Merijs bija nolicies garšļaukus un ievlstljies segā; apkārt bija tik tumšs, ka vai acī dur, nakts gaiss bija nekustīgs un spiedīgs, tomēr tumsā neredzami klusi šalkoja koki. Viņš pa- slēja galvu. Jā, atkal — mežiem apaugušajos pakalnos un kalnu nogāzēs it kā neskaidri iedimdinājās bungas. Vienubrīd rimušās, tās tūliņ no jauna ieskanējās citviet, te tuvāk, te attālāk. Ej nu sazini, vai ari sargi dzirdēja.
Neviens sargs nebija saskatāms, taču Merijs zināja, ka rohāņi pulcējas turpat visapkārt. Tumsu caurstrāvoja zirgu dvaka, tie turpat kustējās un mīņājās, ik pa- laikam klusu nobūkšķinādami pakavus pret skujām klāto zemi. Karapulks bija apmeties priežu mežā pie Eilenaha bākas — augsta kalna, kurš slējās laukā no garajām Druadānas meža strēlēm, kas stiepās līdztekus Austrumu Anoriēnas lielceļam.
Kaut arī Merijs bija pārguris, miegs no viņa bēgtin bega. Nu jau viņi bija jājuši četras dienas no vietas, un tumsība, sabiezēdama arvien melnāka, pamazām arvien smagāku darīja ari sirdi. Neviļus uzmācās domas — sak, kālab vajadzēja dzīties Ildzi, ja reiz pats valdnieks bija vēlējis palikt? Tāpat viņš prātoja, vai vecais ķēniņš maz nojauš, ka viņš neklausījis, varbūt dusmojas. Varbūt ne. Starp Dernhelmu un Elfhelmu, viņu ēoreda maršalu, it kā bija noslēgta kāda vienošanās: gan vadonis, gan visi pa- rejie Meriju it ka nemaz nemanīja un nelikās dzirdis, kad viņš vēra muti vaļā. It kā hobits būtu viens no saiņiem, kas Dern- helmam pie segliem. Arī no paša Dernhelma nebija nekādas jēgas — tas vispār ne ar vienu nerunāja. Merijs jutās niecīgs, lieks un vientuļš. Laiki tagad bija nemierīgi, karaspēkam uzglūnēja briesmas. Līdz Minastirītas ārmūriem atlika jāt vien nepilnu dienu. Uz priekšu bija izsūtīti izlūki. Dažs neatgriezās. Pārējie atsteigušies vēstīja, ka ceļš priekšā jau ienaidnieka ieņemts. Tur, trīs jūdzes uz rietumiem no Amondlna, bija apmeties ienaidnieka karapulis, viena daļa jau virzījās tālāk gar ceļu — līdz tiem nupat bija labi ja trīs līgas. Ceļmalas kalnos un mežos siroja orki. Ķēniņš un Ēomers nakts aizsegā sarīkoja apspriedi.
Merijām gribējās ar kādu aprunāties, un prātā atausa Pins. Taču nekādu mierinājumu tas nesagādāja. Nabaga Pins — iespundēts akmens mūros, viens un sabijies. Merijām sakārojās būt staltam jātniekam — kā Ēomers —, iepūst ragā vai kur tur un auļot Pinam palīgā. Viņš pieslējās sēdus, ieklausīdamies bungās, kas iedimdējās atkal, nu jau pavisam tuvu. Tumsā ieskanējās apslāpētas balsis, starp kokiem tuvodamies pazibēja pa pusei aizklāti lukturi. Rohāņi turpat blakus ņēmās rosīties, pa tumsu taustīdamies.
Līdzās izslējās garš stāvs, pār Meriju paklupa un nošķendē- jās, sodīdamies par koku saknēm. Pēc balss Merijs pazina maršalu Elfhelmu.
— Es, godātais, neesmu nekāda sakne, — viņš bilda, — arī sainis ne — tikai hobits, kas vienos zilumos. Mazākais, vērs visu par labu, pateikdams, kas te briest!
