Londonā bija pusnakts, tomēr divas jūdzes virs zemes pilsēta nebūt negulēja. Gaisma mirdzēja pilsētas torņu logos, zibsnīja automašīnu lukturi, tām steidzoties pa velvēto tiltu sistēmu starp spožajām augstceltnēm. Tuvojās ziema, un biezā migla, kas tinās ap torņiem, stipri apgrūtināja redzamību. Vraits uzmanīgi vadīja flaitcru starp debesskrāpjiem, jo vēl nebija īsti apguvis vadības pulti, un citi flaitcri aizšāvās garām, to pasažieriem steidzoties nakts izklaides meklējumos. Vraits nelikās par viņiem ne zinis; viņš bija devies daudz nopietnākos meklējumos, un priekšā bija vēl tāls ceļš. Viņam laižoties zemāk, lidaparātam tieši ceļā uzplauka hologrāfiskā reklāma, un Vraits nepatikā samiedza acis mirklī, kad izšāvās caur mānīgo attēlu. Uz apkārtējiem 2D ekrāniem vizmoja devīzes, tās pēkšņi uzzibsnīja drūmajā tumsā, piedāvājot kādu dāsnās pilsētas labumu; dažādas zīmes mirgoja it visur, izplūstot tālumā, cik vien varēja saskatīt. Acīmredzot, šis bija naktsklubu pasaules centrs, zīmes reklamēja kazino, kinozāles un lokālus, tie visi bija izsmalcināti un dārgi — bagātnieku rotai laukums. Flaiters turpināja lēnām slīdēt uz priekšu, un Vraits bija spiests aizvien uzmanīgāk rīkoties ar pulti, jo tiltu tīkls bija kļuvis biezāks, atstājot mazāk vietas, kur izspraukties gaisa transportam.
Vraits jau sāka šaubīties, vai bija prāta darbs īrēt fiaiteru. Braukšana pa tiltiem šķita drošāka nekā taustīšanās starp tiem biezajā miglā. Vēl viens flaiters pazibēja un apsviedās apkārt tieši viņam priekšā, Vraitam nācās sparīgi savilkt sviras, lai neietriektos tuvākā tilta balstos. Viņš savaldīja fiaiteru dažus centimetrus no resnās metāla ribas un ļāva tam iekārties gaisā, kamēr pats atguva elpu.
Kamēr flailcrs turējās uz vietas, ekrāns uz vadības paneļa pēkšņi atdzīvojās, un uzvirmoja lēkājošu, pelēku punktu virpulis, kas pārvērtās attēlā. Reivcna uzsmaidīja viņam no ekrāna, un viņas balss atskanēja flaitera skaļrunī, nevis speciālajā raidītājā, kas bija ieaudzēts Vraita ausī:
"Atvclc elpu, brālīt?"
"Rcivcn," Vraits sarauca pieri. "Kā tev tas izdodas? Tas taču nav holokoms." Flailcrs bija vecs, un Vraits zināja, ka tā ekrāns spēj parādīt tikai attēlus, ko pārraida četras kameras katrā lidaparāta pusē.
"Katram savas viltības," Reivcna noslēpumaini noteica un piemiedza aci. Paliecies uz priekšu, Vraits aptvēra, ka attēlam nav ne holokoma izšķiršanas spējas, ne asuma. Reivenas attēls bija shematisks. Viņas tumšās acis mirdzēja vijīgu, melnu elfa cirtu ietvarā. Tas bija parasts divdimensiju attēls. Viņš sarāvās, pieradis pie Reivenas noslēpumainības un Haka spējām, — skaidra lieta, zinot, ka tās ir pietiekams iemesls, lai viņu nogalinātu. Viņš sadrūma no šīs domas, tomēr pasmaidīja, kad Reivcna vēlreiz piemiedza aci un vaicāja:
"Vēlies, es pastūrēšu?"
"Vai tu to spēj no tās vietas, kur pašlaik esi?"
"Nu protams," Reivcna teica, gaismas uz vadības paneļa atdzīvojās, un flaiters atkal sakustējās. "Turi rokas uz pults," viņa brīdināja, "citādi ļaudis brīnīsies, kāpēc tu neieskrien kādā stabā."
"Labi," viņš pamāja, "taču vēl vieglāk būtu, ja tu līstu laukā no Tīkla un patiešām stūrētu šo verķi."
"Es meklēju," viņa atcirta. "Man ir jābūt Tīklā un jādara tas, kas vajadzīgs."
"Vai esi kaut ko atradusi?" Vraits ievaicājās jau maigākā balsī. Tēls ekrānā paraustīja plecus.
"Neko," viņa atbildēja. "Tev nāksies pameklēt reālajā vidē. Tas, ko meklējam mēs, pamattīklā nav atrodams."
"Bet drošības sistēma?"
"Es varu iekļūt arī tur, tikai vajag vairāk laika," Reivcna paskaidroja. "Es nedomāju, ka tas būs darbs ar datoru. Mums vajadzēs gan miesu, gan asinis, lai atrastu Reičelu."
"Neuztraucies," viņš mierināja. "Mēs viņu atradīsim."
"Jā," attēls pamāja. "Man jāiet, Vrait. Šajā pilsētā mums vajadzēs daudz dokumentu. Mainot ierakstus, paies ilgāks laiks."
"Okci," Vraits teica ekrānā, kur Reivenas attēls izplūda, un to nomainīja parastais borta kameras kadrs.
"Esi rātns," viņas balss ierunājās ar vieglu smaidu. "Tagad mēģini palidot pats."
