Tagad visi ceļi, saplūzdami vienkopus, skrēja uz rītiem, pretim karam un uzbrūkošajai tumsībai. Un brīdī, kad Pīns stāvēja pie Gondoras Lielajiem vārtiem un noskatījās, kā pilsētā iejāj Dolamrotas ķēniņdēls ar visiem karogiem, Rohānas ķēniņš pa kalnu nogāzes takām tuvojās Svētkalnam.
Diena sliecās pret vakaru. Pēdējos saules staros jātnieki meta garas, asi iezīmētas ēnas, kas slīdēja viņiem pa priekšu. Murdo- šajos egļu mežos, kas klāja stāvās nogāzes, jau bija savilkusies tumsa. Ķēniņš jāja gausi — aiz muguras bija gara diena. Taka, apmetusies ap milzīgu, kailu klintsbluķi, ienira klusi šalcošu koku paēnā. Viņi jāja aizvien uz leju, izkārtojušies līčloču virtenē. Pēdīgi notikuši aizas dibenā, viņi attapās, ka palejā jau savilcies vakars. Saules pie debesīm vairs nebija. Pār ūdenskritumiem gūlās krēsla.
Augu dienu tālu lejā vidēja mutuļojoša straume, kam izteka bija meklējama aiz muguras atstātajā kalnu pārejā: upe bija izgrauzusi šauru gultni starp priežu klātajām klintīm, un nu, izlauzušies no akmens sprosta, tā iztecēja ielejā, kur plašāks. Jātnieki turējās straumei gar krastu, un piepeši skatam atklājās Tirpuleja, vakara gaisā ūdens šalkoņas piepildīta. Tur pāri akmeņiem putodama brāzās baltā Sniegava, aprijusi sīkāko upiti un steigdamās lejup uz Edorasu, zaļajiem pakalniem un līdzenumiem. Projām pa labi ielejas galā slējās varenais Starkorns, kam apjomīgais stāvs tinās mākoņos, bet kalna robotā smaile, mūžam sniegiem klāta, vizēja augstu pāri pasaulei: pret rītiem — zilpelēka, pret vakariem — saulrietā sarkana notraipījusies.
Merijs brīnīdamies vērās uz šo savādo zemi, par kuru garaja ceļā bija daudz teiksmu saklausījies. Debesu te nemaz nebija — viņa skatam atklājas tikai krēslas pielietas aizas, kam cauri atkal un atkal vidēja tikai kraujas un nogāzes, aiz katra klinšu krāvuma atkal nākamais vai miglā titi, draudīgi bezdibeņi. Brītiņu viņš sedeja, pa pusei sapņos iegrimis, klausīdamies ūdens čalā, tumsas pielieto koku šalkoņā, klinšu krakšķēšana un neaptveramajā, nogaidošajā klusumā, ko nekādas skaņas nespēja nomākt. Merijām kalni patika — pareizak, viņam allaž bija paticis tos iedomāties, klausoties stāstus par tālam zemēm, kur tādi pieminēti. Taču tagad prātam neaptveramais Viduszemes svars viņu spieda vai pie zemes — uzmācās karstas ilgas no tā milzuma noslēpties, nobēgt klusā istabiņā, pie pavarda.
Viņš bija gaužām nokausēts — jāja viņi gan lēnām, tomēr atpūtušies netika gandrīz nemaz. Teju trīs nogurdinošas dienas viņš stundām ilgi bez mitas bija seglos kratījies pa pārejām, garām ielejam un pāri neskaitāmiem strautiem. Dažviet, kur ceļš bija platāks, viņš jāja blakus ķēniņam, nemanīdams, ka daudzi jātnieki smaida, abus līdzās redzēdami: hobits ar mazo, pinkaino, peleko poniju un Rohānas ķēniņš ar viņa vareno, balto zirgu. Tad viņš ar Teodēnu runājās, stāstīdams par savām mājām un dalieniešu ieražām un pats klausījās teiksmās par mustangrimu zemi un sendienu varenajiem. Tomēr lielākoties, sevišķi pēdējā dienā, Merijs savā nodabā jāja ķēniņam nopakaļ, nebilzdams ne varda un lūkodams saprast rohāņu gauso, daiļskanīgo runu, kas bija saklausāma aiz muguras. Tā bija valoda, kurā šķitās esam papilnam pazīstamu vardu, tikai izrunātu krāšņāk un svarīgāk nekā Dalienā, taču vārdus nekādi neizdevās salikt kopā. Reizumis kāds jātnieks rohāņu skanīgajā balsī uzsāka uzmundrinošu dziesmu, un Merijs samanīja'sirdi krūtis salecamies, kaut ari viņam nebija ne jausmas, kas dziesma teikts.
Tik un tā ap dūšu bija vientulīgi, un tagad, pret vakaru, tik ļoti ka nekad. Viņš iedomājās Pinu — diez kur tas aizkūlies šajā ērmotajā pasaulē? Un kas būs ar Aragornu, Legolasu un Gim- linu? Tad ka ledusauksts dūriens sirdi iedzēla doma par Frodo un Semu. — Viņus pavisam esmu aizmirsis! — Merijs pats sevi no- kaunināja. — Tomēr tie abi svarīgāki par mums, parejiem. Un nācu taču, lai viņiem palīgos butu, bet kur nu viņi ir? Bus vai simtiem jūdžu projām, ja maz vēl dzīvajos. — Viņš nodrebēja.
— Pēdīgi Tirpuleja! — Ēomers bilda. — Musu ceļš jau teju galā. — Visi apstajas. Aizas galā sākās krauja, kur taka stāvi laidās lejup. Priekšā kā caur šauru loga spraugu pazibēja skats uz mijkrēslī tītu plašu ieleju. Upes krastā mirdzinājās viena vienīga gaismiņa.
— Šis ceļš, kazi, galā, — Teodēns sacīja, — taču man vēl tālāks priekšā. Viņunakt bija pilnmēness, un no rīta jāšu uz Edorasu, uz rohāņu pulcēšanos.
— Ja tu uzklausītu manu padomu, — Ēomers klusītēm teica, — pecak tu atgrieztos še, līdz karš galā — zaudēts vai uzvarēts.
