Kad Gendalfs jau bija projām un Zibens pakavu dipoņa pa- gaisusi naktī, Merijs atgriezās pie Aragorna. Līdzi viņam bija tikai viegla nastiņa, jo ceļamaiss bija pačibējis Atspirgā, un nu Merijām pūrā bija tikai pāris noderīgu mantu, salasītu Izen- gardas drupās. Hasufels jau stāvēja apseglots. Legolass un Gim- lins ar savu zirgu gaidīja turpat līdzās.
— Tātad mūsējo atlikuši četri, — Aragorns teica. — Tālāk jāsim kopā. Taču ne vieni paši — tā jau es domāju. Ķēniņš nu apņēmies doties ceļā uz karstam pēdām. Spārnotā ēna pārskrēja, tālab viņš grib atgriezties kalnos nakts aizsegā.
— Un tad kurp? — ievaicājās Legolass.
— To vēl nezinu teikt, — Aragorns atbildēja. — Ķēniņš dosies uz Edorasu, kur pēc četrām naktīm norīkojis sapulcēties karaspēkam. Un tur viņš, manuprāt, dabūs dzirdēt par karu, un Rohānas jātnieki auļos projām uz Minastirītu. Es pats un tie, kas dosies man līdzi…
— Es piesakos! — Legolass iesaucās. — LIn Gimlins līdz ar viņu! — piebalsoja rūķis.
— Jā,— Aragorns turpināja, — es pats par savām gaitām neko skaidri nezinu. Arī man jādodas uz Minastirītu, taču vel nesaprotu, kā. Tuvojas tā stunda, kas ilgi gaidīta.
— Neatstājiet mani iepakaļ! — ierunājās Merijs. — Pagaidām neesmu bijis necik noderīgs, bet negribu, lai mani noliek pie malas kā mantu maisu, ko savāc, kad viss galā. Jātnieki ar mani tagad diez vai gribēs noņemties. Tomēr, protama lieta, ķēniņš no tiesas sacīja, ka man, kad viņš savā namā atgriezīsies, vajadzēšot sēdēt turpat blakus un izstāstīt par Dalienu itin visu.
— Jā, — Aragorns atsaucas, — un, manuprāt, tev, Merij, ar viņu viens ceļš. Taču neceri galā sagaidīt dzīres un līksmību.
Bīstos, ka nc tik drīz Teodēns ar vieglu sirdi atkal sēdīsies Medu- seldas troni. Šajā sūrajā pavasarī iznīks daudzas cerības.
Drīz visi bija gatavi ceļam: divdesmit četri zirgi, Gimlins aiz muguras Legolasam, Merijs Aragornam priekšā. Tad visi jau traucas kā vējš melnajā nakti. Kad pirms neilga brīža bija šķērsoti Izenas brasli, viņus panāca kāds aizmugures jātnieks.
— Valdniek, — viņš uzrunāja ķēniņu, — mums nopakaļ dzenas jātnieki. Kad jājām brasliem pāri, man likās, ka saklausu ko tādu. Nu esam droši. Dzenas arvien tuvāk, triec zirgus aulekšos.
Teodēns tūliņ lika visiem apstāties. Rohāņi apgriezās un paķēra šķēpus. Aragorns nokāpa no zirga un nocēla Meriju zemē, izvilka zobenu un nostājās ķēniņa zirgam pie sāniem. Homērs un viņa ieroču nesējs aizjāja pie aizmugures vīriem. Merijs vairāk neka jebkad sajutās esam lieks mantu maišelis un iepratojās, diez ko iesākt, ja no tiesas izcelsies kauja. Ja nu ķēniņa nelielais pulks tiek ielenkts un sakauts, bet viņam izdotos pa tumsu pamukt — viens pats Rohānas savvaļā, nesajēgdams, kur atrodas, kad uz visam pusēm jūdzēm tali plašumi? "Tas nekur neder!" viņš nosprieda, izvilka zobenu un sajozās ciešāk.
Rietošais mēness bija aizslēpies aiz liela, ligana mākoņa, bet piepeši iznira klajumā. Tad visi sadzirdēja, pakavu dipoņu un tieši tobrīd ieraudzīja no braslu puses ātri tuvojamies melnus apveidus. Mēnesnīca pamirdzēja šķēpu uzgaļi. Vajātāju skaitu nebija iespējams noteikt, bet likās, ka viņu vismaz tikpat daudz, cik ķēniņa vīru.
Kad svešie bija piejājuši soļu piecdesmit attālumā, Homērs skaļi iesaucās: — Stāt! Stat! Kas Rohānā jāj?
Vajātāji ar joni apturēja rumakus. Iestājās klusums, un tad mēnesnīcā tapa redzams, ka viens jātnieks nokāpj no zirga un lēnam nāk tuvāk. Balta vizēja viņa paceltā plauksta, ar delnu pret rohāņiem, miera zīme, tomēr ķēniņa viri ciešāk sagrāba ieročus. Desmit soļu attalumā virs apstājās. Viņš slējās ka liela, melna ēna. Tad viņš skanīgi ierunājās.
— Rohānā? Tu saki — Rohānā? Vārds man dara prieku. To zemi mēs steidzamies uzmeklet, tālu ceļu mērodami.
— Ksat uzmeklējuši, — Homērs teica. — Iejājāt, kolīdz šķērsojāt tur tos braslus. Tomēr te ir ķēniņa Teodena valstība. Te neviens nejādelē bez viņa alvēles. Kas esat? Un kas jums par steigu?
— Esmu dunacians Halbarads, ziemeļu Pēddzinis, — vīrs iesaucās. — Mes meklējam tādu Aragornu, Aratorna dēlu, un dzirdēts, ka viņš Rohānā.
— Un esat ari viņu uzmeklējuši! — atsaucās Aragorns. Pasniedzis grožus Merijām, viņš skriešiem metās pienācēju apskaul.
— Halbarad! No visiem priekiem uz tadu cerēju vismazāk!
Merijām paspruka atvieglota nopūta. Viņš bija iedomājies, ka Sarumans būs izspēlējis vēl pēdējo triku, sarīkodams uzbrukumu ķēniņam, kad ļaužu tam tik maz, taču nu rādījās, ka atdot dzīvību, Teodēnu aizstāvot, nebūs nepieciešams, vismaz ne pa- gaidam. Merijs iebāza zobenu makstī.
— Ir labi, — Aragorns pavēstīja, pagriezies pret ķēniņu.
— Viņi ir manu ļaužu, no tālas zemes, kur es mājoju. Bet kālab viņi šurp jājuši un cik viņu skaita, lai Halbarads mums pastāsta.
— Līdzi man trīsdesmit, — Halbarads klāstīja. — Vairāk mūsējo steigā nejaudajām sapulcēt, bet līdzi mums atjājuši brāļi Elladans un Elroīrs, kārodami karā iet. Jājām, cik ātri vien spējam, kolīdz saņēmām tavu aicinājumu.
— Bet es jums aicinājumu neesmu sūtījis, — Aragorns brīnījās, — ja vien domās. Pārjums es bieži iedomāju un šonakt tik karsti kā teju nekad, tomēr ziņu laidis neesmu. Bet paga! To varam atlikt uz velaku laiku. Esat mūs uzmeklējuši, kad mums pašiem steiga un briesmas. Tagad jājiet mums līdzi, ja ķēniņš atvēlēs.
Teodēns to no tiesas priecājās dzirdēt. — Tas gan labi! — viņš teica. — Ja tavējie, godātais Aragorn, kaut cik tev pašam līdzinās, trīsdesmit tādi bruņinieki būs spēks, kur zobenu skaits nav no svara.
Tad jātnieki atkal devās tālāk, Aragorns kadu brīdi jāja kopa ar dandaniem, un, kad bija pārrunāts, kas ziemeļos un dienvidos no jauna, Elroīrs viņam teica:
— Man tev jānodod vests no tēva: "Laiks negaida. Ja tev steiga, atminies Miroņtakas."
