Reivena ienira datortīklā gluži kā peldētājs jūrā un aizšāvās tālāk pa elektronisko labirintu. Šāda brinumaina iespēja piederēja tikai viņai, un viņa to izmantoja, traucoties pa Tīklu kā noslēpumaina dievība un raugoties, vai citi lietotāji veltīgās pūlēs necenšas izsekot viņas apburošā rēga atstātajām pēdām. Viņai nebija grūti aizplūst mirdzošajos datu pārraides slēgumos uz jebkuru pusi, taču viņa koncentrējās uz vienu mērķi — Rcičclas Holisas vārdu.
Reivcna nedevās tieši uz DDP — datordrošības policijas datu bāzi. Par spīti pašpārliecinātībai, viņa nezināja, kā atrast meklēto. Tāpēc vispirms viņa virzījās caur Tīklu Britu valdības serveru virzienā. Tā bija viena no vislabāk aizsargātajām datorsistēmām valstī, taču nevienam datoram nebija cerību noturēties pretī Reivenai. Sistēma tomēr bikli pretojās, un tas bija uzjautrinoši. Kad viņa iegāja sistēmā, ccļā nostājās automātiskā sargsuņa programma.
> autorizaacijas parole? < tā pieprasīja.
> deriiga parole — speciaalaa lietotaaja rezjiims < Reivena atbildēja, apbērdama sistēmu ar informācijas gūzmu. Viņa bija pārspējusi to jau daudz reižu, un azarts noplaka ar katru piegājienu.
> parole apstiprinaata. lietotaajs piesleegts < sargsuns atkāpās, un sistēma padevīgi atvērās. Pretīgi vienkārši, Reivena nodomāja, izspraukdamās caur tās vārtiem; viņa pat miegā būtu izdomājusi uzticamāku drošības programmu.
Valdības datorsistēmas serveru dzīlēs viņa uz brīdi pierima un ļāva domu impulsiem aiztraukties uz visām pusēm, meklējot datus atbilstoši kritērijiem, kurus pati bija iepriekš izvēlējusies. Viņa atslābinājās, iegrimusi pussnaudā, izbaudot, kā izplatās viņas ietekme visā sistēmā. Pēkšņi kādas nervu šūnas galā kaut kas ievibrējās. Visa uzmanība aiztraucās uz turieni. Ceļā nostājās vēl viena parole, ieeja kādā apakšsistēmā. Reivcna nespētu to izskaidrot, taču viņa apjauta, kas atrodas šīs saites galā. Tuvojās vēl viens sargsuns. Reivena neļāvās iztaujātics. Viņa burtiski appludināja to ar paroļu un atļauju lavīnu.
> sezam, atveries! < Un ieeja bija brīva.
Jaunatklātā sistēma šķita tumšāka, šeit bija daudz noslēgtu datu bāžu, drošības programmas klājās pāri visam kā migla. Taču Rcivcnu tas nesatrauca. Pēc dažām mikrosekundēm viņa atklāja, ka šī ir datordrošības dienesta sistēma. Vēl pēc vienas mikrose- kundes viņa kļuva šeit par noteicēju. Viņa bija iekļuvusi te pirmoreiz, tāpēc pētīšana aizņēma mazliet vairāk laika. Reivcna vēlreiz pārliecinājās, ka datu bāzē nav ziņu par viņas eksistenci; ari Vraits drošībnieku redzeslokā nebija parādījies. Zibsnis par izvēlēto kritēriju sakritību paziņoja viņai, ka Kczs izpelnījies divas apsūdzības par zādzībām. Viņas doma izdzēsa šo informāciju; Kcza vārds izzuda no drošībnieku sistēmas. Un tad viņa to atklāja. Datu bāzes saturs zibenīgi pārkopējās viņas prātā. Drošības dienesta komanda trīs datorpolicijas operatīvo darbinieku pavadībā bija aizturējusi desmitgadīgu Haku, kuru sauca Reičela Holisa, un tas bija noticis 2366. gada martā.
Reivcna pārvilka dokumenta datus savā digitālajā atmiņā, bet oriģinālu no sistēmas neizdzēsa. Starp datu saitēm dokumenta apkārtnē viņa uzgāja norādi, kas veda no valdības sistēmas uz kādu alternatīvu serveri. Datiem aizzibot garām, Reivcna ienira Tīklā. Šī mājvieta sistēmā bija rūpīgi aizsargāta, neko tādu viņa vēl nebija sastapusi. Nācās krietni pacilpot pa Tīklu. Jebkurš cits hakers jau sen būtu padevies, taču Reivenai tā bija izklaide, gluži kā toreiz, kad viņi kopā ar Ķezu joņoja flaiterā. Ātrumu viņa izbaudīja tāpat kā skaļu mūziku —jo vairāk, jo labāk. Beidzot viņai izdevās izlavīties cauri četriem aizsardzības līmeņiem un nonākt pie pašas DDP centrālās sistēmas ieejas.
