Lai izstrēbtu, kas bija savārīts, tiešām vajadzēja krietni nopūlēties, tomēr viss vedās ātrāk, nekā Sems bija iedomājies. Nākamajā dienā pēc kaujas Frodo aizjāja līdz Izrakai un izlaida cietumniekus no Spundalām. Viens no pirmajiem lika atsvabināts nabaga Fredegars Buncis, kas pēc apaļa ķiļķena vairs neizskatījās itin nemaz. Fredegars bija iekritis, kad razbainieki no slēptuvēm Apšurakās, netālu no Radzltes kalniem, tika izsvēpē- juši viņa vadīto dumpinieku bandu.
— Fredegar, nabaga vecīt, labāk tomēr būtu nācis mums līdzi! — Pīns noteica, kad viņi Bunci nesa laukā nēšus — tas bija tiktāl novārdzis, ka nejaudāja ne nostāvēt.
Pavēris vienu aci šaurā šķirbiņā, Fredegars ar varonīgu piepūli raudzīja savilkt gimi smaidā. — Kas ir šis jaunais milzis ar to skaņo rīkli? — viņš vāri nočukstēja. — Ne tak mazais Pīns! Kāds ta' tev tagad cepurei lielums?
Turpat bija arī Lobēlija. Nabadzīte no skata bija galīgi sa- vecējusi un izkāmējusi līdz pēdējam, kad beidzot tika izpestīta no tumšā un šaurā būceņa, (omēr uzstāja, ka laukā klunkurēšot pati savām kājām. Kad viņa parādījās uz sliekšņa, Frodo rokas balstīta, tomēr joprojām cieši sagrābusi to pašu lietussargu, sacēlās tāda suminājumu, aplausu un gaviļu vētra, ka večiņa sajutās itin saviļņota un aizbrauca, asaras slaucīdama, jo no bērna kājas bija piedzīvojusi to vien, ka citi viņu labāk redz ejam, nekā nākam. Bet vēsts, ka Lodo nomaitāts, viņu pagalam satrieca, un Tuntmalē atgriezties večiņa vairs neparko negribēja. Maju viņa atkal atdeva Frodo ziņā un pārcēlās uz dzīvi pie saviem radiem, Cieceles Jozāniem.
Kad nākamajā pavasarī nabadzīte aizgāja kapā — galu galā, viņai jau bija pāri par simt gadiem —, Frodo jutās pārsteigts un gaužām aizkustināts: visu, kas no pašas un Lodo naudas bija pāri palicis, Lobēlija bija norakstījusi viņam — tā bija liekama lietā, lai palīdzētu hobitiem, kas kādas nelaimes dēļ zaudējuši pajumti. Tā senajam ienaidam pienāca gals.
Vecais Licis Spricis Spundalās bija nosēdējis visilgāk par visiem, un, kaut arī tur vienam otram droši vien bija klājies krietni vien ļaunāk, vel labu laiku viņš bija barojams un uzbarojams, lai jaudātu veikt mēra pienākumus. Tā nu Frodo piekrita pastrādāt par Spriča kunga vietnieku līdz brīdim, iekams mērs būs atkopies. Būdams mēra vietnieks, Frodo paveica tikai to vienu — atkal samazināja gan hobicistu skaitu, gan viņu pienākumu nastu. Izķert vēl pēdējos razbainiekus tika uzticēts Merijām un Pinam, un darbs, necik ilgi, bija godam padarīts. Kolidz dienvidu apgabalus sasniedza vēsts par Upmalas kauju, turienes bandas laidās mukt uz Dalienas robežu, tā ka vedis ar šiem it lēti tika galā. Gads vēl nebija cauri, kad nedaudzie dzīvajos palikušie, kas vēl klimta kur nekur pa mežu, jau bija iedzīti ielenkumā un tie, kuri padevās, — aizvadīti līdz pašai robežai.
Tikmēr pilnā sparā ritēja atjaunošanas darbi, un Sems rāvās vaiga sviedros. Kad uznāk tāda oma un vajadzība, hobiti prot strādāt kā bitītes. Ikkatrs bija gatavs pielikt savu roku, un tadu bija tūkstošiem — gan hobitu puikas un meitenes ar sīkiem, vā- riem, toties veikliem pirkstiņiem,, gan tēvocīši un krustrnāmiņas cienījamā vecumā un ar lauku darbos sastrādātām, sarepejušam plaukstām. Jau Ziemsvētkos nedz no jaunuzslietajām hobicijas barakām, nedz visa cita, ko bija sabuvējuši "Sarkuna rokaspuiši", vairs ne ķieģelis nebija palicis pāri — tie tika likti lietā, lai vecās alas pataisītu mājīgākas un sausākas. Lielā vairumā atradās preču, ēdmaņas un alus krājumi, ko razbainieki bija nobēdzinājuši šķūņos, klētīs un nomaļās alās, sevišķi Izrakas ejās un vecajās Radzītes grantsbedrēs, tā ka tais Ziemsvētkos svinēšana iznaca krietni priecīgāka, nekā cerēts.
