Pins patvēries zem Gendalfa apmetņa pabāza lauka galvu. ieprātojās,diez, pamodies vai joprojām guļ, aizvien vel kavēdamies zibošaja sapni, kurā viņš tinas jau kur tas laiks, kopš sakas liela jašana. Tumsa ievīstīta pasaule brāzās garam, un vējš skaļi dziedāja ausis. Saskatāmas bija likaī ripojošas zvaigznes un pret padebesi milzu ēnas tālu projām pa labi, kur atkapas dienvidu kalni. Kaudamies ar miegu, viņš raudzīja aplēst, eik ilgi jau jāts uti cik ceļam celienu bijis, bet atmiņa bija apmiglota un neskaidra.
Vispirms viņi jāja baismīgi atri ne reizi neapstādamies, tad rītausma viņš ieraudzīja bali zeltainu vizmu, un viņi nonaca pie klusuma slīgstošas pilsētas un liela, tukša nama kalna gala. Un, tikko viņi tur patveras, pāri atkal parlaidās spārnotā ena, ta ka visi ļaudis bailes sarāvās. Bet Gendalfs viņam teica laipnīgus vārdus, un viņš nolikās kaklā pagulēt pārguris, tomēr caura miegā, neskaidri nomanīdams, ka cilvēki uak un iet, sarunajas un Gcndalls saka, kas daratns. Tad atkal la jāšana — pa nakti vien. Nu jau otra, ne, treša nakts pec las. kad viņš ielūkojas akmeni, lln, atminējies, cik las bija baisi, viņš atmodas pavisam un nodrebi najas, un vēja auros ieskanejas draudīgas balsis.
Debesis iedegas blāzma — ka dzeltena liesma viņpus melna krāvumā. Pins ierāvās dziļak, uz bridi sabijies, iepratodamies, diez uz kādu baigu zemi Gendalfs viņu nes. Viņš izberzeja acis un tad ieraudzīja, ka tur nu jau teju pilns meness ceļas pāri austrumu tumsībai. Tātad līdz ritam vel bija lalu, un tumsa vel ceļojamas ilgas stundas. Sakustējies viņš ierunājās.
Kur mes esam, Gendalf? viņš apvaicajās.
Gondoras valstībā, — burvis atteica. — Garam joprojām slīd Anoriēna.
Kādu bridi atkal valdīja klusums. Tad: — Kas tas? — Pins piepeši iekliedzās, iekampdamies Gendalfa apmetni. — Skaties! Uguns, sarkana uguns! Vai te dzīvo pūķi? Re, kur vēl viens!
Atbildes vietā Gendalfs skaļi uzsauca zirgam: — Aiziet, Zibeni! Mums jāsteidzas. Laika vairs nav daudz. Skat! Gondoras bākas iedegtas — pailgā sauciens. Iesvēlics karš. Re, Amondinā uguns, un Eilenahs liesmo, un tur cita aiz citas uz rietumiem: Nardols, Erelass, Minrimmons, Kalenhads un Halifīriens uz Ro- hanas robežām.
Bet Zibens palēnināja gaitu, pārgāja uz soļiem, tad paslēja galvu un nozviedzas. Un no tumsas atskanēja atbilde — tur zviedza zirgi, tad iedipējās pakavi un ka lidojoši rēgi mēnesnīcā garām pašāvās trīs jātnieki, pagaisdami rietumpusē. Zibens, sakopojis spēkus, metas uz priekšu, un nakts viņam plūda pāri kā vēja auri.
Pins atkal apmiegojās un laida gar ausim lielākoties visu, ko Gendalfs klastija par gondoriešu ieražām, par to, kā pilsētas kungs licis no abāin pusēm visgarām robežām uz augstakajām kalnu grēdas virsotnēm uzbuvēt bākas un tur izvietojis sargposteņus, kur viņa vēstneši, sūtīti uz Rohānas ziemeļiem vai dienvidu Belfalasu, allaž varēja dabūt atpūtinātus zirgus. — Ilgs laiks aizritējis, kopš ziemeļu bākas tikušas iedegtas pēdējoreiz, — viņš teica, — un Gondoras sendienās tās bija liekas, jo viņiem bija Septiņi akmeņi. — Pīns nemierīgi saknosījās.
— Laidies vien atkal miegā un nebaiļojies! — Gendalfs sacīja. — Jo tev jādodas nevis uz Mordoru — kā Frodo, bet uz Minasti- rīlu, un drošāku vietu šais dienās vairs nekur nesameklēsi. Ja Gondora kritīs vai Gredzens mums zudis, Dalienā glābiņa nebūs.
— Ir nu gan mierinātājs, — Pīns noteica, tomēr snaudiens uzmācās. Pēdējais, ko viņš apjauta, iekams ieslīga dziļā miegā, bija augstas, baltas, vizošas smailes, kas pavīdēja virs mākoņiem kā peldošas salas, atstarodamas rietošā mēness gaismu. Prātā iešāvās Frodo — diez kur viņš, vai jau Mordorā, bet varbūt pagalam, un viņš nezināja, ka Frodo tālu, tālu tobrid lūkojas uz to pašu menesi, kas, rītausmai tuvojoties, laidās lejup, aiz Gondoras.
Pinu pamodināja balsis. Tā bēguļojot un auļojot naktī, bija aizritējusi vēl viena diena. Bija mijkrēslis: atkal ausa salts rīts.
un apkārt viss tinās nemīlīga, pelēkā miglā. Zibens stāvēja, sasvīdis un kūpēdams, taču kaklu lepni paslējis un noguris nelikdamies it nemaz. Viņu bija apstājis pulks liela auguma viru garos apmetņos, un aiz tiem migla vīdēja akmens mūris. Šķita pusgrauts, bet vēl nakts melnumā jau skanēja steidzīga darba kņada: klaudzēja veseri, klinkstēja ķelles, čīkstēja rati. Dūmakā vietumis nespodri gailēja lapas un liesmas. Gendalfs runāja ar cilvēkiem, kas aizšķērsoja ceļu, un klausīdamies Pins apjauta, ka apspriests tiek viņš pats.
— Jā gan, tevi, Milrandir, mēs pazīstam, — teica viru vadonis, — tu zini Septiņvārtu paroles un vari tikt cauri. Taču tavu biedru mēs nepazīstam. Kas viņš tāds? Kuķis no ziemeļkalniem? Šobrīd mūsu zemē svešinieki nav vēlami, ja nu vien vareni un bruņoti, uz kuru uzticību un palīdzīgu roku varam paļauties.
— Es par viņu galvošu Denetora troņa priekšā, — Gendalfs atsacīja. — Un, par varonību runājot, neskati vīru no cepures! Viņš pieredzējis vairāk kauju un briesmu nekā tu, Ingold, kaut augumā esi divkārt lielāks, un nu viņš nāk no triecienuzbrukuma Izengardai, par ko nesam vēsti, un ir pārmēru noguris, citādi es viņu modinātu. Vārdā viņam Peregrins — gaužām drosmīgs cilvēks.
— Cilvēks? — Ingolds šaubīdamies novilka, un pārējie iesmējās.
— Cilvēks! — Pīns iesaucās, tagad pa īstam aizsvilies. — Cilvēks! Nekādā ziņā! Es esmu hobits, un no drosminieka mani tikpat maz kā no cilvēka, ja nu vien reizumis, kad citādi nevar. Neļaujies, lai Gendalfs tevi apved ap stūri!
— Tā runātu reti kurš dižs varonis, — Ingolds sacīja. — Bet kas ir hobits?
— Sīkaliņš, — Gendalfs atbildēja. — Nē, nejau tas izslavētais, — viņš piebilda, manījis izbrīnu vīriem sejā. — Ne tas pats, bet no tās pašas cilts.
— Jā, un tas, kurš viņam bija ceļabiedros, — Pins piebalsoja. — Un jūsu pilsētas Boromirs bija kopā ar mums, un viņš mani izglaba ziemeļu sniegajos, un pēcgalā viņš tika nokauts, aizstāvēdams mani pret daudziem naidniekiem.
— Mierā! — Gendalfs viņu apsauca. — Šī skumjā ziņa pirināk pavēstāma tēvam.
— To jau nopratām, — Ingolds teica, — jo pēdējā laika te savādas zīmes bijušas. Taču nu — aši iekša! Jo Minastiritas kungs katra ziņā gribēs dzirdēt par dēlu ko jaunu — lai vesti atnesis cilvēks vai…
— Hobits, — Pīns sacīja. — Jūsu kungam es neko daudz vis pakalpot nezināšu, taču darīšu, ko spēšu, drosminieku Boromiru pieminēdams.
— Palieciet sveiki! — Ingolds novēlēja, un vīri pašķīrās, dodami ceļu Zibenim, un zirgs iesoļoja mūri izcirstos šauros vārtos. — Lai tavs padoms Denetoram viņa nestunda un mums visiem labs, Mitrandir! — Ingolds nosaucās. — Taču stāsta, ka tu esot ieradis nest bēdu un briesmu vēstis.
— Jo nāku reti — vien tad, kad mani palīgos vajag, — Gendalfs atteica. — Un, par padomu runājot, tev es sacītu, ka esat novēlojušies, Pelennoras mūri labodami. Tagad pret vētru, kas jau virsū brāžas, jūs vislabāk noturēsieties, likdami lietā dūšu, — tikai tādu cerību jums došu. Jo ne jau ļaunas ziņas vien nesu. Bet lieciet ķelles pie malas un triniet zobenus!
— Darbs būs galā pret vakaru, — Ingolds sacīja. — Šis aizsargsienas gabals pēdējais uzmūrējams: te uzbrukums vismazāk gaidāms, jo uz šo pusi mums draugi — rohāņi. Vai par viņiem jelko zini? Ka lēs — aicinājumam viņi atsauksies?
— Jā, nāks. Taču viņi daudzas kaujas izcīnījuši jums aiz muguras. Drošs gals vairs nav ne šim, ne kuram katram citam ceļam. Esiet modri! Nejau Gendalfa Kapukraukļa dēļ jūs butu pieredzējuši no Anoriēnas šurp nākam naidnieku karapūli, nevis Rohānas jātniekus. Un to, kazi, vēl pieredzēsit. Palieciet sveiki un neguliet!
Gendalfs nu izjāja klajumā otrpus Rammasekoram. Tā gon- dorieši dēvēja ārmuri, ko ar lielām pulem bija uzcēluši pec tam, kad viņu Naidnieka tumsības varā krita Itīlija. Desmit vai vairāk ligu garš tas stiepās no kalnu pakājes un atkal atpakaļ, savas skavās ietverdams Pelennoras plašumus — pilsētas skaistās un auglīgās lēzenās nogāzes un terases, kas laidās dziļi lejup līdz Anduīnai. Pilsētas Lielos vārtus, kas vērās uz ziemeļaustrumiem, no ārsienas šķīra četras līgas, tur no draudīgā mūra pavēras skats uz. upmalas līdzenumiem un mūrējums bija augsts un stiprs, jo šeit pa sienām apjoztu uzbērumu, cauri apsargātiem vārtiem un garām kaujas torņiem iekšā veda ceļš no Osg'iliatas brasliem un tiltiem. Šaurākajā vieta — dienvidaustrumos mūri no pilsētas šķīra mazliet vairāk nekā līga. Tur Anduina, Dien- viditīlijā apmetuši slaidu loku ap Emonarnenu kalniem, strauji pacirtās uz vakariem un armuris slejās pašā upes krasta; lejāk bija Harlondas steķi un piestātnes laivām un kuģiem, kas nāca augšā pa straumi no dienvidu vasaļzemēm.
