Reivena dziļā bezsapņu miegā nogulēja divas stundas, tad attāla sirēna izrāva viņu no miega. Kczs un Vraits vēl aizvien snauda, zēns — cieši satinies palagu murskulī, Vraits — neērti savilcies gultas augšgalā. Reivcna izkāpa no gultas un ķērās pie datora. Sirēnas kaukoņa jau bija pieklususi, bet, ja reiz miegs prom, varēja netraucēti iekļūt Tīklā. Vientulība nebija viņas dabā, viņa gan zināja, ka brālis tā domā, taču patiesībā pati bija tikai piesardzīga, lai neviens neievērotu viņas dabisko saplūšanu ar datoriem. Neviens nespētu noturēt Reivenu par vienkāršu hakeru, ja redzētu viņu ķeramies pie darba pa īstam. Protams, viņa varētu rīkoties kā parasts ierindas lietotājs, zibinot pirkstus pa klaviatūru, lai dotu nepieciešamās komandas. Taču Rcivcnai tā šķita bezgaumīga un nogurdinoša metode. Viņa ļāva rokām viegli noslīgt uz taustiņiem un aizvēra acis, bet viņas apziņa ieplūda Tīklā.
Reivena tagad atradās tur, vienā mikrosekundē paskrienot garām neskaitāmām Tīkla lappusēm. Neviena sistēma nepalika noslēgta, kad viņa virzīja apziņu uz visām pusēm, meklējot kaut vienu atsauci par Reičelu. Viņa nespētu attēlot, kā viņa izjuta Tīklu šajā brīdī, kā datne viņas prātā ieguva savu formu, krāsu, pat garšu un virsmas reljefu, skaņas un smaržas. Tīkla pieredze atmodināja ikvienu sajūtu, un viņa nespēja pateikt, kā tieši viņa spēj kaut ko uzzināt, bet viņa to zināja. Tā viņa atklāja, ka nākamās dalu saites galā atrodas kaut kas jauns un neparasts.
Vienā mirklī visa apziņa koncentrējās vienkopus, apņemot svešādo jaunumu, lai to atpazītu. Dīvainā kārtā, sastopot pretestību, Reivena aptvēra, kas tas ir kaut kas vairāk nekā programma. Tā bija vēl viena personība Tīklā. Bez šaubām — kāds iesācējs.
Tas otrs bija baiļu pārņemts, un viņa nedrošība liecināja par pieredzes trūkumu.
> atslaabsti < Reivena pavēlēja, pati nezinot — balsī vai domās, un turēja svešinieku uz vietas.
> kas tu esi? < Viņa sajuta vēl vienu rāvienu, jo tas otrs gribēja atbrīvoties, un nepacietīgi piebilda:
> es neesmu droshiibniece vai policiste ja buutu vai tad vareetu taa / justies / riikoties / buut ? <
> Ijauj man iet! < otrs lūdzās, apziņas taustekļiem spraucoties uz visām pusēm.
> kaa tevi sauc? < Reivcna lika atbildēt, pārvarot pretestību. Otrs vairs nespēja pretoties, gluži kā jebkura cita programma, kas atlēca vaļā, Rcivenai pietuvojoties.
> ali otrs atbildēja, un Rcivcnu gandrīz vai pilnībā pārņēma tēlu straume, kuru atbrīvoja šis vārds. Sešpadsmitgadīga skolniece kaut kur augstu mākoņos, spēka vairoga aizsargātajā bagātnieku kompleksā. Viņa ienākusi Tīklā otro reizi un ļoti baidās, ka viņu noķers. Reivena iesmējās. Meitene bija iesācēja. Dažās mikrosekundēs viņa izplatīja ap sevi pietiekami daudz informācijas, lai Reivena spētu uzzināt viņas personas kodu un atrašanās vietu, bet Reivcna par sevi nebija atklājusi neko. Svešiniccc nespēja Tiklu ietekmēt, tomēr par spīti viņas nemākulībai diez vai kāds vispār spētu viņu noķert Tīklā. Daudz ticamāk, ka viņa sevi atklātu reālajā pasaulē. Vienā zibsnī Reivena nosūtīja šo informāciju meitenei, joprojām nepasakot neko par sevi. Reivcna atbrīvojās un jau gribēja doties tālāk Tīkla apceļojumā.
