Pinu pamodināja Gendalfs. Kambari dega sveces, jo caur logu
spiedās tikai blāvs mijkrēslis. Gaiss bija spiedīgs itin kā pirms pērkona.
— Kas tagad par stundu? — Pins žāvādamies apvaicājās.
— Jau otrā garām, — Gendalfs atteica. — Laiks celties un sakopties. Pilsētas valdnieks tevi sauc — ieprasties jaunajos pienākumos.
— Un brokastis dos?
— Nē! Tās esmu pats pagādājis — līdz pusdienlaikam neko citu nedabūsi. Ēdmaņa tagad tiek dalita pēc rikojuma.
I'ins nigri pavērās uz mazo klaipiņu un, viņaprat, gaužām niecīgo sviesta pikucīti, noliktu lidzās krūzei zilgana piena. — Kālab tu mani šurp atvedi? — viņš novilka.
— Pats labi zini, — Gendalfs atsaucās. — Lai paglābtu tevi no nedarbiem, un, ja tev šeit nepatik, atminies, ka pats vien nelaimē ieskrēji. — Pīns vairs nebilda pe vārda.
Necik ilgi, viņš kopā ar Gendalfu atkal mēroja ceļu pa salto gaiteni uz Torņa zāles durvīm. Tur palsā pustumsā sēdēja Denetors — kā vecs, pacietīgs zirneklis, Pīns ieprātojās. Likās, ka valdnieks kopš vakardienas nebija izkustējies no vietas. Denetors ar mājienu vēlēja Gendalfam apsēsties, bet par Pinu pagaidām nelikās ne zinis. Tad sirmgalvis viņu uzlūkoja.
— Tā, Peregrīna jaunkungs, ceru, ka vakardienu aizvadīji izgudrēm un pec patikas. Kaut bīstos, ka galds šajā pilsētā gan skopāks, nekā tu vēlētos.
Pinam uzmācās neomulīga sajuta, ka teju viss, ko viņš teicis vai darījis, pilsētas valdniekam jau zināms un Denetors nomana pat krietnu tiesu no ta, kas viņam prātā. Atbildi viņš palika parādā.
— Ko darīsi manā dienestā?
— Es spriedu, godatais, ka pats noteiksi, kas man darāms.
— Noteikšu ar', kad izdibināšu, kam deri, — Denetors atteica.
— Bet, kazi, izdibināšu jo drīzāk, ja paturēšu tevi blakus. Mans kambarkalps izlūdzies atvēli doties uz ārpulku, talab tev kādu laiku vajadzēs būt viņa vietā. Būsi man par kalpotāju, ziņnesi un sarunbiedru, kad nebūs kara un padomes lietas kārtojamas. Dziedāt proti?
— Jā, — Pins sacīja. — Mani ļaudis saka — gana labi. Taču mums, valdniek, nav dziesmu, kuras iederētos plašās zālēs un bargā nestundā. Mēs reti apdziedam ko briesmīgāku par vēju vai lietu. Un pa lielakai daļai mums dziesmas smīdināšanai domātas — vai par mielošanos, protama lieta.
— Un kālab lai tādas dziesmas neiederētos manās zālēs vai tādos laikos kā šie? Kālab lai mēs, ilgi tumsības pievārtē mituši, neklausītos atskaņās no zemes, ko tumsība nav skārusi? Varbūt samanīsim, ka modri neesam bijuši veltīgi, kaut ari pateicība būtu izpalikusi.
Pinam sašļuka dūša. Doma, ka nāksies Gondoras valdniekam celt priekšā Dalienas dziesmas, viņam nepavisam nelikās vilinoša. Tās pašas jautrākās, ko viņš zināja vislabāk, jau nu negribējās dziedat nekādā ziņā — tās šādai reizei bija, nu, par daudz prastas. Tomēr pagaidam skaidrošanās tika aiztaupīta. Denetors acumirkli dziedāt nelika, bet pievērsās Gendalfam, viņu iztaujādams par rohāņiem, viņu nodomiem, un kādā amata Ēomers, kam Teodens tēvocis. Pins nejaudāja vien nobrīnīties, cik daudz valdniekam zināms par tik tālu tautu, kaut ari, viņš sprieda, pats Denetors jau ilgus gadus diez vai kur līdz svešām zemēm bija jājis.
Pēdīgi Denetors pamāja Pinam, lai tas iet kādu laiku atkal savā vaļā. — Aizej līdz citadeles ieroču kambariem, — viņš lika,
— un sadabū sev Torņa livreju un bruņojumu. Būs pagādāts. Vakar norīkoju. Saposies un nāc atpakaļ!
Izrādījās, ka valdniekam taisnība, un drīz vien Pīns bija ieģērbies svešādās, viscaur melni sudrabotās drānās. Viņš tika pie pamaza važu krekla, kam gredzentiņi bija it ka no tērauda kalti, tomēr piķa melnumā, un augstas bruņcepures, abpus rotātas ar kraukļa spārniem un vēl ar sudraba zvaigzni paša priekšā. Važu kreklam pāri bija velkams īss apmetnis — melns, bet uz krūtežas ar sudrabā izšudinātu Baltkoku. Vecās dranas tika salocītas un noglabātas, taču viņš drīkstēja paturēt pelēko Loriēnas apmetni, ja vien to nevilka, dienesta pienākumus pildot. Tagad Pīns, butu to pats zinājis, izskatījās pēc pavisam īsta Ernil i Phe- riannath, sīkaliņu ķēniņdēla, kā gondorieši viņu bija iesaukuši, tomēr viņš jutās pagalam neomulīgi. Arī tumsība kļuva aizvien nomācošāka.
Tumšs un miglains bija augu dienu. No bezsaules lēkta lidz. vakaram spiedīgā krēsla tikai sabiezēja vēl jo dziļāka, un visi pilsētā bija pagalam nomākti. Augstu virs galvas milzīgs padebesis, kara vēja nests, no Melnzemes gausi vilkās uz vakariem, gaismu aprīdams, bet lejā gaiss bija nekustīgs un smacīgs, it kā visa Anduīnas ieleja dzīvotu postoša negaisa gaidās.
Ap vienpadsmito stundu, beidzot uz kādu laiku no dienesta pienākumiem atbrīvots, Pīns izgāja laukā un devās meklēt ko ēdamu un dzeramu, lai remdētu smago sirdi un grūlo dienestu darītu kaut cik vieglāk panesamu. Edamkambarī viņš atkal sastapa Bcregondu — tas nule bija atgriezies no posteņa Sardzes torņos, no kuriem bija pārlūkojama Pelennora un lielais ceļš. Abi kopa aizstaigāja līdz mūrim, jo Pins istabā jutās kā cietumnieks un pat varenajā citadelē — kā sprostā iebāzts. Viņi atkal nosēdās turpat, kur viņdien tika ieturējušies un runājušies, — pie šaujamlūkas, kas vērās uz rītiem.
Bija saulrieta stunda, taču milzīgais padebesis tagad bija aizvilcies lidz pašai rietumu pamalei, un, tikai pēdējā brīdi, pirms saule iegrima jūrā un satumsa*nakts, zemu pie apvāršņa uz atvadām iegailējās nespodra blāzma, ko ari Frodo redzēja Krustcelēs noglāstām kritušā ķēniņa galvu. Bet lidz Pelennoras laukiem, kas slēpās Mindolluīna enā, rieta blāzma netika — tie gulēja rūsgani un drūmi.
Pinam likās, ka jau gadi aizritējuši, kopš viņš te sēdējis pirmoreiz — kādos pusaizmirstos laikos, kad viņš vēl bija hobits, bezrūpīgs ceļinieks, sazin cik briesmām izgājis cauri gluži neskarts. Tagad viņš bija tikai nieka kareivītis pilsētā, kurai draudēja jaudīgs uzbrukums; saposies lepni, bet drūmi — kā visi cietokšņa sargi.
Citkārt un citviet Pīns varbūt par jauno kārtu būtu visnotaļ priecīgs, taču šobrīd bija skaidrs, ka ne no kādas izrādes ar pārģērbšanos te nav ne smakas, viss ir bezgala nopietni: viņš ir par kalpu bargam kungam, kuram draud nāves briesmas. Važu krekls bija smags, bruņcepure vilka galvu pie zemes. Apmetni Pins bija nosviedis uz sola. Novērsis gurdo skatu no leja tumstošajiem laukiem, viņš nožāvājās un tad nopūtās.
— Diena tev bijusi grūta? — Beregonds bilda.
— Jā, — Pins atsaucās, — gaužam grūta: pagalam piekusu, dīkā gaidīdams un valdniekam par sulaini būdams. Sazin cik garas stundas dīdījos pie saimnieka kambara durvīm, kamēr viņš izrunājās ar Gendalfu, to ķēniņdēlu un citiem svarīgiem ļautiņiem. Un es, Beregonda kungs, neesmu radis citus pie galda apkalpot, kad pašam vēders rūc. Hobitam tas sūri nākas. Tu, droši, domāsi, ka man derētu to godu bijāt, kas man parādīts, bet kam man tas gods? Nudien, pat kumoss spriežas rīklē, kad tāds miglas blāķis virs galvas. Gaiss, paskat, viscaur sabiezējis un sabrūnējis! Vai jums te bieži tāds melnums, kad vējš no rītiem?
— Nav vis, — Beregonds atteica, — tāda laika šaipasaulē nav. To viņš savā jaunībā izperinājis — būs Ugunskalna dūmus šurp atvēlis, lai visiem aptumšo sirdi un skaidro prātu. Un tā arī notiek, no tiesas. Kaut pavelnieks Faramirs atgrieztos! Viņš vis neizbītos. Taču tagad — kazi, vai maz parradisies no tas tumsības, kas viņpus upei?
— Jā, — Pīns piebalsoja. — Gendalfs arī raizējas. Manuprāt, viņš bija vīlies, kad Faramiru te, priekšā, neatrada. Un kur, diez, pats licies? Vel pirms pusdienlaika maltītes no valdnieka padomes aizgāja un arīdzan, manuprat, ne visai labā omā. Varbūt gaida sliktas ziņas.
Piepeši, kamēr abi tā runājas, viņiem vardi sasala uz lupām — abi sastinga par akmeņiem, kam vien dzirde palikusi. Pins sara- vās kņūpus čokurā, ausis ar plaukstām aizspiedis, bet Beregonds, kas, Faramiru pieminēdams, tika paraudzījies lauka pa luku, palika stāvam kā stabs, izbīli ieplētis acis. Pins pazina šerminošo kaucienu, kas nule bija atskanējis: tadu pašu viņš jau sen tika dzirdējis Dalienas Purvājos, tikai tagad tas bija pieņemies speķa, tapis vēl jo naidpilnāks un caururba sirdi ka saindēts iesms, dzīslās ieliedams neglābjamu izmisumu.
Beidzot Beregonds ar pūlēm pakustināja lūpas: — Klāt ir! — viņš teica. — Saņem dušu un paveries! Tur, lejā, ir tie nešķīsteņi.