— Man allaž šķitis, ka laiks skrien par ātru, lai es pagūtu istenot, ko vēlos, — Aragorns atbildēja. — Bet steigai patiesi jābūt varenai, lai es to ceļu ietu.
— To drīz vien redzēsim, — Elroīrs teica. — Taču vairs par to nerunāsim, kamēr mums ceļš zem kājām!
Un Aragorns uzrunāja Halbaradu: — Kas tev tur līdzi, brāl? — Jo viņš redzēja, ka līdzi viņam nevis šķēps, bet kaut kas tikpat garš, it ka karogkāts, tomēr cieši ievīstīts melna drānā un ar siksnām nosiets.
— Tā ir velte, ko tev vedu no Rivendellas pavēlnieces, — Halbarads paskaidroja. — To viņa darināja paslepen un ilgi. Bet arī viņa tev sūta vēsti: "Laiks nu skrien vēja spārniem. Vai nu cerība naks vai zudis bez miņas. Tālab sūtu tev, ko tev esmu darinājusi. Paliec sveiks, Elfu Akmeni!"
Un Aragorns teica: — Tagad es zinu, kas tev līdzi iedots. Paglabā to vel kādu laiku! — Aizgriezies viņš paveras uz ziemeļpusi, kur staroja spožas zvaigznes, tad apklusa un vairs nebilda ne vārda visu ceļu, ko viņi tonakt nomēroja.
Nakts jau sliecās pret ritu un rītos debesis vērtās palsenas, kad viņi pēdīgi izjāja no Dziļlejas un tuvojās Ragburgai. Tur viņiem vajadzēja apstāties, lai mazliet atpūstos un apspriestos.
Merijs nogulēja līdz brīdim, kad Legolass un Gimlins viņu pamodinā ja. — Saule jau augstu, — Legolass teica. — Visi citi jau augšā un pošas. Nac nu, slimesta jaunkungs, apskaties, kur esi, kamēr var!
— Pirms trim naktīm te notika kauja, — Gimlins piebalsoja, — un mēs ar Legolasu saspēlējām vienu spēli — es dabuju virsroku, viņu pārsizdams par vienu nieka orku. Nāc paskaties, kā bija! Un te ir alas, Merij, brīnumainas alas! Aiziesim paskatīties, Legolas, ko teiksi?
— Nekā nebija! Nav vaļas, — elfs atteica. — Nevajag sasteigt — tā brīnumu sapostīsi! Es tev devu vārdu, ka turp kopā ar tevi atgriezīšos, ja atkal reiz iestāsies miera un brlvestlbas laiki. Bet nu tuvojas pusdienlaiks, tai stundā mums maltīte, un tad, dzirdēju, mēs dodamies talak.
Merijs paslējies nožāvājās. Artām pāris miega stundiņām ne tuvu nebija gana, kaulos smeldza nogurums, un viņš bija visai nomāktā omā. Merijs ilgojas pec Pina un pats sajutās vien par nastu, kamēr visi citi kala plānus, kā pasteidzināt sazin ko — par to viņam nemaz īsti nebija sajēgas. — Kur Aragorns? — viņš apvaicājās.
— Ragburgas troņa kambari, — Legolass atteica. — Man rādās, ne atpūtinājies, ne gulējis. Aizgāja turp pirms vairākām stundām, teica — vajagot apdomāties, un līdzi devās tikai tas viņa tautietis — Halbarads, bet Aragornu kremt kādas nelāgas šaubas vai raizes.
— Ērmoti ļaudis — tie, kas uzradās, — ierunājās Gimlins.
— Stiprinieki, dižmanīgi — Rohānas jātnieki viņiem blakus teju kā puišeļi. Un no skata viņi bargi, vaibsti kā vēja un sala ārdīta klints, kā Aragornam, un mēmuļi.
— Bet tadi paši ka Aragorns ari tādā ziņā, ka godbijigi, ja sadoma vārdu pār lupām laist, — Legolass piebilda. — Un ievero- jat tos brāļus — Elladanu un Elroiru? Ģērbs viņiem ne tik drūms kā tiem citiem, abi iznesīgi un smalki kā elfu augstmaņi, un kāds tur brīnums? Tie taču Rivendellas Elrondam dēli.
— Kamdēļ viņi šurp jājuši? Vai ir kas dzirdēts? — Merijs pajautāja. Saģērbies viņš uzmeta plecos pelēko apmetni, visi trīs izgāja laukā un devās uz Ragburgas sagrauto vārtu pusi.
— Tu pats dzirdēji — klausīja aicinājumam, — Gimlins sacīja.
— Runā, ka Rivendellā pienākusi vēsts: "Aragornam ciltsbrāļu vajag. Lai dandani jāj uz Rohānu!" Bet no kurienes vēsts nākusi, par to viņiem tagad šaubas. Es teiktu — Gendalfs tādu būs aizlaidis.
— Nekā, Galadriēla, — Legolass noteica. — Viņa taču ar Gendalfa muti pavēstīja, ka Pelēkais pulks jāj no ziemeļiem.
— Jā, tā būs gan, — Gimlins piekrita. — Meža ķēniņiene! Viņa prot sirdi ieskatīties un vēlmes nolasīt. Paklau, kālab mes, Legolas, domās savējos nesaucām?
Legolass, pie vārtiem nostājies, pievērsa mirdzošo skatu ziemeļaustrumiem, un viņa skaistajā seja iegūla nemiers. — Diez vai kads nāktu, — viņš atbildēja. — Karā viņiem nav ko jāt — karš jau mācas viņu pašu zemei virsū.
Laiciņu visi trīs pastaigājās, pārrunādami te vienu, te citu izšķirīgu kaujas brīdi, nogāja līdz sapostītajiem vārtiem, tad, nomērojuši ceļu gar kritušo kapukalniem ceļmalas zālē, nonāca uz Helma dambja un pavērās Dziļlejā. Tur jau melns, augsts un akmeņiem apkrauts slejas Miroņkalns, kam visapkārt labi saskatāmas vīdēja runnornu atstatās pēdas — izdangata zeme un nobradāta zāle. Dandanieši un liels skaits Ragburgas garnizona vīru strādāja pie dambja, laukā uz sapostītajiem mūriem, tomēr valdīja savāds klusums — pagurusi plājās ieleja pēc varenas vētras. Drīz viņi griezās atpakaļ un devās uz piesdienlaika maltīti Ragburgas zālē.
Ķēniņš jau bija priekšā, un drīz pēc tam, kad viņi iegāja zāle, valdnieks, piesaucis Meriju klāt, lika viņam sagatavot sēdekli turpat līdzās. — Nav jau tā, ka man gribētos, — Teodens bilda. — Te nepavisam nav tā, kā pie manis, skaistajā Edorasā. Un tavs draugs ir projām, kad ari viņam še pienāktos būt. Tomēr bīstos, ka ne tik drīz mēs ar tevi sēdīsimies pie Meduseldas ķeniņkam- bara galda — kad turp nokļūsim, man dzīrēm nebūs vaļas. Taču lai nu paliek! Ēd, dzer un aprunāsimies, kamēr varam. Un tad tev bus man jāt līdzi.
— Vai drīkstēšu? — Merijs iesaucās pārsteigts un iepriecināts. — Tas butu lieliski! — Savu mužu viņš nebija juties pateicīgāks par laipniem vārdiem. — Bīstos, ka es tikai visiem būšu pa kājām, — viņš sastomījās, — bet, zini, man gribētos darīt visu, kas manos spēkos.
— Par to man nav šaubu, — ķēniņš sacīja. — Esmu licis tev sagatavot krietnu kalnu poniju. Viņš tevi nesīs tikpat naski kā jelkurš zirgs, lai kāds mums ceļš. Jo uz Edorasu es jāšu nevis pāri klajam laukam, bet pa kalnu taķam, gar Svētkalnu, kur mani gaida ķēniņmeita Eovina. Tu, ja gribi, būsi man par ieroču nesēju. Ēomer, vai te ir ieroču kambaris, kur manam ieroču nesējam bruņas piemeklēt?