Teodēns pasmaidīja. — Nekā nebija, mans dēls, jo tā es tevi dēvēšu, nelej nu man Cērmēles medu ausīs! — Saslejies seglos, viņš paveras atpakaļ, uz garo jātnieku virteni, kuras gals pagaisa pustumsā. — Gari gadi radas aizritējuši, kamēr šīs dienas uz vakariem mēroju, taču uz spieķa es balstīties vairs neiešu. Ja karš būs zaudēts, ko man līdzēs kalnos bēdzināties? Un ja gala būs uzvara, kas tur par bedu, pat ja kritīšu kau jā, pēdējos spēkus atdodams? Tomēr tas var pagaidīt. Šonakt gulēšu Svētkalna cietoksnī. Mazākais, viens mierīgs vakars mums vēl ir lemts. Jāsim nu!
Mijkrēslim biezējot, viņi nojaja ieleja. Te Sniegava tecēja gar kalnu sienu, kas slējās ielejas rietumos,- un taka drīz atdūrās pret braslu, kur upe, skaļi burzguļodama, pari akmeņiem brāzās pavisam sekla. Pie brasla bija izlikta sardze. Ķēniņam tuvojoties, pulks vīru izlēca no klinšu paēnas, un jātnieku pazinuši, prieka iesaucās: — Ķēniņš Teodēns! Ķēniņš Teodēns! Rohanas ķēniņš pārradies!
Tad viens gari iepūta ragā. Pāri ielejai aizvēlās atbalss. Par atbildi iedūcās citi ragi, un upes otrā krastā iemirdzējās ugunis.
Piepeši augstu virs galvas, it kā no dobas alas nākdams, ieskanējās varens tauru koris, daudzas balsis sabalsojās viena un satricināja gaisu tā, ka klinšu sienas norībēja.
Tā Rohānas ķēniņš no vakariem ar uzvaru atgriezās Svētkalna, kas Balto kalnu piekaje. Priekšā jau bija sapulcējies viss viņa atlikušais karaspēks — saņēmuši vesti par ķēniņa ierašanos, karavadoņi jāja viņam pretim uz braslu, lai nodotu vēstis no Gendalfa. Visiem priekšgalā bija Dunhers, Tirpulejas virs- vadonis.
— Valdniek, pirms trim dienām rītausmā no vakariem uz Edorasu kā vējš atjoņoja Zibens, — viņš stāstīja, — un Gendalfs atnesa vēsti par tavu uzvaru, kas mums sildīja sirdi. Taču viņš arīdzan pavēstīja, ko tu biji vēlējis teikt — lai jātnieki sapulcējas drīzāk. Un tad pāri nāca Spārnotā ēna.
— Spārnotā ēna? — Teodēns pārjautāja. — Arī mēs to redzējām, tikai nakts melnumā, iekams Gendalfs devās projām.
— Kazi, tā, valdniek, — Dunhers piekrita. — Tomēr tā pati vai cita, no skata līdzīga, tumsība gaisos kā briesmots putns, vēl šont pārlaidās Edorasai pāri, un visi tur šausmās drebēja. Jo ta gāzās lejup uz Meduseldu, un, teju līdz jumta korei tikusi, izgrūda brēcienu, no kam mums sirds stājās pukstēt. Tad Gendalfs mums deva padomu nepulcēties klajā laukā, bet tikties ar tevi šepat, ielejā, kur kalni apkārt. Un viņš vēlēja mums ugunis vairs nedegt un nekurt, ja vien citādi nevar. Tā arī darījām. Gendal- fam runa bija barga. Paļaujamies, ka tu arīdzan būtu to pašu vēlējis. Tie pesteļi Tirpulejā vairs nav manīti.
— Ir labi, — Teodēns teica. — Tagad jāšu uz cietoksni un tur, iekams došos pie miera, tikšos ar karavadoņiem. Lai visi nāk pie manis, cik drīz vien var!
Tālāk ceļš veda uz rītiem, taisni pāri ielejai, kas tur bija ne vairāk kā pusjūdzi plata. Zeme bija līdzena, visapkārt, vakara tumsā gluži pelēkas, kuploja pļavas, bet priekšā, ielejas viņā galā, Merijs redzēja nelīdzenu klints blāķi, reiz Starkorna daļu, ko neatminamos laikos upe bija atšķēlusi.
Visas klajākas vietas bija ļaužu pilnas. Viena daļa spiedās ceļmalā, no vakariem ieradušos ķēniņu un jātniekus sveikdami ar līksmām gavilēm, bet aiz viņiem garas rindās virknējās teltis un slieteņi, piesieti zirgi, slējās ieroču grēdas un šķēpu kaudzes, spurainas kā nesen sastādītu krūmu biežņa. Patlaban viss varenais pulks tinās krēslā, tomēr par spīti saltajam nakts vējam, kas vilka no kalniem, nekur nebija manāms ne gaismeklis, ne iekurts sārts. Šurpu turpu soļoja siltos apmetņos ievīstījušies sargkareivji.
Merijs prātoja — nez, cik te jātnieku pavisam sanakuši. Biezējošajā tumsā skaitu noteikt nebija iespējams, bet karaspēks izskatījās varen liels — lēšams daudzos tūkstošos. Kamēr viņš raudzīdamies staipīja kaklu, ķēniņa pulks pajāja zem pārkares ielejas austrumpusē, taka piepeši cēlās kalnup, un Merijām no brīnumiem pavērās rnute. Tādu ceļu, kāds nu bija zem kājām, viņš nemūžam vel nebija redzējis — neskaitāmos gados radītu cilvēka roku darbu, kas nebija nekādā dziesmā apdziedams. Tas vijas kalnup, mezdams lokus kā čūska, izcirsts kailā klintī. Kā stāvas kāpnes tas līkločos šāvās augšup. Zirgi tur uzkāpt varēja, ari pajūgi bija palēnām vilkšus uzvelkami, bet ienaidniekam, ja ceļu sargāja aizstavji, te cauri likt nebija ko cerēt, ja nu tāds gluži no gaisa virsū nekrita. Ik ceļa pagriezienā slējās lieli akmens bluķi, izcirsti cilvēka veidolā, — milzīgi, lempīgiem locekļiem tie tupēja sēdus uz sakrustotām kājām, druknās rokas salikuši par apaļajiem vēderiem. Dažiem gadu gaitā kādreizējie vaibsti bija pavisam sadiluši, palikuši vien melni redzokļu caurumi, kas joprojām sērīgi vērās uz garāmgājējiem. Jātnieki uz tēliem tik tikko pameta skatu. Tos šeit dēvēja par vadatāliem un neko daudz neņema vērā: kādreizējo varu tie bija zaudējuši, bīties no tiem neviens vairs nebijās, taču Merijs akmeņus uzlūkoja ar apbrīnu un teju tādu ka žēlumu, jo mijkrēsli tie slejās pavisam skumīgi.