> pagaidi! < Ali lūdzās. Pirmo paniku Reivenas nosūtītie jaunumi bija dzēsuši, bet pats saturs pārbiedējis līdz nāvei. > pagaidi mani — luudzu pagaidi — rfeatstaaj mani!
> kaapeec?< Reivena vaicāja, nogurusi no domu apmaiņas un uzskatot, ka ir jau pietiekami daudz palīdzējusi nezināmajam Hakam.
> tev jaapaiiek jaapaliidz man lai policisti mani nenokjer.
> Reivena jau kļuva nikna, bet viņas atbildes — elementāras.
> jo tu esi taada pati kaa es. mees (tu/es) esam vienaadas.<
> mees esam katra par sevi < Reivena atbildēja.
> sarunas beigas <
Un viņa aizsteidzās projām, neatstājot aiz sevis neko būtisku, kas ļautu svešiniecei viņu sameklēt. Toties viņa pati gan zināja, kur atrast meiteni, ja rastos tāda vajadzība. Ali adrese ierakstījās viņas atmiņā un palika tur līdz brīdim, kad viņai labpatiks to aizmirst.
Reivena izšāvās caur jaunu datu bāžu tūkstoti, meklēdama ierakstus. Cilvēku vārdi, datumi, vecums ieplūda viņas apziņā un nozuda. Skolas atzīmes, holokanāla reģistrācija, bankas rēķini, Tīkla pasts. Par Reičelu nebija nekā. Taču šis tūkstotis bija tikai niecīga daļa no lielpilsētas datortīkla. Šonakt viņa nepaspēs. Atsvabinājusies no datu plūsmas, kas, paklausot viņas pavēlēm, riņķoja apkārt, viņa atgriezās no Tīkla savā sākotnējā stāvoklī. Palēnām izejot no datora, viņa atgriezās ķermenī.
Kādu brīdi viņa mirkšķināja acis, cenšoties pierast pie jaunajiem sajūtu iespaidiem, kas tik krasi atšķīrās no Tīklā piedzīvotā, un pamazām piemērojās realitātei. Tumša istaba, divu aizmigušo šalcošā elpa, lielā klaviatūra zem plaukstām, un, dziļāk ievelkot elpu, jaušama ķīniešu ēdienu smarža. Viņa piecēlās un izstaipījās, kustēdamās gluži kā zemūdens peldētājs, ķermenis negribēja klausīt. Uzmanīgi piegājusi savai gultai, viņa precīzām kustībām atgūlās un bija jau aizmigusi, pirms vēl galva iegrima spilvenā.
Ali atsprāga atpakaļ savā ķermenī un apjēdza, ka trīc. Tikšanās ar svešinieci Tīklā bija sabiedējusi viņu. Vispirms viņa nosprieda, ka tās ir beigas, DDP ir viņu atraduši. Taču atklājums, ka svešā ari ir Haks, bija ne mazāk satraucošs. Svešās klātbūtne šķita vēsa un naidīga. Viņa bija palikusi stindzinoši noslēgta, neko neatklāja par savām spējām, taču bija atklāti nicinoša pret Ali. Viņa atcerējās stindzinošo sajūtu, kad informācijas blāķis pārbrāzās viņai, un bija skaidrs, ka svešajam tagad zināms viss. Ļaunākais, ka svešais atteicās palīdzēt un pazuda bez pēdām. Ar prātu viņa aptvēra, ka vēl viens Haks nu gan ir pēdējais cilvēks, kas varētu viņu nodot, taču līdz šim neviens nebija nojautis viņas noslēpumu.
Piecēlusies no datorkrēsla, Ali piegāja pie loga un palūkojās laukā. Kaut kur ārpusē atradās svešais, ko viņa satika Tīklā. Vienai pašai stāvot dzīvoklī, Ali nezināja, vai viņu pārņēmušas cerības vai bailes par nākamo tikšanos.