Pins negribīgi uzrāpās uz sola un paskatījās pāri mūra malai. Pelennora lejā tinās krēslā, pagaisdama tumsā, kur tikko saskatāma vidēja Dižupes straume. Bet tai pāri ka negaidīti uzbrukušas nakts plēksnes šaudījās pieci putniem līdzīgi veidoli — baisi kā maitasputni, tomēr vel par ērgļiem lielāki, nežēlīgi kā nāve. Te tie palaidās tuvāk, no mūriem teju ar šautru sasniedzami, te attālinājas.
— Melnie jātnieki! — Pins nomurmināja. — Melnie gaisa jātnieki! Bet skaties, Beregond! — viņš iesaucās. — Viņi taču kaut ko meklē! Skat, riņķo un laižas lejup, visu laiku, redzi, tur tēmēdami! l ur kaut kas kust, redzi? Mazi, melni. Jā, cilvēki zirgos: četri vai pieci. Ou! Nejaudāju vairs izturēt. Gendalf! Gendalf, glāb!
Atkal cēlās un krita spalgais kauciens, un viņš spruka nostāk no mura, elsdams kā ievainots zvērs. Vāri un itin kā gaužām tālu leja iedziedājās taure, saklausama cauri šerminošajam kliedzienam: skaņa atvilnija no palejas, apraudamās ar augstu, ilgu noti.
— Faramirs! Pavēlnieks Faramirs! Tas ir viņa sauciens! — Beregonds iekiedzās. — Drošsirdis! Bet kā lai viņš tiek līdz vārtiem — ja nu tiem draņķa pekles vanagiem vēl citi ieroči padomā? Nē, skat! Viņi turas. Lidz vārtiem tiks. Nē, zirgi sak trakot. Re! Vīri no segliem izmesti, bet skrien kajam. Nekā, viens vēl seglos, bet pie savejiem triecas. Tas būs Faramirs — viņam klausa ij lopiņi, ij cilvēki. Aā! Viens nešķistenis viņam virsū gažas. Palīgā! Palīgā! Vai neviens neies pie viņa lauka? Faramir!
Nokliedzies Beregonds metas projām un aizskrēja tumsā. Nokaunējies, ka ļāvies izbilim, kamēr sargkareivis Beregonds pirmām kārtām domāja par pavēlnieku, kas viņam mīļš, Pins pieslejas kājās un pašķielēja leja. Tobrīd viņš pamanīja no ziemeļiem šurp šaujamies sudrabbaltu zibsni, it kā krēslas klātajos laukos būtu sadomājusi nokrist zvaigznīte. Zibsnis triecas tik ātri ka bulta un jo tuvāk, jo auga augumā, panākdams četrus vīrus, kas bēga uz pilsētas vārtiem. Pinam noregojās, ka zibsnis izstaro nespodru vizmu, melno tumsu pašķirdams, un, kad tas bija ticis vel tuvāk, viņam ausis itin kā iesitās dimdoša balss, gluži kā mūra velvēs atbalsodamās.
— Gendalfs! — Pīns iekliedzās. — Gendalfs! Viņš allaž ir klāt, kad ļaunāk vairs nevar iet. Auļo! Jāj, Baltais jātniek! Gendalfs! Gendalfs! — viņš kliedza ka zaudējis sajēgu — kā skatītājs varenās sacīkstēs, skubinādams skrējēju, kurš skubinātāju nemaz nevar sakļausit.
Bet nu jātnieku pamanīja arī melnās, uzbrūkošās ēnas. Viena, lokus mezdama, gāzās viņam virsū, taču Pins redzēja jātnieku paceļam roku, no kuras augšup pašāvās baltas gaismas kūlis. Nazguls, izgrūdis žēlu kaucienu, pacirtās sāņus, arī pārējie četri saminstinājās, tad, lokiem atkāpdamies stāvus augšup, aizlaidās uz rītiem, pagaisdami smagajā mākoņu blāķi, un Pelennorā tur, lejā, acumirklī it kā kļuva maķenīt gaišāks.
Pīns skatījās, vai visas acis izskatīdams, un redzēja pirmītējo jātnieku ar Balto sastopamies un apstājamies, lai pagaidītu pārējos pienākam. Tagad turp steidzās arī tie, kas no pilsētas bija viņiem pretim izjājuši, un drīz viss pulks pazuda no skata ārmūru paēna — skaidrs, ka devās uz vārtiem. Noprazdams, ka tie visi tūliņ ies uz torni, pie pavaldoņa, viņš steidzās uz citadeles ieeju. Turp jau plūda ļaužu straume — visi, kas bija sacensību un izglābšanos redzējuši no pilsētas mūriem.
Necik ilgi, no lejāko loku ielām augšup cēlās kņada, skanēja gaviles un vārdā tika daudzināts gan Faramirs, gan Mitrandirs. Pīns ieraudzīja lapas un divus jātniekus vadām zirgus gausā soli, bet uz papēžiem viņiem mina ļaužu pūlis. Viens bija balts, tomēr vizma viņam visapkārt bija pagaisusi un vaigs mijkrēslī gluži bāls, il kā pirmītējā guns būtu izdegusi vai aptumšota; bet otrs — melns, galvu nokāris. Abi nokāpa nO zirgiem un, ļāvuši, lai zirgupuiši Zibeni un to otro aizved uz staļļiem, piegāja pie vārtu sargiem: Gendalfs soļoja apņēmīgi, pelēkajam apmetnim aiz muguras plīvojot, joprojām kvēlei acīs gruzdot, bet tas otrais, viscaur zaļā tērpies, vilka kājas, mazliet grīļodamies, it kā būtu pārguris vai ievainots.
Kad abi bija tikuši zem vārtu arkas, kur lukturis meta gaismas loku, Pīns izspraucās priekšā, un, kad viņš ieraudzīja Faramira bālo vaigu, hobitam aizrāvās elpa. Tā varēja izskatīties cilvēks, kam nācies ciest neizsakāmas izbailes vai mokas, tomēr viņš tās pārvarējis un nu aprimis. Lepns un nopietns viņš stāvēja, ar sargu runādams, un Pins, tā noraudzīdamies, nu atskārta, cik Faramirs gaužām līdzīgs savam brālim Boromiram, kurš Pinam, kas apbrīnoja spēkavīra ķēnišķīgo, tomēr laipnīgo stāju, bija iepaticies jau no sākta gala. Tomēr Faratnirs viņa sirdi piepeši pamodināja kaut ko savādu, vēl ne reizi nepazītu. Te nu viņš bija — tikpat dižciltīgs un cēls, kāds reizumis atklājās Aragorns, varbūt ne tik ļoti dižciltīgs, toties saprotamāks un tuvāks: cilvēku ķēniņdēls, pasaulē nācis ne tik senos laikos, toties ar senļaužu cilts viedības uri skumju atblāzmu sirdi. Nu Pins saprata, kalab Beregonds viņu ar mīlestību piesauca. Faramirs bija vadonis, kam visi pakaļ dotos neatskatīdamies, ari Pīns pats — vienalga kurp, kaut tumsā, kur tie melnie spārni.
— Faramir! — viņš sauca citiem līdzi. — Faramir! — Un Faramirs, pilsētnieku balsu jūklī saklausī jis vienu svešādu, atskatījās, pavērās uz viņu lejup un izbrīnījās.
— Kur tu tāds gadījies? — viņš ievaicājās. — Sīkaliņš — Torņa livrejā! Kur…?
Taču tobrīd Gendalfs nostājās viņam līdzās un ierunājās: — Viņš atnācis man līdzi no sīkaliņu zemes, — viņš teica. — Man Ildzi. Bet nekavēsimies. Vēl daudz kas runājams un darāms, un tu esi noguris. Viņš nāks kopā ar mums. Kā gan citādi — ja vien jaunie pienākumi viņam no galvas neizbirst vēl drīzāk nekā man, tūliņ viņš valdniekam būs vajadzīgs. Aiziet, Pīn, nāc līdzi!
Pēdīgi viņi nonāca paša Gondoras valdnieka kambari. Tur ap ogļu pavardu tika salikti trīs ērli krēsli, atnests vīns, un tur Pins, neviena īsti neievērots, nostājās aiz Denetora krēsla, pats savu nogurumu teju piemirsis — tik dedzigi viņš kampa ik vārdu, kas tika laists pār lūpām. Iebaudījis balto maizi un vīna malku, Faramirs atsēdās pazemā krēslā tēvam pie kreisās rokas. Mazliet attālāk, valdniekam pie otras rokas, grieztā koka krēslā iekārtojās Gendalfs, kas iesākumā itin kā snauda vien. Jo vispirms runaja Faramirs, klāstīdams tfkai par ceļu, kurā bija sūtīts pirms desmit dienām; viņš bija atvedis vēstis par to, kas Itīlijā, kurp virzās Naidnieks un viņa sabiedrotie, izstāstīja par kauju uz ceļa, kur tika satriekti Haradas vīri ar visu vareno kopu: kā jau kurš katrs karakungs medz savam kungam atskaitīties par to, kas jau daudzkārt dzirdēts, par nieka sadursmēm uz robežas, kuras, vēl nesen par svarīgām uzlūkotas, nu šķita bezjēdzīgas un sīkas.
Tad piepeši Faramirs pavērās uz Pinu. — Taču nu nak kas savāds, — viņš teica. — Jo šis nav pirmais sīkaliņš, ko esmu redzējis soļojam pa dienvidzemēm, no ziemeļu teiksmām izkāpušu.
Gendalfs, to padzirdis, tūliņ saslējās un sagrāba krēsla paro- ceņus, tomēr cieta klusu, tikai nozibināja acis uz Pina pusi tā, ka tas, jau gatavs iebļauties, tūliņ aizcirta muti. Denetors, viņus abus noskatījis, nolieca galvu it kā par zīmi, ka jau daudz ko nomanījis, iekams vel kas ticis bilsts. Palēnām, kamēr abi pārējie sēdēja klusi un nekustīgi, Faramirs izstāstīja, kas bija stāstāms, pa lielakai daļai raudzīdamies uz Gendalfu, tomēr reizumis viņa skats aizklīda pie Pina, it kā tas līdzētu labāk atsaukt prata atmiņas par tiem citiem, kas bija sastapti.
Faramirs klāstīja, kā saticis Frodo ar kalpotāju un kas tika piedzīvots Hennetannūnā, un Pins pamanīja, ka Gendalfam rokas dreb, sažņaugušas griezto koku. Nupat tas likās baltas un gaužām savecejušas, un, uz burvja rokām raudzīdamies, Pins piepeši samanīja spēju izbaiļu šalti — bija skaidrs, ka Gendalfs, pats Gendalfs nav isti savā ādā, pat pārbijies! Gaiss istabā bija spiedīgs un nekustīgs. Beidzot, kad Faramirs bija izstāstījis, kā no ceļiniekiem šķiries un ka viņi apņēmušies doties uz Siritungolu, balss viņam aiztrūka — karavīrs nogrozīja galvu un nopūtas. Gendalfs pieleca kajas.