— Kauču nu paliktu, kā ir, tai vella tumsībā, — Elfhelms atsaucas. — Tak pagaidām valdnieks liek mums sataisīties gatavībā: kuru katru brīdi var nākt pavēle cirsties uz priekšu.
— Tātad ienaidnieks tomēr tuvojas? — Merijs bažigi noprasīja. — Vai viņi tur bungo? Es jau sāku domāt, ka man rēgojas vien, jo neviens cits neliekas ne dzirdis.
— Nē, nē, — Elfhelms shcija, — ienaidnieks ir uz ceļa, nevis kalnos. Tur sazinādamies bungo mežaini, mežu savvaļnieki. Runā, šie arvien vel Druadānā mītot. Dzīvo tur kopš senlaikiem — skaitā viņu maz, paši slapstīgi, mežonīgi un tramīgi kā kustoņi. Tie nav kārotāji nedz pret Gondoru, nedz Rohāņu, tak nu satraukušies, jo tumsība un orki uzmākušies. Tā vien rādās — bīstas, kauču Melndienas atkal nebruktu virsū. Paldies, ka mums virsū netriecas, jo stāsta, viņi šauj indīgas šautras un mežā tik izmanīgi, ka mums ar šiem mēroties nav ko domāt. Tomēr viņi Teodēnam solījušies nākt talkā. Nule viens no vadoņiem tiek pie ķēniņa vests. Re, kur uguņi. Tik daudz padzirdēju, vairāk neko. Un tagad man pašam jāsteidz pavēlnieka rīkojumu pildīt. Vīkšies nu ceļā, saiņa jaunkungs! — Viņš pagaisa tumsā.
Runas par mežoņiem un saindētām šautrām Merijām nepavisam negāja pie dušas — jau tāpat sirdi smagi nospieda neciešamas bailes. Tāda gaidīšana bija neizturama. Karsti gribējās zināt, kas bus. Piecēlies viņš piesardzīgi devās nopakaļ pēdējam gaismeklītim, kas driz pazuda mežā.
Laucitē zem augsta koka bija uzslieta neliela telts ķēniņam. Virs tās zarā karājās prāvs lukturis, mezdams lejup nespodras gaismas kūli. Gaismas lokā sēdēja Teodēns un Ēomers, bet abiem priekšā bija pietupis savads, cilvēkam lidzīgs stāvs, červeļains kā laika zoba sagrauzts akmens, ar pamatīgu apakšžokli, ko gluži kā izkaltuši sūnas kumšķi klāja pašķidra bārda. Viņam bija īsas kajas, toties spēcīgi dilbi, pats drukns, kā samūnts, un pavisam pliks — tikai zāles brunči ap vidu. Merijām uzmācās sajuta, ka tads jau reiz kur redzēts, un piepeši atmiņā atausa Svetkalna vadatali. Šķita, ka viens no senteliem atdzīvojies acu priekša, vai arī tas bija tiešs pēctecis tiem, ko no miņas pagaisušie akmeņkaļi pirms neskaitāmiem gadiem bija izmantojuši par paraugu.
Kamēr Merijs zagās tuvāk, valdīja klusums, tad savvaļnieks ierunājās, laikam atbildēdams uz kādu jautājumu. Runāja viņš dobja rīkles balsī, tomēr, Merijām par izbrīnu, kopmēlē, kaut ari aprauti, šad un tad iestarpinādams pa svešādam vārdam.
— Ne, zirgļaužu tēvs, — viņš teica, — mēs nekaujamies. Mums tikai medības. Mežos galējam gorgunus, nīstos orkļaudis. Arī tev uz gorguniem naids. Palīgā iesim, kā mācēsim. Mežļaudis tālu dzird un tālu redz, zin visas takas. Mežļaudis te sen dzīvo, vēl akmensmājas nebija, vēl staltļaudis nebija no ūdens izkāpuši.
— Taču mums vajag palīgu kaujā, — bilda Ēomers. — Kā tu un tavi ļaudis mums lidzēs?