Tā bija milzīga istaba ar cinkbaltām un ledaini zilām mēbelēm. Trijās sienās bija iebūvēta mājas tehnika. Ceturtajā — liels logs ar polarizētu stiklu atklāja rāmu dzīvojamā rajona ainavu. Belgrāvijas komplekss atradās vienā no dārgākajiem, izsmalcinātākajiem nostūriem. Šādi tas tika nodēvēts par godu tikpat smalkam vecās Londonas rajonam, kurš tagad sen jau bija pazudis augošās pilsētas dzīlēs. Tagad, kad Ali vēroja dzīvokli, viņai nācās atzīt, ka tieši to viņa zaudēs, ja viņas noslēpums tiks atklāts. Viņa izmisīgi paraustīja gaišpelēko malu šķipsnu, lai atgādinātu sev, ka patiesību zina tikai svešais no Tīkla.
Neviens no viņas draugiem nespēļu iedomāties, ka viņa ir Haks. Viņa bija glīta, slavena un bagāta. Viņa bija skolas lielākās brālības dalībniece, jo viņas tēvs, kā jau mediju magnāts, varēja atļauties elegantu dzīvokli Belgrāvijas kompleksā, kur dzīvoja visi brālības locekļi. Bobam Tarelam piederēja piecas ziņu lapas Tīklā un vēl septiņi holovīzijas kanāli. Ali nezināja, vai šonakt viņš aizkavējies darbā, Tarela korporācijā vai arī aizrāvies ar kādu bezsmadzeņu blondīni, ar kādām viņam patika pīties. Tēvs ļoti bieži nebija mājās, tomēr viņš bija devīgs. Ali varēja tērēt neierobežotas naudas summas holovīzijas ballītēs, pirkumu braucienos pa Arkādi, rajona atpūtas kompleksu.
Tagad palika aizvien mazāk un mazāk atklātas zemes, bet tādās vietās kā Arkāde veidoja parkus, zoodārzus, peldbaseinus un slidotavas; šeit varēja atrast jebkuru izklaidi. Parkus, kas Londonas centrā izdzīvoja gadsimtiem ilgi, tagad aprija rūpnīcu rajoni, kas aizņēma visu zemi, bet pati pilsēta ieauga debesīs. Seno upi nodzina pazemē, lai būtu, kur balstīties debesskrāpjiem. Kad pazuda zeme, visas vecās celtnes, pat viduslaiku Londonas Tauers, kas reiz pārdzīvoja vēsturiskus cīniņus, piekāpās nenovēršamā progresa priekšā. Vecāki ļaudis sūdzējās, ka pilsēta aprijusi pati savu vēsturi. Taču Ali, gluži tāpat kā visi viņas draugi, domāja tikai par nākotni un vēlējās būt šīs nākotnes daļa.
Viņas lielākais sapnis bija kļūt par holovīzijas režisori, un šādai kaijcrai viņa jutās neapšaubāmi piemērota. Nākotne jau bija izplānota uz priekšu, meitenei patika sapņot par slavu un veiksmi, ja vien viss izdotos, kā nākas. Pagriezusies atpakaļ, Ali apņēmīgi izslēdza datoru. Turpmāk viņa to izmantos tikai mājasdarbiem, tāpat kā jebkurš parasts tīnis. Ja viņa neuzvedīsies kā Haks, varbūt šīs apgrūtinošās spējas pazudīs pašas. Ali ar smaidu palaida matus izklaidus. Viņas atspulgs atjaunoja pašapziņu. Viņai nebija ne prātā ļauties, lai policija viņu noķer, lai ko teiktu visādi nepazīstami svešinieki.
Kad Reivcna un Ali izgāja no Tīkla, informācijas plūsma starp datu sistēmām saglabājās. Datu signāli, kurus, izņemot Haku, neviens nespētu ieraudzīt, savija vienotā Tīklā visu pilsētu, saistīja to ar citām pilsētām, citām valstīm un kontinentiem. Viss — no parastajiem publiskajiem termināliem līdz pat jaudīgām valdības datorsistēmām — itin viss bija pieslēgts Tīklam. Tīkla taustekļi aizstiepās, lai pārvaldītu uzņēmumus vistālākajos pasaules nostūros, tomēr šur un tur vīdēja baltie plankumi, vietas, kurās Tīkla pārklājums neeksistēja.