Pilsētas zemes bija krāšņas, labi iekoptas, ar daudziem dārziem, tur bija saimniecības ar kaltēm un klētīm, aitu un govju kūtīm un aplokiem, un liels pulks strautiņu, kas cauri zālienam no kalniem urdza lejup, uz Anduīnu. Tomēr ganu un lopkopju te nebija daudz, un gondorieši lielākoties mita septiņos pilsētas lokos vai pierobežas kalnu ielejās, Losarnahā, vai tālāk dienvidos, skaistajā Lebeninā ar tās piecām straujupēm. Tur, starp kalniem un jūru, dzīvoja skarbi ļaudis. Viņi gan skaitījās gondorieši, tomēr jaukteņi, un viena daļa bija drukni un melnīgsnēji — to priekšteči nāca no aizmirstībā nogrimušas tautas, kas jau Meln- dienās, pirms ķēniņu ierašanās, mita kalnu pavēnī. Bet tālāk, varenajā vasaļzemē Belfalasā, savā Dolamrotas pilī jūras krastā mita ķēniņdēls Imraīls, un viņš bija smalku asiņu, un viņa ļaudis tāpat — liela auguma un lepni, ar acīm, pelēkām kā jūra.
Tā, Gendalfam jājot labu laiciņu, debesīs uzausa diena, un Pins, nopurinājis miegu, paveras visapkārt. Pa kreisi gulās miglas jura, austrumos sabiezēdama necaurredzama tumsībā, bet pa labi pret debesīm galvas slēja vareni kalni, sastājušies grēdā, kas, stiepdamās no vakariem, piepeši beidzās ar stāvu krauju, it kā apkaimes rašanās laikos Dižupe būtu izcirtusies cauri milzu kra- vumam, izgrauzdama plašu ieleju, kur nākamībā butu vieta kaujam un strīdiņiem. Un tur, kur Ērednimraīsu baltie kalni beidzās, viņš ieraudzīja, kā Gendalfs tika solījis, melno Mindolluīna kalna blāķi ar tā dziļo aizu tumši violetajām ēnām un augsto pieri, kas bālēja austošās dienas gaismā. Tam klēpī dusēja Apsargātā pilsēta ar septiņiem akmens mūriem — tik stipriem un seniem, it kā tos nevis cilvēki bUtu cēluši, bet milži pašā kalna klintī izcirluši.
Pīnam tā apbrīnā veroties, draudīgi pelēkie mūri vērtās balti un rītausmā maķenīt pietvīka, un pēkšņi pāri austrumu tumsībai pacēlās saule, triekdama uz pilsētu staru kuli. Tad Pinam izspruka kliedziens, jo pret debesim iemirdzējās Ekteliona tornis, kas slejās uz visaugstākā mūra,, vizēdams ka ar pērlēm un sudrabu rotāts dzelksnis — stalts, skaists un samērīgs, un ta smaile zibsnīja kā no kristāla izcirsta, un tur no robotajiem mūriem izkārās un rīta vējā ieplīvojās balli karogi, un tālu, tālu dzidri aizskanēja it kā sudraba taures.
Tā nu Gendalfs un Pins saullēktā piejāja pie gondoriešu Lielajiem vārtiem, un dzelzs vērtnes viņu priekša pašķīrās.
— Mitrandirs! Mitrandirs! — ļaudis sauca. — Nu mēs zinām, ka vētra patiesi jau tuvu!
— Tūliņ būs klāt, — Gendalfs apliecināja. — Atlidoju tai uz spārniem. Laidiet mani iekšā! Man jātiek pie jusu kunga Dene- tora, kamēr viņš vēl pavaldonis. Lai karu lemts notikt, Gondorai, kādu jūs to pazīstat, pienācis gals. Laidiet iekšā!
Padzirdējuši viņa pavēlošo balsi, viri atkāpās un burvi vairs noklaušināja, kaut arī izbrīnā raudzījās uz hobitu, kas viņam sēdēja priekšā seglos, un uz zirgu, kas abus nesa. Jo pilsētnieki zirgus gandrīz neizmantoja un ielās tadi lopiņi bija reti redzami, ja nu vien tie, kuriem mugurā sēdēja kunga vēstneši. Un viņi teica: — Tas taču droši viens no Rohānas ķēniņa varenajiem ru- makiem! Kazi, rohāņi drīz bus klāt mums palīgos. — Bet Zibens lepni aizsoļoja projām pa garo, līkumoto ceļu.
Jo Minastirīta bija būvēta septiņos klintī izcirstos līmeņos, un ikkatru apjoza mūris, un ik mūrī bija vārti. Taču tie nebija ierīkoti cits virs cita: pilsētas mūra Lielie vārti bija aploces austrumpusē, nākamie — gabalu uz dienvidiem, trešie — gabalu uz ziemeļiem, un tā tālāk, zigzagiem uz augšu, tā ka bruģētais ceļš, kas veda uz. citadeli, vijās turpu šurpu pa kalna sāniem. Un ikreiz, nonācis virs Lielajiem vārtiem, tas veda cauri velvētai ejai, izurbdamies cauri milzīgam akmens stabam, kura izcilnais blāķis sašķēla uz pusēm visus pilsētas lokus, izņemot apakšējo. Jo pa daļai kalna pirmatnējā veidola deļ un pa daļai, pateicoties senļaužu dižajai prasmei un pūliņiem, šaipus Lielajiem vārtiem plašā pagalma dziļumā augšup slējās augsts akmens bastions ar asu šķautni, kas kā kuģa ķīlis vērās uz austrumiem. Tas stiepās līdz pat augstākajam lokam, kur vainagojās ar robotu nocietinājuma mūri, tā ka citadeles iemītnieki, tur nostājušies, gluži kā jūrnieki no kalnam līdzīga kuģa varēja nolūkoties lejup uz Lielajiem vārtiem no septiņsimt pēdu augstuma. Arī citadeles vārti vērās uz austrumiem, bet bija izcirsti vienlaidus klintī, tāpēc uz septītajiem vārtiem ceļš veda kalnup taisns, garš, ar gaismekļiem izlikts.Tā pēdīgi varēja nokļūt Virspagalmā un pie strūklakas Baltā torņa pakājē — tornis stalts un samērīgs slējās piecdesmit asu augstumā, ja mēra no pamatiem līdz pašai smailei, kur tūkstoš pēdu virs līdzenuma plīvoja pavaldoņu karogs.
Citadele tiešam bija stipra — ja iekša bija palicis kāds, kurš jaudāja ieroci noturēt rokā, ienaidnieku karapulks te iebrukt vis nevarēja. Cita lieta, ja naidnieks pielavitos no mugurpuses, uzrāpies pa Mindolluina pakāji un lā ticis līdz šaurajai pārkarei, kas Sardzes kalnu savienoja ar kalna blāķi. Bet pārkare, kas stiepās līdz piektajam mūrim, bija apjozta ar nocietinātiem mūriem līdz pašai kraujai, kas slējās lās rietumgalā, un tur, starp kalnu un torni, stāvēja kapličas un velvēti zārki, kuros dusēja uz mūžiem apklusušie ķēniņi un kungi.
Pins ar augošu izbrīnu vērās uz vareno akmens pilsētu — neko tik milzīgu un lielisku viņš pat sapņos nebija redzējis. Tā bija lielāka un stiprāka par Izengardu, turklāt daudz skaistāka. Tomēr īstenībā Minastirīta ar katru gadu tuvojās savam norietam — jau tagad te bija vien puse no iedzīvotājiem, ko pilsēta it viegli būtu varējusi izmitināt. Ik iela viņi pajāja garām kādam varenam namam vai pilij, kam durvis vai vārlu arkās bija iegrebtas skaistas, svešādas, senatnīgas rakstu zīmes: Pīns noprata, ka tur iegriezti kādreizējo iemītnieku — augstmaņu un dzimtu vārdi. Tomēr tagad ēkas grima klusumā, pa plašajām, ar plātnēm izliktajām grīdām nodipēja soļi, zālēs neskanēja balsis, neviens nepavērās ne pa durvīm, ne tukšajiem logiem.
Pēdīgi viņi iznira no pakrēslas pie septītajiem vārtiem, un siltā saulīte, kas lēja gaismu upes viņā krastā, kur Frodo soļoja pa Itīlijas laucem, te apspīdēja gludenās sienas un kolonnas, un varenu arku ar stūrakmeni, izgrebtu majestātiskas, ar kroni rotātas galvas veidolā. Gendalfs Izkapa no segliem, jo zirgam ieiet citadelē bija liegts, un Zibens, uzklausījis saimnieka laipno pierunāšanu, ļāvās aizvesties.
Vārtu sargi bija tērpušies melnā, un viņiem bija svešādas bruņcepures: ar augstu seksti, sejai cieši piegulošiem vaigu aizsargiem, virs tiem — balti jūras putnu spārni, bet pašas cepures dzirkstīja sudraba liesmās, jo tik tiešām bija kaltas no milrila, karā salaupīta senlaiku slavas dienās. Uz melnajiem apmetņiem vīdēja baltā izšūdināts koks, ar ziediem kā nosnidzis, un virs tā — sudraba kronis un daudzstaru zvaigznes. Tas bija Iilendila mantinieku ieterps, un visā Gondorā to valkāja tikai citadeles sargi pie Strūklakas pagalma, kur Baltais koks reiz bija audzis.
Šķita, ka ziņa par viņu ierašanos bija skrējusi pa priekšu — sargi abus ielaida tūliņ, nebilduši ne vārda un neko nevaicājuši. Gendalfs ātrā soli devās pāri pagalmam, izliktam ar baltām plātnēm. Tur rīta saule nuligi rotājās strūklaka, ko apjoza koši zaļš zāliens, bet pašā vidū pāri akmens tvertnei lika nokaltis koks, un lejup rasojošās lāses pa tā nedzīvajiem un aplūzušajiem zariem skumīgi ritēja atpakaļ dzidrajā ūdeni.
Pins pašķieleja turp, steigdamies nopakaļ Gendalfam. Viņš nosprieda, ka skats ir sērīgs, un nobrīnījās, kālab, diez, to nokaltušo koku atstājuši te, kur viss cits labi sakopts.
Septiņas zvaigznes un septiņi akmeņi sauc mūs, un koks sudrabbalts.
Prātā atausa vārdi, ko Gendalfs tika murminājis. Tad viņš attapās nonācis pie lielās zāles durvīm mirdzošā torņa pakājē, burvim nopakaļ pagāja garām staltajiem, klusējošajiem durvju sargiem un iesoļoja akmens nama vēsajā, atbalšu pilnajā pustumsā.
Abi devas talak pa garu un tukšu, plātnēm izliktu gaiteni, un pa ceļam Gendalfs paklusam uzrunāja Pinu: — Domā, ko runā, Peregrīna jaunkungs! Nav īstais brīdis, lai kulstītu mēli pēc hobitu modes. Tcodēns ir laipnīgs sirmgalvis. Denetoram cits kalums — viņš ir lepns un izsmalcināts, ar daudz senāku ciltskoku un daudz varenāks, kaut arī par ķēniņu nav dēvējams. Taču runās viņš lielākoties ar tevi un pamatīgi iztaujās, ja reiz tu vari ko pastāstīt par viņa dēlu Boromiru. Viņš Boromiru gaužām mīlēja — varbūt par daudz — un jo karstāk tāpēc, ka abi bija atšķirīgi. Bet, šo mīlestību par aizsegu izmantodams, viņš to, ko uzzināt grib, cerēs vieglāk izdibināt no tevis, nevis no manis. Nestāsti vairāk nekā vajag, un par Frodo ceļu nebilsti ne vārda. Gan es to nokārtošu, kad pienāks laiks. Un tāpat, ja vien vari, nestāsti neko par Aragornu.
