Sienas ekrāns bija ieslēgts jau trīs dienas, kopš viņi izkļuva no laboratorijas. Ali sēdēja uz grīdas ekrāna priekšā pamestā namā un neraudzījās ne uz vienu. Kopš viņi atgriezās Londonā un sarunāja ar Grāfieni mītni kādā no viņas īpašumiem, retais bija bildis kaut vārdu. Nams atradās Londonas zemākajos līmeņos, kas citos apstākļos būtu šausminājis Ali un nebūtu gājis pie sirds Rcivcnai, taču tagad neviens nesūdzējās.
Reivcna neapmetās kopā ar viņiem. Vraits bija pastāstījis viņai par laboratorijas uzspridzināšanu, bet viņa, bāla un piekususi, nebija neko atbildējusi, tikai apvaicājās, vai Kaldens ir izglābies. Neviens nezināja atbildi, un, kad Kezs ieteicās, ka vajadzētu pameklēt Tīklā, Rcivena tikai paraustīja plecus. Atgriezusies Londonā, viņa paziņoja, ka vēlētos atrast patvērumu pie Grāfienes, un nevienam nebija spēka ar viņu strīdēties.
Pārējie ieslēdzās katrs savā pamestā nama istabā. Džīvs un Fins bija iegriezušies pēc samaksas par darbu un pavēstīja, ka viņu banda atsakās no kompensācijas par Meleka nāvi. Lusils palika kopā ar viņiem un krāmējās pa elektroniskajām ierīcēm, kuras Reivcna pameta šeit, pirms nozuda Grāfienes cietoksnī. Lusils nebija runīgs, viņu nomāca vainas apziņa par laboratorijā iznīcinātajām dzīvībām. Ari Vraits bija neparasti kluss. Stundām ilgi viņš aprūpēja Atriebēju, cenšoties neievērot atšķirību starp mazuli, ko bija kādreiz redzējis, un tagadējo ķermeni, kas bija pārdzīvojis eksperimentus. Ali uzskatīja, ka visi pūliņi ir velti. Vraits centās, cik spēja, auklējot meiteni, ko bija izdevies izglābt.
Ari Kezs apmetās tepat, tomēr viņš mēdza pazust uz ilgāku laiku, klaiņājot pa lielpilsētas katakombu ielām.
Komanda pajuka, un Ali tajā vainoja Reivenas prombūtni. Vraits un viņa māsa bija līdzsvarojuši viens otru, viņš klusībā bija ārkārtīgi cilvēcīgs, viņa — ārišķīgi cietsirdīga. Kopā viņi bija lieliska komanda. Viņa piesardzība un viņas uzdrīkstēšanās bija glābusi viņus laboratorijā, taču pēc mērķa sasniegšanas saikne starp viņiem pajuka. Ali sprieda, ka Reivcna tik un tā būtu devusies projām, lai kas noliktu; Atriebējas klātbūtne viņai traucēja. Taču Airicbēja nebija vienīgais iemesls, kādēļ grupa pašķīrās. Vēl bija ari nepārvaramā zaudējuma sajūta, līdzko klajā nāca pirmās mediju ziņas.
Laboratorijas ierakstu vienlaicīgā parādīšanās gandrīz visos galvenajos kanālos bija pārsteigusi gan žurnālistus, gan skatītājus, un reportieri nekavējoties devās uz norādīto DDP iestādes adresi. Pēc stundas visos ziņu kanālos parādījās materiāls, kurā bija redzama izdegusi laboratorijas čaula. Taču, pirms vēl reportieri paspēja to aplūkot tuvāk, ieradās drošībnieki un valdibas vārdā piespieda mediju pārstāvjus aizbraukt. Visu nākamo dienu ziņu kanāli izteica dažādus minējumus, līdz viņu uzslājība vainagojās ar paziņojumu par oficiālas izmeklēšanas sākšanu. Valdība stūrgalvīgi atteicās komentēt notikušo, un, par spīti nenoliedzami neveikliem komentāriem, kļuva skaidrs, ka valdība piespiedīs medijus klusēt.