Vraits negribīgi pārņēma vadību, taču atklāja, ka lidaparātu vadīt kļuvis vieglāk. Torņi un tilti vēl arvien bija labi apgaismoti, un acumirklī viņš saprata, ka redz aizvien mazāk gaismas zīmju un aizvien mazāk transporta līdzekļu aizsteidzas pa tiltiem vai pazib gaisā. Apkārtne vairāk atgādināja dzīvojamo rajonu. Tilti ik pa brīdim izvērtās laukumos, un Vraitam nācās aizvien ilgāk meklēt kādu logu, lai pārkļūtu uz nākamo līmeni. Redzot kokiem apstādītās avēnijas un zālāju joslas apakšā, varēja likties, ka viņš jau slīd pāri zemei. Taču patiesībā viņš turpināja lidot aizvien zemāk un zemāk. Pamazām ēkas kļuva mazāk koptas, ielu apgaismojums — blāvāks, un zaļie laukumi pazuda.
Flaiters grima tālāk tumsā, pašaujoties garām pamestu ēku līmeņiem un pusgruvušiem tiltiem. Vraits apspieda vēlēšanos pagriezties augšup uz gaismu pusi, zinot, ka šajā tumsā mājo lielpilsētas parazīti, kas apsēduši ikvienas metropoles zemākos līmeņus. Viņš nevēlējās kļūt par Londonas kriminālo spēku laupījumu, kaut gan tieši to vidū viņš cerēja atrast to, ko meklēja. Taču tumsa neturpinājās ilgi. Zem flaitera jau zibēja gangsteru pasaules ugunis.
Londonai pamazām kāpjot augšup debesīs, tā atstāja savus zaņķus lejā, uz zemes. Tālu apakšā, zem debesskrāpju mirdzošajiem augstumiem, pamazām izveidojās pilsētas džungļi — gangsteru pasaule. Augstdzimušie dzīvoja tur, kur atradās korporācijas, slimnīcas, skolas un mājas. Taču pamestajās pilsētas nomalēs aiz masīvajiem aizsargvairogiem pulcējās gangsteri. Šajos līmeņos policisti bija retums, drošības dienesti uzradās, ja kāds politiķis pasūtīja pimsvēlēšanu tīrīšanu. Cilvēkiem, kas dzīvoja šajos graustos, nebija oficiālas piederības; viņi nevarēja dabūt legālu darbu vai medicīnisko palīdzību, neviens bērns šeit neredzēja skolu no iekšpuses. Izdzīvot varēja, vienīgi iesaistoties kādā bandā vai mēģinot dzīvot ārpus likuma. Prostitūcija, melnais tirgus, narkotiku darījumi — veci un jauni netikumi atrada mājvietu katrā 23. gadsimta lielpilsētā. Vraits nešaubījās, ka ari Londona ir tāda pati.
Šeit viņš bija pirmo reizi, tomēr virzījās mērķtiecīgi, izmantojot labi pārbaudītu metodi, lēnām vadot fiaiteru pa sānceļiem, līdz atrada to, ko meklēja. Pirmais cilvēks, kurš pietuvojās lidaparātam, bija zēns, kas metās skriešus tuvāk, kad logs sāka slīdēt vaļā. Vraits sprieda, ka viņam ir kādi trīspadsmit gadi, taču acīs bija jaušams veca vīra iesīkstējušais cinisms. Viņa drēbes bija saplēstas un āda nokvēpusi, tomēr bronzas krāsas mati bija tīri un mirdzēja dūmakainajā ielas gaismā.
"Vai ko meklē, draugs?" zēns vaicāja. "Dzeramo, sievietes, tableti? Par divdesmit kredītiem varu parādīt ceļu."
"Es meklēju ceļvedi," Vraits paskaidroja. "Man vajadzīgs kāds, kurš pazītu pilsētu un saprastu, ap ko lieta grozās. Vai tas varētu būt tu?"
"Es varu tev pastāstīt jebko, ja tik zinātu, ko tu meklē," zēns izteiksmīgi paziņoja. "Par trīsdesmit kredītiem."
"Rāpies iekšā," Vraits noteica, iedarbinādams durvju slēdzi, un tās šņākdamas atvērās.
"Vispirms naudu," zēns iespītējās, pastiepis vāju roķeli.
"Ņem," Vraits izvilka no žaketes kabatas sauju monētu, daudz vairāk nekā zēns prasīja, tomēr tos neatdeva. "Rāpies iekšā," viņš atkārtoja, un pēc īsa šaubu mirkļa zēns padevās. Viņš stiepās pēc
mončlām vēl pirms noslēdzās durvis, taču Vraits pagaidīja, kamēr flaiters izkustas no vietas, un tikai tad atdeva naudu. Tā zibenīgi nozuda zēna nosmulētās džinsu jakas iekškabatā. Vraits viegli pasmīnēja, bet jaunā pasažiera seja atslāba, viņš acīmredzami bija apmierināts ar darījumu.
"Tad kāpēc tu meklē gangsterus?" zēns vienaldzīgā tonī apvaicājās.
"Es nemeklēju gangsterus," Vraits atbildēja un ievēroja, ka aizdomīgums atkal atgriežas puišeļa pieredzējušajā skatienā.
"Eu, draugs, ceru, ka tev nav padomā kāda šīza," zēns brīdināja, viņa muskuļi saspringa un roka tuvojās durvju rokturim.
"Nemaz nemēģini," Vraits teica un palielināja ātrumu. "Es gribu informāciju. Ja tu to nevari man dot, es tevi izlaidīšu laukā. Ja vari, es parūpēšos, lai tas tev būtu izdevīgi. Sarunāts?"
