss viņiem pieriebies — tas tak redzams! Visiem, neskaitot varbūt vienu otru nekrietneli un pariti dulburu, kuri gan karo tikt pie teikšanas, taču galīgi nesajēdz, kas te notiek. Bet Dalienā dzīvošana tik ilgi bijusi klusa un omulīga, ka neviens te vairs neattop, kas būtu darāms. Tomēr iedod tik šiem zevelkociņu — tūliņ būs uguns pakulās. Priekšnieka rokaspuišiem tas labi zināms. Šie raudzīs mūs nobradāt, cik tik drīz var, lai nejaucam gaisu. Laika mums pavisam maz. Sem, tu, ja gribi, no tiesas aizšauj līdz Maļļiem. Toms te pats galvenais un dūšīgākais. Aiziet! Bet es iepUtīšu Rohanas raga — lai paklausās, tādu muziķu šie savu mūžu nebūs dzirdējuši!
Viņi pajāja atpakaļ, līdz miesta vidum. Sems, no pulciņa nošķīries, paskubināja poniju aulekšos un aizbrāzās pa ielu, kas veda uz dienvidiem, pie Maļļiem. Necik tālu neticis, viņš izdzirdēja skaņi iedziedamies ragu — gaiss notrīcēja līdz pašiem padebešiem. Atbalss aizvēlās talu pāri kalniem un lejām, un aicinājums bija tik nepārvarams, ka pat Sems tikko novaldījās, necirties atpakaļ. Zirdziņš saslējās pakaļkājās un nozviedzās.
— Uz priekšu, puis! Uz priekšu! — Sems uzsauca. — Drīz šausim atpakaļ!
Tūliņ Meri js ragā iepūta atkal, nu jau citādi, un pret debesīm dimdēdams pacēlās Bricavas trauksmes sauciens.
Trauksme! Trauksme! Briesmas, liesmas! Trauksme! Briesmas, liesmas! Trauksme!
Sems dzirdēja aiz muguras iemurdamies balsis, sacēlās varena kņada, cirtās durvis. Priekšā mijkrēslī ieplaiksnījās gaismiņas, rēja suņi, dipēja steidzīgi soļi. Vēl neticis līdz ielas galam, viņš ieraudzīja pretim jožam veco Malli ar trim dēliem: jauno Tomu, Žoli un Niku. Cirvjus paslējuši, viņi Semam aizšķērsoja ceļu.
— Ne, ne! Šis nav no razbainiekiem, — atskanēja vecā saimnieka balss. — Pēc auguma itin ka hobits, tik saģērbies pēc spoka. Eu! — viņš pakliedza. — Kas tu tāds, un kas te par ļembastu?
— Te Sems! Ekušeku Sems! Esu atpakaļ!
Vecais Mallis, pienācis pavisam cieši klāt, viņu vērīgi nopētīja, pustumsā acis piepūlējis. - Padomā, ko! — Pēc balss — riktīgi, un no ģīmja ar' nemaz nav sliktāks, kā šis bij', Sems. Tak uz ielas es būtum aizspēries garām kā likts — kas tev te mugurā? Rādās, esi kur aiz robežām klimtis. Mēs te jau spriedām, ka būsi pagalam.
— Ne nu esu, nekā! — Sems atsaucās. — Un Frodo kungs ar' dzīvāks par dzīvu. Viņš tepat — ar draugiem. Un tamdēļ tas ļembasts. Šie rauj Dalienu kājās. Gribam tos razbainiekus patriekt — ar visu priekšnieku. Gāžamies triecienā.
— Labi gan, labi! — vecais Mallis nopriecājās. — Tad nu pēdīgi iet vaļā, ko! Man jau augu gadu rokas tā vien niezēja, tak no mūsējiem palīgu nekādu. Un man bij' jādomā par sievu un Roželi. Tiem razbainiekiem tak it nekas nav par šķērsli. Nu, aiziet, puikas! Upmala kājās! Malā jau nu nepaliksim.
— Kā ta' būs ar Maļļu kundzi un Rozīti? — Sems ieprasījās.
— Nav prāta darbs viņas vienas atstāt.
— Nibs palika mājā. Tak, ja gribi, vari aizšaut šim palīgos, — vecais Mallis smīnēdams noteica un tūliņ ar dēliem skriešus aizmetās uz miestu.
Sems steidzās uz māju. Plašā pagalma viņā galā uz lieveņa prāvajās, apaļajās durvīs stāvēja Maļļu saimniece un Rozīte, bet abām priekšā — Nibs ar siena dakšām rokā.
— Tas es! — Sems iekliedzās, jādams sētvidum pāri. — Eku- šeku Sems! Nemaz nedomā man bakstīt ribās, Nib! Tik vai tā man važu krekls mugurā.
Nolēcis no zirdziņa, viņš kāpa augšā pa lieveņa kāpnēm. Tie trīs blenza pretim klusēdami. — Labs vakars, Maļļu kundze! — Sems teica. — Sveika, Rozīt!
— Sveiks, Sem! — Rozīte atsaucās. — Kur ta' tu biji aizķēries? Klīda runas, ka tu esot pagalam, tak es jau kopš pavasara laika tevi nevaru vien sagaidīt. Nebij' nekāda steiga, ko?
— Laikam nebij', — Sems apjucis atteica. — Toties tagadiņ ir gan. Gribam ar razbainiekiem norēķināties, un man jātiek atpakaļ, pie Frodo kunga. Tik iedomājos, ka der apraudzīt, kā Maļļu kundzei klājas un tev, Rozīt.
— Mums klājas it labi, paldies, — Maļļu saimniece sacīja.
— Pareizāk sakot — klātos, nebūtu bijis to garnadžu, to razbainieku.
— Tā, taisies nu, ka tiec! — Rozīte skubināja. — Kā ta' tu visu šo laiku Frodo kungu pieskatīji, kad tagadiņ viņu šitā pamet, kolīdz ļipa sāk svilt?
Tas nu Semam bija par daudz. Te vai nu vajadzēja stāstīt nedēļu no vietas, vai arī ciest klusu. Apcirties uz papēža, viņš ierāpās seglos. Bet, kolīdz viņš iegrūda piešus ponijam sānos, Rozīte noskrēja lejā pa pakāpieniem.
— Manuprāt, tev, Sem, nav ne vainas, — viņa nobēra. — Steidzies nu! Tik piesargies un, kad būsi ar tiem razbainiekiem ticis galā, tūliņ nāc atpakaļ — taisnā ceļā!