Grupa ar aizvien garākām sejām vēroja ziņas, sēžot nosacīti drošajā namā. Reivena bija atguvusi samaņu pēc divpadsmit stundām un atteicās no jebkādas medicīniskās palīdzības, lai tikai noskatītos ziņas; bet viņa bija pirmā, kas novērsās no ekrāna, paziņodama, ka dosies pie Grāfienes, un neatļāva Kezam nākt līdzi. Ari Fins un Džīvs driz vien atvadījās, paziņodami, ka viņu piedalīšanās operācijā ir noslēgusies. Džīvs novēlēja labu veiksmi, bet Fins neteica ne vārda, nepacietīgi gaidot, kad beigsies viņu sadarbība.
Atriebējas neprāta dēļ arī Vraitam drīz zuda interese par ziņām. Lusils bija iespēju robežās paskaidrojis viņai, kas nolika laboratorijā, un palīdzēja Vraitam, cik spēja. Taču meitene atguvās pa savai modei. Starp nesakarīgas trakošanas posmiem gadījās reti saprāta mirkļi, un Ali nekad nespēja izprast, kurā brīdī viņa uztver reālo pasauli. Atriebēju mocīja smagi murgi, un, trīs naktis pēc kārtas pamostoties no vājprātīgiem kliedzieniem, ari Ali sapņus appludināja nelāgas ainas. Uz viņas pusi stiepās uguns mēles, kāds kliedza, viņa modās un atkal aizmiga. Viņa labprāt dotos projām, taču viņai nebija, kurp iet. Viņa un Lusils bija šeit ieslodzīti, jo viņu radinieki viņus vairs nepazītu. Vecāki domāja, ka viņi jau ir miruši, un Ali nosprieda, ka, tā turpinoties, uz to nebūs ilgi jāgaida.
Vraits pat caur aizvērtajām durvīm dzirdēja ziņu kanāla troksni. Viņš vēlējās, kaut Ali labāk slēgtu to laukā, taču viņa sēdēja uz grīdas kā pieaugusi pie ekrāna un tikai reizēm negribīgi novērsa skatienu no tā. Viņas apsēstībai līdzīgo interesi par ziņām lomēr varēja paciest vieglāk nekā klīšanu apkārt pa namu ar tādu skatienu, it kā viņa būtu ieslēgta kapenēs. Vraits juta viņai līdzi, tomēr nespēja palīdzēt. Patiesībā bija grūti pierast pie domas, ka ilgie māsas meklējumi ir beigušies, tomēr vēlamais rezultāts nav sasniegts. Atriebēja bija visnotaļ sveša, viņš nespēja atpazīt zudušo māsu rēgainajā skatienā.
Atriebēja atkal bija iemigusi dabiskā miegā, ko tikai reizēm pārtrauca nelāgi sapņi, un Vraits izmantoja iespēju, lai apraudzītu Ali.
"Kas notiek?" viņš apvaicājās, ienākot istabā un pamājot uz ekrānu.
"Šovakar būs oficiāls paziņojums, runās pats premjerministrs, bet pēc tam drošības dienesta šefs. Daudzi ziņu kanāli jau izsaka minējumus, ko viņi teiks, daži vēlreiz rāda Reivenas tiešo pārraidi no laboratorijas un cenšas atklāt kādu viltojuma pazīmi."
"Vai paredzams, ka atradīs?" Vraits vaicāja.
"Daudzi jau apgalvojuši, ka eksperimentu rezultātus un upuru attēlus viltojuši Haki, lai iegūtu sabiedrības līdzjūtību. Taču cilvēki netie šādam skaidrojumam, jo valdība apgalvo, ka neviens Haks nespēj izvairīties no DDR" Ali balsī skanēja rūgtums, un Vraits nespēja viņai to pārmest. Kopš viņu aizturēja DDR nebija pagājis daudz laika, un atšķirībā no Reivenas viņa vēl nebija pieradusi pie attieksmes pret Hakiem.
Ja Reivcna būtu šeit, Ali klātos vieglāk. Vraits zināja par viņu savstarpējo nepatiku, bet tik un tā Reivena varētu palīdzēt Ali izprast jauno piederību kriminālajai pagrīdei. Varbūt viņa pat varētu iemācīties izmantot savas Haka spējas, lai izdzīvotu. Vrails nespēja iedomāties Ali kā hakeru, bet diez vai viņai bija vēl kāda iespēja. Taču Reivena bija pazudusi, un viņš nezināja, vai viņa vispār atgriezīsies.