Pēc kāda laika atskatījies, viņš ieraudzīja ieleju jau vairākus simtus pedu lejāk, bet tālumā, pustumsā, aizvien vēl kustēja jātnieku līčloču virtene: rohāņi brida'pāri braslam un gar ceļmalu soļoja turp, kur viņiem bija iekārtotā nometnes vieta. Uz cietoksni kalnā kāpa tikai ķēniņš ar saviem sargkareivjiem.
Pēdīgi ķēniņa pulks nonāca kraujas malā, un ceļš kalnup, dziļi iecirties klintī, pēc īsa cēliena augšup izgāja plašā līdzenumā. To šeit dēvēja par Firienfeldu — zaļa, ar zāli un viršiem klata kalnu pļava, kas zēla augstu virs Sniegavas līkločiem dziļ- lejā, iegūlusi klēpi varenajam kalnu krāvumam: dienvidos Star- korns, bet ziemeļos — zāgzobja Irenzāga blāķis, no kurienes jātniekiem pretim vērās drūmi melnā Apsēstā kalna Dvimorberga siena, sliedamas augšup iz tumšām priedēm apaugušajām stāvajām nogāzēm. Sašķeldami augstieni uz pusēm, tur divās rindās bija sastājuši bezveidīgi akmens bluķi — tālākie, mijkrēsli saruk- dami mazumā, ieslēpās kokos. Kas iedrošinājās to ceļu iet, drīz nonāca melnajā Dimholtā Dvimorberga pakājē, līdz baigajam akmens stabam un aizliegto vārtu bezdibenīgajai tumsībai.
Tāds bija melnais Svētkalns, sen aizmirstu ļaužu roku darbs. Kā viņiem vārdā, neviens vairs nezināja, tas nebija pieminēts nedz dziesmā, nedz. teiksmā. Kālab viņi te visu ta cēluši — kā pilsētu, slepenu svētnīcu vai ķēniņu kapenes —, Rohānā neviens nezināja teikt. Celtnieki bija strādājuši Melndienās, kad neviens burinieks vēl nebija piestājis rietumkrastos, kad no dandanu Gondoras vēl nebija ne miņas, un nu viņi bija pagaisuši, iepakaļ atstājuši vien vecos vadatālus, kas joprojām tupēja ceļa līkumos.
Merijs vērās uz akmens bluķiem: tie bija laika zoba sagrauzti, samelnējuši, cits sašķiebies, cits nogāzies garšļaukus, cits iešķēlies vai pārlūzis — gluži kā divkārša savecējušu, kāru zobu rinda. Diez kas tie tādi, viņš ieprātojās un cereja, ka ķēniņš tur, tumsā, nedosies. Tad viņš ieraudzīja abpus akmeņu ceļam pulciņos saceltas teltis un slieteņus, taču no kokiem pa gabalu — it kā raujoties nostāk, uz klints kraujas pusi. Varen daudz telšu bija pa labi, kur Firienfelda plašāka, pa kreisi nometne bija mazāka un pašā vidū tai slējās augsta telts. No turienes palaban viņiem pretim steidzās kāds jātnieks, un ķēniņa pulks nogriezās no ceļa.
Tuvāk ticis, Merijs atskārta, ka jātnieks ir sieviete — mijkrēslī vizēja viņas garie mati, sapīti pīnēs, tomēr galvā bruņcepure, līdz vidum viņa bija satērpusies kā kareivis un zobenu apjozusies.
— Esi sveicināts, Rohanas valdniek! — viņa sauca. — Tava atgriešanās man priecē sirdi.
— Un tev, Ēovin, — Teodēns atsaucās, — vai tev labi klājies?
— Ir labi, — viņa atteica, tomēr Merijām šķita, ka balss jaunavu nodod, — gandrīz likās, ka viņa raudājusi, ja vien tas butu domājams no tāda, kurš tik bargs no vaiga. — Ir labi. Ļaudīm nenācās viegli, piepeši no mājām izrautiem, ceļa doties. Dažs neskopojās ar skarbiem vārdiem, jo ilgs laiks aizritējis, kopš pēdējoreiz karš mūs no zaļiem laukiem aiztriecis, taču neko ļaunu neviens nav pastrādājis. Tag'dd visur kārtība, tu redzi. Un naktsguļai vieta jums gatava — saņēmu par jums sīkas ziņas un zināju, kurā stunda būsit klāt.
— Tātad Aragorns ieradās gan, — Ēomers noteica. — Vai vēl tepat?
— Nē, viņa vairs nav, — Ēovina atbildēja aizgriezdamās un pavērdamās uz kalniem, kas melnēja dienvidaustrumos.
— Kurp viņš devās? — Ēomers noprasīja.
— Es nezinu, — viņa atteica. — Uzradas līdz ar tumsu un vakarrīt aizjāja, iekams vēl saule bija kalngaliem pāri pacēlusies. Viņa vairs nav.
— Tu skumsti, meit, — Teodēns sacīja. — Kas lēcies? Saki, vai viņš nebilda ko par to ceļu? — Viņš noradīja uz tumstošo akmeņu rindu, kas stiepās projām uz Dvimorbcrgu. — Par Miroņtakam?
— Jā, valdniek, — Eovina teica. — Un nu viņš ir tumsībā, no kuras vēl neviens nav atgriezies. Nejaudāju viņu atrunāt. Viņa vairs nav.
— Tad mūsu ceļi ir šķīrušies, — Ēomers bilda. — Viņš nu pagalam. Nāksies jāl bez viņa, un cerība mums iet mazumā.