— Uz Siritungolu? Uz Morgulleju? — viņš noprasīja. — Kad, Faramir, kad? Kad jūs šķiraties? Cik ilgi viņiem bija ejams lidz tai posta lejai?
— Šķīrāmies tai rītā pirms divām dienam, — Faramirs teica. — No turienes līdz Morgulduīnai piecpadsmit līgu, ja gājuši būs tieši uz dienvidiem, un tad lidz posta tornim vēl piecas ligas uz rītiem. Drīzākais, gala viņi butu jaudājuši tikt šodien un, kazi, galā vēl nav. No tiesas zinu, par ko tu baiļojies. Bet tumsība nav viņu dēļ uzkritusi. Tā uzmācās jau vakar vakarā, pa nakti visu Itīliju aprldama. Skaidri zinu, ka Naidnieks mums uzbrukumu perina jau sen, un tā stunda bija nolikta jau tad, kad ceļiniekiem vēl es biju par sargu.
Gendalfs ar soļiem mēroja istabu. — Tai rīta pirms divām dienam, teju trīs dienas ceļā! Cik tālu līdz tai vietai, kur šķīrāties?
— Putnam lidojamas līgas divdesmit piecas, — Faramirs atbildēja. — Taču vēl drīzāk ierasties es nebūtu varējis pat gribēdams. Vakarnakti pārlaidu Kairandrosā, Dižupes garaja sala uz ziemeļiem, kur mums postenis, bet šai krastā mums zirgi. Tumsība savilkas, un es nopratu, ka jāsteidz, tālab džinos šurp ar trim citiem — vairak zirgu nebija. Pārējos aizsūtīju uz dienvidiem, lai piepulcējas tiem, kas sarga Osgiliatas braslus. Nebūšu taču ko ļaunu sastrādājis? — Viņš uzlukoja tevu.
— Ļaunu? — Denetors iekliedzās, acis piepeši nozibinādams.
— Ko prasi? Tie vīri bija tev par apakšniekiem. Vai uz katra soļa man prasīsi, ko teikšu? Mana vaiga priekšā tu zemojies, taču kad tu pēdējoreiz savu prātu esi grozījis, manam padomam klausīdams? Rau, runāji gludi, kā allaž, bet es… domā, neredzēju, kā tu no Mitrandira ne acu nenolaidi, sak, vai pareizi teikts, vai nav kas par lieku izpausts? Viņš jau kur tas laiks levi savā pusē pārvilcis. Mans dēls, tavs tēvs ir vecs, tomēr prātu vēl nav izkūkojis. Redzu un dzirdu kā senāk, un nu man zināms teju viss, ko raudzīji vien ar pusvārdu pieminēt vai noriji nepateicis. Zinu, kā daudzas miklas atminamas. Vai, manu Boromir, vai!
— Ja esmu darījis ko tādu, kas tev, tevs, aizdod dusmas, es vēlos, kaut būtu varējis tev padomu lugt, iekams tik smaga iz šķiršanās man uzgula par nastu, — Faramirs klusu atbildēja.
— Vai tālab tu būtu izspriedis citādi? — Denetors atteica.
— Tu, es lēšu, būtu rīkojies tieši tāpat. Es tevi pazīstu caurcaurēm. Mūžam esi kārojis izlikties par tadu augstsirdīgu kungu, par tādu senlaiku ķēniņu — žēlīgu un smalku. īstai augstdzimtībai, kas mierīgi un droši troni sēž., tas, kazi, arī piedienētu. Taču smagā nestundā tāds žēlīgums var nāvē iegrūst.
— Lai tā būtu, — Faramirs noteica.
— Lai tā butu? — Denetors iekliedzās. — Taču nejau tevi vienu pašu, godātais Faramir: nāvē esi iegrūdis arīdzan savu tevu un visu savu tautu, ko tagad, kad Boromira vairs nav, tev pienākums sargāt.
— Tātad tu vēlies, — Faramirs vaicāja, — lai es būlu viņa vietā?
— Jā gan, tieši to es vēlos, — Denetors atcirta. — Jo Boromirs bija man uzticams, nevis kādam burvim par mācekli. Viņš vis nebūtu tevu piemirsis un nenoniecinātu to, ko pats liktenis saujā iespiedis. Viņš man būtu pārvedis varenu velti.
Uz brīdi Faramirs zaudēja apvaldu. — Es lūgšu tevi, mans tēvs, atminēties, kālab es, nevis viņš Itilija gadījās. Vismaz vienu- reiz tavs padoms tapa uzklausīts — nemaz ne tik sen. Minasti- rītas valdnieks bija tas, kurš Boromiru sūtīja ceļā.
— Nepilini nu indi tai kausā, ko pats sev esmu pielējis, — Denetors noteica. — Vai neesmu to lāsi pa lāsei izgaršojis ilgās, garās naktis, paredzēdams, ka mieles bus jo rūgtākas? Un nu es to redzu. Kaut viss būtu citādi! Kaut tas man būtu ticis!
— Paliec nu miera! — ierunājās Gendalfs. — Tev Boromirs to neparko nebūtu atgādājis. Viņš ir miris — kritis kā vīrs, lai nu dus mierā! Tomēr nemāni nu pats sevi. Būtu viņš pastiepis pēc tās mantas roku, paņemtu to pats sev par postu un pazušanu. Viņš to būtu paturējis pats, un tu nepazītu pats savu dēlu, kad viņš mājās parrastos.
Denetora vaigs nocietinājās. — Ar Boromiru tev vis tik viegli nevedās, ko? Viņš liedzās dancot pēc tavas stabules, — viņš klusu sacīja. — Taču es biju viņam tēvs un saku — viņš būtu man to atgādājis. Tu, Mitrandir, kazi, esi gudrs, tomēr, nebūtu mīkstčaulis, būtu gudrāks. Ir tāds padoms rodams, ko nedz burvji izperinājuši, nedz nelgas, kas bez apdoma rīkojas. Man te zināšana lielāka un dziļāka, nekā tu domā.
— Kāda tad ir ta tava zināšana? — Gendalfs apvaicājās.
— Gana liela, lai es nomanītu, ka no divējiem misēkļiem jāvairās. Likt to mantu lietā ir bīstami. Taču šādā stundā iegrūst to rokās nesamanīgam sīkaliņam un sūtīt pie paša Naidnieka, kā tu un, rau, šis mans dēls esat izrīkojušies, — tas ir neprāts.
— Un kā būtu izrīkojies valdnieks Denetors?
— Ne vienādi un ne otrādi. Taču viens ir skaidrs — nekas viņu nepārliecinātu sūtīt to mantu tik šaubīgā gaitā, kur uz izdošanos vien ģeķis var cerēt, kad mums neglabjama bojāeja draud, kolīdz Naidnieks tiks pie tā, ko reiz zaudējis. Nekā nebija: tā jānoglabā, jānobēdzina — jānobēdzina pašās tumšākajās dzīlēs. Neaiztikta, es saku, ja vien viss vēl nav pagalam un citādi nevar, taču tur, kur viņš klāt netiek, ja vien neizcīna tādu uzvaru, ka viss, kas pēcāk būs, mums viena alga, jo vairs nebūsim dzīvajos.
— Tu, godātais valdniek, kā allaž doma par Gondoru vien, — Gendalfs aizrādīja. — Bet ir vēl arī citi ļaudis un citas dzīves, kam but un notikt. Un man pašam — man žēl pat viņa vergu.
— Un kur tic citi meklēs atspaidu, ja Gondora kritīs? — Denetors vaicāja pretim. — Būtu tā manta pie manis, citadeles dziļmūru velvēs, mums nenāktos vis bailēs drebēt, tumsībā tupe- damiem, bīstoties paša ļaunākā, un padoms mums būtu skaidrs. Ja tu nepaļaujies, ka spēju tādu pārbaudi izturēt, tu mani vel nepazīsti.
— Tomēr nepaļaujos, — Gendalfs atteica. — Būtu paļāvies, varēju atsūtīt to mantu šurp, tavā glabāšanā, aiztaupīdams daudz raižu gan sev, gan vēl citiem. Un nu, kad klausos tavos vārdos, mana paļāvība vē*l iet mazumā — uz tevi es paļaujos ne vairāk kā uz Boromiru. Nē, pagaidi dusmoties! Šai ziņā es nepaļaujos pat pats uz sevi — liedzos to mantu ņemt, kaut man tā kā velte lika piedāvāta. Tu esi stiprs, Denetor, un tev joprojām pašam par sevi liela vara, tomēr, bulu tu pie tās mantas ticis, tā tevi būtu pazudinājusi. Kaut Mindolluina dzīlēs ierakta, tā, tumsībai uzmācoties, sadedzinātu tavu pratu pa kripatai vien, un lidz ar tumsību jau nāks vel kas ļaunāks — drīz bus klāt.
Uz bridi Denetora acis no jauna iegailējās, Gendalfu uzlūkojot, un Pīns atkal nomanīja abus mēmi spēkojamies, tikai tagad šķita, ka abu skati saduras kā asmeņi, cīniņā zibsnīdami. Pins notrīsēja, gaidīdams baigu cirtienu, bet piepeši Denetors aprima un vienaldzīgi paraustīja plecus.
— Butu es! Būtu tu! — viņš noteica. — Tukši vārdi un minējumi. Tā aizgājusi tumsībā, un vien laiks rādīs, kāds tai liktenis. Un kāds mums. Ilgi nebūs jāgaida. Kamēr kaut cik vēl atlicis, lai nu visi, kas ar Naidnieku cīnās kā mācēdami, būtu uz vienu roku, un cerēsim, kamēr var, un pēc tam — lai pietiek dūšas brīviem iet bojā. — Viņš paskatījās uz Faramiru. — Ko teiksi par Osgiliatas pulku?
— Stiprs nav, — Faramirs atbildēja. — Aizsūtīju turp Itīlijas pulku, lai spēka vairak, jau teicu.
— Ar to, lēšu, būs par maz, — Denetors sacīja. — Tur naks pirmais trieciens. Viņiem vajadzēs sīkstu vadoni.
— Gan tur, gan daudzviet citur, — Faramirs atsaucās un nopūtās. — Ak vai, manu brāl, arī man tu biji mīļš! — Viņš piecēlās. — Vai dosi man atvēli iet, tēvs? — Tobrīd viņš sagrīļojies atbal- stijas pret Denetora krēslu.
— Redzu, ka esi bez speķa, — valdnieks bilda. — Esi ilgi un tālu jājis, un kad virs galvas, man stāstīts, ļaunīga tumsība.
— To nepieminēsim! — Faramirs noteica.
— Nepieminēsim, — Denetors piekrita. — Nu ej un atpūties, kamēr var. Rit vairs neiznāks.