"Kādu informāciju?" zēns vairs negrasījās laisties lapās, tomēr vēl aizvien bija saspringts un aizdomu pilns.
"Es gribu atrast kādu, kurš zina, kā sadarboties ar gangsteriem, kas mani varētu savest ar īstajiem cilvēkiem, lai noslēgtu darījumu. Informācijas apmaiņa, noskenēji?"
"Jā," zēns pamāja. "Tev vajadzīgs Tīrītājs. Taču es nevaru tevi iepazīstināt, es ne ar vienu nedraudzējos. Varu tikai parādīt vajadzīgo vietu, labi?
"Ar to pietiks," Vraits piekrita. "Pēc tam es tikšu galā pats. Bet lai tas būtu īsts amata pratējs."
"Grāfiene ir topā," zēns pastāstīja. "Bet dārga gan."
"Tā nav problēma," Vraits izmeta. "Kur ir tā vieta?"
"Vispirms naudu. Tu piekriti," roka atkal pastiepās pēc naudas.
"Tieši tā," Šoreiz Vraits pasniedza piecdesmit kredītu naudas zīmi. "Bet lai viņa būtu tā vērta."
"Protams, draugs," zēns apgalvoja. "Nogriezies šeit, tev būs jāplanē lejup vēl pāris līmeņi."
Par spīli sīkiem pārpratumiem — un nevarēja taču cerēt, ka viena un tā pali metode noderēs vienmēr, — Vrails secināja, ka ir atradis labu gidu. Kezs bija pietiekami ilgi strādājis uz ielas un zināja galveno spēlētāju vārdus šajā bandītu pasaulē, un, kad vēl dažas monētas bija mainījušas savu īpašnieku, zēns kļuva pietiekami runīgs, lai pastāstītu Vraitam, kādas bandas pārvalda teritorijas, caur kurām viņi lidoja. Šīs teritorijas dabiski pārklāja cita citu, un, kā jau visur, bandas atradās pastāvīgā kustībā. Dažas reizes Vraits palielināja ātrumu, ieraudzījis citu lidotāju, negaidīdams, kad kļūs redzamas tā pārstāvētās bandas krāsas. Kczs acīmredzami atbalstīja viņa piesardzību un vaļsirdīgi atzinās, ka nav saistīts ne ar vienu bandu.
"Lai pelnītu naudu, jāpaliek neitrālam," viņš nopurinājās. "Es maksāju nodevas iebrucējiem kā jebkurš. Mēģini darīt ko citu, un tevi nožmiegs. Taču es nenēsāju noteiktas krāsas un nevazājos apkārt kopā ar gangsteriem, ja nu vienīgi darījumu laikā."
"Saprotu," Vraits pamāja. Viens un tas pats visās pilsētās. Šādu kārtību viņš pats bija iepazinis jau sen, tā uzdzina rūgtumu, jo sevišķi, redzot to iemiesotu šajā bērnā, kuram bija palaimējies izdzīvot līdz pusaudža gadiem.
Nedaudz vēlāk viņi sasniedza ccļamērķi. Vraits lika flaitcrim līgani nosēsties uz platas ietves, kas veda gar namu, uz kuru norādīja Kezs. Viņš pasniedzās uz aizmuguri pēc somas un atvēra flaitera durvis. Kezs lēnām iztrausās laukā, vērodams, kā Vrails nokodē durvis. Tas neapturētu zagli uz ilgu laiku, bet Vraits nezināja, kas vēl cits te būtu darāms.
"Paldies par norādēm," viņš teica Kezam. "Kaut kur jau tiksimies."
"Varu pagaidīt tevi tepat," zēns ieminējās, un Vraits cieši nopētīja viņu. Viņš negribēja mānīt sevi, ka zēns varētu būt viņam pieķēries jau pēc desmit minūšu ilgas sarunas. Nebija ko brīnīties, ka zēns, novērtējis, ar kādu ātrumu Vraits vilka laukā no kabatas naudu, nevēlējās pazaudēt labu ienākumu avotu. Citkārt viņš būtu stingri noteicis, ka sadarbība ir beigusies. Taču nepazīstamā pilsētā viņš nevēlējās sākt ar iebildumiem.
"Vari mani pagaidīt tepat, ja vēlies," Vraits noteica. "Bet es kādu laiku nebūšu. Pieskati fiaiteru."
"Kāda runa," Kezs piekrita, atspiedies pret mazo lidaparātu un vērodams, kā Vraits dodas projām.
Vienīgais ceļš līdz namam, ko Kezs bija uzrādījis kā Grāfienes bandas īpašumu, bija šaura taciņa ar salīdzinoši labu segumu. Kad Vraits piegāja tuvāk, no tumšās ēnas iznira kāds stāvs un nostājās viņam ceļā. Tas bija brašs vīrs kaujas tērpā, rokās draudīgi satvēris pamatīgu kaujas šauteni. Muskulis, Vraits nodomāja, nolīgts apsargāt namu.
"Esi noklīdis, draugs?" vīrs apvaicājās, saņemdams šaujamo ciešāk.
"Es vēlos noslēgt kādu darījumu," Vraits paskaidroja, rūpīgi izvēloties mazāk draudīgu izteiksmi. Vajadzības gadījumā viņam bija ieroči, taču šī bija formalitāte, nevis atklāts uzbrukums.
"Vai Grāfiene zina, ka tu nāksi?" sargs vaicāja.
"Vēl nē, neesmu šejienietis."
"Gangsteris?"
"Vairs nē."
"Labi, nāc iekšā," sargs beidzot teica. "Tikai bez nepatikšanām."