Hobitonā vispirmām kārtām — vēl pirms tika nojauktas jaunas dzirnavas — bija izšķīstāms kalns, Tuntmale un atjaunojami Maztunti. Jaunās smiltsbedres priekša tika nolīdzināta un pārtaisīta par plašu, piesaulītes piesildītu dārzu, bet kalnam dienvidpusē hobiti izraka jaunas alas, un to istabas izoderēja ar ķieģeļiem. Tētiņš atkal apmetās uz dzīvi trešajā numura un mūžam daudzināja, nelikdamies ne zinis, vai kads klausījās vai ne:
— Vienādiņ esu teicis — draņķīgs tads vējš, kas nevienam it nekā laba neatpūš! Un viss labs, kam gals vēl labāks!
Nelielas domstarpības izcēlās jautājumā par to, ka jauno vietu saukt. Vieni teica — par Kaujasdārziem, tika apsvērti ari Labsmiali, tomēr galu galā, kā jau pie hobitiem, virsroku ņēma praktiski apsvērumi un bijušie Maztunti pārtapa vienkārši par Jauntuntiem. Par Šarkungalu to vietu dēvēja tikai Upmalas asprāši.
Vissmagākais zaudējums un posts bija nogāztie koki — pēc Šarkuna pavēles tie bija bez apdoma cirsti no vienas vietas, it visur Dalienā. Sems par to skuma tik gauži ka ne par ko citu. Tāda vaina bija ilgus, garus gadus aizdziedējama, un viņš vai raudāja, iedomādamies, ka tikai paša mazmazbērni atkal reiz dabūs skatīt Dalienu tādu, kādai tai piedien būt.
Piepeši kādudien, nedēļām ilgi rāvies melnās miesās un tālab visu, kas piedzīvots, pavisam piemirsis, Sems atminējās Galadriē- las velti. Sameklējis lādīti, viņš parādīja to citiem "ceļavīriem" (tieši tā visi viņus tagad bija iedēvējuši) un pavaicāja pēc padoma.
— Es jau brīnījos, sak, ka tu neliecies ne zinis, — Frodo sacīja. — Ver vaļā!
Iekšā bija pelēki, mīksti un smalki putekļi, bet pašā vidū gulēja sēkla — tads kā riekstiņš ar sudraba čaulu. — Ko man ar tādu iesākt? — Sems noprasīja.
— Pagaidi labi vējainu dienu un pasvied visu gaisā, tad jau redzēs! — Pīns ieteica.
— Ko — redzēs? — Sems jautāja.
— Paber vienā mazā gabaliņā un paskaties, kas būs, — Merijs deva padomu.
— Tak ķēniņiene neparko negribētu, ka es visu saberu sev pašam vien dārziņā, kad tik daudziem posts, — Sems tiepās.
— I.iec nu pats visus prātus kopā, Sem, — Frodo sacīja, — un ar velti izrīkojies tā, lai taviem darbiem labums. Un neizšķied visu pa labi, pa kreisi. Tev saujiņa vien, un te, jādomā, ik puteklītis zelta vērtē.
Tā nu Sems iedēstīja stādiņus visur, kur reiz bija zaļojuši īpaši skaisti un iemīļoti koki, un katram pie saknītēm ieraka pa dārgajam puteklītim. Šādi nopūlēdamies, viņš apstaigāja visu Dalienu, sevišķi gan piedomādams pie Hobitonas un Upmalas, tomēr ko pārmest te nevienam ij mēle necēlās. Galu galā izrādījās, ka daži puteklīši vēl palikuši pāri. Ar tiem viņš nogāja līdz
Trejnovadu akmenim, kas slejas gandrīz pašā Dalienas viduci, un tur pasvieda puteklīšus gaisā, labas domas domādams. Sudraba riekstiņu viņš ieraka svētku norā, kur reiz bija audzis Viesībkoks, — uz labu laimi, jo pašam nebija ne jausmas, kas tur galā iznāks. Visu ziemu Sems cietās, cik spēdams, par varītēm pats sevi pierunādams neskriet vienā laidā apraudzīt visu, kas sastādīts, sak, kas tur ir un kas nav.