Visi 11u atvadijas no pilsētas valdnieka un devās pie miera, kamēr vēl bija tāda iespēja. Kad Gendalfs kopā ar Pīnu, kas nesa aizdegtu lapiņu, mēroja ceļu uz istabu, laukā tumsa melna bez- zvaigžņu nakts. Abi nepārmija ne varda, kamēr nebija iegājuši savā kambarī un aizvēruši durvis. Tad Pīns satvēra Gendalfa roku.
— Saki, — viņš bilda, — vai ir kāda cerība? Es domāju — Frodo, vismaz pa lielākai daļai tieši viņam.
Gendalfs uzlika plaukstu Pīnam uz galvas. — Izredzes jau no sākta gala nebija nekādas spožas, — viņš atbildēja. — Uz izdošanos, ka man viens otrs nupat atgādināja, te vien ģeķis var cerēt. Un, kad padzirdēju par Siritungolu… — Balss burvim aiztrūka, un Gendalfs aizsoļoja lidz logam, it kā viņa skats spētu izurbties cauri nakts tumsai, kas bicztja rītos. — Siritungola! — viņš nomurmināja. — Diez kamdēļ turp? — Gendalfs atskatījās.
— Nupat, Pin, kad to vārdu padzirdēju, man sirds teju stājās pukstēt. Tomēr es no tiesas domāju, ka Faramira atnestā vēsts ļauj ceret uz labu. Jo mūsu Naidnieks, kā rādās, tiešām pēdīgi sācis karu, uzbrukumā triekdamies tad, kad Frodo vēl bijis uz brīvām kājām. Tā nu tagad viņš vel daudzas dienas neatņemies lūkosies tieši šurp, neattapdamies pavērties, kas notiek paša zemē. Tomēr, Pin, es pa gabalu jaušu, ka viņam steiga un bail. Pirmo soli viņš spēris par daudz drīz. Kaut kas viņu uz to paskubinājis.
Burvis brīdi stāvēja, ieslīdzis pārdomās. — Varbūt, — viņš nomurmināja, — varbūt te, puis, tava muļķība būs mums nākusi talkā. Pagudrosim: nupat būs piecas dienas apkārt, kopš viņam nāca zināms, ka esam gāzuši Sarumanu un paņēmuši Akmeni. Taču kas no ta? Mēs nebulu varējuši to jelkā likt lietā, ari ne ta, lai viņam par to nebūtu ne jausmas. Ā! Vai tik ne… Aragoms? Viņa stunda tuvojas. Un, lai kads no skata, viņš, Pin, ir stiprs un nesalaužams: drosmīgs, apņēmīgs, spēj pats uz savu pratu paļauties un, kad vajag, iedrošinās spert bīstamus soļus. Tā arī būs. Viņš būs Akmeni licis lieta un atklājies Naidniekam, izaicinājumu mezdams, — tieši tālab. Ej nu sazini. Nu ko, pie atbildes mēs tiksim, kad Rohānas jātnieki būs klāt, ja vien neieradīsies pārvēlu. Mums priekšā ļaunas dienas. Tagad — gulēt, kamēr varam!
— Bet… — Pīns iebilda.
— Ko — bet? — Gendalfs viņu pārtrauca. — Šovakar lai tāds "bet" būtu pēdējais!
— Gollums, — Pins sacīja. — Nu kā viņi varēja ar šo sapīties, kur nu vēl līdzi iet? Un es skaidri nopratu, ka Faramiram tā vieta, kurp viņš vedinājis, likās tikpat nelāga, cik tev pašam. Kas tur par āķi?
— Uz to es tev patlaban nezinu atbildēt, — Gendalfs atteica.
— Tomēr sirds man jau lika manīt, ka Frodo ar Gollurnu vēl tiksies, iekams viss bus galā. Uz labu vai ļaunu. Taču Siritungolu es šovakar negribu pieminēt. Nodevība — no nodevības es bīstos; kaut tam nabaga kustonim nebutu nodevības padoma. Bet tā tam laikam jābūt. Atminēsimies, ka dažkārt nodevējs pats sev bedri izrok un ij negribēdams pastrādā ko labu. Tā mēdz notikt. Arlabunakti!
Nākamās dienas rīts atausa rūsgani pelēks un krēslains, un pilsētnieki, Faramira atgriešanās dēļ mazliet uzmundrinājušies, atkal pagalam sanīka. Spārnotās ēnas todien netika manītas, tomēr ik pa brīdim augstu virs galvas noskanēja tālīns kauciens, kas daudziem, kas to sadzirdēja, lika sastingt šausmās, bet mazdūšīgākie pārbīlī izplūda asarās.
Bet Faramirs jau atkal bija devies projām. — Nav viņam atpūtas ne mirkli, — dažs kurnēja, — Valdnieks dēlu pagalam nodzinis, un nu lam divkārt smagi — pašam savs darbs darāms un vēl par to, kurš nepārnāks. — Un visi neatņēmušies lūkojās uz ziemeļiem, prašņādami: — Kur tie Rohānas jātnieki?
Taisnību sakot, no laba prāta Faramirs nekur nebūtu jājis. Taču pēdējais vārds padomē piederēja pilsētas valdnieka un tas todien nebija omā un iebildumus necieta. Padome tika saaicināta jau agrā rītā. Tur visi karakungi nosprieda, ka dienvidos paredzamās sadursmes dēļ gondoriešiem speķi par vājiem, lai dotos jelkādā uzbrukumā, vismaz kamēr vēl nav uzradušies gaidītie Rohānas jātnieki. Tikmēr jānocietina mūri un jānogaida.
— Tomēr, — Denetors bilda, — mēs nedrīkstam ar vieglu roku pamest āra nocietinājumus, rammus, kas tik smaga darbā celti. Un nedrīkst Naidnieku par baltu velti laist upei pāri. Lai ar jaudu triektos pilsētai virsū, citur viņš pāri tikt nevares — uz ziemeļiem no Kairandrosas un arīdzan kur dienvidos, uz Lebeninas pusi, upe pārāk plata, tur vajag daudz laivu. Ar visu sparu viņš nāks, kur Osgiliata, kā senāk, iekams Boromirs tur ceļu nogrieza.
— Tolaik viņš vien mēģinājās, — Faramirs iebilda. — Šodien, kazi, viņš, pāri celdamies, zaudēs desmitkārt vairāk, nekā mums būs kritušo, tomēr izrādīsies 'uzvarētājos. Jo viņš var ar vieglu roku zaudēt veselu karapūli, kur mēs nedrīkstam pulku atdot. Un, ja viņš tiek pāri, kā būs atkāpties tiem, ko būsim atstājuši tik tālu projām, klajā laukā?
— Un ka ar Kairandrosu? — vaicāja Dolamrotas ķēniņdēls. — Ja reiz Osgiliata aizstāvji, ari tur jānocietinās. Nepiemirsīsim tos draudus, kas pa kreisi. Rohaņi — ej nu sazini, atjās vai ne- atjās. Bet Faramirs bilda, ka liels pulks iet uz Melnajiem vārtiem. Laukā, kazi, nāks ne viens vien un upei pāri bruks, kur pa- tapdami.
— Neko darīt, kara likmes augstas, — Denetors atteica. — Kai- randrosa nav tukša atstāta, un tik talu nevienu turp palīgos sūtīt vairs nevaram. Taču braslus un Pelennoru es bez cīņas neatdošu — ja vien še atradīsies kaut viens vadonis, kam nav zudusi duša pildīt sava valdnieka gribu.
Visi klusēja. Bet pēdīgi Faramirs sacija: — Nav tā, ka es gribētu tavai gribai pretim stāties, godatais tevs. Boromirs tev zudis, tālab iešu un darīšu, ko spēšu, — viņa vietā. Ja tāda ir tava pavēle.
— Tāda tā ir, — Denetors teica.
— Tad paliec sveiks! — Faramirs sacija. — Bet, ja neatgriežos vairs, paturi mani labākā piemiņā!
— To nospriedīšu, kad redzēšu, kā tu atgriezīsies, — Denetors atteica.
Gendalfs bija pēdējais, kas runāja ar Faramiru, iekams tas aizjāja uz rītiem. — Neskrien nāve pa kaklu, pa galvu vai tikai tālab, ka tev rūgtums sirdī, — burvis viņam piekodināja. — Tevis te vajadzēs ne tikai kara lietās vien. Tēvs tevi mii, Faramir, un to neaizmirsti. Paliec sveiks!
Tā nu pavēlnieks Faramirs atkal bija devies projām, aizvedis līdzi visus, kas jāja no laba prāta un nebija Minastirīta tik gaužām vajadzīgi. Dažs, uz mūra nostājies, vērās krēslībā uz sagrautās Osgiliatas pusi un pratoja, diez kas tur un kā, jo saskatāms nebija it nekas. Un citi, kā aizvien, raudzījās uz ziemeļpusi un lēsa, cik līgu mērojamas Rohānas Teodēnain. — Vai viņš nāks? Vai atminēsies seno vienošanos? — viņi prātoja.
— Jā, naks gan, — Gendalfs sacīja, — pat ja ieradīsies par vēlu. Taču apdomājiet: Sarkanbultu viņš dabūja labi ja pirms divām dienām, un līdz Edorasai jūdzēm tālu!
Jau atkal bija nakts, kad atskrēja vēsts. No brasliem pa kaklu, pa galvu atjāja vīrs ar ziņu, ka no Minasmorgulas izvirdis karaspēks, kas nāk uz Osgiliatu, un pa ceļam tam piebiedrojušies vēl haradrimi, visi skarbi un liela auguma, kas lielā barā atnākuši no dienvidiem. — Un dabūjām zināt, — teica vēstnesis, — ka viņiem priekšgalā atkal Melnais vadonis, kas bailes sēj pa priekšu — jau atvilnijušas upei pari.
Ar šo nelāgo ziņu noslēdzas trešā diena, ko Pins pavadīja Minastirītā. Gulēt likās retais, jo nupat cerības, ka Faramirs spēs noturēt braslus kaut cik ilgi, bija gandrīz pagaisušas.
Nākamajā dienā, kaut tumsa bija sabiezējusi tik dziļa, ka melnāka tapt vairs nevarēja, sirdi tā nospieda vēl smagāk, turklāt uzmācās neciešamas šausmas. Necik ilgi, atskrēja jauna posta ziņa. Naidnieks bija ieņēmis Anduīnas braslus. Faramirs atkāpās uz Pelennoras mūru pusi, uz vārtu nocietinājumiem, vākdams savējos vienkopus, taču pretinieka pārspēks bija desmitkārt lielāks.
— Ja viņš maz tiks līdz Pelennorai, ienaidnieki mis turpat uz papēžiem, — ziņnesis vēstīja. — Par pāri tikšanu viņi dabūja samaksāt dārgi, tomēr ne tik dārgi kā cerējām. Visu bija labi izdomājuši. Nu atklājas, ka Osgiliatas austrumpusē viņi jau sen plostus un laivas liela vairumā paslepšus gādājuši. Gāzās upei pāri kā spiets. Taču deļ Melnā vadoņa nejaudājām noturēties. Maz kurš nesaļimst un galvu nezaudē, par viņa tuvošanos kaut padzirdis. Pat paša ļaudis no viņa bīstas — kad tas liek, viņi paši gatavi sev galu padarīt.