"Paldies," Vraits piebilda un devās tālāk pa taciņu. Līdz ēkas atvērtajām durvīm bija atlicis tikai mazs gabaliņš, ko iet. Logiem bija metāla aizvirtņi līdz pat nākamajam stāvam, kas namu pārvērta cietoksnī. Acīmredzot Grāfiene bija pietiekami svariga persona, lai spētu nodrošināt nopietnu aizsardzību, un tas uz Vraitu atstāja iespaidu. Mājas iekšpusē valdīja tumsa, un, ienākot iekšā, viņš uz mirkli apstājās, acis mirkšķinādams, kamēr pierada pie nespodrā apgaismojuma. Viņš stāvēja plašas, tukšas telpas vidū, kas bija kalpojusi kā viesnīcas vai biroju nama foajē. No šejienes tālāk veda astoņas durvis, taču visas, izņemot vienas, bija aizkrautas un nosprostotas ar akmeņiem. Pie vienīgajām brīvajām durvīm stāvēja vēl divi sargi, sieviete un vīrietis, tādos pašos kaujas tērpos kā sargam ārpusē. Viņi stāvēja brīvā stājā un vēroja Vraitu tuvojamies, tomēr ieročus nenovērsa.
"Nosauc holokomā savu vārdu un ierašanās mērķi," sieviete pavēlēja, paejot sāņus no sienā iebūvēta ekrāna. "Grāfiene izlems, vai vēlēsies tevi pieņemt." Ekrāns bija tumšs un neatklāja cilvēku otrā pusē — Grāfieni vai kādu viņas darbinieku. Pali ierīce bija no jaunākajām, droši vien programmēta gan attēlu skenēšanai, gan pārraidīšanai.
"Vraits," viņš rāmi norunāja. "Meklēju cilvēkus darījumam." Pēc pauzes holokomā atskanēja sausa balss.
"Kādam darījumam?"
"Meklēšanai," viņš turpināja. "Šeit es vairāk nevaru pateikt."
"Labi," balss teica pēc neilga laiciņa. "Vari nākt augšā, taču ieročus atstāj turpat." Vraits pamīņājās. No sargu sejām varēja saprast, ka šis noteikums nav apspriežams. Iebāzis roku jakas kabatā, viņš izvilka lāzerpistoli, makstī uz muguras paslēpto dunci un atdeva abus ieročus sardzei.
"Kas tev somā?" sieviete jautāja.
"Drēbes, datordiski," Vraits paskaidroja, un sieviete apstiprinoši pamāja, kad bija izlasījusi izdruku blakus ekrānam. Tātad viņam bija taisnība, un holokoms spēja viņu ari skenēt.
"Labi, tu vari iet," vīrietis paziņoja, un Vraits pamāja. Viņu sistēma nebija nekļūdīga; vēl viens nazis bija palicis nepamanīts, to Vrails nebija atdevis, taču gan jau arī tālāk viņu gaidīja kāds modrs sargs.
Lielā zāle bija aizgruvusi un tumša, taču, kad Vrails bija pagājis garām abiem sargiem, viss mainījās. Viņš atradās plašu kāpņu pakājē, grīdas, sienas un griestus klāja briljantmirdzošas, gaismu atstarojošas bruņas. Viņš nespēja saskatīt gaismas avotu, tomēr kāpnes bija spoži apgaismotas. Viņš redzēja pats savu atspulgu mulsinoši pavairotu līdz bezgalībai un juta, ka kļūst grūti noturēties kājās. Kāpjot augšā, viņš domāja, ka tas noteikti ir darīts ar nolūku. Viņš viegli grīļojās un nebija īsti drošs, uz kuru pusi dodas. Tomēr pēc vismaz diviem stāviem kāpnes beidzās, viņš nonāca šaurā laukumiņā un vēroja savu atspulgu spoguļsienā. Viņa seja metāliskajā virsmā spocīgi mirdzēja: pelēkas acis šaurā, kritbālā sejā, gaišu matu ērkulis.
Daļa sienas klusām paslīdēja, atklājot Grāfienes vadības centru. Sienas klāja pultis un ekrāni, kas viņu savienoja ar informācijas Tiklu. Visapkārt bija nokrautas jaunas, mirdzošas iekārtu kastes. Telpas vidū stāvēja sieviete, pie kuras viņš bija ieradies. Viņa bija slaida un gara, ģērbusies tikai melnā. Viņas tumšie mati bija cieši pieglausti galvai. Viņa nēsāja vairākas rokassprādzes ar minidisplejiem un vadības taustiņiem, lai pārzinātu savus datorus. Vraitā vērās asas, brūnas acis nežēlīgā putna sejā.
"Nāc iekšā," viņa pavēlēja. "Stāsti, ko vēlies."
"Vai tu esi Grāfiene?" Vraits vaicāja.
"Tā tas ir."
"Man vajag palīgus."
"Tā jau tu saki," Grāfiene nepacietīgi sašūpojās. "Bet ko tu īsti gribi?"
"Es cenšos atrast kādu šajā pilsētā," Vraits ātri paskaidroja. "Tā ir meitene, apmēram vienpadsmit gadus veca. Mums gan vēl nav izdevies viņu atrast nevienā datortīklā…"
"Kā tu to zini?" kaujiniccc asi pārtrauca, izbrīnīti raugoties uz viņu. "Tu taču neesi hakers."
"Esmu šeit kopā ar savu māsu," Vraits atzinās. "Hakers ir viņa."
"Meklējumi fiziskajā vidē prasīs daudz laika," Grāfiene skaidroja. "Taču es varu izmantot dažus paziņas, ja tev ir vairāk informācijas par meiteni." Viņa piegāja pie viena no datoriem.