Ieeja bija cieši noslēgta; ārpusē nemanīja nevienu aizsargpro- grammu. Nedaudz sasprindzinot prātu, Reivena atdzīvināja drošības sistēmu, un tā uzdeva visparastākos jautājumus, kādus vien varētu iedomāties.
> ? kas <
> autorizeets lietotaajs <
> ? autorizaacija <
> autorizaacija uzraadiita <
> parole <
> parole apstiprinaata <
Reivcna jutās vīlusies. Šo sistēmu apmuļķot bija vieglāk nekā viņa bija gaidījusi. Tā bija izveidota, lai aizkavētu nelegālu pieslēgumu, pieprasot noteiktas atbildes. Taču Rcivcnai Tīkla dziļumos vajadzēja tikai pavēstīt, ka viņa zina pareizās atbildes, lai viņai noticētu. Vienā mirklī viņa bez īpašas pretestības bija pieveikusi drošības protokolu. Beidzot arī šis sektors padevās, tāpat kā pirms tam valdības sistēma.
> laipni luudzam. datubaazes ieraksti / programmas / operatiivie parametri ir juusu riiciibaa. < Ja Reivcna šai brīdī sajustos atpakaļ savā ķermenī, viņa smietos pilnā kaklā. Galvenās Haku apkarošanas pārvaldes serveris tikko bija atvēries gandrīz vai pats, viņai pietuvojoties.
Tomēr iekļūšana sistēmā bija tikai pirmais solis uz meklēto informāciju. Pagāja krietns brīdis, kamēr viņa atrada 2366. gada 15. marta datus. Un vēl pēc brīža viņa atrada meklēto iedaļu. Tajā bija tikai trīs rindiņas.
> pulksten 14 triis ddp operatiivie darbinieki (vaardi pielikumaa) aiztureeja aizdomaas tureeto haku — reitchelu holisu — vinjas dziivoklii. 15.30 haks tika nogaadaats pie dr kaldena. papildizmekleeshanas rezultaati pielikumaa. <
Reivena uzmeklēja pielikumu un atklāja, ka DDP vīri izpētījuši Rcičclas dzīvi līdz pat adopcijai 2361. gadā, kad viņu Dcnverā, Kolorado štatā ASV pieņēma Karls un Vancsa Maiklsoni. Viņi pat bija atklājuši speciālo patversmi, un šajā mirklī Reivcna ievēroja vissatraucošāko ierakstu visā Tīklā.
> ? braalji un maasas? haki. saakotneejiem mekleejumiem nav rezultaata. ? turpinaas meekleejumi <
Vispirms Reivcna vēlējās izdzēst visu iedaļu, varbūt pat visu datu bāzi, ja nepieciešams. Viņa varētu sabojāt visu sistēmu, lai tikai aizsargātu sevi. Taču tad viņa atjēdzās, ka tas nav nepieciešams. Atlika tikai pievienot jaunu atzinumu.
> radinieku mekleeshana pabeigta, rezultaats negatiivs. radinieku nav. rezultaati apstiprinaati. turpmaaki meklee- jumi nav lietderiigi. <
Padarījusi vissvarīgāko darbu — noslēpusi savu eksistenci, Reivcna turpināja meklējumus, taču šoreiz mērķis bija doktors Kaldens.
Viņu sagaidīja pārsteigums. Reivcna nekad nebija centusies izpētīt datordrošības policijas serverus. Viņas galvenais mērķis bija palikt neredzamai, nciekļūt nevienā oficiālajā datu bāzē, nemaisīties pa kājām drošības dienestiem. Dcnveras gangsteri bija pārliecināti, ka Reivenas nolīgšana darbam, pat neskatoties uz viņas sarežģīto raksturu, ir tā vērta, jo viņa bija ārkārtīgi izmanīga, kad vajadzēja kādu paglābt no likumsargu acīm. Taču tagad Reivena pati labprātīgi līda sistēmā, kas piederēja Haku likvidācijas pārvaldei, un tas nebija gluži tas, ar ko viņa sapņoja nodarboties.
Paranormālo parādību pētniecības centra Eiropas nodaļu vadīja Čārlzs Alvcrsteds, kurš tikai politiskā ziņā atskaitījās
Eiropas Federācijas centrālajam parlamentam. Viņa pakļautībā darbojās operatīvie aģenti, kas rūpējās par ikdienas darbu pārvaldē. Reivcna izpētīja, ka pārvalde sadalīta trīs lielās nodaļās. Divas no tām nebija grūti iedomāties. Tie bija administratori un izmeklētāji, kuru pienākums bija atklāt aizdomās turamos Hakus. Bija aģenti, kas nogādāja Hakus uz nāves kamerām, kur viņus iznīcināja, injicējot indi. Tas Rcivcnai nešķita nekas jauns, un rīcības aukstasinība viņu nepārsteidza. Taču viņa negaidīja, ka atklāsies vēl trešā darbinieku grupa, bet par to nebija nekādas informācijas. Ko gan vēl varētu darīt šāda likvidācijas pārvalde?