— Vēstis nesīsim, — savvaļnieks atbildēja. — No kalniem redzam. Uzrāpjamies, kur augsts kalns, un lejā veramies. Akmens pilsēta ciet. Laukā uguns, nu ari iekšā. Gribai turpu? Tad driz. Taču gorguni uri tie, kas tālu nākuši, — viņš ar mezglaino roku pameta uz rītiem, — satupuši uz zirgu ceļa. Daudz, daudz, vairāk par zirgļaudīm.
— Kā tu zini? — Ēomers prasīja.
Veca vīra plakanajā sejā un tumšajās acis nebija nolasāms itin nekas, tomēr balsi viņam iezagās nepatika un nīgrums. — Mežļaudis ir savvaļnieki, brīvļaudis, taču nav zīdāmi bērni, — viņš atteica. — Es esmu dižs vadonis, Ghān-buri-Ghāns. Man daudz kas saskaitāms — zvaigznes pie debesīm, lapas kokos, cilvēki tumsā. Jums ducis duču, ņemts desmit un vēl piecas reizes. Viņiem vairāk. Kaušanās liela, un kuram būs virsroka? Un vēl vairāk ir to, kas staigā ap akmensmajas mūriem.
— Ak vai! Viņam nudien ass skats! — Teodēns sacīja. — Un mūsu izlūki saka — viņi ceļam pāri grāvjus pārrakuši, stabus saslējuši. Piepeši uzklupdami, nesatrieksim.
— Tomēr steiga mums liela, — Ēomers norādīja. — Mund- burga liesmās!
— Ļauj Ghān-buri-Ghānam izteikt, kas sakāms! — savvaļnieks teica. — Viņam zināms ne viens vien ceļš. Viņš aizvedīs jūs pa ceļu, kurš bez bedrēm, kur gorguni nestaigā — tikai mežļaudis un zvēri. Kad akmensmājas ļaudīm spēks bija lielāks, viņi iecirta daudzas takas. Šķērda kalnus kā mednieks šķere nomedītam zvēra miesu. Mežļaudis domā — viņi akmeni eda. Ar lieliem ratiem brauca cauri Druadānai uz Rimmonu. Vairs nebrauc. Viņi ceļu aizmirsuši, mežļaudis — ne. Kalnam pāri un viņā pusē tas apakš zāles un kokiem, aiz Rimmona, uz Dīnu un tad ar līkumu turp, kur zirgļaudīm ceļam gals. Mežļaudis jums to ceļu parādīs. Tad nokausiet gorgunus un ar spožu dzelzi aiztrieksiet ļauno tumsību, un mežļaudis varēs iet atpakaļ gulēt, kur mežs.
Ēomers un Teodēns pārmija dažus vārdus paši savā mēlē. Pēdīgi Teodens uzlūkoja savvaļnieku. — Klausīsim, ko saki, — viņš sacīja. — Pat ja pretinieka karapuli tā atstājam aiz muguras, kas par to? Ja Akmens pilsēta kritis, ari mums atpakaļceļa nebūs. Ja tiks glābta, orku pulks paliks viens. Tava uzticība, Ghan- buri-Ghān, taps bagātīgi atal'gota, un Rohānai būsi draugs uz mūžu.
— Miroņi nav draugi tiem, kas dzīvajos, un veltes tiem nedod, — savvaļnieks atteica. — Taču, ja pēc tumsības vēl būsit dzīvajos, lieciet mežļaudīm mežā mieru un vairs nemedījiet viņus ka zvērus. Ghāns-buri-Ghāns jūs slazdā neiegrūdīs. Viņš pats ies līdzi zirgļaužu tēvam — ja ievedis neceļos, nokaujiet.
— Lai notiek! — Teodens piekrita.
— Cik ilgi mērojams likums, lai tiekam ienaidniekam garām un atpakaļ uz ceļa? — Ēomers vaicāja. — Mums nāksies iet soļos, ja tu būsi par ceļa rādītāju, un ceļš, nav šaubu, šaurs.