— Kaujas mantības, valdniek, te nav necik daudz, — Ēomers atbildēja. — Kazi, izdosies viņa galvai piemeklēt kadu pavieglāku bruņcepuri, bet ne tik mazu bruņu, ne zobena mums nebūs.
— Zobens man ir, — Merijs pavēstīja, pietrūkdamies kājās un izratidams spožo asmentiņu no melnās zobenmaksts. Piepeši iesvēlies mīlestībā uz sirmo viru, viņš nolaidās uz ceļgala, saņēma valdnieka roku un to noskūpstīja. — Atvēli man guldīt Dalienas Meriadoka zobenu tev klēpi, ķēniņ Teodēn! — viņš iesaucās. — Ņem mani savā kalpībā, ja vēlies!
— Ņemšu ar prieku, — ķēniņš sacīja un, uzlicis slaikās, savecējušās plaukstas uz hobita rūsganās matu kodaļas, deva viņam savu svētību. — Celies nu, Meriadok, Rohānas Meduseldas nama ieroču nesēj! — viņš teica. — Ņem savu zobenu, un lai tas tev kalpo uz labu!
— Tu būsi man ka tēvs, — Merijs sacīja.
— Kādu laiciņu, — Teodēns piebilda.
Tad viņi iebaudīja maltīti un tikām sarunājās, līdz Homērs ieteicās: — Tuvojas stunda, kad mums jādodas ceļa, valdniek. Vai likšu vīriem ragus pūst? Pag, kur Aragorns? Viņa vieta tukša — edis nav.
— Posīsimies, lai esam gatavi jātnieki, — Teodēns sacīja, — bet godātajam Aragornam lai top aizlaista vēsts, ka nolikta stunda ir tuvu.
Ķēniņš ar apsargiem un Meriju pie sāniem nokāpa lejā un, izgājuši pa Ragburgas vārtiem, aiztika līdz pļavai, kur jātnieki pulcējās. Daudzi jau sēdēja zirgiem mugurā. Pulks rādījās liels — ķēniņš Ragburgā atstāja pavisam maz vīru, lai visi līdz pēdējam, kas var, jāj uz kara sapulci Edorasā. īstenībā tūkstotis ar šķēpiem bruņotu vīru turp bija devušies vēl naktī, taču kopā ar ķēniņu ceļam gatavojās vēl pieci simti, lielākoties sajājuši no Rietum- foldes līdzenumiem un lejam.
Mazliet nostāk bija sasēduši pēddziņi — klusi, kārtīgās ierindas, bruņojušies ar šķēpiem, stopiem un zobeniem. Visi bija terpušies tumšpelēkos apmetņos, taču tagad viņiem bija kapuces galvā, pāri bruņcepurēm pārvilktas. Pēddziņu zirgi bija spēcīgi un iznesīgi, taču pinkaini, un viens stāvēja bez jātnieka — no ziemeļiem līdzi atvests pašam Aragornam, varda tam bija Rohi- rins. Zirglietas nebija neviena dargakmens, ne drusciņas zelta, nekāda skaistuma, un arī zirgu saimniekiem trūka jelkādu zīmotņu vai pazīšanas zīmju, tikai ik apmetnis uz kreisā pleca bija sasprausts ar sudraba piespraudi, izkaltu kā daudzstaru zvaigzne.
Ķēniņš uzkāpa mugurā savam zirgam Baltkrēpim, Merijs turpat blakus — savam ponijam: tam bija Strupis vārdā. Tobrīd pa vārtiem izsoļoja Homērs un līdz ar viņu Aragorns un Halbarads, nesdams garo, melnajā drānā ievīstīto kārti, un divi liela auguma viri — ne īsti jauni, ne veci. Tie abi, Elronda dēli, no skata bi ja tik līdzīgi, ka reti kurš viņus jaudāja atšķirt: tumšiem matiem, pelēkām acīm un elfu daiļajiem vaibstiem, abi spožās bruņās, kam pāri sudrappelēks apmetnis. Viņiem nopakaļ nāca Legolass un Gimlins. Bet Merija skats bija piekalts vienīgi Aragornam — tik ļoti viņu pārsteidza tas, kā draugs pārvērties: it kā vienā naktī pār to galvu būtu nākuši neskaitāmi gadi. No sejas viņš bija drūms, gluži pelēks un saguris.
— Man prāts nav mierīgs, valdniek, — Aragorns ierunājās, nostājies līdzās ķēniņa zirgam. — Esmu dabūjis dzirdēt savādas vēstis un saredzu jaunas un tālīnas briesmas. Ilgi nokāvos ar.
domam un nu bīstos, ka man ejams cits ceļš. Saki man, Teoden, ja tagad jāsi uz Svētkalnu, pēc cik ilga laika tiksi galā?
— Nupat kopš pusdienlaika pilna stunda, — atbildēja Homērs.
— Līdz trešās dienas vakaram mums vajadzētu līdz cietokšņa kalnam tikt. Tā būs pirmā nakts pec pilna mēness, un sapulce, ko ķēniņš nolicis, tiks turēta nākamajā dienā. Ātrāk neiznāks, ja gribam Rohanas speķus sapulcēt.
Aragorns bridi klusēja. — Trīs dienas, — viņš nomurmināja,
— un Rohānas karaspēks tad tikai sāks pulcēties. Bet noprotu, ka pasteidzināt te neko nevaram. — Viņš paslēja zodu, it kā būtu par ko izšķīries — no skata vairs ne tik noraizējies. — Tad, valdniek, ar tavu atvēli man vēlreiz jāapdomājas un ar maniem ļaudīm jāapspriežas. Mums nāksies jāt pašiem savu ceļu, vairs nebedzinoties. Man nu slapstīšanās aiz muguras. Jāšu uz rītiem pa isako ceļu — pa Miroņtakam.
— Pa Miroņtakam! — Teodēns atkārtoja un nodrebēja. — Kamdēļ tu par tām runā? — Ēomers pagriezās pret Aragornu, viņu uzlūkodams, un Merijām šķita, ka visi jātnieki, kas to padzirdēja, vērtās bāli no vaiga. — Ja tādas takas patiesi maz ir, — teica Teodēns, — vārti uz tām Svētkalnā, taču dzīvajiem tur ceļa nav.
— Ak vai, mans draugs Aragorn! — sacīja Ēoiners. — Tiku cerējis, ka kopa kara jāsim, bet nu tu mekle Miroņtakas, un tad musu ceļi šķiras, un maz ticams, ka jelkad šaisaulē redzēsimies.
— Tomēr tieši turp es jāšu, — Aragorns atbildēja. — Bet tev, Ēomer, es teikšu, ka var gadīties — kaujas laukā mēs no jauna redzēsimies gan, pat ja starp mums nostātos vai visi Mordoras karapuļi.
— Tu rīkosies pēc paša gribas, mans godātais Aragorn, — sacīja Teodēns. — Kazi, tev lemts iet savadus ceļus, kur citi neiedrošinās kāju spert. Šķiršanas mani skumdina, un mans spēks talab iet mazuma, taču nu man priekšā ceļš uz kalniem un vilcināties vairs nedrīkstu. Paliec sveiks!
— Paliec sveiks arī tu, valdniek, — Aragorns atsaucās. — Jāj pretim dižai slavai! Paliec sveiks, Merij! Atstāju tevi labās rokās — uz tik labam ij necerēju, kad dzināmies orkiem nopakaļ uz Fan- gornu. Legolass un Gimlins, cerams, tomēr sekos man, bet tevi mes neaizmirsīsim.