Kezs uzmanīgi pārgāja tiltu. Šajos līmeņos tie pārsvarā bija pussabrukuši. Pilsētas pamati bija droši, tomēr valdība netērēja naudu, lai uzturētu kārtībā pilsētas daļu, kurā dzīvoja gandrīz tikai likumpārkāpēji. Viņu nams atradās vēl zemākā līmenī nekā tas, kurā Kezs bija aizvadījis savu bērnību. Viņš reti sastapa gangsterus, kas medīja viegli atrodamus upurus nabadzīgākajos rajonos. Tic gājēji, kurus viņš redzēja klīstam pa tiltiem, bija tikai sabiedrības atraidītie bez nākotnes cerībām.
Viņš bezmērķīgi klaiņoja apkārt un prātoja, vai tiešām iederas šeit. Viņš nezināja, ko nolēmis darīt Vraits, atgriezties Denverā vai pievienoties šejienes bandām. Varbūt viņš paļausies uz Reivenu, kas varētu sagādāt pietiekami naudas, lai dzīvotu graustos un aprūpētu Atriebēju. Ja tas notiktu, Kezam neatliktu nekas cits, kā dzīve uz ielas. Viņš bija veiksmīgi aizmirsis iepriekšējo dzīvi; tagad tā draudēja atgriezties un pārņemt viņu savā varā. Viss bija atkarīgs no Reivenas. Kezs bija pārliecināts par to. Bez viņas komanda nebija nekas. Viņas pieredze, pašaizliedzība un spējas pierādīja, ka viņa ir galvenais spēks grupā.
Neapzināti viņš nonāca pazīstamā apvidū. Netālu no šejienes, tikai trīs līmeņus augstāk, atradās nams, no kura Grāfiene pārraudzīja savas operācijas. Uz šejieni devās Reivcna, kad atstāja viņus. Kczs brīdi domāja, vai ir vērts uzdrīkstēties. Tad nolēma, ka nav ko zaudēt, un kāpa augšup pa kāpnēm, kas vijās ap debesskrāpi.
Sargi priekštelpā ar aizdomām nopētīja Ķezu un aizšķērsoja durvis uz Grāfienes bāzi. Viņš piesardzīgi tuvojās, bet viņa jautājums bija sargiem negaidīts.
"Es gribu satikt Rcivcnu," viņš paziņoja.
Sargi saskatījās. "Hakeru?" sieviete pārjautāja.
"Jā, viņu," Kezs pamāja. "Dzirdēju, ka viņa ir šeit."
"Pagaidiet," sieviete vēsi noteica un tik steidzīgi nobēra pāris vārdus holokomā, ka Kczs nepaspēja tos saklausīt. Beidzot sardze atkāpās no holokoma un paaicināja viņu tuvāk. "Nosauc savu vārdu un vizītes mērķi."
Kczs nezināja, vai Rcivcna viņu klausās vai nē. Tomēr viņš iedomājās, ka ziņu nodos viņai, tāpēc runāja tā, it kā uzrunātu tieši viņu.
"Šeit Kczs," viņš sacīja. "Gribu parunāt ar Reivenu. Tas ir svarīgi."
"Vai privāts jautājums?" nepazīstama balss vaicāja, un Kczs pamāja. "Pagaidiet tepat," balss atsaucās, holokoms tika izslēgts.
"Tu dzirdēji, ko tev saka," sargs aizrādīja. "Gaidi šeit." Viņš pamāja, lai Kezs paiet nost no durvīm, un abi sargi nostājās, kā iepriekš.
Kezs gaidīja ilgi. Reivcna nerādījās, bet sargi par viņu nelikās zinis. Viņš jau nosprieda, ka kļūdījies, nākot šurp. Taču vēlēšanās satikt Reivenu bija pārāk spēcīga. Sargs satrūkās, kustība pievērsa Kcza uzmanību, un viņš ieraudzīja, ka no durvju ēnas iznirst pazīstams stāvs. Reivenai bija vienkāršs melns tērps, mati atglausti atpakaļ, atklājot bālo pieri un tumšos lokus ap mirdzošajām acīm. Pār plccu viņa bija pārsviedusi to pašu somu un garo, melno mēteli, un Kezam pirmo reizi pēc laboratorijas radās ccriba.