Pavasaris pārspēja vispārdrošākās cerības. Sema dēsti ņēmās augt un kuplot tā, it kā laikam piepeši vairs nebūtu vaļas un viena gadā vajadzētu pagūt visu, kas citkārt izdarāms veselos divdesmit. Svētku norā no zemes vai sprāgtin izsprāga brīnumskaists, slaiks kociņš ar sudraba mizu un iegarenām lapam, un aprīlī tas uzziedēja zelta ziediem. Janudien, tas bija mellorns un apkaimes lielākais brīnums. Pecak, kad koks vel bija sazēlis krāšņumā, uz to nolūkoties nāca ļaudis no tuvas un tālas apkaimes, nereti garu ceļu tālab vien mērodami, un kā nu ne? Vienīgais mellorns uz rietumiem no Miglas kalniem un austrumos no juras, turklāt no pašiem skaistākajiem visā pasaulē!
1420. gads Dalienā vispār bija brīnumains. Saule spīdēja silta un spoža, maigi rasināja lietutiņš — viss kā pēc pasūtījuma, ne par daudz, ne par maz, tomēr itin kā bija vēl kas: gaisā vēdīja svaiga auglības smarža, un ierasto Viduszemes vasaru, kas tepat, zemes virsū, atnāk uz īsu brīdi, lai tūliņ atkal pārskrietu, apdvesa pārpasaulīgs skaistums. Visi bērni, kas togad tika ieņemti vai nāca pasaule — un tādu bija daudz —, bija no vaiga piemīlīgi un miesās spēcīgi, un vairums lepojās ar kupliem, zeltainiem matiem, kas hobitiem lidz tam bija retums. Raža togad padevās tik varena, ka hobitu berneļi zemenēs un putukrējumā vai peldējās, bet vēlāk, vasaras vidū, zālītē zem plūmju kokiem sasēduši, viņi ēda līdz ūkai, kauliņus kraudami kaudzēs kā iekarotāji miroņgalvas, lai tūliņ dotos atkal pie nākamā koka. Un visi bija veseli ka rutki, un visiem bija priecīgs prāts — izņemot tos, kuriem zāle bija pļaujama.
Dienvidajos vīnogulāji vai lūza, un pīpeszāles lauki sazēla tik kupli, ka tīri brīnums, un labība visur padevās tik ražena, ka rudenī ik klēts bija stāvgrūdām pilna. Ziemeļāju mieži izauga tik lieliski, ka alus pazinēji 1420. gada brūvējumu pieminēja vēl ilgi, to parunās piesaukdami. Nudien, vēl pēc gadiem trīsdesmit kādā traktierī it lēti varēja dzirdēt, kā sirms lauku papus, pēc smagas darba dienas krūziņu iztukšojis, to nobllkšķina pret galdu un noelšas: — Uh! Labs gan — riktīgs četrsimt divdesmitais, ka es saku!
Vispirms Sems mitinājās pie Maļļiem, kopā ar Frodo, bet, kolīdz Jauntunti bija gatavi, viņš pārcēlās turp, pie Tētiņa. Ar dārza lietām ņemdamies, viņš vadīja ari Tuntmales tīrīšanas un atjaunošanas darbus, tomēr bieži devas kur projām, kokus stādīdams. Arī marta sākumā Sema nebija mājās, un viņš nezināja, ka Frodo savārdzis. Mēneša trīspadsmitajā dienā Maļļu saimnieks uzgāja viņu guļam gultā — rokā Frodo bija sagrābis baltu akmeni, kas karājās ap kaklu apmestā važiņā, un šķita iekritis pa pusei nemaņā.
— Pagalam, pagalam uz visiem laikiem, — viņš izdvesa. — Un tagad te tikai tumsa un tukšums.
Bet lēkme pārgāja, un, kad Sems mēneša divdesmit piektajā dienā pārradās, Frodo jau bija atžirdzis un viņam neko tā arī neizstāstīja. Tikmēr Tuntmale bija savesta kārtībā, Merijs un Pīns no Kvikdangas atgādāja visas vecās mēbeles un mantas, un drīz vien vecā ala atkal izskatījās teju tāda pati kā senāk.
Kad viss beidzot bija saposts, Frodo ieprasījās: — Kad tad tu, Sem, pie manis pārvāksies?
Sems drusku tā kā saminstinājās.
— Uzreiz jau nevajag, ja negribas, — Frodo turpināja. — Bet tu taču zini — Tētiņš tepat vien ir, un Klabu atraitne viņu aptekās, ka prieks.