— Uz redzēšanos! — Merijs noteica. Neko vairāk piebilst viņš neattapa. Viņš jutās tik gaužām niecīgs, un visi tic drūmie vārdi bija tik mulsinoši un nomācoši. Karstāk nekā jelkad viņš sailgo- jās pēc Pina, kam prāts allaž bija priccigs, lai tur vai kas. Rohāņi jau bi ja gatavi jājēji, zirgi nepacietīgi mīņājās, Merijām gribējās, kaut beidzot viņi izkustētos no vietas, lai viss ir cauri.
Teodēns kaut ko bilda Eomeram, tas pacēla roku un skaļi nosaucās, un jātnieki tūliņ paskubināja zirgus. Pārjājuši pāri dambim un nojājuši Dziļlejā, viņi krasi pacirtās pret rītiem, kādu jūdzi mērodami gar kalnu pakāji, līdz taka, uz dienvidiem aizlī- kumodama, ieslēpās kalnos un pagaisa no skata. Aragorns, pie dambja piejājis, noskatījās ķēniņa viriem pakaļ Dziļlejā. Tad viņš pagriezās pret Halbaradu.
— Tur aizjāj trīs, kas man mīļi, un pats mazākais visvairāk, — viņš teica. — Tas nezina, kas viņu priekšā gaida, tomēr arī zinādams atpakaļ vis negrieztos.
— Mazļautiņi tie dalienieši, bet viņiem liela vērtē, — Halbarads piekrita. — Par to, cik ilgi un sūri esam pūlējušies, viņu robežas droši sargādami, viņiem gan sajēga maza, tomēr kurnēt vis neiešu.
— Un nu mūsu likteņi kopā savijušies, — Aragorns sacīja. — Taču — ak vai! — te mums jāšķiras. Tā, man kas drusku jāieēd, un tad arī mums jāsteidz projām. Legolas! Gimlin! Nāciet, man ar jums jāaprunājas, kamēr iestiprināšos.
Visi kopā atgriezās cietoksni, tomēr Aragorns pie zāles galda labu laiku sēdēja klusēdams, kamēr citi gaidīja viņu ierunājamies. — Nu taču! — Legolass pēdīgi bilda. — Runa un tiec pie miera, nokrati melnas domas! Kas tad tāds lēcies kopš brīža, kad miglainā rītā šai drūmajā vietā atgriezāmies?
— Cīniņš — es teiktu, bargāks par Ragburgas kauju, — Aragorns atteica. — Es, mani draugi, ieskatījos Ortankas akmenī.
— Tu ieskatījies tajā nolādētajā burvekļu akmenī? — izsaucās Gimlins ar baiļpilnu un apstulbušu ģīmi. — Izpaudi jelko… viņam? Pat Gendalfs no tadas tikšanas baiļojās.
— Tu piemirsti, ar ko runā, — Aragorns cieti noteica, acis nozibinādams. — Ko tad tādu man, tavuprāt, vajadzēja izpaust? Vai es jau Edorasas durvju priekšā neatklāju, kas esmu? Nekā nebija, Gimlin, — viņš turpināja jau mierīgāk, bargumā savilktajiem vaibstiem atslābstot, un nu viņš izskatījās kā bez miega un sāpes ciezdams smagā darbā daudzas naktis pavadījis. — Nē, mani draugi, es esmu Akmens likumigais saimnieks, un man to lieta likt ir tiesības un arī speķa gana — vismaz tā es lēsu. Par tiesībām šaubu nav. Arī spēka pietika — tik tikko.
Viņš dziļi uzelpoja. — Cīniņš bija smags, un gurdums tik drīz vis neatkāpsies. Nelaidu pār lūpām ne vārda un galu galā pie- dabūju Akmeni klausīt manai gribai. Ar to pašu vien viņš diezin vai samierināsies. Un viņš mani nomanīja. Jā gan, Gimlina jaunkungs, viņš mani redzēja, taču citādu, nekā jūs mani redzat patlaban. Ja tas viņam izrādīsies ka nebūt palīdzīgi, esmu sastrādājis posta darbus. Tomēr man tā vis neliekas. Dabūt zināt, ka esmu dzīvajos un staigaju pa zemes virsu, — tāda vēsts, es jaušu, viņam ietriecās tieši sirdī, jo līdz šim viņš to nezinaja. Ortankas skats cauri Teodēna bruņām izspiesties nejaudāja, bet Saurons nav aizmirsis Isilduru un Glendila zobenu. Tagad, tai pašā stundā, kam viņš dižus nodomus kalis, atklājas Isildura mantinieks un viņa zobens, jo es viņam parādīju no jauna izkalto asmeni. Vēl viņš nav tik varens, ka stāvētu bailēm pāri — nekā nebija, viņu vēl šaubas kremt.
— Tomēr vara viņam liela, — Gimlins norādīja, — un tagad viņš triecienu pasteidzinās.
— Steigā roka mēdz paslīdēt, — Aragorns atteica. — Mums jāmācas Naidniekam virsū — gana gaidīts, kad viņš sadomās kustēties. Redziet, draugi, kad Akmeni biju pakļāvis, es dabūju daudz ko zināt. Redzeju, ka Gondorai no dienvidiem tuvojas nopietnas un neparedzētas briesmas, kuru dēļ Minastirītas aizstāvju skaits jaušami saruks. Ja neviens tās ar steigu nenovērsīs, vēl desmit dienas nebūs apkārt, kad pilsēta, ēs lēšu, bus pagalam.
— Tātad pagalam ar' būs, — Gimlins sacīja. — Jo kur ņemt palīgus, ko turp sūtīt, un ka lai tie laikus tiek galā?
— Palīgu, ko sūtīt, man nav, tāpēc atliek doties turp pašam, — Aragorns atbildēja. — Bet kalniem pāri ir tikai viens ceļš, pa kuru tikšu līdz piekrastei, iekams viss būs zaudēts. Miroņtakas.
— Miroņtakas! — Gimlins iesaucās. — Izklausās nelāgi, un, spriežot pec tā, ko redzēju, rohāņiem ari ne īpaši pie sirds. Vai dzīvajie var to ceļu iet, savu galu neatrazdami? Un pat ja tur tiksiet cauri, ko tāda saujiņa jaudās iesākt pret Mordoras uzbrucējiem?
— Neviens to ceļu nav gājis, kopš rohāņi te apmetušies, — Aragorns teica, — jo viņiem tas ciet. Taču šajā nestunda Isildura mantinieks tur kāju spert drīkst, ja iedrošinās. Klausieties! I.ūk, kādu vēsti man atnesuši Elronda dēli no Rivendellas, no sava vieda un mācītā tēva: "Lai Aragorns atminas reģa vārdus un Miroņtakas."
— Uri kas tie par rega vārdiem? — Legolass vaicāja.
— Tos sacījis Malbets reģis Fornostas pēdējā ķēniņa Arve- duja laikos, — Aragorns skaidroja:
— Tur zemei pāri gara ēna gulstas, kas tumsas spārnus pleš uz vakariem.
Dreb cietoksnis, jau liktenīga stunda ir ķēniņkapiem tuvu. Mostas miroņi, top aicināti vārda lauzēji: kur Ereka un akmens, tiem būs atkal stāt un gaidīt ragu kalnos iedziedamies.
Kas ragu skandēs? Kam būs aicināt, no krēshbas lai ceļas aizmirstie?
Tas mantinieks būs tam, kam vārds bij dots.
No ziemeļiem viņš nāks, un tumšā nestundā viņš vārtus vērs, aiz kuriem Miroņtakas.
— Takas nelāgas, nav šaubu, un kas tur, nav zināms, — Gimlins sacīja. — Taču tas vārsmas man izklausās vēl jo miglainākas.
— Ja gribi izprast, kas un kā, nāc man līdzi, — Aragorns atteica, — jo tieši turp man tagad būs iet. Taču neeju no laba prāta — nekas cits man neatliek. Tālab, ja nāksit man līdzi, gribu, lai to darāt pēc brīvas gribas, jo ceļš būs gan smags, gan gaužām bailpilns, un var būt vēl ļaunāk.