"Sveiks, Kez," viņa tcica, pienākusi klāt. "Kas noticis?"
"Nekas īpašs," viņš atzina. "Visi ir tādi kā…" Viņš paraustīja plecus, pabeigdams domu ar mājienu.
"Pašķīduši katrs uz savu pusi," Reivena secināja. Uz mirkli viņas sejā pazibēja dīvaina izteiksme, kas pazuda, pirms Kczs paspēja to izprast. "Bet ko tu gaidīji?" viņa paraustīja plecus. "Domāji — visi līksmos, ka esam atraduši Reičelu? Tas nav tik vienkārši, Kcz. Vraits neuzvarēja karā, pat ne kaujā, lai ko viņš domātu." Viņa pašūpoja galvu. "Reālajā dzīvē nav laimīgu beigu; dzīvot tālāk ir daudz grūtāk." Kczs klusēja, un Reivena savilka somas siksnu un devās laukā. "Nāc, iesim!"
"Atpakaļ uz namu?" Kczs vaicāja, pielikdams soli.
"Pagaidām," Reivcna atbildēja.
Viņa vēroja ziņu raidījumu, kurā atkal tika izteikti minējumi par premjerministra paziņojumu, kad ieradās Kezs. Droši vien paziņojums jau bija uzrakstīts un glabājās kādā valdības datubāzē, un varbūt tikai paši pārdrošākie hakeri spētu tam piekļūt. Taču Reivcna kopš uzbrukuma vairs nebija izgājusi Tīklā. Tagad viņa visu laiku nodarbojās ar datiem, kurus bija nokopējusi no laboratorijas datoriem.
Šajos diskos bija apkopoti visi materiāli par sadistiskajiem eksperimentiem vairāk nekā piecdesmit gadu garumā, kuros bija cietuši tūkstošiem bērnu. Taču Reivcna nedomāja par to, pārlasot dokumentus. Viņa gribēja uzzināt, ko nozīmē būt Hakam, ko atklājuši zinātnieki. Taču viņa vairāk atklāja viņu nezināšanu. Reivcna vienmēr bija zinājusi, ka atšķiras no parastiem cilvēkiem. Viņa atklāja to, ka ir Haks, daudz ātrāk par jebkuru valdības iestādi un iemācījās izmantot savas spējas, vēl īsti ncapjauzdama, ko tās nozīmē. Pārlasot DDP dokumentus, viņa saprata liktenīgu nežēlīgās mutantu iznīcināšanas nepilnību. Eksperimentu upuri nespēja noskārst, uz ko ir spējīgi, taču to nezināja arī zinātnieki. Daži pētījumi uzrādīja noderīgus rezultātus, bet daudzi beidzās strupceļā, tika veikti uz labu laimi un bez mazākās sajēgas. Kaldcna komanda nebija spējusi atklāt Haku, kurš kaut mazliet spētu līdzināties Reivenai; par to liecināja kaut vai primitīvais vīruss, kurš bija radīts, lai sistēma spētu noķert Haku. Ja viņa jau savā vecumā spēja pievarēt laboratorijas aizsardzības sistēmu, piercdzējušāks Haks varētu paveikt daudz vairāk. Reivcna nezināja, vai pasaulē ir kāds piercdzējušāks Haks. Galvenais tomēr bija tas, ka viņa bija dzīva un turpināja attīstīt savas spējas, lai pārvarētu jebkādas DDP pētnieku sagudrotas viltības.
Rcivcna pasmējās pie sevis. Viņas pieredze laboratorijā bija atskurbinoša. Viņa nekad pirms tam nebija izjutusi, ko nozīmē operatīvās atmiņas trūkums, darbojoties Tīklā. Atguvusies no pārdzīvotā, viņa apjauta, ka ir ne mazāk bīstama drošībniekiem kā DDP viņai. Viņas pašpārliecinātība pieauga, tuvojoties grupas mītnei, un smaids sejā nenozuda, arī Kezam atverot durvis.
Ali negribīgi atrāvās no ekrāna, bet tad satrūkās no pārsteiguma, redzot, kas atnācis.
"Reiven!" Vraits iesaucās, satraukts un atvieglots. "Kā tu jūties?"