"Viņas vārds ir Reičela," Vraits pastāstīja. "Viņa ir mana jaunākā māsa. Neesmu viņu redzējis divus gadus. Reičelu adoptēja cilvēki, kas pazuda līdz ar viņu. Viņi nav ar mums sazinājušies, taču mēs esam saņēmuši ziņas, ka viņi ir Londonā."
"Vai gaidāma glābšanas operācija," Grāfiene vaicāja. "Lai dabūtu meiteni atpakaļ?"
"Nē," Vraits paraustīja plecus. "Gribu tikai zināt, vai ar viņu viss ir kārtībā."
"Labi," Grāfiene pamāja. "Man būs nepieciešama jebkura informācija par viņu un to pāri, kas viņu adoptēja. Vārdi, fotogrāfijas, gēnu dati un darba vietas."
"Protams," Vraits izvilka no somas nemarķēlu datordisku un pasniedza viņai. Grāfiene ievietoja disku datorā, un Vraits noraudzījās, kā pazīstamās ziņas nozib ekrānā. Kad informācijas pārsūknēšana bija beigusies, kaujiniece ar pāris taustiņiem atvēra Rcičclas attēlu.
"Man tas jānosūta dažiem draugiem," viņa paskaidroja. "Tā mēs noteikti kaut ko atradīsim. Taču dīvaini, ka meiteni nevar atrast Tīklā. Jābūt vismaz skolas ierakstiem."
"Jā," Vrails piekrita. Viņš cieši vēroja attēlu. Reičela izskatījās kā jebkurš cits bērns: brūnie mali glīti sapīti, lielas, mirdzošas acis un gaišs smaids. Taču Vraits zināja, cik svarīgi ir viņu atrast, un ne tikai tāpēc vien, ka tā ir viņa māsa.
"Kad man būs pirmie ziņojumi, mēs varēsim nolemt, vai nolīgt vēl kādus cilvēkus, lai meklētu aktīvāk," Grāfiene teica. "Tas notiks pēc dažām dienām. Pirmo iemaksu man vajag tagad."
"Cik?"
"Piecus simtus," Grāfiene paziņoja, un Vraits pamāja. Cena bija nedaudz par augstu, taču viņam Grāfienes atbalsts bija svarīgāks par naudu.
"Sarunāts," viņš piekrita un pasniedza kredītkarti.
Kczam pietika ar divām minūtēm, lai atlauztu fiaiteru. Viņš nespēja atrast īpašnieka kodu, taču flaiters bija vecs, un durvis padevās viegli. Zēns to paveica pirms netālu uz celiņa stāvošais sargs ievēroja kaut ko aizdomīgu, — un kas tur īpašs, ja Kezs iekāpj flaiterā, ar kuru tikko te ieradies. Iekļuvis salonā, zēns pārlaida vadības pultij ievingrinātu roku. Ar šādām iekārtām Kezs bija lidojis ne reizi vien. Viņš iedarbināja galveno dzinēju un labpatikā vēroja, kā vadības displejs iemirdzas. Tad Kezs satrūkās. Pults displejs dīvaini raustījās, lai gan pa ceļam uz šejieni bija darbojies normāli. Viņš vēlreiz piespieda vairākus taustiņus, lai uzlabotu attēlu, taču nekas nemainījās. Satrūcies zēns nolēma pacelties bez displeja palīdzības; pa priekšējo stiklu varēja redzēt pietiekami labi. Viņš pasniedzās tuvāk svirām, kad skaļrunī atskanēja balss.
"Ja tu patiešām gribi nozagt fiaiteru, esi gatavs lidot ne pa jokam."
"Ko?" Kczs zibenīgi palūkojās visapkārt, taču mazajā lidaparātā nebija vietas slēptuvei. "Kas tas?"
"Vai tu vēlies to uzzināt?" balss atkal ierunājās. Tā bija meitenīga balss un smējās par viņu. Kczs pasmīnēja.
"Lai kas tu būtu, neko tu nespēj man padarīt holokomā otrā galā," viņš noteica un satvēra sviras. Flaiters viegli atrāvās no tilla, bet tad Kczu atsvieda atpakaļ sēdeklī, jo lidmašīnīte negaidīti šāvās uz priekšu. Viņš vairs nevadīja fiaiteru, kas bez vadības drāzās garām namiem ātrāk nekā zēns jebkad bija redzējis. Viņš atkal sadzirdēja smieklus, un svešā balss viņu uzrunāja.
"Diemžēl es neesmu holokomā viņā galā," balss sacīja, un flaiters sagriezās trakulīgā virpulī. Kczs ieķērās sēdeklī, lai pasargātos, kad lidaparāts viņu svaidīja no vienas puses uz otru. Savilcis drošības jostas vietā, viņš atkal sniedzās pie pults, taču tā bija nodzisusi. Viņš padevās, apjauzdams, ka pretoties ir muļķīgi, un flaiters beidza griezties un šāvās augšup uz pilsētas līmeņiem. Tas bija Ķeza ātrākais lidojums dzīvē, un dīvainā kārtā viņam tas patika. Viņš noclsās aiz sajūsmas, padrāžoties garām metropoles kārdinājumiem.
Tad iegaudojās sirēna, atskatījies Kczs pamanīja divus flaite- rus, kas dzinās pakaļ.
"Drošībnieki," viņš nosprieda.