— Es iešu tev līdzi pat pa Miroņtakām, lai kurp tās aizvedis, — Gimlins atbildēja.
— Es ari iešu, — Legolass piebalsoja, — jo man no miroņiem baiļu nav. . «
— Atliek cerēt, ka aizmirstie nebūs aizmirsuši kauties, — Gimlins piebilda, — jo citādi man nav skaidrs, kamdēļ šos tramdīt.
— To mēs dabūsim zināt, ja līdz Erekai maz tiksim, — Aragorns sacīja. — Bet vārds, ko viņi lauzuši, bija zvērests cīnīties pret Sauronu, tamdēļ viņiem jācīnās, lai to pildītu. Erekā joprojām stāv melns akmens, ko, runā, no Numenoras atnesis un tur nolicis lsildurs — kalna galā. Un pie tā akmens kalnu ķēniņi zvērējuši viņam uzticību, kad Gondora vēl bija jauna ķēniņ- valsts. Kad Saurons atgriezās un atkal pieņēmās speķa, lsildurs aicināja kalniešus zvērestu pildīt, taču viņi liedzās, jo Meln- dienas bija Sauronu pieluguši. Tad lsildurs teica viņu ķēniņam: "Tev bus but pēdējam ķēniņam. Un ja Rieti pār Melno kungu ņems virsroku, es tevi un tavējos šādi nolādu: nemūžam miera nerast, iekams zvērests netaps piepildīts. Jo šim karam gala nebūs vēl neskaitāmus gadus, un jūs tapsit vēlreiz aicināti, pirms tas būs pienācis." Un viņi bēga no Isildura dusmām un neiedrošinājās iet Saurona pusē cīnīties, un viņi nobēdzinājās kalnu slēpņos, un ar citiem ļaudīm nebiedrojās, un pamazām izmira, nepieejamos kalnos dzīvodami. Ta nu Erekas kalnu un vietas, kur viņi reiz mituši, apvij bezmiega miroņu šausmas. Taču man turp jāiet, jo starp dzīvajiem man palīgu nav.
Aragorns piecēlās. — Aiziet! — viņš nokliedzās un izrāva zobenu, un tas nozibsnīja mijkrēšļa pielietajā cietokšņa zālē. — Uz Erekas akmeni! Uz Miroņtakam! Lai nāk līdzi, kas grib!
Legolass un Gimlins neko neatbildēja, tikai piecēlušies devas Aragornam līdzi laukā no zāles. Zālienā nekustīgi un mēmi gaidīja pēddziņi ar kapucēm galvā. Legolass un Gimlins uzkāpa zirga. Aragorns uzlēca Rohirinam mugurā. Halbarads pielika pie lūpām varenu ragu, pūtiena atbalss aizvēlās Helma dzīlē, un viņi devās ceļā, dzīdami zirgus aulekšos lejup Dziļlejā tā, ka zeme ierībējās, tos, kas palika, uz dambja un cietokšņa mūriem sastājuši, atstādami apbrīnā noskatāmies pakaļ.
Tā, kamēr Teodēns gausi mēroja ceļu pa kalnu takām, Pelēkais pulks brāzās pāri klajumam, un jau nākamās dienas pēcpusdienā bija Edorasā, kur apstājās tikai uz īsu brīdi, tad jāja augšup pa nogāzi un līdz ar tumsu nonāca Svētkalnā.
Ķēniņmeita Eovina viņus sveica un par pēddziņu ierašanos priecājās — tādus spēkavīrus, kādi bija dandani un skaistie Elronda dēli, viņa savu mūžu nebija redzējusi, tomēr visilgāk viņas skats kavējās pie Aragorna. Kad visi kopā ar ķēniņmeitu sasēdās pie vakariņam, sākās sarunas, un viņa dabūja zināt visu, kas noticis, kopš Teodēns aizjajis, par ko līdz šim bija atskrējušas tikai gaužām skopas vēstis. Un, kad Eovina padzirdēja par kauju Helma dzīlē, par vareno slaktiņu, kura krituši tik daudzi ienaidnieki, un par Teodēna un viņa bruņinieku sirojumu, acis viņai mirdzēt iemirdzējās.
Pēdīgi viņa bilda: — Godātie, būsit taču noguruši, un tagad jums jāiet pie miera — cisas jums savīkšam, cik nu mīkstas uz ātru roku sapošamas. Taču rit pagādāsim jums ko labāku.
Taču Aragorns atteica: — Nē, ķēniņmeit, mūsu dēļ neraizējies! Būs gana, ja atvēlēsi mums te nakti pārlaist un no rīta brokastu iebaudīt. Jo mans darbs nav ne uz bridi atliekams, un ceļā mums jādodas ar gaismiņu.
Eovina, viņam uzsmaidījusi, sacīja: — Tad, godātais, esi laipni darījis, ka tik daudzas jūdzes garu līkumu meti, lai atnestu vēstis Eovinai un parunātos ar viņu, trimdinieci.
— Tādu ceļu neviens neteiktu par velti mērotu, — Aragorns teica, — tomēr, ķēniņmeit, es nebūtu varējis tādu līkumu mest, ja uz Svētkalnu neietu ceļš, kurš man visādā ziņā mērojams.
Eovina atbildēja tā, it kā dzirdētais viņai neietu pie sirds: — Tad, godātais, esi nomaldījies, jo nav tāda ceļa, kas no Svēt- kalna ietu uz rītiem vai dienvidiem, tālab tev nāksies griezties atpakaļ pa to pašu ceļu, katlu šurp mēroji.
— Neka, ķēniņmeit, — viņš sacīja, — nomaldījies vis neesmu — es šo zemi esmu izstaigājis jau tad, kad tu vēl nebiji dzimusi, pēc kam tā daiļāka kļuva. Tāds ceļš ir gan, un tieši turp es došos. Rītdien man būs jāt pa Miroņtakām.
Eovina viņu uzlūkoja gluži satriekta, vaigs viņai nobālēja, un labu laiku viņa nebilda ne vārda — ari pārējie sēdēja mēmi un klusi. — Bet, Aragorn, — ķēniņmeita pēdīgi ierunājās, — vai tad tev darbs savu galu meklēt? Jo, to ceļu mērodams, tu neko citu vis nerāsi. Tur neviens dzīvajos cauri nelaidīs.
— Varbūt piecietis, ka es jāju cauri, — Aragorns teica. — Mazākais, mēģināšu. Cita ceļa man nav.
— Bet tas ir neprāts, — viņa iebilda. — Palūk, kādi te diženi drosminieki — tādi tev jāved kaujā, kur vīni trūkst, nevis tumsība. I.ūdzu tevi — paliec un jāj cīņā kopā ar manu brāli, tad visiem mums ap sirdi' būs gaišāk un cerīg'āk.
— Nav vis neprāts, ķēniņmeit, — Aragorns atsacīja, — jo man tas ceļš nolikts. Bet tie, kas man līdzi nāk, tā rīkojas pēc brīvas gribas, un ja kāds no viņiem sadomās palikt un jāt cīņa kopā ar rohāņiem, lai tā notiek. Taču es došos uz Miroņtakam — ja vajadzēs, viens pats.
Ar to saruna apsīka, un viņi ēda klusēdami, tomēr Ēovinas skats atkal un atkal kavējās pie Aragorna, un pārējie noprata, ka viņa nokaujas ar smagam domām. Beidzot visi cēlās kājās, atvadījās no ķēniņmeitas, patencināja viņu par rūpēm un devās pie miera.
Taču, kolīdz Aragorns bija nonācis pie telts, kurā bija iemitināts kopā ar Legolasu un Gimlinu, un tie abi ielīda iekšā.
piesteidzās ķēniņmeita Eovina, viņu saukdama. Pagriezies viņš ieraudzīja viņu tumsā vizmojam — baltā ģērbtu, bet degošām acīm.