Miesta jau visi bija kājās. Pa to baru bija sanākuši ne vien jaunuļi, bet arī pāri par simt hobitu spēka gados, paķēruši cirvjus, smagus veserus, garus dunčus un brangus mietus, vienam otram līdzi bija medību loks. Vēl citi joprojām nāca klāt, atstei- gušies no tuvīnajām lauku sētām.
Vienkārši tāpat, lai viss noritētu dzīvāk, un vēl jo vairāk talab, ka priekšnieks ko tādu bija uz stingrāko noliedzis, daži vietējie bija sakūruši lielu sārtu, kas, naktij satumstot, iedegās arvien spožāks. Citi pēc Merija rīkojuma ar baļķiem nosprostoja ceļu, kur tas veda Upmalā iekšā. Hobicisti, līdz miestam tikuši, palika kā uz mutes krituši, bet, kolīdz noprata, uz ko viss virzās, teju visi izrāva spalvas no cepurēm un piebiedrojās dumpiniekiem. Atlikušie aizlavījās.
Frodo un pārējos Sems atrada sēžam pie ugunskura un runājamies ar veco Maļļu Tomu, bet pārējie upmalieši, apkārt sastājuši, blenza vien, nevarēdami ne nobrīnīties.
— Labs ir, un ko ta' nu? — vecais Mallis prasīja.
— Nezinu teikt, — Frodo atsacīja, — jo vel jātiek skaidrībā. Cik to razbainieku te ir?
— Grūti pateikt, — Mallis atbildēja. — Šie vislaik vazājas riņķī, te nāk, te iet. Tais būceņos, kas uz Hobitonas ceļa, dažkārt salasās ap pieciem desmitiem, tak šie iet sirodami, zog, kur pa- tapdami: "uz vākšanu", kā paši saka. Tomēr tam "priekšniekam" riņķī parasti, mazākais, ducis. Šamejais tup Tuntmalē — pareizāk, tupēja: laukā nu jau labu laiku nav rādījies. Taisnību sakot, šo neviens nav redzējis jau nedēļu vai pat divas, tak lamzaki jau nevienu nelaiž ij ne klāt.
— Bet šie jau ne tikai Hobitonā, vai ne? — iejautajās Pīns.
— Kur nu, un par to vēl jo žēlāk, — Mallis atsaucās. — Krietns bars, kā man nācis ausīs, esot lejāk, Gausenē un pie Sarnas brasla, citi slapstoties pa Biezokņu, un pie ceļu satekas šie saslējuši būceņus. Un ta' jau ir vēl tās, tā sakot, Spundalas: Izrakas vecie zemzernes spīķeri, ko šie pataisījuši par cietumu tiem, kas sadomā muti brūķēt. Tomēr es te tā lēšu, ka pa visu Dalienu šo nebūs vairāk par trim simtiem. Kazi, vēl mazāk. Ja liksim spēkus kopā, varam šos pārmākt.
— Ieroči viņiem ir? — Merijs apvaicājās.
— Pīckās, dunči un vāles — to vien tiktāl esam matījuši: gana, ko negantības sastrādat, — Mallis atteica. — Tak man gan prata, ka gan jau šiem kas cits atradīsies, ja iznāks kaušanās. Vienam otram ir loks. Viens otrs no mūsējiem dabūjis šautru mugurā.
— Redzi nu, Frodo! — Merijs iesaucās. — Es jau zināju, ka iznāks kauties! Šie pirmie asinis izlējuši.
— Ta īsti nav, — Mallis iebilda. — Mazākais, ar šaušanu bij' citādi. Tur Tuki bij' pirmie. Redz, jūsu tētukam, Peregrīna jaunkungs, ar to l.odo savu mūžu nav bijis pa ceļam — no sākta gala. Sak, ja reiz nule vaj'dzīgs kāds priekšnieks, par tādu ieceļams Dalienas likumīgais vedis, nevis kāds iznirelis. Lodo tūdaļ aiztrieca tos savus lamzakus, lai tie šim ierāda, kas un kā, — tak kur nu! Tukiem labi, šiem ir tās dziļas Zaļkalnu alas, Dižsmiali un kas tik vel ne, kur razbainieki nevar ielīst, un šie netiek ar' tai zemē iekšā! Kā iebāž degunu, Tuki ar šautrām pretim. Par siro- šanu un laupīšanu Tuki trīs gabalus nogāzuši gar zemi. Tad razbainieki iesvelās nejaucibā. Un Tukavu ij neizlaiž no acīm. Neviens vairs netiek ne iekšā, ne ārā.
— Malači tie Tuki! — Pīns nokliedzās. — Taču nu viens iekšā tiks gan! Es došos tālāk! Piesakās, kas jas man līdzi uz Migainēm!
Pīns aizjaja, un viņam līdzi —'pusducis puišu, visi zirgos. — Drīz tiksimies! — viņš nosaucās. — Pa taisno, laukiem pāri, te nieka četrpadsmit jūdžu. Rītausmā atvedīšu Tuku karadraudzi! — Merijs, vērdamies, kā viņi pagaist nakts tumsā, atkal pielika pie lūpām ragu. Hobitu pulks uzgavilēja.
— Lai kā, — Frodo viņus uzrunāja, — es negribu, ka asinis līst. Nevajag darīt pāri pat razbainiekiem, ja vien viņi negrasās hobitus tīri galēt nost.
— Lai būtu! — Merijs piekrila. — Tikai, manuprat, mūs kuru katru mirkli apciemos Hobitonas banda. Un šie jau nenāks tālab vien, lai saviesīgi aprunātos. Raudzīsim visu nokārtot, kā pieklājas, tomēr der gatavoties pašam ļaunākajam. Man te šis tas padomā.
— Ļoti labi, — Frodo teica. — Norīko, kas un kā!
Tobrīd pieskrēja hobiti, kas bija aizsūtīti palūkot, kas notiek Hobitonas pusē. — Nāk! — viņi vēstīja. — Kāds ducis vai vairāk. Un divi aiznesās uz vakariem, laukiem pāri.
— Rādās, uz ceļu sateku, — Mallis ieteicās, — savējos saukt talkā. Nu, šā vai tā, mērojamas jūdzes piecpadsmit. Akurāt vēl nav ko bīties.