"Es redzu," balss noteica, un flaiters metās lejup. Displejs atdzīvojās, un uz tā varēja vērot attēlu no atpakaļ skata kameras, kurā Kezs varēja noskatīties, kā drošībnieku flaiteri ātri vien atpaliek un pazūd tālu aizmugurē. Līdzko tic bija pazuduši, flaiters samazināja ātrumu un devās tālāk normālā pilsētas gaitā.
"Tas bija mežonīgi," zēns pasmaidīja. "Nekad neesmu tā braucis."
"Paldies," teica viņa ceļabiedre, un pēkšņi uz ekrāna parādījās meitenes seja. Viņa bija apmēram piecpadsmit gadus veca, mazliet vecāka nekā zēns, ar azartisku smaidu. Viņa šķelmīgi palieca galvu sāņus.
"Tu nu gan esi…" Kezs izdvesa.
"Esmu gan," viņa piekrita.
"Bet, ja tu spēj vadīt šo metālu kaudzīti, kur tu atrodies?" viņš vaicāja ar aizdomām. "Tas nav iespējams. Neviens to nespēj. Tā ir maģija." Tad viņš saspringa. "Vai tik tu neesi kāds necilvēks, ko?" Displeja apgaismojums noraustījās, un tēls aši izdzisa. Flaiters nolaidās uz celiņa, un durvis vadītāja pusē atvērās par zīmi, ka viņam jākāpj laukā.
Kezs saprata, ka pieļāvis kļūdu. Viņš raudzījās tumsā. Viņš neatradās tālu no savām ierastajām lakām un īsā laikā varētu tur nokļūt. Taču šis noslēpumainais, spokam līdzīgais svešinieks un tagad vēl viens spoks flaiterā rosināja iztēli. Viņš palika sēžam.
"Ei, nomierinies," viņš noteica ekrānā, ccrot, ka neviens neies garām un neievēros, kā viņš runā ar fiaiteru. "Es negribēju tevi aizvainot, bet es nekad neesmu runājis ar Haku."
"Vai vēlies nodot šo informāciju visiem kaimiņiem?" meitenes balss vēsi noteica, un viņas vārdi apstiprināja zēna aizdomas.
"Tu atvēri durvis, nevis es," Kezs atgādināja. Durvis vēl aizvien bija atvērtas, un viņš ar cerībām lūkojās ekrānā. "Kāpēc mēs nevarētu sākt visu no sākuma?" viņš piedāvāja. "Mani sauc
Kezs," viņš ccrīgi pieliecās tuvāk displejam. Durvis lēnām aizslīdēja ciet, un displejs atkal iegaismojās.
"Mani — Reivcna," meitene teica, un flaiters pacēlās gaisā. "Tas čalis, kuram tu tikko gribēji nozagt fiaiteru, ir mans brālis Vraits."
"Es par to nedabūtu daudz," Kczs papurināja galvu, "Tas ir tik vecs modelis."
"Vraits tik un tā nebūtu īpaši priecīgs par šo zādzību," Reivena teica. "Jo sevišķi pēc tam, kad viņš tev iedeva vairāk nekā simts kredītus."
"Varbūt tu viņam neko neteiksi?" zēns ieteicās.
"Varbūt," Reičela nosmējās vien. "Ja reiz tu izdzīvoji manā lidojumā." Viņa piemiedza ar aci. "Taču nemēģini viņu vēlreiz apšmaukt, labi?"
"Skaidra lieta," Kczs piekrita, un flaiters nosēdās tajā pašā vietā, kur bija atstāts pirms tam. "Ei, Reiven, kad es tevi satikšu?"
"Šovakar, ja vien tu atradīsi Vraitam drošu naktsmītni," viņa ieteicās, kad durvis atkal atvērās. Kezs jau gribēja kāpt laukā, taču Reivenas balss atsauca viņu atpakaļ. "Kez, nesaki viņam, kas notika. Ka es runāju ar tevi, ka tu mani jau pazīsti, sarunāts?"
"Noskenēts," Kczs pamāja ekrānam, un Reivena atkal piemiedza ar aci, iekams viņas attēls nozuda no displeja. Kezs sēdēja, raudzījās displejā un smaidīja, bet tad atjēdzās, ka labāk būtu rāpties laukā no flailera, pirms ierodas Vraits.
Kad Vraits atgriezās, Kczs stāvēja, atspiedies pret flaitera sāniem tādā pat pozā kā pirms brīža, kad Vraits devās projām, un vēroja viņu ar ciešu skatienu.
"Kā bizness?" viņš vaicāja, kad Vraits pienāca tuvāk.
"Šķiet, ka labi," Vrails attrauca. "Vai kāds nevēlējās nozagt fiaiteru?"
"Priekš kam lad es esmu," Kczs noteica, tomēr juta neparastus vainas apziņas uzplūdus, kad saņēma kārtējo naudu. "Klau, draugs," viņš ierunājās, kad Vraits atslēdza flaitera durvis, "vai tev ir, kur pārnakšņot?"
"Vēl nē," Vraits izbrīnīts lūkojās zēnā, kurš rāpās atpakaļ flaitcrā, bet tad nolēma, ka tas droši vien cer nopelnīt vēl vairāk naudas.
"Es tev parādīšu labu vietu," Kczs piedāvāja, "ja drīkst tevi pavadīt vēl kādu laiku."
"Vai tiešām?" Vraits ielēca flaitcrā un vēroja, kā Kczs žigli ietraušas pasažieru pusē. Viņš nevēlējās lieku apgrūtinājumu šajos meklējumos un jau pavēra muti atteikumam, kad skaļrunī iedūcās balss, pārāk klusa, lai to saklausītu ari Kczs.