Viņi lēnām jāja tālāk pa zemo virsāju un kalnu pļavu, vairs nerunādami ne vārda, līdz nonāca pie ķēniņa telts. Tur Merijs ieraudzīja, ka viss jau saposts un arī viņš pats nebija piemirsts. Līdzas ķēniņa miteklim bija uzslieta maza, Merijām ciomāta telts, un tur nu viņš nosēdas, kamēr citi staigaja šurpu turpu, pie ķēniņa iedami un ar viņu apspriezdamies. Savilkās nakts, un tikai puslīdz samanāmie kalni vakaros ieterpas zvaigžņu rotā, bet rītos biezēja vienlaidus melnums. Akmeņu rindas palēnām ieslēpās tumsā, tomēr aiz tām vēl melnāks par nakts melnumu tumsa milzīgais Dvimorberga blāķis.
— Miroņtakas, — Merijs nomurmināja zem deguna. — Miroņtakas? Ko tad tas nozīmē? Nu visi mani pametuši. Visi aiz- devušies kādu likteni piepildīt: Gendalfs ar Pinu uz karu rītos, Sems ar Frodo uz Mordoru, un Nerimša ar Legolasu un Gitnlinu uz Miroņtakām. Bet laikam, necik ilgi, pienāks arī man kārta. Diez ko viņi visi te spriež, un kas ķēniņam padomā? Jo nu man jāiet līdzi, lai kurp viņš dosies.
Ar drūmajām domām nokāvies, viņš piepeši attapas, ka vēders tukšs kā izslaucīts, un cēlas kājās, lai palukotu, vai šajā ērmotajā nometnē nav atrodams vēl kāds, kam gribas est. Taču tieši tobrīd noskanēja taure un kāds vīrs nāca saukt viņu, ķēniņa ieroču nesēju, valdnieku pie galda apkalpot.
Lielajā teltī aiz izšūtiem aizkariem bija ierīkots savrups, ar zvērādām izklāts nodalījums, un lur pie* neliela galdiņa sēdēja Teodēns ar Eomeru un Ēovinu un Tirpulejas valdnieks Dunhers. Merijs, nostājies līdzās ķēniņa solam, pieraudzīja, lai viņam netrūkst ne ēdamā, ne dzeramā, līdz sirmgalvis, no dziļām pārdomām pamodies, hobitu uzlūkoja un pasmaidīja.
— Paga, Meriadoka jaunkungs! — viņš bilda. — Tev nebūs kājās stāvēt. Tev būs sēdēt man līdzās, kamēr esam te, kur mana zeme, un man sirdi ar stāstiem darīt vieglāku.
Ķēniņam pie kreisās rokas tika izbrīvēta vieta, kur hobitam apsēsties, tomēr uz stāstīšanu viņu neviens nevedināja. Runas bija pavisam skopas, visi lielākoties eda un dzēra klusēdami, līdz beidzot Merijs, saņēmis dūšu, ievaicājās par to, kas viņu gaužām nomocīja:
— Divreiz, valdniek, esmu dzirdējis pieminam Miroņtakas, — viņš teica. — Kas tās tādas? Kurp Nerimša, tas ir, godājamais Aragorns, kurp viņš devies?
Ķēniņš nopūtās, bet neviens nebilda ne vārda, līdz pēdīgi ierunājās Ēomers. — Mēs nezinām, un sirds mums smaga, — viņš sacīja. — Taču Miroņtakas… Tu pats pa tām esi pirmos soļus spēris. Nē, nedomāju ļaunu piesaukt! Tas ceļš, pa kuru šurp kalnā kāpām, ved uz vārtiem, kas tur, Dimholtā. Tak kas tiem viņpusē — cilvēkam nav zināms.
— Cilvēkam nav zināms, — Teodēns piebalsoja, — tomēr šis tas vēstīts senā teiksmā, ko nu retais piesauc. Ja vecās pasakās taisnība, ko Ēorla namā tevs dēlam tālāk nodevis, aiz vārtiem Dvimorberga pakāje ir slepena eja, kas ved kalna dzīlēm cauri — kurp, tas nogrimis aizmirstībā. Neviens nekad nav iedrīkstējies ejas noslēpumus izdibināt, kopš Baldors, Brego dēls, pa vārtiem iegāja, pēc kam starp dzīvajiem vairs netika redzēts. Pārgalvīgi viņš solījās, tukšodams ragu dzīrēs, ko Brego bija savīkšis par godu nule uzceltajai Mcduseldai, un tā ari neiesēdās tronī, kam bija mantinieks. Ļaudis stāsta, ka to eju sargā Melndienās mirušie, kas necieš, ja dzī- vajie viņu slepenajās zālēs kāju sper, tomēr dažkārt gadās, ka viņi paši izslīd pa vārtiem kā ēnas' un lien lejup pa akmeņu ceļu. Tad Tiq)ulejas ļaudis cieši aizslēģo durvis, aizklāj logus un dreb bailēs. Taču laukā miroņi nāk reti — vien kad diži nemieri un nāve draud.
— Tomēr Tirpulejā runā, — klusu ierunājās Ēovina, — ka pavisam nesen, kad mēness nav bijis pie debesīm, liels, savādi ietērpts karapulks aiztriecies garām. No kurienes tāds nācis — neviens nezina, bet esot uzgājis pa akmeņu ceļu un pagaisis kalnā, itin kā tur būtu sanākšana norunāta.
— Tad kalab Aragorns devies turp? — Merijs jautāja. — Vai nezināt neko, kas tam butu par skaidrojumu?
— Ja vien viņš nav tev ka draugam bildis ko tādu, ko netikām dzirdējuši, — Ēomers sacīja, — nu starp dzīvajiem nav neviena, kam viņa mērķis zināms.
— Viņš man rādījās varen mainījies, kopš pirmoreiz ķēniņa nama tikāmies, — Ēovitia turpināja. — Drūmāks, novecojis. Kā nāvei parādā, es nospriedu, un tāds, ko nāve sauc.