— Nejau tamdēļ, Frodo kungs, — Sems izspieda, nosarkdams kā oga.
— Ak tā? Kas tad nu?
— Redz, Rozīte, Maļļu Rozīte, — Sems teica. — Rādās, tai nabaga meičai nemaz ar* negāja pie sirds, ka es pa svešām zemēm aizkūlos. Netiku jau ne prasījis ko, nekā, tālab šī ar' nedabūja pasacīt. Un neprasīju, jo man tak tur bij' darāmais. Nu, un tagadiņ prasu, un šī saka: "Ta, gadu esi nomuļļājies, ko ta' te vēl gaidīt?" "Nomuļļājies?" saku. "Es vis tā neteiktu." Tomēr labi redzu, kas šai prātā. Tīri vai raujies, tā sakot, uz pusēm.
— Skaidrs, — Frodo atsaucās. — Gribi precēties un ari pie manis dzīvot, Tuntmalē? Bet, mīļo Sem, nav taču nekā vienkāršāka!
Precies, cik drīz vien vari, un brauciet šurp abi ar Rozīti! Lai tev saime, cik kuplu vien gribi, — Tuntmalē visiem pietiks vietas!
Un tā arī viss tika nokārtots. 1420. gada pavasarī (kas tiklab iegājis vēsturē ar neparasti kuplu skaitu laulību) Sems Ekušeks apņēma par sievu Maļļu Rozīti, un abi pārcēlās uz dzīvi Tuntmalē. Un ja Sems sprieda, ka viņam izgadijusies varen liela laime, Frodo skaidri saprata, ka pašam laimējies vēl vairāk, jo Dalienā ne ar uguni nebija sameklējams otrs hobits, kurš būtu aprūpēts ar tādu mīlestību un gādību. Kad Dalienas atjaunošanas darbi bija izplānoti un viss iegāja sliedēs, viņš sāka dzīvot klusu un mierīgi, daudz rakstīja un kārtoja piezīmes. Vasaras saulgriežu lielajā gadatirgu viņš nolika mēra vietnieka pilnvaras, un vecais labais Licis Spricis vēl septiņus gadus varēja vienā mierā vadīt svētku dzīres.
Merijs un Pīns vēl labu laiku dzīvoja Kvikdangā, un starp Bricavu un Tuntmali valdīja dzīva satiksme. Abi jaunie ceļavīri dalieniešus žilbināt žilbināja, dziesmas dziedādami, stāstus stāstīdami, smalkos ģērbos dižodamies un rīkodami lieliskas dzīres. Vietējie viņus iedēvēja par " kundziņiem", arto labu vien domādami, jo tīri sirds sila, nolūkojoties, kā tie abi jādelē tik spožās bruņās, ar tik brīnumskaistiem vairogiem, smiedami bez apvalda un svešu, tālu zemju dziesmas vienā laidā dziedādami. Auguma gan viņi bija izauguši un garā arīdzan, tomēr citādi palikuši, kādi bijuši, ja nu vien vēl jo runātīgāki, draiskulīgāki un līksmāki.
Toties Frodo un Sems atkal staigāja drānās, kādās nu Dalienā bija parasts, tikai īpašās reizēs abi apvilka ganīs, pelēkus, smalki izaustus apmetņus, uz krūtīm aizdarītus ar skaistam piespraudēm, un Frodo kungam kaklā allaž bija važiņā iekārts balts dārgakmens, ap ko viņš bieži taustījās.
Nu viss bija labi, un tā vien likās, ka uz priekšu ies arvien labāk un labāk. Sems tā rosījās, priekā vai starodams, ka pat jelkurš hobits viņu būtu apskaudis. Visu gadu viņa omu nespeja aptumšot itin nekas — ja nu vien neskaidras bažas par saimnieku. Frodo pamazām un nemanāmi nošķīrās no Dalienas rosīgās ikdienas, un Semam sirds sāpēja, noraugoties, ka paša dzimtenē saimniekam tik maz goda. Par to, ko viņš paveicis un piedzīvojis, tikai retais ko zināja vai gribēja zināt, visa lielā pielūgsme un cieņa tika Meriadoka jaunkungam, Peregnna jaunkungam un (būtu Sems to zinājis!) viņam pašam. Turklāt rudeni atkal sevi lika manīt vecās vainas.
Kādā vakarā Sems, iegājis saimnieka darbistabā, ieraudzīja viņu tur pagalam savādā ģīmī. Frodo sēdēja balts kā palags un raudzījās itin kā netveramā tālē.