— Mežļaudis kājām skrien ātri, — Ghāns atteica. — Tur, Akmensratu ielejā, — viņš pavēcināja uz dienvidiem, — ceļš četru zirgu platumā, taču sākumā un viņā galā gan šaurs. Mežavīrs, no šejienes saullēktā izgājis, līdz Dīnam tiktu pusdienlaikā.
— Tad pirmajiem pulkiem vajadzēs, mazākais, stundas septiņas, — Ēomers aplēsa, — taču pavisam jārēķinās ar kādām desmit. Var gadīties neparedzēti kavēkļi, un, ja karaspēks būs tā virkne izstiepies, nejaudāsim tik drīz izkārtoties, lai no kalniem mestos uzbrukumā. Kāda tagad stunda?
— Kas to lai zina? — Teodēns sacīja. — Nu cauri vien nakts.
— Tumšs cauri vien, tas tiesa, — Ghāns atsaucās, — taču ne nakts. Sauli pie debesim mēs samanām pat neredzamu. Jau ceļas pār ritu kalniem. Debesu laukos aust diena.
— Tad mums jādodas ceļā, cik drīz vien var, — Ēomers teica. — Ar visu to šodien Gondorai palīgos netiksim.
Metis klausīšanos pie malas, Merijs paslepšus aizmanījās posties ceļam, lai būtu gatavs, kad atskanēs signāls. Līdz kaujai vairs nebija ilgi jāgaida. Merijs sprieda, ka diez vai daudzi paliks dzīvajos. Bet tad viņš iedomājās Pīnu, liesmojošo Minastirītu, un paša bailes apvaldīja.
Todien viss vedās labi, no ienaidniekiem, kas slēpni kur gaidītu, nebija ne miņas. Savvaļnieki bija izsūtījuši pa priekšu pulku izmanīgu mednieku, lai pār gājienu kalnos nedabūtu zināt neviens orks, neviens okšķeris. Jo tuvāk aplenktajai pilsētai, jo mijkrēslis biezēja melnāks, un jātnieki garās rindās virzījās kā tumšas kājnieku un zirgu ēnas. Ik pulkam par pavadoni bija viens no savvaļas mežļaudīm, vecais Ghāns soļoja līdzās ķēniņam. Sākumā karaspēks virzījās gausāk, nekā cerēts, jo pagāja zināms laiks, kamēr jātnieki, kājām iedami un zirgus pavadā vezdami, tika pāri kalniem viņpus apmetnes vietas, kur vajadzēja lauzties cauri biezam mežam, un uzgāja ceļu lejup, aizaugušajā Akrnensratu ielejā. Jau bija vēla pēcpusdiena, kad priekšpulki tika līdz vienlaidus pelēkam briksnājam, kurš pletās aiz Amondlna austrumu nogāzes un slēpa spraugu kalnu grēdā, kas no Nardola līdz Dīnam stiepās no rītiem uz vakariem. Cauri aizai senlaikos bija vedis pamestais ratu ceļš, kas savienojās ar Minastirltas Anorienas lielceļu, bet nu jau daudzas cilvēku paaudzes te par saimniekiem bija koki: ceļš bija pagaisis, izbrucis un aprakts zem neskaitāmos gados sakritušu lapu klājienā. Tomēr briksnājs jātniekiem sagādāja vēl pēdējo aizsegu, kur bija cerības patverties, iekams mesties atklātā cīņā, jo priekšā stiepās ceļš un Anduīnas līdzenums, bet dienvidaustrumos slējās kailas un klinšainas nogāzes — tur grumbainie kalni pulcējās un grūdās vienkopus akmens cietokšņu grēdā, Mindolluīna milzu blāķi.
Priekšpulkam tika dota pavele apstāties, un, kamēr pārējie virkne iznāca no Akmensralu ielejas, zem pelēkajiem kokiem tika ierīkota apmetnes vieta. Ķēniņš sasauca apspriedi. Ēomers izsūtīja izlukus noskaidrot, kas priekšā, bet vecais Ghāns nogrozīja galvu.