— Kazi, tika saukts, — Teodēns noteica, — un sirds man saka — viņu man vairs neredzēt. Tomēr viņa dzīslās rit ķēniņa asins, un liktenis viņam dižs. Un lai tev tas par mierinājumu, meit, jo, rādās, tev vajag'a remdēt tās bēdas, ko tu ciet par šo viesi. Stasta, ka tolaik, kad ēorlingi no ziemeļiem augšup pa Sniegavu atnākuši, nestundā meklēdami vietas, kur patverties, Brego un viņa dels Baldors uzkāpuši pa kalna kapnem un nostājušies pie vārtiem. Uz sliekšņa sēdējis sirmgalvis, neskaitāmu gadu nastas saliekts, reiz stalts un dižmanīgs, taču nu sarepējis kā laika zoba sagrauzts akmens. Tie abi veci patiesi par akmeni noturējuši, jo viņš tupējis nekustēdamies un nebildis ne varda, iekams viņi ne- satīkoja garām un pa vārtiem iekšā tikt. Tad balss no viņa nākusi kā no zemzemes un, abiem par brīnumu, runājusi rietļaužu mēlē: tas ceļš ir ciet. Abi apstājušies, sirmgalvi uzlūkojuši un redzējuši, ka tas vēl dzīvs, tomēr uz viņiem ij neskatījies. Tas ceļš ir ciet, balss atkal teikusi. To mirušie taisījuši un miroņi sargās, līdz tas laiks būs klāt. Tas ceļš ir ciet. — Un kad tas laiks būs klāt? — Baldors vaicājis. Tak atbildi nav dabūjis. Jo tobrīd vecais nomiris un nokritis uz mutes,-un neko citu par tiem, kas senlaikos kalnos mituši, mūsļaudis nav dabūjuši dzirdēt. Tomēr, kazi, pēdīgi tas noliktais laiks ir klāt un Aragorns tur tiks cauri.
— Tak kā lai cilvēks dabū zināt, vai laiks klāt vai ne, ja nemēģina pa vārtiem iekšā kāju spert? — noteica Homērs. — Hs to ceļu neietu, pat ja visi Mordoras karapuļi man pretim sastātos, es būtu viens kā pirksts un citur glābiņa nebūtu. Ak vai, kamdēļ tik smagā nestundā tādam dižvīram prāts tik nelāgi iegrozījies? Vai nešķīsteņu trūkst visapkart, ka jālien tādus meklēt zem zemes? Karš tepat zobu galā.
Viņš apklusa, jo tobrīd laukā sacēlās troksnis: kāds balsī piesauca Teodēnu, sakliedzās sargi.
Sardzes priekšnieks parāva vaļā aizkarus. — Še ir kāds virs, valdniek, — viņš pavēstīja, — Gondoras ziņnesis. Grib tūliņ stāties tava vaiga priekšā.
— Lai nak! — Teodēns atvēlēja.
Ienaca liela auguma vīrs, un Merijs apspieda kliedzienu: pirmajā bridi viņam norēgojās, ka Boromirs atdzīvojies un atgriezies. Tad viņš atjēdzās, ka alojies: ienācējs bija svešinieks, kaut Boromiram tik līdzīgs kā brālis — stalts, pelēkām acīm un lepns. Ģērbies viņš bija ka jātnieks — l umšzaļš apmetnis par smalkām važu bruņām, un bruņcepurei pašā priekšā bija iegrebta sudraba zvaigznīte. Rokā viņš turēja vienu pašu šautru, meln- spalvotu un ar tērauda atkarpēm, bet uzgalis bija nokrāsots sarkans.
Noslīdzis uz ceļgala, virs pasniedza šautru Teodēnam. — Esi sveicināts, rohāņu valdniek, Gondoras draugs! — viņš teica. — Esmu Hirgons, Denetora ziņnesis, atvedu tev kara zirni. Gon- dorai barga nestunda. Rohāņi mums bieži nākuši talkā, bet nu valdnieks Denetors lūdz palīgā visus jūsu spēkus, cik driz vien var, citādi Gondora pēdīgi kritīs.
— Sarkanbulta! — Teodēns iesaucās, šautru satverdams tā, it kā būtu saņēmis sengaidītu aicinājumu, kas, pēdīgi pienācis, liek bailēs notrīsēt. Roka viņam drebēja. — Manos laikos sarkanbulta Rohānā nav ne reizi redzēta! Vai patiesi tik ļauni? Un kā valdnieks Denetors domā — cik man to spēku, un cik driz jaudāsim palīgā tikt?
— Tas, valdniek, tev pašam labāk zināms, — Hirgons atbildēja. — Bet, necik ilgi, var lēkties, ka Minastirīta top aplenkta, un, ja vien nav jūsu speķos pārraut daudzkart stiprāku naidnieka loku, valdnieks Denetors lūdz teikt, ka, viņaprāt, labāk, ja rohāņu spēkavīri būs viņa mūriem iekšpusē, nevis kur laukā.
— Taču viņam zināms, ka mes esam ļaudis, kuri labprātāk karo jāšus un klaja laukā, ka tiklab dzīvojam izklaidus un jātnieki tik drīz vis nav Vienkopus sapulcējami. Vai nebUs tiesa, Hirgon, ka Minastirītas valdniekam zināms vairāk, nekā viņš liek vēstīt? Jo mums pašiem jau karš — kazi, manīji —, un nav tā, ka mēs tam nepavisam nebūtu gatavi. Gendalfs Pelēkais bijis musu vidū, un patlaban mēs pošamies ar kauju uz rītiem.
— Ko valdnieks Denetors par to visu zina vai nojauš, es nezinu teikt, — Hirgons atbildēja. — Taču mes patiesi esam gaužās sprukās. Mans valdnieks tev nesūla nekādu rīkojumu, vien lūdz pieminēt seno draudzību un sendotos solījumus un pašu labā darit visu, ko var. Pie mums atskrējušas vēstis, ka daudzi ritu ķēniņi aizjājuši Mordorai kalpot. No ziemeļiem līdz pat Dagor- ladas laukam plosās kaujas un dun karš. Dienvidos sakustējušies haradrimi, bailes uzgūlušas visai mūsu piekrastei, tālab no turienes palīgus sagaidīt cerības mazas. Pasteidzies! Jo muslaika liktenis izšķirsies pie Minastirītas mūriem, un, ja vilnis netaps tur apturēts, tas gāzīsies pāri visām skaistajām Rohānas pļavam, un tad glābiņā nebūs pat še, kalnu cietoksnī.