— Aragorn, — viņa bilda, — kamdēļ tu gribi iet to nāves ceļu?
— Jo citādi nevaru, — viņš atteica. — Tikai tā es varu cerēt paveikt, kas man paveicams karā pret Sauronu. Nav tā, Eovin, ka es tīšuprāt izraudzītos bīstamus ceļus. Ja es dotos, kurp mani sirds velk, es tagad tālu ziemeļos klīstu pa skaisto Rivendellas ieleju.
Kādu brīdi viņa klusēja, it ka prātodama, ko tas varētu nozīmēt. Tad viņa piepeši uzlika plaukstu viņam uz rokas. — Tu esi stingrs un izlēmīgs pavēlnieks, — viņa bilda, — un tā viri iemanto slavu. — Eovina apklusa. — Godatais, — viņa ierunājās,
— ja reiz cita ceļa tev nav, ļauj man jāt ar tavējiem kopā. Jo esmu apnikusi, nīkdama kalnos, es vēlos stāties briesmām pretim un cīnīties.
— Tev pienākums gādāt par taviem ļaudim, — Aragorns atbildēja.
— To vien dzirdu — kāds man pienākums, — viņa iesaucās.
— Taču kas es esmu Horla namā — vairognese vai aukle? Gana ilgi esmu gādājusi par tiem, kas uz kājām nevar nostāvēt. Ja nu tagad, kā rādās, pēdīgi nostājušies, vai nedrīkstu dzīvot, kā pašai tik?
— Retajam to ļauts darīt godam, — viņš atsacīja. — Bet tu, ķēniņmeit — vai neuzņēmies šiem ļaudīm but par valdnieci, līdz ķēniņš atgriezīsies? Nebūtu tev pienākums uzticēts, un tavā vietā nosēstos kāds karavadonis — viņš taču nevarētu projām aizjāt, par savu uzdevumu ne zinis nelikdamies, apnicis vai ne.
— Vai tad man mūžam bus pienākumi kaklā? — Eovina ar rūgtumu noteica. — Vai man mūžam būs palikt iepakaļ, kad jātnieki projām dodas, gādāt par māju, kamēr viņi slavu iemanto, un post ēdmaņu un cisas, kad viņi mājās pārrodas?
— Drīz var pienākt diena, kad nepārradīsies neviens. Tad vajadzēs tādu drosminieku, kam slava nav no svara, jo neviens nepieminēs, kas ko paveicis, jusu majas līdz pēdējam aizstāvēdams. Tomēr tāds veikums nebūs mazāk varonīgs tikai tālab, ka to neviens neslavinās.
Un viņa atbildēja: — Viss, ko saki, nozīme tikai vienu — tu esi sieviete, un tava daļa ir rūpe par māju. Bet, kad viri kauja ar godu krituši, tev atvēlēts ar māju kopā sadegt, jo vīriem tādas vairs nevajadzēs. Taču es piederu pie Eorla nama — neesmu nekāda kalpone. Protu jāt un ar zobenu apieties un nebīstos nedz sāpju, nedz nāves.
— No kā tad tu bīsties, ķeniņmeit? — Aragorns pajautāja.
— No sprosta, — viņa atbildēja. — No tā, ka tupēšu aiz režģiem, kamēr pieradums un gadi ar tiem liks samierināties un cerētie dižie darbi pagaisis ij no miņas, ij sirdi lolotiem sapņiem.
— Tomēr tu man devi padomu neiet to ceļu, ko esmu izvēlējies, jo tas briesmu pilns.
— Kas nekait otram padomu dot, — viņa atteica. — Tomēr es jau nevēlu tev no briesmām bēgt — vēlu jāt kaujā, kur tavs zobens pie slavas un uzvaras tiktu. Es neciestu, ka jelkas dižens un lielisks lieki zudībā ietu.
— Es tāpat, — Aragorns sacīja. — Tālab teikšu tev, ķēniņmeit, paliec, kur esi! Jo tev dienvidos nav ko meklēt.
— Nav ari tiem, kas tev līdzi iet. Viņi iet tikai tālab, ka no tevis neparko negrib šķirties — jo tu viņiem mīļš. — Tad viņa apcirtās un pagaisa tumsā.
Kad debesis svīda ausma, bet saule vēl ritos nebija pacēlusies pāri augstajām kalnu korēm, Aragorns posās ceļā. Līdz- jājēji jau sēdēja seglos, un arī viņš grasījās lēkt zirgam mugura, kad ķēniņmeita Eovina ieradās teikt viņiem ardievas. Viņa bija jātnieka ģērbā, zobenu apjozusies. Rokā viņai bija kauss — to viņa pielika pie lūpām un nodzēra malciņu, vēlēdama viņiem vieglu soli, — tad pasniedza kausu Aragornam, un viņš iemalkojis teica: — Paliec sveika, ķēniņmeita Eovina! Lai labas dienas tavam namam, tev pašai un visiem jūsu ļaudīm! Brālim saki — kaut viņpus tumsības mēs atkal reiz tiktos!
Tad Legolass un Gimlins, kas bija turpat līdzās, manīja viņai acīs saskrienam asaras, un, ķēniņmeitu, citkārt tik nelokāmu un lepnu, tādu redzēt bi ja vel jo skumjāk. Bet viņa teica: — Aragorn, vai tu tomēr jasi?
— Jāšu gan, — viņš atbildēja.
— Tad liegsi man jāt kopa ar tavu pulku, kā lūdzu?
— Liegšu, ķēniņmeit, — viņš atbildēja. — Jo nevaru to ļaut bez ķēniņa un tava brāļa atvēlēs, un viņi atgriezīsies tikai rit. Un man pašam nu ik stunda, pat minūte no svara. Paliec sveika!
Tad viņa noslīga ceļos, teikdama: — Es tevi lugšus lūdzu!
— Nē, ķēniņmeit, — Aragorns nepiekāpās un, saņēmis Ēovinu pie rokas, piecēla viņu kājās. Tad, noskūpstījis ķēniņmeitai roku, viņš uzlēca zirgam mugurā un aizjāja neatskatīdamies, un tikai tie, kas viņu labi pazina un Aragornam bija tuvi draugi, manīja, cik grūti tas viņam nācās.
Eovina palika stāvam kā akmenī cirsta, rokas gar sāniem nolaidusi un dūrēs sažņaugusi, un noskatījās jātniekiem pakaļ, līdz tie pagaisa Apsēstā kalna Dvimorberga melnajā paēnā — tur bija meklējami Miroņvarti. Kad viņi pazuda no skata, viņa pagriezās un klupdama krizdama, gluži kā neredzīga, devās atpakaļ uz saviem kambariem. Taču neviens no viņas ļaudīm šīm atvadām nebija par liecinieku, jo visi bija bailēs nobēdzinājušies un laukā nerādījās līdz pat saullēktam, kad pārgalvīgie svešat- nieki jau bija projām.
Un viens otrs runāja: — Tie no elfiem. Lai iet, no kurienes nākuši, kur tumsība, un atpakaļ nerādās. Laiki jau tāpat gana nelāgi.
Kamēr viņi jāja, gaišāks nepalika, jo saule vēl nebi ja pakāpusies virs Apsēstā kalna melnajām radzēm, kas slejās turpat priekšā. Kolīdz viņi izjāja cauri-senaknieņu alejai, ar joni uzmācās bailes, un tad jau klat bija Dimholta. Tur, melnu koku paēnā, kur pat Legolasam pec brīža ap dūšu sametās neomulīgi, viņi kalna pakājē uzgāja sākamies šauru ieplaku, un tieši ceļā tur slējās liels, augsts akmens bluķis — kā likteņa pirksts.