"Neslikti," Reivcna pasmīnēja. "Skatos, jūs esat labi iekārtojušies," viņa piebilda, ironiski vērodama istabu. "Mazliet atšķiras no Belgrāvijas kompleksa, vai ne?" Pēdējā piebilde bija mērķēta uz Ali, kas samirkšķināja acis neziņā, vai tagad jābūt niknai vai draudzīgai. "Vai visu laiku skatāties ziņas?" Rcivcna turpināja, nosviedusi somu un mēteli un atspiedusies pret sienu.
"Diezgan daudz," Ali piesardzīgi alzina. "Vraits visu laiku pieskata…" viņa saminstinājās, bet Rcivcna pabeidza teikumu viņas vielā: "Atriebēju, vai ne?" Reivcna palūkojās uz Vraitu. "Vai viņai kļuvis labāk?"
"Nē," viņš noteica.
"Nedomāju, ka kaut kas mainīsies," Rcivcna ieminējās.
"Man šķiet, tu nekad par to neesi daudz uztraukusies," Lusils iesaucās no istabas kakla, kur bija sēdējis, visu aizmirsts. Viņa balss bija tikpat drūma kā Reivenai. "Tu jau neredzēji, kā uzsprāga laboratorija."
"Es to redzēju ziņās," Rcivcna viņam atgādināja. "Bet cs neno- moku sevi ar vainas apziņu. Pasaki vienu lietu, ko mēs varējām izdarīt, lai to novērstu, bet neizdarījām," viņa uzstāja. "Kaut vienu!"
Lusils ilgi raudzījās viņai acīs, taču neko neteica. Reivcna izturēja viņa skatienu, tad devās uz istabu, kurā gulēja Atriebēja. Viņai sekoja tikai Vraits, kurš aizvēra durvis aiz sevis. Atriebēja gulēja, viņas vārgais ķermenītis gultā atgādināja salauztu lelli. Rcivcna bridi viņu vēroja, līdz Vraits ierunājās.
"Vai viņa atlabs?"
"Tu zini atbildi tikpat labi kā cs," Rcivcna noteica. Atkal pievērsusies Atriebējai, viņa turpināja: "Vai viņa bija tā vērta? Vai tev Rcičclas atrašana bija tik svarīga?"
"Tev nē?" Vraits atcirta, pa pusei jautādams, pa pusei apgalvodams.
"Kā teica Lusils, simtiem cilvēku gāja bojā. Vai viena Haka dzīve var būt tik nozīmīga?"
"Ja tev rūp simti, tev rūp ari viens," Vraits klusām noteica. "Tad cik daudzi tev rūp, Reiven?"
Pirms Reivcna paspēja atbildēt, viņi izdzirdēja Ali saucienu, un kāds pagrieza holovīzijas kanālu skaļāk. Rcivena pagriezās un devās pie pārējiem, pēc dažām sekundēm viņiem piebiedrojās ari Vraits, jo bija sācies premjerministra oficiālais paziņojums.
"Šovakar premjerministrs Džordžs Čestertons uzrunās parlamentu, lai sniegtu oficiālu paziņojumu par nolikumiem Paranor- mālo parādību izpētes centrā, kas Lielbritānijā atbild par mutējošā Haka gēna inficēto cilvēku iznīcināšanu."
"Inficēto?" Ali iesaucās, bet Lusils viņu apklusināja.
"Sāc pierast," Reivcna noteica, neatraujoties no ekrāna.
"…Mēs atrodamies britu parlamenta ēkā, lai tiešajā ēterā pārraidītu jums Čcstertona kunga paziņojumu."
Uz ekrāna parādījās parlamenta apaļā ēka, kur gara auguma sirmgalvis uzrunāja publiku ar neslēptu pārākumu balsī.