— Ko tur zirgļaudis sūtīt? — viņš teica. — Mežļaudis jau redzējuši visu, kas tādā dvakoņā noredzams. Drīz būs klāt un ar mani runās.
Ieradās karakungi, un tad no briksnāja piesardzīgi izlavījās citi vadatālu lidzinieki — visi tieši tādi paši kā vecais Ghāns, tā ka Merijs tikko jaudāja samanīt kādu atšķirību. Atnācēji aprunājās ar Ghānu, riklē gurguļodami.
Ghāns pagriezās pret ķēniņu. — Mežļaudīm daudz sakāma, — viņš pavēstīja. — Virspirms, piesargies! Vēl daudzi nometušies viņpus Dīnam, stundas gājumā, — viņš pameta ar roku uz vakariem, kur slējās melnā bāka. — Taču no šejienes līdz akmens- ļaužu jaunajiem mūriem neviens nav matīts. Tur kust, ka biezs. Mūru vairs nav: gorguni nogrāvuši ar zemes pērkonu un meln- dzelzs vālēm. Piesargāties aizmirsuši, apkārt neskatās. Domā, ka viņiem draugi visus ceļus uzmana! — To teikdams, vecais Ghāns savādi nogurguļojās, it kā smieklu palaizdams.
— Labas vēstis! — iesaucās Ēomers. — Ij tādā tumsībā cerība no jauna pamirdz. Ko Naidnieks izperina, mums nereti iegrozās par labu — viņam par spīti. Posta tumsība pati mums bijusi par aizsegu. Un nu, kārodami Gondoru sagraut, lai akmeni uz akmens neatstātu, viņa orki nogrāvuši šķērsli, no kā bijos visvairāk. Mums būtu nācies ilgi cīnīties, lai ārmūrim pāri tiktu. Nu varam brāzties cauri, ja tik tālu tiksim.
— Atkal gribu tevi tencināt, mežu Ghān-buri-Ghān, — Teodēns teica. — Lai tev labi klājas par to, ka vēstis nesi un par pavadoni mums biji!
— Nokauj gorgunus! Nokauj orkļaudis! Citi vārdi mežļaudīm nebūs tīkami, — Ghāns atsacīja. — Aiztriec dvakoņu un tumsību ar spožo dzelzi!
— Esam tālu jājuši, par to vien domādami, — ķēniņš piekrita, — un iesim uzbrukuma. Taču ko panāksim — to tikai rīts rādīs.
Ghāns-buri-Ghāns nometas tupus un par atvadu zirni pieskārās pie zemes ar červeļaino pieri. Tad, kājās piecēlies, viņš jau grasījās doties projām, bet piepeši paslēja galvu kā iztrūcināts meža zvērs, gaisā savādu smaku nomanījis. Acis viņam iemirdzējās.
— Vējš mainās! — Ghāns iesaucās, un it kā vienā netveramā acumirklī viņš lidz ar pārējiem mežļaudīm pagaisa tumsā, un nevienam Rohānas jātniekam vairs nebija lemts viņus kaut reizi ieraudzīt. Driz pēc tam tālu rītos no jauna neskaidri iedimdējās bungas, tomēr nevienam visā karapulkā sirdi neiezagās ne mazākās bailes, ka mežļaudis, kaut no skata tik svešādi un nepiemīlīgi, būtu varējuši izrādīties nodevēji.
— Tālāk iztiksim bez pavadoņiem, — Elfhelms teica, — jo mums pašiem pulkā ir tādi, kas miera dienās uz Mundburgu jājuši. Es pats no tādiem. Kur iztiksim uz ceļa, tas griezīsies uz dienvidiem, un tad lidz pilsētas ārmūrim vēl mērojamas septiņas ligas. Ceļmalas tur teju visgarām ar zāli noaugušas. Tur Gondoras ziņneši cerēja visātrāk jāt. Kazi, ari mēs to gabalu nomērosim ātri un bez lieka trokšņa.