— Tad manis tur vajag vairāk nekā te, — Gendalfs noteica un tūdaļ aizjāja, un vizēdams drīz pagaisa tumsā. Pins viens augu bezmiega nakti nostāvēja uz mūra, raudzīdamies uz rītiem.
Tikko melnajā tumsā kā par izsmieklu bija iešķindējušies rīta zvani, viņš tālē, kur slējās Pelennoras mūri, pamanīja uzliesmojam ugunis. Iekliedzās sargi, un visi, kas pilsētā, tvēra pēc ieročiem, l.iesmas noplaiksnījās atkal un atkal, un cauri spiedīgajai tumsai šurp gausi atvelās dobja rīboņa.
— Mūris ieņemts! — viri klaigāja. — lzgrāvuši robus! Nāk!
— Kur Faramirs? — Beregonds pārbijies sauca. — Nesakiet, ka kritis!
Pirmais ziņu atnesa Gendalfs. Kopa ar saujiņu jātnieku viņš ieradās vēl rīta pusē — pavadīdami pajugu rindu. Ratos gulēja ievainotie — visi, ko bija izdevies izvest no vārtu nocietinājumiem. Burvis nekavējoties devās pie Denetora. Pilsētas valdnieks ar Pinu pie sāniem sēdēja Baltajā torni, kambarī virs troņa zāles, un ar satumsušu skatu urbās krēslainajos logos, kas vērās uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem, it kā gribēdams saraut gabalos tumsību, kurā viņu ievīstījusi likteņa roka. Visciešāk viņš raudzijās uz ziemeļiem, brīžiem saspringti ausīdamies, it kā sazin kādas senlaiku zintis viņam ļautu sadzirdēt pakavus dipam talu līdzenumā.
— Faramirs atpakaļ? — viņš noprasīja.
— Nē, — Gendalfs teica. — Bet bija dzīvs, kad viņu pēdējoreiz redzēju. Tomēr viņš apņēmies palikt kopā ar priekšpulku, lai piesegtu tos, kas atkāpjas pāri Pelennorai. Kazi, ar savējiem noturēsies gana ilgi, tomēr diez vai. Ienaidnieks pārlieku stiprs. Jo atnācis tas, no kā es baiļojos.
— Taču ne… Tumsas pavēlnieks? — Pins iekliedzās, šausmās piemirsis, kas viņam pieklājas, kas ne.
Denetors rOgti iesmējās. — Nē, pagaidām ne. Pina jaunkungs! Tas nenāks — ja nu vien tad, kad viņam būs galīgā uzvara par mani svinama. Viņam citi par rīkiem. Tā, sikaliņa jaunkungs, dara visi varenie, ja viņiem prāta gana. Kālab gan citādi es tupētu te, savā torni, un gudrotu, un vērotu, un gaidītu, pat savus dēlus netaupīdams? Jo zobens man vel klausa.
Piecēlies viņš atsvieda vaļā garo, melno apmetni, un raugi! Apakšā bija bruņas un josta, pie kuras, iebāzts melni sudrabotā maksti, karājās garš zobens ar smagu rokturi. — Tāds esmu staigājis un nu jau daudzus gadus ari naktis gulējis, — viņš teica, — lai vecums miesu neatmiekšķē un nepadara kuslu.
— Tomēr šajā pašā brīdi Baradūras valdnieka negantākais karakungs jau saimnieko pie taviem ārmūriem, — Gendalfs sacīja. — Senlaiku Angmāras valdnieks, zintnieks, Gredzenrēgs, nazgulu pavēlnieks, šausmu šķēps Saurona roka, izmisuma ēna.
— Tātad, Mitrandir, tevis cienīgs pretinieks, — Denetors atteica. — Man pašam jau sen zināms, kurš priekšgalā Tumsas torņa karapūļiem. Vai esi atgriezies, lai to vien pavēstītu? Nevarētu taču būt, ka esi atkapies, ka esi pievarēts?
Pins nodrebēja bailēs, ka Gendalfs iesvelsies piepešās dusmās, taču baiļojās velti. — Tā varētu gan but, — burvis klusu sacīja. — Taču tas brīdis, kad mums būs visi speķi jāliek lietā, vēl nav klāt. Un, ja taisnība, kas sendienās nolikts, viņam nebūs krist no karavīra rokas — Viedajiem noslēpums, kāds liktenis viņam lemts. Lai būtu, kā būdams, Izmisuma vadonis pagaidām tuvāk dzīties nesteidzas. Viņš drīzāk liek lietā to gudrību, ko tu nule pieminēji, — pats turas aizmugurē un savus vergus kā apmatus triec pa priekšu. Jā, un es atgriezos drīzāk tālab, lai pasargatu ievainotos, kas vēl dziedināmi, jo rammi izgrauti veseliem gabaliem, morgulu karapuļi drīz spiedīsies iekšā visās malās. Un galvenokārt ierados, lai pavēstītu šo: drīz klajumā iesvelsies kauja. Vajag sapost pulku, lai iet uzbrucējiem pretim. Lai būtu jātnieki. Uz to varam kaut cik cerēt, jo naidniekiem trūkst tikai viena — zirgu viņiem teju nemaz.
— Mums tāpat. Tagad rohāņiem ierasties īstais brīdis, — Denetors noteica.
— Drīzāk pirmie ieradīsies vēl citi, — Gendalfs iebilda. — Jau klāt pirmie bēgļi no Kairandrosas. Sala kritusi. Vēl viens karaspēks nāk no Melnajiem vārtiem — pāri līdzenumam no ziemeļaustrumiem.
— Dzirdēts, ka tev, Mitrandir, tīkot nākt ar ļaunām vēstīm, — Denetors sacīja, — taču man tas viss jau zināms. Zināju jau vakarnakt. Par to pulku — to jau tiku iedomājies. Kāpsim lejā.
Laiks ritēja. Vērotāji no mūriem pēdīgi ieraudzīja savus ārpulku kaujiniekus atkāpjamies. Pirmie parādījās izklaidus bariņos, paguruši un daudzi arī ievainoti, viens otrs skrēja neatskatīdamies, it kā vajatāji pakaļ dzītos. Rītos tālumā plaiksnījās ugunis, un tagad šķita, ka vietumis tas virzās tuvāk, klajumam pāri. Dega mājas un šķūņi. Tad arvien tuvāk ar skubu saka plūst neskaitāmas sarkanu uguntiņu tērces, tumsā līkumodamas un sapluzdamas vienkopus tur, kur no pilsētas vārtiem uz Osgiliatu stiepās lielais ceļš.
— Naidnieks, — mūrus pārskanēja murdoņa. — Valnis pagalam. Gāžas pa robiem iekšā! Un ar lāpām, lai. Kur mūsējie?
Spriežot pēc tā, cik stundu aizritējis, tuvojās vakars, un gaisma nu bija tik skopa, ka paši asredzīgakie, citadelē stāvēdami, lejā, klajumā, jaudaja saskatīt tikai ugunsgrēkus, kuru skaits arvien vairojās, un liesmiņu tērces, kas stiepās arvien garākas un plūda arvien straujak. Beidzot, nepilnu jūdzi no pilsētas, no tumsas iznira kārtīgāks pulks — tie naca soļiem, ne skriešus, tomēr spiedās vienkopus.
Vērotājiem aizrāvās elpa. — Tur bus Faramirs, — viņi čukstēja. — Viņam klausa ij cilvēks, ij lopiņš. Gan izdosies.
Tos, kas atkāpās, tagad no pilsētas šķīra nieka ceturtdaļ- jūdze. No tumsas aulekšiem parādījās bariņš jātnieku — pēdējais priekšpulks. Viņi atkal apcirtās, mezdamies pretim uzbrūkošajām uguns tērcēm. Tad piepeši sacēlās negantu kliedzienu vētra. Ar joni uzbruka ienaidnieka jātnieki. Liesmu tercītes pārtapa bangojošās upēs — nebeidzamās rindās tur nāca orki ar lāpām un mežonīgi dienvidnieki ar sarkaniem karogiem, piesmakušiem saucieniem uz lūpām, bēgļiem gāzdamies arvien tuvāk. Un ar stindzinošu kaucienu no melnajām debesīm lejup gāzās spārnotās ēnas — nazguli, krizdami stāvus lejup, pēc upura lūkodami.
Gondoras ierindas pajuka. Bēgļi lauzās, kurp patapdami, šaudījās šurpu turpu kā nesamanigi, nosviezdami ieročus, bailēs kliegdami, krizdami pie zemes.
Tad citadelē iedziedājās taure — Denetors pēdīgi deva pavēli saviem kaujiniekiem. Sapulcējušies tumsa pie vārtiem un ārpusē pie augstajiem mūriem, viņi tika gaidījuši zīmi — visi jātnieki, kas pilsētā atlikuši. Nu viņi brāzās uz priekšu, sakārtojās, paskubināja zirgus aulekšos un ar varenu saucienu metās uzbrukumā. No mūriem pret debesīm aizvilnija atbildes sauciens — jo pirmajās rindās kauja aiztriecās Dolamrotas bruņinieki ar savu ķēniņdēlu un augstu paceltu zilo gulbja karogu.
— Amrots par Gondoru! — palicēji sauca. — Amrots Farami- ram palīgā!
Kā pērkons no skaidrām debesīm viņi uzkrita ienaidniekam abpus bēgļu pulkam, taču viens jātnieks bija ātrāks par visiem pārējiem — kā vēja brāzma pļava: viņš sēdēja Zibenim mugurā — vizošs, apsegu atkal nometis, no paceltās rokas gaismu šķildams.
Nazguli griezīgi iekaucās un pašāvās sāņus, jo viņu vadonis vēl nebija nācis cīnīties ar pretinieka bākuguni. Morgulu kara- pūlis, kas, laupījumam bez apvalda pakaļ mezdamies, uzbrukumu negaidīja, tagad pajuka un pašķīda kā dzirksteles vējā. Arpulki gavilēdami pagriezās atpakaļ un triecās virsU vajātājiem. Mednieki pārtapa medījumā. Atkāpšanās pārvērtās par uzbrukuma triecienu. Zemi klāja notriektie orki un cilvēki, smirdīgas kupeja nosviestās lāpas, dumu mutuļos sprakšķēdamas. Jātnieki triecās uz priekšu.