Tukšā, baltā istabā bez datora vai jebkādām citām mēbelēm, izņemot parastu slimnīcas gultu, gulēja kāds zēns un raudzījās griestos. Viņš nenojauta par Reivenas eksistenci, bet lūdzās, lai kaut reizi dzīvē kāds Haks kļūtu veiksmīgāks par viņu. Cilvēkiem zinātnieku tērpos viņš šķita nejūtīgs pret visu apkārtējo, ieskaitot pašus cilvēkus. Taču, kad viņi sagatavoja instrumentus, Lusils ienīda viņus no visas sirds. Siksnas, kas cicši turēja viņu pie gultas, nespēja ietekmēt viņa domas, un šajā mirklī viņa domas bija vērstas tikai un vienīgi uz karstu cerību, ka uz pasaules jābūt kādam paņēmienam, kas ļautu Hakicm izdzīvot.
Gara adata iedūrās Lusila rokā. Nebija anestēzijas, un serums padarīja viņu traku uz vairākām stundām. Mirklī, kas viņam atlika pirms samaņas zuduma, viņš koncentrēja visu uzmanību uz sāpēm, pēdējo reālo nolikumu, kas viņam lemts. Kaut kur dziļumā, aiz domu virpuļa, viņš atpazina sava naida objektu un vienā skatienā izpauda visu rūgtumu, tikpat indīgu kā narkotika, kas cirkulēja pa vēnām. Taču sirmais zinātnieks to neievēroja. Pabeidzis pierakstus, viņš palūkojās uz palīgiem un teica: "Laiks ķerties pie nākamā."
Kczs nākamajā rītā pamodās pašā strīda karstumā. Vraita balss bija saspringta un asa, Reivenas — vēsa un izsmiekla pilna, tomēr viņi centās runāt klusāk, lai nepamodinātu zēnu. Viņš iztinās no gultas veļas tieši tajā brīdī, kad Vraits teica: "Mēs nolēmām palikt šeit tikai tāpēc, lai nelēktu acīs, dzīvotu droši un anonīmi. Nespēju noticēt, ka tu gribētu to mainīt."
"Vrait, man nav nekādas patikas dzīvot graustos, ja mēs varam atļauties ko labāku. No kā tu baidies? Mūsu jaunie vārdi ir droši — kāpēc lai mūsu ierašanās augšējos līmeņos izraisītu kādas aizdomas?"
"Es nebaidos," Vraits atcirta, paceldams balsi. "Tu tikai neņem vērā, ka mūsu vārdi ir izdomāti, mūsu kredītkartes ir viltotas, un viss, kas mums pieder, ir viltots. Mēs eksistējam tikai tāpēc, ka tu liki datortīklam noticēt, ka mēs esam."
"Ja Tīkls uzskata, ka mēs eksistējam, tad tā arī ir," Reivena neatlaidās, atkrizdama gultā, bet šajā mirklī viņa pamanīja Kcza skatienu un atkal uzklupa brālim. "Un tagad tu uzmodināji Ķezu!"
"Nu un?" Vraits noteica un izgāja no istabas, spēcīgi aizcirtis durvis.
Kezs vaicājoši raudzījās uz Rcivcnu, kas nikni paraustīja plecus. "Neuztraucies par viņu," Reivcna sacīja. "Viņš atgriezīsies."
"Par ko jūs strīdējāties?" Kczs vaicāja miegainā balsī.
"Vraits negrib doties augšup uz bagātnieku pilsētu," Reivcna atbildēja. Tad pasmaidīja un piebilda: "Bet es vienmēr esmu sapņojusi dzīvot dārgā dzīvoklī."
"Vai tev pietiek naudas?"
"Ja pateikšu datoram, tad pietiks," Reivcna nosmējās.
"Vai to spēj ari parasti hakeri, vai arī tikai tāpēc, ka tu esi…" Kczs aprāvās, jo atvērās durvis un istabā ienāca Vraits.