— Kas vainas, Frodo kungs? — Sems ieprasījās.
— Esmu savainots, — viņš atteica, — savainots, un brūce nemūžam pa īstam neaizdzīs.
Bet tad viņš piecēlās, vājums it kā bija pāri, un nākamajā diena viss atkal bija kā parasti. Tikai pēcāk Sems iedomājās, ka todien bija sestais oktobris. Pirms apaļiem diviem gadiem ieplakā Vējlauža pakājē bija savilkusies melnā tumsība.
Laiks ritēja, pienāca 1421. gads. Martā Frodo atkal savārga, bet pūlējās, cik spēka, lai neviens neko nemanītu, jo Semam bija cilu rūpestu gana. Divdesmit piektajā martā pasaulē nāca viņa un Rozītes pirmdzimtais. Sems, datumu pierakstījis, devās pie saimnieka.
— Tā, Frodo kungs, — viņš sacīja, — nu esu tā kā sprukās. Mēs ar Rozi te nospriedām atvasi, ja atļausit, nodēvēt par Frodo, tak nav puika — meitēns! Kauču tik piemīlīgs, ka prieks, — labi, ka vairāk Rozē atsities, ne pēc manis. Tad nu mēs nezinām, ko iesākt.
— Nūū, Sem, — Frodo atteica, — kas tad vecām ieražām vainas? Lai būtu kāds puķes vārds — kā Rozei. Puse Dalienu meitēnu kā puķes staigā — vai tad ko labāku maz var vēlēties?
— Laikam tā ir gan, Frodo kungs, — Sems piekrita. — Tālos ceļos esu visādus brīnumskaistus vārdus atklausījies, tak laikam jau, tā sakot, tādai ikdienas mēles locīšanai būs drusku par smalku. Tētiņš, tas saka: " Piemeklē tādu strupāku, tad nevaj'- dzēs strupināt, lai var izsacīt." Tak ja puķe, man par to garumu galva nesāp: galvenais, lai puķe skaista, jo, redz, man domāt, ka meitēns mums traki skaists, un gan jau būs jo tālāk, jo trakāk.
Frodo apdomājās. — Paklau, Sem, kā būtu ar elanoru, to saules zvaigznīti? Atminies to mazo zeltpuķīti Lotlorienas zaļajā zālē?
— Atkaliņ kā naglai uz galvas, Frodo kungs! — Sems nopriecājās. — Taisni ko tādu man vaj'dzēja.
Mazajai Elanorai jau bija teju pusgads un lauka bija 1421. gada rudens, kad Frodo kādudien pasauca Semu uz savu darbistabu.
— Ceturtdien Bilbo dzimšanas diena, Sem, — viņš teica. — Un Veco Tuku viņš nu būs pārtrumpojis. Nupat viņam apritēs simt trīsdesmit viens!
— Kā likts! — Sems izsaucās. — Sito brīnumu!
— Paklau, Sem, — Frodo turpināja. — Aizej aprunājies ar Rozi un noskaidro, vai viņa bez tevis kādu bridi varēs iztikt — lai mēs abi varam iet. Necik tālu tu gan tagad iet nevari un uz ilgu laiku ari ne, tas skaidrs, — viņš grūtsirdīgi piebilda.
— Nu, diez ko ne, Frodo kungs.
— Skaidrs, ka nevari. Bet nekas. Pavadīsi mani kādu gabaliņu. Saki Rozei, ka ilgi projām nebūsi — ne ilgāk par divām nedēļām — un katra ziņā pārradīsies sveiks un vesels.
— Kauču es varētu jums līdzi iet līdz pašai Rivendellai, Frodo kungs, un Bilbo kungu apraudzīt, — Sems nopūtās. — Un tomēr tā pa īstam man gribas būt vien te. Tīri vai jaraujas uz pusēm.
— Nabaga Sem! Bīstos, ka man ap sirdi tieši tāpat, — Frodo noteica. — Taču tev viss pāries. Tev jābūt tādam, kas no viena gabala taisīts, un tāds tu arī būsi.
Turpmākas divas dienas Frodo kopā ar Semu izskatīja savus papīrus un rakstus un atdeva viņam atslēgas. Starp papīriem bija prāva grāmata gludos sarkanas ādas vākos, iegarenas lappuses tagad gandrīz visas bija pierakstītas pilnas. Sākuma lapas klāja Bilbo smalkais, drebelīgais rokraksts, bet pa lielākai daļai grāmatu pildīja Frodo stingrās rokas vilktie vijīgie burti. Sacerējums bija sadalīts nodaļās, taču astoņdesmitā nodaļa nebija pabeigta — bija atlikušas vēl dažas tukšas lapas. Uz titullapas rotājās lēvenis nosaukumu, ik iepriekšējais pārsvītrots:
Mana dienasgrāmata. Neparedzētais ceļojums. Turp un atpakaļ. Un kas bija pēc tam.