— Kāpēc ne? Kas Nerimšam vainas? — Pīns nočukstēja.
— Viņš taču grasījās doties šurp, vai ne ta? Un šā vai tā viņš drīz būs klāt.
— Varbūt, varbūt, — Gendalfs atteica. — Tomēr ja viņš ieradīsies, visticamāk gan lā, kā neviens — pat Denetors — neiedomājas. Ta būtu labāk. Mazākais, mums nevajadzetu būt par vēstnešiem, ko viņš sūtījis pa priekšu.
Gendalfs apstājās pie augstām nospodrināta metāla durvīm.
— Saproti, Pina jaunkungs, šobrīd nav vaļas tev klāstīt Gondoras vēsturi, taču, kazi, labāk būtu, ja tu ko nebūt no tas butu apguvis, kamēr vēl laiskojies pa Dalienu, putnu ligzdas meklēdams un spēlītes spēlēdams. Dari, kā lieku! Diez vai ir prātīgi varenam kungam atnest ziņu, ka mantinieks miris, un tūliņ pārlieku palaist muti, klāstot, ka uzradies kāds, kurš, ja ieradīsies, pieprasīs ķēniņa troni. Vai ar to gana?
— Ķēniņa troni? — Pins izbrīnījās.
— Jā, — Gendalfs sacīja. — Ja visu laiku esi staigājis ar ausīm ciet un aizmidzis, mosties nu! — Viņš pieklauvēja pie durvīm.
Durvis atvērās, taču nebija saskatāms neviens, kas tās būtu atvēris. Pins ieskatījās lielajā zālē. Gaisma krita no abpus telpai dziļās nišās ierīkotiem logiem — aiz augstu kolonnu rindām, kas balstīja griestus. Vienlaidus melna marmora stabus vainagoja vareni kapiteļi, rotāti ar akmenī kaltiem zvēriem un lapam, un augstu virs galvas pustumsā nespodrā zeltā vizēja plaša velve, izklāta ar daudzkrāsainām akmens mežģīnēm. Svinīgajā zāle nebija ne miņas no aizkariem vai leģendārajiem zirnekļu tīmekļiem, nebija nekā, kas no auduma vai koka, taču starp pīlāriem stāvēja saltā akmenī izkaltu memu tēlu pulks.
Pīns acumirkli atminējās Argonatas aptēstās klintis un iesvē- lās bijībā, vērdamies uz sen mirušo ķēniņu aleju. Viņā galā uz daudzpakāpju paaugstinājuma zem marmora baldahīna, izkalta ar seksti rotātas ķiveres veidola, bija novietots tronis, aiz tā sienā bija iegrebts ziedošs koks, izlikts ar dārgakmeņiem. Bet tronis bija tukšs. Paaugstinājuma pakāje uz. apakšējā, plati izvirzītā pakāpiena stāvēja akmens kfesls, melns un bez kādiem rotājumiem, un taja sēdēja vecs vīrs, skatienu piekalis saviem ceļgaliem. Kokā viņam bija balts scepteris ar zelta uzgali. Uz ienacejiem viņš skatu nepacēla. Tie abi svinīgi nomēroja garo ceļu, viņam tuvodamies, līdz apstājās trīs soļus no sirmgalvja kājsoliņa. Tad Gendalfs ierunājās.
— Esi sveicināts, Minastirītas kungs un pavaldoni Denetor, Ekteliona dēls! Esmu nācis kā padomnieks un vēstnesis šajā melnajā nestunda.
Tad vecais virs paslēja galvu. Pīns ieraudzīja viņa skarbos vaibstus ar lepnajiem vaigu kauliem, it kā ziloņkaulā grebtus, un garo, kumpo degunu starp tumšajām, dziļi gulošajām acīm, un prātā viņam atausa ne tik daudz Boromirs, ka Aragorns.
— Nestunda nudien ir melna, — sirmgalvis sacīja, — un tādos brīžos tu esi paradis ierasties, Mitrandir. Bet, kaut arī visas zīmes rāda, ka Gondoras liktenīgā stunda luvu, šī tumsība man tagad mazāk melna kā tā, kas man pašam uzbrukusi. Dzirdēju, tu esot atvedis pie manis kādu, kurš redzējis manu dēlu mirstam. Vai šo pašu?
— Šo pašu, — Gendalfs apliecināja. — Vienu no abiem. Olrs ir pie Rohānas Teodēna un varbūt še ieradīsies pēcāk. Abi, raugi, ir sikaliņi, tomēr nejau šis pareģojuma minēts.
— Tomēr sīkaliņš, — Denetors drūmi novilka, — un šis vārds man no tiesas nav mīļš, kopš tas nolādētais pants sāka jaukt mums galvu un aizvīla manu dēlu neprāta ceļā un nāvē. Manu Boromiru! Tagad mums tevis vajag. Faramiram vajadzēja jāt viņa vietā.
— Viņš būtu jājis, — Gendalfs sacīja. — Taču savās sirdssāpēs neiesvelies netaisnās dusmās! Boromirs pieteicās doties ceļā un nebūtu pieļāvis, ka to uzņemas cits. Viņš bija valdonīgs vīrs un paradis panakt visu, ko uzdomājis. Es ar viņu kopā mēroju tālu ceļu un viņa dabu iepratos izdibināt. Tomēr tu pieminēji viņu kā mirušu. Vai esi saņēmis ziņu, iekams mēs bijām klāt?
— Esmu saņēmis šo, — Denetors atteica un, nolicis scepteri, pacēla no klēpja to, uz ko tika vēries. Katrā rokā viņam bija puse no vidu pušu pārcirsta dižraga — ar sudrabu apkalta savvaļas buļļa raga.
— Tas pats rags, no ka Boromirs nemūžam nešķirās! — Pins iesaucās.
— No tiesas tā, — Denetors sacīja. — Un savlaik to glabāju es, un tāpat ikkurš vecākais dēls mūsu namā, jau kopš senseniem zudībā aizgājušiem laikiem, kad ķēniņus vēl nebija piemeklējis nespēks un Vorondils, Mardila tēvs, Rūnas tālajās pļavās medīja Aravas govis. Dzirdēju to tālīni nopūšamies pār ziemeļu robežām pirms trīspadsmit dienām, un upe to man atnesa jau gabalos; nebūs vairs tam skanēt. — Viņš apklusa, un iestājās smags klusums. Piepeši Denetors pieversa satumsušo skatu Pinam. — Kas tev par to sakams, slkaliņ?
— Trīspadsmit, trīspadsmit dienas, — Pins saminstinājās. — Ja, manuprāt, ta varētu but. Jā, es stāvēju līdzās, kad viņš ragā pūta. Taču paligi nenāca. Tikai orki saskrēja vel lielākā barā.
— Tātad, — Denetors teica, vērīgi pētīdams Pīna seju, — tu tur biji? Pastāsti ko vairāk! Kāpēc palīgu nebija? Un kā nākas, ka tu izglābies, tomēr viņš ne, tik varens vīrs būdams un pret nieka orkiem cirzdamies?
Pīns pietvīka un piemirsa visas bailes. — Vislielāko spēkavīru var nokaut viena pati bulta, — viņš sacīja, — un Boromiru bija caururbušas sazin cik. Pēdējoreiz viņu redzēju, noslīgušu pie koka un velkam no sāniem laukā melnspalvotu šautru. Tad man melns sagriezās gar acīm un tiku sagrābts par gūstekni. Vairs es viņu neredzēju un neko vairāk nezinu. Bet es turu godā viņa piemiņu, jo drosmes viņam netrūka. Viņš gāja bojā, mūs glābdams — manu ciltsbrāli Meriadoku un mani pašu, kad mums mežā no slēpņa uzklupa Tumsas pavēlnieka kareivji; un, kaut viņš krita un izrādījās zaudētājos, mana pateicība talab nav mazāka.
Tad Pīns ieskatījās vecajam vīram tieši acīs, jo krūtis joprojām svešādi kņudinājās pašlepnums, nievīgā, aizdomu pilnā un saltā toņa aizskarts. — Bez šaubam, tik varens cilvēku valdnieks necerēs, ka tāds hobits, sīkaliņš no ziemeļu Dalienas, varētu viņam jelkā noderēt, taču kā nu jaudāšu, esmu gatavs tev kalpot, paradu atmaksādams. — Atsviedis sāņus pelekā apmetņa stērbeli, Pīns izrāva savu zobentiņu un noguldīja to Denetoram pie kājām.
Sirmgalvja sejā atausa tikko jaušams smaids — kā saltas saules atspīdums ziemas novakarā; bet viņš nolieca galvu un pastiepa roku, raga atlūzas nolikdams malā. — Dod šurp to ieroci! — viņš teica.
Pīns, pacēlis zobenu, pasniedza to ar spalu pa priekšu. — No kurienes tāds cēlies? — Denetors vaicāja. — Tam uzgulusi daudzu, daudzu gadu nasta. Vai tikai asmeni sensenos laikos nebūs kaluši mūsu pašu ziemeļu ciltsbrāļi?
— Tas nācis no kapukalniem, kas pie manas zemes robežām, — Pins sacīja. — Taču tur tagad tikai nešķīsteņi mitinās, un no laba prata es neko vairāk par liem stāstīt vis negribētu.
— Redzu, ka esi iepinies savādos stāstos, — Denetors bilda, — un lieku reizi top skaidrs, ka neder skatīt vīru… vai sīkaliņu no cepures. Es pieņemu tavu piedāvājumu. Jo ar vārdiem tu zemē neesi iedzenams un valoda tev kā godavīram, kaut pie mums, dienvidos, varētu šķist neierasta. Un mums tai dienā, kas nāk, būs vajadzīgi visi goda ļaudis, lai lieli vai mazi. Tagad dod man zvērestu!
— Saņem zobenu pie spala, — Gendalfs ierunājās, — un atkārto visu, ko valdnieks teiks, ja reiz esi cieši nospriedis.
— Esmu, — Pins atteica.
Vecais virs noguldīja zobenu klēpi, Pins satvēra spalu un lēni atkārtoja Denetora vārdus:
— Te es stāvu un zvēru but Gondorai, tās valdniekam un pavaldonim uzticīgs kalps, runāt un ciest klusu, rīkoties un uzturēt spēkā, nākt un iet nestundā un pārticība, miera un kara laikā, dzīvs vai miris, no šā brīža un turpmāk, līdz mans valdnieks mani atsvabina, nāve mani paņem vai pasaulei pienāk gals. To saku es, sīkaliņu Dalienas Peregrīns, Paladina dels.
— Un es, Denetors, Ekteliona dēls, Gondoras valdnieks, diž- ķēniņu pavaldonis, to dzirdu un paturēšu vērā, nedz piemirsīšu atalgot par to, kas dots: par uzticību — mīlestība, par drosmi — gods, par zveresta laušanu — atmaksa. — Tad Pīns savu zobenu saņēma atpakaļ un iebāza to makstī.
— Un tagad, — Denetors bilda, — klausies manu pirmo pavēli: runā un neciet klusu! Izstāsti man visu no sākta gala un pieraugi, ka atsauc prātā visu, ko spēj, par Boromiru, manu dēlu. Sēsties nu un sāc! — Runādams viņš ieskandinaja mazu sudraba gongu, kas stāvēja līdzās kajsoliņam, un tūliņ priekša iznāca kalpotāji. Tad Pīns noprata, ka tie bija stāvējuši nišās abpus durvīm, Gendalfa un viņa paša nemaz nepamanīti.