Ja padomā, Kczs bija kļūdījies, domādams, ka Vraits tik drīz neatgriezīsies. Šajā apkaimē viņam taču nebija, kurp iet. Viņš bija atgriezies istabā, lai atsāktu mierīgu, pārdomātu sarunu ar Rcivcnu. Taču tas, ko viņš dzirdēja, ienākdams istabā, lika mainīt šo nodomu.
"Tu taču neesi viņam neko pateikusi!?" viņš iesaucās. "Es taču tevi brīdināju, ka viņam nevar uzticēties!"
"Kopš kura laika tu nosaki, kā man dzīvot, Vrait?" māsa piecēlās gultā sēdus un nikni nopētīja viņu.
"Tu esi traka!" Vraits pieskrēja viņai klāt un saķēra Reivenu aiz rokas. "Ar mani tam nav nekāda sakara! Tev tas varētu maksāt dzīvību!" Viņš pagriezās un ne īpaši draudzīgi nopētīja zēnu. "Kā tu vari būt tik bezrūpīga?"
"Laid mani," Reivena izrāvās no Vraita tvēriena, kas atstāja baltus pirkstu nospiedumus uz viņas rokas. Taču viņa nepaspēja pateikt vairāk, jo Kezs pielēca kājās, dūres sažņauzis.
"Ei, cilvēk," viņš uzsauca Vraitam. "Es negrasos kādam to stāstīt."
"Vai tiešām?" Vraits ledaini noteica. "Uz ielas par pietiekami lielu naudu tu pārdosi jebko, bet ccri, ka es tev noticēšu?" Viņš pielieca galvu. "Reiven, mums jātiek vaļā no šī zēniņa."
"Nē!" Ķeza vasaras raibumiem klātā seja kļuva aizvien bālāka, un viņš instinktīvi atkāpās atpakaļ. "Izbcidzict!"
"Atslābsti, Vrait, un tu arī, Kez," Reivena pienāca zēnam klāt un uzlika mierinošu roku viņa plecam. "Viņš iedomājas, ka ir liels un varens, bet citādi ir tīri jauks. Viņš nenožmiegs trispadsmitgadīgu zēnu, pat ja tu viņam nepatīc."
"Es tc nerunāju par slepkavošanu," Vraits nošņāca. "Atstāsim viņu šeit, bet paši atradīsim citu mājvietu un citu palīgu." Viņš jau pacēla somu, bet Reivcna tikai pašūpoja galvu.
"Nekļūsti smieklīgs," viņa teica. "Ja tu uztraucies par Ķezu, mēs varam viņu novērot, kamēr tu nomierināsies. Tev taisnība, ka mums jādodas projām no šejienes. Es netaisos palikt šajā blakšu fabrikā vēl vienu nakti."
"Tas ir nopietni," Vrails sadrūma. "Esam gadiem ilgi turējušies tālāk no valdības uzraudzības. Kā tu vari nelikties zinis par briesmām, ka mūs var atklāt?"
"Tāpēc, ka es zinu, ko spēju," Reivcna atbildēja rāmi un uzstājīgi. "Un mani vairs nespēj noķert ne policija, ne kāds cits."
"Tev sakāpis galvā," Vraits novilka. "Un tu pakļauj briesmām mūs abus un arī Reičelu, ja vien mēs viņu vispār atradīsim."
"Tā vis nav," Reivena aizgriezās un sāka klāt gultu, acīmredzami grasoties doties projām. "Tici vai nē, Vrait, ārpus bandu teritorijas mēs būsim daudz lielākā drošībā. Tā ir pirmā vieta, kur īpašās vienības meklēs Hakus. Augšā mēs būsim viņiem pašā degungalā, un viņiem atliks tikai blisināt acis. Patiesībā viņi mūs aizsargās mūsu pieņemtās parasto cilvēku lomas dēļ, un mēs jutīsimies drošāk nekā slēpjoties šeit, apakšā."