Merijs aizsteidzas norīkot, kas darāms. Maļļu saimnieks parūpējās, lai iela tiek tukša, un visiem hobitiem lika saiet istabās, laukā atslādams vien kaut cik bruņotus hobitus vira gados. Ilgi nebija jāgaida. Drīz atskanēja klaigas un smagi soļi. Ceļa galā parādījās razbainieku pulks. Baļķu aizšķersi ieraudzījuši, viņi palaida smieklu. Viņiem ne prātā nenāca, ka šai nieka zemītē varētu atrasties kāds, kurš jaudātu stāties ceļā diviem desmitiem tādu brašuļu.
Hobiti, atgrUduši baļķi, pakāpās malā. — Lielais paldiesiņš, — razbainieki irgojās. — Tagad mūciet mājās, zem segas, iekams esat dabūjuši ar pīcku pa muguru! — un viņi aizsoļoja pa ielu bļaudami: — Ugunis nost! Mudīgi istabā! Laukā degunu nebāzt! Citādi pieci desmiti jūsējo dabūs gadu Spundalās tupēt! Iekšā! Priekšniekam pacietības mērs jau pilns.
Par to bļaušanu neviens nelikās ne zinis, bet, palaiduši razbainiekus garām, hobiti, sakļāvušies ciešās rindās, klusēdami spiedās viņiem nopakaļ. Nonākuši līdz ugunskuram, lamzaki tur ieraudzīja Maļļu saimnieku pie liesmām sildāmies.
— Kas lu tāds? Ko tu iedomājies? — noprasīja razbainieku vadonis.
Maļļu saimnieks viņu lēnīgi uzlūkoja. — Tieši to es gribēju tev prasīt, — viņš teica. — Tev mājas citur, un tu te esi nelūgts viesis.
— Nu, pec tevis jau tik un tā cietums raud, — vadonis uzbrēca. — Laipni lūgtum! Puikas, grābiet šo ciet! Uz Spundalām prom, un sadodiet pa asti, lai protas muti turēt!
Razbainieki spērās uz priekšu, taču tūliņ aprāvās. Visapkārt sacēlās apdullinoša murdoņa, un piepeši kļuva skaidrs, ka Maļļu saimnieks nav nekāds vientulis. Viņi attapās, ka stāv ielenkumā. Ugunskura gaismas lokā ciešās rindās vīdēja hobiti, no tumsas iznākuši — teju divi simti, un katram rokā bija kāds ierocis.
Priekšā iznāca Merijs. — Tiekamies nejau pirmo reizi, — viņš uzrunāja vadoni, — un es jums piekodināju te vairs ne acu neradīt. Brīdinu vēlreiz: jūs stāvat gaismā, un visapkārt strēlnieki.
Ja piedursiet kaut pirkstu šim zemniekam vai vel kādam, dabūsiet šautru tieši sirdi. Nolieciet visus ieročus!
Vadonis aplaida skatu visapkārt. Viņš bija sprostā. Tomēr bail viņam nebija — kur nu, ja aiz muguras ducis savējo! Par hobitiem viņš zināja pārlieku maz, lai apjaustu, cik lielās briesmās iekūlies. Glupiķis būdams, viņš nosprieda cīnīties. Kas tur pavisam?
— Gāžas virsū, puikas! — viņš nobļāvās. — Sadod!
Sakampis garu dunci kreisajā rokā un bozi labajā, viņš
triecās pretim hobitu ierindai, raudzīdams izlauzties atpakaļ, uz Hobitonu. Atvēzējies pret Meriju, kas stāvēja ceļā, viņš nogāzās garšļaukus, četru šautru caururbts.
Pārējiem ar to pašu bija gana. Viņi padevās. Hobiti viņiem atsavināja ieročus, visus sasēja un aizdzina lidz tukšam būcenim, ko šie paši bija uzslējuši. Tur nu viņi palika tupam ar sasaistītām rokam un kājām, aiz atslēgas un apsargāti. Beigtais vadonis tika aizvilkts projām un aprakts.
— Beigu beigās darbiņš izrādījās tā kā par daudz viegls, ne? — Mallis ieteicās. — Es tak teicu, ka varam šos pārmākt. Tik vaj'dzēja, lai kāds pasauc. Merija jaunkungs, riktigi īstā brīdī bijāt klāt.
— Vēl jau darāma daudz, — Merijs sacīja. — Ja tavas aplēses pareizas, pagaidām esam tikuši galā ar labi ja desmito daļu. Bet laukā nakts. Nākamo soli spersim rīta gaismā. Tad paraudzīsim, kā priekšniekam klājas.
— Kālab ne tūliņ? — Sems apvaicājās. — Tagadiņ knapi seši. Un man gribas savu tētiņu satikt. Vai nezināt, kā šim klājas, Maļļa kungs? '
— Diez ko labi ne, tak neko slikti ar' ne, Sem, — Mallis atbildēja. — Maztunti norakti, un tas šim bij' sāpīgs trieciens. Viņš nu mitinās vienā no tām jaunmājām, ko priekšnieka rokaspuiši saslēja, pirms ko citu darīja, ne vien svilināja un zagdami vazājās; no Upmalas līdz tai vietai nav ne jūdze. Kad nu iznāk, šis atnak pasērst, un ta' nu es pieraugu, lai šim māgā tiek vairāk neka vienotram citam bēdubrālim. Likumi to liedz, skaidra lieta. Es jau labprāt būtum viņu pie sevis savācis, tak nav ļauts.
— No sirds tencinu, Maļļu saimniek, un to es mūžam pieminēšu, — Sems sacīja. — Lai kā, man gribas viņu apraudzīt. Ja tiesa, kas man nācis ausīs, tas priekšnieks ar Šarkunu vēl līdz rītam var nez ko sastrādāt.
— Labs ir, Sem, — Mallis piekrita. — Paņem pāris puišu, jājiet un atgādājiet šo uz manu māju. Uz veco Hobitonu, kas pārupē, nemaz nevaj'dzēs dzīties. Zolis ceļu parādīs.
Sems aizjāja. Merijs parūpējās, lai ap miestu tiktu izlikti sargposteņi un apsargāts nakts laikā tiktu ari aizprostotais ceļš. Tad viņi ar Frodo devās līdzi Maļļu saimniekam. Ar visu saimi nosēdušies siltajā virtuvē, viņi uzklausīja Maļļus, kas pieklājības pēc apvaicajās, kur un kā, sak, ceļa vedies, tomēr ausis neviens nespicēja, jo visiem krietni vairāk rūpēja, kas iet vaļā tepat, Dalienā.