Ziņas par šo trešo nodaļu bija niecīgas, reizēm bija pieminēts vienīgi doktors Kaldens un viņa nodaļas rezultāti. Rcivcnai nācās pārmeklēt failus vairāk nekā stundu, līdz viņai izdevās informācijas fragmentus apkopot tā, lai rastos vismaz aptuvena kopaina. Un secinājumi bija mulsinoši.
Kad 2098. gadā DDP no pētniecības pārvaldes pārvērtās par Haku likvidācijas pārvaldi, tajā tika saglabātas dažas medicīnisko eksperimentu telpas — laboratorija un klīnika, kur senāk notika pirmie eksperimenti ar Haku gēnu. Divsimt gadu laikā šai iestādei nebija īpaša pielietojuma, bet tad, 2320. gadā, visas piezīmes par klīniku kļuva slepenas. Reivcna secināja, ka šajā laikā eksperimenti atsākušies. Cita izskaidrojuma nebija. Lielākā daļa Haku bija fiksēti datos kā iznīcināti saskaņā ar likumā noteikto kārtību. Tomēr katram astotajam Hakam bija tāda pat piebilde kā Rcičclas gadījumā, kas apliecināja piegādi doktoram Kaldcnam. Reivena spēja izdomāt tikai vienu atbildi.
Atrāvusies no sistēmas, Reivcna atgriezās pa Tīklu, domas ātrumā pārlecot no viena pieslēguma uz citu. Atgriezusies savā datorā, viņa atkal saplūda ar savu ķermeni.
"Vrait," viņa paziņoja. "Es domāju, ka Reičela ir dzīva."
Kā jau lielas kompānijas vadītājam pieklājas, Bobs Tarels laiku lieki netērēja. Trešdienas pēcpusdienā viņš bija runājis ar
Belgrāvijas kompleksa jauno iemītnieci. Ceturtdienas rītā jau informēja holokanāla Mirāža darbiniekus, ka nolēmis mainīt raidīšanas formātu. Tās pašas dienas vidū uz viņa galda gulēja seši dažādi piedāvājumi, un viss mehānisms bija iedarbināts, lai sestdienas ballītē paziņotu par jauna rokmūzikas kanāla atklāšanu.
Lai gan svarīgie pienākumi neļāva viņam uzaicināt Elizabeti uz savu biroju, viņš bija parunājies ar viņu pa holokomu. Attēlā uz ekrāna viņa bija izskatījusies piekususi un pārstrādājusies, taču, kad viņš pastāstīja par jauna rokkanāla izveidošanu, viņa piekrita piesūtīt uz viņa datoru visu iespējamo informāciju par šo mūziku. Solītais sūtījums bija pienācis pēc stundas. Mediju magnātu iespaidoja tāds darba ātrums, un viņš visā nopietnībā nolēma piedāvāt jauniņajai konsultantei darbavietu. Viņš bija pūlējies sazināties ar AdAslra vadību, taču viņu līnija bija pastāvīgi aizņemta. Tomēr viņa palīgam izdevās pieslēgties AdAslra serverim, kas izrādījās visai mazs, tomēr tajā varēja atrast visu informāciju par kanāla reitingu, ko viņš vēlējās redzēt.
Direktoru padome atklātā balsojumā atbalstīja Boba piedāvājumu mainīt Mirāžas formātu, un akcionāri, kas bija satraukušies par reitinga lejupslīdi, ar prieku pieņēma iespēju uzlabot savas izredzes. Jau septiņi labākie mūzikas komentētāji bija pārvilināti no citiem kanāliem, solot lielākas algas un "kulta" statusu. Mirāžas logo nozuda no holoekrānu reklāmām un kanāla galvenajām studijām. Dizaineri jau izstrādāja variantus jaunajam kanāla nosaukumam — CuIlRock.
Dziļi sirdī Bobs Tarels domāja, ka nav dzirdējis neko atbaidošāku par 20. gadsimta rokmūziku, taču biznesa partneru atsaucība apstiprināja viņa cerības, ka šis projekts varētu būt ienesīgs. Tāpēc viņš izrādīja sajūsmu par jaunatklāto žanru. Interese par jauno kanālu strauji pieauga, un Bobs Tarcls jau ieslīga vīzijās par uzlabojumiem visā izklaides industrijā.
Kamēr tēvs tēloja, cik ļoti viņam interesē alternatīvais roks, viņa meita nolēma ienīst šo mūziku. Tik stingrs lēmums radās, trīs stundas klausoties ierakstus kopā ar Ketlīnu un Zirkardu. Trijotne no visas sirds vēlējās atzīt, ka šī mūzika ir visjaukākais, ko viņas jebkad ir klausījušās. Taču, kad pēdējais disks bija nožvadzējis līdz beigām, Zirkarda piesardzīgi aptaustīja džinkstošās ausis un neviļus noteica: »
"Nedomāju, ka tā būtu mūsu mūzika, kā jums šķiet?"