— Nelāgas ziņas, — Teodēns sacīja, — tomēr pa daļai jau nojaustas. Saki Denetoram, ka Rohānā, pat pati domādama drošībā esam, viņam dotos palīgā. Taču esam cietuši smagus zaudējumus kaujās ar nodevēju Sarurnanu, un mums vēl jānostiprina pašu robežas ziemeļos un rītos - ja reiz Denetoram tādas vēstis. Un, ja Tumsas pavēlnieks nu tiktai varenībā pieņēmies, viņš it viegli var mūs ieraut kaujā, iekams vēl būsim līdz Minastirītai likuši, tik un ta ar lielu speķu triekdamies upei pāri, viņpus Ķēniņvārtiem. Tak liksim apdomu pie malas. Mes nāksim. Kara sapulce nolikta uz ritu. Kolīdz visi būs sanākuši, dosimies ceļā. Es būtu varējis desmittukstoš šķēpiem bruņotu vīru sūtīt līdzenumam pāri jūsu naidniekiem par biedu. Nu, bīstos, bus mazāk, jo savus cietokšņus bez sargiem neatstāšu. Tomēr ne mazāk par sešiem tūkstošiem būs tādu, kam jāšu priekšgalā. Jo saki Denetoram, ka šajā stunda pats Rohānas valdnieks dosies uz Gondoras zemi, kauču atpakaļ neaizjās. Taču ceļš ir garš, un gan cilvēkam, gan lopiņam jātiek galā gana stipriem, lai vēl spēks cīnīties. No rītdienas skaitot, vēl nedēļa nebūs apkārt, kad dzirdēsiet Ēorla dēlus ar kaujas saucienu nākam no ziemeļiem.
— Nedēļa! — Hirgons iesaucās. — Ja reiz citādi nevar, lai būlu. Taču pēc septiņām dienām, tā vien raugi, uziesit tikai sagrautus mūrus, ja kāds negaidīts palīgs neradīsies. Tomēr, mazākais, iztramdīsit orkus un melnišķus, kas dzīros Baltajā torni.
— Mazākais, to, — Teodēns noteica. — Taču es pats nule kā no kaujas un gara ceļa un tagad iešu pie miera. Nogaidi rīlu šepat. Tad pavērsies uz Rohānas kara sapulci un jāsi projām, acis papriecējis un pēc atpūtināšanās žiglāks. Rīts gudrāks par vakaru, un pa nakti prāts mēdz grozīties.
To teicis, ķēniņš piecēlās, un līdz ar viņu visi pārējie. — Nu visi ejiet pie miera, — viņš sacīja, — un guliet saldi. Un tevis, Meriadoka jaunkungs, man šovakar vairs nevajadzēs. Taču esi gatavs - saukšu, kolīdz saule būs uzlēkusi.
— Būšu gatavs, — Merijs atsaucās, — pat ja liksi man jāt līdzi uz Miroņtakām.
— Nepiesauc ļaunu! — ķēniņš brīdināja. — Jo tādā vārda, kazi, ne viens vien ceļš dēvējams. Taču neteicu, ka likšu tev lai kādā ceļā līdzi jāt. Labu nakti!
— Nepalikšu iepakaļ, lai taptu pasaukts, kad visi būs pār- radušies! — Merijs burkšķēja. — Nepalikšu — neparko. — Un, to daudzinādams atkal un atkal, viņš savā teltī pēdīgi aizmiga.
No miega viņu uzpurināja kāds vīrs. — Mosties, mosties, holbitla jaunkungs! — viņš sauca, un pēc laba brīža Merijs, atjēdzies no saldajiem sapņiem, iztrūcies uzrāvās sēdus. Viņaprāt, joprojām bija dziļa nakts.
— Kas lēcies? — viņš prasīja.
— Ķēniņš tevi sauc.
— Bet saule taču vēl nav uzlēkusi, — Merijs iebilda.
— Nav gan, un šodien neuzlēks, holbitla jaunkungs. Tā vien radās — nekad vairs, kad tāds padebesis virsū. Tak laiks gan nestāv uz vietas, kauču saule pagalam. Pasteidzies!
Raudams mugurā drānas, Merijs pavērās lauka. Pasaule tiriās mijkrēsli. Visu klāja itin kā rūsgana migla, un visapkārt viss vidēja inelnpelēks, nekas nemeta ēnu, valdija stings klusums. Ne no kādiem mākoņiem nebija ne miņas, ja nu vien tālu rietumos, kur visaptverošās tumsības palaga driskainā mala šļūca arvien tuvāk pamalei, laizdama cauri maķenīt gaismas. Virs galvas milža smags, drūms vienlaidu blāķis, un gaisma drīzāk dzisa, nevis pieņēmās spēkā.
Laukā bija sastājis liels pulks ļaužu, visi vērās augšup, pūlis murdēja, visi no vaiga bija pelēki un saskumuši, dažs sabijies. Sašļucis viņš devās pie ķēniņa. Tur jau bija Gondoras jātnieks Hirgons, bet viņam blakus nu stāvēja vēl viens, Hirgonam li- dzlgs un tādā pašā ietērpā, tikai augumā mazaks un druknāks. Merijām ienākot, tas uzrunāja ķēniņu.
— No Mordoras nāk, valdniek, — viņš teica. — Sāka mākties virsu vakar ap saulrietu. Redzeju ceļamies no kalniem, kas tavas valstības Austrumfoldē, tad aizvelkamies debesim pāri, un augu nakti, kamēr jāju, tas vilkās nopakaļ, zvaigznes aprīdams. Nu tas milzu padebesis pārklājies pāri visam zemēm no šenes līdz pat Tumsas kalniem un tumst arvien melnāks. Karš jau sācies.
Labu laiku ķēniņš sēdēja klusēdams. Beidzot viņš ierunājās.
— Tātad nu pēdigi esam sagaidījuši, — viņš sacīja, — to mūslaiku lielo kauju, kurā daudz kam būs bojā iet. Taču, mazākais, nav vairs ko slapstīties. Jāsim pa īsāko ceļu, pa klaju lauku, un trieksimies, cik spēka. Sapulce jāsāk tūliņ, nevienu, kas kavējas, vairs negaidīsim. Vai jums Minastirītā krājumi krietni? Jo nu mums jājāj liela steigā, apkrauties nedrīkstam — ņemsim līdzi tik vien edmaņas un ūdens, lai tiekam līdz kaujai.