— Atnesiet viesiem vīnu, paēdienu un sēdekļus, — Denetors norīkoja, — un pieraugiet, lai vienu stundu neviens mūs netraucē.
— Vairāk laika atlicināt nevaru, jo vēl daudz citu darīšanu, kas nav atliekamas, — viņš sacīja Gendalfam. — Varētu šķist — daudz svarīgākas, tomēr man pašam ne tik steidzamas. Tomēr, kazi, varēsim vēl aprunāties dienas nogalē.
— Un, cerams, tā drīzāk, — Gendalfs atsaucās. — Jo es neesmu jājis šurp no Izengardas vēja ātrumā simt un piecdesmit ligas tikai tālab, lai atvestu pie tevis vienu kareiviti, lai cik smalki audzinātu. Vai tev nekas par to, ka Teodens izcīnījis varenu kauju, ka Izengarda gāzta un esmu salauzis Sarumana zizli?
— Tas man noteikti no svara. Taču par šiem darbiem jau gana esmu dabūjis zināt caur paša padomu, par spīti austrumu ļaunigumam. — Viņš pavērsa pret Gendalfu tumšo skatu, un nu Pins ieraudzīja, cik abi sirmgalvji līdzīgi, un samanīja saspringumu gaisā, it ka tur starp tiem abiem nostieptos nokaitusi stīga, ikkuru bridi gatava uzliesmot.
Denetors nudien diženam burvim līdzinājās daudz vairāk nekā Gendalfs — vairāk pec ķēniņa, skaistāks un varenāks, un vecāks. Tomēr ne acis, bet kāda cita maņa Pinam ļāva nojaust, ka Gendalfam vara lielāka un viedība dziļāka un viņam piemīt majestātiskums, kas aizplīvurots. Turklāt Gendalfs bija no abiem vecakais — daudz vecāks. "Par cik vecāks?" viņš ieprātojās un tūliņ iedomājas — cik savādi, ka tas vēl nekad nebija iešāvies prātā. Kokubārzda burvjus pieminēja, bet pat tad Pīns netika iedomājies par Gendalfu ka vienu no viņiem. Kas bija Gendalfs? Cik tālos laikos un kur viņš bija ienācis šajā pasaulē, un kad to atstās? Tad domu pavediens pārtrūka, un Pins ieraudzīja, ka Denetors un Gendalfs aizvien vel veras viens otram acīs, it kā domas lasīdami. Taču Denetors novērsās pirmais.
— Ja, — viņš ierunājās, — runā, ka Akmeņi gājuši zudībā, tomēr Gondoras valdniekiem acis labākas nekā vienkāršiem ļaudīm, un pie viņiem satek daudzas vēstis. Bet nu sēstieties!
Vīri ienesa krēslu un zemu soliņu, viens atnesa paplati ar sudraba blašķi un kausiem, un baltiem cepumiem. Pins apsēdas, tomēr nespēja novērst skatu no vecā valdnieka. No tiesas… vai ari vien norēgojās, ka, Akmeņus pieminēdams, viņš, acīm piepeši iespulgojoties, pameta zibsni uz Pīnu?
— Tagad stāsti, kas tev stāstāms, mans vasali, — Denetors bilda pa pusei laipnīgi, pa pusei ar izsmieklu. — Jo vārdi, ko runa tāds, ko mans dels par ciešu draugu turējis, tiks no tiesas sveikti.
Pīns uz laiku laikiem atcerējās šo stundu troņa zālē, Gondoras valdnieka caururbjošo skatienu un nemitīgos durstīgos, trāpīgos jautājumus, turklāt turpat līdzās visu laiku sēdēja Gendalfs — vērodams, ausldamieS un (Pīns nomanīja) valdīdams augošas dusmas un nepacietību. Kad stunda bija gala un Denetors velreiz ieskandināja gongu, Pins jutās pagalam nokausēts. "Nevar but vēl ne pāri deviņiem," viņš iedomājās. "Nu es varētu notiesāt trīs brokastis pēc kārtas."
— Aizvediet pavēlnieku Mitrandiru uz mītni, kas viņam sagatavota, — Denetors norīkoja, — un viņa ceļabiedrs lai pagaidām apmetas turpat, ja grib. Taču lai top zināms, ka viņš nu zverejies man par vasali un lai top pazīstams kā Peregrins, Pala- dīna dēls, un apgUst mazāk svarīgas paroles. Aizlaidiet vēsti karavadoņiem — lai nāk pie manis šurp, cik drīz vien var, kolīdz iezvanīta trešā stunda. Un tev, mans pavelniek Mitrandir, arī būs nakt šurp, kā un kad vien vēlies. Nevienam nebūs tev kavēkļus likt, pie manis nākdamam, ja vien nenāc manās īsajās miega stundās. Lai pārskrien tavas dusmas uz vecu viru par viņa ģeķību, un tad atgriezies man par mierinājumu!
— Ģeķību? — Gendalfs pārjautāja. — Nekā, manu valdniek, no prāta tu būsi izdzīvojis vien tad, kad būsi beigts un pagalam. Tu pat savas bēdas proti likt lietā par vairogu. Domā, es nesaprotu, kālab tu veselu stundu pratināji to, kurš zina vismazāk, kamēr es sēdēju turpat blakus?
— Ja saproti, samierinies, — Denetors cirta pretim. — Tikai lepnība kritis ģeķis noniecinātu palīdzīgu roku un padomu, kad tāds vajadzīgs, taču tādas veltes lu dali pēc paša ieskatiem. Bet Gondoras valdniekam nebūs tapt pataisītam par ieroci svešās rokās, lai kāds nolūks, lai kāda tam vērtē. Un viņam šai pasaulē, kāda tā nu patlaban, nav cildenāka nolūka par Gondoras labklājību, un Gondora, mans kungs, ir manā, nevis kāda cita vara, ja vien ķēniņš neatgriežas.
— Ja vien ķēniņš neatgriežas? — Gendalfs pārvaicāja. — Nu ko, mans kungs un pavaldoni, tāds ir tavs uzdevums — saglabāt ķēniņvalsti par spīti tam, ka tā var notikt, ko gan patlaban tikai retais cer pieredzēt. Šādu uzdevumu pildīdams, tu saņemsi jebkādu atbalstu, ko tev labpatiks lūgt. Bet teikšu tikai vienu: manā varā nav nevienas ķēniņvalsts, ne Gondoras, ne kādas citas — lielas vai mazas. Taču man šai pasaulē, kada tā nu patlaban, rūp viss, kam jelkāda vērtē un kam briesmas' draud. Un, kaut arī Gondorai būtu lemts bojā iet, es savu uzdevumu būšu kaut pa daļai veicis, ja vien jelkas pēc šīs tumsības nākamībā zels vai augļus briedēs, vai ziedes. Jo es arī esmu pavaldonis. Nezināji? — Un, to teikdams, viņš apcirtās un soļoja uz zāles durvīm, bet Pīns skriešiem metās līdzi.
Iedams Gendalfs Pinam neveltīja ne skatienu, ne vārdu. Pavadonis aizveda abus līdz zāles durvīm un tad pāri Strūklakas pagalmam līdz augstu mura eku apjoztai ejai. Pēc pāris likumiem viņi nonāca pie mājas, kas piekļāvās citadeles ziemeļ- mūrim, netālu no pārejas, kas savienoja pilsētu ar kalnu. Iekšā, otrajā stāvā, kttrp veda platas, koka grieztas kāpnes, viņš abiem ierādīja skaistu istabu — gaišu un svaiga gaisa pilnu, ar nespodri zeltainiem, neizrakstītiem, labi nostrādātiem aizkariem. Iekārtota tā bija pieticīgi — tikai neliels galdiņš, divi krēsli un sols, tomēr abpus sienās bija ar aizkariem aizvelkamas nišas, kurās novietotas mīksti saklātas gultas ar ūdens traukiem un bļodu, kur nomazgāties. Tris augsti, šauri logi vērās uz ziemeļiem, kur likumu meta Anduina, kas, joprojām slēpdamās aiz miglas vāliem, plūda uz Emonmuīliem un tālīno Raurosu. Pinam nācās uzrāpties uz sola, lai palūkotos pāri platajai akmens palodzei.
— Vai tu uz. mani piktojies, Gendalf? — viņš apvaicajās, kolīdz pavadonis bija izgājis no istabas un aizvēris durvis. — Es centos, ka vien spēdams.
— Centies gan! — Gendalfs atteica, piepeši iesmiedamies, tad pienāca Pinam klāt un nostājās līdzās, apņemdams ar roku ho- bita plecus, un pavērās laukā pa logu. Pins, drusku izbrīnījies, pameta skatu uz viņa seju, kas nu bija pavisam tuvu, jo smiekliņš izklausījās bezrūpīgs un priecīgs. Tomēr pirmajā acumirkli burvja sejā bija saskatāmas vien raižu un skumju iegrauztas rievas, taču, ieskatījies vērīgāk, viņš samanija, ka zem tam vīd nevaldāms prieks — dzirkstoša jautrība, kas, vaļā palaista, spētu sasmīdināt veselu ķēniņvalsti.
— Tu nudien centies, cik spēdams, — burvis atkārtoja, — un es ceru, ka tik drīz tu vairs neattapsies, iedzīts stūrī starp tādiem diviem briesmīgiem večiem. Tomēr Gondoras valdnieks no tevis izdibināja vairāk, neka tu varbūt iedomājies. Pin. Tev neizdevās noslēpt to, ka nejau Boromirs izveda Pulku no Morijas un ka jūsu vidu bija kāds diži godājams virs, kas mēroja ceļu uz Minastiritu, un ka viņam bija slavens zobens. Cilvēki cieši doma par Gondoras sendienu stāstiem, un Denetors, kopš Boromirs aizdevās projām, ir daudz prātojis par tam vārsmām un vārdiem "Isildura lāsts". Viņš nelīdzinās sava gadagājuma vīriem. Pin, un, lai kāda viņam cilme, sagadījies, ka Denetora dzīslās it kā rit teju tīras Aizrieta ļaužu asinis, tāpat ari-viņa otVajam dēlam — Faramiram, tomēr ne Boromiram, ko viņš mīlēja karstak. Denetors ir tālredzīgs. Viņš, ja vien iegribas, spej nomanīt, kas tev prātā, pat ja esi kur tālu projām. Piekrāpt viņu grūti, un bīstami pat mēģināt. Ielāgo to! Jo nu esi zvērējies viņam par kalpu. Nezinu, kas tev darījās prātā — vai sirdi —, kad izlēmi tā rīkoties. Bet rīkojies tu labi. Es ceļā nestājos, jo nesavtīgu rīcību neder iegrožot ar saltiem prata apsvērumiem. Tas viņam sakustinaja sirdi un (ja drīkst piebilst) ari sasmīdināja. Un, mazākais, tu tagad pa Minastiritu vari staigāt, kur ienāk prāta — kad nav rīkojumi jāpilda. Jo, no otras puses, tu esi viņam pakļauts, un to viņš paturēs prātā. Ta ka tomēr piesargies!