"Šī saruna vēl nav beigusies," Vraits brīdināja, taču ne viņš, ne Reivena sarunu neatsāka, un pēc dažām klusuma minūtēm Kezs atstāja viņus istabā, bet pats iegāja dušā. Viņš jutās ieķēpājies līdz ausīm un šaubījās, vai ir vērts palikt kopā ar svešiniekiem par spīti Reivenas pievilcībai. Trīspadsmit gadu vecumā viņam jau bija apriebies stāvēt uz bezdibeņa malas.
Ali sēdēja pie loga savā dzīvoklī, dzēra apelsīnu sulu un gaidīja bridi, kad vajadzēs lidot uz skolu, bet tad no savas istabas iznāca tēvs. Bobs Tarcls bija garš vīrs ar pievilcīgu seju un cīkstoņa augumu. Viņam pietika ar īsu snaudu, pat pēc pagājušās nakts uzdzīves viņš izskatījās možs un svaigs.
"Sveika, mīlulīt," viņš teica un sabužināja Ali matus. "Vai es ari varētu dabūt tādu glāzi?"
"Tūlīt," Ali teica un devās pie Nitromaka, iekārtas, kas aizstāja virtuvi tiem cilvēkiem, kas bija pārāk aizņemti, lai vecmodīgi gatavotu ēdienus paši. "Tev vakarnakt bija ballīte?"
"Devos pastaigāties ar Kārlu," tēvs atbildēja. "Arī darbs beidzās vēlu." Viņš paņēma piedāvāto glāzi, pateicās un vienā malkā izdzēra gandrīz visu.
"Paldies, mazā. Karla par to nepriecājās, bet reitingi atkal ir kritusies. Tāpēc cs droši vien mainīšu formātu vismaz vienam kanālam. Varbūt pat jāatrod kaut kas skandalozs, lai piesaistītu cilvēku uzmanību."
"Patiešām?" Ali izrādīja interesi. Parasti tēva sarunas par darbu viņu garlaikoja. Taču, kamēr tēvs uzskatīja, ka viņai ir interesanti, viņš aicināja meitu uz visiem slavenību rautiem, bet tas savukārt cēla viņas prestižu draugu acīs, un viņa cerēja, ka kādreiz nodrošinās viņai vajadzīgās pazīšanās izklaides industrijā.
Bobs vēl aizvien raizējas par grūtībām, bungodams pirkstus pret glāzes malu.
"Es tev ko lūgšu, saulīt," viņš ierunājās. "Vai tu nevarētu parunāties ar saviem draugiem, varbūt viņiem ir kāda ideja, ko izmantot kanālā?"
"Labi, lēt," Ali piekrita. "Es šodien parunāšu."
"Lūdzu, izdari to," tēvs vēl aizvien bija norūpējies. "Man vispirms jāpamet tāds kā āķis jau pirms šīs nedēļas beigu ballītes. Kaut kas jāpaziņo cilvēkiem. Ballīte ir darba pasākums, Ali. Šie cilvēki atnāks nejau tikai papriecāties, saproti?"
"Saprotu," Ali atsaucās kā atbalss, pie sevis domādama, ka viņai šī balle gan būs tikai un vienīgi darbs. Viņu gaida viens izcili garlaicīgs vakars, tēlojot namamāti tēva slavenajiem viesiem.
Ali nebija daudz laika uzklausīt tēva darba problēmas. Pēc dažām minūtēm pie ārdurvīm apstājās skimmeris. Viņa atvadījās no tēva un devās laukā cauri trijām drošības durvju kārtām. Bija gaišs un vēss rīts, augstu gaisā blāvi zilajās debesīs bez mākoņiem Ali uzzibsnīja saule. Lai līdzsvarotu augstāko tillu un torņu ēnas, ielu apgaismojums atveidoja dienasgaismu. Viņa devās pie mašīnas — slaida, moderna lidaparāta, aizmugurējās durvis šņākdamas atvērās, un viņa kāpa iekšā pie Kctlīnas un Zirkardas. Durvis noslēdzās, bet meitenes pārmija parastos sveicienus.
"Tātad, Ali," Zirkarda ierunājās, atslīgusi krēmkrāsas atzveltnī. "Pastāsti vairāk par to ballīti. Vecā banda atkal būs kopā, jā?"