Bet Denetors viņiem liedza jāt tālu. Ienaidnieks bija apturēts un vienubrīd pat padzīts atpakaļ, tomēr 110 rītiem šurp gāzās nepārskatāms karapulis. Atkal iedziedājās taure, vēlēdama atkāpties. Gondoras jātnieki apstājās. Viņu aizsegā ārpulki pārkārtojās un rimtā solī nāca atpakaļ. Tikuši līdz vārtiem, viņi lepni iesoļoja pilsētā, un pilsētnieki, karotājus suminādami, viņos noraudzījās ar lepnumu, tomēr ar sāpošu sirdi. Jo kaujinieku rindas bija tapušas tik retas, ka žēl skatīties. Faramirs bija zaudējis trešo daļu no savējiem. Un kur bija viņš pats?
Viņš pārradās pats pēdējais. Iesoļoja viņa viri. Atgriezās Dolamrotas bruņinieku kavalērija — visiem nopakaļ karognesējs un ķēniņdēls. Un tas, priekšā seglos nogulditas, uz rokām turēja sava ciltsbrāļa, Denetora dēla Faramira miesas, uzietas kaujas laukā.
— Faramir! Faramir! — ļaudis sauca ielās raudādami. Bet viņš cieta klusu, un pa ličloču ceļu tika uzvests augšā, uz citadeli, pie tēva. Kad nazguli, vairidamies no Baltā jātnieka, laidās mukt, lejup bija šāvusics nāvējošā šautra, trāpīdama Faramiram, kas tobrīd cirtās pret Haradas virsvadoni, lai tam nogrieztu ceļu, un Minastiritas valdnieka dēls tika nokritis pie zemes. Tikai Dolamrotas bruņinieku uzbrukums viņu bija glābis no sarkanajiem dienvidnieku zobeniem, kas miesas būtu sacirtuši gabalos.
Ķēniņdēls Imralls uznesa Faramiru Baltajā torni un uznesis teica: — Tavs dēls atgriezies, valdniek, dižus darbus paveicis. — Un viņš izstāstīja, ko bija redzējis. Bet Denetors piecēlies uzlūkoja dēla vaigu un nebilda ne varda. Tad viņš lika kambari sapost gultu, Faramiru tur noguldīt un visiem iet projām. Bet viņš pats uzkāpa slepenajā kambari paša torņa smailē, un daudzi, kas tobrīd turp tika pavērušies, redzeja torņa šaurajos logos blāvu, šaudīgu gaismu spidināmies — pēc kada laika ta uzšķīlās spoža un tūliņ apdzisa. Un, kad Denetors atkal nokāpa leja, viņš aizgaja pie Faramira un nosēdās viņam līdzās klusuciezdams, bet valdnieka vaigs bija gluži pelēks — vairāk pēc miroņa nekā viņa dēla.
Tā nu pēdīgi pilsēta bija aplenkta — ieslēgta ienaidnieka lokā. Rammi bija izgrauti, un visa Pelennora atstāta Naidnieka ziņa. Pēdējie par to, kas notiek viņpus mūriem, zināja teikt tie, kas atbēga pa ziemeļceļu, iekams vārti tika noslēgti, — dzīvajos palikušie sargi no posteņa, kurš bija izlikts vieta, kur uz pilsētu veda ceļš 110 Anoriēnas un Rohānas. Bēgļiem par vadoni bija Ingolds — tas pats virs, kurš tika pilsētā ielaidis Gendalfu un Pinu pirms piecām dienām, kad vēl saule spīdēja pie debesim un ausa cerīga diena.
— Par rohāņiem nekas nav dzirdams, — viņš vēstīja. — Rohānā tagad nenāks. Un pat ja nāks, mums tas nelīdzēs. Tas otrs karapulks, par ko mums ziņas, klāt būs pirmais — nākot upei pāri, pa Androsas ceļu. Varen stiprs — Acs orki un pulkiem cilvēki, ka ne saskaitīt, tādi, kas savu mūžu nav redzēti. Augumā nav lieli, bet plecos plati un bargi, ar bārdu noauguši kā rūķi, ar brangiem cirvjiem. Lēšam, būs no kādas mežoņu zemes, kas tālu rītos. Šie apsēduši ziemeļccļu, daudzi jau iegājuši Anoriēnā. Rohāņus nav ko gaidīt.
Vārti bija noslēgti. Augu nakti sargi uz mūriem klausījās, kā ienaidnieks rosās lejā — tie dedzināja ražu un kokus un cirta gabalos katru, kas gadījās ceļā, dzīvs vai miris. Cik viņu jau upei pāri pārcēlušies, pa tumsu nebija nojaušams, bet kad klajumam pāri kā zagšus atausa rīts — pareizāk sakot, tā bāla atblāzma —, kļuva redzams, ka pat nakts izbailēm acis nav bijušas par daudz lielas. Zeme, ko mina ienaidnieka pulki, ar tiem bija noklāta melna no vienas vietas — ciktāl sniedzās mijkrēslī piepūlēts skats, visapkārt ielenktajai pilsētai kā puduros sastājušas indīgas suņu sēnes rēgojās neskaitāmas melnas vai tumšsarkanas teltis.
Orki rakās naski kā skudras — plašā lokā viņi raka dziļus ierakumu grāvjus, no pilsētas mūriem tieši tik tālu, lai būtu izšautai bultai neaizsniedzami. Kolīdz ierakumi bija gatavi, tie piepildījās ar liesmām: kā tā tika iedegta vai sakurta — ar zinātāja roku vai caur pesteļiem, nebija saskatāms. Darbs kūsāja augu dienu, kamēr Minastirītas ļaudis bezspēkā noskatījās. Un, kolīdz kārtējais grāvis bija gatavs, pielīgoja smagi piekrauti pajūgi, un ierakumu aizsega atkal jauni ienaidnieku pulki ar skubu slēja milzīgas mašīnas, ar ko akmeņus mest. Uz pilsētas mūriem nebija nevienas tādas, ar ko varētu aizšaut tik tālu un kas būtu gana izturīga.
Iesākumā pilsētas aizstāvji smējās un no tādām pariktēm neko daudz nebijās. Jo lielais pilsētas mūris bija varen augsts un brīnum biezs, uzcelts vēl tad, kad Nūmenoras varenība un amata prasme trimdā nebija gājusi zudībā, un ārsiena tam bija tāda pati kā Ortankas tornim — stipra, melna un gludena, neiedragā- jama nedz ar tēraudu, nedz uguni un satriecama vien ar spēku, kurš liktu zemei pavērties zem kājām.
— Nekā nebūs, — viņi teica, — kauču Bezvārdis pats nāktu, iekšā viņš netiks, kamēr vien būsim pie dzīvības. — Bet citi iebilda: — Kamēr būsim pie dzīvības? Cik tad ilgi vēl? Viņam rokā ierocis, kurš kopš pasaules pirmsākumiem licis krist daudziem cietokšņiem. Bads. Ceļi ciet. Rohāņi nenāks.
Taču apšaudīt mūri neviens ij nemēģināja. Ne jau kāds lau- pitajs vai orku vadonis bija izplānojis uzbrukumu Mordoras pavēlnieka varenakajam pretiniekam. Par vadoni te bija spēks un ļaunprātība. Kolīdz lielās katapultas bija gatavas, sacēlās bļaustīšanās, iešņirkstējās virves, iečīkstējās vinčas, un lādiņi aizšāvās brlnum augstu — pārlidoja pari mūra nocietinājumiem un nobrikšķēdami krita pilsētas apakšlokā, turklāt liela daļa, lejup gāzdamies, sazin kādas noslēpumainas rokas vadīti aizsvilās gaišās liesmās.
Necik ilgi, pilsēta izcēlās bīstami ugunsgrēki, un visi, kas jaudāja, metās dzēst liesmas, kas uzplaiksnīja vai ik uz soļa. Tad līdztekus prāvākajiem šāviņiem kā krusa nobira vēl citi — ne tik postoši, taču daudz baigāki. Tie nokrita pievārtes ielās nelieli un apaļi, ugunis neaizsvildamies. Bet, kad pilsētnieki metās lūkoties, kas tie tādi, viņi nespēja valdīt nedz kliedzienus, nedz asaras. Jo ienaidnieks pār mūriem svieda galvas, nocirstas gondorie- šiem, kritušiem cīņās pie Osgiliatas, pie rammiem un Pelennorā. Bija žēl skatīties — dažas bija pagalam sadragātas un sakropļotas, citas ar nežēlīgu roku nocirstas, tomēr daudzas pēc vaibstiem bija pazīstamas; un likās, ka viņi miruši mokās, un visās bija iededzināta pretīgā zime — Bezplakstu Acs. Tomēr, lai cik tās bija apgānītas un pazemotas, ik pa laikam gadījās, ka atmiņā dzīvs atausa cilvēks, kurš reiz bijis lepns karavirs vai vagu aris, vai šurp no zaļajām kalnu ielejām jājis svētkus svinēt.
Pilsētnieki velti kratīja dūres, draudēdami nežēlīgajiem pretiniekiem, kas čumēja un mudžēja viņpus mūrim. Lāsti tiem bija kā pilei ūdens, jo rietļaužu meli viņi nesaprata — paši karkāja kā zvēri un maitasputni. Bet driz vien Minastiritā tikai retajam bija atlicis gana daudz dūšas, lai Mordoras karapūļiem stātos pretim vai mestos ciņā. Jo Tumsas torņa pavēlniekam bija vēl kāds ierocis, par badu niknāks, — šausmas un izmisums.
Atkal uzkrita nazguli, un lidz ar Tumsas pavēlnieku, kas nu savus spēkus vairoja un sakopoja uzbrukumam, jo negantakas un baigākas bija ari viņu balsis, izkaukdamas saimnieka gribu un jaunību. Viņi nerimus riņķoja pār pilsētu kā maitasputni, kas cer uz maltīti, gaidot neizbēgamai nāvei nolemta upura galu. Lidz nazguliem nesniedzās ne skats, ne bulta, un tomēr viņi bija samanāmi, un mērdējošā kaukoņa piegandēja visu pilsētu. Ar kaucieniem nebija iespējams aprast — ik nākamais kļuva aizvien neizturamāks. Galu galā, kolīdz neredzamās šausmas laidās pāri, pat paši sīkstākie krita garšļaukus vai palika stāvam kā nolēmēti, izlaizdami ieročus no stingajām rokām, domas aptumšojās, karš vairs nebija ne prātā — tikai nobēdzināties, sarauties čokurā un par nāvi domāt.
Visu to melno dienu Faramirs gulēja cisās Baltā torņa kambarī, nevaldāmi kratīdamies drudzī. Dažs teica — mirējs, un drīz par mirēju viņu daudzināja gan tie, kas uz mūriem, gan tie, kas pilsētā. Un tēvs sēdēja viņam līdzās, nerunādams ne varda, tikai nolūkodamies, un par pilsētas aizstāvību vairs nelikās ne zinis.