Burvis apklusa un nopūtās. — Nu, nav ko daudz prātot par to, ko rīts varbūt nesīs! Viens ir skaidrs — rīts noteikti bUs ļaunāks par šodienu, un tā ies vēl ilgi. Un tur es neko vairs nevaru lidzēt. Spēle ir sākusies, un Figūras jau kustas. Vienu no tām man ļoti kārojas uziet — Faramiru, kas nu ir Denetora mantinieks. Diez vai viņš ir pilsēta, bet man nav bijis laika ievākt ziņas. Man jāiet, Pin. Jāiet uz valdnieka sanāksmi un jāizdibina, ko nu jaudāšu. Taču gājiens nu Naidniekam, un viņš radis, ko var. Un bandiniekiem, visticamāk, klāsies vienlīdz smagi, Pere- g'rīn, Paladina dēls, Gondoras kareivi. Trin zobenu!
Gendalfs devās uz durvīm, bet uz sliekšņa pagriezās atpakaļ. — Man nav vaļas. Pin, — viņš teica. — Izdari ko manā labā: kad iesi laukā, — vel pirms liecies atpūsties, ja neesi par daudz nokusis, — ej uzmeklē Zibeni, paskaties, kur viņš un kā. Šie ļaudis pret lopiņiem ir laipnīgi, jo labi un gudri, bet no zirgiem gan neko lāga nesaprot.
To pateicis, Gendalfs aizgāja, un tūliņ citadeles torni dzidri un mīlīgi iešķindējās zvans. Trīsreiz tas noskanēja ka sudrabs un mitējās — trešā stunda kopš saules lekta.
Pēc brīža Pīns devās uz durvīm, nokapa pa kāpnēm un noskatīja ielu. Saule tagad spīdēja silta un spoža, torņi un augstās ēkas meta garas, asi iezīmētas ēnas uz vakariem. Augstu zilgmē slejas Mindolluīna kalna baltā bruņcepure un sniega metelis. Bruņoti vīri staigāja šurpu turpu pa pilsētaš ielām, it ka nozvanītajā stundā dotos cits citu nomainīt posteņos.
— Dalienā mēs teiktu — deviņi klāt, — Pīns balsī pats sev atgādināja. — īstais laiks jaukām brokastiņām pie vaļā loga pavasara saulīte. Kā man ietu pie sirds brokastis! Vai te neviens tādu neēd? Varbūt jau garām? Un kad viņi ēd pusdienas? Un kur?
Tobrīd viņš pamanīja no citadeles centra puses šurp pa šauro ielu nākam kādu viru melnbaltās drānās. Pins, kam bija sameties vientulīgi ap dūšu, nolēma garāmgājēju uzrunāt, taču tas izrādījās lieki. Virs devās tieši viņam klāt.
— Vai tu butu sīkaliņš Peregrīns? — viņš noprasīja. — Man sacīts, ka tu esot zvērējies kalpot valdniekam un pilsētai. Esi sveicināts! — Virs pastiepa roku, un Pīns to saņēma.
— Man vārdā Beregonds, Baranora dels. Šorīt man brivsolis, ta nu esmu sūtīts tev iemācīt paroles un pastāstīt daudz no tā, ko tu, nav šaubu, vēlēsies zināt. Un es no savas puses arīdzan mācīšos no tevis. Jo sīkaliņš šai zemē nekad nav matīts, baumas gan dzirdētas, tomēr stāstos, kas mums zināmi, par viņiem teju nekas nav sacīts. Vēl vairāk — tu esot Mitrandiram draugs. Vai labi viņu pazīsti?
— Nu, — Pīns atteica, — viņš man zināms visu manu īso mūžu, ka sacīt jāsaka, un pēdēja laikā esam kopa garu ceļu mērojuši. Bet tajā gramatā daudz lasama, un neņemos galvot, ka bulu tur redzējis vairāk par vienu divām lappusēm. Tomēr, kazi, labāk viņš pazīstams vien retajam. Manuprāt, mūsu pulka vienīgi Aragorns viņu pazina pa īstam.
— Aragorns? — Beregonds pārvaicāja. — Kas viņš tāds?
— Ai, — Pīns sastomījās, — viens vīrs, kam ar mums bija pa ceļam. Tagad viņš, man šķiet, Rohānā.
— Klausos, ka esi Rohānā bijis. Arīdzan par to zemi man tev daudz vaicajams, jo visas cerības, cik nu atlicis, mums uz turieniešiem. Bet esmu piemirsis, kas man uzdots — pirmām kārtām atbildēt uz visu, ko tev labpatiktu vaicāt. Ko tu gribētu zināt, Peregrīna jaunkungs?
— Nu ko, — Pins atteica, — ja atļauts bilst, patlaban man prātā ir viens visnotaļ urdīgs jautājums… nu, kā ar brokastīm un tā? Proti, kādas te maltītes, saproties, un kur ēdamzāle, ja tāda maz ir? Un krodziņi? Skatījos, kad šurp jājām, bet neredzeju nevienu pašu, kaut kāre pēc malciņa alus mani svilināt svilina jau kopš brīža, kad ieradāmies pie tik zinošiem un labi audzinātiem ļaudīm.
Beregonds viņu nopietni uzlūkoja. — Redzams, ka esi rUdīts kareivis, — viņš sacīja. — Stāsta, ka tie, kas raduši karag'ajienos iet, mūžam ar cerībām lūko, kad ko iebaudīt vai padzerties dabūs, tomēr es pats neesmu nekāds ceļinieks. Tātad šodien vēl neko neesi baudījis?
— Nu, pieklājīgi izsakoties, esmu gan, jā, — Pīns teica. — Bet tikai kausu vīna un paris baltu cepumiņu — ar jUsu valdnieka laipnu atvēlēšanu, taču par to viņš mani tērpināja stundu no vietas, un tāds darbs nokausē pēc nabaga.
Beregonds pasmējās. — Pie galda arī īkstītis uz lieliem darbiem nasks — tā pie mums medz teikt. Bet salkumu tātad esi remdējis tikpat pieticīgi ka jebkurš te, citadele, turklāt ar lielāku godu. Te ir cietoksnis un sardzes tornis, un kara laiks. Mēs ceļamies pirms saullēkta, šo to iekožam vēl mijkrēsli un vēl agrumā dodamies uz posteņiem. Taču neizsamisti! — Viņš atkal iesmējās, ieraudzījis izbīli Pīnam sejā. — Tiem, kam strādāt nācies smagi, ļauts maķenīt iestiprināties vel vienā rītišķī. Tad — palaunadzis dienvidū vai tad, kad maiņa galā, bet uz vakara maltīti un līksmību, kāda te maz iespējama, ļaudis sapulcējas ap saulrieta stundu. Nāc! Izmetīsim mazu līkumu un tad sameklēsim ko uz karā zoba, iekārtosimies uz cietokšņa mūra, ēdīsim, dzersim un lūkosimies, cik rīts jauks.
— Mirklīti! — Pīns pietvīkdams iesaucās. — Būdams alkata vai badmira, ar tavu laipnu atļaušanu, pavisam piemirsu. Bet Gendalfs — Mitrandirs, kā jūs te sakāt, — mani lūdza apraudzīt viņa zirgu Zibeni, Rohānas dižcilti rurnaku un ķēniņa acuraugu, kā man stāstīts, ko viņš tomēr Mitrandiram devis kā atalgojumu par labiem darbiem. Manuprāt, jaunais saimnieks to lopiņu mīl karstak nekā lielu daļu cilvēku, un, ja viņa labā griba šai pilsēta tiek kaut cik vērtē lurēta, jums Zibeni nāksies aprUpet gods godam — vēl laipnāk un vēlīgāk neka šādu hobitu, ja tas maz iespējams.
— Hobitu? — Beregonds parjautāja.
— Tā mes paši sevi dēvējam, — Pīns atbildēja.
— Man prieks, ka tagad to zinu, — Beregonds sacīja, — jo nu varu teikt, ka svešāda izruna iznesīgu valodu nemaita, un hobi- tiem valoda iznesīga. Bet nac! Tev nāksies mani sapazīstināt ar to krietno zirgu. Man lopiņi patīk, un te, akmens mūros, mēs tādus redzam reti, jo musļaudis nākuši no kalnu ielejām, bet vel pirms tam — no Itīlijas. Taču nebīsties! Ilgi neciemosimies, tikai apraudzīsim kā pieklājas — un tad uz pieliekamajiem kambariem.
Pīns pārliecinājās, ka Zibens iekārtots un aprūpēts ka nakas. Sestajā lokā, aiz citadeles mūriem, bija ierīkoti vairāki ērti staļļi paris ātriem zirgiem — turpat līdzās mitinājās valdnieka ziņneši, kas allaž bija gatavi doties ceļā pēc Denetora vai viņa karavadoņu neatliekama rīkojuma. Taču patlaban visi zirgi un jātnieki bija projām.
Kad Pīns iegaja stalli, Zibens klusu nozviedzas un pagrieza galvu. — Labs rīts! — Pīns sveicināja. — Gendalfs nāks, kolīdz varēs. Viņam darba pilnas rokas, bet tev sveicieni, un es nāku paraudzīt, vai juties labi un, cerams, putinies pēc tik smagiem pūliņiem.
Zibens noskurināja galvu un piecirta kaju, tomēr lava, lai Beregonds viegli pieskaras viņa purnam un noglāsta varenos sānus.
— Rādās, ka viņš nevar ne sagaidīt, kad tiks izskrieties, nevis nule kā atgriezies no grūta ceļa, — Beregonds bilda. — Tik spēcīgs un lepns! Kur viņa zirglietas? Droši, ka bagātīgas un krāšņas.
— Viņam nekas nav gana bagātīgs un krāšņs, — Pīns atteica. — Ne seglus, ne iemauktus viņš necietīs. Ja bus ar mieru tevi nest — nesīs; ja nebūs — nelīdzēs ne pavada, ne groži, ne pataga, ne pletne. Paliec sveiks, Zibeni! Pacieties. Drīz kauja.
Zibens pasleja galvu un nozviedzas tā, ka stallis nolīgojās un tiem abiem bija ausis jāaizspiež. Tad viņi devās projām, pārliecinājušies, ka sile pilna.
— Un nu mēs paši pie savas siles, — Beregonds uzsauca, vedinādams Pinu atpakaļ uz citadeli un tad uz durvīm lielā torņa ziemeļmūrī. Iegājuši viņi pa garām, dzestram kāpnēm nokāpa plašā, ar gaismekļiem izliktā ejā. Sienās vidēja lūkas, un viena bija vaļā.
— Te manam sardzes pulkam noliktava un pieliekamais kambaris, — Beregonds pavēstīja. — Sveicināts, Targon! — viņš sauca lūkā. — Vēl agrs, bet mums ir jauniņais, ko valdnieks paņēmis dienestā. Ilgi un tālu jājis, jostu cieši sajozis, šorīt grūti pūlējies un nu grib ēst. Iedod mums, kas tev dodams!
Viņi dabūja maizi, sviestu, sieru un ābolus — pēdējos no pērngada krājumiem, sažuvušus, taču nebojātus un saldus; un vel ādas blašķi ar svaigi brūvētu alu, koka šķīvjus un kausus. Visu sakrāvuši pītā grozā, viņi izkāpa atpakaļ saulitē, un Beregonds aizveda Pīnu līdz vietai, kur cietokšņa mura garā izbīdī- juma austrumgalā sienā bija ierīkota šaujamluka ar akmens solu. Tur sēdēdami, viņi varēja nolūkoties plašajā pasaulē, kam pāri klājās rīts.