Piecu hobitu dēkas. Stāsts par Lielvaras gredzenu, Bilbo Tuntaka apkopots pēc tā, ko viņš pats redzējis un no draugiem dzirdējis. Ko darījām Gredzena karā.
Tai vietā ar Bilbo roku vilktās rindiņas beidzās, un Frodo bija pierakstījis klāt:
GREDZENU PAVĒLNIEKA GALS UN
ĶĒNIŅA ATGRIEŠANĀS
(mazļautiņu stāsts, Dalienas Bilbo un Frodo atmiņas, papildinātas ar to, ko viņiem draugi klāstījuši un Viedajie devuši zināt)
Tiklab gabali no sengrāmatām, ko Bilbo tulkojis Rivendellā.
— Padomā, jūs tak, Frodo kungs, teju visu esat pabeidzis! — Sems izsaucās. — Nu gan, jāsaka, esat plēsies vaiga sviedros!
— Es, Sem, esmu pielicis punktu, — Frodo sacīja. — Pēdējās lapas pierakstīsi tu.
Divdesmit pirmajā septembri viņi abi devās ceļā — Frodo sēdēja mugurā ponijam, kas viņu bija atnesis mājup no pašas Minastiritas un nu tika godāts par Nerimšu, bet Semam biedros bija sirdsmiļotais Bils. Zeltojas jauks, skaidrs rīts, un Sems pat neprasīja, kur ceļam gals, — tapat jau bija noprotams. Nogriezušies uz Iztekas pusi, viņi pakalniem pari klidzināja uz Biezokņu, grožus palaiduši pavisam vaļīgus. Nakti pārlaiduši Zaļkalnos, viņi divdesmit otrajā septembri pret vakaru laidās lejup pa nogāzi, uz mežmalu. '
— Frodo kungs, vai tik šis nav tas pats koks, aiz kura jūs bedzinajaties, kad Melnais jātnieks tai pirmā reizē uzkūlās? — Sems iesaucās, norādīdams pa kreisi. — Nupat rādās, ka tas bij pa sapņiem.
Krēsloja vakars, un rītos jau iemirdzējās zvaigznes, kad, tikuši garam izkurtējušajam ozolam, viņi pa lazdājos ieaugušo ceļu jāja lejup no kalna. Sems klusēja, atmiņās gremdēdamies. Tad iztrūkās, jo sadzirdēja, ka Frodo zem deguna ko klusiņām dzied — to pašu veco ceļa dziesmu, tikai vārdi bija mazliet pārgrozījušies.
— Bet varbūt tepat blakus gaida Kāds slepens ceļš, kas mazliet baida. Gan pienāks diena — turpu iešu
Un nebīšos, par briesmām smiešu,
Un vedis mani ceļi tāli,
Kur Mēness, Saule, makoņvāli!
Un tālumā uz ccļa, kas no dziļās ielejas stiepās šurp, kalnup, itin kā par atbildi iedziedājās balsu koris:
— A Elberet Gilthoniel, silivren penna miriel
o menel aglar elenath! Gilthoniel, A! Elbereth!
Mēs glabājam sirdi un atmiņā vēl To gaismu, ko vadzvaigzne izlējusi Pār Aizrietiem — tur, uz dzimtenes pusi.
Frodo un Sems apstājušies klusām nosēdās ceļmalas krēslā, un tā sēdēja, līdz ieraudzīja gaišo mirgu, kurā tinās tie, kas tuvojās.
Tur bija Gildors un liels pulks elfu, un, Semam par lielu brīnumu, ar viņiem kopā bija arī F.lronds un Galadriēla. Flrondam mugurā bija pelēka mantija, galva vainags ar zvaigzni pierē, rokā sudraba cītara un pirksta zelta gredzens ar lielu, zilu akmeni — Vilja, no Trejiem pats stiprākais. Bet Galadriēla, sēdēdama baltā kumeļā, mirdzēja balta no galvas līdz kājām, vizēdama kā mākonis mēnesnīcā, jo pati itin kā izstaroja rāmu gaismu. Viņai pirkstā mirdzēja Nenja — mitrila gredzens ar baltu akmeni, kas zibsnīja kā zvaigzne, ledū kalta. Mazā, pelēkā zirdziņā visiem nopakaļ jāja pats Bilbo, miegā klanīdamies.