Tadu nestundu Pins vel nekad nebija piedzīvojis — vieglāk bija pat urukhaju nagos. Viņam vajadzēja valdniekam būt par aprūpētāju, un tāds viņš arī bija, it kā gluži neredzams stāvēdams pie tumšā kambara durvīm, pūlēdamies apvaldīt pats savas bailes, cik spēdams. Un, ta veroties, viņam šķita, ka Denetors noveco turpat acu priekšā, it kā valdniekam kas būtu laupījis nesalaužamo gribasspēku un visu bardzību. Varbūt pie vainas bija skumjas, varbūt nožēla. Pār reiz tik skarbo seju plūda asaras — to redzēt bija smagāk nekā pirmītējās dusmas.
— Neraudi, valdniek, — viņš izstomīja. — Varbūt viņš vēl atlabs. Vai Gendalfam esi prasījis?
— Ar burvjiem mani nemierini! — Denetors atteica. — Visas cerības uz ģeķa laimi nu vējā. Naidnieks dabūjis, ko gribējis, un viņa spēks aug augumā. Viņš saredz visu, kas mums prālā, un viss, ko pasākam, mums pašiem par postu. Aizgrūdu dēlu lieka, bīstamā gaitā, nedz patencinājis, nedz svētību devis, un te nu viņš guļ ar indi dzīslās. Nē, nē, lai ko nesīs karš, ari manai asinij gals, pat pavaldoņu dzimta pagalam. Sīkiem ļautiņiem nu būs valdīt pār pēdējiem, kas palikuši no cilvēku ķēniņu cilts un slap- stīsics kalnos, kamēr taps izmedīti līdz pēdējam.
Otrpus durvīm atskanēja saucieni pec pilsētas valdnieka. — Nē, lejā nekāpšu, — Denetors sacīja. — Man jāpaliek pie dēla. Kazi, vēl bildīs kādu vārdu, iekams izlaidīs garu. Un gals ir tuvu. Lai stājas priekšgalā, kas grib, kaut vai Pelēkais Ģeķis, kauču viņa cerības izputējušas. Es palikšu šepat.
Ta Gendalfs uzņemas vadīt Gondoras galvaspilsētas aizstāvjus. Kur vien viņš spēra kāju, viri iedūšojās un spārnotās ēnas pagaisa no miņas. Nenogurdināms viņš soļoja no citadeles lidz vārtiem, visgaram apstaigāja mūri, un burvim Ildzi gāja Dolamrotas ķēniņdēls, mirdzošās bruņās terpies. Jo viņš un Dolamrotas bruņinieki joprojām turējās kā dižmaņi, kuru dzīslas ritēja tīras numenoru asinis. Visi, kas viņus redzēja, sačukstējās: — Būs tiesa, kas vecās teiksmās teikts: viņiem dzīslās elfu asinis, jo Nimrodeles ļaudis tur senlaikos mituši. — Un tad kāds tumsībā iedziedājās, noskandēdarns pa vārsmai no balādes par Nimrodeli vai citas dziesmas, kas Anduīnas ielejā bija sacerēta no atmiņas sen pagaisušos laikos.
Tomēr, kolīdz Gendalfs ar ķēniņdēlu Imrailu bija aizgājuši garām, domas no jauna iegrima tumsībā, sirds stinga, gondo- riešu pašpaļāvība sabira pīšļos. Un tā pilsēta, aizvadījusi ilgo, baiļpilno dienu, ieslīga bezcerības un tumsības pārņemtā nakti. Ugunsgrēki pilsētas apakšlokā trakoja bez apvalda, ārmūra aizstāvjiem daudzviet nogriezuši atkāpšanās ceļu. Taču tur postenī bija palikuši tikai nedaudzi — vairākums jau bija pamukuši meklēt glābiņu aiz otrajiem vārtiem.
Tālu aizmugurē pār Anduīnu jau bija pārmesti uz ātru roku darināti tilti, un augu dienu tur pāri nāca klāt arvien jauni spēki un bruņojums. Nakts vidū pēdīgi sākās uzbrukums. Priekšpulki metas kaujā, izlaipodami pāri uguns ierakumiem pa izgudrēm atstātam ejām. Viņi gāja, par kritušajiem un ievainotajiem nebēdādami, ciešā pulka saspiedušies, tieši pretim bultām, kas šāvās no mūra. Taču aizstāvju, kas uzbrucējiem jaudātu nodarīt kaut cik lielu postu, nu bija atlicis pavisam maz, kaut ari pretinieki, uguns apgaismoti, bija lielisks mērķis reiz izslavētajiem Gondoras strēlniekiem. Samanījis, ka pilsētnieku pašpaļāvība jau iedragāta, neredzamais karakungs sakopoja visus spēkus. Tumsā pamazām stūmās uz priekšu Osgiliata uzslietie lielie aplenkuma torņi.
Balta torņa kambari atkal ieradās vēstneši, un Pins viņus ielaida, jo tiem bija kas steidzams ziņojams. Denetors, ar skatu kavēdamies pie Faramira sejas, negribīgi pagriezās un klusēdams uzlūkoja ienācējus.
— Pilsētas apakšloks liesmas, valdniek, — tie vēstīja. — Ko vēlēsi darīt? Tu joprojām esi noteicējs un pavaldonis. Ne visi ir gatavi Mitrandiram kļausit. Vīri bēg no mūriem un atstaj tos pusgrautus.
— Kamdēļ? Kamdēļ tie nelgas bēg? — Denetors atvaicāja. — Labāk liesmās iet bojā drīzāk — ko gaidīt? Jo sadegsim tik un tā. Dodieties atpakaļ uz savu sārtu! Un es? Es došos uz savējo. Uz savu uguns kapu! Denetoram un Faramiram nebūs tapt kapenēs guldītiem. Nekādu kapeņu! Nebūs ilga, nāves miega miesām, kas ar zālēm svaidītas. Mēs pārvērtīsimies pelnos kā pagānu ķēniņi, iekams jel viens kuģis šurp no rietiem bija atburājis. Rieti pagalam. Ejiet atpakaļ — uguni!
Ziņneši apcirtās un bēga, ne paklanījušies, ne ko atbildējuši.
Denetors piecēlās un izlaida no pirkstiem drudzī kaistošo Faramira roku. — Viņš jau deg, jau deg, — valdnieks skumji nomurmināja. — Viņa gara mājoklis sabirzis pīšļos. — Tad, klusu panācies uz Pina pusi, viņš pavērās lejup, uz hobitu.
— Paliec sveiks! — viņš teica. — Paliec sveiks, Peregrin, Pala- dina dēls! Kalpojis tu esi isu brīdi, un nu tavs kalpības laiks drīz bus galā. Es atsvabinu tevi no tā mazumiņa, kas tev pienākums. Tagad ej un mirsti, kā pašam labpatīk. Un līdzās tiem, kam vēlies, kauču tas būtu draugs, kura ģeķība tevi nāvē iegrūdusi. Pasauc manus kalpus un ej! Paliec sveiks!
— Es vis neatvadīšos, valdniek; — Pins atteica, noslīgdams ceļos. LIn tad, piepeši samanīdams sevi atmozdamies hobitu, viņš piecēlās un ieskatījās sirmgalvim tieši acīs. — Es iešu artavu atvēli, — viņš sacīja, — jo man nudien gaužām gribas redzēties ar Gendalfu. Bet viņš nav nekāds ģeķis, un par miršanu es ij nedomāšu, kamēr viņam pašam nebūs dzīvot apnicis. Taču no vārda, ko esmu tev devis, un no sava pienākuma es negribu atsacīties, kamēr esi dzīvajos. Un, ja iznāks tā, ka viņi citadelē spers kāju, es ceru būt te, stāvēt tev līdzās un varbūt godam atpelnīt tos ieročus, ko tu man esi devis.
— Dari, kā zini, sikaliņa jaunkungs, — Denetors noteica. — Taču mana dzīve ir pagalam. Pasauc kalpus! — Viņš atkal pievērsās Faramiram.
Pins, valdnieku atstājis, pasauca kalpus, un tie nāca — seši stipri un no vaiga skaisti saimes vīri. Tomēr, aicinājumu padzirdējuši, viņi notrīsēja. Taču Denetors viņiem klusu velēja Faramiru silti sasegt un pacelt ar visu gultu. Kalpi darīja, ka likts, un nesa gultu laukā no kambara. Soļus viņi lika uzmanīgi, lai drudža mocītais slimnieks, cik nu iespējams, neko nemanītu; Denetors, tagad uz spieķa atspiedies, gāja nopakaļ, un visiem astē vilkās Pīns.
No Baltā torņa viņi itin ka beru gājienā izsoļoja tumsā — blīvā padebeša pavēderi tagad bija nošķiedusi tumšsarkana ugunsgrēku atblāzma. Klusu viņi pārgāja pāri pagalmam un pēc Denetora pavēles apstājās līdzās Nokaltušajam kokam.
Dziļi lejā pilsētā bija saklausāms kaujas troksnis, citādi viss bija klusu, varēja dzirdēt lāses no nedzīvajiem zariem skumīgi krītam melnajā Ūdenī. Tad viņi devās uz citadeles vārtiem, kur gājienam pakaļ pārsteigti un sabijušies noskatījās sargi. Pagriezušies uz vakariem, viņi pēc laba laika nonāca līdz patālām durvīm sestā loka mūrī: tās dēvēja par Fenhollenu, jo durvis mūžam bija ciet, atvērtas tika vien bērēs, un pa tām drīkstēja ieiet tikai pilsētas valdnieks un tie, kas nāves apzīmogoti vai kapeņu aprūpētāji. Viņpus durvīm sākās eja, kas loku lokiem veda lejup līdz šauram laukumiņam Mindolluīna kraujas paēnā — tur dusēja mirušie ķēniņi un viņu pavaldoņi.
Ceļmalas mājiņā sedeja kapeņu sargs, kas ar baiļpilnu skatu panācās pretim ar lukturi rokā. Pēc valdnieka pavēlēs viņš atslēdza durvis, un tās nedzirdami atvērās. Viņi iegāja iekšā, paņēmuši līdzi sarga lukturi. Nolaidenais ceļš bija tumšs — šaudīgā luktura gaisma krita uz. augstiem, senlaicīgiem mūriem un kolonnu rindām. Rimto soļu troksnis atbalsojās tukšumā, un tā viņi gāja arvien uz leju, līdz nonāca Klusajā ielā, Dīnenratā, ar tās palsajiem kupoliem, tukšajām zālēm un sen mirušu cilvēku tēliem; un, iegājuši paValdoņu kapenēs, viņi nolika savu nešļavu zemē.
Tur Pīns, nelabprāt apkārt vērdamies, ieraudzīja, ka nonācis plašā, velvētā kambarī, kur maza lukturīša gaismā uz tumsā tītajām sienām kustējās milzu ēnas. Neskaidri nojaušami, tur rindās virknējās marmorā cirsti galdi, un uz katra galda kāds gulēja, rokas sakrustojis, ar akmeni pagalvī. Bet viens galds turpat līdzas stāvēja plats un tukšs. Kad Denetors deva zīmi, kalpi noguldīja tur līdzas Faramiru un viņa tevu, pārklāja abus ar apsegu un nostājās, galvas noliekuši, kā sērotāji pie mirēja gultas. Tad Denetors klusu ierunājās.