— Viss sākas ar to Pumpugīmi — nu, tā šis mums te iesaukts, — Maļļu saimnieks klastija, — un sākās tūliņ, kolīdz jus, Frodo kungs, projām aizsperaties. Šim, tam Pumpugīmim, galvā bij' tādas ērmotas domas. Radās, šis visu kāroja sagrābt tik sev vien un visus citus izrīkot. Necik ilgi, iznāca, ka šim jau varas bi j' pārmēru daudz, tak šis grāba un graba arvienu klāt, kauču kur tā nauda nāca, ej nu sazini: no dzirnavām, iesala darītavām, traktieriem un lauku sētām, un plpeszāles lielsaimniecībām. Rādās, šis vēl pirms tam, kad Tuntmalē ieperinājās, bij' Smiltaka dzirnavas pārpircis. Skaidra lieta, ka iesākums visam bij' tie Dienvidāju īpašumi, kas šim no tētuka bij' palikuši, un laikam tak šis vairumā iztirgoja to labāko pīpeszāli — paklusam, gadu vai divus. Un, kad pērngads gāja uz galu, šis visu pasāka laist prom grēdu grēdām, ne pīpeszāli vien. Pašiem visa kā sāka aptrukties, un ziema ar' jau bij' degungalā. Mūsējie sapiktojās, tak šim bij', ko pretim likt. Saradās lamzaki, pa lielākai daļai tādi razbainieki, atkulas pajūgos bariem vien, vieni veda mantas tālāk uz dienvidiem, citi palika šepat. Tad šie pasāka vilkties vēl lielākā barā. Un, iekams attapāmies, šeku šie jau bij' satupuši, pa visu Dalienu, gāza kokus, rakās, kur patapdami, slēja būceņus un majas, kādas nu pašiem patika. Iesākumā par precēm un to, kas nopostīts, Pumpugimis maksāja atlīdzību, tak drīzi vien šie uzmetas par kungiem un graba ciet visu, kas iepatikās. Tad sacēlās brēka, kauču nekāda liela. Vecais mērs, nu. Licis, spērās uz Tuntmali, lai celtu iebildumus, tak tiktāl nemaz netika. Razbainieki šo sagraba un iespundēja Izrakas alā — tā šis tur tup. Un no tā brīža, proti, tas bij' knapi pēc Jaungada, mēs dzīvojam bez laika mēra, Pumpugimis sevi pasludinājis par hobicijas priekšnieku, nu, visu priekšnieku priekšnieku, un izrīkojas pēc sirds patikas. Kolīdz kāds iesveļas, kā šie saka, vīzdegunībā, tā aiziet! — taisnā ceļā Licim nāburgos. Tā nu jo tālāk, jo ļaunāk. Pīpot vairs nav ko, tik lamzakiem vien. Alutiņu priekšnieks necieš — to brūķēt ļauts tik viņa rokaspuišiem, visi traktieri aizspundēti. It viss gājis mazumā, izņemot likumus, vienīgā paļaušanās, ka izdosies nobēdzināt jelko no razbainiekiem, kas siro riņķī, visu lidz pēdējam pievākdami, lai "sadalītu pēc tiesas un taisnības", proti, lai šie dabūtu visu un mēs tik tādas paliekas, kādas jums bij' galdā hobiču iecirknī. Sagremojamas? Draņķiba. Un, kopš Šarkuns uzradies, viss aizgājis galīgā postā.
— Kas tas par Šarkunu? — Merijs apvaicājās. — Dzirdēju razbainiekus šo piesaucam.
— Rādās, tāds visu razbainieku razbainieks, — Mallis atteica. — Kad ta' tas bij' — ap ražas laiku, septembris gāja uz galu, kad par šo padzirdējam. Redzēts nav, tak mujas pa Tuntmali, un šis nu laikam uzmeties par pašu riktīgāko priekšnieku. Razbainieki tam Šarkunam klausa uz vārda, un šis tik liek kapāt, svilināt un graut, un nu jau viss nonācis līdz nāvēšanai. Neviens jau vairs nedoma, ka tur kas ļauns. Cērt tik kokus, atstāj guļam garšļaukus, nosvilina mājas, jaunas jau neceļ. Palūk, Smiltaka dzirnavas. Pumpuģīmis tās nogrāva tūliņ, kolīdz Tuntmalē ieperinājās. Saveda baru ļaunīgu lamzaku — šie uzslēja tādas prāvākas, pieslānīja ar zobu ratiem un svešzemju pariktēm. Viens pats Tediņš, tas pamuļķis, nopriecājās vien un tagadiņ nopūlas, zobu ratus berzdams, kur senāk paša tētuks bija melderis un saimnieks, tak nu lamzaki par noteicējiem. Pumpuģīmis kāroja vairāk un ātrāk malt — mazākais, tā šis teica. Šim jau vēl citas tādas pašas maltuves. Tak mhlšanai vajag graudu — un jaunajām maltuvēm jau nav vairāk rnaļamā kā tām pašām, kas bij'! Un, kopš Šarkuns uzradies, ne nu graudus maļ, ne ko. Rati tik iet uz riņķi blarkšķēdami, kūpēdami un smirdēdami, Hobitonā ij ne naktī nav miera. Un tīšuprāt tik visu piedraņķē, piegandējuši upes lejteci, jau Brandaviņā šmuce iet. Ja šie sadomājuši Dalienu par tuksnesi pataisīt, ilgi nebūs jāgaida. Nezinu, vai tur tā dun- duka Pumpugīmja pirksts. Es teiktu, ka Šarkuns pie vainas.
— Ka tad! — piebalsoja jaunais Toms. — Padomā, šie tak savāca Pumpuģīmja veco māmuļu Lobēliju — un Lodo šī bij' mīļa, kauču it visi citi spļaudījās vien. Ilobitonas vietējie esot redzējuši: šī tipina pa ielu ar savu noplukušo lietussarģeli. Pretim prāvos ralos brauc kādi tur razbainieki.
"Kurp ta' jūs tādi?" šī noprasa.
"Uz Tuntmali," tie atsaka.
"Ko ta' tur?" šī grib zināt.
"Šarkunam būceņus sliet," šie atbild.
"Kas jums ļāvis?" šī vaicā.
"Šarkuns," razbainieki atsaka. "Tā ka taisies nost no ceļa, veca grabaža!"
"Es jums gan rādīšu Sarkunu, jūs, nekrietnie garnadži, jūs, razbainieki tādi!" šī noskalda, paķer lietussargeli un gāžas virsū razbainieku barvedim, kas augumā par viņu divtik lielāks. Tā nu šie viņu savāca. Aizstivēja uz Spundalām — šito večiņu! Tur gan tup lēvenis citu, par ko mums daudz vairāk žēl, tak ko tur liegties — tik braši retais turējies.