Flronds svinīgi un laipni padeva labvakaru, un Galadriēla viņiem abiem uzsmaidīja. — Nu, Semiusa jaunkungs, — viņa teica. — Dzirdu un redzu, ka manu velti tu esi godam licis lietā. Tagad Dalienas zeme būs tik laimes pilna un mīlēta kā vēl nekad. — Sems zemu palocījās, taču atbildēt neko neattapa. Jau bija piemirsies, cik ķēniņiene daiļa.
Tobrīd Bilbo pamodās un pavēra acis. — Sveiks, Frodo! — viņš ierunājās. - Paklau, šodien esmu Veco Tuku pārtrumpojis! Tā ka tas nu būtu padarīts. Un nu, man rādās, esmu gatavs vēl vienam ceļam. Tu arī nāksi?
— Jā, nākšu gan, — Frodo sacija. — Gredzena glabātājiem der turēties kopā.
— Kurpu jUs, saimniek? — Sems iekliedzās, pēdīgi atskārtis, kas te notiek.
— Uz Ostām, Sem, — Frodo atbildēja.
— Un es nedrīkstu lidzi, ja?
— Tu ne, Sem. Mazākais, ne pagaidam, un ne tālāk par Ostām. Kaut gan tu jau arī esi bijis Gredzena glabātājos, lai arī īsu brītiņu. Kazi, arī tavs laiks pienāks. Neskumsti nu, Sem! Nevari taču mūžīgi rauties uz pusēm. Tagad būsi vienā gabalā, sveiks un vesels, vēl ilgus gadus. Tev vēl būs daudz prieka un darāmā, un visa kā.
— Jā, — Sems ieteicās, un acis viņam sariesās asaras, — es tak cerēju, ka jūs ar' tagadiņ, pēc visa, kas padarīts, pa Dalienu dzīvosities — gadu gadiem.
— Es jau arī reiz domāju tāpat. Taču esmu savainots par daudz dziļi, Sem. Es raudzīju Dalienu glābt, un nu ta ir glābta, tikai ne man. Tā jau, Sem, mēdz notikt, kad kas svarīgs tiek likts uz kārts: kādam nākas palikt bešā, zaudētājos, lai citiem viss paliek, kā bijis. Bet tu esi mans mantinieks — visu, kas man bijis un būtu varējis but, es atstāju tev. Un tev ir Roze un Elanora, tad nāks mazais Frodo, Rozīte, un Merijs, un Gundega, un Pīns, un, kazi, būs vēl — tiktāl man skats nesniedzas. Tavas rokas un galvu it visur vajadzēs. Mērs būsi, skaidra lieta, ja vien pats par tādu gribēsi būt, un būsi pats slavenākais dārznieks, kāds Dalienā bijis, un lasīsi Sarkano grāmatu, un dzīvā piemiņā turēsi laikus, kas pagājuši, lai hobiti neaizmirst Lielās Briesmas un savu zemi mīl vēl jo karstak. Un tā tev darba būs pilnas rokas, un priekā tu vadīsi savas dienas gluži kā kurš katrs, kamēr paveiksi un piepildīsi visu, kas tev Stāstā paveicams. Tā, un tagad aiziet! Jāj līdzi!
Elronds un Galadriēla paskubināja zirgus, jo Trešais laikmets nu bija noslēdzies, Gredzenu varas laiks — beidzies, galā bija stāsti un dziesmas, kur par šiem gadiem vēstīts. Projām devās arī daudzi no diželfiem, kas Viduszemē vairs negribēja palikt, un viņu pulka ar gaišu, sērīgu skumju pārpilnu sirdi jāja Sems un Frodo, un Bilbo, un elfi viņus godināja, paši līdzi priecādamies.
Visu to vakaru un vēl augu nakti viņi jāja taisni cauri Dalienai, tomēr neviens viņus neredzēja, tikai meža zvēri, un te še, te tur kāds vēls ceļinieks manīja zem kokiem ko aizvizam vai atspīdumus un ēnas pārslīdam pār pļavu, mēnesim laižoties uz vakariem. Un, Dalienu atstājuši aiz muguras, gar Balto piekal- nīšu dienvidu pakalniem viņi aizjāja līdz Tāllejām un Torņiem, un tālē tur pletās jūra, un pēdīgi klāt bija Midlonda, Sirmostas pie Lūnas grīvas.