"Pieņem piedāvājumu, brāli. Jo ātrāk tu atradīsi vietu, jo ātrāk es tevi satikšu."
"Okci," Vraits piekrita vienlaikus gan māsai, gan Kezam. "Kurp tagad?"
Vieta, kuru Kezs viņam parādīja, bija noplucis nams graustu rajona biezoknī, tomēr ārpus bandu pārvaldītajām teritorijām. Vraitam un Kezam ierādīja istabu, kas, iespējams, bija daudz labāka nekā citas. Tajā atradās Iris gultas, pārklātas ar raupjiem palagiem, ļodzīgs galdiņš, krēsli un dators ar holokomā ekrānu. Vienīgais logs bija aizsegts, otras durvis veda uz nelielu vannasistabu. Vraits nosvieda somu pie vienas no gultām, bet Kczs iekārtojās otrā.
"Kāpēc tu prasīji trīs gultas?" viņš vaicāja, un Vraits vērīgi palūkojās viņā.
"Es gaidu savu māsu," viņš īsi noteica.
"Vai piezvanīsi viņai un pateiksi, kur atrodies?" Kezs vaicāja, bet Vraits ātri papurināja galvu.
"Nevajag. Man ir sekotājiekārta, lai viņa varētu mani atrast." Viņš izvilka no jakas kredītkarti un pasniedza to Kezam. "Vai tu varētu atnest mums ko ēdamu?" viņš ieteicās cerībā uz brīdi atvairīt zēna jautājumus. "Ņem tā, lai pietiek trijiem."
"Okci," Kczs satvēra karti. "Ko tu vēlētos?"
"Jebko," Kezs novilka. "Nē, pagaidi." Viņš mirkli padomāja. "Manai māsai patīk ķīniešu ēdieni."
"Skaidrs," Kezs iesmējās un prom bija. Vraits vēl šaubījās, vai bija prātīgi atdot zēnam kredītkarti ar vairāk nekā astoņiem simtiem. Taču Kczs izrādīja tik dedzīgu vēlmi palikt kopā, un nelikās, ka viņš taisās mukt. Vraits atgūlās un gaidīja.
Pēc divdesmit minūtēm pie durvīm pieklauvēja, un, negaidot uzaicinājumu ienākt, tās atvērās. Vraits pietrausās sēdus, tad pielēca kājās, ieraudzījis māsu. Viņai bija mugursoma, melns militārs tērps un žakete ar ādas bārkstīm. Tumšie mati bija mitri un krita pār acīm, viņa smaidīja un metās brālim ap kaklu. Vraits nebija viņu redzējis kopš pirms trijām dienām viņi bija iebraukuši Londonā. Tad viņi izšķīrās, it kā lai pievērstu mazāk uzmanības, taču patiesībā tāpēc, ka Reivena bija pieradusi būt viena.
Kad viņu vecāki nomira, Vraitu, Rcivcnu un Reičelu ievietoja patversmes blokmājā. Vraitam bija piecpadsmit, Reivcnai deviņi, bet Reičelai pieci gadi. Blokmājas bija drošs, taču drēgns un nemīlīgs patvērums, un bērni visus spēkus veltīja visdažādākajiem bēgšanas plāniem. Vraits to panāca, kļūdams par Kali bandas kaujinieku. Drīz vien aizbēga arī Reivena. Viņai nolūks bēgt kļuva par nepieciešamību, līdzko Reivcna atklāja, ka ir Haks. Mutanti, kuriem piemita Haku gēns, nebija gaidīti viesi ne Denverā, ne arī jebkurā citā pasaules nostūrī. Patversmēs veica regulāras pārbaudes, lai atklātu ikvienu, kam piemita mutantu spējas. Ja Rcivcnu pieķertu, viņu nogādātu slepenā valdības iestādē un likvidētu. Reivcna izmantoja pirmo iespēju, lai nozustu un pievienotos bandai, piedāvājot izcilus hakera pakalpojumus ikvienam, kas bija ar mieru maksāt.
Taču ne viens, ne otrs nebija spējuši parūpēties par Reičelu. Kā Reivena atminējās, Reičela nekad nebija parādījusi Haka gēnu pazīmes, tāpēc kādu laiku varēja justies drošībā arī turpat, patvertnē. Taču tikai pēc diviem gadiem Vraits atrada niecīgas pēdas, kas varētu palīdzēt atrast viņu.
Reivcna nelikās zinis par viņa meklējumiem. Apziņa, ka dzīvība ir briesmās jau kopš pašas bērnības, bija ietekmējusi viņas personību. Vrails viņu redzēja reti, ar Rcivcnu bija grūti saprasties. Viņas garastāvoklis mainījās no dziļas depresijas līdz nenogurdināmai hipcraktivitātci. Jau diezgan ilgu laiku viņi darbojās kopā, tomēr Vraits vēl aizvien nesaprata, kāpēc Reivena piekrita doties viņam līdzi uz Londonu. Tomēr viņš spēja novērtēt māsas palīdzību. Bija ne tikai noderīgi izmantot Haka pakalpojumus, viņš bija māsai ari ļoti pieķēries. Reivcna visai reti atbildēja ar to pašu, un brālis gan uztraucās, gan niknojās par to.
Reivena enerģiski izspruka no brāļa apkampieniem un sabuži- nāja matus, lai noslēptu tikšanās prieku.
"Laukā stipri līst," viņa ierunājās.
"Ņem," Vraits pasvieda viņai dvieli. "Lieto!"
"Paldies," Reivcna savilka degunu. "Tas gan nav īpaši tīrs, vai ne?" Viņa apjukumā pārlaida skatu istabai.