Saruna partrūka pusvārdā — iebrāzās Sems ar savu sirmo tētuku, kas no skata vecāks nemaz nebija kļuvis, vien tāds kā pakurlāks.
— Labs vakars, Tuntaka kungs! — viņš apsveicinājās. — To prieku, kad atkal redzu jūs mājās sveiku un veselu! Tik mani, atvainošanu, drusku tā kā velk uz kašķi. Nu kamdēļ jūs to Tuntmali iztirgojāt, ko? No sākta gala teicu, ka nevaj'g. Ar to visas tās nelaimes sākās. Un, kamēr jūs pa svešzemēm dauzījāties, mellus vīrus pa kalniem dzenādami, kā mans Sems te stāsta, kauču kālabad — ej nu sazini —, šite vieni uzrodas, norok visus Maztuntus un noposta man tupeņus!
— Man gaužām žēl, Ekušeka kungs, — Frodo sacīja. — bet nu esmu atpakaļ un darīšu, ko varēšu, lai visu vērstu par labu.
— Nu, vārds vietā, — večuks atzinīgi noteica. — Frodo Tuntaka kungs allažiņ bijis viens uzvedīgs hobits, to es vienādiņ esu teicis, lai ko, atvainošanu, varētu sacīt par citiem, kas to pašu vārdu valkājuši. Un es ceru, ka mans Sems tāpat bijis uzvedīgs un jums prieku darījis.
— Vienu vienīgu prieku, Ekušeka kungs, — Frodo apliecinaja. — Nudien, ja ticēsit, viņš tagad ir viens no slavenākajiem ļautiņiem visā pasaulē, un viņa lielie darbi tiek apdziedāti tālu, līdz pat jūrai un viņpus Dižupei. — Sems gan koši pietvīka, tomēr uzmeta Frodo pateicības pilnu skatienu, jo Rozītei acis iemirdzējās spožas un viņa veltīja Semam gaišu smaidu.
— Kam tādam noticēt — tur krietni jāpiepūlas, — večuks sacīja, — kauču viens mans skaidrs — šis sapinies ar šaubīgiem ļautiņiem. Kur ta' šamējam veste likusies? Kas tas ir — apkrāvies ar dzelžiem, kur ta' tas der?
Nākamajā rītā visa Maļļu saime un ari viesi jau agri bija kājās. Nakts aizritēja klusi un mierīgi, tomēr bija skaidrs, ka nepatikšanas bija gaidāmas kuru katru bridi. — Rādās, ka Tuntmalē no razbainiekiem vairs nav ne smakas, — Mallis sprieda, — toties tā vien skaties, teju būs klāt tie, kas pie ceļu satekas.
Pēc rītišķa ieradās ziņnesis no Tukavas — visnotaļ pacilātā omā. — Vedis sacēlis kājās visu novadu, — viņš vēstīja, — un ziņa skrien uz visām pusēm kā ugunsgrēks sausā kūlā. Razbainieki, kas mums bija par sargiem, tagadiņ aizmukuši uz dienvidiem — nu, kas dzīvajos palikuši. Vedis aiztriecās pakaļ, lai aizturētu to lielo baru, kas tur savilcies, bet Peregrīna jaunkungu ar visiem, cik nu atlicināmi, viņš sūtījis šurp.
Nākamā vēsts nebija tik priecīga. Ap desmitiem atjāja Merijs, bijis projām augu nakti. — Nāk liels pulks, līdz mums vēl jūdzes četras, — viņš pavēstija. — Virzās šurp no ceļu satekas, bet pa tam lāgam šiem pieklīduši vēl visādi nomaldījušies razbainieki. Kamēr atnāks, būs vai vesels simts, un ceļā šie visam laiž uguni klāt. Draņķi tādi!
— Ui! Tie nenāk runāties. Žmiegs nost uzreiz, kā tiks klāt, — Maļļu saimnieks bilda. — Ja Tuki neatnāks pirmie, mums labāk der nolīst kur aizsegā un šaut, vārdus lieki netērējot. Iznāks tomēr kautiņš, Frodo kungs, iekams viss bus galā.
Tuki gan ieradās pirmie.' Necik ilgi, viņi atsoļoja, vesels simts, noTukavas un Zaļkalniem, ar Pīnu priekšgalā. Merijām nu bija gana brašu hobitu, lai stātos pretim razbainiekiem. Izlūki ziņoja, ka pretinieki pulcējas vienkopus. Tie jau noprata, ka laucinieki sacēlušies, un acīmredzot lēsa, ka dumpis apspiežams ar stingru roku — Upmalā, kur sacelšanās uzliesmojusi. Bet lai cik bargi apņēmīgiem, vadoņa, kurš kaut ko sajēgtu no kara lietām, viņiem trūka. Uzbrukumā viņi spērās uz labu laimi. Merijs aši vien nosprieda, kas un kā darāms.
Razbainieki slāja šurp pa ritu lielceļu un neapstādamies nogriezās uz Upmalas ceļa, kas labu gabalu stiepās kalnup, abpus iejozts ar pazemiem, dzīvžoga klātiem vaļņiem. Aiz līkuma, kādu aslotdaļjūdzi no lielceļa, ceļu aizšķērsoja grēda vēkšpēdus apgāztu ratu. Ko nu? Vajadzēja apstāties. Tūliņ viņi pamanīja, ka aiz dzīvžogiem abās pusēs, turpat virs galvas, ciešās rindās sastājuši hobiti. Vēl citi ar skubu izstūma uz ceļa pirmīt ceļmalā noslēptus ratus, nogriezdami razbainiekiem ceļu uz atkāpšanos. Kaut kur augša atskanēja balss.
— Tā, nu jus esat iesprukuši slazda, — Meri js pavēstīja. — Jūsu Hobitonas drauģeļiem izgāja tāpat — viens jau citos medību laukos, pārējie savaņgoti. Nolieciet ieročus! Tad atkāpieties divdesmit soļus un apsēdieties. Kurš raudzīs bēgt, tiks nošauts.
Taču razbainieki nedomaja tik lēti padoties. Viens otrs lūkoja klausīt, bet pārejie tādus tūdaļ veda pie prata. Kāds ducis triecās atpakaļ un bruka virsū ratiem. Seši krita, šautru nogāzti, pārējie izlauzās, nogalēdarni divus hobitus, un izklaidus aizjoza uz Biezokņas pusi. Vēl divi no bēgļiem nogāzās garšļaukus. Merijs sparīgi iepūta ragā, un tālē par atbildi atskanēja citi ragi.