"Kā tad," Ali pasmīnēja, iejuzdamās savā elementā. "Izņemot Kcrolu, viņa ir pārāk lempīga."
"Viņa tik un tā nenāks," Kctlīna paziņoja, bužinot savas kastaņkrāsas cirtas. "Vai tad Mira tev vakar nezvanīja?"
"Kerolas tēvs izsviests no kompānijas," Zirkarda pārtrauca draudzeni. "Viņi izvācas no Belgrāvijas. Tāpēc viņa vairs nav mūsu brālībā."
"Un tu nedrīksti ielūgt nevienu, kas nav brālībā," Kctlina automātiski noteica.
"Ak, Dievs, nē," Ali nodrebēja, un tas nebija gluži tēlots. Saruna viņai atgādināja, ka ari viņa pati nevar atļauties zaudēt draudzeņu labvēlību. Ar lielām grūtībām viņa piespieda sevi iesmietics. "Ak tad Kerola ir prom? Nu, paldies Dievam." Kad skimmers šāvās pāri tiltiem, Ali centās ncraudzītics pa logu, lai nebūtu jāredz tumsa pilsētas dzīlēs.
Kezs aizgrābts sēdēja blakus Rcivcnai, viņa mati vēl aizvien bija mitri pēc dušas. Viņa bija ielauzusies Tīklā, pirksti laidās pār klaviatūru ātrāk nekā zēns spēja iedomāties, bet informācija plūda pār ekrānu. Reivena bija labā omā, reizēm paskaidroja, ko īsti dara, un ļāva zēnam viņu vērot darbā. Vienīgi Vraita klātbūtne aiz muguras nedaudz nomāca Kcza prieku. Pēdējās stundas laikā viņš nebija teicis ne vārda, tikai pielādēja un izlādēja savu lāzcrpistoli, it kā gatavodamies kaujai. Ar visu savu klātbūtni viņš centās izrādīt neapmierinātību, it kā atbildot Reivenas piedāvājumam doties augšup uz lielpilsētu, un Kezs nebija īsti pārliecināts, ka Vraits kļūdās.
Neskatoties uz to, ka viņam ļoti gribējās nokļūt debesskrāpjos, šāda iespēja tomēr biedēja. Labākajā gadījumā viņš varēja ccrēt, ka kļūs citiem par apsmieklu, ļaunākajā — ka drošībnieki viņu ar prieku aizturēs, jo viņš tur neiederēsies. Fakts, ka Reivena ir Haks, lika viņam domāt, ka notveršanas gadījumā viņa izredzes izkļūt brīvībā ir tādas pašas kā sniegpārsliņai kvēlošā ellē. Viņam nācās klusībā atzīt ari to, ka Reivcna patiešām bijusi neuzmanīga, atklādama viņam, ka ir Haks. Lai ko Vraits par viņu domātu, pastāstīt iclaszēnam kaut ko tādu, par ko viņus abus var nožmiegt, ir bīstama nejēdzība. Kezs ātri aptvēra, ka piesardzība Rcivcnai noteikti nav pirmajā vietā. Viņai piemita tik bezrūpīga pašpārliecinātība par savām spējām, ka viņa atklāti iebilda Vraita brīdinājumiem. Kezs nezināja, cik daudz Reivcna spēj, taču viņam bija aizdomas, ka to nezina ari pati Reivena, un tieši tāpēc zēns nejutās visai ērti uz krēsla malas, gaidīdams, ka kuru katru mirkli uz ielas iegaudosies sirēna un drošībnieki viņus arestēs.
Reivena izgatavoja jaunu identifikācijas karti ari Kczam. Patiesībā tas bija pirmais legālais vārds viņa dzīvē, nekad agrāk viņš nebija fiksēts oficiālos papīros. Zēns bija pārsteigts, ar kādu vieglumu Reivcna iekļuva valdības failos. Kaut ari viņš nebija agrāk pazinis nevienu hakeru, viņš zināja, ka viltotas pases cena melnajā tirgū ir ļoti augsta un to spēj pagādāt tikai īsts speciālists. Taču Reivena īpaši nesasprindzinājās, viņa pat pagrieza galvu un parunājās ar viņu, kamēr viņas pirksti viegli grabināja klaviatūru.