Abi ēda un dzēra, runādamies te par Gondoru, tas kārtību un ieražām, te par Dalienu un svešzemēm, ko Pinam bija gadījies redzēt. Un jo vairāk viņi runājās, jo Beregonds brīnīties brīnījās, ar augošu pārsteigumu vērdamies uz hobitu, kas brīžiem, uz sola sēdēdams, kūļāja īsās kājeles, bet brīžiem, uz pirkstgaliem pastiepies, vērās lejup pāri lūkas malai.
— Neslepšu, Peregrīna jaunkungs, — Beregonds ieteicās, — ka mūsu acīs tu šķieties esam teju kā viens no musu berniem, puiš- kans, kam deviņas desmit vasaras, un tomēr tev iznācis piedzīvot tadas šaušalas un tādus brīnumus, ko redzējis retais no musu sirmgalvjiem. Es iedomājos, ka mūsu valdniekam vien dīkas iegribas deļ sakārojies tikt pie dižciltīga pāža, kādi, runā, senlaikos ķēniņiem bijuši. Bet nu redzu, ka tā vis nav, tāpēc tev nāksies piedot manu glupibu.
— Piedots, — Pins atsacīja. — Kaut ari nemaz tik ļoti tev nav misējies. Pēc mūsu pašu ļaužu mēra es esmu vien tāds jaunulis, un "pilnos gados", kā mēs Dalienā sakām, būšu tikai pēc četriem gadiem. Taču par mani neraizējies. Nac — paskaties un pastāsti, kas te redzams!
Saule jau cēlās, un migla pār līdzenumu bija izklīdusi. Pēdējās šķieznas, pacēlušās gaisā, peldēja projām tepat virs galvas baltos mākoņu mutuļos, savilkušos stindzinošā austreni, kas tagad plandīja un raustīja citadeles baltos karogus. Tālu ielejas dzīlē, līgas piecas projām un ciktāl sniedza skats, nu peleka vizuļoja Dižupe, plūzdama no ziemeļrietumiem un mezdama varenu līkumu uz dienvidrietumiem, līdz pagaisa trīsošā dūmakā tālē, kur aiz piecdesmit ligām viļņoja jūra.
Pinam visa Pelennora bija kā uz delnas — tālumā ainavu izraibināja lauku sētas, mūra žogi, šķūņi un kūtis, taču nekur nebija ne miņas no govīm vai citiem lopiņiem. Zaļos laukus izvagoja ceļi un celiņi, un tur notika rosiga kustība — pajūgi rindām vien virzījās uz Lielajiem vārtiem, citi savukārt brauca āra. Brīžiem uzradās pa jātniekam — nolēkuši no zirga, tie iesteidzās pilsētā. Bet no vārtiem dzīvākā satiksme lielākoties bija projām pa lielo ceļu, kas, pacirties uz dienvidiem, meta vēl krasāku līkumu nekā upe un, stiepdamies gar kalnu pakāji, drīz vien pagaisa skatam. Ceļš bija plats un gludi izlikts, gar austrummalu tam stiepās plata, zālaina josla jātniekiem, bet viņpus tās — mūris. Pa zālienu jātnieki dzina zirgus aulekšos, cits uz pilsētu, cits projām, bet visu ceļu, tā vien šķita, bija aizsprūdījuši lieli, segti vezumnieku rati, kustēdamies uz dienvidiem. Taču drīz vien Pins nomanīja, ka īstenībā tur valda nevainojama kārtība — rati brauca trijās joslas: ātrākajā vezumus vilka zirgi, otra, lēnākā, lielos, skaistos, daudzkrāsainos segtos ratos bija iejūgti vērši, savukārt gar ceļa rietummalu neskaitāmus mazus rateļus ar pūlēm vilka cilvēki.
— Tas ceļš ved uz Tumladenas un Losarnahas ielejām un kalnu ciematiem, un tad uz Lebeninu, — Beregonds skaidroja. — Un pajūgi ir pēdējie no tiem, kuros uz drošāku vietu nogādājami mūsu sirmgalvji, bērni un sievietes, kurām jābrauc līdzi. Vēl līdz pusdienlaikam tiem visiem jāizbrauc pa vārtiem un ceļam jābūt brīvam līgas garumā — tāda bija pavēle. Skumji, bet neko darīt. — Viņš nopūtās. — Kazi, retais no tiem, kas izklīduši, atkal reiz tiksies ar savējiem. Pilsētā bērnu allaž bijis daudz par maz, bet nu nav neviena — tikai daži puikas, kas neparko negrib braukt projām un var uziet, kā te noderēt: man pašam dēls viens no tādiem.
Viņi kādu bridi klusēja. Pins bažīgi vērās uz austrumiem, it kā no turienes pari klajumam kuru katru mirkli varētu šurp gāzties orku tūkstoši. — Kas tas tāds? — viņš ievaicājās, norādīdams uz Anduīnas vareno līkumu. — Vēl viena pilsēta? Vai kas?
— Pilsēta reiz bija, — Beregonds atteica. — Gondoras galvaspilsēta, kam šis bija vien cietoksnis. Jo tur, Anduīnas abos krastos, drupās guļ Osgiliata, ko mūsu ienaidnieki sagrāba un nodedzināja sensenos laikos. Tomēr Denetora jaunības dienās mēs to atkarojām — ne jau, lai tur uz dzīvi apmestos, bet kā robežposteni, un lai atjaunotu tiltu, pa kuru musu karaspēkam celties pāri. Un tad no Minasmorgulas nāca Negantie jātnieki.
— Melnie jātnieki? — Pīns iesaucās, ieplezdams acis, un tajās atkal satumsa reiz piedzīvotās bailes.
— Jā, viņi bija melni, — Beregonds apstiprināja, — un noprotu, ka tev par viņiem kas zināms, kaut stāstīdams tu neminēji ne vārda.
— Man ir gan zināms, — Pins klusi atteica, — taču es viņus nepieminešu, kad esam tik tuvu, tik tuvu. — Balss viņam apslāpa, un Pīns pavērās pāri upei, kur, tā vien likās, bija saskatama tikai nepārredzama, draudīga tumsība. Varbūt pie apvaršņa gredojās kalni, kuru robotās smailes tinās teju divdesmit ligu biezā dūmakas pēlī, varbūt tur'bija tik'ai mākoņu blīva, aiz kuras biezēja vēl melnāka tumsa. Taču, ta skatoties, Pinam šķita, ka tumsība ceļas un aug augumā, pavisam lēnam, lenitiņām tiekdamās iegrauzties saules gaismā.
— Tik tuvu Mordorai? — Beregonds apspiesti pārjautāja. — Jā, tur nu tā ir. Vārdā mes to piesaucam reti, bet mūžam jau esam mituši šepat, kur tā saredzama. Reizumis tā radās vārāka un tālīnākā, reizumis — tuvāka un melnāka. Patlaban tā pieņemas spēkā un biezē, tālab spēkā pieņemas arī mūsu bailes un bažas. Un Negantie jātnieki — vēl ne gads nav apkārt, kopš viņi atkaroja pāreju, un tika nomaitāti daudzi no mūsu labakajiem vīriem. Boromirs bija tas, kurš pēdīgi patrieca ienaidnieku no mūsu krasta, un mūsu rokās joprojām ir Osgiliatas šaipuse. Pagaidām.
Taču nu gaidāma jauna asinspirts. Kazi, smagāka tai karā, kas tuvojas.
— Kad? — Pīns jautāja. — Vai jums ir kāda nojausma? Jo šonakt es redzēju bākas un ziņnešus, un Gendalfs teica — ta esot zīme, ka sācies karš. Viņš rādījās briesmīgi steidzīgs. Bet nu izskatās, ka steiga atkal pierimusi.
— Tikai tālab, ka nu viss sagatavots, — Beregonds sacīja. — Ieraujam gaisu plaušās, pirms mesties dzelmē, ne vairāk.
— Bet kāpēc šonakt bākas iededzāt?
— Kad ielenkuma loks noslēdzies, pēc palīgiem saukt jau daudz par vēlu, — Beregonds atbildēja. — Taču nezinu, kas valdniekam un karavadoņiem padomā. Pie viņiem vēstis satek pa daudziem ceļiem. Un valdnieks Denetors nav tāds kā citi — viņš tālu redz. Runā, ka viņš naktis viens pats sēž savā torņa kambarī, domā vienādi un otrādi, spēj nolasīt šo to no tā, kas nākamībā un dažkārt pat prot ieskatīties Naidniekam prātā, ar viņu spekodamies. Tālab tā nu ir, ka viņš ir vecs tapis, pirms laika sanīcis. Bet lai nu kā, mans pavelnieks Faramirs ir devies upei pāri kādā bīstama gaitā, un, kazi, viņš ziņu devis. Taču ja gribi zināt, ko es domāju par to, kālab bakas aizdegtas, — vakarvakarā atskrtja vēstis no Lebeninas. Anduīnas ietekai tuvojas varena flotile, ko savākuši dienvidnieki, Umbaras korsari. Viņi jau sen vairs nebīstas Gondoras varenības, metušies ar Naidnieku uz vienu roku un nu triecas uzbrukumā, viņam palīgos. Tāda uzbrukuma dēļ mums nāksies iztikt bez krietnas tiesas palīgu, ko cerējām sagaidīt no Lebeninas un Belfalasas, kur ļaudis sīksti un skaitā to daudz. Tālab vēl jo ciešāk domājam uz ziemeļiem, uz Rohānu, un jo lielāks mums prieks par uzvaras vēsti, ko atnesat. Tomēr… — viņš apravas un piecēlies aplaida skatu apkārt, noskatīdams ziemeļpusi, rītus un dienvidus, — tam, kas Izengardā lēcies, mūs vajag darīt uzmanīgus, jo skaidrs, ka esam iepīti plašos tīklos, kur viss smalki izplānots. Nu vairs nav runas par plūkšanos pie brasliem, sirojumiem no Itīlijas un Anoriēnas, slēpņiem un laupīšanu. Runa ir par lielu, ilgi perinātu karu, un mēs tajā esam vien spēļu kauliņš, lai ko liktu teikt lepnība. Ziņas nāk, ka rosība ir tālajos rītos, aiz lekšjuras, tāpat ziemeļos, kur Drūmmežs un viņā pusē, arī dienvidos, kur Harada. Un nu visām valstībām jātop pārbaudītam, vai tas stāvēs vai kritis — Tumsība. Tomēr, Peregrīna jaunkungs, mums ir tas gods: mūžam par mums Tumsas pavēlnieka ienaida sūrākā tiesa nākusi, jo šis ienaids strāvo no laika dzīlēm un pāri jūras dzelmei. Te veseris belzīsies vissmagāk. Tamdēļ Mitrandirs šurp triecās tādā steigā. Jo — ja kritīsim mēs, kuram būs noturēties? Un vai tu, Peregrina jaunkungs, saredzi jelkādu cerību, ka mums būs noturēties?
Pīns neatbildēja. Viņš raudzījās uz varenajiem mūriem, torņiem un brašajiem karogiem, pavērās uz sauli augstu debesīs, tad uz rītos biezējošo tumsu un iedomājās par to, cik Tumsībai garas rokas — par orkiem mežos un kalnos, par Izengardas nodevību, par ļaunās acs izlūkiem putniem un Melnajiem jātniekiem pat uz Dalienas ceļiem, un par spārnotajām šausmām — naz- guliem. Pins nodrebēja, un cerība it kā sāka gaist. Tieši tobrīd saules gaisma uz mirkli ņirbīgi noraustījās, it kā tai priekšā būtu aizšāvies melns spārns. Tik tikko saklausāms augstu padebešos it ka noskanēja kliedziens — vārs, bet sirdi plosošs, nežēlīgs un salts. Pīns nobālējis piespiedās pie sienas.