— Tālu viņi netiks, — Pīns noteica. — Nu visi mūsu mednieki kājās.
Uz ceļa iesprostotie lamzaki, skaitā vēl duči četri, joprojām pulējās tikt pāri barikādei un ceļmalas vaļņiem, tā ka hobitiem neatlika nekas cits, kā viņus apšaut.vai nogāzt ar cirvjiem. Taču stiprākie un naskākie izkūlās rietumpusē un neganti pretojās, nule drīzāk kāri uz asinisizliešanu, nevis uz to, lai glābtu savu adu. Vairāki hobiti krita, pārējie iesvēlās šaubās, bet tad atbrāzās Merijs un Pīns, kas pirmiņ bija stāvējuši rītu pusē, un gāzās razbainiekiem virsū. Merijs piebeidza vadoni, greizaci milzeni, no skata tīri kā pāraugušu orku. Tad viņš lika savējiem atkāpties, atlikušos lamzaku spēkus iejozdams platā strēlnieku lokā.
Pēdīgi viss bija galā. Teju septiņi desmiti razbainieku gulēja zemē beigti, kāds ducis bija saņemti par vaņģiniekiem. Deviņpadsmit hobiti bija krituši, savi trīs desmiti — ievainoti. Nomaitātie razbainieki tika sakrauti ratos, aizvilkti uz vecajām smilšu bedrēm un tur aprakti — Kaujas bedrēs, kā tās pēcāk tika iedēvētas. Kritušie hobiti tika guldīti kopus kapā piekalnītē, kur vēlāk tika uzsliets liels akmens un iekopts lekns dārzs. Tā noslēdzās Dalienas pēdējā, 1419. gada Upmalas kauja, vienīgā pēc 1147. gada kaujas Zaļkalnos, Ziemeļājos. Galu galā, kaut arī kritušo, par laimi, bija pavisam maz, tā izpelnījās atsevišķu nodaļu Sarkanajā grāmatā, un visi, kas tur kāvās, ietika Vārdu rulli, un Dalienas vēsturnieki kala kaldami, to no galvas mācīdamies. Maļļu dzimtas slava un vērā ņemamā augšupeja datējama ar šo pašu laiku, taču lai nu kā, Ruļļa augšgalā allaž bijuši karakungu Meriadoka un Peregrlna vardi.
Ari Frodo piedalījās kaujā, tomēr zobenu no maksts viņš neizvilka un galvenokārt raudzīja pieklusināt hobitu dusmas par to, kas viņiem nodarīts — lai viņi nenogalē pretiniekus, kuri ieročus nosvieduši. Kad kauja bija gala un viss norīkots, Merijs, Pins un Sems viņam piebiedrojas, un visi kopā atgriezās pie Maļļiem. Viņi iebaudīja vēlu launagu, un tad Frodo ar nopūtu bilda: — Nu ko, tagad laikam derētu tikt galā ar to "priekšnieku".
— Kā tad! Jo drīzāk, jo labāk, — Merijs atsaucās. — Un nedomā te iztaisīties par labiņo! Viņa dēļ te tie razbainieki atvā- kušies, viņa dēļ te viss sapostīts!
Maļļu saimnieks sapulcēja divus dučus dūšīgu hobitu. — Ej nu sazini, vai Tuntmalē patiesi razbainieku nav, — viņš teica. — Mums par to nav ne jausmas. — Tā nu viņi devās ceļā — kājniekos. Priekšgalā soļoja Frodo, Sems, Merijs un Pīns.
Ap sirdi viņiem bija tik smagi kā vēl nekad. Priekšā slējās augstais dūmenis, un, jo tuvāk vecajam Hobitonas miestam otrpus upei, jo ciešāk abpus ceļam rindojās jaunuzslietie būceņi un atbaidošākas priekšā izauga dūmojošās dzirnavas — milzīga ķieģeļu būve, samūrīta upes krastā, straumē atridama kūpošus, smirdošus notekūdeņus. Visi koki Upmalas ceļa malā gulēja, nogāzti garšļaukus.
Pārgājuši pāri tiltam un pavērušies kalnup, viņi palika vai bez elpas. Ar skatu, kas atklājās acīm, nevarēja mēroties pat tas, ko Sems bija Spogulī redzējis. Vecā klēts rietumpusē bija noplēsta, tai vietā virknējās nodarvotas barakas. No kastaņām vairs nebija ne vēsts. Vaļņi bija izgrauti, dzīvžogi izrauti ar saknēm. Izdangāta zālienā stāvgrūdām bija sagrūsti lieli rati. Kur senāk bija Maztunti, tagad vīdēja smilšu un grants bedres. Tuntmalē vispār nebija saskatāma — to aizsedza būceņu puduris.
— Nogāzuši! — Sems iekliedzās. — Viesībkoku nošķibljuši! — Viņš pastiepa roku uz to pusi, kur reiz slējās koks, zem kura stāvēdams, Bilbo bija teicis atvadu runu. Apcirsts un nokaltis tas gulēja garšļaukus. Un, it kā līdz ar to būtu lūzis pēdējais salmiņš, Sems izplūda asarās.
Taču raudas aprāvās, jo ieskanējās smiekli. Pret dzirnavu pazemo mūri atslējies, tur stāvēja sabozies hobits ar drūmu ģīmi un melnām rokām. — Kas ir, Sem, neiet pie sirds, ko? — viņš ieirdzās. — Tu gan no bērna kājas esi bijis mlkstmiesis. Es jau domāju, ka esi aizburājis ar kādu no tiem kuģiem, par kuriem mēdzi pļurkstēt, sak, tālu, tālu. Ko ta' atkūlies atpakaļ? Mums te, Dalienā, tagadiņ darba pillas rokas.
— Redzu, redzu, — Sems atteica. — Mazgāties vaļas nav, toties laika, cik uziet, ko sienas stutēt. Tik redz, Smiltaka jaunkungs, man te, miestā, šadi tādi rēķini kārtojami, tā ka gana jau būs zobus rādīt — ka pašam neiznāk par dārgu!
Teds Smiltaks pārspļāva mūrim pāri. — Tak ej tu galīgi! — viņš nošķendējās. — Man tu ij pirkstu piedurt nedomā! Es esu ar priekšnieku draugos. Šis gan tevi nogrābs kā likts — pavārsti tik man vēl muti!