— Tad, ja reiz mums priekšā neganta kauja un vajadzēs sakopot visus speķus, es iesaku tagad atpūsties un ceļā doties lidz ar nakti, — Ēomers piebilda, — un aplēst, lai pilsētā iejājam līdz ar rīta gaismu, lai cik tā skopa, — kad valdnieks dos zīmi.
Ķēniņš piekrita, un karakungi aizgāja. Bet Elfhelms driz vien atgriežas. — Izlūki, valdniek, aiz pelēkā meža nav redzejuši nenieka, par ko būtu ziņojams, — viņš stāstīja; — tikai divus vīrus: abus nokautus līdz ar zirgiem.
— Nu? — Ēomers ieteicās. — Kas no tā?
— Lūk, kas, pavēlniek: abi bija Gondoras vēstneši. Viens, kazi, Hirgons. Vismaz roka viņam sažņaugta Sarkanbulta, taču galvas trūkst — nocirsta. Un vēl kas: zīmes rāda, ka abi krituši, bēgdami uz vakariem. Es noprotu ta: atgriezdamies viņi uzgājuši ienaidnieku jau uz ārmūra vai tam virsu brukām, un tas bus bijis pirms divām naktīm, ja viņi, kā raduši, nodzītos zirgus pret jauniem nomainījuši. Līdz pilsētai viņi nav jaudajuši tikuši un griezušies atpakaļ.
— Ak vai, — Teodēns nopūtās. — Tātad Denetors nav dabūjis zināt, ka nākam, un necer mūs sagaidīt.
— Kad viss mata galā, gaidīt vairs nevar, tomēr labak velak, nekā nekad, — Ēomers bilda. — Un kauču nu šoreiz senā paruna izrādītos patiesāka neka jebkas, ko cilvēks jelkad pār lūpām laidis.
Pienaca nakts. Gar ceļmalu nedzirdami auļoja Rohānas karaspēks. Lielceļš, apmeties ap Mindolluina pakāji, aizliecās uz dienvidiem. Tālu projām un teju tieši priekšā zem tumsas pielietajam debesīm gailēja sarkana blāzma, pret ko varenā kalna sāni iezīmējās melni un skaidri. Rohaņi tuvojās Pelennoras ram- matn, bet diena vel nebija uzaususi.
Ķēniņš jā ja priekšpulka vidū, pils apsardzes ielenkumā. Nākamais bija Elfhelma ēoreds, un Merijs nomanīja, ka Dernhelms tagad pa tumsu pamazām stumjas arvien uz priekšu, līdz viņa zirgs auļoja turpat aiz muguras ķēniņa apsargiem. Jātnieki apstājās, Merijs saklausīja priekšā klusas balsis. Bija atgriezušies izlūki, iedrošinājušies aizjāt teju lidz pašam ārmUrim. Viņi devās pie ķēniņa.
— Tur viss vienās liesmās, valdniek, — viens teica. — Pilsētai uguns visapkārt, un lauks naidnieku pilns. Taču visi spēki, rādās, piedzīti pie mUriem. Cik nu varējām noprast, pie ārmūra nav atstājuši teju nevienu, un tie paši ņemas, apkart neskatīdamies, tikai grauj un posta.
— Vai atminies, valdniek, ko savvaļnieks bilda? — ierunājās otrs. — Es mierlaikos dzīvoju Zemlejā, vārdā man Vldfara, un ari man vējš zina ko stāstīt. Tas jau mainījies — no dienvidiem iegriezies, jūras gaisu nes līdzi, kauču tikko jaušamu. Rīts nesīs ko jaunu. Dvakoņai pāri ausis diena, kad iesi mūrim pari.
— Ja tu, Vīdfara, runa no tiesas, lai tev vēl gadu gadi svētībā vadami! — Teodēns sacīja. Pagriezies pret saviem pils vīriem, kas pulcējās turpat visapkārt, viņš iesaucas tik skaņi un skaidri, ka valdnieka vārdus sadzirdēja ari daudzi no pirmā ēoreda jātniekiem:
— Ta stunda ir situsi, Rohānas jātnieki, Eorla dēli! Priekšā jums naidnieks un uguns, un jūsu mājas tālu. Tomēr, kauču kaujaties svešā laukā, slavu, ko še iemantosit, jums neviens nemūžam neatņems. Esat solījušies — tagad turiet vārdu, kas dots valdniekam, zemei un sadraudzībai!