"Godātie un augsti godātie deputāti, cs atnācu šurp šovakar, lai izbeigtu baumas par valdības pārkāpumiem un vērstos pret terorismu, kas pagājušajā nedēļā apdraudēja britu tautu. Iebrukums DDP Haku likvidācijas klīnikā, šīs klīnikas dokumentu viltojumi, viltoto dokumentu izplatīšana un pašas klīnikas iznīcināšana bija pārsteidzoši nekaunīgi terora akli, kurus veica mutantu atbalstītāji, kāds bandītisks grupējums. Varat būt droši, ka šie noziedznieki liks notverti tuvākajā laikā. Es kategoriski apgalvoju, ka pilnībā uzticos komandoram Čārlzam Avcrstcdam, DDP pašreizējam šefam, kā ari klīnikas priekšniekam, kurš lika hospitalizēts pēc tam, kad varonīgi aizstāvēja klīniku no teroristu uzbrukuma. Viņa drosme un pašaizliedzība lai kļūst par paraugu mums visiem."
Premjerministrs apsēdās, un zālē sēdošie izplūda ovācijās, reportāžu pārtrauca ziņu reportieris ar paziņojumu, ka tūlīt būs iespēja noskatīties arī drošības dienesta vadības ziņojumu. Viņi kā apmāti vēroja līksmojošo parlamentu. Kezs atguvās pirmais.
"Vini visi ir uz vienu roku!" viņš iesaucās. "Melo no sākuma līdz galam!"
"Vai publika tam noticēs?" Vraits vaicāja Reivenai, bet viņas vietā atbildēja Ali.
"Esmu pārliecināta, ka noticēs," viņa tcica. "Cilvēki vēlas tam ticēt. Ikviens zina, ka Haki ir noziedznieki, un eksperimentu attēlus ir tik grūti pieņemt." Viņa saminstinājās. "Varbūt dažiem ari radās šaubas, taču ar to nepietika, lai ietekmētu sabiedrisko domu."
"Viņai taisnība," Rcivena piekrita. "Es mazliet pazīstu cilvēka dabu — viņi noticēs it visam."
"Bet ik vārds bija meli," Lusils ieteicās, taču neviens neatbildēja. Ekrānā parādījās Datordrošības policijas šefs. Viņš bez īpašas uzrunas sāka savu paziņojumu.
"Datordrošības policija identificējusi vairākus cilvēkus, kas uzbruka DDP klīnikai. Tūlīt jūs redzēsiet viņu aprakstu un mākslinieka zīmējumus. Ja kāds pilsonis ir redzējis šos ļaudis, lūdzu nekavējoties informēt drošības dienestus. Šie ļaudis ir slepkavas un teroristi, viņi ir bruņoti un ārkārtīgi bīstami."
Ali iepleta acis, ieraugot aprakstus un attēlus.
"Aizdomās turamais numur viens: Vraits, jauns vīrietis ar īpaši gaišiem matiem un gaišpelēkām acīm, vidēja auguma. Otrs meklējamais ir jauns vīrietis ar zili krāsotiem matiem un zaļām acīm, iespējams, īru izcelsmes. Trešais ir kaukāziešu izcelsmes zēns ar balinātiem matiem un brūnām acīm. Ceturtais: Rcivcna, jauna sieviete, par kuru zināms tikai tas, ka viņa ir rūdīts Haks."
Ziņojums beidzās ar atkārtotu lūgumu ziņot par teroristiem, tad atkal parādījās reportieris, un sākās uz ātru roku sasauktu politikas analītiķu saruna par radušos situāciju. Holokoma konferenci atklāja reportieris, kurš uzdeva jautājumu, kāpēc mutantu aizstāvji uzbrukuši tikai tagad, kaut gan likums par iznīcināšanu pieņemts jau pirms 269 gadiem.
Reivcna pieliecās, lai izslēgtu holokanālu, ekrāns satumsa, un visi pieklusa.
"Kāpēc viņi nepieminēja nedz mani, nedz Lusilu, ne Atriebēju?" Ali pēkšņi ievaicājās.
"Oficiāli tu jau skaities mirusi," Rcivcna paskaidroja. "DDP ir tava miršanas apliecība; viņi nedrīkst atzīt, ka tu esi dzīva, jo tad apstiprināsies ziņas par eksperimentiem."
"Tev joprojām draud briesmas," Vraits iesāka. "Viņi var to neatzīt skaļi, tomēr esmu pārliecināts, ka drošībnieki skaidri zina, kas tu esi."
"Reivenas apraksta gan nebija," Lusils atgādināja.