— Krājumi mums lieli un sen sataupīti, — Hirgons atbildēja.
— Nastas atstājiet, jājiet, cik atri vien jaudājat!
— Tad norīko saucējus, Ēomer, - Teodēns teica. — Lai jātnieki kārtojas ceļam!
Eomers izgāja no telts, tūliņ cietoksnī iedziedājās taures, no palejas atsaucas pulks citu, taču ne vairs tik dzidri un braši, ka Merijām bija šķitis vēl vakarvakarā. Spiedīgajā gaisā skaņu koris izklausījās apslāpēts un griezīgs, draudīgi ķērcošs.
Ķēniņš uzlūkoja Meriju. — Es iešu karā, Meriadoka jaunkungs, — viņš sacīja. — Pēc brītiņa došos ceļa. Atsvabinu tevi no kalpības, tomēr paturu tevi par draugu. Tev būs palikt šepat, un, ja velies, kalposi ķēniņmeitai Ēovinai, kas valdīs pār ļaudīm manā vietā.
— Bet… bet, valdniek, — Merijs stomījās,- — tev pieder mans zobens. Es, ķēniņ Teoden, negribu no tevis tā šķirties. Un visi mani draugi aizdevušies kaujā — kauna lieta, ja man jāpaliek iepakaļ.
— Bet mēs jāsim — zirgi mums lieli un ātri, — Teodēns teica,
— un, lai cik tev duša branga, ar tādiem lopiņiem tu jāt nevari.
— Tad piesieniet mani vienam tādam uz muguras, vai ļauj kaut pie kāpšļa turēties, - Merijs lūdzās. — Kājām skriet bŪs tālu, bet, ja nevaru jāt, kaut skriešus skriešu, lai vai kājas notrūkst un galā tieku pēc sazin cik nedēļām.
Teodēns pasmaidīja. — Tad jau drīzāk es ņemtu tevi Baltkrēpim mugurā, — viņš sacīja. — Taču, mazākais, aizjāsi ar mani kopā līdz Edorasai un pavērsies uz Meduseldu, jo nu man ceļš turp. Tiktāl Strupis tevi aiznesīs — pa īstam auļot saksim vien tad, kad būsim tikuši līdzenuma.
Tad piecēlās Eovina. — Nac nu, Meriadok! - viņa pasauca.
— Parādīšu, ko esmu tev pagādājusi. - Abi kopā devās laukā.
— Aragorns man lūdza tikai to vienu, — Ēovina sacīja, kamēr abi līkumoja starp teltīm, — lai sapošu tevi kaujai. Darīju, ko varēju. Jo sirds man saka — tev tādas mantības vel vajadzēs, iekams viss būs galā.
Viņa aizveda Meriju līdz slietenim vietā, kur bija nometne ķēniņa sardzes vīriem, un tur ieroču glabātājs iznesa laukā mazu bruņcepuri, apaļu vairogu un vēl šo to.
— Bruņu, kas tev būtu pēc mēra, mums nav, — Ēovina teica,
— arīdzan nav vaļas tādu važu kreklu izkalt, taču te tev būs stipras ādas kamzolis, josta un duncis. Zobens tev jau pašam.
Merijs paklanījās, un ķēniņmeita viņam parādīja vairogu — līdzīgs bija Gimlinam ticis, un uz tā greznojās ģerbonis — balts zirgs. — Ņem to visu, — viņa vēlēja, — un nes uz labu! Paliec sveiks, Meriadoka jaunkungs! Tomēr, kazi, mēs ar tevi atkal reiz tiksimies.
Tā nu tumstošajā mijkrēslī Rohanas ķēniņš posās ceļā, lai vestu savus jātniekus uz rītiem. Ap sirdi visiem bija smagi, un tumsība daudziem lika baiļoties. Bet rohāņi bija sīksti, savam ķēniņam uzticami ļaudis, un maz kurš šņukstēja vai kurnēja pat cietokšņa nometne, kur bija izmitināti Edorasas bēgļi — sievietes, bērni un sirmgalvji. Likteņa vaigs bija bargs, taču visi tajā raudzījās klusuciezdami.
Divas stundas aizritēja atri, un tad ķēniņš jau sēdēja baltajā zirga, kas pustumsā vizēt vizēja. Teodēns izskatijas lepns un stalts, kaut mati zem augstās bruņcepures pār pleciem stīgoja sniega balti, un daudzi uz viņu vērās ar apbrīnu un saņēma dūšu, redzedami valdnieku tik drošu un bezbailīgu.
Plašajos klajumos krāčainās upes krastos pulkos bija izkārtojušies teju piecdesmit un pieci simti līdz zobiem bruņotu jātnieku un daudzi simti vēl citu viru viegli apkrautos zirgos. Iedziedājās taure. Ķēniņš pacēla roku, un Rohānas karaspēks klusi sakustējās. Priekšgalā jāja divpadsmit ķēniņa nama viri, dižākie no jātniekiem. Aiz viņiem — pats ķēniņš ar Eomeru pie labās rokas. No Ēovinas valdnieks bija atvadījies jau augša, cietoksni, un atmineties to bija skumji, bet nu viņš domāja tikai par ceļu, kas priekšā. Ķēniņam nopakaļ jāja Merijs, Strupim mugura, un Gondoras ziņneši, un aiz viņiem vēl divpadsmit ķēniņa nama viri. Viņi jāja gar ciešam gaidošu jātnieku rindām — sejas tiem bija bargas un stingas. Bet teju pašā rindas galā viens pacēla skatu pretim, vērīgi uzlūkodams hobitu. Jauniņš, Merijs nodomāja, ar viņu saskatīdamies. Augumā par tiem citiem sīkāks un kalsnāks. Samanījis dzidri pelēkās acis iemirdzamies, Merijs notrīsēja, jo piepeši viņš apjauta, ka jauneklim nav nekādu izredžu, ka tas dodas drošā nāvē.