"Vai tu gribētu kļūt par manu brālēnu, Kez?" viņa vaicāja.
"Kas?" viņš sarauca degunu no pārsteiguma.
"Manos dokumentos rakstīts, ka esmu konsultante amerikāņu
holokanālam AdAstra. Būs ērtāk, ja tev būs kāda saistība ar mani," viņa pasmaidīja. "Es jau varētu iestāstīt datoram, ka tu esi mans brālis, taču mēs esam tik atšķirīgi."
"Tu neesi līdzīga arī Vraitam," Kezs aizrādīja.
"Tāpēc, ka viņš izskatās tik nejēdzīgi," viņa pajokoja, paceldama balsi tā, lai brālis viņu dzirdētu. "Mēs ar Reičelu bijām tipiski patvertnes bāreņi, bet uz Vraitu jau toreiz raudzījās greizi. Tas ir dabas joks, ka viņš nekad nav izrādījis ne mazākās Haka dotības, kaut ari izskatās pietiekami nejauks."
"Vraits izskatās pēc bandīta," Kczs teica, cenšoties mazināt spriedzi. "Ne jau nu nejauks, drīzāk bīstams," viņš iekoda lūpā, domādams par gangsteriem, kurus viņam bija nācies iepazīt, bet Reivena tikai nosmējās.
"Tas ari ir dabas joks. No manis baidās daudz vairāk nekā no Vraita," viņa noteica, tad pievērsās datoram, pirms zēns paspēja ko piebilst. "Labi, esmu galā. Vai gribi zināt savu jauno vārdu?"
"Tas taču nav nekas vājprātīgs?" Kezs iejautājās, apšaubīdams Reivenas humora izjūtu.
"Vai lad es spētu tev nodarīt pāri?" Reivcna šķelmīgi vaicāja. "Nē, tas ir tik līdzīgs tavam īstajam vārdam, cik vien iespējams. Tavs vārds ir Kesters Širaks, tu esi no Kanādas. Pagājušajā nedēļā tu ielidoji Londonā no Sanfrancisko un sēdēji biznesa klasē, vieta 14C. Tava māsīca, Elizabete Bleķa, sēdēja blakus, 14B. AdAstra tirgus veicināšanas departaments apmaksāja ceļu mums abiem — mediju ļaudis parasti izmanto savas firmas, lai parūpētos par savām ģimenēm."
"Vai tiešām tas viss ir fiksēts?" Kezs pārsteigts vaicāja.
"Vēl vairāk," Reivena ar apmierinātu sejas izteiksmi atslīga krēslā. "Vai gribi ko uzzināt par fiaiteru, kurš mūs nogādāja no lidostas līdz Londonai, vai par viesnīcu, kurā dzīvojām pagājušonedēļ?" Viņa atkal saliecās uz priekšu, un pirksti pārskrēja taustiņiem. "Lūk, čeks par tavu istabu Rīdžentā."
Kezs izbrīnīts raudzījās ekrānā un juta, ka arī Vraits ir pienācis viņiem no aizmugures un raugās pār plecu.
"Par nedēļu vien tas ir liels rēķins," Vraits piebilda.
"Kezs deva lielas dzeramnaudas," Reivena sausi noteica, un Kezs atviegloti secināja, ka brālis ar māsu atkal salabuši.
"Kad cs izvācos?" viņš vaicāja, vērodams ierakstu rindas.
"Rīt," Reivena teica. "Kad mēs pārvāksimies uz jauno dzīvokli."
"Kur gan ir šis dzīvoklis?" Vraits vaicāja vienaldzīgā balsī.
"Belgrāvijas kompleksā," Reivcna nodrebēja. "Tajā mudž no mediju cilvēkiem, visādiem tukšgalvjiem un slaistiem. Taču ceru, ka mēs to kādu brīdi izturēsim."
"Eleganti!" Kezam aizrāvās elpa. Šajā brīdī viņš nolēma palikt kopā ar jauniegūtajiem draugiem, lai ko tas maksātu.