— Ko tur ar dulburi struleties, Sem! — Frodo iesaucās. — Kaut nu citi hobiti nebutu par šitādiem palikuši! Tad nu gan posts būtu lielāks par visu, ko lamzaki nodarījuši!
— Tu, Smiltak, esi neģēlis un bezkauņa, — ierunājās Merijs. — Un nejēdz ar' neko. Mēs tieši dodamies augšā kalnā, lai novāktu tavu mīļo priekšnieciņu. Ar lamzakiem jau esam tikuši galā.
Teds palika kā uz mutes kritis, jo tieši tobrīd ieraudzīja pulku hobitu, kas, klausīdami Merija majienam, uzsoļoja uz tilta. Iesprucis atpakaļ dzirnavās, viņš aizjoza, skaļi ragā pūzdams.
— Pietaupies nu! — Merijs nosmējās. — Man ir kas labāks. — Pacēlis savu sudraba ragu, viņš to pielika piē lūpām, un skaņais pūtiens aizvilnīja līdz pašam kalna galam, to sadzirdēja visi Hobitonas alās, būdās un noplukušajās mājelēs, hobiti izsteidzās laukā un gavilēdami, ar skaļām klaigām devās atnācējiem nopakaļ uz Tuntmali.
Ielas galā bars apstājās, bet Frodo ar draugiem devās tālāk, pēdīgi nonākdami reiz sirdij tik mīļajā vietā. Dārzā stāvgrūdām slējās nojumes un būdas, daža laba rietumpuses logiem tik tuvu, ka gaisma tur galīgi netika iekšā. Ik uz soļa vīdēja atkritumu kaudzes. Durvis no vienas vietas klāja skrambas, zvana ķēde karājās plika un vientulīga, piezvanīt nemaz nebija iespejams. Klauvē, cik gribi, atbildes nebija. Pēdīgi viņi pagrūda durvis, un tās atvērās. Jāiet vien bija iekšā. Gaiss tur bija sasmacis, viss pieganīts un nesakopts. Izskatījās, ka tur labu laiku neviens nav ne kāju spēris.
— Kur tad tas nabaga Lodo nolīdis? — Merijs ieprasījās. Visas istabas apstaigājuši, viņi tur neuzgāja nevienu dzīvu dvēseli, tikai peles un žurkas. — Varbūt teikt, lai pārmeklē tās būdas?
— Te jau vēl ļaunāk nekā Mordorā! — bilda Sems. — Daudz ļaunāk, kad tā skatās. Tā sakot, iegraužas prātā, jo te tak mājas, un atmiņā vēl viss, kā te bij' pirms tam.
— Jā, no tiesas Mordorā , — Frodo sacīja. — Te Mordorā pastrādājusi. Sarumans taču no sākta gala Mordoras labā strādāja — pat tad, kad domājās pats savā labā pūlamies. Un tāpat ar tiem, ko Sarumans apmājis — ari Lodo.
Merijs apjucis ar riebumu nopētīja istabu. — Vācamies laukā! — viņš skubināja. — Butu es zinājis, ko tas Sarumans sastrādājis, es to tabakmaku būtu viņam rīklē iesprūdījis.
— Katrā ziņā! Kā citādi! Tomēr to tu vis neizdarīji, un tā nu — laipni lūgtum mājās! — Un tur, durvīs, stāvēja pats Sarumans, no skata labi noēdies un bezrūpīgs, acīs viņam sprikstīja ļaunīgs prieks un uzjautrinājums.
Frodo piepeši piemeklēja atskārta. — Šarkuns! — viņš izsaucās.
Sarumans nosmejas. — Ak tad to vārdu jau esat dzirdējuši, ko? Izengardā, cik zinu, tā biju iedevēts. Laikam tak mīlēdami bija tā mani iesaukuši. Mani gan te ieraudzīt necerējāt, ja?
— Es ne, — Frodo atzinās. — Kaut to jau varēja paredzēt. Sarumans vēl it lēti var ko sariebt — tīri ļaunprātības dēļ. Gendalfs jau brīdināja — kas tāds var notikt.
— Skaidrs, ka var, — Sarurnans atteica, — un nav runas par niekiem vien. Ui, ka apsmējos — atradušies hobitu smalkuči, klidzina, vai zina, līdzi tiem dižmaņiem tik drošprātīgi, tik pašapmierināti! Sak, izkūlušie sveikā, tagadiņ springu, springu mājā un klusām, mierīgi padzīvosimies. Sarumanam, redz, māja pagalam, šis lai iet, kur acis rāda, bet mūsējai lai neviens ij pirkstu nedur klāt. Kur ta'! Gendalfs tak neko tādu ij nepieļaus!
Sarumans atkal iesmējās. — Gendalfs, ko? Kad moris šim darbu padarījis, lai iet, no kurienes nācis! Bet jums atliek pīties astē, tūļāties, muldēt vienā muldēšanā, jāt ar līkumu, kur taisnais ceļš priekšā. Tad nu es spriedu, ja reiz šie tādi dunduki, es aizsteigšos pa priekšu, lai šie dabū mācību. Sak, laime nelaimē. Butu man drusku vairāk laika un ļaužu, mācība būtu sūrāka iznākusi. Tomēr pamanījos sastrādāt šo to, ko, ij visu mūžu pūlēdamies, nejaudāsiet nedz vērst par labu, nedz padarīt par nebijušu. Tīri remdēšos, par to domādams un pieminedams, kas man nodarīts.
— Zini ko, ja tā tu domā remdēties, — Frodo sacīja, — man tevis žēl. Bīstos, ka tu remdēsies vien atmiņās. Ej projām — tūliņ, un nekad vairs nenāc atpakaļ!
Sanākušie hobiti, manījuši Sarumanu iznākam no kāda būceņa, bija tūdaļ sadruzmējušies pie Tuntrnales durvīm. Padzir- duši Frodo vārdus, viņi pikti iemurdējās: — Ka tā — projām? Šo vaj'g piebeigt! Šito neģēli un slepkavnieku — nomaitāt tādu!
Sarumans, uzlūkojis naidīgo pūli, pasmaidīja. — Nomaitāt tādu! — viņš nomēdījās. — Maitājiet, lūgtum, ja iedomājaties, ka jums, mani brašie hobitlši, tas bUs pa spēkam! — Saslējies viņš pievērsa pūlim satumsušu skatu. — Tikai nesapņojiet, ka es, savu mantību pazaudējis, bUtu bez varas palicis! Tas, kurš man kaut pirkstu piedurs, taps mūžam nolādēts. Un ja mana asins Dalienā taps izlieta, zeme te izkaltis un nemūžam vairs neatspirgs.