Viņi devās tālāk pa pelēko ceļu gar Sniegavu, kas brāzās akmeņiem pāri; cauri Zemtirpu un Augšteku ciematiem, kur melnajos durvju jomos vīdēja saskumušas sievietes, neskanēja nedz ragi, nedz cītaras, nedz vīru balsis, un tā sākās lielais gājiens uz rītiem, par ko Rohānas dziesmās tika vēstīts vēl daudzās garās paaudzēs.
No Tirpulejas, kur tumsība, reiz pelēkā rītā savu cilti un pulku ved Tengela dels uz. Edorasu, kur Rohānas valdniekiem sentēvu kambari, miglas autos tīti, ar zelta spārēm, kas mijkrēslī palsas.
Viņš atvadas māj brīvtautai savai,
pavardam, tronim un kambariem plašiem, kur mielojies tika, pirms gaisma dzisa.
Ceļš viņam zem kājām — bailes uz papēžiem, likteņvaigs priekšā. Nedz dotais vārds, nedz vasaļa zvērests nav ķēniņam laužams.
Piecas dienas un naktis tālu uz rītiem
Jāj Teodēns, līdzi jāj eorlingi
caur Foldi un klaniem, un Firienu
ar seštūkstoš šķēpiem uz Saulgādi,
uz Mindolluīnu, kur Mundburga varena,
jūras ķēniņu dienvidu pilsēta naidnieku ielokā, liesmotā gredzena.
Liktenis apstāties liedz un atpakaļ griezties.
Un tumsība aprij zirgus un jātniekus;
pakavi aizdip un klusumā noslāpst: tā dziesmās ir teikts.
Edorasa ķēniņš patiesi nonāca, kad tumsa savilkās arvien melnāka, kaut ari tobrīd bija vien pusdienlaiks. Tur viņš uz brīdi apstājās un savam karaspēkam piepulcēja vel savus trīs dučus jātnieku, kuri uz sapulci bija ieradušies novēloti. Iebaudījis maltīti, Teodēns atkal posās ceļā un laipni atvadijas no sava ieroču neseja. Taču Merijs vēlreiz lugšus lūdzās, lai ķēniņš viņu ņem līdzi.
— Tādiem rumakiem kā Strupis ceļš nebūs pa spēkam — es jau teicu, — Teodēns atgādināja. — Un tādā kaujā, kādu mēs domājam izcīnīt Gondoras laukos, ko tu iesāksi, Meriadoka jaunkungs, kauču tev zobens pie sāniem un dūša brangāka par augumu?
— Kas to lai zina? — Merijs atteica. — Taču kālab, valdniek, tu mani pie zobena zvērināji, ja ne tālab, lai es tev blakus stāvētu? Un negribu, lai par mani dziesmās dzied vien to, ka es mūžam iepakaļ palicis!
— Es tevi solījos pasargāt, — Teodēns iebilda, — un pieņēmu tevi, lai tu klausītu, ko es saku. Nevienam no saviem jātniekiem es tevi par nastu uzkraut nevaru. Būtu kauja manu vārtu priekšā, kazi, tavs veikumu dziesminieki apdziedātu, taču līdz Mund- burgai, kur valdnieks Denetors, mērojamas simt un divas līgas. Vairs es vārdus netērēšu.
Merijs paklanījies vilkās projām pavisam sadudzis un blenzdams uz jātnieku rindām. Pulki jau gatavojās doties ceļā — vīri sajoza ciešāk seglu jostas, piekārtoja seglus, glāstīja zirgus, dažs nemierīgi raudzījās uz melno, zemo padebesi. Nemanīts no mugurpuses kads pienāca klāt un pusbalsī ierunājās hobitam pie auss.
— Nepiekāpīgais ceļu allaž uzies — tā pie mums mēdz teikt, - viņš čukstēja, — pats zinu, ka tiesa vien ir. — Atskatījies Merijs ieraudzīja jauniņo jātnieku, ko bija ievērojis no rīta. — Tu gribi tikt līdzi Rohānas valdniekam — pec acīm redzu.
— Gribu gan, — Merijs atzinās.
— Tad tev būs jāt kopā ar mani, — jātnieks teica. — Sēdēsi man priekšā, zem apmetņa nobēdzinājies, kamēr netiksim labā gabalā un tumsa nesavilksies vēl jo melnāka. Tik labu gribu neder noniecināt. Nerunā vairs ne ar vienu — nāc!
— No tiesas paldies! — Merijs tencināja. - Pateicos, godatais, kaut nezinu, kā tev vārdā.
— Nezini? — jātnieks klusu atvaicāja. — Tad sauc mani par Dernhelmu.
Tā notika, ka brīdī, kad ķēniņš devās ceļā, Dernhelrnam priekšā seglos sēdēja hobits Meriadoks un lielais, pelēkais ru- maks Brāzma lieko nastu ij nemanīja, jo Dernhelms bija miesās daudz vieglāks par vairumu viru, kaut ari izmanigs un sīksti veidots.
Viņi jāja arvien dziļāk tumsībā. Vietā, kur Sniegava ieplūda Entavā, divpadsmit jūdzes no Edorasas, viņi vitolu audzē pārlaida nakti. Un tad atkal tālāk — cauri Foldei, cauri Robežklā- niem, kur pa labi, Gondoras pierobežā, Halifiriena paēnā, tumsa kalnu nogāzes, apaugušas ar vareniem ozolmežiem, bet pa kreisi pamalē smaga migla gūlās pār Enlavas grīvas barotiem purviem. Pa ceļam viņus panāca baumas par karu ziemeļos.Vientuļi jātnieki, triekdami zirgus neprātīgos auļos, atgādāja vēstis par ienaidniekiem, kas mācas virsū ritu robežām, par orku karapū- ļiem, kas izbradā Rohānas zemi.
— Jājiet! Jājiet! — kliedza Ēomers. — Nu par vēlu griezties sāņus. Lai Entavas dumbrāji mūs sargā no sāniem. Nu mums jāsteidz. Jājiet!
Un tā ķēniņš Teodēns atstāja savu zemi, jūdzes skrēja zem pakaviem cita pec citas, garām aizslīdēja bāku kalni: Kalenhads, Minrimmons, Erelass, Nardols. Bet bākugunis bija nodzēstas. Zeme gulēja pelēka un klusa, tumsība visapkārt pieņēmās spēkā, un cerība ik sirdi dzistin dzisa.