— Man asinis dzīslās stingst, — noteica Gimlins, bet parejie klusēja, un par lūpām laistie vārdi kā nožņaugti noslāpa viņam turpat pie kājām, pievilgušajā skuju klājienā. Zirgi liedzās iet garām draudīgajam akmenim, un jātniekiem vajadzēja kāpt lauka no segliem un tālāk lopiņus vest pie pavadas. Tā viņi pēdīgi iegāja pašā gravas dziļumā — priekšā slējās kaila klints siena, kur kā nakts tumsas pielieta rīkle pletās Melnie vārti. Augsta arka bija visgarām norakstīta ar pustumsā neizlasāmām zīmēm un grebumiem, un 110 tās kā pelēks tvaiks pretim virmoja šausmas.
Pulks apstājās, un nebija starp viņiem tāda, kam sirds neie- tnsējās, — tikai elfu Legolass palika nesatricināms, jo viņš nepazina bailes no cilvēku rēgiem.
— Vārti gaužām nelāgi, — ierunājas Halbarads, — un aiz tiem mani gaida nāve. Tomēr man netrūks dūšas iet tur cauri, tikai zirgs gan liegsies.
— Bet iekšā mums jāiet, tātad arī zirgiem vajadzēs līdzi nākt, — Aragorns teica. — Ja maz tiksim tai tumsībai cauri, tālāk bus mērojamas vēl daudzas ligas, un ik stunda, ko pazaudēsim, tuvinās Sauronu uzvarai. Aiz manis!
Aragorns spēra soli uz priekšu, un šai stunda viņa griba bija tik stipra, ka visi dandani un art viņu zirgi devās vadonim nopakaļ. Un patiesi — pēddziņu zirgi savus jātniekus mīlēja tik karsti, ka bija gatavi pat pārvarēt izbailes no vārtiem, ja vien saimnieki mierīgi soļoja blakus. Tikai Ārods, Rohānas zirgs, liedzas iekšā doties un stāvēja, baiļu sviedriem klāts un trīcēdams tik neganti, ka žel bija skatīties. Tad Legolass, uzlicis lopiņam plaukstu uz acīm, kaut ko nodziedāja, vārdi klusi aizvilntja pustumsā, un pēdīgi zirgs ļāvās, lai Legolass viņu ieved pa vārtiem. Un nu tur stāvēja tikai rūķis Gimlins, visiem pārējiem palicis iepakaļ.
Trīcošiem ceļgaliem viņš rājās pats uz sevi: — Kaut kas nedzirdēts! — viņš pukojās. — Elfs lien pazemē, bet rūķim trūkst dūšas! — To teikdams, viņš metās uz priekšu. Taču, slieksnim pāri kāpdams, viņš samanīja kājās svina smagumu, un tūliņ acis tapa sistas ar aklumu — pat Gimlinam, Gloina dēlam, kas bez baiļu bija izstaigājis sazin cik pazemes alu.
Aragorns no Svetkalna bija paķēris līdzi lapas un nu gāja pa priekšu, vienu aizdedzis un augstu turēdams. Otra tāda bija Elladanam, kas soļoja pēdējais, un Gimlins klupdams krizdams lūkoja viņu panākt. Saskatīt viņš nevarēja neko — tikai lāpu blāvo liesmu, bet, kolīdz pulks apstājās, visapkārt it ka iečukstējās balsis, murdēdama vārdus savu mūžu nedzirdētā melē.
Neviens virsū nebruka, art neliedza uz priekšu iet, tomēr ar katru soli rūķim sametās arvien bailigak — visvairāk tapec, ka viņš apjauta: atpakaļceļa nav, aiz muguras visas ejas bija aiz- sprūdījis neredzams karapulks, tumsa nopakaļ spiezdamies.
Tā viņi gāja sazin cik ilgi, līdz Gimlins ieraudzīja to, ko līdz mūža galam vairs negribeja ne atminēties. Eja, ciktāl varēja nomanīt, bija plata, taču nu pulks piepeši iznāca tādā plašumā, kur no sienām vairs nebija ne miņas. Tagad bailes rūķim bija uzgūlušas tik smagas, ka viņš tik tikko jaudāja kājas pakustināt. Pa kreisi tumsā Aragorna lāpas gaismā kaut kas iezibsnļjās. Aragorns apstājās un pagājās uz to pusi, lai noskaidrotu, kas tur ir.
— Vai viņam bail nav nemaz? — rūķis nomurmināja. — Kurā katrā citā alā Gimlins, Gloina dēls, būtu pirmais, kas joztu, kur zelts paspīd. Tikai ne te! Lai paliek!
Tomēr viņš virzījās tuvāk un ieraudzīja Aragornu ceļos nometušos, bet blakus Elladans turēja abas lapas. Uz alas grīdas gulēja spēkavīra ģindenis. Kauli bija bruņās tērpti, un visa viņa mantība gulēja turpat neskarta, jo gaiss te bija sauss kā putekļi. Važu krekls viņam bi ja apzeltīts, josta no lira zelta, ar granātiem izlikta, un vienā zeltā mirdzēja ari bruņcepure miroņgalvā, kas gulēja, uz. mutes nokritusi. Karavīrs bija pakritis pie alas diben- sienas, kas nu atklājās skatam, un turpat sienā vidēja cieši noslēgtas akmens durvis: kaulu pirksti aizvien vel bija iekampušies plaisas. Blakus mētājās izrobots un salauzts zobens, it kā vīrs pirms nāves ar pēdējiem spēkiem vel biitu izmisīgi raudzījis akmenim cauri izcirsties.
Aragorns viņam ne pirkstu nepiedūra, tikai, bridi klusēdams noskatījies, piecēlās kājās un nopūtās. — Se simbelmlnes neziedēs nemūžam, — viņš nomurmināja. — Deviņi un vēl septiņi kapukalni jau ar zāli apauguši, un visus šos garos gadus viņš nogulējis pie durvīm, ko nejaudāja vaļā dabūt. Kurp ved tās durvis? Kālab viņš gribēja tur iekšā tikt? To nevienam nemūžam nebūs uzzināt!
— Jo man ir cits darbs darāms! — viņš nokliedzās, pagriezdamies atpakaļ un uzrunādams čukstošo tumsu. — Glabājiet savus dārgumus un noslēpumus, Lāstu dienās sadzīvotus! Lūdzam tikai vienu — nelieciet mums kavēkļus! Laidiet mūs cauri un nāciet līdzi! Klausieties, ko saku: pulcējieties pie Erekas akmens!
Atbildes nebija, ja vien par tādu nebija uzskatams kapa klusums, vel baigaks par pirmītējo čukstoņu, un tad pari aizbrāzās salta dvesma — lāpugunis noraustījās, apdzisa un vairs nebija iededzamas. Kas notika pec tam un cik stundu aizritēja, Gimlins noprata tikai ka pa miglu. Pārējie dzinās uz priekšu, bet viņš klunkurēja pats pēdējais, un uz papēžiem mina biezējošas šausmas, draudēdamas viņu aprit; un nopakaļ vēlās dunoņa, it kā tur dipētu neskaitāmi regaini soļi. Gimlins steberēja aizgūtnēm, līdz paklupis rāpās tālāk uz visām četrām kā lopiņš un samanīja, ka spēki zud: atlika vien vai nu ar steigu uzmeklēt kādu izeju un glābiņu, vai ari neprātā mesties pretim vajātājiem — šausmu tumsībā.
Piepeši ausīs iesitās ūdens čala — skaidra un dzidra, kā akmens melnā murgā iekrizdama. Paspīdēja gaisma, kas pieņēmās spēkā, un — palūk! — pulks izgāja cauri vel vienai augstai un platai vārtu velvei, kam blakus urdza strautiņš; viņā puse bija ceļš, kas laidās lejā pa stāvu nogāzi: abpus ceļam slejas kailas klintis, starp kuru asajām radzēm augstu virs galvas vīdēja debesjums. Aiza bija tik dziļa un šauriņa, ka debesis tumsa melnas, ar sīkām zvaigznītēm izliktas. Tomēr, kaut arī tobrīd, ka Gimlins pēcāk noskaidroja, līdz saulrietam bija jāgaida vēl divas stundas un diena bija tā pali, kuras rīta viņi bija bija izjājuši no Svēt- kalna, viņš bija gatavs zvērēt, ka tumst vakars un pagājis vismaz gads, vai arī viņi nonākuši pavisam citā pasaulē.