"Hiltons bija pilns," Vraits noteica, kad Reivena sāka susināt matus.
"Tā izskatās," viņa piekrita, dvielim slāpējot balsi. "Kas notika ar tavu draugu?"
"Aizsūtīju pēc ēdamā — viņš uzdeva pārāk daudz jautājumu."
"Ahā," Reivcna atbrīvoja galvu no dvieļa un sāka domīgi bužināt matus.
"Mums jātiek no viņa vaļā," Vraits neatlaidās. "Viņš ir vismantkārīgākais bērnelis, ko esmu saticis, pilnīgi amorāls tips. Par pāris kredītiem atdotu dvēseli."
"Viņš ir iclasžurka, Vrait," viņa māsa vienkārši noteica. "Nauda ir vienīgais, kas stāv starp viņu un bezdibeni. Tu ari esi mantkārīgs, tikai jau pieradis pie tā." Sakārtojusi matus, viņa piegāja pie sienas datortermināla un ar pirkstiem aši pārskrēja taustiņiem. "Tas gan ir antikvārs," viņa iebilda.
"Toties ātrs," Vraits īsi noteica, neļaujot viņai mainīt tematu. "Ko iesāksim ar zēnu?"
"Parunāsim par to vēlāk," Reivcna sacīja. Tad pasmaidīja un izvilka no iekškabatas pabiezu paciņu. "Lūk, tas tev. Tava jaunā identitāte."
"Paldies," Vraits paņēma paciņu un atvēra to. Iekšā atradās vairākas kartes. Trīs kredītkartes un personas apliecība. Personas apliecībā zem Vraita attēla bija ierakstīts Raijena Donchjū vārds; tāds pats bija uz trim oficiālajām kredītkartēm. Vraits rūpīgi nopētīja personas apliecību. "Kas vēl šeit iešifrēts?"
"Tu esi neatkarīgais holovīzijas producents no Amerikas," Reivcna pastāstīja. "Žurnālisti vienmēr mazliet atgādina bandītus."
"Bet tu?" Vraits vaicāja.
"Esmu Elizabete Bleķa, analītiķc no izdomāta ASV holovīzijas kanāla," viņa stāstīja. "Mēs varam izmantot savas apliecības gan kopā, gan atsevišķi."
"Prātīgi," Vraits piekrita.
"Man prieks, ka tu to atzīsti," Reivena noteica, bet tajā mirklī gaitenī noklaudzēja soļi, un pie durvīm klauvēja.
"Iekšā," Vraits uzsauca, un parādījās Kczs.
Laukā vēl turpināja līt, un Kezs bija izmircis cauri slapjš, tomēr lepni stiepa divas milzīgu izmēru papīra turzas. Reivena saķēra tās vēl pirms Kczs paspēja aizvērt durvis. Viņš vēroja, kā viņa zibenīgi attaisa ķīniešu ēdienu plastmasas vāciņus. Viņa izskatījās vecāka nekā rādīja attēls displejā un vēl nepieejamāka. Tomēr sejā atmirdzēja tas pats šķelmīgais smaids, un ap galvu plīvoja tumšo matu zīdainais mākonis. Kopā ar Vraitu viņi izskatījās kā viena attēla pozitīvā un negatīvā versija; viņu vaibsti bija gandrīz vienādi, bet krāsas — gluži pretējas.
Reivena nepieminēja agrāko tikšanos, bet pastāstīja, ka ir Vraita māsa. Šķita, ka Vraits nevēlas runāt ar Ķezu, taču Ķeza jautājumi pamazām lika Reivenai atklāt, ka viņi cenšas atrast savu jaunāko māsu.
"Tomēr es gribētu satikt arī jaunus draugus, ja reiz esmu šeit," viņa piebilda, dzenādama risa graudu ar irbulīti. "Nākamreiz pie Grāfienes es gribētu iet kopā ar tevi, Vrait."
"Es teicu, ka tu esi hakers," Vraits nedroši ierunājās. "Viņa varētu piedāvāt tev darbu."
"Tas nekas," Reivena notrīsēja. "Man naudas pietiek."
"Vai tu atkal metīsies Tīklā?" Vraits jautāja, kad Reivena piecēlās no galda.
"Vēlāk," viņa noteica. "Vispirms man jāatpūšas." Viņa atšņo- rēja milzīgo armijas zābaku šņores un, nenovilkusi drēbes, iekrita gultā. Pēc nepilnas minūtes viņa bija cieši aizmigusi, un Kczs pārsteigumā paraudzījās uz Vraitu.
"Viņai ir cicšs miegs," Vraits paskaidroja. "Nebēdā, tu viņu nepamodināsi." Viņš piecēlās un devās uz vannas pusi. "Ieiešu dušā — nezodz neko."
"Ei!" Kczs iesaucās, bet Vraits jau bija aizgājis. Zēns izmēdīja aizvērtās durvis. Vraits tātad bija jau nolēmis, ka Kczam nevar uzticēties — pat nezinot par mēģinājumu nozagt fiaiteru, par spīti tam, ka viņš atgriezās ar visu kredītkarti. Saīdzis, viņš piestūma krēslu datoram un negribīgi ieslēdza holovīziju. Tā rādīja tikai dažas programmas, un, pārslēdzis tās no viena gala līdz otram vairākas reizes, viņš atkal izslēdza ierīci. Reivena par to nelikās ne zinis, un Kczs nolēma sekot viņas paraugam. Viņš nepūlējās novilkt zābakus, ielīda zem pārsegiem un cicši ietinās palagos. Kad Vraits atgriezās no vannasistabas, Kczs jau bija aizmidzis.