"Neviens nenodzīvoja tik ilgi, lai to pastāstītu," meitene drūmi novilka. "Džīvs visus piebeidza," viņa lūkojās tukšajā ekrānā. "Taču nekad vēl cs neesmu bijusi tik tuvu atklāšanai. DDP agrāk nezināja, ka cs vispār dzīvoju. Tagad viņi jau zina manu vārdu un to, cik bīstama es esmu."
"Vai tu esi iecerējusi noiet pagrīdē?" Vraits apvaicājās, zinot, cik neierasta Rcivcnai būtu šāda rīcība.
"Un tu?" viņa atjautāja.
Vraits iegrima domās, juzdams, ka visi pievērsušies viņam. Viņš atcerējās likumu par Haku likvidāciju, visu, ko bija redzējis Kaldena laboratorijā, izmocīto Atriebējas ķermeni un Reivenas izdzīvošanas cīņu. Tad viņš iedomājās par oficiālo paziņojumu, atcerējās melus, kuriem visi noticēja un ticēs arī turpmāk, ja vien valdību kādreiz nepiespiedīs atzīties noziegumos, ko tā bija pastrādājusi, jau sākot ar tiem tālajiem laikiem, kad tika radīts Haka gēns. Pēdējo dienu bezcerība izgaisa, kad viņš paziņoja apkārtējiem savu lēmumu.
Nē," viņš iesaucās. "Es netaisos slēpties."
"Ko tad?" Reivcna vaicāja ar dīvainu uguntiņu acīs.
"Es cīnīšos," Vraits paziņoja. "Valdība domā, ka esam bīstami, tātad mums jākļūst bīstamiem."
"Kļūt par teroristiem?" Ali vaicāja.
"Nē," Vraits nogrozīja galvu. "Nepieļausim, ka viņi mūs tā sauc. Tūkstošiem cilvēku jau gājuši bojā viņu melu dēļ. Dariet, ko darīdami, bet neticiet viņiem." Viņš pieklusa un aplūkoja visus pēc kārtas. Lusilu, Ali, Kczu un Rcivcnu, aizvērtās durvis, aiz kurām dusēja Atriebēja. "Domājiet par to, ko mēs jau esam paveikuši," viņš tcica. "Es domāju, ka mums ir jāturas kopā."
Visi raudzījās uz viņu. Cerība iemirdzējās Ali acīs, Kezs un Lusils pasmaidīja pirmo reizi kopš ierašanās Londonā. Ilgi Vraits nebija uzdrošinājies uzņemties šādu atbildību. Taču katrs notikums pamazām virzīja viņu tuvāk secinājumam, ka tas ir viņa pienākums. Tomēr viņš tāpat kā pārējie zināja, ka šis lēmums nav atkarigs tikai no viņa paša. Ikviens labprāt sekotu viņam, taču, līdzko viņš paraudzījās uz Reivenu, ari pārējie pievērsās meitenei.
Reivcna sēdēja, galvu noliekusi, un domāja. Visi gaidīja, ko viņa sacīs, jo zināja, ka Reivcna nekad nebūtu ar mieru slēpties, taču piekrist atklātai cīņai bija cita lieta. Beidzot viņa pacēla galvu, un viņas smaids nevēstīja neko labu. Ar apņēmīgu rokas kustību viņa norāva matu apsēju un piecēlās kājās.
"Es iešu kopā ar jums," viņa teica. "Tas tik būs traki."
Flaiters lēnām cēlās augšup pa Londonas līmeņiem, pie tā stūres sēdēja tumšacaina meitene, rātni salikusi rokas blakus vadības pultij. Neviens neievēroja, kā viņi paslīdēja garām tiltiem, kāds drošības dienesta skimmeris dūca tukšgaitā, viņai laižoties pāri un rūpīgi ievērojot ātruma ierobežojumu. Trīs līmeņus augstāk Rcivena pievērsās cilvēkam blakus sēdeklī un vaicājoši pacēla uzacis. Kezs bažīgi atskatījās, labi zinādams, ka viņam aiz muguras sēž Vraits.
"Bail nav?" Reivena vaicāja.
"Pedāli grīdā!" Kezs atsaucās, un flaiters iekaukdamies uzšāvās stāvus gaisā. Reivcnas smiekli pagaisa mūzikas dārdoņā, kas atskanēja no flaitera skaļruņiem, kad komanda atstāja Londonu, un flaiters nozuda debesīs.