Atviegloti nopūtušās, Ali un Ketlīna ar prieku piekrita. Kaut gan visas trīs atbalstīja Boba Tarela trako ideju un pārliecināja viņu, ka tas būs īsts apvērsums, nepagāja ne stunda, kad ikviens brālības dalībnieks jau zināja, ka CuItRock nav priekš viņiem. Saprotams, ka tas neietekmēja draudzeņu plānus ierasties uz sestdienas ballīti nedēļas beigās. Berzēšanās gar slavenībām bija tā vērta, lai vienu vakaru izrādītu interesi par alternatīvo mūziku.
Jebkurā citā situācijā Reivena būtu gatava palīdzēt Bobam Tarclam uzsākt jauno programmu. Taču, kopš viņa atklāja DDP datu bāzes rēbusu, daudz laika pagāja, rokoties pa Tīklu jaunas informācijas meklējumos. Tikai divreiz viņa bija pārtraukusi meklējumus. Vienreiz, lai aprunātos ar Bobu Tarelu un nosūtītu viņam informāciju par alternatīvo rokmūziku, otrreiz, lai izveidotu nekad neeksistējuša kanāla AdAslra Tīkla lappusi, ko vainagoja viltota, visu laiku aizņemta holokomā līnija. Interese par Reivenas izvēlēto mūziku pieauga lavīnveidīgi, un vienīgais iemesls, kādēļ Vraits neuzbāzās ar brīdinājumiem par lieku publicitāti, bija aizrautīgā ticība iespējai, ka Reičela varētu būt dzīva.
Jaunatklātās ziņas par Haku laboratoriju bija biedējošas. Vienīgais, ar ko varēja papildināt iepriekš atrastās informācijas druskas, bija pierādījumi par doktora Kaldena saistību ar laboratoriju. Tajā pat datumā, kad pamestā laboratorija kļuva par slēgtu objektu, doktors Kaldens, tolaik divdesmit trīs gadus jauns speciālists, bija aizgājis no ļoti ienesīga pētnieciskā darba. Ziņas par viņu pēc šā datuma nebija atrodamas. Viņš vairs neiesniedza savus pētījumus zinātniskajos un medicīnas žurnālos, kur agrāk tika uzskatīts par autoritāti eksperimentālajā neiropsiholoģijā. Viņš pārtrauca sazināties pat ar ģimenes locekļiem un jau četrdesmit septiņus gadus nebija devies balsot vēlēšanās.
Rcivcnai tas šķita aizdomīgi, un viņa pievērsās Kaldena meklēšanai. Taču, lai cik sijātu Tīkla datus, neko vairāk atrast neizdevās. Pēdējais Kaldena fotoattēls bija saglabājies no jaunības laikiem, taču pašlaik viņam bija jau septiņdesmit! Attēlā varēja vērot neizteiksmīgu zinātnieku baltā tērpā, vienīgā īpašā pazīme bija ciešais zilo acu skatiens. Gan Tīklā, gan ārpus tā Kaldens bija un palika tikai ēna. Ikviens, izņemot Reivcnu, varētu nodomāt, ka viņš ir miris. Taču svešām acīm slēptās datu saites, ko viņa spēja atklāt, un viņas pašas instinkts teica, ka doktors ir vēl dzīvs. Raugoties viņa neizskaidrojamajā skatienā, viņa bija pārliecināta, ka agri vai vēlu atklās, kā viņu sameklēt.
Daudzas jūdzes tālāk Lusils raudzījās šajās stingajās, zilajās acīs. Zēns vēl aizvien nebija atguvies no pēdējās zāļu devas izraisītajiem drebuļiem, tomēr viņš centās turēties godam, kamēr zinātnieki viņu pētīja. Viņš nespēja noslēpt vājumu, tikai baidījās sabrukt Kaldena klātbūtnē. Doktors eksperimentos piedalījās reti, kaut gan lielāko daļu no tiem izgudroja pats. Viņš mēdza ierasties tikai tad, ja izmēģinājuma trusītis uzrādīja īpaši labus rezultātus vai ari nekam nederēja. Tad tas nozīmētu, ka no Lusila nav nekāda labuma un viņu paredzēts iznīcināt.
Lusils nespēja noticēt, ka doktors ieradies šeit tāpēc, ka eksperiments būtu izdevies. Katru dienu viņu piedzina vai pilnu ar narkotikām un pieslēdza kaut kādām nesaprotamām iekārtām. Skeneri mērija viņa smadzeņu elektriskos impulsus, tomēr viņš nespēja iedomāties, ko tieši zinātnieki cenšas noskaidrot. Ar robota cienīgu precizitāti viņi veica vienu eksperimentu pēc otra, gandrīz šķita, ka pat rezultāti viņus neinteresē. Puse no eksperimentiem bija muļķīgi, daži no tiem šķita izdomāti tikai tādēļ, lai salauztu viņa garu.