Hobiti bailēs atkāpās. Bet Frodo sacīja: — Neticiet viņam! Varas viņam vairs nav, palikusi vien balss, kas jūs iesveļ bailēs un viļ, ja ļaujaties. Tomēr es nepieļaušu, ka viņš tiek nomaitāts. Par atriebi ar atriebi maksāt — ko tas līdz? Brūces tā aizdziedēt nevar. Ej, Saruman, projām — pa pašu taisnāko ceļu!
— Cērme! Cērme! — Sarumans pakliedza, un no tuvinās būdas teju kā suns izlīda Cērmēle. — Mums, Cērmit, atkal ceļš zem kājām! — Sarumans teica. — Šitie smalkmaņi un kundziņi mūs atkal triec projām. Nāku šu!
Sarumans pagriezās uz iešanu, Cērmēle šļūca pakaļ. Bet promiedams Sarumans gāja Frodo cieši garām, pazibēja duncis — novēzējās roka. Asmens, izcirties cauri apmetnim un atdūries pret važu kreklu, nolūza. Pusducis hobitu ar Semu priekšgalā ar saucienu metās uz priekšu un piespieda nekrietneli pie zemes. Sems izrāva zobenu.
— Sem, nē! — Frodo viņu apsauca. — Nevajag viņam atņemt dzīvību — pat tagad ne. Jo viņš man neko nav nodarījis. Un lai kā, negribu, ka viņš mirst, savā ļaunumā kūsādams. Reiz viņš bijis viens no dižajiem — tik cildens, ka pret tādu neviens no mums ij roku neiedrošinātos pacelt. Nu viņš kritis, dziedināt viņu nav mūsu spēkos, tomēr es viņu saudzētu — cerēdams, ka dziedinājums ir rodams.
Sarumans, kājās pieslējies, blenza uz Frodo ar savādu skatu: izbrīns tur jaucās ar cieņu un naidu. — Tu, sīkaliņ, esi audzis augumā, — viņš noteica. — Jā gan, krietni izaudzis. Pieņemies prātā — un iesvēlies nežēlībā. Esi manai atriebei nolaupījis saldmi, tagad man atlicis vien sūrums un apziņa, ka esmu tev parādā, — atradies žēlsirdis! Riebjas! Un tevi es ienīstu! Labi, iešu un tev vairs neuzmākšos. Tikai neceri, ka novēlēšu tev veselību un ilgu mūžu. Neredzēt tev ne to vienu, ne to otru. Taču tas nav manā ziņā. Es tik saku, kas būs.
Sarumans devās projām, hobiti pašķīrās, viņam ceļu dodami, taču ieročus bija sažņauguši tā, ka pirkstu kauliņi metās balti. Cērmēle, mirkli minstinājies, aizvilkas saimniekam nopakaļ.
— Cērmēle! — Frodo uzsauca. — Tev nav jāiet līdzi. Cik zinu, man tu neko ļaunu neesi darījis. Vari palikt tepat, atpūtīsies, dabūsi ko ēst, kamēr atspirgsi un varēsi iet pats savu ceļu.
Cērmēle sastinga un atskatījās, itin kā šaubīdamies. Sarumans apcirtās. — Neko ļaunu? — viņš iespurdzās. — Kur nu! Pat nakts tumsā viņš no istabas izlavās tik, lai zvaigznēs palūkotos. Bet paga — vai te kāds neprasīja, kur licies nabaga Lodo? Tu tak zini, Cērmīt, ne? Pasaki, lūgtum!
Cērmēle sagumis iečinkstējās: — Nē, ne!
— Tad pateikšu es, — Sarumans pieteicās. — Cērmīte nobendēja jūsu priekšnieciņu, to nabaga mazo hobitu, jusu jauko saim- nieciņu. Vai ne, Cērmīt? Iegrūda dunci ribas, kamēr šis gulēja. Noraka. Cerams. Kaut gan Cērmīte pēdējā laikā dzīvo vienā badā. Ne, Cērmīte nemaz nav (ik jauks. Labāk atstājiet viņu man.
Cērmēles apsarkušajās acīs iesvēlās mežonīgs naids. — Tu man liki, lu mani piespiedi! — viņš iešņācās.
Sarumans iesmējās. — Ko Šarkuns liek, to tu dari, vai ne, Cērmit? Allažiņ! Tad tagad viņš saka — nāc līdzi! — Iespēris Cēr- mēlem tieši pa ģīmi — tas nelaimes putns aizvien kluknēja, čokurā sarāvies, — viņš pagriezās un devas projām. Bet tobrīd kaut kas pārmainījās: Cermele piepeši izslējās, izrāva nez kur nobēdzinātu nazi, ierūkdamies kā suns uzmetās Sarumanam kumbrā, parāva viņam galvu atpakaļ, pārgrieza rīkli un kaukdams aizjoza projām pa ielu. Iekams Frodo attapās un laida pār lūpām kaut vārdu, nostrinkšķēja trīs hobitu loki, un Cērmēle nogāzās garšļaukus bez dzīvības.
Visi, kas turpat stāvēja, sabijās: ap Sarumana līķi savilkās palsa migla, kas palēnām pacēlās gaisā kā ugunskura dūmi un izslējās pār kalnu kā bālganā līķautā ietinies stāvs. Vienubrīd tas sagrīļojās, tiekdamies uz vakariem, bet uzpūta salts rietenis, un miglas stabs tam līdzi ar nopūtu aizklīda nebūtībā.
Frodo nolūkojās uz mirušo ar žēlumu un šausmām, jo viņa acu priekšā piepeši atklājās nāves mūžība: līķis sačokurojās, sažuvusi ada nostiepās pār miroņgalvas kauliem. Pacēlis Sarumana netīra apmetņa stērbeli, viņš apsedza līķi un novērsās.
— Un ar to viss ir galā, — noteica Sems. — Gals nejauks, un kaut es nebūtu to pieredzējis, tomēr labi vien ir.
— Un, cerams, ar to ari karš ir cauri, — Merijs piebilda.
— Jā, cerams, — Frodo piebalsoja un nopūtās. — Pals pēdējais trieciens. Padomā tik — te, uz paša Tuntmales sliekšņa! Uz ko visu cerēju, kā baiļojos, bcl ko tādu savu mūžu neiedomājos.
— F.s gan teikšu, ka karš galā, kad šitā putra būs izstrēbta, — Sems drūmi novilka. — Un tas ies ilgi — darāmā te līdz ūkai.