— Kas tas bija? — ieprasījās Beregonds. — Vai tu arī ko nomanīji?
— Jā, — Pins nomurmināja. — Tā ir mūsu sakāves zīme un nolemtības ēna, Negantais gaisa jātnieks.
— Jā gan, nolemtības ēna, — Beregonds piekrita. — Bīstos, ka Minastirītai būs krist. Nāk nakts. Man asinis dzīslās kā sastindzinātas.
Labu laiku abi sēdēja nokārtām galvam un klusēdami. Tad Pīns piepeši pacēla galvu — saule joprojām spīdēja, un karogi plīvoja vējā. Viņš sapurinājās. — Ir pāri, — viņš noteica. — Nē, man dūša vēl nav papēžos. Gendalfs krita, bet atgriezās, un nu ir ar mums. Kazi, noturēsimies — kaut uz vienas kājas, vai vismaz uz ceļiem, bet nostāvēsim.
— Pareizi teikts! — iesaucas Beregonds, pietrūkdamies kājās un soļodams šurpu turpu. — Nekā nebija — kaut visam ar laiku beigās jāiznīkst, Gondorai vēl nebūs iet bojā. Kaut ari neapturams naidnieks ieņems mūrus, tiem līķu kalnu priekšā sakraudams. Ir vēl citi cietokšņi un slepenas ejas, pa kurām kalnos aizbēgt. Cerībām un atmiņām joprojām būs dzīvot kādā nomaļā ieleja, kur zāle vēl zaļos.
— Tik un ta — kaut viss drīzāk būtu gala, lai uz labu vai ļaunu, — Pins bilda. — Es neesmu nekāds karotājs, un par kaušanos man ij domāt netīk, bet gaidīt, kad sāksies tāda, kas neizbēgama, — par to nav nekā ļaunaka. Jau tagad diena rādās tik gara! Man būtu līksmāk ap dušu, ja nevajadzētu tā stāvēt un skatīties, nekustinot ne pirkstu, pirmajiem triecienu nesākot. Manuprāt, Rohānā ij ne zobens nebutu pakustināts, nebūtu Gendalfa.
— A, nu tu iegrūdi pirkstu brūcē, kas daudziem sāpīga! — Beregonds atteica. — Bet viss var grozīties, kad Faramirs pārradīsies. Viņam dūša droša — drošāka nekā vairums ieskata. Redz, šais laikos grūti noticēt, ka tāds karavadonis kā viņš, kas gudrs un mācīts garamantu un dziesmu ruļļos, ari kaujas laukā ciets rieksts un ar ātru atmanu. Bet tāds nu Faramirs ir. Ne gluži tik pargalvīgs un dedzīgs ka Boromirs, taču ne par mata tiesu mazāk izlēmīgs. Tomēr — ko viņš jaudā? Nevaram taču iet uzbrukumā… brukt tur tās valstības kalnos. Tālu netiksim, cirsties varam tikai tad, kad naidnieks pienāk pa grābienam. Tad gan mums roka smaga! — Viņš ieblieza pa zobena spalu.
Pīns viņu noskatīja — Beregonds stāvēja liels, lepns un cēls, gluži kā visi, kas šajā zemē redzēti, un acis vīram iemirdzējās, par kauju iedomājoties. "Ak vai! Man pašam gan roka kā spalviņa," viņš nodomāja, taču neko neteica. "Kā Gendalfs sacīja — bandinieks? Var jau but, tikai uz nepareizā šaha galdiņa."
Tā viņi runājās, līdz saule uzkāpa zenītā, piepeši tika iezvanīts pusdienlaiks, un citadelē sacēlās rosība, jo visi, izņemot sargus, devās uz maltīti.
— Vai nāksi man līdzi? — Beregonds noprasīja. — Šodien vari ar manējiem kopā turēties. Nezinu, kurā pulkā tapsi ieskaitīts — varbūt valdnieks tevi pats paturēs blakus. Taču esi laipni aici- nats. Un labi būs, ja sastapsies ar ļaudīm, cik daudziem vien vari, kamēr vēl vaļa.
— Iešu ar prieku, — Pīns atbildēja. — Taisnību sakot, man vientulīgi ap sirdi. Labākais draugs man palika Rohānā, un nav man neviena, ne ar ko parunāties, ne ar ko pajokot. Varbūt es patiesi varētu iestaties tavā pulkā? Vai tu tam esi par vadoni? Ja tā, varbūt vari mani uzņemt vai aizlikt par mani kādu vārdiņu?
— Nekā nebija, — Beregonds nosmējās, — par vadoni es neesmu. Nav man nedz vietas, nedz pakāpes, nedz dižciltības, esmu tikai parasts kareivis citadeles Trešaja pulkā. Tomēr, Peregrina jaunkungs, ja esi pat Gondoras cietokšņa sardzes nieka ierindnieks, pilsētā tiec turēts vērtē, un mūsu pusē tādi viri ir goda.
— Tad man uz to nav ko ceret, — Pīns noteica. — Aizved mani līdz mūsu istabai, un, ja Gendalfa tur nebūs, iešu, kur tev labpatīk — kā jūsu viesis.
Gendalfa istabā nebija, un ari ziņu viņš nebija atstājis, tāpēc Pīns devas Beregondam līdzi un tika iepazīstināts ar Trešā pulka vīriem. Likās, ka Beregonds tādēļ iemantoja tikpat lielu cieņu kā viņa viesis, jo Pīns tika uzņemts ļoti vēlīgi. Citadelē tikām jau bija karsti mēļots par Mitrandira ceļabiedru un viņa ciešo savienību ar valdnieku, un baumoja, ka no ziemeļiem ieradies sīka- liņu ķēniņdēls, lai Gondorai piedāvātu savienību un piectūkstoš zobeniem bruņotu kareivju. Un viens otrs klāstīja, ka Rohānas jātniekiem, kad tie būs klāt, katram aiz muguras sēdēšot sīkaliņu kareivis — maziņš, toties bezbailīgs.
Kaut arī Pīnam, par nožēlu, šo cerīgo leģendu nācās atspēkot, no jauniemantotās slavas atkratīties nekādi neizdevās — kā gan citādi, ļaudis sprieda, tikai tāds var būt Boromiram draugs un valdnieka Denetora godāts vīrs; un viņi tencināja Pīnu par apraudzīšanu, no viņa lūpām kāri ķēra ik vārdu un stāstu par svešam zemēm un cēla priekšā ēdamo un alu, cik tik viņam līda vēderā. No tiesas, rupe bija tikai viena — paturēt prātā Gendalfa padomu "piesargāties" un neļaut mēlei brīvu vaļu, kā bija paraduši hobiti, draugu pulkā tērzēdami.
Beidzot Beregonds cēlās kājās. — Pagaidām atvadīsimies! — viņš teica. — Tagad man darbs līdz saulrietam, tāpat kā, man domāt, te vēl citiem. Bet ja tev ap sirdi vientulīgi, kā saki, varbūt gribēsi kādu ar priecīgāku prātu, lai parāda tev pilsētu. Mans dēls tevi ar prieku pavadīs. Krietns puisis, ja drīkstu bilst. Ja labpatīk, nokāp līdz apakšlokam un apvaicājies pēc Vecās viesmā- jas Selerdainrātā, Lukturmeistaru iela. Tur lu viņu uziesi līdz ar visiem puišiem, kas pilsētā palikuši. Pie Lielajiem vārtiem, iekams tie ciet, varētu būt šis tas, ko vērts redzet.
Viņš aizgāja, un, necik ilgi, projām devās ari pārējie. Diena joprojām bija jauka, kaut biezēja dūmaka. Laukā bija vien marts, un, lai arī tik tālu dienvidos, laiks bija karsts. Pīnam mācās virsu snaudiens, tomēr istabā atgriezties nebija nekāda prieka, un viņš nosprieda kāpt lejā un aplūkot pilsētu. Dažus pietaupītus gardumus viņš aiznesa Zibenim, kas tos žēlīgi pieņēma, kaut ari zirgam, šķita, netrūka nenieka. Tad Pins pa līčloču ielām devās lejup.
Ļaudis uz viņu uzkritoši noskatījās. Acīs viņi nopietni un pieklājīgi sveicināja pēc goruloriešu ieražas — galvas noliekdami un rokas pie krutim piespiezdami, bet aiz muguras viņš dzirdēja saucienus: tie, kas lauka izgājuši, sauca istabā palicējus nākt pavērties uz sīkaliņu ķēniņdēlu, Mitrandira ceļabiedru. Daudzi lietoja nevis kopvalodu, bet citu meli, taču Pīns aši vien nomanīja vismaz to, ko nozīmē Ernil i Pheriannath, un noprata, ka tituls pilsēta jau ieviesies.
Mērodams ceļu cauri daudzām velvēm, pa skaistām ielām un bruģētām ietvēm, viņš pēdīgi nokāpa pašā lejā, visplašākajā lokā un apvaicājies uzgāja l.ukturmeistaru ielu — platu ceļu, kas stiepās uz Lielajiem vārtiem. Tur viņš atrada Veco viesmāju — prāvu, visu vēju rūdītu pelēku mūra namu ar diviem līdz ielas malai izbūvētiem spārniem, starp kuriem zaļoja šaura pļaviņas strēmele, kam galā slējās daudzlogu fasāde, visā garumā rotāta ar lieveņa kolonādi un kāpnēm, kas stiepās augšup no zāliena. Starp kolonnām draiskojās puišeļi — bērnus Pīns Minastirītā redzēja pirmoreiz un apstājās', lai viņos nolūkotos. Tobrīd viens no zeniem Pinu pamanīja, iesaukdamies metās pāri zālienam un iznaca uz ielas, vēl citi atskrēja līdzi. Te nu viņš bija, Pinam iepretim nostājies un noskatīdams svešinieku no galvas līdz kājām.
— Sveiciens! — puika ierunājās. — No kurienes tu tāds? Pilsētā esi svešu ļaužu.
— Biju gan, — Pīns atteica, — taču runā, ka nu es esot ticis par Gondoras vīru.
— Liecies nu mierā! — puika attrauca. — Tad jau visi mēs te butu par vīriem turami. Bet cik tev gadu, un kā tev vārda? Man ir jau desmit, un augumā drīz būšu piecas pēdas garš. Es par tevi esmu lielāks. Tomēr mans tēvs ir sardzes virs, augumā no pašiem prāvākajiem. Kas ir tavs tēvs?
— Uz kuru jautajumu lai atbildu vispirms? — Pīns atjautāja. — Mans tēvs saimnieko zemes pie Baltavota, kas netālu no Dalienas Miglainēm. Man tUliņ apritēs divdesmit deviņi, tā ka šai ziņā es tevi situ pušu, kaut augumā man tikai četras pēdas un lielāks jau laikam gan vairs neaugšu, ja nu vien platumā.
— Divdesmit deviņi! — puika noteica un nosvilpās. — Paklau, tu taču esi diezgan vecs! Vienos gados ar manu tēvoci Iorlasu.
Tik un lā, — viņš cerīgi piebilda, — deram, ka varēšu tevi apgāzt vēkšpēdus vai nolikt uz lāpstiņām.