Viņa āda bija noklāta ar injekciju rētām, nobrāzumiem un apdegumiem. Viņa sapņi narkotisku vielu apreibumā pārvērtās šausmīgos murgos, tomēr halucināciju starplaikos viņš zināja, ka daudz kas no redzētā ir noticis patiesībā. Piemēram, metāliskais krēsls, kur viņu piesēja, elektriskā strāva, kas šāvās caur ķermeni simts reižu ātrāk nekā viņa sirds pārsitieni, picsvilušas ādas smārds, kad strāva tika uzgriezta par stipru. Šīm vīzijām viņš licēja, un, kad Kaldens ieurbās viņā ar savu pētījošo skatienu, Lusils jutās pārbijies kā laboratorijas žurka, un viņam bija tikpat maz cerību uz glābiņu.
Rcivcnai neizdevās pierādīt savas aizdomas. Teorētiski, ja laboratorija veica slepenus eksperimentus ar Hakiem, kaut kur vajadzētu būt atbilstošai datorsistēmai. Taču Reivena nespēja atrast neko tamlīdzīgu. Viņa rūpīgi pārlūkoja Tīklu divas diennaktis, līdz beidzot atgriezās krēslā pie sava datora un izmisumā trieca dūri klaviatūrā.
"Nekā!" viņa novaidējās. "Varu saderēt, ja Tīklā kaut kas būtu, es to spētu atrast."
"Varbūt tavs pieņēmums nav pareizs," Vraits iesāka, un Kczs satrūkās. Taču Reivena bija pārāk aizņemta ar savām dusmām, lai uzsāktu jaunu strīdu.
"Es nekļūdos," viņa atbildēja. "Laboratorija pastāv. Es pat varētu puslīdz precīzi uzminēt, kur tā atrodas. Taču cs nespēju atrast tās datorsistēmu." Viņa lēnām, smagnējām kustībām pamasēja skaustu.
"Varbūt tev vajadzētu pagulēt," Kezs piesardzīgi ierunājās.
"Tikai tad, kad tikšu galā," Reivena apņēmīgi atteica. Piegājusi pie Nitromaka, viņa pasūtīja tēju, ar krūzīti rokā nosēdās dīvānā
blakus Vraitam un izstiepa kājas. Kezs sēdēja iepretī un vēroja, kā viņa iegrimst spilvenos.
"Varbūt DDP paslēpuši sistēmu tā, lai to nevarētu atrast Haki," Reivena prātoja. "Taču jūs neredzējāt viņu galveno sistēmu. To bija ārkārtīgi viegli uzlauzt. Nedaudz papūloties, to spētu pat parastie hakeri."
Visi pieklusa. Reivena bija aizvērusi acis un jau sāka ieslīgt snaudā, kad pēkšņi Vraits ierunājās.
"Reiven," viņš teica.
"Ko?" viņa pavēra vienu aci, it kā pārdomādama, vai maz vērts klausīties.
"Vai DDP zina, ka tu esi kas vairāk nekā parasts hakers?" viņš vaicāja.
"DDP nezina, ka cs vispār esmu," Reivcna attrauca. "Un lai tā paliek."
"Tu nesaprati," Vraits nogrozīja galvu. "Es gribēju vaicāt, vai viņi zina, ko spēj Haks?"
"Nesapratu," Reivcna tcica, bet nu abas acis bija vaļā.
"Nekad neesmu pazinis vēl kādu citu Haku, tikai tevi," Vraits skaidroja. "Tāpēc nezinu, vai man ir taisnība. Taču visas lavas spējas ir saistītas ar datoriem, vai ne?"
"Vairāk vai mazāk — jā," Reivena piecēlās. "Ir vēl dažas nianses, tomēr galvenais novirziens ir datortehnika."
"Vai DDP to zina?"
"Grūti pateikt," Reivcna satrūkās. "Tas man vēl nav skaidrs, jo neesmu atradusi neviena eksperimenta rezultātus." Viņa mirkli padomāja. "Nē, Vrait, tu kļūdies. Viņiem tas jāzina, jo par to liecina kaut vai tas, kā tika radīts Haku gēns."
"Kā?" Kezs jautāja. Viņš negaidīja, ka Reivena vispār atbildēs, tomēr viņa pēkšņi aizrāvās ar šo jautājumu.
"Kez, ko tu vispār zini par Hakiem?" viņa taujāja. "Es gribēju teikt, ko tu zināji, pirms mēs satikāmies?"
"Es domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs maģijai," zēns lēnām noteica, viegli pārsteigts. "Vai citplanēlieši, vai tādā garā. Nemaz nezināju, ka runa ir par datoriem."
Reivena pamāja un palūkojās uz Vraitu, kurš cieši viņā noraudzījās. Tad viņa kļuva domīga un stāstīja.
"Daudzi cilvēki nezina par Hakiem pilnīgi neko, ja nu vienīgi to, ka Haki ir aizliegti ar likumu," viņa teica. "Ģenētiskie eksperimenti un likums par Haku likvidēšanu tagad šķiet seno laiku vēsture."
"Vai tas bija tajos laikos, kad radīja Haku gēnu?" Vraits vaicāja.
"Vai tev vispār ir priekšstats par vēsturi?" Reivena sarauca pieri.
"Gangsteri parasti domā par citām lietām," Vraits klusi piebilda.