Visi atkal sakāpa seglos, un Gimlins atgriezās pie Legolasa. Zirgi soļoja cits aiz cita, tuvojas vakars, un savilkās tumšzila krēsla, tomēr šausmas neatkāpās. Legolass, pār plecu uzrunādams Gimlinu, pavērās atpakaļ, un rūķis acu priekšā ieraudzīja elfa mirdzošo skatu iezibsnījamies. Viņiem aiz muguras jāja Ella- dans, noslēgdams pulka ierindu, tomēr viņš nebūt nebija pēdējais no tiem, kam tas pats ceļš bija ejams.
— Miroņi nāk līdzi, — Legolass noteica. — Redzu tādus kā karavīrus, zirgus un palsus karogus, gluži kā mākoņu šķieznas, un šķēpus kā dzelkšņu krūmāju miglainā nakti. Miroņi nāk līdzi.
— Jā, Miroņi jāj nopakaļ. Ir saukti, — Elladans sacīja.
Beidzot pulks izkļuva no aizas tik piepeši, it ka būtu izniruši no klints plaisas. Priekšā pletās varena augstkalnu ieleja, un strauts, kurš skrēja līdzās, tur metās lejā pa neskaitāmām kāpem, salti skanēdams.
— Vai te maz vēl Viduszeme? — Gimlins ieprasījās, un Elladans atbildēja: — Aiz muguras, tur augša, esam atstājuši Mort- hondas izteku — tā ir gara, salta upe un galu galā ietek tai jūrā, kas apskalo Dolamrotas mūrus. Kālab tai šāds vārds dots, tu, jādomā, nevaicāsi: cilvēki Mortbondu sauc par Melnsakni.
Morthondas ieleja meta varenu ieloku, kas dienvidos atdūrās pret stāvām kalnu klintīm. Lēzenās nogāzes bija ar zaļi noaugušas, bet šai stundā viss rādījās pelēks, jo saules pie debesīm vairs nebija — tālu lejā cilvēku mitekļos mirdzinājās gaismiņas. Ieleja bija auglīga, un te mita daudz ļaužu.
Tad, pat galvu nepagriezis, Aragorns nokliedzās lik skaļi, lai visi dzird: — Draugi, nogurumu aizmirstiet! Tagad jājiet — jājiet! Mums jātiek līdz Erekas akmenim, iekams diena galā, un ceļš vel priekšā garš. — Tā viņi neatskatīdamies trieca zirgus pa kalnu pļavām, līdz nonāca pie tiltiņa, pārsviesta pār manāmi piebriedušo straumi, un otra pusē uzgāja ceļu, kas veda zemāk ieleja.
Ciematnieki, viņiem tuvojoties, mājās nodzēsa gaismekļus un aizslēdza durvis, bet tie, kas bija lauka palikuši, šausmās kliedza un neprātā ņēma kājas pār pleciem, mukdami ka vajātas stirnas. Un kliedzieni tumstošajā nakti vēstīja vienu un to pašu: — Miroņu ķēniņš! Miroņu ķēniņš nak virsū!
Tālu lejā šķindēja zvani, ļaudis, Aragornu ieraudzījuši, bēga, kur patapdami, bet Pelēkais pulks steidzās, zirgus triekdami tā, it ka kam pakaļ dzītos, līdz lopiņiem jau kājas atsacījās klausīt. Tā, kad vēl pusnakts nebija klāt un tumsa biezēja tik melna ka pirmiņ kalnu alās, viņi pēdīgi nonāca pie Erekas akmens.
Miroņu šausmas pār šo kalnu un tukšaini visapkart bija g'ulušas ilgi. Jo kalna galā stāvēja melns akmens — apaļš ka milzīgs globuss, cilvēka augumā, kaut arī pa pusei zemē iegrimis. No skata tas šķita ne no šīs pasaules nācis, it ka no debesīm nokritis, ka viens otrs ari domāja, taču (ie, kas joprojām atminējās rietļaužu teikas, zināja teikt, ka akmens atnests no Nūmenoras drupām un šeit Isildura nolikts. Neviens no ielejas ļaudīm neiedrošinājās tam tuvumā rādīties un ari mājas ceļa tikai pa gabalu, jo klīda runas, ka te rēgiem pulcēšanās vieta, kur viņi šausmu laikos sanāk, akmeni apstāj un čukstus sarunājas.
Pie šā akmens pulks nonāca melnā tumsā un apstājās. Tad Elroīrs pasniedza Aragornam sudraba ragu, un viņš tajā iepūta, un tiem, kas blakus bija, izlikās, ka tūliņ par atbildi iedziedas citi ragi, it kā skaņa atbalsotos talinas, dziļās alās. Citādi valdīja mēms klusums, tomēr visi nomanīja, ka visapkārt kalnam, kur pulks stāvēja, bija sanācis varens karaspēks, un no kalniem lejup kā rēgaina elpa novilnīja salta vēja pūsma. Bet Aragorns nokāpa rio zirga un, nostājies pie akmens, ar sparu iesaucās:
— Vārda lauzēji, kālab esat nākuši?
Un no nakts tumsas atskanēja atbilde, it kā no tālienes nākdama:
— Lai doto vārdu turētu un tiktu pie miera.
Tad Aragorns teica: — Tā stunda pēdigi ir situsi. Es došos uz Pelargiru, kas pie Anduīnas, un jums bus nākt man l īdzi. Un, kad visa šī zeme būs no Saurona kalpiem šķīstīta, es uzskatīšu vārdu par piepildītu, jūs būsit mieru iemantojuši un aiziesit mūžībā. Jo es esmu Elesārs, Isildura Gondoras mantinieks.
To teikdams, viņš lika Halbaradam attīt lielo karogu, ko dandani bija līdzi veduši, un — raugi! — tas bija melns, un, ja ari tur bija kas virsu šūdināts, viss slēpās tumsā. Iestājās klusums, un visu garo nakti vairs neatskanēja ne čukstiens, ne nopūta. Pulks apmetās līdzās akmenim, bet ar miegu bija, kā bija, jo virsu mācās bailes no miroņiem, kas bija sastājuši visapkārt.
Bet, kad atausa salts un pelēks rits, Aragorns strauji pielēca kājas un veda pulku ceļā — tādu steigu un spēku izsīkumu vēl nebija pieredzējis neviens no viņiem, izņemot Aragornu pašu, un uz priekšu viņus dzina tikai Aragorna griba. Ko tādu nebūtu varējis izturēt neviens cits no mirstīgajiem ļaudīm — tikai ziemeļu dandani un līdz. ar viņiem rūķis Gimlins un elfu Legolass.
Šķērsojuši Tarlangas pāreju, viņi iejāja Lamedonā, un reg'u karapulks, bailes sēdams, mina viņiem uz papēžiem, līdz visi nonāca Kalembelā, kas pie Sirilas, un saule asinssarkana norietēja aiz Pinnatgeliniem tālu rietumos, viņiem aiz muguras. Pilsētiņa un Sirilas brasli bija ka izmiruši, jo liela daļa vīru bija aizgājuši kara, bet visi palicēji, padzirduši baumas, ka tuvojas Miroņu ķēniņš, aizmukuši kalnos. Taču nākamajā diena rīts vairs neatausa, jo Pelēkais pulks iejāja Mordoras vētras tumsībā, no mirstīga acu skala pagaisdami, bet miroņi devas viņiem līdzi.