Vīri piesita šķēpus pie vairogiem.
— Eomer, dēls! Tev bUs vest pirmo eoredu, — Teodens turpināja, — un lai tas seko ķēniņa karogam, pa vidu. Ellhelm, tu savu pulku griez pa labi, kolīdz būsim viņpus mūrim tikuši. Un Grim- bolds savtjo lai griež pa kreisi. Lai pārējie pulki iet pakaļ tiem trim, kas priekšā, kā iznāk. Triecieties virsu visur, kur ienaidnieks biezākā pulka. Neko citu neizprātosim, jo nav zināms, kas un kā tur, klajā lauka. Nu — uz priekšu un no tumsības nebīstieties!
Priekšpulks aizauļoja, cik ātri vien bija iespējams, jo tumsa aizvien bija piķa melna, lai ko Vldfara tika solījis. Merijs sēdēja Dernhelmam aiz muguras, ar kreiso roku turēdamies, cik spēka, ar labo raudzīdams izraut zobenu no maksts. Rūgti kā mieles viņam prātā atausa ķēniņa vārdi: ko tu iesāksi tāda kaujā, Meriadok? " Tikai to vienu," viņš pie sevis noteica, "bušu jātniekam par nastu un no sirds cerēšu, ka noturēšos seglos un zirgi auļodami mani nesabradas līdz nāvei!"
I.tdz pusgrautajiem ārmuriem bija atlikusi ne vairāk kā viena liga. Necik ilgi, tā bija garām — pēc Merija domām, par daudz drīz. Saceļas neganti kliedzieni, pašķindeja ieroči, taču ne uz ilgu laiku. Orku, kas tur postija mUrus, nebija daudz, tie paši izrādījās pagalam pārsteigti, un aši vien tika nokauti vai patriekti. Pie sagrautajiem ramma ziemeļvārtiem ķēniņš atkal apstājās. Pirmais eoreds nostājās viņam cieši aiz muguras un visapkārt. Dernhelms turējās ķēniņam tuvumā, kaut Elfhelma pulks bija aizvirzījies tālāk pa labi. Grimbolda vīri, no pārejiem nošķīrušies, pajāja tālāk uz rītiem lidz vietai, kur mūrī bija izgrauts liels robs.
Merijs pabāza degunu Dernhelmam gar sāniem. Tālu priekšā, savas desmit vai vairāk jūdzes projām, rēkdamas trakoja liesmas, bet līdzenumā plaiksnijas vēl daudzi uguns pusloki, lidz tuvākajam bija vien nepilna līga. Tumsā neko daudz vairāk nebija iespējams saskatīt, tāpat nebija samanāma jel mazākā cerība uz rīta gaismu, arī vēja nebija nemaz, lai no kuras puses iegrozīta.
Rohānas karaspēks klusītēm iejāja Gondoras pilsētas laukos gluži kā paisuma vilnis, kas lēnām, toties nevaidami gažas cauri spraugām aizsprostā, ko būvētāji domājuši drošu esam. Bet Melnā karakunga domas un griba bija pilnība sakusušas ar bojāejai nolemto pilsētu, un pie viņa vēl nebija atskrējušas vēstis, ka izperinātajā plānā gadījies kāds misēklis.