"Lai paliek," Reivcna nopūtās. "Nav jau daudz, ko stāstīt. Taču tam ir sakars ar 21. gadsimtā valdošo drudžaino vēlmi radīt aizvien jaunas tehnoloģijas, es par to jums jau stāstīju. Tas ietekmēja ari gēnu pētniecību. Cilvēka DNS centās papildināt ar daudziem pārveidotiem gēniem. Tos radīja, lai cilvēki kļūtu gudrāki un izturīgāki. Lielākā daļa mutāciju izrādījās dzīvot nespējīgas, tāpēc no šiem eksperimentiem atteicās. Taču Haku gēns bija plaši izplatīts līdz pat 2098. gadam, kad Hakus aizliedza."
"Kāpēc tas bija izplatīts?" Vraits vaicāja.
"To radīja, lai uzlabotu prasmi strādāt ar datoriem," Reivena atbildēja. "Viņi centās uzlabot programmēšanas iemaņas un citas līdzīgas spējas."
"Bet kāpēc Hakus iznīcināja?" Kezs taujāja. "Es domāju, ka prasme strādāt ar datoru nav nemaz slikta."
"Kaut kas sagāja dēlī," Vraits ieminējās.
"Likums par iznīcināšanu tika pieņemts 2098. gadā," Reivena atkārtoja.
"Vai tu nezini kāpēc?" Kezs jautāja.
"Tas notika lielā slepenībā," Reivena tcica. "Nolemt nāvei lielu cilvēku grupu nav tik viegli."
"Domā, ka viņi atklāja, ko Haki spēj izdarīt?" Kezs nerimās.
"Varbūt viņiem radās aizdomas, ka Haks var kļūt par unikālu hakeru," Reivena tcica. "Taču cs esmu kaut kas vairāk nekā hakers — DDP sistēmā cs neatradu nevienu pierādījumu, ka viņi zina, kādā veidā cs iekļūstu Tīklā."
"Rciven, ari labs hakers ir pietiekami bīstams," Vraits ierunājās. "Datorus izmanto visā pasaulē. Starptautiskā valdība un finanses ir atkarīgas no šo sistēmu drošības."
"Tāpēc viņi sāka iznīcināšanu," Reivena piekrita. "Varbūt pat ātrāk nekā spēja izpētīt, ko mēs protam." Viņa ieblieza pa dīvāna sānmalu. "Taču tas man nepalīdzēs atrast sistēmu."
"Ja tā pastāv, tas ir liels noslēpums," Vraits ieminējās. "Eksperimenti ar cilvēkiem ir aizliegti, pat ja šie cilvēki ir Haki."
"Rciven, bet kā tu izveidotu slepenu sistēmu?" Kczs klusi vaicāja. Reivcna pasmaidīja par zēna sajūsmas pilno balsi un piemiedza acis, lai padomātu.
"Tai jābūt neatkarīgai no Tīkla," viņa lēnām sacīja. "Pieejamai tikai no viena datora."
"Vai tas ir iespējams?" Vraits jautāja.
"Droši vien," Reivena pamāja. "Taču, ja laboratorijā tāda sistēma ir, mēs noskaidrosim to, vai Reičela ir dzīva tikai tad, ja tur ielauzīsimies."
Ali vēroja sevi milzīgā spogulī. Holotērps švīkstēja, viņai sakustoties, uz tā visapkārt ķermenim zibēja varavīksnes krāsu kristāli. Viņa uzsmaidīja atspulgam, kad spogulis dubultoja kristālu atblāzmu, bet tad pakāpās malā, atbrīvodama vietu Kctlīnai. Viņas ģērbās Zirkardas vecāku dzīvoklī. Visu sestdienas pēcpusdienu pie Tarclicm ieradās cilvēki, lai sagatavotos ballei,
un ari meitenes ģērbās un posās. Ketlīnas mirdzošās sprogas ieguva jaunu, kastaņbrūnu nokrāsu, kas tīkami izcēlās uz tumšzaļās kleitas, kas bija veidota no lapām, kuras kopā saturēja mākslīgo tērpu līme. Zirkarda iejutās sarkanā tērpā. Viņas jaunā aizraušanās ar bandītu stila modi noveda pie milzīgiem tēriņiem, lai iegādātos īstas ādas kleitu tumši sarkanu liesmu krāsā. Nu viņa raudzījās Kctlīnai pār plccu, lai pārbaudītu kosmētiku. Ali atsēdās uz gultas, bet Zirkarda caur jaunajām, garajām skropstām raudzījās spogulī. Ketlīna nosēdās blakus un sazvērnieciski smaidīja.
"Nevaru vien sagaidīt, kad redzēsim tava tēva ciemiņus," viņa nočukstēja. "Šodien ziņās stāstīja par CullRock kanālu."
"Zinu, cs redzēju," Ali saviebās. "Jācer, ka viņi nespēlēs šo mūziku visu vakaru."
"Varbūt mums laiks iet," Ketlīna ierunājās. "Jau gandrīz astoņi."
"Cikos jāierodas viesiem, Ali?" Zirkarda it kā nejauši ieteicās.