— Še mēs gaidīsim, — viņš teica. — Taču zāļotājus šurp nesūtiet. Sanesiet sausu malku, sakraujiet mums apkārt, arī apakšā.
un aplejiet ar eļļu. Kad likšu, piegrūdīsiet lāpu. Dariet, ka likts, un ar mani vairs nerunājiet! Palieciet sveiki!
— Ar tavu atvēli, valdniek! — Pins noteica, apcirtās un šausmās metās bēgt no aizkapa mājokļa. "Nabaga Faramirs!" viņš domāja. "Jāsamekle Gendalfs. Nabaga Faramirs! Tā vien radas, ka zāļu viņam vairāk vajag, nevis apraudāšanas. Dieniņ manu, kur lai meklē to Gendalfu? Laikam taču pašā speltē, un viņam taču nebūs ne brītiņa, ko tērēt mirējam un tadam, kas jucis."
Ticis lidz durvīm, viņš uzrunāja kalpu, kurš tur bija atstāts par sargu. — Tavs kungs pats nezina, ko runā, — viņš teica.
— Neskrieniet pa kaklu, pa galvu! Nenesiet tur iekšā uguni, kamēr Faramirs dzīvs. Bez Gendalfa neko nepasāciet!
— Kurš tad ir Minastintā noteicējs? — tas atvaicāja. — Valdnieks Denetors vai Pelēkais Ceļinieks?
— Tā vien rādās, ka Pelēkais Ceļinieks, vai arī neviens, — Pīns noteica un joza augšup pa llčloču eju, ko kājas nesa, — garām pārsteigtajam durvju sargam, pa durvīm lauka un projām, līdz viņš nonāca pie citadeles vārtiem. Sargs viņu sveicinaja, un Pins pazina Beregonda balsi.
— Kurpu skrien, Peregrīna jaunkungs? — viņš sauca.
— Jāuzmeklē Mitrandirs, — Pīns atbildēja.
— Valdniekam darbi steidzami,- un man tur nepiedien būt par kavēkli, — Beregonds bilda, — taču pasaki aši, ja vari: kas lēcies? Kur mans valdnieks? Tikai nupat posteni stājos, bet dzirdēju, ka viņš aizgājis uz Slēgto durvju pusi un Faramiru viņam nesuši pa priekšu.
— Jā, — Pīns apstiprināja, — uz Kluso ielu.
Beregonds nolieca galvu, lai slēptu asaras. — Klida runas, ka viņš mirst, — viņš nopūtās, — un nu viņš ir pagalam.
— Nē, — Pīns teica, — vēl ne. Un vēl viņu, manuprāt, no nāves var glābt. Taču pilsētas valdnieks, Beregond, ir kritis, iekams vēl viņa pilsēta ieņemta. Viņš ir pavisam sašļucis un bīstams. — Pīns steigšus izstāstīja, cik savādi Denetors runājis un izrīkojies.
— Man tūliņ jāsadabū rokā Gendalfs.
— Tad nāksies skriet lejā, kur kauja.
— Zinu. Valdnieks mani atlaidis. Bet, Beregond, ja vien vari, dari kaut ko, lai nekas šausmīgs nenotiek!
— Valdnieks tiem, kas melnā un sudrabā ģērbti, neļauj atstāt posteni, lai vai kas, vienīgi, ja viņš pats 1ā norīkojis.
— Ja, tad tev nāksies izšķirties: pildīt rīkojumu vai glābt
Faramiram dzīvību, — Pins atteica. — Un, par rīkojumiem runājot, manuprāt, jums te darīšana ar jukušo, nevis ar valdnieku. Man jāskrien. Atgriezīšos, ja varēšu.
Viņš vicoja aizvien uz leju, uz pilsētas arloku. Pretim bēga ugunsgrēkos apsviluši pilsētnieki, dažs, viņa ģērbu ieraudzījis, atskatījās un kaut ko sauca, bet Pins nelikās dzirdis. Pēdīgi viņš tika cauri Otrajiem vārtiem — aiz tiem mūrus laizīja milzu liesmas. Tomēr valdīja savāds klusums. Nebija ne kaujas saucienu, ne ieroču šķindas. Tad piepeši nāca šaušalīgs kauciens un rībiens, aizvēlas dobja atbalss. Par varītēm cīnīdamies ar baiļu vilni un šausmām, kas lika vai kājām ļimt kopā, Pīns apstebe- rēja ap stūri, aiz kura pavērās skats uz laukumu pie pilsētas vārtiem. Viņš sastinga. Gendalfu viņš bija atradis, taču tūliņ atsprāga atpakaļ un ierāvās ēnā.
Sācies pusnakti, uzbrukums nebija rimies. Rībēja bungas. No ziemeļiem un dienvidiem mūriem virsū mācās pulks pec pulka. Šaudīgi sarkanajā gaismā kā staigajošas mājas līgojās vareni lopi, Ilaradas mūmaki, kas, starp liesmām laipodami, vilka milzu torņus un katapultas. Un ienaidnieku vadonim ne sevišķi rūpēja tas, ko viņa spēki pasāk un cik daudzi iet bojā — galvenais, lai top skaidrs, cik stipra ir aizsardzība, un gondorieši dabūtu no- kauties driz te, drīz tur. Smagāko triecienu viņš vērsa pret vārtiem. Lai cik tie bija stipri, no dzelzs un tērauda kalti, ar neiedra- gājamiem akmens torņiem un nocietinājumiem bruņoti, tomēr tieši tur bija meklējama augstā, neieņemamā mūra vājākā vieta.
Bungas ierībējās skaļāk. "Gaisā uzšāvās liesmas. Pāri laukam stūmās lielās mašīnas, un starp tām — milzīgs tarāns: resnās ķēdēs iekārts, tur šūpojās varens dižkoka stumbrs simt pēdu garumā. Tads jau laikus bija darināts Mordoras tumšajās smēdēs, un baļķa baigais melna tērauda uzgalis bija izliets ka plēsonīga vilka galva, ar posta zintīm apvārdota. Vārdā tam bija Gronds, par piemiņu senlaiku Zemzemes Veserim. Tarānu vilka lielie lopi, visapkārt spiedās orki, bet nopakaļ slāja kalnu troļļi, kas baļķi jaudāja iekustināt.
Taču aizsardzība pie vārtiem joprojām turējās stipra — tieši tur nepaguruši cīnījās gan Dolamrotas bruņinieki, gan Gondoras sīksiākie viri. Kā krusa bira akmeņi un bultas, aplenkuma torņi gāzās vai piepeši uzliesmoja kā lāpas. Un abpus vārtiem visgarām mūrim grēdojās atlūzas un kritušo liķi, tomēr, itin kā neprāta dzīti, virsū triecās arvien jauni pretinieka pulki.
Gronds vilkās tuvāk. Ugunij te nebija kur pieķerties, laiku pa laikam gan kāds no lielajiem vilcējlopiem satrakojās un sabradāja kādus orkus no tiem neskaitāmajiem, kas tarānam bija par sargiem, taču sabradātie tika pavilkti nost no ceļa, un viņu vietā stājās atkal citi.
Gronds vilkās tuvāk. Bungas rībēja ka nesamanlgas. Aiz līķu grēdām parādījās baigs stāvs: jātnieks — garš, ar kapuci galvā, melnā apmetnī. Lēnam, zirgam minot kritušo miesas, viņš jaja tuvāk, par šautram vairs nelikdamies ne zinis. Apturējis zirgu, viņš paslēja garu, blāvu zobenu. Un, kolīdz tas notika, it visus — gan pilsētas aizstāvjus, gan pretiniekus — pārņēma neizsakāmas bailes, rokas visiem nošļuka gar sāniem, neiedziedājās ne loks. Uz brīdi viss apklusa.
Iedimdējās un ierībējās bungas. Milzīgas ķetnas ar joni grūda Grondu uz priekšu. Piegrūda pie vārtiem. Iešūpoja. Pāri pilsētai aizvēlās dobjš rībiens, it ka padebešos būtu nograndējis pērkons. Taču dzelzs vārti un tērauda stabi triecienu izturēja.
Tad Melnais karakung's, piepacēlies kāpšļos, baigi iekliedzās, kādā sen aizmirstā mēlē skaitīdams spēka un šausmu vārdus, kas satriec gan sirdi, gan akmeni.
Trīsreiz viņš nokliedzas. Trīsreiz norībēja lielais tarāns. Un pēc trešā trieciena Gondoras vārti piepeši padevās. It kā negantas burvestības satriekti, tie sašķīda šķēpeles: nošķilas žilbinoša gaisma, un vārti, gabalos sarauti, sabira zemē.
Nazgulu pavēlnieks iejāja pilsētā. Pret liesmām viņš slējās milzīgs un melns kā nepārvarams izmisums. Nazgulu pavēlnieks iejāja pilsētā — cauri velvei, kur vēl neviens ienaidnieks nebija spēris kāju, un visi, viņu uzlūkojuši, bēga, kur patapdarni.
Visi, izņemot vienu. Vārtu laukumā kluss un rimts gaidīja Gendalfs, sēdēdams Zibenim mugurā: no visiem zirgiem, kas nebija Mordoras paverdzināti, viņš viens neļāvās šausmām un stāvēja nekustīgs un nesatricināms kā Dīnenrātas akmens tels.
— Te tu ienākt nevari, — Gendalfs ierunājās, un milzīgā ēna apstājās. — Ej atpakaļ uz bezdibeni, kas tevi gaida! Griezies atpakaļ! Iznīksti nebūtībā, kas gaida tevi un tavu kungu. Ej!
Melnais jātnieks atsvieda kapuci, un raugi! — galvā viņam bija ķēniņa kronis, tomēr pati galva bija neredzama. Viņpus tukšumam starp kroni un melnajiem, platajiem pleciem sarkanas plaiksnījās ierakumu liesmas. Pār neredzamajam lūpām izlauzās stindzinoši smiekli.
— Vecais ģeķi! — nazguls teica. — Vecais ģeķi! Mana stunda ir silusi. Vai tu nejēdz navi pazīt, kad tā stāv tavā priekšā? Tagad mirsti un lādies, cik uziet! — Un, to teikdams, viņš augslu pasleja zobenu, un pār asmeni tam nošķīda uguns.
Gendalfs pat nepakustējās. Un tieši tobrīd talu, kāda pilsētas sētpagalmā, iedziedājās gailis. Putns nokliedzās skaņi un dzidri, nelikdamies zinis ne par burvekļiem, ne karu, tikai sveikdams ritu, kas ausa pamalē augstu pāri nāves tumsībai.
Un itin kā par atbildi talē ieskanējās vēl kas. Ragi, ragi, ragi. Vāra atbalss atsitas no Mindolluina melnajām kraujām. Aizgūtnēm skanēja ziemeļnieku varenie ragi. Rohāņi beidzot bija klāt.