Pie ostas vārtiem pretim bija iznācis Sirdans Burdaris — augumā īsts milzis, ar garu bārdu, sirms viņš bija un vecs, tikai acis mirdzēja vērīgas un spožas kā zvaigznes. Un, viņus uzlūkojis, Sirdans Burdaris paklanījās un teica: — Nu viss gatavs.
Tad viņš aizveda visus uz Ostām — tur šūpojās balts burinieks, un uz piestātnes dēļiem līdzās varenam, pelēkam rumakam kāds stāvēja gaidīdams, viscaur balts. Pagriezies viņš nāca tuvāk, un Frodo ieraudzīja, ka Gendalfs savu Trejgredzenu, vareno Narju, vairs neslēpj — akmens viņam pirksta kaisa sarkans kā uguns. Prombraucējiem uzreiz palika priecīgāk ap sirdi, jo nu bija skaidrs, ka arī Gendalfs kuģos līdzi.
Bet Semam ap dūšu sametās pavisam bēdīgi — jau tā atvadas solījās būt pagalam grūtas, bet jo smagāk bija tālab, ka viņam vienam pašam vēl bija garais ceļš mājup mērojams. Taču, kamēr viņi tā stavēja, elfi cits pēc cita kāpa uz klāja un kuģinieki posās pacelt enkuru, atskanēja pakavu dipoņa un ar skubu piejāja Merijs un Pīns. Un Pīns smējās caur asarām.
— Vienreiz jau tu, Frodo, lūkoji paklusām aizšmaukt, un izgāzies kā veca sēta, — viņš aizrādīja. — Šoreiz — nu, teju, teju. Zini, kurš izpļāpājās? Nē, Sems ne — šoreiz pats Gendalfs!
— Jā, — Gendalfs atzinās, — jo atpakaļceļā labāk jāt trijatā, ne vienam. Tā, mīļie draugi, še, jūras krastā, mūsu Brālībai šai pasaule pēdīgi pienācis gals. Lai miers ar jums! Neteikšu: asaras nelejiet, jo ne jau visas asaras uz ļaunu vien.
Frodo, uz atvadām noskūpstījis Meriju, Pinu un vispēdīgi — Semu, uzkāpa uz klāja, mastos uzvijās buras, vējā piepūzdamās, kuģis lēnām aizslīdēja pa garo, pelēko upes grīvu, Galadriēlas gaismeklitis, ko Frodo turēja paceltu, iemirdzējās un nodzisa. Un kuģis, Dižjūras ūdeņos izbraucis, aizslīdēja uz vakariem, līdz pēdīgi kādā lietainā nakti Frodo gaisā samanīja saldu dvesmu un sadzirdēja pāri ūdeņiem šurp dziesmu līgojam. Un tad gluži tāpat kā toreiz, sapnī Bombadila namiņā, palsais lietus aizkars itin kā pārvērtās sudraba stiklā, pašķiras, un acu priekša atklājās baltas krasta klintis, bet tālāk zaļoja zeme, kam pāri cēlās rīta saule.
Bet Semam Sirmostās visapkārt arvien melnākā sabiezēja vakara krēsla, un, pelēkajā jūrā vērdamies, viņš redzēja vien ēnu, kas slīdēja pāri ūdeņiem, driz vien pagaisdama vakaru pusē. Tā viņš nostāvēja līdz vēlai naktij, tikai viļņi šalkdami murdēja, skalodamies pret Viduszemes krastiem, un ūdeņu balsis vai sirdi plēsa pušu. Līdzās stāvēja ari Merijs un Pins — klusuciezdami.
Pēdīgi viņi novērsās un, tā ari ne reizi neatskatījušies, gausi jāja mājup, lidz pašai Dalienai ta ari nebilduši ne vārda, tomēr trijatā garais, pelēkais ceļš bija daudz vieglāk nomērojams.
Beidzot, tikuši pakalniem pāri, viņi izjāja uz Ritu ceļa, Merijs un Pins devās uz Bricavu, un, necik ilgi, jau atkal uzņēma dziesmu, bet Sems griezās uz Upmalu, un nākamā diena jau sliecās pret vakaru, kad viņš kāpa kalnā uz Tuntmali. Logos tur spīdēja zeltaina gaisma, kamīnā kurējās uguns, galdā kūpēja vakariņas, un mājinieki viņu jau gaidīja. Roze, ievilkusi Semu istabā, nosēdināja viņu ierastajā krēslā un klēpi tūliņ ietupināja mazo Elanoru.
Sems dziļi ievilka elpu. — Tad nu esmu atgiezies, — viņš teica.