"Sākums pusastoņos," Ali atbildēja.
"Vēl par agru," Zirkarda nopūtās.
"Tam nav nozīmes," Ali atgādināja. "Es taču esmu gandrīz vai namamāte, vai ne? Tāpēc mēs varam iet, cik vien ātri gribam!"
"Labi," Zirkarda pastiepās pēc mēteļa. "Tad cs izsaukšu fiaiteru."
"Varam iet kājām, būsim klāt, pirms vēl atlidos flaiters," Ketlīna ieminējās.
"Es domāju, ka mums jāizsauc flaiters," Zirkarda stingri noteica, abas pārējās sarāvās un piekrita.
Kad viņas ieradās ballē, Ali tik tikko pazina pati savu dzīvokli. Milzīgos skaļruņos dārdēja rokmūzika, visas četras viesistabas bija pilnas ar slavenībām. Pat Zirkarda bija pārsteigta. Viņa pat necentās tūlīt tuvoties Džcnisai Kastelai vai Elohimam, kas pašlaik bija vispopulārākie, viņa palika čupoties kopā ar pārējo brālību istabas stūri, kur visi sūca šampanieti un cits citam norādīja uz nākamo jaunpienākušo slavenību.
Ali jau nodomāja, ka visu vakaru tā ari nostāvēs pie sienas, tapetes balstot, bet tad viņu ievēroja tēvs un pamāja ar roku. Ali pasmaidīja un devās viņu apsveikt, Zirkardai sekojot cieši aiz muguras. Bobs apkampa meitu un sabužināja viņas matus.
"Šī ir mana meita Ali," viņš teica kādam vīrietim. "Ali, iepazīsties ar Gideonu Ešu. Viņš vadīs programmu jaunajā kanālā."
"Prieks iepazīties, Eša kungs," Ali pieklājīgi noteica, sarokojoties ar svešo, pirms vēl izmisīga kustība līdzās atgādināja viņai, ka jāiepazīstina arī ar Zirkardu. Klausoties visai nesakarīgo sarunu par jauno kanālu, abas meitenes bija nostājušās tieši tā, lai pirmās pamanītu Boba Tarela īpašo viešņu, līdzko viņa ienāca dzīvoklī.
"Elizabete!" Bobs iesaucās, izlauzdams sev ccļu starp pārējiem viesiem, un devās viņai pretī, bet Gideons Ešs, Zirkarda un Ali devās viņam līdzi. "Es jau baidījos, ka tu neatnāksi!"
Ātrs skatiens sāņus pārliecināja Ali, ka ari Zirkardas sejā ir tāds pats stingums kā viņai pašai. Ali instinktīvi juta, ka ari Zirkardai nepatīk Elizabete Bleķa. Meitene izskatījās jaunāka nekā varētu būt, bet viņā varēja nojaust tādu spēku, kas lika saļodzīties pat Zirkardas pašapziņai. Elizabetei bija apspīlēts kaķu sievietes tērps, kas izcēla ideālo figūru, bet plecus apklāja platīnkrāsas ķēdīšu apmetnis. Melno matu mākonis ieskāva seju, bet plakstiņi bija apvilkti ar zeltu. Tikai pēc krietna brīža Ali pamanīja ari viņas pavadītājus. Kezs bija tērpies vienkāršā, tumšsarkanā uzvalkā, blakus viņam stāvēja simpātisks vīrietis ar miroņbālu seju un ārkārtīgi gaišiem matiem, tērpies melnā ādas kostīmā. Elizabete pagāja uz priekšu un sarokojās ar Bobu Tarelu, it kā nemanīdama, ka visi apkārtējie viņu novēro.
"Kā klājas, Bob?" viņa smējās. "Tas ir mans brālēns Kezs un mans draugs Raicns. Raicns ir holovīzijas režisors."
"Priecājos jūs satikt," Bobs tcica, sirsnīgi paspiezdams viņiem rokas. "Elizabet, tu šovakar izskaties burvīgi. Pilnīgi elektriski, kā teiktu mana meita." Viņš pavilka Gideonu tuvāk. "Iepazīsties, Gideons Ešs, viens no maniem diktoriem." Viņš pagaidīja, kamēr Ešs apsveicinās. "Zirkarda Entonija, manas meitas draudzene, un mana meita Ali. Ali, tā ir Elizabete."
"Cik burvīgi tevi satikt, Ali," melnmatainā meitene ierunājās, cieši vērojot Ali ar vistumšākajām acīm pasaulē.
Ali sastinga. Viņa nespēja izskaidrot, kāpēc viņu sagrāba tādas izbailes. Taču, līdzko viņa ieskatījās jaunās konsultantes acīs, prātā iešāvās viena doma. Viņa zina! Tas bija nenovēršami. Viņa juta, kā šīs obsidiāna melnās acis raugās viņai cauri, ieskatās viņas sirdī. Elizabete jau smējās par kādu Boba joku. Vēl pēc mirkļa viņa bija deju laukumā, pēc sekundes viņai klāt pienāca Elohims, kurš nekavējoties gribēja iepazīties. Tikai tad, kad ierunājās Zirkarda, Ali atguva realitātes izjūtu.