— Varbūt varēsi ar', ja es ļaušos, — Pins iesmiedamies atbildēja. — Un varbūt es to pašu varētu nostrādāt ar tevi: mūsu zemītē ir zināmi šādi tādi paņēmieni. Un tur, atļaušos izpaust, es tieku uzskatīts par neparasti prāvu un stipru viru, un vēkšpēdus apgāzt nevienam sevi neesmu ļāvis. Tālab, ja lieta nonāktu līdz darbiem un nekas cits nebūtu līdzams, es, kazi, tevi nomušitu. Nāksi vecāks, iemācīsies, ka viru nedrīkst skatīt no cepures. Es tavās acis it lēti esmu noturams par svešinieku mlkstmiesi un vieglu lomu, tomēr brīdinu: tāds es neesmu vis, es esmu sīkaliņš — rūdīts, bezbailīgs un bīstams! — Pīns savilka tik drūmu ģīmi, ka puika soli atkāpās, tomēr acumirkli spērās atpakaļ ar savilktam dūrēm un kaujas sparā degošām acīm.
— Nē taču! — Pīns iesmējās atkal. — Netici arī tam, ko katrs svešinieks par sevi melš! Es neesmu nekāds kauslis. Bet lai kā, uzbrucējs butu pieklājīgāks, ja stādītos priekša.
Puika lepni saslējās. — Es esmu Bergils, sardzes kareivja Beregonda dēls, — viņš sacīja.
— Tā jau man likās, — Pīns teica, — jo tu līdzinies tēvam. Es viņu pazīstu, un viņš mani sūtīja tevi uzmeklēt.
— Tad kālab tā neteici tūliņ? — Bergils iesaucās, un piepeši viņam sejā iezagās izbailes. — Tikai nesaki, ka viņš pārdomājis un sūtīs mani projām kopā ar meitiešiem! Lai gan nē — pēdējie pajūgi jau aizlaisti.
— Viņa vēsts par šo labāka, ja arī laba nav, — Pīns atteica. — Viņš saka — ja nu tas tev patīk labāk neka gāzt mani vēkšpēdus, varbūt maķenīt paradīsi man pilsētu un kliedēsi manu vientulību. Par atalgojumu es varu tev ko pastāstīt par svešām zemēm.
Bergils sasita plaukstas un atvieglots iesmējās. — Labi gan! — viņš nosaucās. — Tad aiziet! Jau g'rasījāmies iet uz Lielajiem vārtiem — paskatīties. Iesim tūliņ!
— Kas tur?
— Līdz saulrietam ārinieku karavadoņiem jāierodas pa Dien- vidceļu. Nāc līdzi — redzēsi.
Bergils izrādījās labs biedrs — labākais no visiem, ar ko Pinam bija nācies dzīvoties kopš šķiršanās no Merija, un drīz vien viņi smējās un plēsa jokus, līkumodami pa ielām, nelikdamies ne zinis par ļaužu skatieniem. Necik ilgi, viņi attapās pūlī, kas virzījās uz Lielajiem vārtiem. Tur Pīns Bergila acīs jaušami cēlās, jo, kolīdz hobits nosauca savu vārdu un izrunaja paroli, sargs salutēdams deva ceļu, turklāt lava līdzi iet arī viņa ceļabiedram.
— Labi gan! — Bergils iesaucās. — Mēs, puikas, bez pieaugušajiem vairs pa vārtiem lauka iet nedrīkstam. Tagad redzēsim visu kā nakas.
Viņpus vārtiem pūlis bija apstājis visu ceļmalu un ar plātnēm izlikto laukumu, kur saplūda visi ceļi, kas veda uz Minasti- rītu. Visi raudzījās uz dienvidiem, un drīz sacēlas murdoņa: — Re, kur putekļi! Nāk!
Pins un Bergils aizspraucās līdz pirmajām rindām un gaidīja. Tālumā ieskanējās ragi, un līdzīgi vēja pūsmai, kas pieņemas spēkā, šurp atvilnīja gaviles. Tad skaļi iesaucas taure un visi apkārt ņēmās klaigāt.
— Forlongs! Forlongs! — Pins saklausīja. — Ko viņi saka? — viņš noprasīja.
— Forlongs ieradies, — Bergils paskaidroja. — Vecais Forlongs Resnais, Losarnahas valdnieks. Tur dzīvo mans vecaistēvs. Urā! Re, kur viņš ir. Vecais labais Forlongs!
Visiem pa priekšu nāca liels, drukns zirgs, un tam mugurā sēdēja iespaidīgs vīrs platiem pleciem, tomēr gados vecs un sirmu bārdu, bet bruņās tērpies no galvas līdz kājām, ar melnu bruņcepuri un garu, smagu šķēpu roka. Viņam nopakaļ soļoja noputējusi kājnieku ierinda — smagi bruņoti, ar lieliem kaujas cirvjiem, drūmām sejām, auguma mazāki un melnīgsnējāki nekā vīri, ko Pins tiktāl bija manījis Gondorā.
— Forlongs! — ļaudis sauca. — Skaidra sirds, īstens draugs! Forlongs! — Bet, kad Losarnahas pulks bija garām, pūlis iemur- dējās: — Tik maz! Divi simti, ne vairāk, ko? Cerējām uz desmitkārt lielāku skaitu. Laikam jaunās vēsts deļ par melno flotili. Knapi desmito daļu no sava spēka atvēlējuši. Tomēr katrs nieks no svara.
Tā pulki nāca un tika ar gavilēm sveikti, un pa vārtiem iesoļoja pilsētā ārinieku kareivji, nestunda nākuši aizstāvēt Gon- doru, bet atkal pārlieku maza skaitā, atkal mazak, nekā bija cerēts un vajadzīgs. Ringlo ielejas viri, turienes valdnieka dēla Dervorina vadīti kājnieki: trīs simti. No Morthondas iztekas, lielā Melnsaknes līdzenuma, staltais Duinīrs ar dēliem Duilinu un Derufinu un piecsimt strēlniekiem. No Anfalasas, tālīnās Gar- krastes, garā virknē visvisādi — mednieki, lopkopji un ciemat- nieki, bruņojušies ar ko pagadās, izņemot paša valdnieka Golas- gila saimes vīrus. No Lamedonas saujiņa spīvu kalniešu bez priekšvadoņa. Etiras zvejnieki, kāds simts vai drusku pāri, kas nu pa kuģiem salasīts. Zaļkalnu īrluins Skaistais no Pinnat- geliniem ar trīssimt smalki ģērbtiem vīriem zaļās drānās. Un pēdējais un lepnākais — Imrails, Dolamrotas ķēniņdēls, valdnieka asinsradinieks, ar zeltītiem karogiem, kam virsū viņa ģerbonis — burinieks un sudraba gulbis —, un bruņinieku pulku jāšus uz bagātīgi apseglotiem pelēkiem zirgiem, bet aiz tiem septiņsimt bruņotu kājnieku, visi stalti kā kungi, pelēkām acīm, tumšiem matiem un ar dziesmu uz lūpām.
Un viss — kopskaitā nepilni trīs tūkstoši. Vairāk nekas nebija gaidāms. Nācēju saucieni un soļu dipoņa aiz vārtiem pagaisa un noklusa. Skatītāji labu laiku stavēja mēmi. Gaisā verpas putekļi, jo vējš bija pierimis un vakara gaiss smags un spiedīgs. Tuvojās brīdis, kad vārti slēdzami, saule sarkana jau bija nolaidusies aiz Mindolluīna. Pār pilsētu nolaidās krēsla.
Pins pacēla galvu, un viņam likās, ka debesis vērtušās pelnu pelēkas, it kā virs galvas būtu savilcies milzīgs putekļu un dūmu mākonis, kam gaisma (ik tikko jauda izspiesties cauri. Bet vakaros rietošā saule visu vālu iekrāsoja ugunssarkanu, un Mindol- luīns nu slējās melns pret gruzdoņu, ar kvēlošām oglēm izraibinātu. — Tā skaista diena nosvilst dusmu ugunīs! — viņš noteica, pavisam piemirsis par zēnu, kas stāvēja līdzās.
— Nosvils ar', ja nebūsim atpakaļ, kad nozvanīs saulrietu, — Bergils atsaucās. — Ejam! Jau taurē, ka vārtus slēdz ciet.
Roku rokā abi spruka atpakaļ pilsētā — paši pēdējie, viņiem aiz muguras vārti tika aizslēgti; un, tikuši līdz Lukturmeistaru ielai, viņi dzirdēja svinīgi iešķindamies torņu zvanus. Iegais- mojās logi, no namiem un kazarmām pie cietokšņa mura šurp atvilnīja dziesma.
— Pagaidām paliec sveiks, — Bergils teica. — Aiznes tēvam no manis sveicienus un patencini, ka viņš atsūtījis tādu biedru.
Lūdzams, nāc drīz atkal. Tagad man gandrīz gribas, kaut kara nebūtu, jo tad mēs varētu jautri padzīvoties. Aizceļotu uz Losar- nabu, uz mana vectēva namu, tur pavasarī labi — meži un lauki vienās puķēs. Bet, kazi, mums abiem vēl iznāks turp aizdoties. Mūsu valdnieku nemūžam nepievārēsi, un manam tēvam dūša ka miets. Paliec sveiks un nāc atkal!
Viņi šķīrās, un Pīns steidzās atpakaļ uz citadeli. Ceļš izlikās garš, sametās karsti, arī ēst gaužām sagribējās, un ar joni uzkrita melna nakts. Debesīs nebija ne zvaigznītes. Pulka vakariņas Pīns nokavēja, taču Beregonds viņu laipni sagaidīja un nosēdās blakus, lai dabūtu zināt, kā klajas dēlam. Paēdis Pīns vēl brīdi pasēdēja un tad atvadījās, jo ap sirdi sametas ērmoti drūmi, un nu gaužām gribējās satikt Gendalfu.
— Ceļu mācēsi atrast? — Beregonds apvaicājās, kad abi bija nonākuši citadeles ziemeļpusē, kur pirmiņ bija sēdējuši. — Laukā melna nakts, vēl jo melnāka tālab, ka ir rīkojums pilsētā aptumšot visus lukturus un lai uz ielas vispār neviena paša. Un varu pavēstīt tev vēl citas ziņas — rīt agrumā tiksi saukts pie valdnieka Denetora. Bīstos, ka Trešajam pulkam tevi neredzēt. Tomēr cerēsim, ka vēl tiksimies. Paliec sveiks un lai tev mierīga dusa!
Istaba slīga tumsā, tikai uz galda dega maza laterniņa. Gendalfa nebija. Sirds Pīnam kļuva vel jo smagāka. Uzkāpis uz sola, viņš mēģināja kaut ko saskatīt aiz loga, taču tas bija tāpat kā blenzt darvas bedrē. Norāpies lejā, viņš aizvēra aizvirtņus un ielīda gultā. Kādu brīdi viņš gulēja un ausijās, vai Gendalfs nenāk, tad iekrita nemierīgā miegā.
Naktī viņu pamodināja gaisma — Gendalfs bija pārnācis, un cauri baldahīna aizkariem bija redzams, kā viņš soļo šurpu turpu pa istabu. Uz galda stāvēja degošas sveces un pergamenta tīstokļi. Burvis nopūzdamies nomurmināja: — Kad tas Faramirs atgriezīsies?
— Sveiks! — Pīns uzbilda, pabāzdams galvu gar aizkara malu. — Hs jau domāju, ka mani esi pavisam aizmirsis. Priecājos, ka esi atpakaļ. Diena bija tik gara.
— Toties nakts būs par īsu, — Gendalfs atteica. — Atnācu te, jo man vajag drusku miera, vienatnē. Tu labāk guli — gultā, kamēr var. Saullēktā atkal vedīšu tevi pie valdnieka Denetora. Ne, kad sauks, nevis kad saule leks. Tumsība ir klāt. Rītausmas nebūs.