Pēc laiciņa ķēniņš savējos pagrieza mazliet uz rītiem, lai nonāktu starp aplenkuma ugunīm un ārpilsētas laukiem. Tur viņi tika, joprojām neviena nemanīti, un Teodens aizvien vēl nedeva zīmi. Pēdīgi viņš atkal apstājās. Pilsēta bija jau tuvāk. Gaisā jautās sviluma smaka, valdīja aizkapa tumsība. Zirgi kļuva nemierīgi. Bet ķēniņš sēdēja Baltkrēpim mugurā, kā sastindzis vērdamies Minastirītas pirmsnāves mokās, it ka piepeši būtu ļāvies bailēm vai šausmām. Viņš izskatījās sarāvies, gadu nastas saliekts. Merijs pats samanīja sirdij uzgulstamies neciešamas šausmas un neziņu. Sirds teju stājās pukstēt. Pat laiks šķita sastingstam neizlēmīgās šaubās. Viņi bija nākuši pārvēlu! Labāk nekad, nekā par vēlu! Tā vien skaties, Teodēns notrīsēs, nolieks sirmo galvu, pagriezīsies un aizmanīsies, lai nobēdzinātos kalnos.
Tad pēkšņi Merijs samanīja pārmaiņu — nepārprotami. Sejā pūta vējiņš! Paspīdēja gaišums. Tālu, tālu projām dienvidos pie pamales tikko nojaušami pelēki vēlās, virmoja un cēlās mākoņu vāli — viņpus tiem ausa rīts.
Bet tieši tobrīd nošķīda uguns, it kā no pilsētas zemzemes pamatiem noplaiksnīdamies būtu izšķīlies zibens. Vienu žilbinošu acumirkli Minastirīta iezīmējās melni balta, ar pašu augstāko torni kā mirdzošu adatu, un tad, kolīdz pār pilsētu atkal sakļāvās tumsa, pār laukiem pārvēlas apdullinošs, dobjš rībiens.
To padzirdējis, sagumušais ķēniņš piepeši izslējās. Viņš atkal bija stalts un lepns, un, seglos piepacēlies, viņš skaļi nosaucās — skaņaku balsi no mirstīga lupām vēl nebija dzirdējis neviens, kas to saklausīja:
— Celieties, celieties, Rohānas jātnieki. Kauja būs neganta: uguns un zobens, Šķēpi lai triecas, vairogi šķeļas, Asins lai sarkanu rītausmu kraso!
Cīņā, cīņā, cīņa! Uz Gondoru!
Tad viņš izķēra no sava karognesēja Gutlāfa rokām lielu ragu un iepūta tajā ar tādu joni, ka rags sašķīda gabalos. Un tūliņ iedziedājās visi ragi, kas vien rohāņiem līdzi bija, un Rohanas kaujas ragi šajā stundā līdzenumu satricināja kā vētra un kalnos aizdārdēja kā pērkons.
Cīņā, ciņa, cīņā! Uz Gondoru!
Piepeši ķēniņš paskubināja Baltkrepi, un tas metās uz priekšu. Nopakaļ, bezcerīgi atpalikdams, plīvoja karogs ar balto zirgu zaļajā pļavā. Līdzi brāzās pils bruņinieki, taču ķēniņš aizvien bija pirmais. Tur jāja Ēomers, bruņeepures baltajai zirgastei ar joni vilnījot, un pirmā ēoreda jātnieki gāzās kā putojoša banga, pret krastu triekdamās, bet Teodens nebija panākams. Kaut no skata kuslam, varbūt tēvu cīņas kaisme viņam dzīslās bija no jauna iesvelusies, un ķēniņš, Baltkrēpim mugurā sēdēdams, bija itin kā atdzimis senlaiku dievs no dienām, kad pasaules jaunības dienās valāru kaujā dimdēja lielais Oromē. Uzmirdzēja viņa zelta vairogs, un — rau! Tas ievizējās kā saule, un zem rumaka baltajām kājām zāle uzliesmoja zaļa. Jo ausa rīts, klāt bija rīts un juras vējš, un tumsība sakustējās, un Mordoras karapuļi iegaudojās, un viņus parņema šausmas, un viņi bēga, un gāja boja zem dusmibas pakaviem. Un tad Rohānas karaspēks uzņēma dziesmu, un cirzdamies viņi dziedāja, jo visus bija pārņēmis ciņas prieks, un dziesma — vienlīdz skaista un baiga — aizskanēja līdz pat pilsētai.