"Vai tu redzēji to karnevāla tērpu?" draudzene vaicāja vāji slēptā greizsirdībā.
"Un kā tas Elohims uzvedas?" blakus atskanēja vēl viena balss, un Ali pat nevajadzēja atskatīties, lai saprastu, ka tā ir Ketlīna. "Ak, Dievs, un viņa ir vēl jaunāka par mums!"
Ali neklausījās. Viņa vērīgi pētīja Elizabetes biedrus. Kezs, apmulsis un sajūsmināts, raudzījās apkārt, bet bālais vīrietis bija atspiedies pret sienu. Viņa skatienu paslēpa ēna, un šajā mirklī viņš varēja netraucēti novērot ikvienu. Ali nodrebēja. Viņa lauzīja galvu, vai viņi ir no DDP, kaut gan ar prātu saprata, ka DDP diez vai apgrūtinātu sevi ar tik bezjēdzīgu modes skati.
Reivcna izbaudīja svinības. Pirmo reizi kopš ierašanās Londonā viņa patiešām priecājās. Vraits monotoni turpināja raizēties par Rcičelas meklēšanu, tā ka varēja sajukt prātā no garlaicības. Taču nesenie notikumi, pārcelšanās uz Belgrāviju un slepenās laboratorijas noslēpums, un protams ari CultRock atklāšana iepriecēja Rcivcnu. Viņa juta ritmiskās mūzikas plūsmu caur sevi un krēslaino istabu, juta savus sirdspukstus atbalsojamies mūzikā un pasmaidīja.
Bija pārsteigums satiki Ali. Viņa jau agrāk varēja apjaust saistību starp Bobu Tarclu un svešinieku Tīklā, ja nebūtu bijusi aizņemta ar garlaicību un darbiem. Atklāsme nāca tajā mirklī, kad Bobs viņu iepazīstināja ar savu meitu. Bailes, kas pazibēja meitenes acīs, kad Reivena viņā raudzījās, bija pietiekams pierādījums. Rcivenu samulsināja šī nesaderība. Ja viņa nezinātu, ka sīkā, apmulsusi sabiedrības lellīte patiešām ir Haks, tam noticēt būtu grūti.
Ja Vrails zinātu Ali noslēpumu, viņš droši vien pieprasītu, lai Reivena iemāca viņai izvairīties no briesmām. Reivenai tas nepatiktu. Vienīgais veids, kā Haks var izglābties no vērīgā DDP drošībnieku skatiena, ir kļūt neredzamam, pazust no šīs pasaules, kā tas bija izdevies viņai. Reivena apspieda smieklus, domājot, cik veiksmīga bijusi viņas pazušana, tik veiksmīga, ka tagad viņa varēja priecāties vienā telpā kopā ar slavenībām, kaut gan viņa varēja te ari nebūt. Nākt uz šejieni bija pamatīgs risks, taču Reivcna par to tikai priecājās. Ali neizskatījās pēc cilvēka, kurš spētu par to priecāties. Ašs skatiens sāņus atklāja Rcivcnai Ali saspringto seju. Nu viņa smējās skaļi. Kāda jēga iemācīt Ali, kā jābēg? Izlutinātajai bagātnieku meitiņai nebija izredžu izdzīvot reālajā pasaulē.
Pusnaktī Bobs Tarcls izziņoja CultRock atklāšanu. No šampanieša apreibušie viesi aizrautīgi sumināja viņu. Būdams pēc dabas godprātīgs vīrs, Bobs atzina, ka par šo ideju jāpateicas tikai un vienīgi Elizabetei Blckai, konsultantei no kanāla AdAstra, un meitene pieklājīgi pateicās. Viss notika tieši tā, kā iecerēts. Taču Ali bija nošķīrusies no draudzenēm — slavenību medniecēm, un jutās kā pārakmeņojusies. Viņa nespēja pat uzsaukt apsveikuma tostu. Kad beidzot, rokām trīsot, izdevās dabūt šampanieša glāzi līdz lūpām, tas nesniedza lielāku baudu par sasmakušu ūdeni.
Tas bija kā murgs. Ikviens nervs brīdināja par briesmām, taču viņa neko nespēja darit. Tumšās acis vēroja viņu no telpas otra gala, tad novērsās, it kā skatiens būtu nejaušs. Ali gan zināja labāk. Šis nejaušais smaidiņš bija tikpat draudīgs kā aligatora smīns.
Bailes pierima tikai rīta agrumā, kad viesi pamazām sāka atvadīties, un Ali savilkās kamolā savā gultā. Naktī viņa bija redzējusi mulsinošu sapni, kurā bēga no kāda, bet nespēja pakustināt kājas. Svešinieces parādīšanās bija tikai iemesls. Tas atdzīvināja visu satraukumu, ko Ali bija centusies nomākt, kad atklāja savu nāvīgo noslēpumu. Pirmo reizi dzīvē Ali Tarelu bija uzveikusi panisku baiļu sajūta.